CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2009. gada 21. oktobrī
Lieta F‑33/08
V
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Līgumdarbinieki – Pieņemšana darbā – Atteikums pieņemt darbā fiziskas nepiemērotības veikt amata pienākumus dēļ – Procedūras likumība – Ārsta apskates saistībā ar pieņemšanu darbā likumība – Sagatavojoši akti
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru V tostarp lūdz atcelt Komisijas 2007. gada 15. maija lēmumu, ar kuru tika paziņots, ka viņa neatbilst nosacījumiem par fiziskām spējām, kas nepieciešamas amata pildīšanai, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt viņai zaudējumus, kurus viņa esot cietusi
Nolēmums Prasību noraidīt. Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina savus un pusi no V tiesāšanās izdevumiem. V atlīdzina pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem pati.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība – Pamati – Pamats par ārsta apskates sakarā ar pieņemšanu darbā likumību – Pieļaujamība
(Civildienesta noteikumu 33. pants)
2. Ierēdņi – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Pienākums adresēt darbiniekam individuālu lēmumu, kas rakstīts tādā valodā, kuru viņš padziļināti pārvalda
(EKL 21. panta pirmā daļa)
3. Kopienu tiesības – Principi – Saprātīga termiņa ievērošana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts)
4. Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Atteikums pieņemt darbā fiziskas nepiemērotības veikt amata pienākumus dēļ
(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa un 33. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 83. pants)
5. Ierēdņi – Prasība – Neierobežota kompetence – Iespēja pēc savas iniciatīvas atbildētājai iestādei piespriest samaksāt zaudējumu atlīdzību
(Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts)
1. Ciktāl atteikums pieņemt darbā strīdīgajā lēmumā nav pamatots vienīgi ar ārstu komitejas medicīnisko atzinumu, bet gan ar visiem medicīniskajiem aktiem un dokumentiem kopumā, kuri ir skaidri minēti minētajā atzinumā, tostarp atzinumā, kuru pēc ārsta apskates sakarā ar pieņemšanu darbā izdeva praktizējoši ārsti, kuri veica darbinieka apskati, nevar izslēgt, ka šajos atzinumos pieļautie varbūtējie pārkāpumi ietekmē ārstu komisijas secinājumus un tātad apstrīdētā lēmuma likumību. Pastāv cieša saikne starp ārsta apskati saistībā ar pieņemšanu darbā, attiecīgā gadījumā citu ārstu veiktām ekspertīzēm, ārstu komisijas sasaukšanu, ārstu komisijas atzinumu un minēto lēmumu. Šī saikne pamato to, ka, ņemot vērā šīs procedūras dažādo dokumentu saderību, Kopienu tiesa pārbauda to sagatavojošo aktu, pamatojoties uz kuriem ir pieņemts šis lēmums, likumību.
(skat. 132. un 133. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1968. gada 11. jūlijs, 35/67 Van Eick/Komisija, Recueil, 481. un 500. lpp.
Pirmās instances tiesa: 2006. gada 31. janvāris, T‑293/03 Giulietti/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑5. un II‑A‑2‑19. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Personām, kas uzsāk darbu Eiropas Kopienu dienestā, nav absolūtu tiesību uz to, ka viņu izvēlētā valoda neatkarīgi no tā, vai tā būtu viņu dzimtā valoda vai cita valoda, kuru tās ir izvēlējušās, tiktu lietota visās procedūras, kas ietekmē viņu darbu vai karjeru. Šādu tiesību atzīšana būtu acīmredzamā pretrunā ar Kopienas iestāžu pienācīgas darbības prasībām. Pat pieņemot, ka šādu tiesību atzīšana būtu vēlama, tad atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam tām būtu jābūt vienādi piemērojamām visiem Kopienas ierēdņiem un darbiniekiem neatkarīgi no attiecīgajām valodām un neatkarīgi no viņu dienesta vietas. Tomēr situācija, ka vairums Kopienas ierēdņu un darbinieku neatrodas dzimtenē, un dienestu organizācijas vajadzības padara ļoti grūtu šādas garantijas ieviešanu.
Turpretī saskaņā ar administrācijas pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses tad, ja tiek skarta ierēdņa vai darbinieka individuālā situācija, iestādēm ir pienākums lietot tādu valodu, kuru tas padziļināti pārvalda. Šis pienākums iegūst īpašu nozīmi tad, ja iestādei ir ne vien lietderīgi jāinformē ierēdnis par tam adresētu lēmumu, bet arī jānodrošina, ka veiktās analīzes un psiholoģiskie testi ieinteresētajai personai ir pilnībā saprotami un ka šādi veiktā ekspertīzē uzticami un objektīvi tiek atspoguļota tās personība. Līdz ar to šādu testu un analīžu veikšanā ieinteresētās personas izmantojamās valodas prasmei ir jābūt sevišķi augstai.
(skat. 170., 171. un 173. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2000. gada 23. marts, T‑1978/98 Rudolph/Komisija, Recueil FP, I‑A‑55. un II‑241. lpp., 46. punkts.
Civildienesta tiesa: 2007. gada 13. decembris, F‑51/05 un F‑18/06 Duyster/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 57. un 58. punkts; 2009. gada 7. oktobris, F‑122/07 Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 60. punkts.
3. Pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir Kopienu tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa un kurš turklāt ir pārņemts kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā. Tomēr principa ievērot saprātīgu termiņu pārkāpums parasti neattaisno lēmuma, kas pieņemts administratīvā procedūrā, atcelšanu. Principa ievērot saprātīgu termiņu pārkāpums ietekmē administratīvās procedūras spēkā esamību vienīgi tad, ja ir pagājis tik pārmērīgi ilgs laiks, ka tas var ietekmēt pašu administratīvā procedūrā pieņemtā lēmuma saturu. Tādējādi darbā pieņemšanas un ārsta apskates saistībā ar pieņemšanu darbā pieļautais iespējamais pārmērīgais nokavējums, izņemot ārkārtas situācijā, nevar grozīt pamatelementu, ar kuriem šajā gadījumā tiek konstatēta nepiemērotība veikt amata pienākumus Kopienas iestādē. Kopienu tiesai, atceļot pieņemto lēmumu, pamatojoties uz šiem secinājumiem, pamatā rastos pretdabisks rezultāts – procedūras pagarināšana, lai gan tā jau ir pārāk gara.
(skat. 209.–211. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2000. gada 13. decembris, C‑39/00 P SGA/Komisija, Recueil, I‑11201. lpp., 44. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2004. gada 13. janvāris, T‑67/01 JCB Service/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 36. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra; 2006. gada 11. aprīlis, T‑394/03 Angeletti/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑95. un II‑A‑2‑441. lpp., 162. un 163. punkts.
4. Ieinteresēto personu, kurai nav tiešas piekļuves ārstu komisijas secinājumus pamatojošiem apsvērumiem, neapmierina tāds ārstu komisijas sniegtā atzinuma par nepiemērotību pamatojuma veids saistībā ar ārsta apskati sakarā ar pieņemšanu darbā, kas izpaužas kā atzinuma medicīniskā pamatojuma, ievērojot ārsta noslēpumu, nodošana attiecīgās Kopienas iestādes medicīniskā dienesta vadītājam. Šis veids tomēr nepadara atzinumu par pretlikumīgu tad, ja pienākums sniegt pamatojumu ir jālīdzsvaro ar ārsta noslēpumu. Šādu līdzsvarošanu var īstenot, sniedzot ieinteresētai personai iespēju lūgt, lai nepiemērotības cēloņi tiktu paziņoti viņas izvēlētam ārstam, un saņemt šāda lūguma izpildi.
Lai gan ārstu komisijas atzinuma pamatojums ir kritizējams – gadījumā, ja ieinteresētā persona to apstrīd –, tiklīdz tas kļūst par šķērsli, lai Kopienu tiesa veiktu likumības pārbaudi, tad tas tā nav gadījumā, kad attiecīgā Kopienas iestāde ir vairākkārt norādījusi Kopienu tiesai, ka tā ir gatava tai paziņot visus dokumentus, pamatojoties uz kuriem ārstu komisija ir pieņēmusi savu lēmumu, ar nosacījumu, ka attiecīgā ieinteresētā persona attiecībā uz sevi piekrīt tam, ka šīs komisijas locekļi tiek atbrīvoti no ārsta noslēpuma, bet ieinteresētā persona kategoriski iebilst atbildēt uz šādu priekšlikumu. Šādā gadījumā tā nav administrācija vai ārstu komisijas locekļi, kuri, aizbildinoties ar atsauci uz ārsta noslēpumu, traucē normālai tiesas darbībai.
(skat. 221.–226. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1977. gada 27. oktobris, 121/76 Moli/Komisija, Recueil, 1971. lpp., 15.–17. punkts; 1978. gada 13. aprīlis, 75/77 Mollet/Komisija, Recueil, 897. lpp., 15.–17. punkts; 1980. gada 10. jūnijs, 155/78 M./Komisija, Recueil, 1797. lpp., 15.–19. punkts.
5. Kopienu tiesai, saņemot prasību atbilstoši tās neierobežotai kompetencei pat tad, ja šajā ziņā nav pareizi noformēti prasījumi, ir kompetence pēc savas iniciatīvas atbildētājai iestādei piespriest atlīdzināt morālo kaitējumu, kas radies tās pieļauta dienesta pārkāpuma dēļ. Tomēr šī kompetence tiek īstenota vienīgi tad, ja tiesa atsakās no risinājuma atcelt tiesību aktu, kuru tai parasti būtu jāizvēlas, tādēļ, ka šādam risinājumam būtu pārmērīgas sekas, vai arī tad, ja, ņemot vērā konstatēto pārkāpumu, šāda veida sankcija būtu nepiemērota, vai arī tad, ja Tiesa konstatē, ka ar akta atcelšanu pašu par sevi nevarēs piemērotā veidā atlīdzināt nodarīto kaitējumu, kā arī lai nodrošinātu sprieduma par tiesību aktu atcelšanu lietderīgu iedarbību.
(skat. 266. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1980. gada 5. jūnijs, 24/79 Oberthür/Komisija, Recueil, 1743. lpp., 13.–15. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2004. gada 31. marts, T‑10/02 Girardot/Komisija, Recueil FP, I‑A‑109. un II‑483. lpp., 84.–91. punkts.
Civildienesta tiesa: 2008. gada 22. oktobris, F‑46/07 Tzirani/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 214. un 215. punkts; 2009. gada 5. maijs, F‑27/08 Simões Dos Santos/ITSB, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 142.–144. punkts.