Lieta T‑3/20
Forbo Financial Services AG
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju
Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2020. gada 16. decembra spriedums
Eiropas Savienības preču zīme – Iebildumu process – Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “Canoleum” reģistrācijas pieteikums – Agrāka starptautiska vārdiska preču zīme “MARMOLEUM” – Relatīvs atteikuma pamats – Dokumenta, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums, novēlota iesniegšana – Apelācijas sūdzības nepieņemamība apelācijas padomē – Pieteikums par restitutio in integrum – Prasītāju pārstāvošā advokāta pēkšņa saslimšana – Rūpības pienākums – Advokāta oficiālā paziņojuma pierādījuma spēks
1. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Restitutio in integrum – Nosacījumi – Apstākļiem atbilstoša rūpība – Notikumi, kam ir izņēmuma raksturs un kas tātad nav paredzami
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2017/1001 104. panta 1. punkts)
(skat. 45. un 46. punktu)
2. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Restitutio in integrum – Piemērošanas nosacījumi – Šaura interpretācija
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2017/1001 104. panta 1. punkts)
(skat. 47. punktu)
3. Eiropas Savienības preču zīme – Procesa noteikumi – Pierādījumiem piemītošais pierādījuma spēks – Oficiāli paziņojumi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2017/1001 97. panta 1. punkts f) apakšpunkts un 104. panta 1. punkts)
(skat. 51.–59. punktu)
Rezumējums
2017. gada 17. maijā Windmöller Flooring Products WFP GmbH iesniedza EUIPO pieteikumu par vārdiska apzīmējuma “Canoleum” kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju. 2017. gada 27. septembrī Forbo Financial Services AG iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO) iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, pamatojoties uz tās starptautisko vārdisko preču zīmi “MARMOLEUM”. Tā apgalvoja, ka pastāv sajaukšanas iespēja Regulas Nr. 207/2009 (1) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Ar 2019. gada 12. februāra lēmumu iebildumi tika noraidīti.
2019. gada 9. aprīlī Forbo Financial Services iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību. Tomēr dokumentu, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums, tā iesniedza tikai 2019. gada 26. jūnijā, proti, pēc noteiktā termiņa (2). Šim dokumentam tā pievienoja pieteikumu par restitutio in integrum (3), kurā norādīja, ka advokāts, kas bija atbildīgs par prasītājas lietu (turpmāk tekstā – “sākotnējais advokāts”), nav varējis noteiktajā termiņā iesniegt minēto dokumentu smagas slimības dēļ, ar kuru viņš bija negaidīti saslimis. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Forbo Financial Services iesniedza divus oficiālus paziņojumus, no kuriem viens bija šī advokāta un otrs – pēdējā minētā laulātās paziņojums. Ar 2019. gada 9. oktobra lēmumu Apelācijas padome noraidīja apelācijas sūdzību kā nepieņemamu. Tā uzskatīja, ka sākotnējais advokāts nav pietiekami pierādījis, ka viņš bija ievērojis apstākļiem atbilstošo rūpību. Apelācijas padome tai tostarp pārmeta medicīniskās izziņas neiesniegšanu.
Izskatot Forbo Financial Services apelācijas sūdzību, Vispārējā tiesa atcēla Apelācijas padomes lēmumu, būtībā pamatojoties uz to, ka Apelācijas padome jau no paša sākuma ir noliegusi jebkādu abu attiecīgo oficiālo paziņojumu ticamību un noraidījusi tajos ietvertos detalizētos paskaidrojumus.
Vispārējās tiesas vērtējums
Vispirms Vispārējā tiesa atgādina, ka oficiāls paziņojums ir pieņemams pierādījums (4). Turklāt Vispārējā tiesa norāda, ka paziņojumam, kas sniegts tā autora interesēs, ir tikai ierobežots pierādījuma spēks un tas ir jāpamato ar papildu pierādījumiem, kas tomēr neļauj EUIPO instancēm principā uzskatīt, ka šādam paziņojumam pašam par sevi nav nekādas ticamības. Šādam paziņojumam piešķiramais pierādījuma spēks ir atkarīgs no izskatāmās lietas apstākļiem. Apelācijas padome faktiski ir uzreiz noliegusi abu attiecīgo oficiālo paziņojumu ticamību un līdz ar to nav pienācīgi ņēmusi vērā izskatāmās lietas apstākļus.
Turpinot – attiecībā uz sākotnējā advokāta sniegto paziņojumu Vispārējā tiesa konstatē, ka Apelācijas padome nav ņēmusi vērā, ka viņš ir juridiskas profesijas pārstāvis, kuram savi uzdevumi ir jāveic, ievērojot ētikas noteikumus un morāles standartus, un kurš sevi pakļautu kriminālsodiem un apdraudētu savu reputāciju, ja būtu vainojams nepatiesa oficiālā paziņojuma sniegšanā. Vispārējā tiesa piebilst, ka advokāta oficiāls rakstveida paziņojums pats par sevi ir spēcīgs pierādījums par šajā paziņojumā iesniegtajiem pierādījumiem, ja tas ir viennozīmīgs, bez pretrunām un saskanīgs un ja tajā nav neviena fakta, ar kuru varētu apšaubīt tā patiesumu.
Turklāt Apelācijas padome nav ņēmusi vērā faktu, ka slimība, uz kuru sākotnējais advokāts atsaucās kā uz tādu, kas izraisīja termiņa pārsniegšanu, ietilpst viņa privātās dzīves jomā un ka viņš pats vislabāk varēja sniegt informāciju par minēto starpgadījumu un it īpaši par simptomiem un sūdzībām, kādas viņam bija.
Runājot par sākotnējā advokāta laulātās sniegto oficiālo paziņojumu, Apelācijas padomei esot bijis jāņem vērā arī tas, ka personas, kas ir tāda starpgadījuma liecinieki, kāds ir noticis izskatāmajā lietā, visbiežāk ietilpst ieinteresētās personas tuvinieku lokā un ka minētā laulātā, tāpat kā minētais advokāts, tiktu pakļauta kriminālsodiem, ja viņa sniegtu nepatiesu oficiālo paziņojumu.
Visbeidzot Vispārējā tiesa uzsver, ka Apelācijas padome nav ņēmusi vērā faktu, ka papildu pierādījumi, kas varētu pamatot abu oficiālo paziņojumu saturu, tādi kā medicīniskā izziņa, nevarēja tikt saprātīgi pieprasīti vai nebija pieejami. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka lieta attiecas uz atsevišķu un negadījumam pielīdzināmu notikumu, kas ietilpst ieinteresētās personas privātās dzīves jomā un kas tātad atšķiras no situācijām, kādas parasti ir aplūkotas judikatūrā attiecībā uz oficiālo paziņojumu pierādījuma spēku, kad tie tiek iesniegti, lai pierādītu tīri objektīvus faktus, kam nav personīga rakstura.
Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla Apelācijas padomes lēmumu.