Language of document : ECLI:EU:C:2019:405

ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 14. maijā (1)

Lieta C260/18

Kamil Dziubak,

Justyna Dziubak

pret

Raiffeisen Bank International AG z siedziba w Wiedniu, prowadzacy działalność w Polsce w formie oddziału pod nazwą Raiffeisen Bank International AG Oddział w Polsce, iepriekš  Raiffeisen Bank Polska SA z siedzibą w Warszawie

(Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Ārvalsts valūtā izteikti līgumi – Noteikums par valūtas maiņas kursu noteikšanu – Šāda noteikuma negodīguma atzīšanas sekas – Iespēja tiesai papildināt līgumu, piemērojot vispārīgus valsts tiesību aktus – Patērētāja interešu izvērtēšana – Līguma bez negodīgiem noteikumiem spēkā esamības saglabāšana






I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.        Direktīvas 93/13/EEK (2) 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

2.        Direktīvas 93/13 4. pantā ir paredzēts:

“1.      Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.      Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

3.        Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

4.        Direktīvas 93/13 7. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

B.      Polijas tiesības

5.        Ustawa z 23 kwietnia 1964 r. Kodeks cywilny (1964. gada 23. aprīļa likums, Civilkodekss) (2007. gada Dz. U. (Polijas Republikas Oficiālais Vēstnesis), 459. pozīcija; ar vēlākiem grozījumiem, turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 56. pantā ir noteikts:

“Tiesisks darījums rada ne tikai tajā paredzētās sekas, bet arī tādas, kas izriet no likuma, sociālajām normām un paražām.”

6.        Saskaņā ar Civilkodeksa 353.1 pantu:

“Līgumslēdzēji var izveidot tiesiskās attiecības pēc saviem ieskatiem, ja vien līguma saturs un mērķis nav pretrunā šo attiecību raksturam (dabai), likumam un sociālajām normām.”

7.        Saskaņā ar Civilkodeksa 354. pantu:

“1.      Parādniekam jāpilda saistība atbilstoši tās saturam un tādā veidā, kas atbilst sociālajam un ekonomiskajam mērķim, kā arī sociālajām normām, un, ja šajā jomā pastāv paražas – atbilstoši šīm paražām.

2.      Tādā pašā veidā saistības pildīšanā piedalās kreditors.”

II.    Fakti, pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

8.        2008. gada 14. novembrī pamatlietas puses patērētāju statusā noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu uz 480 mēnešiem. Saskaņā ar līgumu banka piešķīra aizņēmējiem aizdevumu, kas norādīts Polijas valūtā (PLN), bet indeksēts ārvalsts valūtā, konkrēti, Šveices frankos (CHF).

9.        Noteikumi par aizdevuma indeksāciju ārvalsts valūtā bija paredzēti hipotekārā aizdevuma noteikumos, kurus izmanto banka un kuri ir iekļauti līgumā.

10.      Hipotekārā aizdevuma noteikumu 7. punkta 4. apakšpunktā būtībā bija paredzēts, ka aizdevuma izmaksa tiks veikta PLN valūtā pēc maiņas kursa, kas nav zemāks par ārvalsts valūtas (CHF) pirkšanai piemērojamo maiņas kursu, pamatojoties uz finansējuma piešķiršanas brīdī spēkā esošo tabulu. Aizdevuma parāda atlikums ārvalsts valūtā (CHF) esot aprēķināts pēc tāda kursa, kas tika piemērots, izsniedzot aizdevumu.

11.      Turklāt saskaņā ar hipotekārā aizdevuma noteikumu 9. punkta 2. apakšpunktu maksājamie kredītmaksājumi esot tikuši izteikti CHF un kredītmaksājuma apmaksas dienā iekasēti no PLN valūtas bankas konta atbilstoši valūtas pārdošanas kursam saskaņā ar valūtas maiņas kursu tabulu, kas ir spēkā bankā darba dienas beigās pirms kredītmaksājuma apmaksas dienas.

12.      Aizdevuma procenti tika noteikti, izmantojot mainīgo procentu likmi, kas noteikta kā atsauces likmes LIBOR 3M (CHF) un bankas nemainīgā uzcenojuma summa.

13.      Aizņēmēji cēla iesniedzējtiesā prasību, kurā galvenokārt prasīja atzīt aizdevuma līguma spēkā neesamību, ņemot vērā, ka 11. un 12. punktā minētie noteikumi par indeksācijas mehānismu ir negodīgi. It īpaši viņi apgalvoja, ka noteikumi esot prettiesiski, jo tie ļaujot bankai vienpusēji un brīvi noteikt valūtu maiņas kursus. Tādējādi banka vienpusēji nosakot ārvalsts valūtā izteiktā aizdevuma atlikumu, kā arī rezultātu, ko iegūst, konvertējot Polijas valūtā ārvalsts valūtā izteikto aizdevuma kredītmaksājumu.

14.      Ja šos noteikumus atzītu par negodīgiem, būtu neiespējami noteikt piemērojamo maiņas kursu un tātad viss līgums būtu jāatzīst par spēkā neesošu.

15.      Pakārtoti – aizņēmēji prasīja izpildīt līgumu bez negodīgajiem noteikumiem, pamatojoties uz Polijas valūtā noteikto aizdevuma summu un līgumā noteikto procentu likmi, kas balstīta uz mainīgo procentu likmi LIBOR un bankas nemainīgo uzcenojumu.

