EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2010. gada 11. maijā (*)

Civildienests – Ierēdņi – Civildienesta tiesas kompetence – Pieņemamība – Nelabvēlīgs akts – Ārpuslīgumiskā atbildība – Informācijas noplūde presē – Nevainīguma prezumpcijas princips – Morālais kaitējums – Lēmums uzsākt disciplinārlietu – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pienākums sniegt palīdzību – Civildienesta noteikumu 24. pants

Lieta F‑30/08

par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

Fotios Nanopoulos, bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Icigā (Luksemburga), ko sākotnēji pārstāvēja V. Hristians [V. Christianos], avocat, bet vēlāk – V. Hristians, D. Gulusis [D. Gouloussis] un V. Vlasi [V. Vlassi], avocats,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja J. Kurals [J. Currall] un K. Hermane [K. Herrmann], pārstāvji, bet vēlāk – J. Kurals un K. Hermane, pārstāvji, kuriem palīdz K. Burdzals [K. Bourtzalas] un I. Antipa [E. Antypas], advokāti,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un I. Rofesa i Puhola [I. Rofes i Pujol],

sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 18. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 28. februārī, F. Nanopuls [F. Nanopoulos] lūdz, lai Eiropas Kopienu Komisijai tās pieļauto kļūdu dēļ attiecībā uz prasītāja stāvokli un viņa karjeras vadību tiek piespriests viņam izmaksāt EUR 850 000 par radīto morālo kaitējumu.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 24. pantu:

“Kopienas palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos Kopienas kopīgi un katra atsevišķi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

3        Civildienesta noteikumu 87. pantā, kas bija spēkā laikā, kad pret prasītāju tika uzsākta disciplinārlieta, bija noteikts:

“Pēc ierēdņa tiešā priekšnieka priekšlikuma vai pēc savas iniciatīvas un neapspriežoties ar Disciplinārlietu kolēģiju, iecēlējinstitūcijai ir tiesības izteikt rakstveida brīdinājumu vai rājienu. Attiecīgo ierēdni uzklausa pirms šīs rīcības.

Pārējos sodus iecēlējinstitūcija uzliek pēc tam, kad ir pabeigta IX pielikumā noteiktā disciplinārā procedūra. Iecēlējinstitūcija uzsāk procedūru pēc attiecīgā ierēdņa uzklausīšanas.”

4        Civildienesta noteikumu IX pielikuma par disciplinārlietām 1. pantā tā redakcijā šīs lietas faktu laikā bija paredzēts:

“Iecēlējinstitūcija iesniedz Disciplinārlietu kolēģijai ziņojumu, kurā precīzi izklāstīti fakti, par kuriem izteikta neapmierinātība, un vajadzības gadījumos norādīti arī attiecīgie apstākļi.

Ziņojumu iesniedz Disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājam, kas par to informē kolēģijas locekļus un ierēdni, par kura darbībām ierosināta disciplinārlieta.”

5        Atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikuma 4. panta pirmajai daļai redakcijā, kas bija piemērojama šīs lietas faktu laikā:

“Ierēdnim, par kura darbībām ierosināta disciplinārlieta, pēc ziņojuma saņemšanas par disciplinārlietas ierosināšanu ir ne mazāk kā 15 dienu, lai sagatavotos aizstāvībai.”

6        2002. gada 19. februārī Komisija pieņēma lēmumu par administratīvās izmeklēšanas un disciplinārlietu veikšanu (2002. gada 25. aprīļa Informations administratives Nr. 33‑2002, turpmāk tekstā – “2002. gada 19. februāra lēmums”).

7        2002. gada 19. februāra lēmuma preambulas apsvērumos noteikts:

“(1)      Ir jāpalielina administratīvās izmeklēšanas un disciplinārlietu efektivitāte un to veikšanas ātrums, ņemot vērā sarežģītību un prasības par faktu noformēšanu katrā lietā.

(2)      Ir jāizveido Komisijas Izmeklēšanas un disciplīnas birojs, lai veiktu objektīvu, konsekventu un profesionālu administratīvo izmeklēšanu un sagatavotu disciplinārlietas iecēlējinstitūcijai.

(3)      Ir jāparedz procesuālie noteikumi par administratīvo izmeklēšanu uzsākšanu un veikšanu.

[..]

(5)      Ir jānodrošina līdzsvars starp administratīvo efektivitāti un attiecīgā ierēdņa tiesībām uz aizstāvību.

(6)      Ir jāstiprina prevencija un pārskatāmība disciplināros jautājumos.” [Neoficiāls tulkojums]

8        Ar 2002. gada 19. februāra lēmuma 1. pantu tiek izveidots Komisijas Izmeklēšanas un disciplīnas birojs (IDOC).

9        Šī paša lēmuma 2. pantā noteikts, ka IDOC veic administratīvo izmeklēšanu pēc Personāla un administrācijas ģenerāldirektora pieprasījuma un ar ģenerālsekretāra piekrišanu un sagatavo disciplinārlietas iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) [izskatīšanai].

10      2002. gada 19. februāra lēmuma 5. pants ir par izmeklēšanu uzsākšanu un veikšanu. Tā 1. punktā noteikts, ka dienesta ģenerāldirektori un dienestu vadītāji var Personāla un administrācijas ģenerāldirektoram lūgt, lai ar ģenerālsekretāra piekrišanu tiek uzsākta administratīvā izmeklēšana. Saskaņā ar šī panta 5. punktu ierēdnis, uz kuru var attiekties administratīvā izmeklēšana, tiek pēc iespējas ātri informēts par tās uzsākšanu, un viņam ir tiesības izmeklēšanas beigās un pirms ziņojuma pabeigšanas izteikt savus komentārus par izdarītajiem secinājumiem tiktāl, ciktāl tie atsaucas uz faktiem, kuri attiecas uz viņu.

11      Saskaņā ar 2002. gada 19. februāra lēmuma 6. pantu gadījumos, kad izmeklēšanas mērķiem jāsaglabā pilnīga slepenība, ģenerālsekretārs ar Personāla un administrācijas ģenerāldirektora piekrišanu var apturēt pienākuma uzaicināt ierēdni izteikt savu viedokli ievērošanu.

12      Minētā lēmuma 7. pantā ar nosaukumu “Ierēdņa tiesības” noteikts:

“1.      Iecēlējinstitūcija ar ziņojuma palīdzību informē attiecīgo ierēdni par sākotnējām apsūdzībām, kas tiek izvirzītas pret viņu atbilstoši Civildienesta noteikumu 87. pantam, un uzklausa viņu saistībā ar šo ziņojumu.

2.      Civildienesta noteikumu 87. pantā paredzētās uzklausīšanas mērķis ir ļaut iecēlējinstitūcijai novērtēt attiecīgajam ierēdnim pārmesto faktu smagumu, pamatojoties uz uzklausīšanas laikā viņa sniegtajiem paskaidrojumiem, un nolemt, vai attiecībā uz viņu jāveic disciplināri pasākumi un vai pirms šādu pasākumu noteikšanas ir vai nav jāvēršas Disciplinārlietu kolēģijā.

[..]”

13      2000. gada 18. decembrī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 1. lpp.). Saskaņā ar šīs regulas preambulas septīto apsvērumu aizsargājamās personas ir tās, kuru personas datus tā vai cita iemesla dēļ apstrādā Kopienas iestādes vai struktūras, piemēram, tādēļ, ka šīs personas strādā minētajās iestādēs vai struktūrās.

14      Regulas Nr. 45/2001 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” noteikts:

“Šajā regulā:

a)      “personas dati” ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, še turpmāk – “datu subjekts”; identificējama persona ir persona, ko var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikācijas numuru vai vienu vai vairākiem faktoriem, kas ir raksturīgi tās fiziskajai, fizioloģiskajai, garīgajai, ekonomiskajai, kultūras vai sociālajai identitātei;

b)      “personas datu apstrāde”, še turpmāk – “apstrāde”, ir visas darbības ar personas datiem vai darbību kopums, kas ir vai nav automātiskas, piemēram, vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, adaptēšana vai mainīšana, ieguve, konsultēšana, izmantošana, izpaušana pārraidot, izplatīšana vai pieejamības nodrošināšana citā veidā, saskaņošana vai kombinēšana, bloķēšana, izdzēšana vai iznīcināšana;

[..].”

15      Saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 4. pantu ar nosaukumu “Datu kvalitāte”:

“1.      Personas datiem jābūt:

a)      godprātīgi un likumīgi apstrādātiem;

[..]

2.      Par datu apstrādi atbildīgajai personai jānodrošina šā panta 1. punkta ievērošana.”

16      Regulas Nr. 45/2001 5. pantā ar nosaukumu “Apstrādes likumīgums” precizēts:

“Personas datus drīkst apstrādāt tikai tad, ja:

a)      apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs, pamatojoties uz Eiropas Kopienu dibināšanas līgumiem vai citiem juridiskiem aktiem, kuri pieņemti uz šo līgumu pamata, vai, likumīgi īstenojot oficiālas pilnvaras, kas uzticētas Kopienas iestādei vai struktūrai vai trešai personai, kam izpauž datus, vai

[..]

d)      datu subjekts nepārprotami ir devis savu piekrišanu, vai

e)      apstrāde ir vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta īpaši svarīgas intereses.”

 Tiesvedības rašanās fakti

17      Prasītājs tika iecelts par Komisijas ierēdni 1983. gada 1. janvārī. No 1983. gada novembra līdz 2003. gada janvārim viņš bija direktors Eurostat. Sākot no 2003. gada janvāra un līdz aiziešanai pensijā 2006. gada 1. martā viņš veica savus pienākumus Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātā (ĢD) kā galvenais konsultants.

18      2002. gada 25. oktobrī Tillaks [Tillack], vācu žurnāla Stern žurnālists, Eurostat ierēdnim B. k-gam nosūtīja e‑pastu vācu valodā, kura virsraksts bija “Greek connection?”. Savā vēstulē Tillaks norādīja, ka Eurostat ierēdņi, kuri vēlējās palikt anonīmi, prasītāju apsūdzēja par to, ka, pildot savus direktora pienākumus, it īpaši – līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru laikā, viņš protežējis grieķu uzņēmumu intereses. Šajā vēstulē Eurostat tika lūgts atbildēt uz 18 jautājumiem saistībā ar šīm apsūdzībām. Tillaks tostarp lūdza Eurostat precizēt, kā tas atbilst šīm apsūdzībām un kādu iemeslu dēļ grieķu uzņēmumi ir nesamērīgi lielā skaitā pārstāvēti, piešķirot līgumu slēgšanas tiesības Supcom programmas ietvaros 1995., 1996., 1997. un 1998. gadā.

19      B. k-gs šajā pašā datumā šo e‑pastu līdz ar 18 jautājumu tulkojumu angļu valodā pārsūtīja Eurostat ģenerāldirektoram, prasītājam, kā arī kādam citam Eurostat direktoram.

20      Ar 2002. gada 30. oktobra konfidenciālu memorandu, kas bija adresēts Eurostat ģenerāldirektoram, prasītājs paziņoja, ka viņš ir atspēkojis visas šajā anketā ietvertās apsūdzības, uzsvērdams to apmelojošo un godu un cieņu aizskarošo raksturu, un lūdza Komisiju ieviest skaidrību par uzdotajiem jautājumiem un atklāt “anonīmo apsūdzētāju” vārdus. Šim memorandam bija pievienotas prasītāja atbildes uz 18 uzdotajiem jautājumiem.

21      2002. gada 28. un 29. oktobrī notika iekšējas Eurostat sanāksmes, lai sagatavotu Komisijas atbildi uz Tillaka jautājumiem. Saskaņā ar Komisijas teikto Eurostat ģenerāldirektors vienā no šīm sanāksmēm izteicis vēlmi īstenot iekšējo auditu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru prasītāja vadītajā A direktorātā Supcom programmas ietvaros 1995.–1998. gadā. No iebildumu rakstam pievienotā dokumenta, kas ir datēts 2002. gada 31. oktobrī, izriet, ka Eurostat iekšējā audita nodaļai šajā datumā tika uzdots uzrakstīt “mini ziņojumu”.

22      2002. gada 7. novembrī Tillaks nosūtīja jaunu e‑pastu B. k-gam. Šajā e‑pastā viņš norādīja, ka, ja viņš nesaņems Eurostat atbildi uz saviem jautājumiem līdz pirmdienai, 11. novembrim, viņš būs spiests savā rakstā, kas viņam līdz šim datumam jāpabeidz, atsaukties vienīgi uz nolieguma vēstuli, ko viņam bija nosūtījis prasītājs, un uzrakstīt, ka Eurostat nav noliedzis nevienu no viņa iepriekšējā e‑pastā minētajiem apgalvojumiem. 2002. gada 7. novembra e‑pastā Tillaks Eurostat uzdeva četrus papildu jautājumus, kuros uzsvars bija likts uz aizdomām par to, ka prasītājs protežē uzņēmumu, ko dibinājis viņa krustdēls Av. k-gs.

23      2002. gada 7. novembrī Komisija informēja prasītāju, ka rotācijas politikas ietvaros tā plāno prasītāju pārcelt uz Eurostat ģenerāldirektora galvenā konsultanta amatu.

24      2002. gada 11. novembra konfidenciālajā memorandā prasītājs Eurostat ģenerāldirektoram norādīja, ka Av. k-gs patiešām ir prasītāja krustdēls, bet ka viņa uzņēmumam, ar kuru prasītājam nav nekādu finansiālu saišu, nebija nekādu līgumu ne ar prasītāja direktorātu, ne ar Eurostat vispār. Šajā memorandā tika precizēts, ka Av. k-gs strādā par universitātes ekspertu pētniecības projektā ar nosaukumu “STAT‑Object”, bet ka prasītājs nebija īstenojis nekādu ietekmi par labu Av. k-gam attiecībā uz procedūrām, kas bija saistītas ar šo pētniecības projektu. Memoranda beigās prasītājs lūdza Komisiju viņam nekavējoties piešķirt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam.

25      Ar 2002. gada 11. novembra memorandu, kuram bija pievienoti Tillaka 2002. gada 25. oktobra un 7. novembra jautājumu saraksti, prasītājs Personāla un administrācijas ĢD ģenerāldirektoram lūdza Komisijas palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam. Šajā memorandā viņš uzsvēra kaitējumu viņa profesionālajai un sabiedriskajai dzīvei, ko radītu tāda raksta publicēšana, kurā būtu ietverti pret viņu vērstie apgalvojumi.

26      2002. gada 11. novembrī Komisija Tillakam nosūtīja atbildes uz viņa uzdotajiem jautājumiem.

27      Saskaņā ar Komisijas teikto šī punkta 21. punktā minētais iekšējais audits ticis veikts laikā no 2002. gada 31. oktobra līdz 11. decembrim Eurostat iekšējā audita nodaļas vadītājas D. vadībā. No lietas materiāliem izriet, ka iekšējais audits ticis turpināts pēc datuma, kad Komisija atbildēja uz Tillaka jautājumiem.

28      2002. gada 13. novembrī žurnāla Stern interneta lapā tika publicēts Tillaka raksts vācu valodā ar nosaukumu “Grieķis meklē grieķus?”. Šajā rakstā tostarp bija teikts:

“Eiropas Statistikas birojs Eurostat nespēj nomierināties. Pēc skandālu sērijas, kas vispirms sākās ar kļūdainiem statistikas datiem, tad turpinājās ar pārmetumiem par krāpšanu un, visbeidzot, ar aizdomām par ierēdņa korupciju, Eurostat atkal ir jāsastopas ar nepatīkamiem jautājumiem. Ir runa par iespējamu līgumu apvienošanu par labu grieķu sabiedrībām Eurostat grieķu direktora [Fotija] [Fotios] Nanopula vadībā.

Spiediens uz Eurostat vadību ar ģenerāldirektoru Īvu Franšē [Yves Franchet] priekšgalā neatslābst. Kā norādīja Francis Hermans Briners [Franz‑Hermann Brüner], Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) vadītājs, OLAF jau izmeklē veselu sēriju lietu Eurostat. Eiropas arodorganizācija “Action & Defence” skrejlapā uzdod šausminošu jautājumu: Vai Eurostat pārvalda korupcijas tīkls?

[..]

“Goda un cieņas aizskārums”

Patiesībā noteiktām valstīm īpaši labi veicas ar līgumu slēgšanas tiesību iegūšanu, piemēram, grieķu sabiedrības bieži ir sekmīgākas nekā to konkurentes vācu sabiedrības. [..]”

29      2002. gada 14. novembrī Luksemburgas laikraksts Le Quotidien publicēja rakstu ar nosaukumu “Jauns juceklis Eurostat”. Šajā rakstā bija minēts, ka prasītājs bija ticis “atcelts no amata” un iecelts par Eurostat ģenerāldirektora galveno konsultantu. Tajā bija minēts arī šis:

“Saskaņā ar mūsu avotiem OLAF – par krāpšanas apkarošanu atbildīgā Eiropas biroja – ierēdņi esot atklājuši, ka A direktorāts, kas pēta tostarp informātikas nozari, ir noslēdzis daudzus līgumus ar grieķu uzņēmumiem un daudz mazāk sadarbojies ar citu valstu uzņēmumiem.

Vācu žurnāla Stern iztaujāts, [Fotijs] Nanopuls kaismīgi noliedza, ka grieķi būtu tikuši “apzināti protežēti”.”

30      Ar 2002. gada 15. novembra vēstuli Komisija Luksemburgas laikrakstam Le Quotidien pieprasīja tiesības uz atbildi attiecībā uz kļūdaino un godu un cieņu aizskarošo iepriekšminētajā rakstā ietverto informāciju. Šajā vēstulē Komisija vispirms precizēja, ka apgalvojums, ka F. Nanopuls esot ticis atcelts no amata, bija pilnīgi nepatiess un godu un cieņu aizskarošs. Saskaņā ar Komisijas teikto attiecībā uz viņu vienkārši bija pieņemts lēmums par rotāciju, kurš attiecās uz četrpadsmit direktoriem, kuri ieņēma to pašu amatu ilgāk par pieciem gadiem, atbilstoši lēmumiem, ko Komisija šajos jautājumos bija pieņēmusi 2000. gadā un kas vienu reizi jau bija piemēroti saistībā ar ģenerāldirektoru rotāciju. Tādējādi F. Nanopuls kā galvenais konsultants bija ticis norīkots Personāla un administrācijas ĢD objektīvos un pārskatāmos apstākļos. Turpinājumā Komisija norāda, ka laikraksta apgalvojumiem, ka OLAF esot atklājis favorītisma pastāvēšanu par labu grieķu sabiedrībām, piešķirot līgumus, neesot nekādu pierādījumu, un ka ar tiem bez pamata tiekot apšaubīta F. Nanopula godprātība. Visbeidzot Komisija atgādina, ka attiecībā uz apgalvojumiem par nacionālo favorītismu tā bija sniegusi virkni atbilžu uz Stern žurnālista Tillaka jautājumiem un ka šīs atbildes neļauj secināt, ka grieķu uzņēmumi ir tikuši protežēti, piešķirot līgumu slēgšanas tiesības Eurostat A direktorātā Supcom projektu ietvaros.

