Language of document : ECLI:EU:T:2020:434

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2020. gada 23. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Spānijas iestāžu piešķirts atbalsts dažām ekonomisko interešu grupām (EIG) un to ieguldītājiem – Atsevišķiem kuģu iegādei paredzētiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms (Spānijas finanšu līzinga sistēma) – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to daļēji atgūt – Selektīvs raksturs – Pienākums norādīt pamatojumu – Atbalsta atgūšana – Vienlīdzīga attieksme – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā drošība

Apvienotajās lietās T‑515/13 RENV un T‑719/13 RENV

Spānijas Karaliste, ko pārstāv S. Centeno Huerta, pārstāve,

prasītāja lietā T‑515/13 RENV,

Lico Leasing, SA, Madride (Spānija),

Pequeños y Medianos Astilleros Sociedad de Reconversión, SA, Madride,

ko pārstāv M. Merola un M. Sánchez, advokāti,

prasītāji lietā T‑719/13 RENV,

ko atbalsta

Bankia, SA, Valensija (Spānija), un citas personas, kuras iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā (1), ko pārstāv J. Buendía Sierra, E. Abad Valdenebro, R. Calvo Salinero un A. Lamadrid de Pablo, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā T‑719/13 RENV,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci, É. Gippini Fournier un P. Němečková, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu 2014/200/ES (2013. gada 17. jūlijs) par valsts atbalstu SA.21233 C/11 (ex NN/11, ex CP 137/06), ko īstenojusi Spānija – Noteiktiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms, pazīstams arī kā “Spānijas nodokļu līzinga sistēma” (OV 2014, L 114, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. M. Kolinss [A. M. Collins] (referents), tiesneši K. Iliopuls [C. Iliopoulos], R. Barentss [R. Barents], J. Pasers [J. Passer] un G. De Bāre [G. De Baere],

sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 24. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Kopš 2006. gada maija Eiropas Komisija saņēma vairākas sūdzības, kas bija vērstas pret “Spānijas nodokļu līzinga sistēmu” (turpmāk tekstā – “SNLS”). It īpaši divas valsts kuģu būvētavu federācijas un viena individuāla kuģu būvētava apgalvoja, ka šī sistēma ļauj kuģniecības sabiedrībām Spānijas kuģu būvētavu būvētos kuģus iegādāties ar 20–30 % atlaidi.

2        Pēc vairākiem lūgumiem sniegt informāciju, ko Komisija nosūtīja Spānijas iestādēm, un pēc šo pušu sanāksmēm Komisija ar 2011. gada 29. jūnija Lēmumu C(2011) 4494, galīgā redakcija (OV 2011, C 276, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru”), uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam.

3        2013. gada 17. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 2014/200/ES par valsts atbalstu SA.21233 C/11 (ex NN/11, ex CP 137/06), ko īstenojusi Spānija[–] noteiktiem finanšu līzinga līgumiem piemērojamais nodokļu režīms, pazīstams arī kā “Spānijas nodokļu līzinga sistēma” (OV 2014, L 114, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka daži nodokļu pasākumi, kas veido SNLS, “ir valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kuru kopš 2002. gada 1. janvāra Spānijas Karaliste nelikumīgi īstenojusi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Šie pasākumi tika uzskatīti par daļēji nesaderīgiem ar iekšējo tirgu. Tika dots rīkojums ar zināmiem nosacījumiem to atgūt tikai no ieguldītājiem, kuri ir izmantojuši attiecīgās priekšrocības, nedodot iespēju šiem priekšrocību saņēmējiem atgūšanas slogu nodot citām personām.

 SNLS juridiskā un finanšu struktūra

4        No apstrīdētā lēmuma izriet, ka SNLS saistībā ar katru kuģubūves pasūtījumu ir iesaistīti vairāki dalībnieki, proti, kuģniecības sabiedrība, kuģu būvētava, līzinga (leasing) sabiedrība, banka, ekonomisko interešu grupa (EIG), ko veido banka un ieguldītāji, kuri iegādājas kapitāldaļas šajā EIG.

5        Komisija uzskata, ka SNLS ir nodokļu plānošanas shēma (attēlota nākamajā diagrammā), ko banka parasti izveido, lai radītu nodokļu priekšrocības nodokļu ziņā pārredzamas EIG ieguldītājiem un daļu no šīm nodokļu priekšrocībām nodotu kuģniecības sabiedrībai kā atlaidi no kuģa cenas, EIG ieguldītājiem saglabājot pārējās priekšrocības kā atlīdzību par izdarīto ieguldījumu.

