VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2016. gada 19. janvārī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, kas pieņemts pēc tam, kad Vispārējā tiesa daļēji bija atcēlusi sākotnējo lēmumu – Naudas sodi – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Sākumsumma – Līdzdalības pārkāpumā apmērs
Lieta T‑404/12
Toshiba Corp., Tokija (Japāna), ko pārstāv J. MacLennan, solicitor, A. Schulz un S. Sakellariou, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv N. Khan un F. Ronkes Agerbeek, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību pamatā atcelt Komisijas 2012. gada 27. jūnija Lēmumu C(2012) 4381, ar kuru tiek grozīts Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmums C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta (tagadējais LESD 101. pants) un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru, ciktāl tā adresāti ir Mitsubishi Electric Corp. un Toshiba Corp (Lieta COMP/F/39.966 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas – Naudas sodi), un pakārtoti samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente) un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretārs: L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 21. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Toshiba Corp. ir Japānā reģistrēta sabiedrība, kas darbojas dažādās nozarēs, tostarp gāzes izolācijas slēgiekārtu (turpmāk tekstā – “GIS”) nozarē. Laikā no 2002. gada oktobra līdz 2005. gada aprīlim tās darbību GIS jomā veica kopuzņēmums, proti, TM T&D Corp., kas vienlīdzīgās daļās tai piederēja kopā ar Mitsubishi Electric Corp. (turpmāk tekstā – “Melco”) un kas tika likvidēta 2005. gadā.
2 2007. gada 24. janvārī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) (turpmāk tekstā – “2007. gada lēmums”).
3 2007. gada lēmumā Komisija konstatēja, ka laika posmā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) GIS tirgū pastāvēja vienots un turpināts EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta pārkāpums, un minētā lēmuma adresātiem, kas bija GIS Eiropā un Japānā reģistrēti ražotāji, piemēroja naudas sodus, kuru summa tika aprēķināta atbilstoši metodei, kas izklāstīta Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai”), kā arī Komisijas Paziņojumā par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu aizliegto vienošanos gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.).
4 2007. gada lēmumā minētajam pārkāpumam bija trīs būtiski elementi:
– Vīnē 1988. gada 15. aprīlī parakstīts nolīgums (turpmāk tekstā – “GQ nolīgums”) par GIS projektu piešķiršanu pasaules mērogā, izņemot noteiktus tirgus, atbilstoši nolīgtajiem noteikumiem, lai paturētu spēkā kvotas, kas lielā mērā atspoguļo to aplēstās tirgu vēsturiskās daļas; nolīguma, kurš attiecās uz visu pasauli, izņemot ASV, Kanādu, Japānu un 17 Rietumeiropas valstis, pamatā bija kopējās “Japānas” kvotas piešķiršana Japānā reģistrētiem ražotājiem un kopējās “Eiropas” kvotas piešķiršana Eiropā reģistrētajiem ražotājiem;
– paralēls nolīgums (turpmāk tekstā – “vispārējs nolīgums”), saskaņā ar kuru, no vienas puses, GIS projekti Japānā un aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku valstīs bija paredzēti vienīgi attiecīgi karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem un, no otras puses, GIS projekti Eiropas valstīs, kas nav “mītnes valstis”, bija arī rezervēti Eiropas grupai, Japānas ražotājiem apņemoties neiesniegt savus piedāvājumus par GIS projektiem Eiropā; katrā ziņā apmaiņā pret šīm saistībām šādi projekti bija jādara zināmi Japānas grupai un jāieskaita GQ nolīgumā paredzētajā “kopējā Eiropas kvotā”;
– Vīnē 1988. gada 15. aprīlī parakstīts nolīgums, kura nosaukums ir “E‑Group Operation Agreement for GQ‑Agreement” [E grupas nolīgums par GQ nolīguma īstenošanu] (turpmāk tekstā – “EQ nolīgums”) un kuru parakstījuši Eiropas ražotāju grupas biedri un kura priekšmets bija minētajai grupai atbilstoši GQ nolīgumam piešķirto GIS projektu sadale.
5 2007. gada lēmuma 1. pantā Komisija konstatēja, ka prasītāja bija piedalījusies pārkāpumā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.
6 Par pārkāpumu, kas konstatēts 2007. gada lēmuma 1. pantā, prasītājai 2007. gada lēmuma 2. pantā tika uzlikts naudas sods EUR 90 900 000 apmērā, no kuriem EUR 4 650 000, kas atbilst TM T&D izdarītajam pārkāpumam, ir jāmaksā solidāri ar Melco.
7 2007. gada 18. aprīlī prasītāja cēla prasību par 2007. gada lēmumu.
8 Ar 2011. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑133/07, Krājums, EU:T:2011:343) Vispārējā tiesa, pirmkārt, noraidīja prasītājas prasību atcelt 2007. gada lēmuma 1. pantu. Otrkārt, tā atcēla 2007. gada lēmuma 2. panta h) un i) punktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju, pamatojot, ka Komisija bija pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, naudas soda aprēķinā attiecībā uz prasītāju izvēloties atsauces gadu, kas atšķīrās no pārkāpumā iesaistītajiem Eiropas ražotājiem piemērotā gada.
9 2011. gada 23. septembrī prasītāja par spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), iesniedza apelācijas sūdzību Tiesā.
10 2012. gada 15. februārī Komisija prasītājai nosūtīja vēstuli par faktiem, kurā bija norādīta tās iecere pieņemt jaunu lēmumu par naudas soda piemērošanu tai (turpmāk tekstā – “vēstule par faktiem”). Komisija izklāstīja faktus, kuri, tāsprāt, bija attiecināmi uz šī naudas soda aprēķinu, ņemot vērā spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343).
11 2012. gada 7. un 23. martā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par vēstuli par faktiem.
12 2012. gada 12. jūnijā notika prasītājas pārstāvju un par lietu atbildīgo Komisijas darbinieku sanāksme.
13 Ar Komisijas 2012. gada 27. jūnija Lēmumu C(2012) 4381, ar kuru tiek grozīts 2007. gada lēmums, ciktāl tā adresāti ir Melco un prasītāja (Lieta COMP/F/39.966 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas – Naudas sodi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), tika grozīts 2007. gada lēmuma 2. pants, pievienojot jaunus h) un i) punktu. Atbilstoši h) punktam prasītājai tika uzlikts naudas sods EUR 4 650 000 apmērā, kas tai bija jāmaksā solidāri ar Melco. Atbilstoši i) punktam prasītājai tika uzlikts naudas sods EUR 56 793 000 apmērā kā vienīgajai atbildīgajai.
14 Lai labotu Vispārējās tiesas spriedumā Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), kritizēto nevienlīdzīgo attieksmi, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatojās uz GIS pasaules apgrozījumu 2003. gadā. Tā kā šajā gadā prasītājas un Melco darbības GIS jomā veica TM T&D, Komisija ņēma vērā tās apgrozījumu 2003. gadā (apstrīdētā lēmuma 59. un 60. apsvērums).
15 Tādējādi, pirmkārt, diferencētajā pieejā, kuras mērķis bija atspoguļot dažādu aizliegtās vienošanās dalībnieku līdzdalību, Komisija aprēķināja TM T&D tirgus daļu 2003. gadā attiecībā uz GIS (15–20 %) un to klasificēja otrajā grupā atbilstoši 2007. gada lēmuma 482.–488. apsvērumā izklāstītajai grupēšanai. Līdz ar to TM T&D tika noteikta hipotētiska summa EUR 31 000 000 apmērā (apstrīdētā lēmuma 61. apsvērums).
16 Otrkārt, lai atspoguļotu prasītājas un Melco nevienlīdzīgo spēju piedalīties pārkāpumā laikā pirms TM T&D izveides, pēdējai minētajai piemērotā sākumsumma tika sadalīta tās akcionāru starpā atbilstoši to GIS pārdošanas apjomiem 2001. gadā, kas ir pēdējais pilnais gads pirms TM T&D izveides. Līdz ar to prasītājai tika noteikta sākumsumma EUR 10 863 199 apmērā un Melco sākumsumma EUR 20 136 801 apmērā (apstrīdētā lēmuma 62. un 63. apsvērums).