31      2002. gada 20. novembrī L’Investigateur publicēja rakstu ar nosaukumu “Mahinācijas un krāpšanās ES – kur F. Nanopula vista viņam dēj zelta olas – turpinās ar jaunu spēku”.

32      Šajā rakstā bija minēts:

“Jau trīs gadus L’Investigateur cenšas vērst uzmanību uz acīmredzamo naudas izšķiešanas, krāpšanas un radu būšanas praksi Eiropas Statistikas direktorātā [Eurostat] Kiršbergā. Pēc [OLAF] veiktās izmeklēšanas viena no sensitīvākajām nepotisma lietām beidzot ir nodota tiesai, šajā gadījumā pēc teritoriālas piekritības Luksemburgas tiesām, kas – un tā ir slikta ziņa pārskatāmībai un patiesības meklējumiem – vēl joprojām nav tikušas galā ar liela mēroga dienesta pārkāpumiem, kas tika nodoti izskatīšanai 1999. gadā sakarā ar Perry un Perrylux afēru, kura beidzās ar Santēra [Santer] [vadītās] Komisijas atlaišanu.

Jaunās tiesas lietas priekšmets ir dienesta pārkāpumi, ko izdarījis kāds grieķu direktors, kuru izmeta no Eurostat par klaju labvēlības izrādīšanu saviem tautiešiem piederošām kompānijām. Viņš jau bija izslēgts no konkursa komisijas par eksāmena jautājumu nopludināšanu kāda grieķu ierēdņa sievai. Viss notika publiski un bija labi zināms [diviem bijušajiem Eurostat vadošajiem darbiniekiem], kuri abi ir draugos ar Robertu Gēbelsu [Robert Goebbels], pašreizējo Eiropas parlamenta deputātu un bijušo Santēra valdības ministru no sociālistiskās partijas. [..] [Fotijs] Nanopuls kategoriski noliedz visas viņam izvirzītās apsūdzības, bet Eurostat blēži, turpinot šajā ziņā sekot Kresones taktikai, izsaka neapmierinātību ar žurnālistu intrigām un antieiropeiski nekrietno rīcību. Ja nākas saskarties ar šāda veida direktoru, riskējam kļūt antieiropeiski noskaņoti, jo īpaši pēc tam, kad Prodi komisija, ejot savu priekšgājēju pēdās, pasniedz šo lietu ar tik nebaudāmu Eiropas mērci.

F. Nanopuls tika steidzami iecelts par cita direktorāta “galveno konsultantu” [..]. Tā parasti rīkojas, lai aizvāktu ierēdni no viņa departamenta, kas ļauj veikt izmeklēšanu, saglabājot tiesības uz aizstāvību. [..]

Komisija cenšas noslēpt skandālu, apgalvojot, ka tā ir sen ieplānota direktoru rotācija, kas, teorētiski un vispārīgi runājot, atbilst patiesībai, tomēr ne šajā konkrētajā gadījumā. [..]

Tādēļ pastāv varbūtība, ka F. Nanopuls tiks piespiedu kārtā priekšlaicīgi pensionēts un tādā veidā izvairīsies no tiesas [..].”

33      2002. gada 11. decembrī notikušajā sanāksmē audita ziņojuma projekts tika prezentēts Eurostat ģenerāldirektoram, un viņš uzskatīja, ka vēl jāapsver iespējamie pasākumi (audita turpināšana, izmantojot sacīkstes principu, iespējama vēršanās OLAF), šajā posmā neizsakot viedokli par projekta tālāko gaitu.

34      Ar 2002. gada 20. decembra vēstuli Komisija informēja prasītāju par darbībām, kas veiktas, reaģējot uz viņa 2002. gada 11. novembra lūgumu par palīdzības sniegšanu. Tā precizēja, pirmkārt, ka bija nosūtījusi žurnālistam Tillakam sīku atbildi uz iepriekš minētajiem jautājumiem, ar kuru prasītājs tiek reabilitēts, un, otrkārt, ka pēc savas iniciatīvas tā bija Luksemburgas avīzei Le Quotidien pieprasījusi un 2002. gada 18. novembrī ieguvusi tiesības uz atbildi pēc tam, kad bija ticis publicēts raksts, kurā prasītāja reputācija bija tikusi apšaubīta, atkārtojot apgalvojumus, kuri līdzinājās Tillaka izvirzītajiem.

35      Šai pašā 2002. gada 20. decembrī Komisija prasītāju iecēla citā amatā Personāla un administrācijas ĢD par galveno konsultantu. Prasītājs atbildēja par konkrētiem uzdevumiem administratīvās reformas jomā, tostarp par “benchmarching” un statistisko analīzi saistībā ar reformas norises “monitoringu”, ņemot vērā paplašināšanās sekas.

36      2003. gada 21. maijā amatā stājās jaunais Eurostat ģenerāldirektors. Šai pašā dienā D. k-dze prasītājam izsniedza iekšējā audita ziņojuma projekta kopiju.

37      Ar 2003. gada 12. jūnija vēstuli D. k-dze oficiāli lūdza prasītāju viņai sniegt savus iespējamos apsvērumus par šo ziņojuma projektu.

38      Prasītājs savus apsvērumus administrācijai iesniedza ar 2003. gada 24. jūnija elektroniskā pasta vēstuli.

39      2003. gada 27. jūnija rītā D. k-dze un iekšējā audita grupa, kura bija strādājusi pie ziņojuma projekta, sanāksmē apsprieda prasītāja apsvērumu atbilstīgumu un tika apsvērts projekts atbildei uz šiem apsvērumiem. Tomēr, nesagaidot savas grupas sagatavoto projektu, D. k-dze plkst. 12.01 ar elektroniskā pasta palīdzību informēja ģenerāldirektoru par prasītāja apsvērumu par iekšējā audita ziņojumu nepiemērotību. Plkst. 14.23 iekšējā audita grupa ar elektroniskā pasta palīdzību D. k-dzei iesniedza atbildes uz prasītāja apsvērumiem projektu. Tomēr šis projekts ne tika izstrādāts līdz galam, ne nosūtīts Eurostat ģenerāldirektoram. Arī prasītājam šis atbildes projekts netika nosūtīts, un viņš par to uzzināja tikai no Komisijas iebildumu raksta paziņošanas šajā lietā.

40      Ar D. k-dzes 2003. gada 8. jūlija vēstuli audita ziņojums, kam bija pievienoti prasītāja apsvērumi, tika paziņots jaunajam Eurostat ģenerāldirektoram. Šajā vēstulē D. k-dze precizēja, ka audita ziņojuma projekta, kurš prasītājam bija ticis nosūtīts 2003. gada 21. maijā, nosaukums ir ticis mainīts uz “Zināmu ar Supcom programmu (1995–1998) saistītu aspektu analīze saistībā ar žurnālista 2002. gada novembrī uzdotajiem jautājumiem Eurostat” un ka šī analīze tiek nosūtīta tāda, kāda tā ir, pamatojoties uz informāciju, kas viņas rīcībā bija faktu analīzes laikā, un ka viņa nevar tai pievērsties sīkāk viņas agrākās un pašreizējās darba slodzes dēļ. Šī ziņojuma vispārējā secinājumā bija teikts:

“Veiktā analīze ir ļoti konkrēti pielāgota kontekstam saistībā uz žurnālista [Tillaka] uzsvērtajiem jautājumiem un balstīta tikai un vienīgi uz budžeta datiem, kā arī attiecīgā direktorāta sniegtajiem lietu materiāliem.

Vispārēji ir jāatzīst, ka no mūsu darba izrietošie secinājumi neļauj pamatot F. Nanopula un Eurostat aizstāvību pret šiem uzbrukumiem no ārpuses.”

41      Ar 2003. gada 8. jūlija vēstuli, ko Personāla un administrācijas ĢD tika saņemta 2003. gada 9. jūlijā, kā liecina zīmogs par šī dokumenta reģistrāciju, Eurostat ģenerāldirektors audita ziņojumu nosūtīja minētā ĢD ģenerāldirektoram Reihenbaham [Reichenbach], lai viņš varētu attiecībā pret prasītāju veikt pasākumus, kurus viņš uzskatītu par vajadzīgiem.

42      Šai pašā 2003. gada 9. jūlijā Komisijas priekšsēdētāja vietnieks nolēma uzsākt pret prasītāju disciplinārlietu tāpēc, ka, pirmkārt, piešķirot publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, viņš bija pieļāvis vai piekritis, ka novērtēšanas process nav pārskatāms, padomdevējas komitejas publiskā iepirkuma jautājumos ziņojumos minētās vērtēšanas metodes neatbilst faktiski piemērotajām metodēm un, otrkārt, ka viņš attiecībā uz līgumu, kas noslēgts ar uzņēmumu Planistat, bija pieļāvis vai piekritis, ka viņam pietuvināts eksperts piedalās ar līgumu nesaistīta pētījuma sagatavošanas projektā, kurš saņēma rīkojumu apmaksai pat, pirms tika pabeigts pētījuma starpziņojums. Pieņemot šo lēmumu, Komisija balstījās, pirmkārt, uz Komisijas iekšējā audita dienesta 2003. gada 7. jūlija starpziņojumu un, otrkārt, Eurostat iekšējā audita dienesta 2003. gada 8. jūlija ziņojumu.

43      2003. gada 10. jūlijā laikraksts The Financial Times publicēja rakstu angļu valodā ar nosaukumu “Prodi gatavojas vērsties pret finansiālo skandālu Eurostat”, kurā tika ziņots par ļoti nozīmīga finansiāla skandāla atklāšanu Eurostat un aprakstīti dažādie Komisijas veiktie pasākumi, lai pilnībā izmeklētu un atklātu šo skandālu. Rakstā bija minēts prasītāja vārds un precizēts, ka, tāpat kā pret Eurostat ģenerāldirektoru un ģenerāldirektora vietnieku, pret viņu bija uzsākta disciplinārlieta.

44      2003. gada 11. jūlijā laikraksts Le Monde publicēja rakstu, kura saturs bija līdzīgs iepriekš minētajam The Financial Times rakstam.

45      2003. gada jūlijā arī grieķu presē parādījās ar prasītāja inkrimināciju saistīti raksti.

46      Ar 2003. gada 15. jūlija vēstuli prasītājs Personāla un administrācijas ĢD ģenerāldirektoram lūdza viņam piešķirt Komisijas palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, apgalvojot, ka The Financial Times raksts nepamatoti aizskar viņa reputāciju. Prasītājs it īpaši uzsvēra, ka šajā rakstā kļūdaini norādīts uz saikni starp “Eurostat finansiālo skandālu”, kurā bija iesaistītas divas citas šīs iestādes augstu stāvošas amatpersonas, un disciplinārlietu attiecībā uz prasītāju. Pēc prasītāja domām, šī raksta saturs liecināja arī par informācijas noplūdi Komisijas dienestos, lai gan tai ir pienākums nodrošināt izskatāmās disciplinārlietas konfidencialitāti. Viņš it īpaši pieprasīja, lai Komisija publicē paziņojumu presei, kurā būtu precizēts, ka viņš nekādā veidā nav saistīts ar “Eurostat finansiālo skandālu”.

47      Ar 2003. gada 21. jūlija vēstuli prasītājs iesniedza jaunu palīdzības lūgumu, kurš pēc būtības atbilda 15. jūlijā iesniegtajam, bet šoreiz attiecās ne tikai uz The Financial Times rakstu, bet arī Le Monde rakstu.

48      2003. gada 22. jūlijā Komisija iekšējā audita ziņojumu nosūtīja OLAF, kurš 2003. gada 23. jūlijā nolēma pret prasītāju sākt izmeklēšanu par aizdomām par favorītismu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, par kurām atbildēja viņa vadītais direktorāts.

49      2003. gada 9. septembrī prasītājs Komisijas priekšsēdētājam nosūtīja vēstuli, kurā viņš it īpaši iebilda pret iekšējā audita ziņojuma, kurš bija pamatā lēmumam pret viņu uzsākt disciplinārlietu, veikšanas nosacījumiem.

50      Atbildot uz tiesas sēdē uzdoto Civildienesta tiesas jautājumu, prasītājs apgalvoja – ko Komisija nenoliedza –, ka iepriekš minētā 2003. gada 9. septembra vēstule palikusi bez atbildes.

51      2003. gada 22. septembrī Komisija apturēja disciplinārlietu līdz OLAF iekšējās izmeklēšanas rezultātu saņemšanai.

52      Ar prasītājam adresētu 2003. gada 1. oktobra vēstuli Komisija nolēma, pirmkārt, neapmierināt prasītāja 2003. gada 15. un 21. jūlijā iesniegtos jaunos palīdzības lūgumus un, otrkārt, ieņemt galīgu nostāju attiecībā uz palīdzības lūgumiem.

53      Ar 2004. gada 5. oktobra vēstuli OLAF informēja prasītāju par lēmumu izbeigt pret viņu uzsākto iekšējo izmeklēšanu un nosūtīt galīgo izmeklēšanas ziņojumu Komisijas ģenerālsekretāram. Šajā galīgajā ziņojumā bija precizēts, ka OLAF nolēmis izbeigt lietu, neveicot nekādas tālākas darbības, jo nav atklātas nekādas nelikumības, kurās būtu vainojams prasītājs.

54      Ar prasītājam adresētu 2004. gada 26. oktobra vēstuli Komisijas priekšsēdētāja vietnieks pēc iepazīšanās ar OLAF iekšējās izmeklēšanas rezultātiem nolēma izbeigt disciplinārlietu un informēja prasītāju, ka pēc viņa lūguma šis lēmums var tikt ievietots viņa personas lietā.

55      2004. gada 27. oktobrī Komisija publicēja paziņojumu presei angļu valodā Komunikācijas ĢD interneta vietnē Midday Express, kurā bija precizēts:

“Komisija ir nolēmusi izbeigt disciplinārlietu pret [prasītāju], bijušo Eurostat direktoru. OLAF – Eiropas Savienības iestādes krāpšanas apkarošanai veiktā padziļinātā izmeklēšana neatklāja nekādus faktus, kas pamatotu 2003. gada 9. jūlijā ierosinātās disciplinārlietas turpināšanu. Komisija uzsver, ka lietas izbeigšana pierāda [prasītāja], pieredzējuša Komisijas ierēdņa ar daudzgadīgu izcilu reputāciju, nevainīgumu attiecībā uz apgalvotajām nelikumībām, kuras tika pārbaudītas izmeklēšanas ietvaros.”

56      Ar 2005. gada 12. oktobra vēstuli Komisijas priekšsēdētājs informēja prasītāju, ka viņš ir nodomājis atbilstoši Civildienesta noteikumu 50. pantam viņu atvaļināt dienesta interesēs.

57      Tā kā Komisijas dienestos nebija prasītājam piemērota amata, iecēlējinstitūcija ar 2006. gada 17. janvāra lēmumu prasītāju atvaļināja dienesta interesēs, sākot ar 2006. gada 1. martu, izmaksājot Civildienesta noteikumu 50. pantā paredzēto pabalstu.

58      2007. gada 1. februārī prasītājs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, iesniedza lūgumu, ar kuru viņš pieprasīja kompensāciju EUR 1 miljona apmērā.

59      Ar 2007. gada 7. jūnija vēstuli Komisija šo pieprasījumu noraidīja.

60      Prasītājs turklāt pieprasīja, lai viņam tiek paziņots OLAF izmeklēšanas gala ziņojums. Komisija 2007. gada 13. jūnijā apmierināja šo lūgumu un šī ziņojuma kopiju nodeva tieši prasītājam.

61      2007. gada 28. augustā prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību.

62      Ar 2007. gada 19. decembra lēmumu Komisija šo sūdzību noraidīja.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

63      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        piespriest Komisijai viņam izmaksāt EUR 850 000 atlīdzinājumam par morālo kaitējumu, tostarp viņa veselībai nodarīto kaitējumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        nopratināt kā lieciniekus Kopmana k-gu [Koopman], Portāla [Portal] k-gu un D. k-dzi;

–        uzdot Komisijai iesniegt, pirmkārt, pilnīgu OLAF ziņojumu un, otrkārt, visus dokumentus, kas pierādītu, ka laikā no 2002. gada novembra līdz 2003. gada maijam Eurostat iekšējā audita dienests veicis pārbaudes.

64      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

65      Savā replikā prasītājs norādīja, ka viņš atsakās no prasījuma par viņa veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.

66      Ar procesa organizatorisko pasākumu Civildienesta tiesa lūdza Komisiju iesniegt tās 2003. gada 9. jūlijā publicēto paziņojumu presei (turpmāk tekstā – “2003. gada 9. jūlija paziņojums presei”). Šajā paziņojumā presei tostarp bija norādīts, ka Komisija, ņemot vērā tās rīcībā jau esošos ziņojumus, uzskata, ka ir pieļauti nopietni finansiālo noteikumu pārkāpumi, ka pret trim Eurostat ierēdņiem ir uzsāktas disciplinārlietas un ka uz notiekošo izmeklēšanu laiku ar uzņēmumu Planistat noslēgto līgumu darbība tiek apturēta.

67      Tiesas sēdē, atbildot uz Civildienesta tiesas jautājumu, Komisija apstiprināja, ka prasītājs ir viens no 2003. gada 9. jūlija paziņojumā presei minētajiem trīs ierēdņiem, pret kuriem ir uzsāktas disciplinārlietas.

 Par lietas raksturu un Civildienesta tiesas kompetenci

1.     Lietas dalībnieku argumenti

68      Prasītājs norāda, ka viņš vēlas, lai Komisijai, pamatojoties uz EKL 288. panta otro daļu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 340. panta otrā daļa), tiek piespriests [novērst kaitējumu], jo tā ir pārkāpusi virkni noteikumu, ar kuriem viņam tiek piešķirtas tiesības kā pilsonim un kā Komisijas ierēdnim, kas strādā Eurostat.

69      Komisija apgalvo, ka prasības pamatā ir prasība saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību, kura, tā kā strīds ir starp ierēdni un iestādi, kurā viņš strādā, nevar tikt celta, pamatojoties uz EKL 288. panta [otro daļu] (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 340. panta otrā daļa), bet gan vienīgi, pamatojoties uz EKL 236. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants) un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

70      No EKL 225. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 256. pants), EKL 235. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 268. pants) un EKL 288. panta otrās daļas (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 340. panta otrā daļa) izriet, ka Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ir kompetenta pirmajā instancē izskatīt prasības par Savienības ārpuslīgumisko atbildību par kaitējumu, kas radies tās iestādēm vai darbiniekiem sakarā ar to pienākumu pildīšanu.