Image not found

6        SNLS ietvaros iepriekš 4. un 5. punktā minētie dalībnieki paraksta vairākus līgumus, kuru pamatelementi, kas izriet no apstrīdētā lēmuma un lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, ir izskaidroti turpmāk.

 Sākotnējais kuģubūves līgums

7        Kuģniecības sabiedrība, kas vēlas pirkt kuģi, ar kuģu būvētavu vienojas par būvējamo kuģi un pirkšanas cenu, kura ietver atlaidi (turpmāk tekstā – “neto cena”). Kuģu būvētava pieprasa bankai organizēt SNLS līgumus.

 Pārņemtais kuģubūves līgums (pārjaunojums)

8        Banka iesaista līzinga sabiedrību, kas, noslēdzot pārjaunojuma līgumu, stājas kuģniecības sabiedrības vietā un ar kuģu būvētavu noslēdz jaunu kuģa pirkšanas līgumu par cenu, kura neietver atlaidi (turpmāk tekstā – “bruto cena”).

 Bankas izveidota EIG un uzaicinājums ieguldītājiem

9        Banka izveido EIG un pārdod akcijas ieguldītājiem, kas parasti ir lieli Spānijas nodokļu maksātāji, kuri iegulda EIG, lai saņemtu savas nodokļu bāzes samazinājumu, un kuri parasti neveic nekādu kuģniecības darbību.

 Līzinga līgums

10      Līzinga sabiedrība iznomā kuģi EIG uz trim vai četriem gadiem ar izpirkuma tiesībām, pamatojoties uz bruto cenu. EIG iepriekš apņemas šī termiņa beigās izmantot šī kuģa izpirkuma tiesības. Līgums paredz ļoti lielu nomas maksu samaksu līzinga sabiedrībai, kas rada lielus zaudējumus EIG. Savukārt izpirkuma tiesību izmantošanas cena ir samērā zema.

 Berbouta fraktēšanas līgums ar izpirkuma tiesībām

11      EIG savukārt kuģi uz īsu laiku iznomā kuģniecības sabiedrībai atbilstoši berbouta fraktēšanas līgumam (proti, līgums par kuģa nomu, kas neietver ne apkalpi, ne degvielas uzpildi, jo par to ir atbildīgs fraktētājs). Kuģniecības sabiedrība iepriekš apņemas paredzētā termiņa beigās nopirkt kuģi no EIG, pamatojoties uz neto cenu. Pretēji šī sprieduma 10. punktā aprakstītajam līzinga līgumam tiek atskaitīta berbouta fraktēšanas līgumā paredzēto nomas maksu summa. Savukārt cena par izpirkuma tiesību izmantošanu ir augsta. Datums, kas ir paredzēts, lai izmantotu izpirkuma tiesības, ir noteikts vairākas nedēļas pēc datuma, kad EIG ir nopirkusi kuģi no līzinga sabiedrības.

12      Tādējādi no SNLS juridiskās struktūras izriet, ka darījumā, kurā kuģu būvētava pārdod kuģi kuģniecības sabiedrībai, banka iesaista divus starpniekus, proti, līzinga sabiedrību un EIG. Pēdējā minētā atbilstoši līzinga līgumam apņemas nopirkt kuģi par bruto cenu, kuru līzinga sabiedrība pārnes uz kuģu būvētavu. Savukārt, ja tā kuģi pārdod tālāk kuģniecības sabiedrībai atbilstoši berbouta fraktēšanas līgumam ar izpirkuma tiesībām, tā saņem tikai neto cenu, kurā ir ņemta vērā atlaide, kas sākotnēji bija piešķirta kuģniecības sabiedrībai.

 SNLS nodokļu struktūra

13      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu SNLS mērķis ir saistībā ar konkrētiem nodokļu pasākumiem radīt priekšrocības EIG un tajā iesaistītajiem ieguldītājiem, kuri daļu no šīm priekšrocībām pēc tam nodod kuģniecības sabiedrībām, kas iegādājas jaunu kuģi.

14      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu izmantoto nodokļu pasākumu kopējā ietekme dod iespēju EIG un tās ieguldītājiem saņemt nodokļu priekšrocību aptuveni 30 % apmērā no kuģa sākotnējās bruto cenas. Daļu no šīs nodokļu priekšrocības, ko sākotnēji saņēma EIG un tās ieguldītāji, patur ieguldītāji (10–15 %), un daļa (85–90 %) tiek nodota kuģniecības sabiedrībai, kura galu galā kļūst par kuģa īpašnieci, saņemot 20–30 % atlaidi no kuģa sākotnējās bruto cenas.