17 Treškārt, lai nodrošinātu naudas soda preventīvo iedarbību, Komisija prasītājai piemēroja preventīvās iedarbības koeficientu 2, pamatojoties uz tās apgrozījumu 2005. gadā (apstrīdētā lēmuma 69.–71. apsvērums).
18 Ceturtkārt, lai atspoguļotu pārkāpuma ilgumu laikā pirms TM T&D izveides, prasītājai piemērotā sākumsumma tika palielināta par 140 % (apstrīdētā lēmuma 73.–76. apsvērums).
19 Piektkārt, lai atspoguļotu pārkāpuma ilgumu laikā pirms TM T&D izveides, prasītājai un Melco tika solidāri piemērota summa, kas atbilda 15 % no TM T&D piemērotās hipotētiskās sākumsummas (apstrīdētā lēmuma 77. apsvērums).
20 Visbeidzot, sestkārt, solidārā naudas soda apmērs tika reizināts ar prasītājai piemēroto preventīvās iedarbības koeficientu un tas šīs reizinājuma summa, kas pārsniedza solidārā naudas soda summu, tai tika uzlikta individuāli (apstrīdētā lēmuma 78. apsvērums).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
21 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 12. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.
22 Ar Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 2. maija rīkojumu tiesvedība tika apturēta līdz sprieduma pasludināšanai lietā C‑498/11 P Toshiba Corp./Komisija.
23 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.
24 Ar 2013. gada 19. decembra spriedumu Siemens/Komisija (C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, EU:C:2013:866) Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, ko prasītāja bija iesniegusi par spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343). Tādēļ tiesvedība šajā lietā tika atsākta.
25 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) 2015. gada 3. februārī nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja lietas dalībniekus iesniegt dažus dokumentus un rakstveidā uzdeva tiem jautājumus. Lietas dalībnieki izpildīja Vispārējās tiesas lūgumu.
26 Ar 2015. gada 15. aprīļa vēstuli, kas pievienota lietas materiāliem, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem. Šīs vēstules pielikumā tā Vispārējai tiesai darīja zināmu kopsavilkumu, ko tās advokāti bija sagatavojuši pēc 2012. gada 12. jūnija sanāksmes.
27 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 21. aprīļa tiesas sēdē.
28 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti samazināt naudas soda apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas saistīti ar bankas garantiju.
29 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji acīmredzami juridiski nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pamatprasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu
30 Prasības pieteikumā prasītāja izvirza piecus pamatus sava pamatprasījuma atbalstam. Pirmais pamats attiecas uz labas pārvaldības un samērīguma principu pārkāpumu. Otrais pamats ir par tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Trešais pamats ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar naudas soda sākumsummu. Ceturtais pamats ir saistīts ar pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu. Piektais pamats ir saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz prasītājas atbildības līmeņa noteikšanu, salīdzinot ar pārkāpuma dalībniekiem no Eiropas.
31 Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, prasītāja atzina, ka pēc sprieduma Siemens/Komisija, minēts iepriekš 24. punktā (EU:C:2013:866), pasludināšanas tā atsakās no pirmā pamata. Līdz ar to ir jāpārbauda otrais līdz piektais pamats. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata par nepieciešamu vispirms pārbaudīt pamatus, kuri attiecas uz procedūru, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un tā pamatojumu, proti, otro un ceturto pamatu, bet pēc tam izskatīt trešo un piekto pamatu, kuri attiecas uz minētajā lēmumā noteiktā naudas soda pamatotību.
Par otro pamatu, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
32 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, jo, pirmkārt, tā nebija nosūtījusi jaunu paziņojumu par iebildumiem pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un, otrkārt, tā vēstulē par faktiem nebija norādījusi visus naudas soda aprēķinam svarīgos elementus.
33 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
– Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz jauna paziņojuma par iebildumiem neesamību
34 Ar otrā pamata pirmo daļu prasītāja norāda, ka tā vietā, lai tai nosūtītu tikai vēstuli par faktiem, Komisijai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tai bija jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem.
35 Šajā ziņā prasītāja atgādina, ka paziņojums par iebildumiem ir “būtiska procesuāla garantija”, kas nodrošina Komisijas lēmuma adresāta tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, un uzskata, ka vēstule par faktiem nesniedz tādas pašas garantijas, īpaši tādēļ, ka tā nedod tiesības lūgt sarīkot neatkarīgas uzklausīšanas personas un par lietu atbildīgo darbinieku tikšanos.
36 Šajā ziņā prasītāja norāda, ka Komisija nepareizi uzskata, ka paziņojums par iebildumiem ir nepieciešams tikai tad, ja ir izvirzīti jauni iebildumi. Saskaņā ar judikatūru paziņojums par iebildumiem ir nepieciešams, lai attiecīgais uzņēmums varētu aizstāvēties ne tikai pret pārkāpuma konstatēšanu, bet arī pret jauna naudas soda uzlikšanu. Šo secinājumu apstiprina Komisijas Paziņojums par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar [LESD] 101. un 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par paraugpraksi”), kā arī par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa paziņojumi. Jauns paziņojums par iebildumiem turklāt atbilstu arī Komisijas lēmumpieņemšanas praksei lietās, kas līdzīgas šai, kad Eiropas Savienības tiesa atcēlusi lēmumu.
37 Prasītāja piebilst, ka saskaņā ar judikatūru procedūra, kas jāievēro, lai aizstātu atceltu procedūru, principā ir jāatsāk tieši tajā posmā, kurā ir noticis procedūras pārkāpums. Šajā lietā kļūda, kuras dēļ tika atcelts 2007. gada lēmums, bija materiālo tiesību kļūda, kura nenovēršami ietekmēja šī lēmuma sagatavošanas pasākumu spēkā esamību, kas nozīmē, ka bija jāizdod jauns paziņojums par iebildumiem.
38 Komisija uzskata, ka, tā kā tā pret prasītāju nav izvirzījusi jaunus elementus, šajā lietā jauns paziņojums par iebildumiem nebija jāizdod.
39 Saskaņā ar judikatūru paziņojumā par iebildumiem ir jāietver iebildumu izklāsts, kas ir formulēts pietiekami skaidri, kaut arī, iespējams, kopsavilkuma veidā, lai tādējādi ieinteresētās personas varētu pienācīgi noskaidrot, uz kādu rīcību attiecas Komisijas iebildumi. Tikai šādi paziņojums par iebildumiem var sasniegt mērķi, kas tam paredzēts Savienības regulās, t.i., sniegt uzņēmumiem visas ziņas, kuras nepieciešamas, lai tie varētu īstenot tiesības uz aizstāvību, pirms Komisija ir pieņēmusi galīgo lēmumu (skat. spriedumu, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, Krājums, EU:T:2006:74, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Par tiesību uz aizstāvību izmantošanu attiecībā uz naudas sodu noteikšanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisija ir izpildījusi pienākumu ievērot attiecīgo uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem, ja paziņojumā par iebildumiem tā skaidri ir norādījusi, ka izvērtēs to, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāpiemēro naudas sodi, un ir paudusi galvenos faktiskos un juridiskos apstākļus, kuru dēļ varētu būt jāpiemēro naudas sods, kā, piemēram, iespējami izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu un pārkāpuma izdarīšanu “ar nodomu vai aiz neuzmanības”. Šādā veidā Komisija uzņēmumiem norāda apstākļus, kuri ir nepieciešami, lai tiesības uz aizstāvību izmantotu ne tikai attiecībā uz pārkāpuma izdarīšanas fakta konstatējumu, bet arī attiecībā uz naudas soda noteikšanu (skat. spriedumu BASF/Komisija, minēts 39. punktā, EU:T:2006:74, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Šajā ziņā Komisija ir norādījusi faktiskos un juridiskos apstākļus, uz kuriem tā ir paredzējusi balstīties, aprēķinot naudas sodu apmēru, un tai nav pienākuma precizēt veidu, kādā tā katru no šiem apstākļiem izmantos naudas soda apmēra noteikšanā. Ja norādes par paredzēto naudas sodu apmēru tiktu sniegtas, kamēr uzņēmumiem nav bijusi iespēja paust savus apsvērumus par iebildumiem, kas vērsti pret tiem, priekšlaicīgi un nepiemērotā veidā tiktu izpausts Komisijas lēmuma saturs (skat. spriedumu BASF/Komisija, minēts 39. punktā, EU:T:2006:74, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Šajā lietā nav apstrīdēts, ka pirms 2007. gada lēmuma pieņemšanas 2006. gada 20. aprīlī prasītājai tika nosūtīts paziņojums par iebildumiem (turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par iebildumiem”). Ņemot vērā, ka apstrīdētajā lēmumā ir skaidri noteikts, ka tas ir lēmums par grozījumiem 2007. gada lēmumā, tā pieņemšanas procedūra ir turpinājums procedūrai, kuras noslēgumā tika pieņemts 2007. gada lēmums. Šādos apstākļos 2006. gada paziņojuma par iebildumiem saturu var ņemt vērā, lai pārbaudītu, vai ir ievērotas prasītājas tiesības uz aizstāvību procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ciktāl tas nav ticis atspēkots spriedumā Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343).