71      Savukārt atbilstoši EKL 236. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants) un Tiesas Statūtu I pielikuma 1. pantam Civildienesta tiesas jurisdikcijā pirmajā instancē ir domstarpības starp tās darbiniekiem un Savienību. Pamatojoties uz to, Civildienesta tiesa izspriež lietas starp ierēdni un iestādi, kurā viņš ir vai tika nodarbināts, par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas ir radušies sakarā ar darba attiecībām starp attiecīgo personu un iestādi (skat. it īpaši un pēc analoģijas Tiesas 1975. gada 22. oktobra spriedumu lietā 9/75 Meyer‑Burckhardt/Komisija, Recueil, 1171. lpp., 7. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 12. jūnija spriedumu lietā T‑187/01 Mellone/Komisija, Recueil FP, I‑A‑81. un II‑389. lpp., 74. un 75. punkts; 2003. gada 15. jūlija rīkojumu lietā T‑371/02 Barbé/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑183. un II‑919. lpp., 36. un 38. punkts, kā arī 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, Krājums, II‑3315. lpp., 54. un 57. punkts).

72      Šajā lietā prasītājs vienlaicīgi atsaucas uz savu privātpersonas un ierēdņa statusu un vēlas panākt Komisijas atbildības atzīšanu, pamatojoties uz EKL 288. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 340. pants), par vainojamu rīcību pret prasītāju laikā no 2002. gada oktobra līdz 2006. gada janvārim.

73      Tomēr no lietas materiālos esošajiem dokumentiem un no tiesas sēdē paustajiem atbilstošajiem lietas dalībnieku uzskatiem izriet, ka šis strīds ietilpst EKL 236. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants) un Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta darbības jomā, jo apgalvoto zaudējumu pamatā ir darba attiecības, kas vienoja prasītāju un Komisiju. Prasītājs tiesas sēdē turklāt precizēja, ka atsauce viņa prasības pieteikumā uz EKL 288. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 340. pants) bija domāta tikai tādēļ, lai atgādinātu pamatnosacījumus, kādi, viņaprāt, piemērojami administrācijas ārpuslīgumiskajai atbildībai.

74      Tādējādi pēc [Civildienesta tiesas] iniciatīvas šī prasība patiesībā ir celta atbilstoši EKL 236. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants) un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam (iepriekš minētie spriedumi lietā Mellone/Komisija, 74. un 75. punkts, un lietā Sanders/Komisija, 42. punkts).

 Par pieņemamību

1.     Lietas dalībnieku argumenti

75      Komisija apgalvo, pirmkārt, ka prasība ir nepieņemama, jo prasītājs Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā noteiktajos termiņos nav apstrīdējis lēmumus, ar kuriem noraidīti viņa atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam iesniegtie palīdzības lūgumi.

76      Komisija apgalvo, otrkārt, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir nepieņemama arī tāpēc, ka tā nav celta saprātīgā termiņā. Tā atgādina, ka Kopienu tiesas ir nospriedušas, ka, pat ja Civildienesta noteikumos nav paredzēts nekāds noilguma termiņš iestāžu ārpuslīgumiskajai atbildībai pret to darbiniekiem, prasība par zaudējumu atlīdzību tomēr ir jāceļ saprātīgā termiņā. Attiecībā uz saprātīga termiņa noteikšanu pēc analoģijas ir piemērojams Tiesas Statūtu 46. pants, kurā noilgumam ir noteikts piecu gadu termiņš. Šajā lietā, tā kā fakti, uz kuriem prasītājs atsaucas, lai pamatotu savu lūgumu par zaudējumu atlīdzību, ir norisinājušies pirms vairāk nekā pieciem gadiem, prasība esot nepieņemama.

77      Komisija apgalvo, treškārt, ka prasītājam neesot tiesību apstrīdēt 2003. gada 9. jūlija lēmuma, ar kuru Komisija nolēma uzsākt disciplinārlietu, tiesiskumu, jo tas ir sagatavojošs akts, par kuru nevar celt prasību. Turklāt prasītājs neesot ieinteresēts apstrīdēt šī akta tiesiskumu, jo disciplinārlieta tika izbeigta, neveicot nekādus tālākus pasākumus, ar 2004. gada 26. oktobra lēmumu.

78      Komisija uzskata, ceturtkārt, ka prasītājam neesot tiesību prasījumu par zaudējumu atlīdzību pamatojumam atsaukties uz 2002. gada 20. decembra lēmuma par iecelšanu citā amatā un 2006. gada 17. janvāra lēmuma par atvaļināšanu prettiesiskumu, jo viņš nav cēlis prasību atcelt šos lēmumus šādām prasībām paredzētajos termiņos.

79      Prasītājs savukārt apgalvo, ka viņa prasība ir pilnībā pieņemama. Tā neesot vērsta pret lēmumiem atteikt palīdzību, bet gan ir prasība atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar Komisijas rīcību.

80      Prasītājs tiesas sēdē norādīja, ka, pat pieņemot, ka prasības pieteikumā ir apšaubīti Komisijas lemjošie akti, šie akti un rīcība, kurai nav lēmuma rakstura, ko viņš pārmet administrācijai, veido vienotu un nedalāmu veselo. Šādā gadījumā prasības atlīdzināt zaudējumus pieņemamība nevar būt atkarīga no tā, vai par katru no aktiem, to atsevišķi ņemot, ir iesniegta sūdzība un celta prasība.

81      Prasītājs turklāt apgalvo, ka noilguma termiņš, kas ir piemērojams prasībām par zaudējumu atlīdzību, ko ierēdnis ir cēlis pret savu iestādi, ir Tiesas Statūtu 46. pantā noteiktie pieci gadi. Šajā lietā šīs termiņš nav beidzies, jo tas sākās tikai 2004. gada 27. oktobrī, kas ir datums, kad Midday Express tika publicēts Komisijas paziņojums presei. Katrā ziņā termiņš nav beidzies pat tad, ja ņem vērā pirmās 2002. oktobrī Komisijas pieļautās nelikumības, jo lūgums atlīdzināt zaudējumus tika iesniegts 2007. gada 1. februārī.

82      Prasītājs uzskata, ka saprātīga termiņa jēdziens un tiesneša, nevis likumdevēja noteikts noilguma termiņš ir pretrunā tiesiskās drošības principam. Katrā ziņā šajā lietā prasītājs esot ievērojis judikatūrā noteikto saprātīgo termiņu, jo lūgums atlīdzināt zaudējumus tika iesniegts 27 mēnešu laikā no notikuma, kas bija viņam nodarītā kaitējuma pamatā.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

 Par iebildi par nepieņemamību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta noteikumos paredzētās pirmstiesas procedūras neievērošanu

83      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā prasība par zaudējumu atlīdzību, kas ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā pret prasību atcelt tiesību aktu, ir pieņemama tikai tad, ja pirms tam saskaņā ar Civildienesta noteikumiem tikusi īstenota pirmstiesas procedūra. Šī procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai zaudējumi, kurus tiek prasīts atlīdzināt, ir radušies Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzēta nelabvēlīga akta rezultātā vai administrācijas rīcības, kurai nav lēmuma rakstura, rezultātā. Pirmajā gadījumā ieinteresētajai personai noteiktajā termiņā ir jāvēršas iecēlējinstitūcijā ar sūdzību, kas vērsta pret attiecīgo aktu. Turpretim otrajā gadījumā administratīvajam procesam ir jāsākas, iesniedzot Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzēto lūgumu par zaudējumu atlīdzību. Lēmums ir uzskatāms par nelabvēlīgu tikai tad, ja šāds lūgums ir tieši vai netieši noraidīts, un šādā gadījumā par to var iesniegt sūdzību, savukārt prasību par zaudējumu atlīdzību var iesniegt Civildienesta tiesā tikai tad, ja šī sūdzība ir tieši vai netieši noraidīta (Pirmās instances tiesas 1991. gada 25. septembra spriedums lietā T‑5/90 Marcato/Komisija, Recueil, II‑731. lpp., 49. un 50. punkts, kā arī 1996. gada 28. jūnija spriedums lietā T‑500/93 Y/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑335. un II‑977. lpp., 64. punkts).

84      Prasītājs ir lūdzis Civildienesta tiesu, lai novērtētu prasības pieņemamību, noraidīt judikatūrā izmantoto atšķirību starp aktu, kam ir lēmuma raksturs, un rīcību, kurai nav lēmuma rakstura, sakarā ar šīs atšķirības nebūtiskumu šai strīdā. Pēc viņa domām, dažādie akti un rīcība, kuru radīto kaitējumu viņš lūdz atlīdzināt, ir vienots un nedalāms vesels, un viņam esot tiesības apstrīdēt visus aktus un rīcību, kas veido šo nedalāmo veselumu, saprātīgā termiņā, atbalstot savus prasījumus par zaudējumu atlīdzību, sākot ar pēdējā no šiem aktiem vai rīcības dienu, un pret viņu nevar izvirzīt Civildienesta noteikumu 90. pantā noteikto trīs mēnešu termiņu, sākot no viņa minēto aktu ar lēmuma raksturu paziņošanas dienas.

85      Šādu argumentāciju tomēr nevar atbalstīt.

86      Ir taisnība, ka virknē gadījumu judikatūra ir atzinusi, ka sarežģītas procedūras, ko veido vairāki savstarpēji saistīti akti, ietvaros prasītājam nav pienākuma iesniegt tādu sūdzību skaitu, kas atbilst procedūrā pieņemto aktu skaitam, kuri var būt viņam nelabvēlīgi. Gluži pretēji, ņemot vērā šo sarežģīto procedūru veidojošo aktu vienotību, ir atzīts, ka prasītājs var atsaukties uz agrāko aktu prettiesiskumu tādas prasības pamatojumam, kura ir vērsta pret pēdējo no tiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1965. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās 12/64 un 29/64 Ley/Komisija, Recueil, 143. lpp., un 1995. gada 11. augusta spriedumu lietā C‑448/93 P Komisija/Noonan, Recueil, I‑2321. lpp., 17. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 24. septembra spriedumu lietā T‑182/94 Marx Esser un Del Almo Martinez/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑411. un II‑1197. lpp., 37. punkts).

87      Tomēr šī judikatūra attiecas vienīgi uz tādiem nelabvēlīgiem aktiem, kas ir cieši savstarpēji saistīti. Turklāt ir runa par izņēmumu no principa, saskaņā ar kuru aktu var apstrīdēt vienīgi šai nolūkā paredzētajām prasībām noteiktajā termiņā, un kurš, kā jebkurš izņēmums, ir jāinterpretē šauri.

88      Šajā lietā rīcība un akti, uz kuriem atsaucas prasītājs, ņemot vērā to daudzveidību un piemērošanas jomu (akti par palīdzības pienākumu, par disciplinārlietas uzsākšanu, personas datu noplūšanu, pakāpei atbilstošu pienākumu nenoteikšanu utt.), nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas ietilpst vienā sarežģītā procedūrā. Turklāt būtu pretrunā tiesiskās drošības imperatīvajam principam atzīt, ka šie dati var tikt apstrīdēti ārpus tiesību aktu apstrīdēšanai noteiktā parastā termiņa. Tādējādi, tā kā katrs no minētajiem aktiem ir jāapstrīd atsevišķi, no tā izriet, ka katram no tiem ir jāpiemēro 83. punktā minētie principi, lai novērtētu prasītāja celtās prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamību.

89      Šajā lietā pirms šīs prasības celšanas Civildienesta tiesā prasītājs 2007. gada 1. februārī, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, iesniedza lūgumu atlīdzināt kaitējumu, bet pēc tam, 2007. gada 28. augustā – sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta pirmajai daļai par 2007. gada 7. jūnija lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņa lūgums par kaitējuma atlīdzību. Tādējādi prasītājs pirms prasības celšanas Civildienesta tiesā ir izmantojis pirmstiesas procedūru, kas piemērojama prasībai par kaitējuma atlīdzību, kurš radies administrācijas tādas rīcības rezultātā, kurai nav lēmuma rakstura.

90      Lai noteiktu, vai prasītāja izmantotā pirmstiesas procedūra bija atbilstoša, tādējādi jāpārbauda, vai zaudējumi, kurus tiek prasīts atlīdzināt, ir vai nav radušies tādas administrācijas rīcības rezultātā, kurai nav lēmuma rakstura. Šai nolūkā prasītājs atsaucas uz četru veidu pārkāpumiem: Komisijas dažādu pienākumu neizpildi saistībā ar pienākumu sniegt palīdzību, lēmuma par pārcelšanu citā amatā prettiesiskumu, lēmuma uzsākt disciplinārlietu prettiesiskumu un dažādām citām Komisijas darbībām.

91      Savukārt jāatzīst, ka prasītājs nav izvirzījis prasījumus, kuru pamatā būtu 2006. gada 17. janvāra lēmuma par pensionēšanu prettiesiskums. Pret šādiem prasījumiem Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, atsaucoties uz Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzēto noteikumu par pirmstiesas procedūras neievērošanu, tādējādi ir neefektīva.

 Par lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kura pamatā ir Komisijas pienākuma sniegt palīdzību neizpilde

92      Prasītājs pieprasa atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētā Komisijas pienākuma sniegt palīdzību neizpilde. Savu prasījumu pamatojumam prasītājs pirmām kārtām atsaucas uz Komisijas tiešo lēmumu, kas pieņemti pēc viņa palīdzības lūgumiem, prettiesiskumu, Komisijas prettiesisko kavēšanos pirms nostājas pieņemšanas šajā jautājumā un, visbeidzot, to, ka Komisija prettiesiski atturējusies pēc savas iniciatīvas sniegt palīdzību pēc publikācijām presē, kurās viņam tika izvirzītas apsūdzības.

93      Attiecībā uz lēmumiem saistībā ar pienākumu sniegt palīdzību Savienības tiesas pastāvīgi ir nospriedušas, ka šie lēmumi ir nelabvēlīgi akti (attiecībā uz tiešiem lēmumiem par palīdzības atteikšanu skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑249/04 Combescot/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑181. un II‑A‑2‑1219. lpp., 32. punkts; attiecībā uz lēmumiem par palīdzības atteikšanu skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 6. novembra spriedumu lietā T‑223/95 Ronchi/Komisija, Recueil FP, I‑A‑321. un II‑879. lpp., 25.–31. punkts; attiecībā uz lēmumiem par palīdzības sniegšanu, kas tikuši atzīti par nepietiekamiem, skat. Pirmās instances tiesas 1993. gada 26. oktobra spriedumu lietā T‑59/92 Caronna/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 100. punkts).

94      Šajā lietā Komisija laikā, par kuru ir runa, pieņēma dažādus tiešus lēmumus saistībā ar tās pienākumu palīdzēt prasītājam.

95      Ar 2002. gada 20. decembra vēstuli Komisija informēja prasītāju par rīcību, atbildot uz viņa 2002. gada 11. novembra palīdzības lūgumu, kas tika izteikts pēc tam, kad Tillaks – vācu laikraksta žurnālists – bija Komisijai nosūtījis divus sarakstus ar jautājumiem, ar kuriem tika apšaubīts viņa godaprāts un profesionālā reputācija. Tā precizēja, ka, pirmkārt, tā bija šim žurnālistam nosūtījusi detalizētu atbildi, reabilitējot prasītāju, un, otrkārt, ka tā pēc savas iniciatīvas bija Luksemburgas avīzei Le Quotidien pieprasījusi un 2002. gada 18. novembrī ieguvusi tiesības uz atbildi pēc tam, kad bija ticis publicēts raksts, kurā prasītāja reputācija bija tikusi apšaubīta, atkārtojot apgalvojumus, kuri līdzinājās Tillaka izvirzītajiem.

96      Ar 2003. gada 1. oktobra vēstuli Komisija nolēma, pirmkārt, neapmierināt prasītāja iesniegtos jaunos palīdzības lūgumus, kurus viņš iesniedza 2003. gada 15. un 21. jūlijā, pēc tam, kad dažādos Eiropas laikrakstos bija parādījušies raksti, kuros tika minēts viņa vārds saistībā ar dalību finansiālajā skandālā Eurostat, un, otrkārt, nogaidīt Eurostat notiekošo izmeklēšanu rezultātus, lai iespējami iesaistītos.

97      Ar 2004. gada 27. oktobrī Midday Express publicēto paziņojumu presei Komisija sava palīdzības pienākuma ietvaros nolēma publiskot lēmumu izbeigt pret prasītāju uzsākto disciplinārlietu pēc tam, kad tā bija saņēmusi OLAF izmeklēšanas par viņam pārmestajām nelikumībām rezultātus (pēc analoģijas skat. Tiesas 1987. gada 7. oktobra rīkojumu lietā 108/86 d.M./Padome un ESSK, Recueil, 3933. lpp., 6. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Caronna/Komisija, 93.–96. punkts).

98      Nav strīda, ka prasītājs Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktajos termiņos nav cēlis prasību atcelt tiesību aktu pret šiem dažādajiem lēmumiem, vai tie būtu tieši vai netieši lēmumi atteikt palīdzību, vai lēmumi sniegt palīdzību, kurus viņš uzskata par nepietiekamiem. Attiecībā uz nelabvēlīgiem aktiem, kā atgādināts iepriekš, prasītājam tādējādi nav tiesību iesniegt prasījumus par kaitējuma, kas ar šiem aktiem nodarīts, atlīdzināšanu (Tiesas 1989. gada 14. februāra spriedums lietā 346/87 Bossi/Komisija, Recueil, 303. lpp., 32. punkts; Pirmās instances tiesas 1993. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑20/92 Moat/Komisija, Recueil, II‑799. lpp., 46. punkts).

99      Savukārt attiecībā uz apgalvoto Komisijas kavēšanos lemt par savu pienākumu sniegt palīdzību un paziņot savu lēmumu jāatgādina, ka Kopienu tiesa uzskata, ka kavēšanās principā nav nelabvēlīgs akts (skat. it īpaši jautājumā par novērtējuma ziņojuma pieņemšanu Pirmās instances tiesas 1994. gada 1. decembra spriedumu lietā T‑20/92 Ditterich/Komisija, Recueil FP, I‑A‑289. un II‑907. lpp., 66. punkts, un 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑285/04 Andrieu/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑161. un II‑A‑2‑775. lpp., 135. punkts). No tā izriet, ka prasītājs var atsaukties uz šādu kavēšanos savu prasījumu par kaitējuma atlīdzināšanu atbalstam, ja, kā šajā lietā, Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā paredzētā pirmstiesas procedūra, kas ietver divas stadijas, attiecībā uz tiem tika ievērota.

100    Turklāt, tā kā šiem prasījumiem par zaudējumu atlīdzību, kuru pamatā ir apgalvotā Komisijas pienākuma iesaistīties ļoti īsā termiņā neizpilde, nav tieša sakara ar tiešo lēmumu, kurus Komisija pieņēmusi atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, saturu, apstāklis, ka prasītājs šos lēmumus nav apstrīdējis noteiktajā termiņā, šos prasījumus par zaudējumu atlīdzību nedara par nepieņemamiem (Tiesas 1972. gada 13. jūlija spriedums lietā 79/71 Heinemann/Komisija, Recueil, 579. lpp., 6. un 7. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. janvāra spriedums lietā T‑27/90 Latham/Komisija, Recueil, II‑35. lpp., 36.–38. punkts, un 2007. gada 6. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑246/04 un T‑71/05 Wunenburger/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑21. un II‑A‑2‑131. lpp., 46.–50. punkts).