15      Komisija uzskata, ka SNLS darbības apvieno dažādus atsevišķus, tomēr savstarpēji saistītus nodokļu pasākumus, kuru mērķis ir sniegt nodokļu priekšrocības. Šie pasākumi ir paredzēti vairākos 2004. gada 5. marta Real Decreto Legislativo 4/2004, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Impuesto sobre Sociedades (Karaļa Leģislatīvais dekrēts Nr. 4/2004, ar ko apstiprina Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli konsolidēto versiju) (2004. gada 11. marta BOE Nr. 61, 10951. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par uzņēmuma ienākuma nodokli”) un 2004. gada 30. jūlija Real Decreto 1777/2004, por el que se aprueba el Reglamento del Impuesto sobre Sociedades (Karaļa Dekrēts 1777/2004, ar ko apstiprina Noteikumus par uzņēmuma ienākuma nodokli) (2004. gada 6. augusta BOE Nr. 189, 28377. lpp.; turpmāk tekstā – “Noteikumi par uzņēmuma ienākuma nodokli”) noteikumos. Runa ir par šādiem pieciem pasākumiem, kas ir aprakstīti apstrīdētā lēmuma 21.–42. apsvērumā: nomāto aktīvu paātrināta norakstīšana (1. pasākums), nomāto aktīvu priekšlaicīgas norakstīšanas diskrecionāra piemērošana (2. pasākums), EIG (3. pasākums), tonnāžas nodokļa sistēma (4. pasākums) un Noteikumu par uzņēmumu ienākuma nodokli 50. panta 3. punkts (5. pasākums).

16      It īpaši, runājot par 2. pasākumu, ir jāprecizē, ka saskaņā ar Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 6. punktu nomāto aktīvu paātrināta norakstīšana sākas aktīvu darbības pirmajā dienā, t.i., ne ātrāk kā brīdī, kad nomnieks saņem un sāk izmantot aktīvus. Tomēr saskaņā ar Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punktu Ekonomikas ministrija drīkst noteikt norakstīšanas sākuma datumu, ņemot vērā līguma spēkā esamības ilguma īpatnības un preces ekonomiskās izmantošanas iezīmes. Atļauju pieprasīšanas procedūra sīki ir aprakstīta Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. pantā. Ņemot vērā, ka saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu paātrinātas norakstīšanas sākuma diena varēja tikt noteikta pirms preces nodošanas izmantošanai, apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz “priekšlaicīgu” norakstīšanu.

 Komisijas vērtējums

17      Komisija uzskatīja – tas, ka SNLS veido dažādi pasākumi, no kuriem ne visi ir ietverti Spānijas nodokļu tiesību aktos, neliedz to uzskatīt par sistēmu, ņemot vērā, ka SNLS darbībās izmantotie dažādie nodokļu pasākumi bija de jure vai de facto savstarpēji saistīti.

18      Katrā ziņā Komisija pasākumus ir analizējusi ne tikai kā sistēmu, bet tā ir veikusi arī individuālu vērtējumu. Tā uzskata, ka šīs pieejas papildina viena otru un palīdz izdarīt konsekventus secinājumus.

19      Runājot par uzņēmumu esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 126. apsvērumu visas SNLS darbībās iesaistītās personas ir uzņēmumi, ņemot vērā, ka tie nodarbojas ar preču un pakalpojumu piedāvāšanu tirgū. Konkrētāk – kuģu būvētavas būvē kuģus; līzinga sabiedrības piedāvā finansēšanas mehānismus; EIG nodod fraktēšanai un pārdod kuģus; ieguldītāji piedāvā preces un pakalpojumus dažādos tirgos, izņemot gadījumus, kad ieguldītāji ir privātpersonas, kuras neveic saimniecisko darbību, un tādā gadījumā uz tiem šis lēmums neattiecas; kuģniecības sabiedrības piedāvā jūras transporta pakalpojumus un bankas piedāvā starpniecības un finanšu pakalpojumus.

20      Runājot par selektivitāti, Komisija uzskatīja, ka priekšlaicīgas norakstīšanas diskrecionāra piemērošana (2. pasākums), tonnāžas nodokļa sistēma (4. pasākums) un Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 50. panta 3. punkts (5. pasākums) dažiem uzņēmumiem piešķir selektīvas priekšrocības.