43 Šajā ziņā 2006. gada paziņojuma par iebildumiem 9.2. punktā Komisija ir skaidri norādījusi, ka tā ir iecerējusi šī dokumenta adresātiem piemērot naudas sodus, (408. apsvērums) un precizējusi šo naudas sodu noteikšanai būtiskos elementus (409.–416. apsvērums), tostarp it īpaši pārkāpuma smagumu, tā patvaļīgumu un ilgumu, aizliegtās vienošanās slepenību un stabilitāti, tās ģeogrāfiskos apmērus, dažādu uzņēmumu izdarītā pārkāpuma relatīvo nozīmi, īpaši attiecībā uz to dalības ilgumu un to nozīmi GIS tirgū, un vēlmi nodrošināt naudas sodu preventīvo iedarbību.
44 Tādēļ, pretēji tam, ko prasītāja apgalvojusi tiesas sēdē, 2006. gada paziņojums par iebildumiem atbilst iepriekš 40. punktā minētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām par tiesību uz aizstāvību ievērošanu.
45 Turklāt, lai arī ar spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), 2007. gada lēmums tika atcelts attiecībā uz prasītājai piemēroto naudas sodu, tajā netika atspēkots 2006. gada paziņojumā par iebildumiem norādīto un iepriekš 43. punktā apkopoto naudas soda aprēķinā izmantoto tiesību un faktu elementu patiesums, atbilstība vai pamatotība.
46 It īpaši Vispārējā tiesa nekritizēja nedz Komisijas vēlmi nodrošināt naudas sodu preventīvo iedarbību, nedz tās izvēli atspoguļot dažādu uzņēmumu izdarītā pārkāpuma relatīvo nozīmi attiecībā uz to dalības ilgumu un to nozīmi GIS tirgū, jo tā vienīgi norādīja, ka attiecīgās lietas apstākļos šo vērtējumu nav pamatoti attiecībā uz dažādiem uzņēmumiem balstīt uz dažādiem atsauces gadiem.
47 Līdz ar to spriedumā Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), ietvertie konstatējumi nav pretrunā tam, lai 2006. gada paziņojuma par iebildumiem apsvērumus un norādes par naudas sodu apmēra noteikšanu ņemtu vērā, pārbaudot prasītājas tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
48 Pārējie argumenti, kurus prasītāja norādījusi otrā pamata pirmās daļas atbalstam, šo secinājumu neatspēko.
49 Prasītāja tādēļ atsaucas uz judikatūru, atbilstoši kurai paziņojums par iebildumiem ir nepieciešams, lai attiecīgais uzņēmums varētu aizstāvēties ne tikai pret pārkāpuma konstatēšanu, bet arī pret jauna naudas soda uzlikšanu, kas nav bijis minēts iepriekšējā paziņojumā par iebildumiem (spriedums, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, Krājums, EU:T:2000:77, 480. punkts).
50 Šī judikatūra attiecas uz gadījumu, kad galīgajā lēmumā Komisija bija uzlikusi naudas sodus uzņēmumiem un profesionālām apvienībām, taču paziņojumā par iebildumiem bija norādīts tikai Komisijas nodoms piemērot naudas sodus uzņēmumiem. Tādējādi tika pārkāptas attiecīgo profesionālo apvienību tiesības uz aizstāvību, jo tās administratīvajā procedūrā netika aicinātas sniegt savus apsvērumus par iespējamo Komisijas pilnvaru izmantošanu, tām piemērojot naudas sodu (spriedums Cimenteries CBR u.c./Komisija, minēts 49. punktā, EU:T:2000:77, 480. punkts).
51 Savukārt šajā lietā 2006. gada paziņojuma par iebildumiem 408. apsvērumā ir konkrēti norādīts Komisijas nodoms šī dokumenta adresātiem, tostarp prasītājai, piemērot naudas sodus. Līdz ar to spriedums Cimenteries CBR u.c./Komisija, minēts 49. punktā (EU:T:2000:77), bija par citādiem faktiskajiem apstākļiem un tādēļ ar to prasītājas argumentus pamantot nevar.
52 Tas pats jāattiecina uz apgalvoto Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, kas ietver trijus lēmumus.
53 Attiecībā uz Komisijas 1994. gada 16. februāra Lēmumu 94/215/EOTK, kas atkārtoti pieņemts 2006. gada 8. novembrī (Lieta COMP/38.907 – Tērauda sijas), jauns paziņojums par iebildumiem bija jānosūta tādēļ, ka iepriekšējais paziņojums par iebildumiem bija nosūtīts TradeArbed SA, taču naudas sods beigās tika piemērots tās mātesuzņēmumam Arbed SA. Attiecībā uz Komisijas 1998. gada 21. janvāra Lēmumu 98/247/EOTK, kas atkārtoti pieņemts 2006. gada 20. decembrī (Lieta COMP/39.234 – Sakausējuma uzcenojums, atkārtota pieņemšana), prettiesiskums slēpās apstāklī, ka galīgajā lēmumā ThyssenKrupp Stainless AG tika atzīta par atbildīgu par Thyssen Stahl AG dalību aizliegtajā vienošanās, taču paziņojumā par iebildumiem tā par to vainota netika, un tādēļ ThyssenKrupp Stainless AG šajā ziņā nevarēja aizstāvēties. Attiecībā uz Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumu, kas atkārtoti pieņemts 2010. gada 23. jūnijā (Lieta COMP/36.212 – Paškopējošais papīrs), prettiesiskums savukārt bija apstāklī, ka Bolloré SA no agrākā paziņojuma par iebildumiem nevarēja secināt, ka Komisija ir iecerējusi balstīties uz tās tiešu dalību aizliegtajā vienošanās, nevis tikai uz tās meitasuzņēmuma Copigraph dalību.
54 Tādējādi minētajos trīs gadījumos nepieciešamība nosūtīt jaunu paziņojumu par iebildumiem izrietēja no fakta, ka Komisija bija nolēmusi uzņēmumus saukt pie atbildības par darbībām, kuras sākotnējā paziņojumā par iebildumiem nebija minētas. Šajā lietā tas tā nav, un prasītāja to arī neapstrīd.
55 Paziņojuma par paraugpraksi punktos par paziņojumu par iebildumiem saturu attiecībā uz naudas sodu piemērošanu ir noteikts šādi:
“84. Iebildumu paziņojumā skaidri norāda, vai Komisija uzņēmumiem plāno noteikt naudas sodu, ja iebildumi netiktu atsaukti (Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pants). Šādos gadījumos iebildumu paziņojumā atsaucas uz attiecīgajiem principiem, kas paredzēti Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai. Komisija iebildumu paziņojumā norāda galvenos faktus un tiesiskos apstākļus, kuru dēļ var noteikt naudas sodu, piemēram, pārkāpuma ilgums un smagums, kā arī tas, vai pārkāpums ir bijis apzināts vai netīšs. Iebildumu paziņojumā arī pietiekami precīzi norāda, ka atsevišķus faktus var uzskatīt par atbildību pastiprinošiem apstākļiem un, ciktāl iespējams, ka atsevišķus faktus var uzskatīt par atbildību mīkstinošiem apstākļiem.