101    Visbeidzot attiecībā uz to, ka Komisija atturējusies pēc savas iniciatīvas sniegt palīdzību, jāatgādina, ka Kopienu tiesas ir nospriedušas, ka principā ierēdnim, kurš uzskata, ka viņš var atsaukties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, ir iestādei, kurā viņš strādā, jāiesniedz lūgums par palīdzības sniegšanu. Vienīgi noteikti izņēmuma apstākļi var likt iestādei bez iepriekšēja attiecīgās personas lūguma pēc savas pašas iniciatīvas sniegt konkrētu palīdzību. Nepastāvot šādiem apstākļiem, iestādes atturēšanās pēc savas iniciatīvas sniegt palīdzību saviem ierēdņiem un darbiniekiem nav nelabvēlīgs akts (Tiesas 1986. gada 12. jūnija spriedums lietā 229/84 Sommerlatte/Komisija, Recueil, 1805. lpp., 20. punkts; Pirmās instances tiesas 2008. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑90/07 P un T‑99/07 P Beļģija un Komisija/Genette, Krājums, II‑3859. lpp., 100.–102. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 31. maija rīkojums lietā F‑91/05 Frankin u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑25. un II‑A‑1‑83. lpp., 24. punkts).

102    Šajā lietā prasītājs vai atbildētāja nav atsaukusies ne uz kādiem izņēmuma apstākļiem, kas pamatotu Komisijas iesaistīšanos pēc savas iniciatīvas pēc tam, kad dažādos rakstos presē tika izvirzītas apsūdzības pret prasītāju. Tādējādi tas, ka Komisija pēc rakstu publicēšanas atturējās sniegt palīdzību pēc savas iniciatīvas, ir rīcība, kurai nav lēmuma rakstura un kuru prasītājs var apstrīdēt šīs prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros.

 Par lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kuru pamatā ir lēmuma par iecelšanu citā amatā prettiesiskais raksturs

103    Prasītājs izvirza prasījumus par zaudējumu atlīdzināšanu, ko radījusi viņa profesionālā noniecināšana, kuru viņš piedzīvojis pēc lēmuma par viņa iecelšanu citā amatā.

104    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pat tad, ja lēmums par iecelšanu citā amatā neietekmē ierēdņa materiālās intereses vai viņa pakāpi, tas, ņemot vērā attiecīgā amata raksturu un apstākļus, var aizskart prasītāja nemateriālās intereses un nākotnes izredzes, jo noteikti amati pat tad, ja tie ir vienādi klasificēti, var vairāk sekmēt paaugstināšanu amatā nekā citi, atkarībā no veikto pienākumu rakstura. [Šāds lēmums] neizbēgami ietekmē attiecīgā ierēdņa administratīvo situāciju, jo ar to tiek mainīta viņa pienākumu pildīšanas vieta un nosacījumi, kā arī to raksturs (šajā ziņā skat. Tiesas 1973. gada 27. jūnija spriedumu lietā 35/72 Kley/Komisija, Recueil, 679. lpp., 4. punkts; 1980. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, Recueil, 1677. lpp., 13. punkts; 1981. gada 21. maija spriedumu lietā 60/80 Kindermann/Komisija, Recueil, 1329. lpp., 8. punkts; 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑294/95 P Ojha/Komisija, Recueil, I‑5863. lpp., 58. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑36/93 Ojha/Komisija, Recueil FP, I‑A‑161. un II‑497. lpp., 42. punkts, un 1997. gada 19. jūnija spriedumu lietā T‑73/96 Forcat Icardo/Komisija, Recueil FP, I‑A‑159. un II‑485. lpp., 16. punkts).

105    Ar 2002. gada 20. decembra lēmumu Komisijas priekšsēdētājs prasītāju iecēla citā amatā. Prasītājs, kas līdz tam bija bijis Eurostat A direktorāta direktors, tika iecelts Personāla un administrācijas ĢD galvenā konsultanta amatā un atbildēja par konkrētiem uzdevumiem administratīvās reformas jomā, tostarp par “benchmarching” un statistisko analīzi saistībā ar reformas norises “monitoringu”, ņemot vērā paplašināšanās sekas.

106    Šis lēmums par iecelšanu citā amatā, ņemot vērā ar to saistītos pienākumu izpildes nosacījumus un šo pienākumu raksturu, ietekmēja prasītāja tiesisko stāvokli un tādējādi ir nelabvēlīgs akts.

107    Tā kā prasītājs šo lēmumu neapstrīdēja Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktajos termiņos, viņš nevar celt prasību atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar šo aktu, kā pastāvīgi ir atgādinājusi Kopienu tiesa (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Moat/Komisija, 46. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑78/96 un T‑170/96 W/Komisija, Recueil FP, I‑A‑239. un II‑745. lpp., 158. punkts).

 Par lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas pamatots ar lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu prettiesiskumu

108    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iecēlējinstitūcijas lēmums uzsākt disciplinārlietu ir tikai procesuāli sagatavojošs posms. Tas iepriekš nenosaka administrācijas galīgo nostāju un līdz ar to nebūtu jāuzskata par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 91. panta izpratnē. To var līdz ar to pārsūdzēt tikai prasībā par ierēdnim nelabvēlīgu galīgo disciplinārlēmumu (Pirmās instances tiesas 2003. gada 13. marta spriedums lietā T‑166/02 Pessoa e Costa/Komisija, Recueil FP, I‑A‑89. un II‑471. lpp., 37. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑1585. lpp., 340. punkts).

109    Ierēdnis, kurš Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos nav cēlis pret viņam nelabvēlīgu aktu prasību atcelt tiesību aktu, ar prasības atlīdzināt ar šo aktu nodarīto kaitējumu palīdzību nevar labot šo [prasības necelšanu] un tādējādi iegūt jaunus prasības celšanas termiņus. Tas pats ir piemērojams tad, ja [prasības necelšana] attiecas nevis uz nelabvēlīgu aktu pašu par sevi, bet gan uz tā sagatavošanas aktu, kurš papildus varētu būt ticis noderīgi apstrīdēts ar prasību, kas vērsta pret šo [galīgo] aktu (Pirmās instances tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā T‑547/93 Lopes/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑63. un II‑185. lpp., 174. un 175. punkts).

110    Turklāt ir ticis nospriests, ka lēmums, ar kuru iecēlējinstitūcija izbeidz disciplinārlietu, neveicot nekādus tālākus pasākumus, nav ierēdnim, pret kuru disciplinārlieta tika uzsākta, nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izpratnē, jo šāds lēmums nemaina ierēdņa tiesisko stāvokli (Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedums lietā T‑8/92 Di Rocco/ESSK, Recueil, II‑2653. lpp., izvilkumi, 27. punkts).

111    No iepriekšējos trīs punktos atgādinātās judikatūras izriet, ka pirmstiesas procedūra, kas piemērojama tādu zaudējumu atlīdzināšanai, ko radījis lēmums uzsākt disciplinārlietu, ir atkarīga no administrācijas pieņemtā galīgā lēmuma.

112    Ja uzsāktā disciplinārlieta tiek izbeigta ar nelabvēlīgu lēmumu, ierēdnis var atsaukties uz lēmuma par šīs lietas uzsākšanu prettiesiskumu tikai, lai atbalstītu prasījumu, kas Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos sūdzības iesniegšanas un prasības celšanas termiņos tieši vērsts pret šīs disciplinārlietas noslēgumā pieņemtu nelabvēlīgu lēmumu.

113    Savukārt tad, ja administrācija pieņem lēmumu izbeigt disciplinārlietu, neveicot nekādus tālākus pasākumus, tā, ka šis lēmums nav nelabvēlīgs prasītājam, lai panāktu tādu zaudējumu atlīdzināšanu, ko radījis lēmums uzsākt disciplinārlietu, vispirms jāievēro Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētā divpakāpju pirmstiesas procedūra.

114    Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka Komisija ar 2004. gada 26. oktobra lēmumu izbeidza pret prasītāju uzsākto disciplinārlietu, neveicot nekādus tālākus pasākumus. Nav strīda, ka šis lēmums nav nelabvēlīgs akts, kas varētu tikt tieši apstrīdēts. Turklāt prasītājs ir izpildījis prasību par divpakāpju pirmstiesas procedūru, kā atgādināts iepriekš 89. punktā. Tādējādi prasītājam ir tiesības pieprasīt atlīdzināt zaudējumus, kas tam radušies sakarā ar lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu.

 Par citiem pārkāpumiem, kas ir izvirzīti lūguma atlīdzināt zaudējumus pamatojumam

115    Prasītājs pieprasa atlīdzināt zaudējumus, kas radušies, pirmām kārtām, pārkāpumu, ko Komisija ir pieļāvusi Eurostat veiktā iekšējā audita laikā pēc iepriekš minēto Tillaka jautājumu sarakstu nosūtīšanas, tad – sakarā ar konfidenciālas informācijas par prasītāju nopludināšanu no Komisijas dienestu puses un, visbeidzot, sakarā ar precīzu un viņa spējām atbilstošu uzdevumu nenoteikšanu pēc viņa iecelšanas citā amatā. Tā kā šai rīcībai nav lēmuma rakstura, prasītājs var uz to atsaukties prasībā par zaudējumu atlīdzināšanu, jo viņš attiecībā uz to ir izmantojis paredzēto pirmstiesas procedūru.

 Par iebildumu par nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka lūgums atlīdzināt zaudējumus nav iesniegts saprātīgā termiņā

116    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdņiem vai darbiniekiem, kuri vēlas, lai Savienība atlīdzina zaudējumus, kas tiem radušies sakarā ar tās vainojamu rīcību, šāds lūgums ir jāiesniedz saprātīgā termiņā, sākot no brīža, kad viņi ir uzzinājuši par situāciju, par kuru viņi sūdzas, lai gan Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā nav noteikts nekāds termiņš šāda lūguma iesniegšanai (Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, T‑144/02, II‑3381. lpp., 65. un 66. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 4. novembra rīkojums lietā F‑87/07 Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑351. un II‑A‑1‑1915. lpp., 27. punkts, pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑16/09 P).

117    Saprātīga termiņa ievērošana tiek prasīta visos gadījumos, kad, nepastāvot norādēm attiecīgajā dokumentā, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi iestājas pret to, lai Savienības iestādes un fiziskās vai juridiskās personas varētu rīkoties bez kādiem laika ierobežojumiem, tādējādi tostarp riskējot apdraudēt pastāvošās tiesiskās situācijas stabilitāti. Prasībās sakarā ar atbildību, kas var Savienībai radīt finansiālu slogu, saprātīga termiņa ievērošanai lūguma atlīdzināt zaudējumus iesniegšanai mērķis ir arī aizsargāt publiskās finanses, kuru īpašs izteikums attiecībā uz prasībām par ārpuslīgumisko atbildību ir Tiesas Statūtu 46. pantā noteiktais piecu gadu noilguma termiņš (iepriekš minētais spriedums lietā Sanders u.c./Komisija, 59. punkts). Termiņa saprātīgums ir jāvērtē, ievērojot katras lietas faktiskos apstākļus un it īpaši lietas iznākuma nozīmi ieinteresētajām personām, lietas sarežģītību un lietas dalībnieku uzvedību (iepriekš minētais spriedums lietā Eagle u.c./Komisija, 66. punkts).

118    Šī termiņa aprēķināšanai Kopienu tiesa uzskata, ka ierēdnim jāvēršas iestādē ar lūgumu atlīdzināt zaudējumus saprātīgā termiņā no brīža, kad viņš ir uzzinājis par situāciju, par kuru viņš sūdzas (iepriekš minētais spriedums lietā Eagle u.c./Komisija, 65. un 66. punkts; Civildienesta tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums lietā F‑125/05 Tsarnavas/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑43. un II‑A‑1‑231. lpp., 69. punkts).

119    Kā minēts iepriekš 89. punktā, prasītājs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta noteikumiem, 2007. gada 1. februārī iesniedza lūgumu un 2007. gada 28. augustā – sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam. Senākā Komisijas rīcība, kurai nav lēmuma rakstura un uz kuru savā prasībā atsaucas prasītājs, notika 2002. gada novembrī, un ieinteresētā persona par to uzzināja 2002. gada decembrī. Par pārējo rīcību bez lēmuma rakstura, par kuru prasītājs sūdzas, viņš uzzināja 2003. un 2004. gadā. Tādējādi šīs lietas apstākļos, ņemot vērā strīda nozīmīgumu un vairāku gadu gaitā noritējušās lietas sarežģītību, lūgums atlīdzināt zaudējumus, kas iesniegts laikā, kas mazāks par pieciem gadiem, kopumā jāatzīst par tādu, kas iesniegts saprātīgā termiņā.

120    No tā izriet, ka Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību nevar tikt pieņemta.

 Par citām iebildēm par nepieņemamību, kas izvirzītas attiecībā uz lēmumu uzsākt disciplinārlietu

121    Komisija apgalvo, ka prasītājam nav tiesību apstrīdēt 2003. gada 9. jūlija lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu tiesiskumu, jo ir runa par sagatavojošu aktu, par kuru nevar tikt celta prasība. Turklāt viņš neesot ieinteresēts apstrīdēt šī akta tiesiskumu, jo disciplinārlieta 2004. gada 26. oktobrī tika beigta, neveicot tālākus pasākumus.

122    Pirmā izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir neefektīva, jo prasītājs ir cēlis nevis prasību atcelt 2003. gada 9. jūlija lēmumu, bet gan prasību atlīdzināt šī akta radītos zaudējumus. Turklāt šajā lietā, kā minēts 107.–13. punktā, prasītājam ir tiesības prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros atsaukties uz šāda sagatavojoša akta prettiesiskumu.

123    Arī otrā pret lēmumu par disciplinārlietas uzsākšanu izvirzītā iebilde par nepieņemamību nevar būt sekmīga. Disciplinārlietas slēgšana 2004. gada oktobrī retroaktīvi nelikvidēja prasītāja goda aizskārumu, ko prasītājs varēja ciest tostarp visā šīs lietas izskatīšanas laikā. Tādējādi prasītājam ir interese šīs prasības ietvaros atsaukties uz 2003. gada 9. jūlija lēmuma par disciplinārlietas uzsākšanu prettiesiskumu.

 Par Komisijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos

1.     Par Komisijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem

 Lietas dalībnieku argumenti

124    Prasītājs apgalvo, ka, lai iestātos Komisijas ārpuslīgumiskā atbildība, ir jāpierāda iestādes rīcības prettiesiskais raksturs, radušies zaudējumi un cēloņsakarība starp pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem.

125    Attiecībā uz pirmo kritēriju prasītājs atgādina, ka judikatūra prasa, lai tiktu pierādīts pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kas indivīdiem piešķir tiesības. Runājot par prasību, ka pārkāpumam jābūt pietiekami būtiskam, noteicošais kritērijs, kas pierāda, ka šī prasība ir izpildīta, ir tas, ka attiecīgā Kopienu iestāde acīmredzami un būtiski ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Ja šai iestādei ir tikai visnotaļ ierobežota rīcības brīvība vai pat tās nav vispār, tad vienkāršs Kopienu tiesību pārkāpums var būt pietiekams, lai uzskatītu, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums.

126    Arī Komisija apgalvo, ka, lai iestātos tās ārpuslīgumiskā atbildība, prasītājam jāpierāda iestādes rīcības prettiesiskais raksturs, radušies zaudējumi un cēloņsakarība starp pārmesto rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem.

127    Tā precizē, ka, runājot par pirmo no iepriekš minētajiem trim Kopienas nosacījumiem, judikatūrā ir prasīts, ka ir jābūt pierādītam pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kas piešķir tiesības privātpersonām. Runājot par prasību, saskaņā ar kuru pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam, noteicošais kritērijs, kas ļauj uzskatīt, ka minētais nosacījums ir izpildīts, īpaši, ja attiecīgajai iestādei ir plaša rīcībās brīvība, ir tas, ka šī iestāde acīmredzami un būtiski ir pārkāpusi savu izvērtēšanas pilnvaru robežas. Ja šai iestādei ir tikai būtiski sašaurinātas izvērtēšanas pilnvaras vai pat to nav vispār, pietiek tikai pierādīt Kopienu tiesību pārkāpumu, lai pierādītu, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 43. un 44. punkts, un 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑312/00 P Komisija/Camar un Tico, Recueil, I‑11355. lpp., 54. punkts; Pirmās instances tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑198/95, T‑171/96, T‑230/97, T‑174/98 un T‑225/99 Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, Recueil, II‑1975. lpp., 134.–136. punkts).

 Civildienesta tiesas vērtējums

128    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši EKL 236. pantam (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants) celtas prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotība ir atkarīga no nosacījumu kopuma izpildes attiecībā uz iestādēm pārmestās rīcības nelikumību, zaudējumu faktisko pastāvēšanu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un minētajiem zaudējumiem (Tiesas 1994. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I‑1981. lpp., 42. punkts, un 2008. gada 21. februāra spriedums lietā C‑348/06 P Komisija/Girardot, Krājums, I‑833. lpp., 52. punkts). Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi. Viena vai otra no tiem neizpilde ir pietiekama prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšanai.

129    Komisija apgalvo, ka attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem judikatūrā prasīts, ka ir jābūt pierādītam pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kas piešķir tiesības privātpersonām.

130    Tomēr jānorāda, ka Tiesa ir izmantojusi šo pieeju tikai un vienīgi strīdos, kuros runa bija par iestāžu ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz EKL 288. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 340. pants) noteikumiem, nevis EKL 236. panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants) noteikumiem.

131    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība, pamatojoties uz EKL 236. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants), var iestāties sakarā ar nelabvēlīga akta (vai rīcības, kurai nav lēmuma rakstura) nelikumību vien, bez vajadzības pārbaudīt, vai ir runa par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kas piešķir tiesības privātpersonām (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Girardot, 52. un 53. punkts).

132    Šī judikatūra tiesai neliedz iespēju novērtēt administrācijas rīcības brīvības robežas attiecīgajā jomā, gluži otrādi – šis kritērijs ir būtisks faktors, vērtējot attiecīgā lēmuma vai rīcības tiesiskumu, turklāt tiesas īstenotās pārbaudes intensitāte ir atkarīga no vairāk vai mazāk plašās rīcības brīvības, kāda administrācijai ir atbilstoši piemērojamām tiesību normām un tai saistošajām labas pārvaldības prasībām.

133    Tādējādi 127. punktā atgādinātā judikatūra, uz kuru Komisija atsaucas savos procesuālajos rakstos, nav piemērojama strīdiem, kuru pamatā ir EKL 236. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 270. pants). No tā izriet, ka šajā lietā Civildienesta tiesai, lai pārbaudītu, vai pirmais ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums ir izpildīts, ir jānovērtē vienīgi tas, vai Komisijai pārmestā rīcība, ņemot vērā rīcības brīvību, kāda administrācijai ir Civildienesta tiesā izskatāmajā strīdā, ir dienesta pārkāpums (šajā ziņā skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 2007. gada 7. februāra spriedumu lietā T‑339/03 Clotuche/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑29. un II‑A‑2‑179. lpp., 219. un 220. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑250/04 Combescot/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑191. un II‑A‑2‑1251. lpp., 86. punkts).