21      It īpaši, runājot par nomāto aktīvu priekšlaicīgas norakstīšanas diskrecionāru piemērošanu (2. pasākums), Komisija norādīja, ka saskaņā ar Spānijas vispārējiem nodokļu tiesību aktiem par norakstīšanu aktīvu vērtība principā būtu jāsadala visā to ekonomiskās dzīves laikā, proti, no brīža, kad tos sāk lietot saimnieciskajā darbībā. Līzinga darījumos Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 6. punktā paātrināta norakstīšana principā bija atļauta no dienas, kad aktīvi sāk darboties. Tomēr Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punktā bija atļauts paātrinātu norakstīšanu sākt pirms to aktīvu izmantošanas sākuma, kas izraisa paātrinātu norakstīšanu. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šī iespēja veidoja izņēmumu no minētā likuma 115. panta 6. punktā paredzētajiem vispārējiem noteikumiem un tās izmantošanai bija jāsaņem Spānijas iestāžu diskrecionāra atļauja, kas to tādējādi padarīja par selektīvu. Komisija uzskata, ka atļaujas piešķiršanai paredzētie kritēriji ir neskaidri un nodokļu administrācijai, kura saistībā ar to nav publicējusi pamatnostādnes, ir jāsniedz to interpretācija. Turklāt Komisija uzskatīja, ka Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. panta formulējums apstiprina pasākuma selektīvo raksturu. Vēl arī Komisija uzskatīja, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka ir vajadzīga iepriekšēju atļauju saņemšanas sistēma tā vietā, lai vienkārši a posteriori pārbaudītu skaidrus un objektīvus kritērijus, kā tas ir, piemēram, attiecībā uz parasto norakstīšanu.

22      Turklāt Komisija uzskatīja, ka tad, ja SNLS aplūko kopumā, tā ir selektīva, jo priekšrocība ir pakļauta nodokļu administrācijas diskrecionārai varai, ņemot vērā pienākumu saņemt atļauju un piemērojamo nosacījumu neskaidro raksturu. Tāpat arī pastāv nozaru selektivitāte, jo nodokļu administrācija atļāva tikai darījumus atbilstoši SNLS, kas ir paredzēti jūras kuģu finansēšanai. Komisija uzskata – tas, ka kuģniecības sabiedrībām, tostarp citās dalībvalstīs dibinātām sabiedrībām, ir iespēja piekļūt SNLS finansēšanas darījumiem, neliedz secināt, ka šī sistēma sniedz priekšrocības konkrētām darbībām, proti, jūras kuģu iegādei, izmantojot līzinga līgumus, īpaši ņemot vērā to berbouta fraktēšanu un tālākpārdošanu.

23      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu priekšrocību saņēma EIG un pārredzamības rezultātā tās ieguldītāji. EIG bija juridiska persona, kas piemēroja visus nodokļu pasākumus un vajadzības gadījumā iesniedza pieprasījumus nodokļu administrācijai atļauju saņemšanai. Nodokļu aspektā EIG bija nodokļu ziņā pārredzama struktūra, un tās ar nodokli apliekamie ieņēmumi vai attaisnotie izdevumi tika automātiski nodoti ieguldītājiem.

24      Turklāt Komisija uzskatīja, ka no ekonomikas viedokļa SNLS darbības laikā ievērojama EIG saņemtās nodokļu priekšrocības daļa tiek nodota kuģniecības sabiedrībai, izmantojot cenu atlaidi, neskarot turpmāk izklāstītos apsvērumus par attiecināmību. Pat ja apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka citi SNLS darījumu dalībnieki, it īpaši kuģu būvētavas, līzinga sabiedrības un citi starpnieki, netieši guva labumu no šīs priekšrocības, Komisija uzskatīja, ka priekšrocība, ko sākotnēji guva EIG un tās ieguldītāji, netika nodota šiem citiem dalībniekiem.

25      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā nodokļu ieņēmumu zaudējumus, kas izriet no SNLS, pastāvēja valsts resursu nodošana EIG, kuri, izmantojot pārredzamību nodokļu ziņā, tos nodeva saviem ieguldītājiem.

26      Runājot par pasākumu attiecināmību, Komisija uzskatīja, ka selektīvā priekšrocība, kas ir piešķirta EIG un tās ieguldītājiem, ir skaidri attiecināma uz Spānijas Karalisti, jo tā izriet no nodokļu noteikumiem un no atļaujām, kuras nodokļu administrācija ir piešķīrusi it īpaši attiecībā uz priekšlaicīgas norakstīšanas un tonnāžas nodokļa sistēmas piemērošanu. Savukārt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tā tas nebija saistībā ar kuģniecības sabiedrībām un a fortiori kuģu būvētavām un starpniekiem, jo piemērojamie noteikumi EIG nenosaka pienākumu daļu no nodokļu priekšrocības nodot šiem uzņēmumiem, lai gan Komisija ir atzinusi, ka nodokļu administrācijai nosūtītie pieteikumi atļaujas saņemšanai parasti ietver sīku informāciju par nodokļu priekšrocības sadali starp EIG ieguldītājiem un kuģniecības sabiedrību.