85. Lai gan Komisijai šajā aspektā nav tiesisku saistību, tā, lai palielinātu pārredzamību, cenšas iebildumu paziņojumā (izmantojot pieejamo informāciju) ietvert papildu apstākļus, kam var būt nozīme vēlākajā naudas soda aprēķinā, tostarp attiecīgos apgrozījuma datus, kurus plānots ņemt vērā, un gadu(‑s), kuri tiks izmantoti šā apgrozījuma vērtības noteikšanai. Šo informāciju pusēm var sniegt arī pēc iebildumu paziņojuma izdošanas. Abos gadījumos pusēm būs iespēja izteikt piezīmes.”
56 Vispirms, kā norādījusi Komisija, Paziņojuma par paraugpraksi 7. punktā ir skaidri noteikts, ka “[minētais] paziņojums nerada jaunas tiesības vai pienākumus un arī nemaina tiesības un pienākumus, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD), Regulas (EK) Nr. 1/2003, īstenošanas regulas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūras”. Tādējādi ar Paziņojumu par paraugpraksi katrā ziņā nevar atkāpties no iepriekš 39.–41. punktā minētās judikatūras.
57 Turpinot tas īpaši ir jāuzsver saistībā ar Paziņojumu par paraugpraksi 85. punktā minētajiem elementiem, jo Komisija ir skaidri norādījusi, ka to minēšana paziņojumā par iebildumiem nav likumā paredzēts pienākums un ka tā katrā ziņā tos attiecīgajam uzņēmumam var darīt zināmus vēlāk.
58 Visbeidzot Paziņojumu par paraugpraksi 84. punktā uzskaitītie elementi atbilst iepriekš 39.–41. punktā izklāstītajā judikatūrā paredzētajiem. Šādos apstākļos no iepriekš 43. un 44. punktā veiktās pārbaudes izriet, ka 2006. gada paziņojums par iebildumiem atbilst Paziņojuma par paraugpraksi 84. punktā izvirzītajām prasībām.
59 Līdz ar to Paziņojuma par paraugpraksi pārbaude nepamato prasītājas apgalvojumus.
60 Tas pats attiecas arī uz par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa 2011. gada 14. aprīļa paziņojumiem, kurus bija norādījusi prasītāja. Pirmkārt, šādi paziņojumi Komisijai nav saistoši, kad tā pieņem lēmumus par naudas sodu piemērošanu par konkurences noteikumu pārkāpumu. Otrkārt, prasītājas minētā Komisijas locekļa nostāja pauž uz nākotni vērstu politisku apņemšanos un tā nav pastāvoša, piemērojama tiesību norma.
61 Prasītāja turklāt norāda, ka kļūda, kuras dēļ tika atcelts 2007. gada lēmums, bija materiālo tiesību kļūda, kura nenovēršami ietekmēja šī lēmuma sagatavošanas pasākumu spēkā esamību, kas nozīmē, ka bija jāizdod jauns paziņojums par iebildumiem.
62 Tomēr prasītāja neprecizē, kādā veidā 2007. gada lēmuma sagatavošanas pasākumus ietekmēja spriedums Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343).
63 Turklāt un katrā ziņā, kā būtībā jau norādīts iepriekš 45. un 46. punktā, kritika, ko Vispārējā tiesa pauda spriedumā Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), nebija vērsta nedz pret prasītājas izdarītā pārkāpuma faktu identifikāciju un juridisko vērtējumu, nedz pret faktoriem, kas jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru. Vispārējā tiesa tikai koriģēja atsauces datus, kuri izmantojami sīkākam aprēķinam, un līdz ar to tas ir vienīgais sagatavošanas pasākums, kuru varētu būt ietekmējis spriedums Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343). No iepriekš 39.–41. punktā minētās judikatūras izriet, ka šis aprēķins nebija jāveic paziņojumā par iebildumiem, jo attiecībā uz konkrēto uzņēmumu tiesību uz aizstāvību īstenošanu ir pietiekami norādīt atbilstošos faktorus. Līdz ar to arguments par sagatavošanas pasākumiem arī nepierāda, ka šajā lietā bija jāizdod jauns paziņojums par iebildumiem.
64 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, vispirms ir jāsecina, ka ar 2006. gada paziņojumu par iebildumiem prasītajai tik sniegti vajadzīgie elementi, lai tā varētu efektīvi īstenot savu aizstāvību, tostarp attiecībā uz naudas soda piemērošanu, turpinājumā, ka šo elementu patiesumu, atbilstību un pamatotību neietekmē spriedums Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), un visbeidzot, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija attiecībā pret prasītāju nebija ietvērusi jaunus elementus, salīdzinot ar 2006. gada paziņojumā par iebildumiem minētajiem.
65 Šādos apstākļos Komisijai nebija pienākuma prasītājai nosūtīt jaunu paziņojumu par iebildumiem, kas nozīmē, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par otrā pamata otro daļu, kas saistīta ar prasītājas tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu attiecībā uz papildsummu
66 Ar otrā pamata otro daļu prasītāja apgalvo, ka ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo vēstulē par faktiem nebija aplūkoti visi tai piemērotā naudas soda aprēķinam būtiskie elementi, lai arī Komisijai ir pienākums tajā ietvert pēc iespējas sīkāku šī aprēķina metodoloģijas izklāstu.
67 Vēstulē par faktiem nebija atspoguļots Komisijas nolūks prasītājai piemērot papildsummu 4,65 miljonu euro apmērā, kas iegūta, prasītājai piemērojot preventīvās iedarbības koeficientu par TM T&D darbības laiku, kā minēts iepriekš 20. punktā (turpmāk tekstā – “papildsumma”).
68 Līdz ar to prasītāja uzskata, ka tā nav varējusi sniegt savus apsvērumus par apstrīdētā lēmuma 78. apsvērumā minētās papildsummas piemērošanu, kas nozīmē, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību.
69 Prasītāja turklāt uzskata, ka papildsummas piemērošana papildus TM T&D uzliktajam naudas sodam ir kļūdaina.
70 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
71 Attiecībā uz iebildumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru to ievērošana prasa, lai ieinteresētājai personai administratīvā procesa laikā tiktu dota iespēja lietderīgā veidā darīt zināmu tās viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka pastāv Līguma pārkāpums (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, EU:C:2004:6, 66. punkts).
72 Turklāt iepriekš 40. punktā jau ir atgādināts, ka Komisija ir izpildījusi pienākumu ievērot attiecīgo uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem, ja paziņojumā par iebildumiem tā skaidri ir norādījusi, ka izvērtēs to, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāpiemēro naudas sodi, un ir paudusi galvenos faktiskos un juridiskos apstākļus, kuru dēļ varētu būt jāpiemēro naudas sods, jo šādā veidā tā norāda apstākļus, kuri ir nepieciešami, lai tiesības uz aizstāvību izmantotu ne tikai attiecībā uz pārkāpuma izdarīšanas fakta konstatējumu, bet arī pret naudas soda noteikšanu (skat. spriedumu BASF/Komisija, minēts 39. punktā, EU:T:2006:74, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 78. apsvēruma skaidri izriet, ka papildsummas mērķis ir prasītājai piemērotā naudas soda preventīvās iedarbības nodrošināšana. Kā konstatēts iepriekš 43. punktā, vēlme nodrošināt naudas soda preventīvo iedarbību bija atbilstošā veidā norādīta 2006. gada paziņojuma par iebildumiem 9.2. punktā, un to šajā lietā var ņemt vērā (skat. šī sprieduma 42. punktu). Līdz ar to iepriekš 40. un 72. punktā atgādinātās judikatūras prasības Komisija attiecībā uz papildsummu ir ievērojusi.