134    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka iepriekš 127. punktā izklāstītā Komisijas argumentācija būtu jāpieņem, jānorāda, ka katra no prasītāja izvirzītajām nelikumībām, ja tā būtu pamatota, ir pietiekami būtisks šādu tiesību normu pārkāpums, kas piešķir tiesības privātpersonām:

–        Civildienesta noteikumu 24. pants;

–        2002. gada 19. februāra lēmums;

–        Regula Nr. 45/2001;

–        nevainīguma prezumpcijas princips;

–        labas pārvaldības princips un it īpaši – tiesības uz objektīvu attieksmi.

2.     Par Komisijas rīcības prettiesiskumu

 Par atturēšanos iesaistīties pēc savas iniciatīvas un prettiesisko Komisijas kavēšanos attiecībā uz tās pienākumu sniegt palīdzību

 Lietas dalībnieku argumenti

135    Prasītājs apgalvo, ka Komisijai atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. panta noteikumiem ir pienākums palīdzēt ierēdņiem, kuriem uzbrūk prese. Šis pienākums administrācijai liekot iesaistīties ātri, lai izvairītos no tā, ka ierēdnim nodarītais kaitējums kļūst neatgriezenisks. Šajā lietā Komisija ir rīkojusies novēloti, tādējādi pieļaujot pārkāpumu, kā rezultātā iestājas tās atbildība. Pirmkārt, Komisijai pēc tam, kad presē tika publicēti raksti, ar kuriem tika apdraudēts ierēdņa gods un profesionālā reputācija, bija jārīkojas pēc savas iniciatīvas, negaidot, kamēr šis ierēdnis to lūgs. Otrkārt, Komisijai būtu bijis jāiesaistās īpaši ātri, jo tai adresētie palīdzības lūgumi bija pamatoti ar godu un cieņu aizskarošiem rakstiem presē. Taču Komisija, atbildot uz pirmo palīdzības lūgumu, esot iesaistījusies nepietiekami un novēloti. Attiecībā uz abiem pārējiem palīdzības lūgumiem Komisija tos esot noraidījusi vairāk nekā trīs mēnešus pēc to iesniegšanas. Treškārt, 2004. gada 27. oktobrī publicētais paziņojums presei, kurā lakoniski norādīts, ka pret prasītāju uzsāktā disciplinārlieta ir izbeigta, ir izdarīts novēloti un nebija pietiekams, lai labotu viņa goda un profesionālās reputācijas aizskārumu.

136    Komisija apgalvo, ka tā uz palīdzības lūgumiem, ko prasītājs iesniedzis atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, esot atbildējusi savlaicīgi un pienācīgi. Pirmkārt, tā ir pēc savas iniciatīvas un ātri atbildējusi uz Tillaka uzdotajiem jautājumiem, ar kuriem prasītājs tika apsūdzēts par favorītismu Eurostat publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā. Otrkārt, tā nekavējoties reaģēja pēc publikācijām žurnāla Stern interneta vietnē un laikrakstā Le Quotidien un rakstiem, kuros bija atkārtoti apgalvojumi par prasītāja “pārcelšanu citā amatā [kā discplinārpasākumu]”. Turklāt tā esot ieguvusi tiesības uz atbildi šajā pēdējā laikrakstā un tādējādi varēja publiski atspēkot šos apgalvojumus. Tā atgādina arī, ka saskaņā ar judikatūru tai nav pienākuma rīkoties uzreiz pēc jebkādu rakstu, kuri ietver aizskarošus apgalvojumus, kas vērsti pret kādu no tās ierēdņiem vai darbiniekiem, publicēšanas, bet gan vienīgi sniegt tam palīdzību. Šajā lietā prasītājam sniegtā atļauja līdzīgu uzbrukumu gadījumā izmantot nostāju, ko Komisija bija paudusi laikrakstā Le Quotidien publicētajā atbildē, esot pietiekama palīdzība. Treškārt, Komisija uzskata, ka tā esot atbilstoši atbildējusi uz prasītāja 2003. gada jūlijā iesniegtajiem palīdzības lūgumiem, tos noraidot. Paziņojums presei, kurā prasītāja lietas iznākums būtu nošķirts no divu citu Eurostat direktoru, par kuriem tika veikta OLAF izmeklēšana, lietu iznākuma, būtu radījis risku vēl jo vairāk stigmatizēt abus attiecīgos ierēdņus un kaitēt Komisijas tēlam. Ceturtkārt, Komisija pēc savas iniciatīvas 2004. gada 27. oktobrī Midday Express esot publicējusi paziņojumu presei, paziņojot par to, ka pret prasītāju disciplinārlieta ir izbeigta.

137    Tiesas sēdē Komisija turklāt norādīja, ka nevar uzskatīt, ka tā ir iesaistījusies novēloti, jo tā atbildēja uz palīdzības lūgumiem Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzētajā četru mēnešu termiņā.

 Civildienesta tiesas vērtējums

138    Kā minēts iepriekš šā sprieduma 98. punktā, prasītājs nav tiesīgs kritizēt to lēmumu saturu, kurus Komisija ir pieņēmusi, atbildot uz viņa palīdzības lūgumiem. Tādējādi tiktu aplūkoti vienīgi prasītāja apgalvojumi par administrācijas rīcību, kurai nav lēmuma rakstura, un it īpaši par kavēšanos, ar kādu tā atbildējusi uz šiem lūgumiem.

139    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administrācijai ir plaša rīcības brīvība, izvēloties pasākumus un līdzekļus Civildienesta noteikumu 24. panta īstenošanai. Tomēr, ja pastāv nopietnas un nepamatotas apsūdzības attiecībā uz ierēdņa profesionālo godu un cieņu saistībā ar viņa pienākumu pildīšanu, tai ir jānoraida šīs apsūdzības un jāveic pasākumi, lai atjaunotu attiecīgās personas aizskarto reputāciju (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Caronna/Komisija, 64., 65. un 92. punkts un tajos minētā judikatūra). It īpaši administrācijai ir jāiesaistās tik enerģiski, ātri un rūpīgi, kā prasa lietas apstākļi (Pirmās instances tiesas 1993. gada 21. aprīļa spriedums lietā T‑5/92 Tallarico/Parlaments, Recueil, II‑477. lpp., 31. punkts; 1996. gada 28. februāra spriedums lietā T–294/94 Dimitriadis/Revīzijas palāta, Recueil FP, I‑A‑51. un II‑151. lpp., 39. un 45. punkts, un 1998. gada 17. marta spriedums lietā T‑183/95 Carraro/Komisija, Recueil FP, I‑A‑123. un II‑329. lpp., 33. punkts).

140    Palīdzības lūgumi, kurus iesniedzis ierēdnis sakarā ar goda un cieņas vai viņa profesionālās reputācijas aizskāršanu presē, principā prasa īpaši ātru administrācijas atbildi, lai panāktu lietderīgu iedarbību un ļautu ierēdnim vajadzības gadījumā izvairīties no noilguma iestāšanās saistībā ar īsajiem termiņiem prasību celšanai par tiesību aktu par presi pārkāpumiem noteiktās valstu tiesās.

141    Turklāt Kopienu tiesa ir nospriedusi, ka administrācijas kavēšanās rīkoties, nepastāvot īpašiem apstākļiem, ir dienesta pārkāpums, kas var izraisīt tās atbildības iestāšanos (jautājumā par kavēšanos ar novērtējuma ziņojuma pieņemšanu skat. it īpaši Tiesas 1986. gada 6. februāra spriedumu apvienotajās lietās 173/82, 157/83 un 186/84 Castille/Komisija, Recueil, 497. lpp.; iepriekš minēto spriedumu lietā Latham/Komisija, 49. un 50. punkts; attiecībā uz kavēšanos labot kļūdainu informāciju skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Heinemann/Komisija, 12. punkts).

142    Komisijas rīcība ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

143    Komisija tiesas sēdē vispārīgi apgalvoja, ka tā nav rīkojusies novēloti, jo tā prasītāja iesniegtos palīdzības lūgumus izlēma un savus lēmumus paziņoja Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā paredzētajā četru mēnešu termiņā.

144    Šajā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta noteikumu vienīgais mērķis ir, ja nav administrācijas atbildes uz lūgumu, pēc četru mēnešu termiņa beigām paredzēt netiešu atteikuma lēmumu, kurš var tikt apstrīdēts tiesā pēc tam, kad ir ievērota Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētā pirmstiesas procedūra (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Ronchi/Komisija, 31. punkts). Savukārt attiecībā uz administrācijas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos kavēšanās dēļ šie noteikumi nevar tikt interpretēti veidā, kas nozīmētu, ka administrācijai neatkarīgi no lietas apstākļiem vispārīgi ir četru mēnešu termiņš, lai rīkotos. Šāda interpretācija būtu pretrunā judikatūrai, saskaņā ar kuru administrācijai, nepastāvot dokumentā paredzētam obligātam termiņam, jālemj saprātīgā termiņā, kurš ir jāievēro katrā atsevišķā gadījumā atkarībā no konkrētajiem lietas apstākļiem (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā T‑307/01 François/Komisija, Krājums, II‑1669. lpp., 48. un 49. punkts; Civildienesta tiesas 2007. gada 14. februāra spriedumu lietā F‑1/06 Fernández Ortiz/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑53. un II‑A‑1‑293. lpp., 41., 42. un 44. punkts).

145    Tādējādi apstāklis, ka Komisija uz palīdzības lūgumiem ir atbildējusi četru mēnešu laikā, nepierāda, ka tā ir rīkojusies ar prasīto ātrumu un rūpību. Līdz ar to katrā minētajā gadījumā jāpārbauda, vai administrācija ir rīkojusies saprātīgā termiņā.

 – Par Komisijas atturēšanos iesaistīties pēc savas iniciatīvas

146    Kā atgādināts šā sprieduma 101. punktā, administrācijai principā pēc savas iniciatīvas nav jāsniedz noteikta palīdzība vienam no tās ierēdņiem, izņemot izņēmuma gadījumus (iepriekš minētais spriedums lietā Sommerlatte/Komisija, 21. un 22. punkts, iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Beļģija un Komisija/Genette, 101. un 102. punkts; iepriekš minētais rīkojums lietā Frankin u.c./Komisija, 24. punkts). Tā kā šajā lietā šādi apstākļi nav nedz pierādīti, nedz arī apgalvoti, Komisija nav izdarījusi pārkāpumu, atturēdamās pēc savas iniciatīvas rīkoties pēc prasītājam dažādos Eiropas laikrakstos izvirzītajām apsūdzībām.

147    Jānorāda arī, ka, pretēji prasītāja apgalvotajam, Komisija pēc Tillaka jautājumu, kuros tika apšaubīta prasītāja profesionālā reputācija, nosūtīšanas rīkojās pēc savas iniciatīvas, ātri un pirms prasītāja pirmā palīdzības lūguma, kurš tika iesniegts 2002. gada 11. novembrī, lai atspēkotu izvirzītos pārmetumus par favorītismu. Eurostat 2002. gada 28. un 29. oktobrī rīkoja sanāksmes, lai sagatavotu Komisijas atbildes uz Tillaka jautājumiem, kuras tika nosūtītas 2002. gada 11. novembrī.

 – Par Komisijas reakciju pēc 2002. gada 11. novembra palīdzības lūguma

148    Prasītājs iesniedza palīdzības lūgumu pēc tam, kad 2002. gada 25. oktobrī un 7. novembrī Tillaks Komisijai nosūtīja jautājumus, kas tostarp lika domāt, ka, piešķirot Eurostat publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, viņš bija protežējis grieķu uzņēmumus. 2002. gada 13. novembrī Tillaks žurnāla Stern interneta vietnē publicēja rakstu, kurā viņš atkārtoja vairumu iepriekš minēto apgalvojumu par favorītismu un tieši apšaubīja prasītāja godu un profesionālo reputāciju. 2002. gada 14. un 20. novembrī attiecīgi Le Quotidien un L’Investigateur tika publicēti raksti, kas ietvēra tāda paša veida apgalvojumus, turklāt norādot, ka prasītājs ir “atcelts no pienākumu pildīšanas”.

149    Komisija atbildēja uz Tillaka jautājumiem 2002. gada 11. novembrī. Turklāt ar 2002. gada 15. novembra vēstuli tā laikrakstam Le Quotidien pieprasīja atbildes tiesības, un šis laikraksts šo lūgumu apmierināja 2002. gada 18. novembrī. Ņemot vērā, ka Komisija rīkojās dažu dienu laikā, Civildienesta tiesa uzskata, ka šajā gadījumā administrācija rīkojusies ar prasīto ātrumu.

150    Lai gan var izteikt nožēlu par to, ka Komisija neveica visus pasākumus, ko situācija prasīja, tostarp nereaģējot uz publikācijām žurnāla Stern interneta vietnē un laikrakstā L’Investigateur, šis reakcijas trūkums, kas jākvalificē par netiešu palīdzības atteikumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ronchi/Komisija, 25.–31. punkts), kā atgādināts [83.] punktā, vairs nevar tikt apstrīdēts šīs prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, jo par to Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos netika celta prasība atcelt tiesību aktu.

151    Savukārt administrācija, vienīgi ar 2002. gada 20. decembra vēstuli informējot prasītāju par pasākumiem, ko tā bija uzskatījusi par piemērotiem, atbildot uz viņa palīdzības lūgumu, nav rīkojusies ar pienācīgo rūpību. Šīs lietas apstākļos nogaidot vairākus mēnešus, lai atbildētu uz iesniegto palīdzības lūgumu, Komisija novēloti norādīja prasītājam, ka tai nav nodoma veikt citus pasākumus bez jau veiktajiem, lai gan šis lēmums bija būtisks faktors, kas ļautu prasītājam vajadzības gadījumā vērsties pret minētajiem preses izdevumiem, pārzinot visus lietas apstākļus.

152    Šī prettiesiskā kavēšanās izraisa administrācijas atbildības iestāšanos.

 – Par Komisijas reakciju pēc 2003. gada 15. un 21. jūlija palīdzības lūgumiem

153    Prasītājs 2003. gada 15. un 21. jūlijā iesniedza palīdzības lūgumus pēc tam, kad, pirmkārt, The Financial Times un Le Monde 2003. gada 10. un 11. jūlijā tika publicēti raksti par nopietno finansiālo skandālu Eurostat un, otrkārt, šajā sakarā pret viņu, tāpat kā pret kādu citu Eurostat direktoru un ģenerāldirektoru, tika uzsākta disciplinārlieta.

154    Komisija pieņēma nostāju par šiem palīdzības lūgumiem tikai 2003. gada 1. oktobrī. Ņemot vērā iesniegto palīdzības lūgumu par risku ierēdņa godam un profesionālajai reputācijai raksturu, Civildienesta tiesa uzskata, ka administrācija, kura, lai izlemtu šos lūgumus, nogaidīja vairāk nekā divus mēnešus, nav rīkojusies ar šajā jautājumā prasīto rūpību (skat. šī sprieduma 140. punktu) un ir pieļāvusi pārkāpumu, kas izraisa tās atbildības iestāšanos.

 – Par 2004. gada 27. oktobra paziņojumu presei

155    Nav strīda, ka Komisija publicēja paziņojumu presei par disciplinārlietas, kas bija uzsākta pret prasītāju, izbeigšanu nākamajā dienā pēc šī lēmuma pieņemšanas. Tādējādi šīs lietas apstākļu informēšanas pasākums ar mērķi atjaunot prasītāja cieņu tika veikts bez kavēšanās. Lai gan var izteikt nožēlu, ka Komisija nolēma neveikt nozīmīgākus informēšanas pasākumus, šis nepietiekamais lēmums par palīdzību šīs prasības ietvaros nevar tikt apstrīdēts, kā norādīts šī sprieduma 93. un 98. punktā.

156    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija, novēloti informēdama prasītāju par pasākumiem, ko tā veikusi, atbildot uz viņa pirmo palīdzības lūgumu, un savlaicīgi neatbildēdama uz 2003. gada jūlijā iesniegtajiem palīdzības lūgumiem, ir pieļāvusi pārkāpumus, kas izraisa tās atbildības iestāšanos (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Caronna/Komisija, 99. punkts, un lietā Ronchi/Komisija, 52. punkts).

 Par konfidenciālas informācijas noplūdi

 Lietas dalībnieku argumenti

157    Prasītājs apgalvo, ka divos gadījumos notikusi ar viņu saistītas konfidenciālas informācijas noplūde. Pirmā noplūde attiecībā uz lēmuma projektu par iecelšanu citā amatā pie Eurostat direktora notika 2002. gada novembrī. Tādējādi rakstos presē tika minēta viņa iecelšana Eurostat direktora galvenā konsultanta amatā, lai gan patiesībā viņš tika iecelts galvenā konsultanta amatā Personāla un administrācijas ĢD. Otrā noplūde attiecībā uz lēmumu uzsākt disciplinārlietu notika 2003. gada jūlijā. Raksti starptautiskajā presē kļūdaini radīja priekšstatu, ka prasītājs bija saistīts ar uzņēmuma Planistat finansiālo skandālu. Šī informācijas noplūde varēja notikt vienīgi Komisijas dienestos. Turklāt ar šo noplūdi, ņemot vērā izpausto personas datu raksturu, tiek pārkāptas Regulas Nr. 45/2001 2. panta b) punkta prasības.

158    Komisija apgalvo, ka, pirmkārt, prasītājs nav pierādījis, ka tā uzrādītajos rakstos ietvertā informācija būtu noplūdusi no Komisijas dienestiem. Šajos rakstos nekur nav minēti avoti. Otrkārt, tā uzskata, ka katrā ziņā apgalvotā informācijas noplūde nav pietiekami būtisks Kopienas tiesību pārkāpums, kas var izraisīt administrācijas atbildības iestāšanos. Treškārt, attiecībā uz pirmo apgalvoto informācijas noplūdi Komisija uzskata, ka šī informācija neaizskar prasītāja reputāciju.

 Civildienesta tiesas vērtējums

159    Prasītājs savos procesuālajos rakstos un tiesas sēdē atsaucas vienīgi uz personiska rakstura informācijas noplūdi, ko veikuši Komisijas dienesti divos gadījumos 2002. gada novembrī un 2003. gada jūlijā. Savukārt prasītājs savu prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu pamatojumā neatsaucas uz personiska rakstura informācijas, kas attiektos uz viņu, noplūdi, kura varēja notikt, publicējot Komisijas paziņojumus presei.

160    Ievadam jānorāda, ka ir ticis nospriests, ka prettiesiska personas datu noplūde ir personas datu apstrāde pretēji Regulas Nr. 45/2001 noteikumiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑259/03 Nikolaou/Komisija, Krājumā nav publicēts, 208. punkts).