16.      Banka nepiekrita, ka noteikumi ir negodīgi, un pakārtoti apgalvoja, ka arī pēc šo noteikumu iespējamās izslēgšanas no līguma pusēm būtu saistoši pārējie līguma noteikumi.

17.      Pēc bankas domām, ja nav dispozitīvas tiesību normas, kas paredz valūtu maiņas kursa noteikšanas veidu, līguma interpretācijā pēc negodīgo noteikumu svītrošanas būtu jāņem vērā vispārīgie principi, kas izriet no Polijas Civilkodeksa 56., 65. un 354. panta, un it īpaši pušu gribas interpretācijas principi un paražas.

18.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka aplūkojamajā līgumā paredzētie noteikumi, tā kā tie ir negodīgi, aizņēmējiem nav saistoši. Vēl tā norāda, ka pēc šo noteikumu svītrošanas kļūst neiespējami noteikt maiņas kursu un tātad izpildīt līgumu.

19.      Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 1. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts ļauj pieņemt, ka tad, ja līguma noteikumi, kas paredz veidu, kādā pusēm jāpilda saistība (tās apmērs), tiek uzskatīti par negodīgiem noteikumiem, kā rezultātā viss līgums tiktu uzskatīts par spēkā neesošu – kas būtu nelabvēlīgi patērētājam –, līguma nepilnības ir iespējams novērst, pamatojoties nevis uz dispozitīvu noteikumu, kas paredz negodīga noteikuma nepārprotamo aizstāšanu, bet gan uz valsts tiesību aktiem, kuri paredz līgumā iekļauto tiesiskā darījuma seku papildināšanu arī ar tādām sekām, kas izriet no taisnīguma (sociālajām normām) vai paražām?

2)      Vai, novērtējot visa līguma spēkā neesamības sekas, kādas rodas patērētājam, būtu jāņem vērā apstākļi tā noslēgšanas brīdī vai apstākļi, kas pastāvēja tajā brīdī, kad starp pusēm radās strīds par konkrētas klauzulas spēkā esamību (patērētājam atsaucoties uz tās negodīgumu), un kāda nozīme ir nostājai, kuru patērētājs pauž šādā strīdā?

3)      Vai ir iespējams paturēt spēkā noteikumus, kas saskaņā ar Direktīvu 93/13/EEK ir uzskatāmi par negodīgiem, ja, lemjot par strīdu, šāda risinājuma pieņemšana būtu objektīvi labvēlīga patērētājam?

4)      Vai, ņemot vērā Direktīvas 93/13/EEK 6. panta 1. punktu, līguma noteikumu, kas paredz veidu, kādā pusēm jāpilda saistības, kā arī to apmēru, uzskatīšana par negodīgiem var radīt situāciju, kurā tiesiskās attiecības, kas tiek noteiktas saskaņā ar līgumu, izņemot negodīgu noteikumu sekas, atšķirtos no tādām, ko puses bija iecerējušas attiecībā uz to galveno saistību, īpaši – vai līguma noteikuma uzskatīšana par negodīgu nozīmē, ka ir iespējams piemērot pārējos līguma noteikumus, kuri netiek uzskatīti par negodīgiem un nosaka patērētāja galveno saistību, un kuru starp pusēm saskaņotā redakcija (to iekļaušana līgumā) bija cieši saistīta ar patērētāja apstrīdēto noteikumu?”

III. Juridiskā analīze

A.      Direktīva 93/13 un noteikumu par maiņas kursu atzīšana par negodīgiem

20.      Šī lieta ietilpst to lietu grupā (3), kas iesniegtas Tiesai izskatīšanai par negodīgiem noteikumiem un it īpaši par to, kādas sekas ir “maiņas kursa starpības” noteikuma (4), kurš ietverts ārvalsts valūtā indeksētu un valsts valūtā atmaksātu aizdevumu līgumos, negodīguma atzīšanai.

21.      Šādu – ārvalsts valūtā indeksētu – aizdevumu izmantošana plaši izplatījās daudzās valstīs tā iemesla dēļ, ka ārvalsts valūtai ir piemērojama zemāka procentu likme nekā tās valsts valūtai, kurā notika darījums.

22.      Ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma, kā par to plaši atgādināts Tiesas judikatūrā (5), ir balstīta uz pieņēmumu, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz sarunu risināšanu un tātad viņa spēju aizstāvēt savas intereses darījuma noslēgšanā, gan attiecībā uz viņa rīcībā esošo informācijas daudzumu (6).

23.      Tāpēc direktīvas tiešais mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp patērētāja un pārdevēja vai piegādātāja stāvokli.

24.      Direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka negodīgi noteikumi “nav saistoši patērētājam”. Šī norma ir “imperatīva norma, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību” (7).

25.      Tāpēc valsts tiesai, tiklīdz tās rīcībā ir nepieciešamie tiesiskie vai faktiskie apstākļi (8), ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikuma iespējamo negodīgumu un veikt darbības šādas nelīdzsvarotības izbeigšanai, lai garantētu ar Direktīvu 93/13 iecerētās aizsardzības lietderīgo iedarbību.