27      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu attiecīgā priekšrocība draudēja izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Komisija it īpaši norādīja, ka ieguldītāji, proti, EIG biedri, darbojas dažādās ekonomikas nozarēs, it īpaši nozarēs, kuras ir atvērtas tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Turklāt, izmantojot SNLS darbības, tie ar EIG palīdzību aktīvi nodarbojas ar berbouta fraktēšanu un jūras kuģu iegādi un pārdošanu saistītos tirgos, kuri ir atvērti tirdzniecībai starp dalībvalstīm.

28      Analizējot atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, Komisija uzskatīja, ka, pat ja 1997. gada 5. jūlija Kopienu pamatnostādnes par valsts atbalstu jūras transportam (OV 1997, C 205, 5. lpp.), kas grozītas 2004. gada 17. janvārī (OV 2004, C 13, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Jūras transporta pamatnostādnes”), šajā gadījumā nav stingri piemērojamas, tās var piemērot pēc analoģijas, lai noteiktu tā atbalsta apmēru, kuru ir saņēmušas EIG vai to ieguldītāji un kurš var būt saderīgs ar iekšējo tirgu. Komisija uzskata, ka atbalsts, kas pārsniedz šo apmēru, nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

29      Visbeidzot Komisija noraidīja apsvērumus, saskaņā ar kuriem vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nepieļauj atbalsta atgūšanu. Tā savukārt uzskatīja, ka tiesiskās drošības princips atbalsta atgūšanu nepieļauj kopš SNLS spēkā stāšanās 2002. gadā līdz 2007. gada 30. aprīlim, proti, datumam, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts tās Lēmums 2007/256/EK (2006. gada 20. decembris) par Francijas ieviesto atbalsta shēmu saskaņā ar Vispārējā nodokļu kodeksa 39.CA pantu – Valsts atbalsts C 46/2004 (ex NN 65/2004) (OV 2007, L 112, 41. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums par Francijas nodokļu EIG”).

30      Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir secināts, ka visi līguma noteikumi, saskaņā ar kuriem kuģu būvētavām ir pienākums atlīdzināt citām līgumslēdzējām pusēm, ja gaidāmās nodokļu priekšrocības galu galā nav iespējams saņemt, esot pretrunā noteikumiem par valsts atbalstu, kas prasot atbalsta atgūšanu no tā faktiskā saņēmēja.

 Iepriekšējas tiesvedības Vispārējā tiesā un Tiesā

 Iepriekšēja tiesvedība Vispārējā tiesā

31      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 25. septembrī, Spānijas Karaliste cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, kas reģistrēta ar numuru T‑515/13.

32      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. decembrī, Lico Leasing, SA (turpmāk tekstā – “Lico”) un Pequeños y Medianos Astilleros Sociedad de Reconversión, SA (turpmāk tekstā – “PYMAR”) cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, kura reģistrēta ar numuru T‑719/13. Lico un PYMAR ir sabiedrības, kas nodarbojas attiecīgi ar finanšu līzinga darījumu veikšanu un atbalstu mazu un vidēju kuģu būvētavu darbībām.

33      Par apstrīdēto lēmumu tika iesniegtas arī vairākas citas prasības.

34      Komisija norādīja, ka prasības būtu jānoraida kā nepamatotas, paužot arī iebildumus par Lico un PYMAR locus standi lietā T‑719/13.

35      Lietās T‑515/13 un T‑719/13 lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas tiesas sēdēs, kas notika attiecīgi 2015. gada 9. un 10. jūnijā.

36      Ar 2015. gada 17. decembra rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs apvienoja lietas T‑515/13 un T‑719/13 galīgā sprieduma taisīšanai saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 68. pantu.

37      Ar 2015. gada 17. decembra spriedumu Spānija u.c./Komisija (T‑515/13 un T‑719/13, turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”, EU:T:2015:1004) Vispārējā tiesa nosprieda, ka Lico un PYMAR celtā prasība ir pieņemama. Runājot par lietas būtību, Vispārējā tiesa apmierināja prasības, ko prasītāji bija iesnieguši, pamatojoties uz pamatiem, kuri attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta un 296. panta pārkāpumu, un atcēla apstrīdēto lēmumu. Turklāt Vispārējā tiesa secināja, ka nav jālemj par citiem pamatiem un argumentiem, kas ir izvirzīti abās prasībās.