161    Turklāt Civildienesta tiesa atgādina, ka prasītājam prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros ir jāpierāda, ka ir izpildīti nosacījumi, lai iestātos attiecīgās iestādes ārpuslīgumiskā atbildība. Tā šajā lietā prasītājam principā jāpierāda, ka informācija, kas par viņu publicēta presē, nāk no informācijas noplūdes, kurā vainojama ir administrācija (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Nikolaou/Komisija, 141. punkts, un lietā Franchet un Byk/Komisija, 182. punkts). Tomēr šis noteikums tiek mīkstināts tad, ja zaudējumus radījušo noteikumu var būt izraisījuši vairāki atšķirīgi iemesli un Kopienu iestāde nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas ļautu noteikt, kurš no šiem iemesliem ir izraisījis šo noteikumu, lai gan tā ir piemērotākā situācijā, lai šos pierādījumus sniegtu, un tādējādi šaubas ir jātulko tai par sliktu (iepriekš minētais spriedums lietā Franchet un Byk/Komisija, 183. punkts).

162    Prasītāja apgalvotā informācijas noplūdes pastāvēšana ir jāpārbauda, ņemot vērā šos principus.

163    Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka ir notikusi personas datu noplūde, proti, neatļauta lēmuma projekta – kas starplaikā bija izmainīts – viņu iecelt Eurostat direktora īpašā padomnieka amatā izpaušana, jo 2002. gada 14. novembrī šo informāciju publicēja Luksemburgas laikraksts Le Quotidien.

164    Tomēr jānorāda, ka 2002. gada 13. novembrī Komisija publicēja paziņojumu presei, kurā bija minēta virknes Eurostat direktoru iecelšana citā amatā. Šajā paziņojumā presei bija oficiāli, kaut arī kļūdaini norādīts, ka prasītājs ir iecelts citā amatā Eurostat. Šādos apstākļos, ņemot vērā oficiālā paziņojuma presei saturu, nešķiet, ka 2002. gada 14. novembrī Luksemburgas laikrakstā Le Quotidien publicētās informācijas pamatā būtu konfidenciālas informācijas noplūde no Komisijas dienestiem.

165    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šāda informācijas noplūde būtu notikusi, prasītājs nav pierādījis cēloņsakarību starp šo informācijas noplūdi un kaitējumu, uz kuru viņš atsaucas. Apgalvoto reputācijas aizskārumu ir izraisījusi nevis informācijas noplūde, bet gan lēmuma par iecelšanu citā amatā pastāvēšana, tā publiskošana un Tillaka raksta, kurā prasītājs tika apsūdzēts, publicēšana.

166    Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisijas dienesti ir pamatā jaunai pretlikumīgai personas datu noplūdei 2003. gada jūlijā, jo dažādos rakstos presē, tostarp 2003. gada 10. jūlijā laikrakstā The Financial Times, norādīts, ka Komisija ir uzsākusi disciplinārlietu pret prasītāju un ka tas ir iesaistīts finansiālajā skandālā saistībā ar uzņēmumu Planistat.

167    Komisija 2003. gada 9. jūlijā publicēja paziņojumu presei, kurā tā tostarp norāda, ka tā ir uzsākusi disciplinārlietu pret trim ierēdņiem, uz notiekošo izmeklēšanu laiku apturējusi starp Eurostat un uzņēmumu Planistat, kurš sniedz konsultācijas ekonomikas un statistikas jautājumos, noslēgto līgumu darbību un ka tās dienestu uzrakstītie ziņojumi ir atklājuši nopietnus finansiālā regulējuma pārkāpumus Eurostat.

168    Tomēr, izlasot šo paziņojumu presei, ir redzams, ka tajā neparādās ne prasītāja vārds, ne arī kas cits, kas viņu ļautu identificēt kā vienu no ierēdņiem, pret kuriem uzsākta disciplinārlieta. Šādos apstākļos apstāklis, ka prasītājs ir minēts rakstā The Financial Times, var tikt izskaidrots vienīgi ar neatļautu informācijas noplūdi. Turklāt šī informācijas noplūde varēja notikt tikai no Komisijas dienestiem, jo neviena cita iestāde šajā lietā nebija iesaistīta un prasītājs nekādā ziņā nebija ieinteresēts šāda veida informāciju atklāt presei.

169    Komisija, saprotams, apgalvo, ka prasītājs formāli nav pierādījis, ka prasītāja vārda nelikumīgās izpaušanas avots ir tās dienesti. Tomēr atbilstoši šā sprieduma 161. punktā minētajā judikatūrā atgādinātajiem principiem šāda veida situācijā, kad pastāv neskaidrība, pierādīšanas pienākums ir nevis prasītājam, bet gan atbildētājai iestādei.

170    Visbeidzot, lai gan Komisija apgalvo, ka žurnālisti pēc 2003. gada 9. jūlija paziņojuma presei izlasīšanas paši būtu varējuši izsecināt prasītāja vārdu, veicot parastu meklēšanu internetā, šie neskaidrie apgalvojumi neļauj uzskatīt, ka Komisija nav prasītāja vārda nelikumīgas izpaušanas pamatā. Jānorāda, ka raksts The Financial Times tika publicēts nekavējoties pēc 2003. gada 9. jūlija paziņojuma presei un šķiet esam ļoti pārliecināts par disciplinārlietas uzsākšanu pret prasītāju. Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka The Financial Times būtu viens no preses izdevumiem, kuri gadu iepriekš norādīja uz aizdomām pret prasītāju par grieķu uzņēmumu protežēšanu.

171    Tādējādi, prettiesiski izpaužot prasītāja kā viena no ierēdņiem, par kuriem ir uzsākta disciplinārlieta, vārdu, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 45/2001 noteikumus. Šis pārkāpums izraisa tās atbildības iestāšanos.

 Par Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojumu

 Lietas dalībnieku argumenti

172    Prasītājs apgalvo, ka Eurostat iekšējā audita dienests, rakstot savu ziņojumu, esot pieļāvis virkni pārkāpumu. Pirmkārt, šis audits tika veikts, pārkāpjot audita noteikumus. Eurostat direktors pēc Tillaka uzdotajiem jautājumiem nebija uzdevis iekšējā audita dienestam rakstīt ziņojumu.

173    Otrkārt, ziņojums esot neobjektīvs un pārkāpjot nevainīguma prezumpciju. Tā D. k-dzei, kas ir šī ziņojuma autore, bija aizspriedumi pret prasītāju, un kopš iekšējā audita uzsākšanas viņa vēlējās uzrakstīt viņam nelabvēlīgu ziņojumu. Šis objektivitātes trūkums raksturo arī D. k-dzes reakciju uz prasītāja apsvērumiem par audita ziņojuma projektu.

174    Treškārt, Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principu, pirms ziņojuma galīgās versijas uzrakstīšanas nenodrošinot tikšanos ar prasītāju un neņemot vērā viņa 2003. gada 24. jūnija elektroniskajā vēstulē minētos rakstveida apsvērumus.

175    Komisija ievadam atgādina, ka strīdīgais Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojums ir audita ziņojums, nevis ziņojums administratīvās izmeklēšanas ietvaros. Tādējādi administrācijai neesot bijis pienākuma ievērot tiesisko regulējumu par administratīvo izmeklēšanu, kā Komisijas 2002. gada 19. februāra lēmumu par administratīvo izmeklēšanu un disciplinārlietu norisi.

176    Turpinājumā Komisija apgalvo, ka Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojums tika veikts atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem.

177    Pirmkārt, veikt iekšējo auditu bija skaidri uzdevis Eurostat ģenerāldirektors, kā to atklāj arī dokuments ar nosaukumu “Darbību un notikumu hronoloģija: audits par programmas Supcom 1995.–1998. gadā ietvaros piešķirto publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu”, kurā precizēts, ka “Franšē [Franchet] k-gs lūdz iekšējā auditā pievērsties noteiktiem jautājumiem”.

178    Otrkārt, tiesības uz aizstāvību esot ievērotas, jo prasītājs saņēma iekšējā audita ziņojuma projektu atbilstoši 2002. gada 17. jūnija Eurostat iekšējā audita dienesta nolikumam (turpmāk tekstā – “audita nolikums”) un pat varēja iesniegt apsvērumus par to. Visbeidzot, iekšējā audita dienests analizēja prasītāja iesniegtos komentārus. Tas apstāklis, ka prasītājs pirms iekšējā audita ziņojuma pabeigšanas netika uzklausīts, nepierādot, ka Komisija būtu pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, jo neviens normatīvs akts vai Kopienu tiesību pamatprincips neparedz šādu pienākumu.

179    Treškārt, minētais iekšējā audita dienesta ziņojums neesot neobjektīvs un nepārkāpjot nevainīguma prezumpcijas principu. Izlasot šo ziņojumu, ir redzams, ka tas ir uzrakstīts pilnīgi neitrāli un ka tā mērķis nebija noskaidrot, vai prasītājs ir veicis nelikumīgas darbības, bet gan vispārēji novērtēt riskus, kas rada pret Eurostat un vienu no tā ierēdņiem izvirzītās apsūdzības.

 Civildienesta tiesas vērtējums

180    Pirmkārt, Civildienesta tiesa uzskata, ka ņemot vērā iekšējā audita dienesta ziņojumā skaidri noteikto, no vienas puses, un izmantoto procedūru, no otras puses, administrācija, kā viņa to apgalvo, ir veikusi iekšējo auditu, nevis administratīvo izmeklēšanu. Turklāt IDOC nav nekādā veidā piedalījies šī audita veikšanā. No tā izriet, ka prasītājs nevar lietderīgi atsaukties uz to, ka neesot ievēroti 2002. gada 19. februāra lēmuma noteikumi, lai pamatotu Komisijas atbildības iestāšanos.

181    Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojums esot prettiesisks, jo Eurostat ģenerāldirektors neesot rakstveidā lūdzis iekšējā audita dienestam šādu auditu veikt.

182    Tomēr neviena Savienības tiesību norma un arī ne audita nolikums neliek Eurostat ģenerāldirektoram iekšējā audita dienestam rakstveidā lūgt veikt auditu. Turklāt no lietas materiāliem un tostarp no dokumenta ar nosaukumu “Darbību un notikumu hronoloģija: audits par programmas Supcom 1995.–1998. gadā ietvaros piešķirto publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu” izriet, ka Eurostat ģenerāldirektors patiešām ir strīdīgā audita uzsākšanas iniciators. Savā rakstveida liecībā, kas pievienota replikas pielikumā, Franšē, bijušais ģenerāldirektors, turklāt apliecina, ka viņš atceras, ka viņš “lūdza D. k-dzi pārliecināties, vai Tillaka izvirzītajiem jautājumiem ir nopietns pamats”. Ir taisnība, ka Komisija tiesas sēdē nevarēja paskaidrot, saskaņā ar kādu lēmumu audits, kurš uz vairākiem mēnešiem bija ticis atlikts malā, 2003. gada 21. maijā tika atsākts, nosūtot prasītājam audita ziņojuma projektu. Tomēr jaunais ģenerāldirektors, kurš bija ticis iecelts amatā tieši 2003. gada 21. maijā, izvirzīja par pamatuzdevumu Eurostat pastāvošo trūkumu atklāšanu. Tādējādi šīs lietas apstākļos nešķiet, ka audita atsākšana būtu notikusi prettiesiski vienīgi pēc D. k‑dzes iniciatīvas. Tādējādi šis iebildums jānoraida.

183    Treškārt, prasītājs apgalvo, ka Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojuma izstrādes gaitā tika pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips.

184    Jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcijas princips, kāds tas izriet tostarp no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 2. punkta, pieder pie pamattiesībām, kas atbilstoši Tiesas judikatūrai un LES 6. panta 2. punktam ir atzītas Savienības tiesību sistēmā (skat. it īpaši Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 149. un 150. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. oktobra spriedumu lietā T‑193/04 Tillack/Komisija, Krājums, II‑3995. lpp., 121. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Franchet un Byk/Komisija, 209. punkts).

185    Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ECPAK 6. panta 2. punkts regulē visu kriminālprocesu neatkarīgi no kriminālvajāšanas iznākuma un ne tikai apsūdzību pamatotības pārbaudi. Šis noteikums nodrošina visām personām, ka tās netiks ne sauktas par vainīgām, ne pret tām izturēsies kā pret vainīgām noziegumā – pirms to vainu nepierādīs tiesa. Tādējādi tas tostarp prasa, lai, pildot savus pienākumus, tiesas locekļi nepiekrīt aizspriedumainiem pieņēmumiem, ka apsūdzētais ir veicis inkriminēto darbību. Nevainīguma prezumpciju apdraud paziņojumi un lēmumi, kuri atspoguļo uzskatu, ka persona ir vainīga, kas rosina sabiedrību ticēt tās vainai un kas iepriekš nosaka kompetentā tiesneša vērtējumu par faktiem (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 10. februāra spriedumu lietā Allenet de Ribemont pret Franciju, A sērija, Nr. 308, 38.–41. punkts; 2000. gada 10. oktobra spriedumu lietā Daktaras pret Lietuvu, Recueil des arrêts et décisions, 2000‑X, 44. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā Pandy pret Beļģiju, Nr. 13583/02, 41. un 42. punkts).

186    Tomēr šajā lietā nav strīda, ka pret prasītāju netika uzsākta nekāda kriminālvajāšana.

187    Turklāt Savienības tiesas ir konsekventi nospriedušas, ka uz ECPAK 6. panta neievērošanu nevar noderīgi atsaukties administratīvā procesa vai disciplinārlietas ietvaros, jo iestādi, kas īsteno šādu procesu, nevar kvalificēt kā “tiesu” šī 6. panta izpratnē (skat. it īpaši Tiesas 1998. gada 16. jūlija rīkojumu lietā C‑252/97 P, N/Komisija, Recueil, I‑4871. lpp., 52. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. oktobra spriedumu lietā T‑26/89 de Compte/Parlaments, Recueil, II‑781. lpp., 94. punkts, un 1997. gada 15. maija spriedumu lietā T‑273/94 N/Komisija, Recueil FP, I‑A‑97. un II‑289. lpp., 95. punkts; Civildienesta tiesas 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā F‑40/05 Andreasen/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑337. un II‑A‑1‑1859. lpp., 125.–127. punkts, kurš pašlaik tiek apelācijas instancē izskatīts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑17/08 P).

188    Šādos apstākļos pamats par to, ka iekšējā audita procedūrā nav ievērots nevainīguma prezumpcijas princips, kāds tas izriet no ECPAK 6. panta 2. punkta, ir neefektīvs, jo Eurostat iekšējā audita dienests nav “tiesa” šī 6. panta izpratnē.

189    Tas nemaina to, ka objektivitātes pienākums administratīvajai institūcijai, veicot auditu, prasa, lai tai nebūtu aizspriedumu attiecībā uz tās veicamo pārbaudi. Šī institūcija var ņemt par pamatu šādu attieksmi tikai tad, kad tā ir pierādījusi tās atklātos trūkumus (pēc analoģijas attiecībā uz disciplinārlietas uzsākšanu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pessoa e Costa/Komisija, 56. punkts).

190    Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka D. k-dzei kopš audita sākuma bija iepriekšpieņemts viedoklis attiecībā uz Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojuma secinājumu saturu.

191    Pirmkārt, Civildienesta tiesa uzskata, ka apstāklis, ka, nosakot iekšējā audita apjomu, tika izmantoti vienīgi vācu žurnālista Tillaka jautājumi vai ja iekšējā audita ziņojums daļēji apšaubīja atbildes, kuras Komisija bija sniegusi uz Tillaka jautājumiem, nav pietiekams, lai konstatētu Eurostat iekšējā audita dienesta neobjektivitāti attiecībā pret prasītāju. Pirmkārt, kā norādīts šī sprieduma 182. punktā, Tillaka uzdotie jautājumi audita apjoma noteikšanai tika izmantoti pēc ģenerāldirektora pieprasījuma, nevis pēc D. k-dzes iniciatīvas. Otrkārt, tā kā atbildes, kuras Komisija sniedza uz Tillaka jautājumiem, bija rakstītas noteiktā datumā, šajās atbildēs ietvertā informācija nevarēja tikt grozīta vai detalizēta vēlāk pēc iekšējā audita dienesta veiktās papildu izmeklēšanas.

192    Otrkārt, ir taisnība, ka D. k-dze, pirmkārt, informēja jauno ģenerāldirektoru, ka viņa uzskata, ka prasītāja komentāri par audita ziņojuma projektu ir nepiemēroti, un, otrkārt, apturēja audita grupas sagatavotās atbildes uz prasītāja komentāriem projektu. Tomēr, lai gan šī rīcība atklāj subjektīvu vērtējumu, tā nepierāda, ka D. k-dze, kura palika savas kā iekšējā audita dienesta vadītājas rīcības brīvības robežu ietvaros, būtu bijusi neobjektīva. Tādējādi arī šis iebildums ir jānoraida.

193    Attiecībā uz iebildumu par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu jāatgādina, ka šis princips ir viens no Savienības pamatprincipiem (Tiesas 1981. gada 5. maija spriedums lietā 112/80 Dürbeck, Recueil, 1095. lpp., 48. punkts). Tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību paredz trīs nosacījumu izpildi. Pirmkārt, administrācijai attiecīgajai personai jāsniedz precīzi, beznosacījuma un saskaņoti solījumi, kas nāk no tam pilnvarotiem un uzticamiem avotiem (Pirmās instances tiesas 1998. gada 21. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑66/96 un T‑221/97 Mellett/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑449. un II‑1305. lpp., 106. un 107. punkts). Otrkārt, šiem solījumiem jābūt tādiem, kas personai, kurai tie ir sniegti, rada pamatotu paļāvību (Pirmās instances tiesas 1994. gada 9. februāra spriedums lietā T‑3/92 Latham/Komisija, Recueil FP, I‑A‑23. un II‑83. lpp., 58. punkts; 1996. gada 27. februāra spriedums lietā T‑235/94 Galtieri/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑43. un II‑129. lpp., 63. un 64. punkts, un 1998. gada 17. februāra spriedums lietā T‑56/96 Maccaferri/Komisija, Recueil FP, I‑A‑57. un II‑133. lpp., 54. punkts). Treškārt, sniegtajiem solījumiem jāatbilst piemērojamajām tiesību normām (Tiesas 1986. gada 6. februāra spriedums lietā 162/84 Vlachou/Revīzijas palāta, Recueil, 481. lpp., 6. punkts; Pirmās instances tiesas 1990. gada 27. marta spriedums lietā T‑123/89 Chomel/Komisija, Recueil, II‑131. lpp., 28. punkts).

194    Savukārt labas pārvaldības princips prasa, lai iecēlējinstitūcija, lemjot par ierēdņa situāciju, ņemtu vērā visus faktorus, kas var noteikt tās lēmumu, un, to darot, ņemtu vērā ne tikai dienesta, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 16. marta spriedumu lietā T‑11/03 Afari/ECB, Recueil FP, I‑A‑65. un II‑267. lpp., 42. punkts; Civildienesta tiesas 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā F‑28/06 Sequeira Wandschneider/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑431. un II‑A‑1‑2443. lpp., 150. punkts).