26.      Nevienlīdzīgu situāciju starp pusēm var izlīdzināt tikai ar pozitīvu iejaukšanos no tādas personas puses, kas pati nav līguma slēdzēja (9), un to pamato sabiedrības intereses, uz kurām balstīta aizsardzība, ko direktīva nodrošina patērētājiem (10).

27.      Direktīvas ilgtermiņa mērķis, kas izriet no Direktīvas 93/13 6. un 7. panta, lasot tos kopsakarā, ir izbeigt negodīgu noteikumu iekļaušanu patērētāju līgumos, izmantojot preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz tirgotājiem rada “vienkārša un tieša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana [..]” (11).

28.      Pēc noteikuma negodīguma konstatācijas valsts tiesa tiek aicināta izslēgt tā piemērošanu, jo – kā Tiesa ir precizējusi – 6. panta 1. punkta formulējums, kas atzīst dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz negodīgiem noteikumiem piemērojamā tiesiskā regulējuma definēšanu, prasa, lai tās noteiktu, ka šādi noteikumi “nav saistoši patērētājam” (12).

29.      Tas nozīmē, ka valsts tiesai, kura konstatē līguma noteikuma negodīgo dabu, ir pienākums izdarīt visus secinājumus, kas no tā izriet saskaņā ar valsts tiesībām, lai šāds noteikums neradītu saistošas sekas patērētājam, izņemot gadījumu, kad patērētājs pats iebilst pret minētā noteikuma svītrošanu (13).

30.      Turklāt, ievērojot 6. panta 1. punkta otrajā teikumā, kā arī 21. apsvērumā noteikto (14), līgums “pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” (15).

31.      Tātad tiesa nevar mainīt noteikuma, kura negodīgumu tā ir konstatējusi, saturu. Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kura valsts tiesai ļauj papildināt šo līgumu, pārskatot šī noteikuma saturu (16).

32.      Šāda rīcība varētu traucēt īstenot 27. punktā jau minēto direktīvas ilgtermiņa mērķi, proti, atturēt pārdevējus un piegādātājus iekļaut līgumos negodīgos noteikumus (17). Pārdevēji un piegādātāji varētu tikt mudināti izmantot šādus noteikumus, ja viņi zinātu, ka pat to negodīguma konstatācijas gadījumā līgumu, ciktāl nepieciešams, tomēr var papildināt valsts tiesa.

33.      Vienīgais izņēmums no šā noteikuma ir izstrādāts judikatūrā lietā Kásler (18), kurā Tiesa ir formulējusi nosacījumus, kādiem jāpastāv, lai tiktu attaisnots līguma papildinājums, ko veikusi valsts tiesa.

34.      Konkrēti, Tiesa ir pieļāvusi negodīgā noteikuma aizstāšanu ar dispozitīvu valsts tiesību normu, ja ir izpildīti divi nosacījumi: pirmkārt, par negodīgo atzītā noteikuma nepiemērošana saskaņā ar valsts tiesībām nozīmē visa līguma atcelšanu un, otrkārt, šāda līguma atcelšana rada patērētājam īpaši nelabvēlīgas sekas (19).

35.      Tātad Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts pieļauj, ka valsts tiesa atbilstoši līgumu tiesību principiem atceļ negodīgu noteikumu, aizstājot to ar papildinošu jeb dispozitīvu valsts tiesību normu tādās situācijās, kurās negodīga noteikuma atzīšana par spēkā neesošu uzliktu tiesai pienākumu atcelt līgumu kopumā, tādējādi patērētājam radot īpaši nelabvēlīgas sekas, līdz ar to pēdējais minētais tiktu sodīts (20).

36.      Aizdevuma līguma atcelšanas sekas principā būtu tādas, ka tūlīt kļūtu atmaksājama aizdevuma atlikusī daļa, kuras apmērs var pārsniegt patērētāja finansiālās iespējas, un līdz ar to tiktu sodīts patērētājs, nevis aizdevējs, kuram tādējādi nebūtu motivācijas atturēties no šādu noteikumu iekļaušanas tā piedāvātajos līgumos (21).

37.      Šāds izņēmums no noteikuma par aizliegumu valsts tiesai papildināt līgumu negodīga noteikuma spēka zaudēšanas gadījumā ir pilnībā pamatots, ņemot vērā Direktīvas 93/13 mērķi, kas, kā jau minēts, ir aizstāt formālu līdzsvaru, ko līgums rada līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos, ar reālu līdzsvaru, lai atjaunotu pēdējo minēto vienlīdzību, nevis lai atceltu visus līgumus, kuros ir ietverti negodīgi noteikumi (22).

38.      Loģisku un sistēmisku apsvērumu dēļ uzskatu par nepieciešamu izskatīt prejudiciālos jautājumus, vispirms izvērtējot ceturto prejudiciālo jautājumu, tad – otro, pēc tam – pirmo, un visbeidzot – trešo. Ja uz ceturto prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts, ka līgums var pastāvēt arī bez negodīgā noteikuma, turpmākie prejudiciālie jautājumi zaudētu lielu daļu nozīmības, jo tie kā priekšnoteikumu paredz visa līguma atcelšanu. Turklāt tikai tad, ja tiktu uzskatīts, ka visa līguma atcelšana var radīt nelabvēlīgas sekas patērētājam – kas ir priekšnoteikums otrajam jautājumam, kurā Tiesai tiek jautāts par vairākiem visa līguma atcelšanas veidiem, – varētu izvērtēt iespēju aizstāt negodīgo noteikumu pirmajā jautājumā ierosinātā veidā. Visbeidzot – tikai tad, ja nebūtu iespējams nedz saglabāt spēkā līgumu, nedz aizstāt negodīgo noteikumu, var pamatoti jautāt, kā tas ir darīts trešajā prejudiciālajā jautājumā, par iespēju saglabāt negodīgo noteikumu spēkā.