74 Turklāt šis konstatējums neskar faktu, ka pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas Komisijai saskaņā ar iepriekš 71. punktā minēto judikatūru prasītājai bija jāsniedz papildelementi saistībā ar tās nodoma naudas sodam nodrošināt preventīvu iedarbību īstenošanu, lai prasītāja par to varētu efektīvi paust savu nostāju, tostarp attiecībā uz papildsummas piemērošanu.
75 Tādēļ, pretēji prasītājas apgalvotajam, tā kā vēstulei par faktiem nav īpaša procesuāla statusa, Komisijai attiecīgie elementi šajā dokumentā precīzi nebija jāpaskaidro. Drīzāk ir jāpārbauda, vai procedūras, kuras noslēgumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā prasītāja varēja adekvāti saprast šo nodomu un uz to reaģēt.
76 Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka šim kontekstam atbilstošie elementi izriet no 2007. gada lēmuma. Šī lēmuma 491. apsvērumā ir noteikts prasītājai piemērojamais preventīvās iedarbības koeficients, taču tā 503. apsvērumā konkrēti, pretēji prasītājas tiesas sēdē paustajam, ir paredzēts, ka prasītājai par TM T&D darbības laiku tiks piemērota papildsumma, kas aprēķināta atbilstoši šim pašam koeficientam. Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītājai bija iespējams saprast, ka Komisija bija iecerējusi nodrošināt naudas soda preventīvo iedarbību arī attiecībā uz TM T&D darbības laiku.
77 Otrkārt, nekas spriedumā Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), neliek secināt, ka Komisijas izvēle nodrošināt preventīvu iedarbību prasītājai uzliktajam naudas sodam arī par TM T&D darbības laiku būtu prettiesiska vai neatbilstoša, jo šajā spriedumā šis jautājums nav izskatīts.
78 Treškārt, vēstules par faktiem 20. punktā Komisija ir norādījusi, ka jaunajā lēmumā, kas tiks pieņemts pēc sprieduma Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), pasludināšanas, tā pret prasītāju neizvirzīs jaunus iebildumus un ka jaunā naudas soda aprēķins būs balstīts uz 2007. gada lēmumā veikto faktu vērtējumu, ievērojot spriedumā Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), un 2011. gada 12. jūlija spriedumā Mitsubishi Electric/Komisija (T‑133/07, Krājums, EU:T:2011:345), noteiktos principus. Vēstules par faktiem 22., 31. un 32. punktā Komisija atgādināja savu ieceri noteikt naudas soda apmēru pietiekami augstu, lai nodrošinātu tā preventīvo iedarbību, un precizēja, ka savu vērtējumu šajā ziņā tā balstīs uz prasītājas un Melco kopējo apgrozījumu. Vēstules par faktiem 21. un 41. punktā Komisija aicināja prasītāju un Melco sniegt savus apsvērumus, īpaši par aprēķina metodi un atbilstošajiem parametriem, un noteica termiņu šo apsvērumu sniegšanai.
79 Tādējādi, iepazīstoties ar vēstuli par faktiem, prasītāja varēja saprast, ka, pirmkārt, ciktāl 2007. gada lēmumā paredzētā naudas soda aprēķina parametri būs saderīgi ar spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), tie tiks pārņemti vēlāk pieņemamajā lēmumā un, otrkārt, šo parametru starpā ir arī vēlme nodrošināt naudas soda preventīvo iedarbību. Tā kā šīs vēlmes īstenošanas nolūkā Komisija 2007. gada lēmumā prasītajai piemēroja papildsummu par TM T&D darbības laiku, prasītāja varēja saprast, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tai varētu piemērot tādu pašu papildsummu.
80 Šajā ziņā prasītāja norāda, ka vēstules par faktiem 31. un 32. punktā saistībā ar papildsummas piemērošanu nav atsauces uz 2007. gada lēmumu, taču pārējie naudas soda aprēķināšanas elementi ir minēti tostarp tās 26. un 39. punktā.
81 Šī Komisijas apstrīdētā argumenta pieņemamību izvērtēt nav vērts, jo atliek atgādināt – kā norādīts iepriekš 78. un 79. punktā – ka apstāklis, ka pieņemamo lēmumu bija paredzēts pēc iespējas pamatot ar 2007. gada lēmumā norādītajiem parametriem, skaidri izriet no vēstules par faktiem, īpaši tās 20. punkta, papildus vēl konkrētajām norādēm uz 2007. gada lēmumu šīs vēstules 31. un 32. punktā.
82 Ceturtkārt, savu apsvērumu par vēstuli par faktiem 21. un 22. punktā prasītāja ir atsaukusies uz tai piemērojamo preventīvās iedarbības koeficientu, neuzdodot jautājumus par laikposmu, kurā tai šis koeficients ir jāpiemēro. Tādējādi no prasītājas apsvērumiem par vēstuli par faktiem neizriet, ka tai būtu neskaidrības par šī laikposma noteikšanu.
83 Piektkārt, lietas dalībnieku starpā nav vienprātības par to, vai preventīvās iedarbības koeficienta piemērošana par TM T&D darbības laiku tika minēta 2012. gada 12. jūnija sanāksmē. Komisija, pamatojoties uz šīs sanāksmes iekšējo protokolu, uzskata, ka tā tika minēta. Prasītāja Komisijas interpretācijai iebilst, atsaucoties uz rezumē, ko tās advokāti bija sagatavojuši pēc minētās sanāksmes, kas pievienots prasītājas 2015. gada 15. aprīļa vēstulei.
84 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Komisijas iekšējā sanāksmes protokola trešās lappuses otrajā ievilkumā ir rindkopa, kuru varētu interpretēt kā norādi uz preventīvās iedarbības koeficienta piemērošanu par TM T&D darbības laiku, šī rindkopa tomēr nav formulēta pietiekami skaidri, kam piekritusi arī Komisija pati, kas nozīmē, ka Vispārējā tiesa to nevar ņemt vērā.
85 Ņemot vērā šo, gan no pārējām Komisijas iekšējā sanāksmes protokola daļām, kas ir formulētas skaidri un precīzi, kā arī no prasītājas advokātu sagatavotā rezumē, kuru var ņemt vērā, jo tas ir uzskatāms par atbildi uz Komisijas apgalvojumiem, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, EU:C:2005:238, 32. punkts), izriet, ka Komisija uzskata, ka tie 2007. gada lēmumā ietvertie parametri naudas soda apmēra aprēķināšanai, kurus Vispārējā tiesa nebija kritizējusi, nav jāmaina un ka vienīgais metodoloģijas grozījums līdz ar to ir jāattiecina uz atsauces gadu. Kā konstatēts iepriekš 76. un 77. punktā, preventīvās iedarbības koeficientu Komisija piemēroja 2007. gada lēmumā par TM T&D darbības laiku un šo naudas soda aprēķina elementu Vispārējā tiesa vēlāk nekritizēja.
86 Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka Komisijas 2012. gada 12. jūnija sanāksmē paustā nostāja, kas atspoguļota gan tās iekšējā protokolā, gan prasītājas advokātu sagatavotajā kopsavilkumā, apstiprina pārējos atbilstošos elementus, no kā izriet, ka tā bija iecerējusi piemērot preventīvās iedarbības koeficientu par TM T&D darbības laiku un tādējādi piemērot prasītājai papildsummu.
87 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka kopš 2006. gada paziņojuma par iebildumiem prasītāja bija informēta par to, ka Komisija bija iecerējusi tai piemērojamajai naudas soda summai nodrošināt preventīvu iedarbību. Katrā ziņā kopš 2007. gada lēmuma tai bija iespējams saprast, ka šis nodoms nozīmē papildsummas piemērošanu par TM T&D darbības laiku. Šo nodomu neatspēkoja spriedums Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), un to atkārtoti apstiprināja vēstule par faktiem un apsvērumi 2012. gada 12. jūnija sanāksmē.
88 Šādos apstākļos prasītājas argumenti neļauj konstatēt, ka saistībā ar Komisijas ieceri tai piemērot papildsummu būtu pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību. Tādēļ otrā daļa, ciktāl tā ir saistīta ar minēto tiesību pārkāpumu, ir jānoraida.