195    Šajā lietā neviena Savienības tiesību norma administrācijai nenosaka pienākumu pirms iekšējā audita ziņojuma pabeigšanas uzklausīt ierēdni, uz kuru šis ziņojums attiecas. Audita nolikuma 4.2.4. punktā vienkārši paredzēts iekšējā audita dienesta pienākums ļaut personai, kuras darbība ir audita priekšmets, sniegt savus apsvērumus par ziņojuma projektu. Kā izriet no D. k-dzes 2003. gada 12. jūnija vēstules un prasītāja 2003. gada 24. jūnija apsvērumiem, šis pienākums tika izpildīts. Turklāt prasītājs nav pierādījis, ka administrācija tam būtu devusi precīzus, beznosacījuma un saskaņotus solījumus attiecībā uz viņa uzklausīšanu pirms iekšējā audita ziņojuma pabeigšanas. Tādējādi, tā kā viens no nosacījumiem, lai varētu atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu, nav izpildīts, pamats par šī principa pārkāpumu katrā ziņā nevar tikt pieņemts.

196    Visbeidzot tas, ka nenotika formāla prasītāja uzklausīšana pirms iekšējā audita dienesta ziņojuma galīgās pabeigšanas, nepierāda, ka būtu pārkāpts labas pārvaldības princips. Administrācija varēja ņemt vērā prasītāja intereses, jo nav strīda, ka viņam bija iespēja sniegt savus apsvērumus par ziņojuma projektu.

 Par lēmumu uzsākt disciplinārlietu

 Prasītāja argumenti

197    Prasītājs apgalvo, ka, pirmkārt, procedūra, ko Komisija izmantoja, lai pret viņu uzsāktu disciplinārlietu, ir nelikumīga. Komisija disciplinārlietas uzsākšanai pamatojās nevis uz IDOC veiktu administratīvo izmeklēšanu atbilstoši 2002. gada 19. februāra lēmuma noteikumiem, bet gan vienīgi uz Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojumu un Komisijas iekšējā audita dienesta starpziņojumu. Turklāt netika ievērotas 2002. gada 19. februāra lēmumā noteiktās procesuālās garantijas, tādas kā tiesības tikt uzklausītam pirms galīgā ziņojuma uzrakstīšanas. Turklāt administrācija esot pārkāpusi tiesību uz aizstāvību principu, neuzklausot prasītāju pirms disciplinārlietas uzsākšanas pret viņu.

198    Viņš apgalvo, ka, otrkārt, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi labas pārvaldības principu, nolemjot pret viņu uzsākt disciplinārlietu. Pirmkārt, Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojums un Komisijas iekšējā audita starpziņojums, uz kuriem Komisija pamatojās, nevarēja tai tiesiski ļaut uzsākt šādu lietu, jo šie ziņojumi nebija uzrakstīti rūpīgi, neietvēra pierādījumus tajos apgalvotajam, neievēroja tiesības uz aizstāvību un ietvēra daudz kļūdainas un neprecīzas informācijas. Otrkārt, acīmredzamā kļūda vērtējumā izriet arī no lēmuma uzsākt disciplinārlietu, kurš tika pieņemts divu dienu laikā, sasteigtā rakstura.

199    Komisija apgalvo, ka 2003. gada 9. jūlija lēmums uzsākt disciplinārlietu tika pieņemts, stingri ievērojot piemērojamās Kopienu tiesību normas.

200    Tā uzskata, pirmkārt, ka neviens normatīvs akts tai nenosaka pienākumu pirms disciplinārlietas pret vienu no tās ierēdņiem uzsākšanas veikt administratīvo izmeklēšanu. Tā varot uzsākt disciplinārlietu, tiklīdz tās rīcībā ir pietiekama informācija par disciplināro pārkāpumu. Šajā sakarā tā atgādina, ka tai šajā jautājumā ir plaša rīcības brīvība atkarībā no tās rīcībā esošās informācijas. Šajā lietā, ņemot vērā iepriekš minēto ziņojumu saturu, tā varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemt uzsākt strīdīgo disciplinārlietu.

201    Komisija apgalvo, otrkārt, ka neviena Kopienu tiesību norma tai nenosaka pienākumu pirms disciplinārlietas pret vienu no tās ierēdņiem uzsākšanas šo ierēdni uzklausīt. Pirmām kārtām, Civildienesta noteikumu 87. pantā vienkārši paredzēts, ka ierēdnis ir jāuzklausa – vai nu pirms iecēlējinstitūcija viņam izsaka rakstveida brīdinājumu vai rājienu, vai arī pirms iecēlējinstitūcija nolemj vērsties Disciplinārlietu kolēģijā. Tālāk pamatprincips par tiesībām tikt uzklausītam Komisijai nosaka pienākumu ierēdni uzklausīt tikai tad, ja var tikt pieņemts viņam nelabvēlīgs lēmums. Tā kā lēmums uzsākt disciplinārlietu nav nelabvēlīgs akts, šajā lietā šis pamatprincips nav piemērojams. Visbeidzot, tā kā disciplinārlieta nav tiesas procedūra, uz ECPAK 6. panta noteikumiem nevar noderīgi atsaukties, lai apgalvotu, ka pirms disciplinārlietas uzsākšanas prasītājs bija jāuzklausa.

202    Komisija apgalvo, ka, treškārt, tā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzsākot strīdīgo disciplinārlietu, jo Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojums un Komisijas iekšējā audita dienesta starpziņojums, ar kuriem netiek pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips, varēja pamatoti likt domāt, ka prasītājs ir izdarījis disciplināros pārkāpumus.

 Civildienesta tiesas vērtējums

203    Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka lēmums uzsākt disciplinārlietu ietver procesuālo noteikumu pārkāpumu, jo Komisija pirms tam nav veikusi administratīvo izmeklēšanu un nav ievērojusi 2002. gada 19. februāra lēmuma par administratīvo izmeklēšanu noteikumus.

204    Tomēr ne Civildienesta noteikumu 87. pants, ne Civildienesta noteikumu IX pielikums nenosaka pienākumu pirms lēmuma uzsākt disciplinārlietu pieņemšanas veikt administratīvo izmeklēšanu.

205    Ir taisnība, ka 2002. gada 19. februāra lēmumā, ar kuru izveido IDOC, paredzēta virkne noteikumu, kas jāievēro, veicot administratīvo izmeklēšanu, kuras mērķis ir sagatavot disciplinārlietu. Tomēr neviena šī lēmuma norma skaidri neparedz administrācijai pienākumu pirms disciplinārlietas uzsākšanas veikt administratīvo izmeklēšanu. Gluži pretēji, no šī lēmuma 5. panta izriet, ka lēmums uzsākt administratīvo izmeklēšanu ir iespēja, kas Personāla un administrācijas ģenerāldirektoram ir dota, lai varētu labāk noskaidrot faktus, kurus ierēdnim var pārmest.

206    Turklāt, tā kā lēmums uzsākt disciplinārlietu nav nelabvēlīgs akts, prasītājs nevar noderīgi atsaukties uz principu par tiesībām uz aizstāvību, lai kritizētu to, ka iecēlējinstitūcija pirms lēmuma pret viņu uzsākt disciplinārlietu viņu neuzklausīja (iepriekš minētais spriedums lietā Pessoa e Costa/Komisija, 59. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Franchet un Byk/Komisija, 367. punkts).

207    Tādējādi tas, ka pirms disciplinārlietas uzsākšanas netika veikta administratīvā izmeklēšana, nav procesuālo noteikumu pārkāpums vai tiesību uz aizstāvību principa pārkāpums, kas var izraisīt administrācijas atbildības iestāšanos.

208    Otrkārt attiecībā uz iebildumu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā jāatgādina, ka lēmuma, ar kuru pret ierēdni tiek uzsākta disciplinārlieta, mērķis ir ļaut iecēlējinstitūcijai pārbaudīt attiecīgajam ierēdnim pārmesto faktu patiesību un nopietnību un to uzklausīt šajā jautājumā atbilstoši Civildienesta noteikumu 87. pantam, lai, pirmkārt, nonāktu pie viedokļa par iespēju disciplinārlietu izbeigt bez tālāku pasākumu veikšanas vai ierēdnim uzlikt disciplinārsodu un, otrkārt, vajadzības gadījumā, par nepieciešamību pirms šī soda uzlikšanas lietu nosūtīt Disciplinārlietu kolēģijai atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikumā paredzētajai procedūrai (iepriekš minētais spriedums lietā Pessoa e Costa/Komisija, 36. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑203/03 Rasmussen/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑279. un II‑1287. lpp., 41. punkts).

209    Šāds lēmums neizbēgami ietver sensitīvus apsvērumus no iestādes puses, ņemot vērā nopietnās un neatgriezeniskās sekas, ko tas var radīt. Iestādei šajā sakarā ir plaša rīcības brīvība, un, ja nepastāv acīmredzama kļūda pārmesto faktu vērtējumā un nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana, tiesas pārbaude attiecas vienīgi uz faktu, kurus administrācija ņēmusi vērā, uzsākot disciplinārlietu, materiālās atbilstības pārbaudi (skat. pēc analoģijas jautājumā par disciplinārsodiem Pirmās instances tiesas 2000. gada 17. maija spriedumu lietā T‑203/98 Tzikis/Komisija, Recueil FP, I‑A‑91. un II‑393. lpp., 50. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā N/Komisija, 125. punkts; jautājumā par vēršanos OLAF – Civildienesta tiesas 2007. gada 2. maija spriedumu lietā F‑23/05 Giraudy/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑121. un II‑A‑1‑657. lpp., 98. un 99. punkts).

210    Tomēr, lai aizsargātu attiecīgā ierēdņa tiesības, iecēlējinstitūcijai pirms disciplinārlietas uzsākšanas ir jābūt pietiekami precīzai un atbilstošai informācijai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Byk/Komisija, 352. punkts; Civildienesta tiesas 2010. gada 13. janvāra spriedumu apvienotajās lietās F‑124/05 un F‑96/06 A un G/Komisija, 366. punkts).

211    Šajā lietā no 2003. gada 9. jūlija lēmuma izriet, ka Komisija nolēma uzsākt disciplinārlietu pret prasītāju tāpēc, ka, pirmkārt, piešķirot publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, viņš bija pieļāvis vai piekritis, ka novērtēšanas process nav pārskatāms, Padomdevējas komitejas publiskā iepirkuma jautājumos ziņojumos minētās vērtēšanas metodes neatbilst faktiem faktiski piemērotajām metodēm un, otrkārt, viņš attiecībā uz līgumu, kas noslēgts ar uzņēmumu Planistat, bija pieļāvis vai piekritis, ka viņam tuvu stāvošs eksperts piedalās ar līgumu nesaistīta pētījuma sagatavošanas projektā, kurš saņēma rīkojumu apmaksai, pat pirms tika pabeigts pētījuma starpziņojums. Pieņemot šo lēmumu, Komisija balstījās, pirmkārt, uz Komisijas iekšējā audita dienesta 2003. gada 7. jūlija starpziņojumu un, otrkārt, Eurostat iekšējā audita dienesta 2003. gada 8. jūlija ziņojumu.

212    Pirmkārt, pastāv jautājums par to, vai iekšējā audita ziņojumi paši par sevi var būt pietiekami precīza un atbilstoša informācija, ko administrācija var ņemt vērā, uzsākot disciplinārlietu pret ierēdni.

213    Audita nolikuma 1.3. punktā tostarp noteikts:

“[..] iekšējā audita mērķis nav atklāt krāpšanu.

Pat tad, ja procedūru audits tiek veikts apzinīgi, tas nevar garantēt, ka krāpšana tiks atklāta.

Auditors tomēr var identificēt noteiktus riskus, kas var norādīt uz krāpšanu. Ja īstenotās pārbaudes nesamazina identificētos riskus un briesmas, auditoram ir jāturpina izmeklēt, lai noteiktu, vai ir notikusi krāpšana, un vajadzības gadījumā par to jāinformē OLAF, kas ir vienīgā kompetentā institūcija šāda veida izmeklēšanas veikšanai.”

214    Komisija savukārt savā iebildumu rakstā atgādina:

“Iekšējā [audita ziņojuma] mērķis ir palīdzēt ģenerāldirektoriem un augstākās vadības locekļiem kontrolēt riskus, lai nodrošinātu īpašumu drošību un pārliecinātos par noteikumu ievērošanu un informācijas pareizību [..]. Tādējādi Eurostat iekšējais audits neļauj ne secināt, ka pastāv noteikta krāpnieciska prakse, ne arī pierādīt, ka noteikti apalvojumi par krāpšanu ir pamatoti. Tas var būt vienīgi administratīvās izmeklēšanas un disciplinārlietu rezultāts. Iekšējā audita mērķis tādējādi skaidri atšķiras no administratīvās izmeklēšanas un disciplinārlietas mērķa, jo šīs pēdējās procedūras attiecas vai var attiekties uz konkrētu personu iespējamiem pienākumiem [..].”

215    Šajā lietā nav strīda, ka Komisija, uzsākot disciplinārlietu pret prasītāju, ir balstījusies vienīgi uz iekšējā audita ziņojumiem. Taču, ņemot vērā to raksturu un iezīmes, šādi iekšējā audita ziņojumi principā nevar būt pietiekami precīza un atbilstoša informācija, kas var pamatot disciplinārlietas uzsākšanu.

216    Tomēr, pat ja tas nav tā mērķis, nevar izslēgt, ka iekšējā audita ziņojums attiecīgā gadījumā var kalpot par pamatu disciplinārlietas uzsākšanai. Tādējādi, ja administrācija atsaucas uz šādu ziņojumu, katrā atsevišķā gadījumā jāpārliecinās, vai šāda veida dokumentā ietvertā informācija ir pietiekami precīza un atbilstoša, lai pamatotu disciplinārlietas uzsākšanu.

217    Šajā gadījumā jāteic, ka Komisijas iekšējā audita dienesta starpziņojums neietver nekādus secinājumus par pirmo prasītājam pārmesto iebildumu. Attiecībā uz otro iebildumu šajā ziņojumā vienīgi precizēts, ka Eurostat iekšējā audita dienests ir atklājis potenciāla nepotisma situāciju. Tādējādi šis ziņojums neietver nekādu prasītājam pārmesto faktu analīzi vai to konkrētu izpēti, bet, pirmkārt, vienīgi netieši un piesardzīgi atkārto secinājumus, ko Eurostat iekšējā audita dienests ir varējis izdarīt sava ziņojuma projekta ietvaros, un, otrkārt, atgādina masu medijos paustās aizdomas par iespējamo favorītisma pastāvēšanu attiecībā pret grieķu uzņēmumiem vienā no Eurostat direktorātiem.

218    Tādējādi šis ziņojums, ņemot vērā tā saturu, nevarēja būt pietiekami precīza un atbilstoša informācija, kas būt pamats Komisijai uzsākt disciplinārlietu.

219    Attiecībā uz Eurostat iekšējā audita dienesta 2003. gada 8. jūlija ziņojumu jāatzīst, pirmkārt, ka tas tika rakstīts, atbildot uz jautājumiem, kurus žurnālists uzdevis par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas nosacījumiem prasītāja vadītajā direktorātā, un pamatojoties uz analīzi, kas attiecās vienīgi uz faktiem, kuri bija saistīt ar šī žurnālista apgalvojumiem. Tā ziņojuma ievadā ir norādīts, ka veiktā analīze “neietver sīku un individuāli programmas Supcom ietvaros piešķirto publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību auditu, bet attiecas vienīgi uz [žurnālista] kritizētajiem aspektiem, proti, budžeta sadalīšanu pēc valstiskās piederības principa, piedāvājumiem novērtēšanas metodēm vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procesa pārskatāmību”. Prasītāja iesniegtā iekšējā audita ziņojuma kritiskajā analīzē, kuras saturu Komisija neapstrīd (turpmāk tekstā – “kritiskā analīze”), šajā sakarā norādīts, ka “iekšējā auditā netika piemērotas ne starptautiskās audita normas, ne audita nolikuma normas”, ka “iekšējā audita secinājumi nemaz neatbilst daudziem ziņojuma punktiem”, ka “[prasītāja] vēstule ar komentāriem, atbildot uz projektu, pelnīja, lai iekšējā audita ziņojumā [..] tiktu ņemti vērā precīzie norādījumi par faktiem, kas attiecās uz lietas būtību”.

220    Otrkārt, Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojumā izdarīti tostarp šādi secinājumi:

–        uzņēmumu iesniegto piedāvājumu ar programmu Supcom saistīto publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību iegūšanai novērtēšanas process ne vienmēr bija pārskatāms un ievēroja iekšējos noteikumus;

–        saistībā ar līgumu Nr. 665100003, kas noslēgts ar uzņēmumu Planistat, tika pieļautas nelikumības, tostarp attiecībā uz eksperta, kas bija prasītāja krustdēls, pieņemšanu darbā.

221    Lai gan Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojumā tādējādi norādīts uz virkni nepilnību publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai Supcom programmas ietvaros iesniegto piedāvājumu novērtēšanas procesā prasītāja vadītajā direktorātā, no šī ziņojuma nekādā veidā neizriet, ka prasītājs būtu bijis vainojams pie atklātajām nelikumībām vai ar tām saistīts vai ka atklātās nepilnības pastāvētu tikai prasītāja vadītajā direktorātā, kā norāda arī iekšējā audita grupa savā atbildes uz prasītāja apsvērumiem projektā.

222    Turklāt attiecībā uz to, ka prasītāja krustdēls tika nodarbināts Eurostat līguma ar uzņēmumu Planistat ietvaros, no iekšējā audita dienesta ziņojuma nekādā veidā neizriet, ka prasītājam būtu bijusi kāda loma šajā situācijā.

223    Turklāt jāuzsver, ka prasītājs, atspēkojot faktus, kas tam bija pārmesti Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojuma projektā, sniedz precīzus apsvērumus.

224    No lietas materiāliem izriet, ka Eurostat iekšējā audita dienests beigu beigās nemaz neņēma vērā prasītāja apsvērumus. Lai gan sākumā šis dienests bija nodomājis rakstveidā atbildēt uz prasītāja apsvērumiem, šis projekts beigās tika izbeigts, un administrācija nesniedz nekādu paskaidrojumu par tās nostājas maiņu. Turklāt no D. k-dzes 2003. gada 8. jūlija vēstules jaunajam Eurostat ģenerāldirektoram izriet, ka Eurostat iekšējā audita dienesta 2003. gada 8. jūlija ziņojums ir Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojuma projekta kopija un ka Eurostat iekšējā audita dienests beigu beigās neveica nekādu padziļinātu darbu ar prasītāja formulētajiem apsvērumiem. Minētajā vēstulē ir norādīts:

“[..] 2003. gada 27. maijā es jums nosūtīju audita ziņojuma par Supcom programmas ietvaros 1995.–1999. gadā veikto publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu projektu [..].

Es jums nosūtu galīgo analīzi par šo jautājumu, kuras pamatā ir informācija, kas bija manā rīcībā faktu analīzes laikā un kurai es nevaru pievērsties sīkāk manas agrākās un pašreizējās darba slodzes dēļ.”