B.      Ceturtais prejudiciālais jautājums

39.      Ar ceturto prejudiciālo jautājumu valsts tiesa būtībā lūdz Tiesu interpretēt 6. panta 1. punktu daļā, kurā tiek paredzēts, ka “līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs”. Konkrēti, iesniedzējtiesa jautā, vai var saglabāt spēkā līgumu pēc tāda negodīga noteikuma atcelšanas, kas ir nesaraujami saistīts ar pārējiem noteikumiem, kuri nosaka līguma galveno saistību.

40.      Šādā gadījumā pēc negodīgo noteikumu atcelšanas līgums atšķirtos no līguma, par kuru puses vienojušās, un neatbilstu pušu sākotnējai gribai.

41.      Ja noteikums par “maiņas kursa starpību” būtu negodīgs un tātad nebūtu piemērojams, tā rezultātā līguma veids tiktu mainīts no līguma, kas indeksēts CHF un pakļauts šīs valūtas procentu likmei, uz līgumu, kas indeksēts PLN, bet aizvien pakļauts zemākajai – CHF – procentu likmei.

42.      Valsts tiesas ziņā ir izvērtēt, vai pastāv iespēja, ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas ir juridiski iespējami (23) saskaņā ar valsts tiesībām.

43.      Kā Tiesa jau ir apgalvojusi (24), lai garantētu direktīvas lietderīgo iedarbību, gan noteikuma negodīguma konstatācija, gan no šādas atzīšanas par negodīgu izrietošo seku noteikšana ir jāvērtē, ņemot vērā valsts tiesības.

44.      Kā izriet no lietas materiāliem un no iesniedzējtiesas formulētā jautājuma, negodīguma apstrīdēšanas un pret to izvirzīto iebildumu priekšmets ir noteikumi par maiņas kursa starpību.

45.      Šāds līguma noteikuma – kura negodīgums tiek kritizēts un vēlāk, iespējams, konstatēts – kvalifikācijas izvērtējums, protams, ir sākotnējs, jo saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu tiesas veiktais negodīguma novērtējums neattiecas uz noteikumiem par līguma galvenā priekšmeta definīciju, ciktāl šie noteikumi ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.

46.      Tāpēc valsts tiesa tiek aicināta, pirmkārt, lemt, vai apstrīdētais noteikums ietilpst līguma galvenā priekšmeta definīcijā un, ja atbilde ir apstiprinoša, izvērtēt, vai tas ir formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Tikai tad, ja šāds vērtējums ir negatīvs un tādējādi tiesa konstatē, ka līguma noteikums, kas ietilpst līguma galvenā priekšmeta definīcijā, nav formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, tā var novērtēt šāda noteikuma negodīgumu (25).

47.      Otrkārt, valsts tiesa tiek aicināta izvērtēt negodīguma konstatācijas sekas, lai pārbaudītu, vai līgums var turpināt būt saistošs arī bez šāda noteikuma. Ja noteikums ietilpst līguma priekšmeta jēdzienā, ir mazāk iespējams, ka līguma turpmāka pastāvēšana ir juridiski iespējama saskaņā ar valsts tiesībām; tomēr tas ir vērtējums, kuru var veikt tikai iesniedzējtiesa.

48.      Valsts tiesai saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu un ievērojot Savienības tiesības, ir jāizvērtē, vai līguma turpmāka pastāvēšana bez negodīgā noteikuma ir juridiski iespējama (26).

49.      Kā uzskata Tiesa, “līgumā ietverto negodīgu noteikumu esamības vienīgās sekas parasti ir šo noteikumu spēkā neesamība un pārējās līguma daļas saglabāšana; līgums pēc patērētājam nelabvēlīgās nelīdzsvarotības izskaušanas pusēm paliek saistošs. No šā vispārējā noteikuma var atkāpties tikai tad, ja minētais līgums objektīvi nevar pastāvēt bez negodīgiem noteikumiem” (27).

50.      Kā precizēts Tiesas judikatūrā, “attiecībā uz kritērijiem, kas ļauj izvērtēt, vai līgums faktiski var turpināt pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem, ir jānorāda, ka gan Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta teksts, gan ar komercdarbības tiesisko drošību saistītās prasības liecina par objektīvu pieeju šīs tiesību normas interpretēšanā”. Tāpēc līgumslēdzēju pušu interese “nebūtu jāuzskata par noteicošo kritēriju, kas izšķir paša līguma turpmāko likteni” (28).

51.      Šāda objektīva pieeja šķiet atbilstoša direktīvas mērķim atjaunot līdzsvaru līgumslēdzēju pušu starpā, svītrojot negodīgos noteikumus, nevis atcelt ikvienu līgumu, kurā ir negodīgi noteikumi.