89 Ciktāl prasītāja turklāt uzskata, ka ar papildsummas piemērošanu ir pieļauta kļūda, ir jānorāda, ka tās arguments šī pamata ietvaros nav efektīvs, jo tā mērķis nav pierādīt viņas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
90 Turklāt katrā ziņā, tā kā prasītāja tikai norāda, ka, ciktāl apstrīdētajā lēmumā “Toshiba” un “TM T&D” ir piemēroti dažādi naudas sodi, papildsummu nevarot piemērot papildus otrajam naudas sodam, jo TM T&D ir no tās akcionāriem nošķirta vienība un tās apgrozījums nav pietiekami liels, lai pamatotu preventīvās iedarbības koeficienta piemērošanu. Tomēr šī argumenta pamatā ir kļūdaina premisa, jo apstrīdētajā lēmumā “prasītājai” un “TM T&D” nav piemēroti dažādi naudas sodi, bet gan viens naudas sods prasītājai par tās līdzdalību pārkāpumā. Turklāt apstāklis, ka daļa no prasītājai piemērotā naudas soda atbilst TM T&D darbības laikam, nekādi nenozīmē, ka šo pašu naudas soda daļu nevar palielināt ar papildsummu, lai panāktu tā preventīvo iedarbību attiecībā uz prasītāju, kas ir atzīta par atbildīgu par TM T&D izdarīto pārkāpumu.
91 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa un līdz ar to – šis pamats kopumā – ir jānoraida.
Par ceturto pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
92 Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pamatojusi TM T&D piemēroto sākumsummu, kas apstrīdētajā lēmumā izmantota, lai aprēķinātu prasītājai piemērojamā naudas soda sākumsummu, ciktāl šis naudas sods atbilst TM T&D darbības laikam, kā arī papildsummu. Šajā ziņā prasītāja precizē, ka 2007. gada lēmumā nav paskaidrots pamats, ko Komisija izmantojusi sākumsummas EUR 31 000 000 aprēķinā attiecībā uz TM T&D, un ka apstrīdētajā lēmumā šī pati summa ir pārņemta, to papildus nepaskaidrojot. Līdz ar to, nosakot TM T&D piemērojamo sākumsummu, Komisija esot rīkojusies patvaļīgi un neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.
93 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
94 Atbilstoši judikatūrai LESD 269. pantā prasītājam pamatojumam ir nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām savu tiesību aizstāvībai noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai veikt pārbaudi (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2003. gada 18. septembris, Volkswagen/Komisija, C‑338/00 P, Krājums, EU:C:2003:473, 124. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai arī saskaņā ar LESD 269. pantu Komisijai ir jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs lēmuma pamatojums, un juridiskie apsvērumi, kas tai šo lēmumu liek pieņemt, šajā tiesību normā netiek prasīts, ka tai būtu jāapspriež visi faktiskie un tiesiskie aspekti, kas ir izskatīti administratīvajā procesā (skat. pēc analoģijas spriedumu Volkswagen/Komisija, minēts iepriekš, EU:C:2003:473, 127. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama atkarībā no attiecīgās lietas apstākļiem, it īpaši attiecīgā tiesību akta satura, izvirzīto pamatu būtības, kā arī intereses saņemt izskaidrojumu, kāda ir tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli (skat. spriedumu, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytravalun Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, 63. punkts un tajā minētā judikatūra). Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta 1. punkta pārkāpums.
95 Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā ir skaidri paredzēts, ka tas ir lēmums par grozījumiem 2007. gada lēmumā attiecībā uz prasītājai un Melco piemērotajiem naudas sodiem. Šādos apstākļos 2007. gada lēmuma pamatojums, tā kā to neskar spriedums Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), un tam nav pretrunā apstrīdētā lēmuma teksts, ir jāņem vērā, pārbaudot šo pamatu.
96 Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 57.–61. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, tā kā attiecīgais pārkāpums ir ļoti smags, ir jāpiemēro diferencēta pieeja, lai atspoguļotu dažādo uzņēmumu atšķirīgo līdzdalību ievērojamajā kaitējumā konkurencei. Tā uzskatīja, ka šī diferencētā pieeja ir jāīsteno, sākumsummas grupējot atbilstoši attiecīgajiem GIS pasaules apgrozījuma rādītājiem 2003. gadā, kurus snieguši dažādi pārkāpumā iesaistītie uzņēmumi. Atsaucoties uz 2007. gada lēmuma 484.–488. apsvērumā izklāstīto grupēšanu, Komisija apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā norādīja, ka TM T&D pasaules apgrozījums attiecībā uz GIS ļāva to iekļaut otrajā grupā, kas nozīmēja, ka hipotētiskā sākumsumma ir EUR 31 000 000.
97 2007. gada lēmuma 483. apsvērumā turklāt ir precizēts, ka grupas tika izveidotas tā, lai atšķirības starp vienas grupas uzņēmumu GIS tirgus daļām būtu mazākas nekā dažādās grupās iekļautu uzņēmumu tirgus daļu atšķirības.
98 Šajā kontekstā arī no Pamatnostādņu naudas soda aprēķinam 1.A punkta attiecībā uz ļoti smagiem pārkāpumiem izriet, ka paredzamajai sākumsummai ir jābūt lielākai par EUR 20 000 000.
99 Šie elementi prasītājai sniedz iespēju izprast vērtējuma elementus, uz kuru pamata Komisija bija noteikusi tās izdarītā pārkāpuma smagumu, kas nozīmē, ka Komisija izpildīja savu pienākumu norādīt pamatojumu un ka tai apstrīdētajā lēmumā nebija obligāti jāietver izvērsts paskaidrojums vai skaitļi par TM T&D piemērotās sākumsummas konkrētu noteikšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Tokai Carbon u.c./Komisija, T‑236/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01, Krājums, EU:T:2004:118, 252. punkts).
100 Turklāt, lai gan Komisija apstrīdētajā lēmumā nav norādījusi, kādēļ tā izvēlējās konkrētu skaitli – EUR 31 000 000 – attiecībā uz otrajā grupā iekļautajiem uzņēmumiem, tostarp TM T&D, šī izvēle nav kvalificējama kā patvaļīga un nepārsniedz tās novērtējuma brīvības robežas šajā jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu Tokai Carbon u.c./Komisija, minēts 99. punktā, EU:T:2004:118, 224. punkts), jo tā ir izdarīta, pamatojoties uz iepriekš 96.–98. punktā atgādinātajiem elementiem.
101 Šajos apstākļos ceturtais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda sākumsummu
102 Ar trešo pamatu prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tai piemērojamo naudas sodu aprēķinot, pamatojoties uz TM T&D piemēroto sākumsummu, nevis pamatojoties uz pēdējās minētās apgrozījumu.
103 Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka, tā vietā lai noteiktu hipotētisko sākumsummu TM T&D un to sadalītu starp prasītāju un Melco, Komisijai vispirms bija starp tām abām jāsadala TM T&D apgrozījums 2003. gadā, pēc tam jāaprēķina to daļas pasaules tirgū 2003. gadā, pamatojoties uz to attiecīgajām TM T&D apgrozījuma daļām un visbeidzot tās abas jāiekļauj atbilstošā sākumsummu grupā, kas paredzēta 2007. gada lēmumā, atbilstoši to pasaules tirgus daļām. Prasītāja uzskata, ka šādi tai būtu piemērota tāda pati attieksme kā Eiropas ražotājiem.
104 Prasītāja savu nostāju pamato ar četrām argumentu virknēm.
105 Pirmkārt, tā atsaucas uz 2007. gada lēmumu, spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), un noteiktām apstrīdētā lēmuma rindkopām, no kurām izriet, ka naudas sodu apmēra noteikšanā ir jāpamatojas uz GIS pārdošanas apjomiem 2003. gadā.