 Iepriekšēja tiesvedībā Tiesā

38      Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 29. februārī, Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par sākotnējo spriedumu, kas reģistrēta ar numuru C‑128/16 P. Tā izvirzīja divus pamatus, kas attiecas uz tiesību kļūdām, kuras Vispārējā tiesa esot pieļāvusi LESD 107. panta 1. punkta saistībā ar jēdzieniem “uzņēmums” un “selektīva priekšrocība” un LESD 296. panta interpretācijā un piemērošanā.

39      Pārējās prasības, kuras ir iesniegtas par apstrīdēto lēmumu un kuru izskatīšana turpinās Vispārējā tiesā, ir apturētas līdz lēmumam, ar ko tiks pabeigta tiesvedība lietā C‑128/16 P.

40      Ar 2016. gada 21. decembra rīkojumu Komisija/Spānija u.c. (C‑128/16 P, nav publicēts, EU:C:2016:1006) un 2016. gada 21. decembra rīkojumu Komisija/Spānija u.c. (C‑128/16 P, nav publicēts, EU:C:2016:1007) Bankia, SA un 32 citām vienībām (turpmāk tekstā – “Bankia u.c.”), kā arī Aluminios Cortizo, SAU tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Lico un PYMAR prasījumus.

41      Ar 2018. gada 25. jūlija spriedumu Komisija/Spānija u.c. (C‑128/16 P, turpmāk tekstā – “apelācijas spriedums”, EU:C:2018:591) Tiesa atcēla sākotnējo spriedumu.

42      Pirmkārt, Tiesa atzina, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi LESD 107. panta 1. punktu. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka Vispārējā tiesa uzskata, ka EIG nevar būt valsts atbalsta saņēmējas, jo šo grupu pārredzamības nodokļu ziņā dēļ no šiem pasākumiem izrietošās nodokļu un ekonomiskās priekšrocības saņēma ieguldītāji, nevis EIG. Tiesa uzskatīja, ka EIG veic saimniecisku darbību, proti, iegādājas jūras kuģus, izmantojot līzinga līgumus, lai tos nodotu berbouta fraktēšanai un to tālākpārdošanai, no kā izriet, ka EIG bija uzņēmumi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kā tas ir norādīts apstrīdētajā lēmumā.

43      Pat ja EIG iegūtās nodokļu priekšrocības pilnībā un automātiski tika nodotas to biedriem, Tiesa norādīja, ka attiecīgie nodokļu pasākumi tika piemēroti EIG un tās bija tiešās no tiem izrietošo priekšrocību saņēmējas. Šīs priekšrocības sekmē to jūras kuģu iegādes darbību, izmantojot līzinga līgumus, lai tos nodotu berbouta fraktēšanai un tālākpārdošanai. Tādējādi ir notikusi valsts līdzekļu nodošana EIG nodokļu ieņēmumu zaudējumu formā. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka attiecīgie pasākumi var veidot valsts atbalstu EIG. Tika uzskatīts – tas, ka Komisija ir devusi rīkojumu atgūt nesaderīgo atbalstu tikai no EIG ieguldītājiem, kas ir jautājums, kura likumību Tiesa apelācijas spriedumā nav pārbaudījusi, nekādā veidā neietekmē šo secinājumu. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Tiesa apmierināja Komisijas pirmo iebildumu.

44      Otrkārt, runājot par tās priekšrocības selektīvo raksturu, kura izriet no nodokļu iestādes diskrecionārās varas atļaut SNLS mehānismu, it īpaši priekšlaicīgu norakstīšanu, Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa nepamatoti ir izslēgusi sistēmas selektivitāti tāpēc, ka visiem uzņēmumiem bija iespēja piedalīties šajos darījumos un piekļūt priekšrocībām, kas, tāsprāt, nozīmēja, ka ieguldītāji nesaņem selektīvu priekšrocību. Tiesa uzskata, ka Vispārējās tiesas apsvērumi ir pamatoti ar kļūdainu pieņēmumu, ka tikai ieguldītāji, nevis EIG var tikt uzskatīti par to priekšrocību saņēmējiem, kas izriet no attiecīgajiem nodokļu pasākumiem, un ka tādējādi ar selektivitāti saistītais nosacījums bija jāpārbauda attiecībā uz ieguldītājiem, nevis EIG. Tādējādi, nepārbaudot, vai priekšlaicīgas norakstīšanas atļauju sistēma piešķīra nodokļu administrācijai diskrecionāru varu, kas var dot priekšroku tādu EIG veiktām darbībām, kuras piedalās SNLS, Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdu. Līdz ar to Tiesa apmierināja Komisijas izvirzīto otro iebildumu.