52.      Direktīvas mērķis nav nedz pilnībā atcelt līgumu, kura daži noteikumi ir atzīti par negodīgiem, nedz paturēt to spēkā par katru cenu, un vēl jo mazāk – paturēt to spēkā tāpēc, ka tas ir labvēlīgs vienai no divām līgumslēdzējām pusēm.

53.      Direktīvas mērķis drīzāk ir atjaunot līdzsvaru līgumslēdzēju pušu starpā (29) un radīt atturošu efektu nākotnē attiecībā uz pārdevēju vai piegādātāju.

54.      Tādējādi direktīvas 6. panta 1. punkts ir neitrāls attiecībā uz iespēju atcelt vai paturēt spēkā līgumu, no kura svītroti negodīgie noteikumi, un vērtējums gan par negodīgā noteikuma kvalificēšanu par tādu, kas attiecas uz līguma priekšmeta definīciju, gan par to, vai paturēt vai nepaturēt spēkā līgumu, no kura svītroti negodīgie noteikumi, ir jāveic valsts tiesai, pamatojoties uz valsts tiesībām, ievērojot iepriekš piedāvātos vispārīgos kritērijus.

C.      Otrais prejudiciālais jautājums

55.      Otrais prejudiciālais jautājums sastāv no divām daļām. Pirmkārt, Tiesai tiek lūgts spriest pēc būtības par brīdi, kurā ir jāvērtē visa līguma atcelšanas sekas, un, otrkārt, noteikt, kāda nozīme ir patērētāja gribai.

56.      No vienas puses, direktīvas 4. panta 1. punktā ir precizēts, ka līguma noteikuma negodīgums ir jānovērtē, “ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti” (30), tomēr, no otras puses, direktīvā nav konkrētu norāžu par brīdi, kurā ir jāvērtē sekas, ko uz līgumu atstāj noteikuma negodīguma atzīšana.

57.      Tātad valsts tiesai – kā jau minēts, pamatojoties uz valsts tiesībām, – ir jāizdara visi secinājumi, kas izriet no noteikuma negodīguma konstatācijas.

58.      Tāpēc valsts tiesai saskaņā ar valsts tiesībām ir jāizvērtē, vai ir juridiski iespējams, ka līgums turpina pastāvēt pēc negodīgo noteikumu svītrošanas, kā arī jānosaka brīdis, kurā uz valsts tiesību pamata ir jāizvērtē noteikuma negodīguma konstatācijas sekas.

59.      Tomēr, manuprāt, ja šajā ziņā nav no valsts tiesībām izsecināmu konkrētu norāžu, ir divi iemesli, kuru dēļ brīdis, kad jānovērtē noteikumu negodīguma atzīšanas sekas, kā arī sekas iespējamai līguma atcelšanai kopumā – un varbūtējai iespējai, ka līgumu papildina tiesas –, ir strīda izšķiršanas brīdis.

60.      Pirmkārt, sistēmiskajā ziņā, lai pilnībā īstenotu direktīvas tiešos mērķus, kas, kā jau minēts, ir līdzsvara atjaunošana pēc būtības līgumslēdzēju pušu starpā, ir nepieciešams, lai negodīgo noteikumu spēka zaudēšanas sekas tiktu novērtētas konkrētajā un faktiskajā situācijā, proti, ievērojot apstākļus, kuri pastāv brīdī, kad valsts tiesa izšķir strīdu. Līgumslēdzēju interešu izkārtojums tajā brīdī varētu būt atšķirīgs no tā, kas pastāvēja līguma noslēgšanas brīdī.

61.      Otrkārt, šādu seku novērtēšana strīda izšķiršanas brīdī atbilst tam, ko Tiesa spriedusi lietā Kásler (31).

62.      Tiesa ir precizējusi, ka nosacījums, uz kura pamata līgumu – kas saskaņā ar valsts tiesībām pēc negodīgo noteikumu svītrošanas būtu jāatceļ kopumā – var papildināt tiesa, negodīgo noteikumu aizstājot ar dispozitīvu tiesību normu, pastāv tikai tad, ja līguma atzīšanai par spēkā neesošu ir “īpaši nelabvēlīgas sekas” (32) patērētājam.

63.      Tas nozīmē, ka patērētāja intereses, kas valsts tiesai ir jāņem vērā, ir intereses, kuras pastāv tiesvedības laikā, nevis tās, uz kuru pamata patērētājs apņēmās noslēgt līgumu.

64.      Pārejot pie otrā prejudiciālā jautājuma otrā aspekta, lai izvērtētu nozīmīgumu, kas piešķirams patērētāja gribai situācijā, kad jāizvēlas starp visa līguma atcelšanu un tā papildināšanu, ir lietderīgi analizēt, ko Tiesa spriedusi lietā Kásler, īpaši ņemot vērā mērķus, kurus ar direktīvu ir iecerēts sasniegt.

65.      Kā jau minēts, direktīvas 6. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas valsts tiesai, ja tā konstatē negodīga noteikuma spēkā neesamību līgumā, kurš noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ļauj papildināt šo līgumu, pārskatot minētā noteikuma saturu (33).

66.      Vienīgais gadījums, kurā ir atļauta tiesas iejaukšanās, ir izņēmuma gadījums, kad, ja “nebūtu atļauts aizstāt negodīgu noteikumu ar dispozitīvu tiesību normu, kas paredz tiesai pienākumu pilnībā atcelt līgumu, patērētājam varētu rasties īpaši nelabvēlīgas sekas, kā rezultātā varētu tikt apdraudēta preventīvā iedarbība, kas izriet no līguma atcelšanas” (34).