106 Otrkārt, prasītāja izvirza vairākus argumentus būtībā par apgalvotu nesaskanību starp izvēli noteikt sākumsummu TM T&D un apstākli, ka naudas sods ir piemērots pašai prasītājai.
107 Treškārt, prasītāja kritizē Komisijas konstatējumu apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā, ka tās piedāvātās metodes rezultātā būtu jāizmanto tās 2001. gada iespējamais apgrozījums.
108 Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nav izmantojusi tās piedāvāto metodi, nesniedzot atbilstīgu pamatojumu un tostarp nenorādot iemeslus, kādēļ minētā metode ir nepareiza vai neatbilstoša.
109 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.
110 Vispirms ir jāatgādina, ka Komisijai, nosakot naudas sodu apmērus, ir rīcības brīvība, lai mudinātu uzņēmumus darboties, ievērojot konkurences tiesību normas (skat. spriedumu Tokai Carbon u.c./Komisija, minēts 99. punktā, EU:T:2004:118, 216. punkts un tajā minētā judikatūra).
111 Komisija nosaka naudas soda summu, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un – vajadzības gadījumā – tā ilgumu. Pārkāpuma smagums ir jānosaka, ņemot vērā tādus kritērijus kā lietas konkrētie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu atturošais apmērs. Tāpat ir jāņem vērā arī tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē arī ir jāņem vērā atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība (spriedums Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 71. punktā, EU:C:2004:6, 89.–91. punkts).
112 Tomēr katru reizi, kad Komisija nolemj uzlikt naudas sodu saskaņā ar konkurences tiesībām, tai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, tostarp vienlīdzīgas attieksmes princips, kā to ir interpretējušas Savienības tiesas (spriedums, 2006. gada 27. septembris, Archer Daniels Midland/Komisija, T‑59/02, Krājums, EU:T:2006:272, 315. punkts). No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminēšanas princips ir pārkāpts tikai tad, ja vienādas situācijas tiek risinātas dažādi vai dažādas situācijas tiek risinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatojama (skat. spriedumu, 1998. gada 14. maijs, BPB de Eendracht/Komisija, T‑311/94, Krājums, EU:T:1998:93, 309. punkts un tajā minētā judikatūra).
113 Šajā lietā vispirms jānorāda, ka prasītāja neapstrīd, ka atsauces gada – 2003. gada – laikā tā pati nav tirgojusi GIS, jo tā savu darbību šajā jomā 2002. gadā bija nodevusi TM T&D.
114 Šis apstāklis nozīmē, ka prasītājai piemērojamo naudas sodu nevar aprēķināt tieši tāpat kā 2007. gada lēmuma Eiropas adresātiem un ka šajā ziņā tās situācija ar pēdējo minēto situāciju nav salīdzināma.
115 Šādos apstākļos Komisija ir pamatoti izvēlējusies noteikt hipotētisko sākumsummu TM T&D un to sadalīt starp tās akcionāriem, nevis sadalīt TM T&D GIS pasaules mēroga pārdošanas apjomus tās akcionāru starpā un noteikt to individuālās sākumsummas atbilstoši to daļām šajos pārdošanas apjomos.
116 Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 2. apsvēruma un 2007. gada lēmuma 61. apsvēruma, TM T&D bija patstāvīgs kopuzņēmums, kas bija atbildīgs par GIS ražošanu un tirdzniecību. Tādēļ TM T&D ir no tās akcionāriem nodalīta vienība, kuru šie akcionāri kopīgi kontrolē.
117 Šis apstāklis turklāt izriet arī no 2007. gada lēmuma 7.2.7. punkta, kurā norādīti tā adresāti. Minētā lēmuma 407. un 435. apsvērumā prasītāja un Melco konkrēti to akcionāru statusa dēļ ir norādītas kā atbildīgās par “pārkāpumu, ko laika posmā no 2002. gada 1. oktobra līdz 2004. gada 11. maijam izdarīja TM T&D”.
118 Neviens no prasītājas argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.
119 Pirmajā argumentu virknē, kas atgādināta iepriekš 105. punktā, prasītāja norāda, ka no 2007. gada lēmuma, sprieduma Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), un apstrīdētā lēmuma 59., 60., 62. un 66. apsvēruma izriet, ka naudas soda apmēra noteikšana ir jāpamato uz tās pašas un Melco individuālajiem GIS pārdošanas apjomiem 2003. gadā.
120 No apstrīdētā lēmuma 59. un 60. apsvēruma būtībā izriet, ka prasītājas gadījumā 2007. gada lēmumā izmantotais galvenais noteikums, kuru Vispārējā tiesa uzsvēra spriedumā Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), proti, 2003. gada izmantošana par atsauces gadu tirdzniecības apjomu noteikšanai, ir piemērojams īpašā kārtībā, jo minētajā gadā prasītāja pati nebija pārdevusi GIS, ņemot vērā, ka tā savas darbības šajā jomā bija nodevusi TM T&D.
121 Šādu interpretāciju apstiprina gan apstrīdētā lēmuma 62. un 66. apsvērums, gan spriedums Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), kurā Vispārējā tiesa kā atbilstošo piemēru skaidri norādīja Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantoto metodi.
122 Attiecībā uz otro argumentu virkni, kas norādīta iepriekš 106. punktā, prasītāja uzskata, ka Komisija kļūdaini atsaucas uz “TM T&D dalības daļu pārkāpumā”, jo Komisijai bija jānosaka nevis TM T&D naudas sods, bet gan tās mātesuzņēmumu naudas sodi. Šajā kontekstā TM T&D apgrozījums ir prasītājas un Melco apgrozījumu summa saistībā ar GIS.
123 Vispirms, kā izriet no šī sprieduma 117. punkta, apstāklis, ka Komisija atsaucās uz TM T&D izdarīto pārkāpumu, pilnībā atbilst 2007. gada lēmumā ietvertajiem konstatējumiem.
124 Turpinot TM T&D kā atsevišķas sabiedrības statusa dēļ prasītāja kļūdaini apgalvo, ka TM T&D apgrozījums ir vienīgi tās akcionāru GIS jomas apgrozījumu summa.
125 Visbeidzot vispārīgā veidā apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā naudas sodi bija paredzēti tikai prasītājai un Melco, ņemot vērā TM T&D likvidāciju 2005. gadā, nenozīmē, ka Komisijai bija mākslīgi jāsadala pēdējās minētās apgrozījuma rādītāji, ignorējot apstākli, ka tā tirgū darbojās atsauces gadā kā no saviem akcionāriem neatkarīgs tirgus dalībnieks. Šādas pieejas rezultātā faktiski notiktu atkāpšanās no Komisijas paustā nodoma naudas soda apmēra aprēķinā pamatoties uz minētajā gadā gūto apgrozījumu.
126 Trešās argumentu virknes ietvaros, kas atgādināta iepriekš 107. punktā, prasītāja apstrīd, ka tās piedāvātās metodes rezultātā būtu jāizmanto “iespējamie 2001. gada apgrozījuma rādītāji”. Tā precizē, ka tai 2001. gadā bija reāls apgrozījums un ka katrā ziņā Komisijai nebija jāaprēķina tās iespējamais apgrozījums par 2001. gadu, bet gan par 2003. gadu un pēc tam jāsalīdzina ar pārējo pārkāpuma dalībnieku reālajiem apgrozījumiem.
127 Šajā ziņā jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma 66. apsvēruma piektā teikuma būtība, ka prasītāju piedāvātā metode “nav atbilstoša, jo tās ietvaros ir jāsalīdzina Melco un Toshiba iespējamie 2001. gada apgrozījuma rādītāji ar pārējo uzņēmumu 2003. gada apgrozījuma rādītājiem”, nav gluži skaidra, jo Komisija tostarp nav definējusi jēdzienu “iespējamie 2001. gada apgrozījuma rādītāji”.