45      Treškārt, pamatojoties uz 2016. gada 21. decembra spriedumu Komisija/World Duty Free Group u.c. (C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981), Tiesa atzina, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka priekšrocības, ko ir saņēmuši ieguldītāji, kuri ir piedalījušies SNLS darbībās, nevar būt selektīvas, jo tās ir pieejamas visiem uzņēmumiem vienādi, nenoskaidrojot, vai Komisija ir pierādījusi, ka nodokļu pasākumi rada atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, lai gan uzņēmumi, kas saņem priekšrocības, un tie, kas no tām ir izslēgti, ņemot vērā minētā nodokļu režīma mērķi, atrodas līdzīgā faktiskajā un tiesiskajā situācijā. Tādējādi Tiesa apmierināja Komisijas izvirzīto trešo iebildumu.

46      Ceturtkārt, runājot par pienākumu norādīt pamatojumu, Tiesa norādīja, ka visi Vispārējās tiesas apsvērumi ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, ka tikai ieguldītājus, nevis EIG var uzskatīt par to priekšrocību saņēmējiem, kas izriet no attiecīgajiem pasākumiem, un ka tādējādi bija jāpārbauda, vai priekšrocības, kuras saņēma ieguldītāji, nevis EIG, bija selektīvas, vai tās varēja izkropļot konkurenci vai ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un vai apstrīdētais lēmums bija pietiekami pamatots saistībā ar šo kritēriju analīzi. Tiesa uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sniegusi norādes, kas ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka no attiecīgajiem pasākumiem izrietošās priekšrocības ir selektīvas un var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci, un ir pietiekami un bez pretrunām šajā ziņā pamatojusi šo lēmumu atbilstoši LESD 296. panta prasībām. Tādējādi Tiesa apmierināja Komisijas pēdējo iebildumu.

47      Konstatējusi, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu lietā, jo Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi tikai daļu no pamatiem, ko ir izvirzījusi Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR, Tiesa nolēma nosūtīt lietas T‑515/13 un T‑719/13 atpakaļ Vispārējai tiesai to atkārtotai izskatīšanai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika, izņemot tos, kas ir saistīti ar iestāšanos lietā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

48      Pēc apelācijas sprieduma lietas T‑515/13 RENV un T‑719/13 RENV tika nodotas Vispārējās tiesas astotajai palātai.

49      2018. gada 5. oktobrī Spānijas Karaliste un Komisija saskaņā ar Reglamenta 217. panta 1. punktu iesniedza rakstveida apsvērumus lietā T‑515/13 RENV.

50      Ar 2018. gada 21. septembra un 8. oktobra rīkojumiem Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Lico un PYMAR iesniegto lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu attiecīgi attiecībā pret Bankia u.c. un Aluminios Cortizo lietā T‑719/13 RENV.

51      2018. gada 28. septembrī Aluminios Cortizo un 2018. gada 5. oktobrī Lico, PYMAR, Komisija un Bankia u.c., pamatojoties uz Reglamenta 217. panta 1. punktu, iesniedza rakstveida apsvērumus lietā T‑719/13 RENV.

52      Pēc astotās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

53      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz dažiem rakstveida jautājumiem. Tostarp Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par iespējamu divu pielikumu iekļaušanu lietas materiālos, kuri ir pievienoti divām pret apstrīdēto lēmumu celtajām prasībām un kuros ir ietverta virkne rakstu no preses izdevumiem. Lietas dalībnieki atbildēja noteiktajos termiņos. Ņemot vērā lietas dalībnieku apsvērumus, Vispārējā tiesa nolēma minētos pielikumus neietvert lietas materiālos šajās lietās.

54      Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2019. gada 12. septembra lēmumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas lietas T‑515/13 RENV un T‑719/13 RENV tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai.

55      2019. gada 24. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

56      Lietā T‑515/13 RENV Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

57      Lietā T‑515/13 RENV Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

58      Lietā T‑719/13 RENV Lico un PYMAR prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt rīkojumu par atbalsta atgūšanu;

–        pakārtoti iepriekšējam – atcelt rīkojumu par atbalsta atgūšanu, ciktāl tas attiecas uz atgūstamā nesaderīgā atbalsta apmēra aprēķinu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

59      Lietā T‑719/13 RENV Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Lico un PYMAR atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

60      Lietā T‑719/13 RENV Bankia u.c. prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt rīkojumu par atbalsta atgūšanu;

–        pakārtoti iepriekšējam – atcelt rīkojumu par atbalsta atgūšanu, ciktāl tas attiecas uz atgūstamā nesaderīgā atbalsta apmēra aprēķinu.