67.      Man šķiet, ka ir saprātīgi uzskatīt, ka tad, ja patērētājs, atrodoties tiesas piedāvātas izvēles priekšā starp visa līguma spēka zaudēšanu negodīgo noteikumu svītrošanas rezultātā un līguma papildināšanu ar atšķirīgu noteikumu līguma spēkā saglabāšanas nolūkā, pauž savu gribu par labu visa līguma atcelšanai, netiek izpildīts otrais spriedumā Kásler prasītais nosacījums. Proti, tiesa nevarētu uzskatīt par īpaši nelabvēlīgu patērētājam visa līguma spēka zaudēšanu, ja pats patērētājs ir apzināti un atkārtoti paudis savu gribu.

68.      Nobeigumā par otro prejudiciālo jautājumu jānorāda, ka valsts tiesai ir pienākums uz valsts tiesību pamata noteikt brīdi, kurā ir jāizvērtē noteikuma negodīguma konstatācijas sekas, konkrēto leģislatīvo norāžu neesamības gadījumā paturot prātā, ka patērētāja intereses, kas ir jāņem vērā, ir tiesvedības laikā pastāvošās intereses. Turklāt ir jāuzskata, ka patērētāja griba prevalē pār tādas aizsardzības sistēmas īstenošanu, kura izpaužas kā negodīgā noteikuma aizstāšana nolūkā saglabāt līgumu spēkā bez noteikuma, kas atzīts par negodīgu.

D.      Pirmais prejudiciālais jautājums

69.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu valsts tiesa jautā Tiesai, vai pēc līguma noteikuma negodīguma konstatācijas ir iespējams papildināt līgumu, piemērojot valsts tiesību normas, kurās paredzēta tiesiskā darījuma satura papildināšana ar taisnīguma vai paražu principiem.

70.      Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai ir iespējams papildināt līgumu ar tiesību normām, kuras, tā kā tās nav dispozitīvas tiesību normas, satur vispārīga rakstura noteikumus, kas attiecas uz sociālajām normām.

71.      Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nepieciešams, pirmkārt, lai valsts tiesa pārbauda, vai vispārīgās tiesību normas, ko tā identificējusi kā potenciāli lietderīgu instrumentu līguma papildināšanai, lai izslēgtu par negodīgiem atzītos noteikumus, ietilpst kategorijā “obligātas tiesību normas” (35), kas “attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība” (36).

72.      Saskaņā ar direktīvu attiecībā uz šādiem noteikumiem pastāv pieņēmums, ka tiem nav negodīga rakstura, un tas izriet no apstākļa, ka tie atspoguļo leģislatīvu vai reglamentējošu imperatīva rakstura tiesību normu. Tāpēc ir jāuzskata, ka valsts likumdevējs ir noteicis līdzsvaru starp pušu tiesībām un pienākumiem noteiktos līgumos (37).

73.      Šajā gadījumā, ciktāl izriet no lietas materiāliem, nešķiet, ka likumdevējs būtu izvērtējis vispārīgās tiesību normas, kuras ir norādījusi iesniedzējtiesa un kuras attiecas uz izmantošanas principiem, saistībā ar tiesību un pienākumu līdzsvaru līgumslēdzēju pušu starpā, un tātad šķiet, ka uz tām neattiecas direktīvā prasītais pieņēmums par to negodīguma neesamību.

74.      Šādā gadījumā tāda līguma noteikuma iekļaušana, kas atspoguļo minētās vispārīgās tiesību normas, būtu “radoša” iejaukšanas, kas var grozīt pušu izvēlēto interešu līdzsvaru, pārmērīgi ierobežojot līgumisko autonomiju.

75.      Otrkārt, atgādinot par apsvērumiem iepriekš 31.–37. punktā, uzskatu, ka iesniedzējtiesas aprakstīto situāciju nevar attiecināt uz spriedumā Kásler paredzēto gadījumu, kas kā izņēmuma gadījums nevar tikt interpretēts plaši.

76.      Izņēmuma pamatā esošā jēga, kas iesniedzējtiesas iejaukšanās iespēju attiecina tikai uz tiem noteikumiem, kuros ir atveidotas dispozitīvas tiesību normas, atbilst tam, kas paredzēts direktīvas 1. panta 2. punktā un 13. apsvērumā, kā minēts iepriekš 71. punktā.

77.      Lai nepieļautu pārmērīgi nelabvēlīgas sekas patērētājam, kuras izriet no visa līguma spēka zaudēšanas, spriedumā Kásler minētais izņēmums ļauj tiesai iejaukties, papildinot līgumu, kam tomēr ir jāaprobežojas tikai ar negodīgā noteikuma aizstāšanu ar noteikumu, kurš atspoguļo dispozitīvu tiesību normu, bez jebkādas interpretēšanas vai “radošuma” iespējas.

78.      Savukārt, ja tiesa atsaucas vispārīgu noteikumu, tai būtu jāveic novērtējums par vispārīgā noteikuma saturu un par tā piemērošanu līguma ietvaros.