128 Apstrīdētā lēmuma 66. apsvēruma trešajā un ceturtajā teikumā Komisija ir paskaidrojusi, ka prasītājas piedāvātā metode neļauj atspoguļot TM T&D kā 2003. gada pārkāpumā līdzdarbojušās vienības nozīmi. Tādējādi, lasot kopā ar iepriekšējiem teikumiem, minētā 66. apsvēruma piektajā teikumā ir pausts Komisijas uzskats, ka prasītājas piedāvātās metodes rezultātā, lai noteiktu akcionāru iespējamos pārdošanas apmērus, būtu mākslīgi jāsadala TM T&D apgrozījums, lai arī tā bija no saviem akcionāriem neatkarīga vienība. Kā izriet no šī sprieduma 115.–117. un 123.–125. punkta, šis Komisijas konstatējums ir pamatots.
129 Ar ceturto argumentu virkni, kas apkopota iepriekš 108. punktā, prasītāja norāda, ka Komisija nav pamatojusi, kādēļ tā noraidīja prasītājas piedāvāto metodi un tostarp nav norādījusi iemeslus, kādēļ šī metode ir nepareiza vai neatbilstoša.
130 Pirmkārt, tā kā šis pamats neattiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, prasītājas apgalvojums šajā kontekstā nav efektīvs.
131 Otrkārt, šim apgalvojumam katrā ziņā trūkst faktoloģiska pamata. Kā paskaidrots iepriekš 127. un 128. punktā, Komisija apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā ir norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā prasītājas piedāvāto metodi uzskata par neatbilstošu.
132 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz prasītājas atbildības līmeņa noteikšanu, salīdzinot ar Eiropas ražotājiem
133 Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā, nosakot naudas sodu sākumsummu, nav ņēmusi vērā prasītājas atbildības līmeni, kas ir ievērojami zemāks par Eiropas ražotāju atbildības līmeni. Šajā ziņā tā prasības pieteikumā paskaidro, ka, kamēr pārkāpuma dalībnieki no Eiropas ir piedalījušies divos pārkāpumos, proti, vispārējā nolīgumā un GIS projektu sadalē EEZ, pārkāpuma dalībnieki no Japānas, tostarp prasītāja pati, piedalījās tikai vispārējā nolīgumā.
134 Prasītāja norāda, ka saskaņā ar judikatūru apstāklis, ka uzņēmums nav piedalījies visās aizliegtās vienošanās sastāvdaļās, ir jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu un nosakot naudas soda apmēru. Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai piemērošanas ietvaros šis vērtējums noteikti ir jāveic sākumsummas noteikšanas posmā, jo uzņēmums, kas piedalījies tikai vienā aizliegtas vienošanās aspektā, ir izdarījis mazāk smagu pārkāpumu nekā uzņēmums, kas piedalījies vairākos šīs pašas vienošanās aspektos.
135 Savā replikā, atbildot uz Komisijas argumentiem, prasītāja precizē, ka piektais pamats neattiecas nedz uz vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienu, nedz tās darbību smagumu, kas norādīts sprieduma Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā (EU:T:2011:343), 260. punktā, bet gan uz tās līdzdalību aizliegtās vienošanās darbībā, kas ir jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru.
136 Komisija apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Tā it īpaši norāda, ka 2007. gada lēmumā konstatētais pārkāpums bija vienots un turpināts pārkāpums un ka Japānas uzņēmumu, tostarp prasītājas, līdzdalība šajā pārkāpumā nebija smagāka rakstura kā Eiropas uzņēmumu līdzdalība.
137 No judikatūras izriet, ka, lai gan pārkāpumu izdarīja vairāki uzņēmumi, ir jāpārbauda katra no tiem dalības relatīvais smagums (skat. spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, Krājums, EU:C:1999:356, 150. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi tas, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegtu vienošanos veidojošajos elementos, vai tas, ka tam ir bijusi nebūtiska loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, ir jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu un nosakot naudas sodu (spriedums Komisija/Anic Partecipazioni, minēts iepriekš, EU:C:1999:356, 90. punkts).
138 Šajā lietā, pirmkārt, iepriekš 2.–4. punktā jau ir atgādināts, ka 2007. gada lēmumā Komisija konstatēja, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums, kas ietver vispārējo nolīgumu, GQ nolīgumu un EQ nolīgumu. Tādēļ prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Eiropas uzņēmumi ir piedalījušies divos pārkāpumos, bet viņa pati tikai vienā pārkāpumā.
139 Otrkārt, pretēji prasītājas apgalvotajam, tās līdzdalība pārkāpumā nav mazāk svarīga tādēļ, ka tā nav piedalījusies GIS projektu sadalē EEZ, kas regulēta EQ nolīgumā.
140 Šajā ziņā, protams, Japānas un Eiropas ražotāju dalībai nolīgumos un saskaņotajās darbībās, kas konstatētas 2007. gada lēmumā un attiecas uz EEZ, nebija viens un tas pats raksturs. Proti, vispārējā nolīguma ietvaros Japānas uzņēmumi, tostarp prasītāja, apņēmās neienākt EEZ tirgū, un to piedalīšanās tādēļ izpaudās kā bezdarbība. Eiropas uzņēmumi savukārt sadalīja savā starpā dažādus GIS projektus šajā paša tirgū ar aktīvu slepenu darbību palīdzību (šajā ziņā skat. spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā, EU:T:2011:343, 260. punkts).
141 Tomēr jānorāda, ka Japānas uzņēmumu, tostarp prasītājas, bezdarbība bija priekšnosacījums, lai GIS projektu sadalīšana EEZ varētu tikt īstenota starp Eiropas ražotājiem saskaņā ar noteikumiem, par kuriem šajā ziņā tika panākta vienošanās (šajā ziņā skat. spriedumu Toshiba/Komisija, minēts 8. punktā, EU:T:2011:343, 261. punkts). Tādējādi, ievērojot savas no vispārējā nolīguma izrietošās saistības, Japānas uzņēmumi piedalījās pārkāpumā tādā apmērā, kas nodrošināja tā funkcionēšanu kopumā.
142 Līdz ar to jāsecina, ka prasītājas līdzdalība pārkāpumā ir pielīdzināma Eiropas ražotāju līdzdalībai, kas nozīmē, ka Komisija vienlīdzīgas attieksmes principu nav pārkāpusi.
143 Šajos apstākļos piektais pamats ir jānoraida.
144 Tā kā visi pamata prasījuma atbalstam izvirzītie pamati ir noraidīti, tas ir jānoraida kopumā.
Par pakārtoto prasījumu par naudas soda apmēra samazināšanu
145 Prasītāja Vispārējai tiesai lūdz samazināt tai ar apstrīdēto lēmumu uzliktā naudas soda apmēru. Šajā ziņā tā atsaucas uz alternatīvo aprēķinu, ko tā pievienojusi prasības pieteikuma pielikumā.
146 Komisija šī prasījuma pieņemamību apstrīd un norāda, ka tas nav pamatots ne ar vienu pamatu.
147 Nelemjot par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ir jānorāda, ka šis prasītājas piedāvātais alternatīvais aprēķins ir pamatots ar tiem pašiem argumentiem, kas izskatīti pamatprasījuma pārbaudē, un tā mērķis pamatā ir īstenot metodoloģiju, kuru prasītāja aizstāvēja trešajā pamatā. Tādēļ, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un tā kā šajā lietā nav citu elementu, kuru dēļ prasītājai piemēroto naudas sodu varētu samazināt, Vispārējai tiesai savas neierobežotās kompetences īstenošanas ietvaros pakārtotais prasījums nav jāapmierina.
148 Tādējādi prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
149 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Toshiba Corp. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Pelikánová | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 19. janvārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pamatprasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu
Par otro pamatu, kas attiecas uz prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
– Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz jauna paziņojuma par iebildumiem neesamību
– Par otrā pamata otro daļu, kas saistīta ar prasītājas tiesību tikt uzklausītai pārkāpumu attiecībā uz papildsummu
Par ceturto pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
Par trešo pamatu, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar naudas soda sākumsummu
Par piekto pamatu, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz prasītājas atbildības līmeņa noteikšanu, salīdzinot ar Eiropas ražotājiem
Par pakārtoto prasījumu par naudas soda apmēra samazināšanu
Par tiesāšanās izdevumiem