225    Kritiskajā analīzē norādīts arī, ka komentāri, ko prasītājs iesniedza par audita ziņojuma projektu, ņemot vērā to saturu un precizitāti, auditoriem būtu bijuši jāizpēta un būtu likuši izdarīt izmaiņas iekšējā audita ziņojuma projektā. Turklāt no OLAF ziņojuma izriet, ka šie auditori paši atzina, ka audita ziņojums bija uzrakstīts “ex parte”.

226    Šādos apstākļos Eurostat iekšējā audita dienesta ziņojums, kas tika veikts, pamatojoties uz daļēju un nepilnīgu informāciju, nav pietiekami atbilstoša un precīza informācija, lai ļautu administrācijai uzsākt disciplinārlietu.

227    Jāteic arī, ka pati audita grupa savā atbildes uz prasītāja apsvērumiem projektā atzina, ka, tās audita ziņojums, ņemot vērā tā saturu, nav pietiekams pamats personiski vērsties pret prasītāju. Atbildot uz prasītāja apsvērumu, kurā bija norādīts, ka “pat, ja statistika [atbilst] faktiem, tā [nevar] būt jebkāds manas vainas pierādījums”, auditori piedāvāja atbildēt: “Jums taisnība, un šī iemesla dēļ nekur nav minēts “noteikumu pārkāpums”.

228    Turklāt Komisija tiesas sēdē atzina, ka nebija nekāda iemesla, kas pamatotu steidzamo disciplinārlietas pret prasītāju uzsākšanu, [lai gan] šo steidzamību vajadzības gadījumā varētu pamatot detalizētas analīzes neesamība audita ziņojumā. Tādējādi nav izslēgts, ka disciplinārlietas uzsākšanu pret prasītāju 2003. gada 9. jūlijā daļēji noteica tas, ka šajā pašā datumā tika uzsāktas disciplinārlietas pret citiem Eurostat ierēdņiem, tostarp tā ģenerāldirektoru.

229    Ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, kas izrietēja no nepietiekami precīziem un atbilstošiem audita ziņojumiem, administrācija pirms disciplinārlietas uzsākšanas vismaz būtu varējusi uzsākt IDOC uzticētu administratīvo izmeklēšanu vai vērsties OLAF, ko tā neizdarīja, vērsdamās OLAF vienīgi pēc disciplinārlietas uzsākšanas.

230    No tā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzami kļūdu vērtējumā un pārkāpusi labas pārvaldības principu, 2003. gada 9. jūlijā pret prasītāju uzsākdama disciplinārlietu, ņemot vērā vienīgi iepriekš minētos iekšējā audita ziņojumus. Šis akts ir pārkāpums, kas izraisa tās atbildības iestāšanos.

 Par precīzu un prasītāja pakāpei un spējām atbilstošu pienākumu nenoteikšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

231    Prasītājs apgalvo, ka pēc lēmuma viņu pārcelt citā amatā par galveno konsultantu Komisijas Personāla un administrācijas ĢD viņam netika noteikti precīzi un viņa spējām atbilstoši uzdevumi. Viņš par to nesekmīgi sūdzējies Komisijas priekšsēdētājam. Pienākumiem, uz kuriem atsaucas Komisija atbildē uz viņa sūdzību, nav reāla satura, turklāt viņš nekad nav saticis Komisijas priekšsēdētāja vietnieku, pie kura viņš tika norīkots. Viņam tika piešķirts neliels birojs bez jebkādiem resursiem tam un sekretāram. Kas attiecas uz apstākli, ka Komisija prasītājam atļāva veikt ārēju darbību, tad tas nepierāda, ka viņam būtu tikusi uzticēta precīzu pienākumu veikšana.

232    Komisija apgalvo, ka, pirmkārt, lēmums par prasītāja iecelšanu citā amatā ietvēra precīzus un viņa pakāpei atbilstošus uzdevumus. Otrkārt, Komisija, viņam stājoties amatā Personāla un administrācijas ĢD, noteica precīzus veicamos pienākumus. Treškārt, prasītājs piedalījās neformālās padomes Rodā (Grieķija) sagatavošanā un saņēma atļauju veikt ārēju darbību, un, sākot no 2003. gada novembra, piedalījās dalībvalstu ierēdņu pensiju sistēmu reformas darba grupā. Apstāklis, kas prasītājs neesot saticis Komisijas priekšsēdētāja vietnieku, nepierādot, ka prasītājam nebija nekādu uzdevumu, ņemot vērā to, ka viņš bija Personāla un administrācijas ĢD galvenais konsultants, nevis komisāra īpašais padomnieks.

 Civildienesta tiesas vērtējums

233    Jānošķir, pirmkārt, lēmums par iecelšanu citā amatā un, otrkārt, Komisijas rīcība, kurai nav lēmuma rakstura un kuras mērķis vai rezultāts bija, ka ar lēmumu par iecelšanu citā amatā prasītājam noteiktajiem pienākumiem tika laupīts to saturs. Vienīgi iepriekš minētā Komisijas rīcība, kurai nav lēmuma rakstura, var izraisīt iestādes atbildības iestāšanos, ņemot vērā šā sprieduma 106. un 107. punktā atgādināto attiecībā uz lēmumu par iecelšanu citā amatā.

234    Šajā lietā lēmumā par iecelšanu citā amatā minēta virkne prasītājam uzticēto pienākumu. Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka Komisija prasītājam reāli būtu devusi iespēju veikt šos pienākumus, ne arī, ka tiem būtu bijis reāls un prasītāja spējām un pieredzei atbilstošs saturs.

235    No Komisijas priekšsēdētājam 2003. gada 9. septembrī adresētās vēstules izriet, ka prasītājs ir sūdzējies par to, ka kopš iecelšanas citā amatā 2002. gada novembrī viņam nav reālu pienākumu saistībā ar viņa pakāpi un spējām. 2003. gada 22. septembra memorandā Personāla un administrācijas ĢD ģenerāldirektors lūdz Komisijas priekšsēdētāja vietnieka kabineta vadītājam noteikt prasītāja uzdevumus saskaņā ar panākto vienošanos. Atbildot uz šo vēstuli, kabineta vadītājs ar 2003. gada 29. septembra memorandu vienīgi no savas puses lūdza Personāla un administrācijas ĢD direktoram viņam izteikt priekšlikumus par pienākumiem, kas varētu tikt uzticēti prasītājam. Šāda sarakste apstiprina prasītāja apgalvojumu vismaz attiecībā uz laika posmu no 2003. gada janvāra līdz oktobrim. Komisija, kurai būtu jāspēj sniegt pierādījumus par pretējo, nav sniegusi nekādus pierādījumus par to, ka prasītājam reāli tika uzticēti pienākumi, it īpaši pēc šīs sarakstes. Lai gan administrācija apgalvo, ka prasītājs esot piedalījies Rodas neformālajā padomē, tā nekādā veidā neprecizē, ko tieši ietvēra šis uzdevums, nedz arī veiktā darba raksturu. Tāpat, lai gan Komisija apgalvo, ka prasītājs esot ticis norīkots dalībai dalībvalstu valsts sektora pensiju sistēmu reformas darba grupā, sākot no 2003. gada 24. novembra, tā nav pierādījusi, ka prasītājam būtu dota iespēja reāli darboties šajā grupā, lai gan prasītājs to noteikti apstrīd. Turklāt jāteic, ka šo darba grupu pārsvarā veidoja ierēdņi, par kuriem bija uzsāktas disciplinārlietas, kas ir faktors, kurš liek šaubīties par to, ko Komisija varēja sagaidīt no šīs darba grupas darbības.

236    Turklāt apstāklis, ka prasītājs attiecīgajā laikposmā saņēma atļauju veikt ārēju darbību, nepierāda, ka viņam būtu dota iespēja reāli veikt viņa pakāpei atbilstošus pienākumus Komisijā.

237    Tādējādi, ņemot vērā šos dažādos faktorus, šķiet, ka Komisija apzināti vai ar savu bezdarbību nav devusi prasītājam iespēju reāli pildīt viņa pakāpei atbilstošus pienākumus laikā no 2003. gada janvāra līdz 2006. gada februārim, izņemot sešus mēnešus ilgu laikposmu, kurā viņš pildīja pienākumus Grieķijas valdībā, atrazdamies atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ. Arī šāda Komisijas attieksme ir pārkāpums, kas izraisa tās atbildības iestāšanos.

238    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija pret prasītāju ir izdarījusi vairākus pārkāpumus, pirmkārt, viņu novēloti informējot par rīcību, atbildot uz viņa 2002. gada 11. novembra palīdzības lūgumu, otrkārt, novēloti atbildot uz 2003. gada 15. un 21. jūlijā iesniegtajiem palīdzības lūgumiem, treškārt, nolemjot uzsākt disciplinārlietu bez pietiekami atbilstošas un precīzas informācijas, ceturtkārt, ļaujot 2003. gada jūlijā izpaust viņa personas datus un, piektkārt, vairākus gadus neuzticot viņam reālus un viņa pakāpei atbilstošus pienākumus.

 Par kaitējumu un cēloņsakarību

 Lietas dalībnieku argumenti

239    Prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi virkni nelikumību, kuras ir tieši saistītas ar kaitējumu, uz kuru viņš atsaucas.

240    Viņš apgalvo, ka šīs nelikumības ir radījušas īpaši būtisku morālo kaitējumu, kuru viņš novērtē par summu EUR 850 000. Attiecībā uz šo kaitējumu prasītājs it īpaši atgādina, ka Komisija ar savu vainojamo rīcību ir aizskārusi viņa godu un profesionālo reputāciju. Savā replikā prasītājs paziņo, ka viņš atsakās no prasības par morālā kaitējuma, kas saistīts ar viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, atlīdzināšanu.

241    Komisija apgalvo, ka prasītājam ir jāpierāda, ka pretlikumīgajai darbībai, uz kuru viņš atsaucas, ir tieša saikne ar apgalvoto morālo kaitējumu un ka tā ir reāli un droši ietekmējusi viņa profesionālo un personisko situāciju. Taču šajā gadījumā tas tā neesot. Komisija it īpaši uzskata, ka prasītājs neesot pierādījis, ka viņš ir zaudējis iespēju tikt ieceltam Eurostat ģenerāldirektora amatā, jo viņš neesot pierādījis, ka tika publicēts paziņojums par vakanci un viņš pieteica savu kandidatūru. Tāpat nepastāvot saikne starp Komisijai pārmesto rīcību un to, ka pret prasītāju presē tika izvirzītas apsūdzības un insinuācijas.

 Civildienesta tiesas vērtējums

242    Ievadam jāatgādina, ka prasītājs procesuālo rakstu pēdējā versijā savus prasījumus ierobežo ar prasījumu atlīdzināt morālo kaitējumu, ko tam radījis, pirmkārt, viņa goda un profesionālās integritātes aizskārums un, otrkārt, neziņas un nemiera stāvoklis, kādā viņš nokļuva, atskaitot viņa fiziskā stāvokļa pasliktināšanos.

243    Tālāk jāpārbauda, vai Komisijas pieļautajiem dienesta pārkāpumiem ir tieša saikne ar morālo kaitējumu, uz kuru atsaucas prasītājs.

244    Pirmkārt, aizkavēšanās, ar kādu Komisija informēja savu ierēdni par rīcību, atbildot uz viņa 2002. gada 11. novembra palīdzības lūgumu, tā kā to nepamato nekādi īpaši apstākļi, ir dienesta pārkāpums, kas radījis konkrētu morālu kaitējumu, ņemot vērā neziņas un nemiera stāvokli, kādā prasītājs nokļuva šīs situācijas dēļ (skat. pēc analoģijas Tiesas 1979. gada 14. jūnija spriedumu lietā 18/78 V./Komisija, Recueil, 2093. lpp., 16. un 19. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Caronna/Komisija, 106. punkts). Tas pats attiecas uz kavēšanos, lemjot par prasītāja 2003. gada 15. un 21. jūlijā iesniegtajiem palīdzības lūgumiem. Šis morālais kaitējums tiks taisnīgi novērtēts, to ex aequo et bono nosakot EUR 10 000 apmērā (skat. pēc analoģijas attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar kavēšanos ar novērtējuma ziņojuma pieņemšanu Pirmās instances tiesas 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā T‑274/04 Rounis/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑407. un II‑1849. lpp., 54. punkts).

245    Otrkārt, lēmums uzsākt disciplinārlietu, lai gan Komisijas rīcībā nebija pietiekami precīzas un atbilstošas informācijas, ir pārkāpums, kurš būtiski aizskāra prasītāja godu un profesionālo reputāciju. Šis lēmums plašākai sabiedrībai, kā arī prasītājam tuviem cilvēkiem un viņa kolēģiem varēja likt domāt, ka viņš ir izdarījis sodāmas darbības. Taču, kā izriet no lietas materiāliem, tostarp no OLAF ziņojuma, pret viņu vērstajiem pārmetumiem nebija nekāda pamata.

246    Treškārt, personas datus saturošas informācijas noplūde, par kuru atbildīga Komisija un kas notika 2003. gada jūlijā, tieši pastiprināja prasītāja goda un profesionālās reputācijas aizskārumu. Prasītāja vārda izpaušana ar šīs informācijas noplūdes starpniecību saistībā Komisijas 2003. gada 9. jūlija paziņojumā presei ietverto informāciju lika plašākai sabiedrībai un starptautiskajai un Grieķijas presei prasītāju identificēt kā vienu no ierēdņiem, par kuriem ir uzsākta disciplinārlieta, un lika domāt, ka viņš ir saistīts ar finansiālo skandālu.

247    Divos iepriekšējos punktos minētais kaitējums tikai ļoti ierobežoti tika labots ar 2004. gada 27. oktobra paziņojumu presei, kura publiskošanas ietekme bija daudz necilāka nekā starptautiskajā un Grieķijas presē publicēto rakstu ietekme (attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem nepietiekami tiek labots nepamatots ierēdņa reputācijas aizskārums, skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Giraudy/Komisija, 206. punkts). Paziņojuma presei izplatīšana ir vienīgais pasākums, ko Komisija veica, lai atjaunotu prasītāja godu. Šī iestāde nevienā brīdī prasītājam neatvainojās un neizteica nožēlu, ko prasa nepamatotas publiskas apsūdzības.

248    Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos šīs lietas īpašos apstākļus, tostarp 2004. gada 27. oktobra paziņojumu presei, Komisijas morālais kaitējums, ko izraisīja prasītāja goda un profesionālās reputācijas aizkārums, ex aequo et bono jānovērtē par summu EUR 60 000 (attiecībā uz nopietniem reputācijas aizskārumu gadījumiem skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Franchet un Byk/Komisija, 411. punkts, un lietā Giraudy/Komisija, 207. punkts).

249    Ceturtkārt, vairākus gadus prasītājam neuzticot reālus viņa pakāpei atbilstošus pienākumus, Komisija ir veikusi dienesta pārkāpumu, kurš tieši ir radījis morālo kaitējumu. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, Komisijai par to jāpiespriež prasītājam samaksāt EUR 20 000.

250    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai jāpiespriež samaksāt prasītājam par viņam nodarīto dažādu veidu morālo kaitējumu summu EUR 90 000 apmērā.

 Par lūgumiem noteikt procesa organizatoriskos un pierādījumu savākšanas pasākumus

1.     Lietas dalībnieku argumenti

251    Pirmkārt, prasītājs lūdz Civildienesta tiesai tiesas sēdē kā lieciniekus nopratināt, pirmkārt, laikraksta La Voix žurnālistu Portāla k-gu, tad D. k-dzi, lai viņa precizētu Eurostat iekšējā audita dienesta 2003. gada 8. jūlija ziņojuma izstrādāšanas apstākļus, un, visbeidzot, Kopmana k-gu, lai viņš sniegtu precizējumus par lēmuma par iecelšanu citā amatā pieņemšanu.

252    Otrkārt, prasītājs Civildienesta tiesai lūdz uzdot Komisijai iesniegt visus dokumentus, kas varētu pierādīt, ka Eurostat iekšējā audita dienests laikā no 2002. gada novembra līdz 2003. gada maijam reāli veica pārbaudi par viņam pārmestajiem faktiem.

253    Treškārt, prasītājs Civildienesta tiesai lūdz uzdot Komisijai iesniegt pilnu OLAF ziņojumu, neizslēdzot it kā konfidenciālās daļas un pielikumus.

2.     Civildienesta tiesas vērtējums

254    Prasītājs replikā Civildienesta tiesai lūdz uzdot Komisijai iesniegt dokumentus un nopratināt trīs lieciniekus.

255    Saskaņā ar Reglamenta 54. panta 1. punktu procesa organizatorisko pasākumu un pierādījumu savākšanas pasākumu mērķis ir nodrošināt, ka lietas sagatavo iztiesāšanai, process noris un strīdu atrisina vislabākajos apstākļos. Saskaņā ar Reglamenta 57. un 58. pantu pierādījumu savākšanas pasākumu mērķis ir ļaut pierādīt faktiskos apgalvojumus, ko viens no lietas dalībniekiem ir izvirzījis savu pamatu atbalstam (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 8. novembra spriedumu lietā T‑175/97 Bareyt u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑229. un II‑1053. lpp., 89. punkts).

256    Saskaņā ar Reglamenta 55. panta 2. punkta d) apakšpunktu lūgums lietas dalībniekiem sniegt dokumentus vai citus materiālus, kas attiecas uz lietu, ir procesa organizatoriskais pasākums, savukārt liecinieku iztaujāšana saskaņā ar šī Reglamenta 57. pantu ir pierādījumu savākšanas pasākums.

257    Attiecībā uz viena lietas dalībnieka lūgumiem noteikt procesa organizatoriskos un pierādījumu savākšanas pasākumus vienīgi Civildienesta tiesa var izlemt par to, vai tās rīcībā esošā informācija par tās izskatāmo lietu ir jāpapildina (pēc analoģijas jautājumā par liecinieka uzklausīšanu skat. Tiesas 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑260/05 P Sniace/Komisija, Krājums, I‑10005. lpp., 77. un 78. punkts; pēc analoģijas jautājumā par lūgumu iesniegt dokumentus skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑182/99 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I‑10761. lpp., 41. un 44. punkts).

258    Šajā lietā Civildienesta tiesa uzskata, ka tā no lietas materiāliem un debatēm tiesas sēde ir guvusi pietiekamu informāciju un ka prasītie procesa organizatoriskie un pierādījumu savākšanas pasākumi nav jāveic.

 Par tiesāšanās izdevumiem

259    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

260    No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka Komisija būtībā ir lietas dalībniece, kurai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos ir skaidri lūdzis piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos nav pamata piemērot Reglamenta 87. panta 2. punktu, Komisijai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Eiropas Komisija izmaksā F. Nanopulam summu EUR 90 000 apmērā;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Eiropas Komisija atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni Kreppel Rofes i Pujol

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 11. maijā.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg       S. Gervasoni

* Tiesvedības valoda – grieķu.