79.      Šāda situācija ir pretrunā Tiesas vairākkārt atgādinātajam vispārīgajam noteikumam, kas uzliek valsts tiesai pienākumu izslēgt negodīga noteikuma piemērošanu, tomēr nedod tai tiesības pārskatīt šā noteikuma saturu.

80.      Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāuzskata, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts neļauj valsts tiesai papildināt līgumu – saistībā ar negodīgo noteikumu –, piemērojot vispārīga rakstura valsts tiesību normas, kas nav dispozitīvas tiesību normas.

E.      Trešais prejudiciālais jautājums

81.      Ar trešo prejudiciālo jautājumu valsts tiesa jautā Tiesai, vai ir iespējams saglabāt negodīgo līguma noteikumu spēkā, ja šāds risinājums ir vislabvēlīgākais patērētājam.

82.      Šāda iespēja rodas tikai tad, kad valsts tiesa, ievērojot valsts tiesības un Savienības tiesības, uzskata, ka nav juridiski iespējams paturēt līgumu spēkā bez noteikuma, kas atzīts par negodīgu, un ka nav iespējams aizstāt negodīgo noteikumu atbilstoši nosacījumiem, kuri paredzēti Tiesas judikatūrā lietā Kásler.

83.      Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir tieši paredzēts, ka negodīgie noteikumi nav patērētājiem saistoši, un Tiesas pastāvīgā judikatūra nepieļauj atkāpes no šā pieņēmuma (38).

84.      Vienīgais izņēmums no šā noteikuma ir atzīts lietā Pannon (39), kur ir pieļauts, ka par negodīgu atzīts noteikums turpina būt saistošs patērētājam pēc viņa konkrētas gribas izpausmes.

85.      Tāpēc ir jāuzskata, kā apgalvots Tiesas judikatūrā, ka tiesas lomai ir jābūt ierobežotai līdz noteikuma negodīguma konstatācijai un līdz pienākumam informēt patērētāju par šādas konstatācijas sekām, tostarp par noteikuma saistošā spēka zaudēšanu.

86.      No tā izriet, ka, izņemot gadījumus, kad patērētājs, kuru valsts tiesa ir pienācīgi informējusi par noteikuma nesaistošo raksturu, brīvprātīgi un apzināti dod savu piekrišanu un pauž nodomu neatsaukties uz šī noteikuma negodīgo un nesaistošo raksturu (40), tas, ievērojot 6. panta 1. punktu, nekļūs patērētājam saistošs.

87.      Tāpēc, ja patērētājs nav tieši paudis savu gribu, tiesa nevar paturēt spēkā negodīgo noteikumu, pat ja tā uzskata, ka šāds risinājums, pēc tās domām, būtu labvēlīgāks patērētājam.

88.      Šajā gadījumā patērētājs tieši iebilst pret negodīgā noteikuma paturēšanu spēkā, tātad Pannon judikatūrā paredzētais izņēmums nevar būt piemērojams.

IV.    Secinājumi

89.      Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

1)      Direktīvas 93/13/EEK 1. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts liedz valsts tiesai papildināt līgumu – izslēdzot negodīgos noteikumus, kuri paredz saistības izpildes veidu un apmēru un kuru dēļ viss patērētājam nelabvēlīgais līgums tiktu uzskatīts par spēkā neesošu –, piemērojot vispārīga rakstura valsts tiesību normas, kas paredz tiesiskā darījuma satura papildināšanu ar sekām, kuras izriet no taisnīguma vai paražu principiem, kas tātad nav dispozitīva rakstura normas.

2)      Valsts tiesai, pamatojoties uz valsts tiesībām, ir jānosaka brīdis, kurā jānovērtē noteikuma negodīguma konstatācijas sekas, konkrētu leģislatīvo norāžu neesamības situācijā ievērojot, ka patērētāja intereses, kas jāņem vērā, ir tiesvedības laikā pastāvošās intereses. Turklāt patērētāja griba, ja viņš uzskata, ka visa līguma atcelšana pati par sevi neradīs kaitējumu, prevalē pār tādas aizsardzības sistēmas īstenošanu, kura izpaužas kā negodīgā noteikuma aizstāšana, paturot spēkā līgumu.

3)      Direktīva 93/13/EEK liedz tādu negodīgu noteikumu paturēšanu spēkā, kuri strīda izšķiršanas brīdī ir objektīvi labvēlīgi patērētājam, ja pats patērētājs nav tieši paudis šādu gribu.

4)      Lai noteiktu, vai ir iespējams paturēt spēkā līgumu, no kura svītroti negodīgie noteikumi, valsts tiesai, pamatojoties uz valsts tiesībām un atbilstoši Savienības tiesībām, ir jāizvērtē noteikuma kvalificēšana par negodīgu un līguma priekšmeta definēšana.


1      Oriģinālvaloda – itāļu.


2      Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).


3      Skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, kā arī spriedumus, 2018. gada 31. maijs, Sziber, C‑483/16, EU:C:2018:367; 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750; 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207; 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250. Skat. arī lietas GT, C‑38/17, Bankia; C‑92/16, Banco Bilbao; C‑167/16, kas vēl atrodas izskatīšanā Tiesā.


4      Šī definīcija ir atsauce uz noteikumu, kas ir daļa no ārvalsts valūtā indeksēta, starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgta aizdevuma līguma un kas nav ticis atsevišķi apspriests, un attiecas uz veidu, kādā noteikt aizņēmēja parāda apmēru ārvalsts valūtā. Šajā kontekstā skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā Dunai, C‑118/17, EU:C:2018:921, 32. punkts.


5      Skat. it īpaši spriedumu, 2000. gada 27. jūnijs, Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, no C‑240/98 līdz C‑244/98, EU:C:2000:346, 25. punkts, kā arī – tajā pašā nozīmē – spriedumus, 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 25. punkts; 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 44. punkts, un 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 39. punkts.


6      Spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 49. punkts.


7      Spriedumi, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 45. punkts, kā arī 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 40. punkts un tajā minētā judikatūra.


8      Jāievēro, ka sākumā Tiesa piešķīra valsts tiesai iespēju pēc savas iniciatīvas pārbaudīt noteikuma negodīgo raksturu direktīvas 6. pantā noteiktā mērķa sasniegšanai, proti, nepieļaut, ka individuālam patērētājam ir saistošs negodīgs noteikums (skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 27. un 28. punkts, kā arī 2000. gada 27. jūnijs, Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, no C‑240/98 līdz C‑244/98, EU:C:2000:346, 26. un 28. punkts, un 2002. gada 21. novembris, Cofidis, C‑473/00, EU:C:2002:705, 32.–34. punkts), taču, sākot ar 2009. gada 4. jūnija spriedumu Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 32. punkts, valsts tiesai ir uzlikts “pienākums šo jautājumu vērtēt pēc savas ierosmes”; šajā kontekstā skat. tostarp arī spriedumus, 2010. gada 9. novembris, VB Pénzügyi Lízing, C‑137/08, EU:C:2010:659, 44. punkts, kā arī 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 44. punkts; 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 40., 41. un 44. punkts, un 2018. gada 7. augusts, Banco Santander un Escobedo Cortés, C‑96/16 un C‑94/17, EU:C:2018:643, 53. punkts.


9      Spriedums, 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 26. punkts.


10      Spriedums, 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 38. punkts.


11      Spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 69. punkts.


12      Spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 62. punkts.


13      Spriedumi, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 52. punkts; 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 63. un 65. punkts; 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 35. punkts. Vispārīgāk – spriedumi, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 58. punkts, un 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 30. punkts, un rīkojums, 2010. gada 16. novembris, Pohotovosť, C‑76/10, EU:C:2010:685, 62. punkts.


14      Direktīvas 93/13 21. apsvērumā ir noteikts, ka “dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka negodīgus noteikumus neizmanto līgumos, ko pārdevējs vai piegādātājs slēdz ar patērētāju, un gadījumos, ja šādus noteikumus tomēr izmanto, tie nav patērētājam saistoši, bet līgums uz tiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”.


15      Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts.


16      Spriedumi, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 53. punkts; 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 73. punkts; un 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 77. punkts.


17      Spriedumi, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 54. punkts; 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 69. un 70. punkts, kā arī rīkojums, 2010. gada 16. novembris, Pohotovosť, C‑76/10, EU:C:2010:685, 41. punkts un tajā minētā judikatūra.


18      Spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282.


19      Spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 83. punkts.


20      Spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 56. punkts.


21      Spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 58. punkts.


22      Spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 57. punkts.


23      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 71. punkts un tajā minētā judikatūra.


24      Skat. 13. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.


25      Šajā nozīmē – spriedumi, 2015. gada 23. aprīlis, Van Hove, C‑96/14, EU:C:2015:262, 37.–39. punkts, kā arī 2010. gada 3. jūnijs, Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid, C‑484/08, EU:C:2010:309, 32. punkts, un 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 41. punkts un tajā minētā judikatūra.


26      Spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 71. punkts un tajā minētā judikatūra. Tajā pašā nozīmē – jaunākais spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 63. punkts.


27      Ģenerāladvokāta A. Ticano [A. Tizzano] secinājumi lietā Ynos, C‑302/04, EU:C:2005:576, 79. punkts.


28      Spriedums, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 32. punkts.


29      Spriedums, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 31. punkts.


30      Spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 32. punkts; 2010. gada 9. novembris, VB Pénzügyi Lízing, C‑137/08, EU:C:2010:659, 42. punkts; 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 71. punkts; 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus, C‑421/14, EU:C:2017:60, 61. punkts; 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 36. punkts, kā arī ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumi lietā Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2018:724, 70. punkts.


31      Spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282.


32      Spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 83. punkts.


33      Spriedumi, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 73. punkts, kā arī 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 77. punkts, un 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 53. punkts.


34      Spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 83. punkts.


35      Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts un 13. apsvērums.


36      Direktīvas 93/13 13. apsvērums.


37      Spriedums, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 52. un53. punkts.


38      Spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 62. punkts.


39      Spriedums, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 33. punkts, kurā tiek precizēts, ka “šī pienākuma izpildei tomēr valsts tiesai saskaņā ar Direktīvu nav jāizvairās no noteikumu piemērošanas, ja patērētājs pēc šīs tiesas norādījuma nevēlas celt prasību par noteikumu negodīgo un nesaistošo raksturu”. Šajā nozīmē – spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 52. punkts, kā arī ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumi lietā Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2018:724, 135. punkts.


40      Šajā nozīmē – ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumi lietā Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2018:724, 136. punkts.