61      Lietā T‑719/13 RENV Aluminios Cortizo prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par Bankia u.c. un Aluminios Cortizo iestāšanos lietā

62      Vispirms ir jānorāda, ka savos apsvērumos par tiesvedības turpmāku norisi lietā T‑719/13 RENV Komisija apstrīd Bankia u.c. un Aluminios Cortizo iespēju iesniegt rakstveida apsvērumus un piedalīties lietas atpakaļnodošanas tiesvedībā Vispārējā tiesā kā personām, kas ir iestājušās lietā, vairāku iemeslu dēļ. Vispirms tas esot pretrunā Reglamenta 217. panta 1. punkta formulējumam. Vēl tas praktiski nozīmētu ļaut pirmās instances tiesvedībā lietā iestāties personām, kam nedrīkstētu ļaut iestāties lietā, jo tās ir iesniegušas prasības, kuras joprojām tiek izskatītas. Turklāt Komisija uzskata, ka šī situācija atšķiras no tās, saistībā ar kādu ir taisīts 1993. gada 23. marta spriedums Gill/Komisija (T‑43/89, EU:T:1993:24), kurā Vispārējā tiesa lietas atpakaļnodošanas stadijā esot atļāvusi iestāties lietā kādai personai, kas bija iestājusies lietā tikai apelācijas tiesvedībā, tāpēc, ka Tiesa nebija lēmusi par tās tiesāšanās izdevumiem. Komisija norāda, ka šajā lietā Tiesa lēma par Bankia u.c. un Aluminios Cortizo tiesāšanās izdevumiem apelācijas spriedumā. Visbeidzot Komisija norāda, ka šis gadījums atšķiras no situācijas, kurā kāda persona iesniedz pieteikumu par iestāšanos lietā, bet Vispārējā tiesa lemj par lietu, nelemjot par šo pieteikumu. Šādā gadījumā pēc iespējamas lietas atpakaļnodošanas Komisija uzskata, ka pieteikumi par iestāšanos lietā paliek spēkā un ka Vispārējai tiesai ir jālemj par tiem (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 2. septembris, Stichting  Woonpunt u.c./Komisija, T‑203/10 RENV, nav publicēts, EU:T:2014:792, 47. punkts).

63      Bankia u.c. uzskata, ka persona, kurai ir ļauts iestāties lietā apelācijas tiesvedībā Tiesā, automātiski saglabā savu personas, kas ir iestājusies lietā, statusu lietas atpakaļnodošanas tiesvedībā Vispārējā tiesā.

64      Šajā ziņā neatkarīgi no apstākļiem, saistībā ar kādiem tika taisīti Komisijas minētie spriedumi, ir jāatgādina, ka no lietām, kas ir celtas par apstrīdēto lēmumu, lietas T‑515/13 un T‑719/13 tika izvēlētas kā pilotlietas, un tajās tikai taisīts sākotnējais spriedums. Šādā kontekstā Bankia u.c. un Aluminios Cortizo netika uzklausītas kā personas, kas ir iestājušās lietā Vispārējā tiesā, bet tām tika ļauts iestāties lietā Tiesā saistībā ar apelācijas sūdzībām, kuras iesniegtas par sākotnējo spriedumu.

65      Tā kā Tiesa lietas nosūtīja atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par dažiem pamatiem, kuros ir izvirzīti juridiski jautājumi, kuros ir ieinteresēti Bankia u.c. un Aluminios Cortizo, Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā gadījumā pareizas tiesvedības interesēs ir ļaut personām, kas ir iestājušās lietā Tiesā, būt par personām, kuras ir iestājušās lietā atpakaļnodošanas tiesvedībā, lai nodrošinātu Vispārējā tiesā izskatāmo strīdu pienācīgu izskatīšanu un lai sekmētu strīda debašu nepārtrauktību, vēl jo vairāk tad, ja tiesvedība par citām prasībām, kas ir celtas par apstrīdēto lēmumu, ir apturēta ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2018. gada 21. novembra lēmumiem, Komisijai pret to neceļot iebildumus. Turklāt pretēji tam, ko pagalvo Komisija, Reglamenta 217. panta 1. punkta formulējums nebūt pret to neiebilst, jo tajā nav definēti “tiesvedības Vispārējā tiesā dalībnieki”. It īpaši šī tiesību norma neizslēdz, ka personas, kas ir iestājušās lietā Tiesā, šī iemesla dēļ var iegūt “tiesvedības Vispārējā tiesā dalībnieku” statusu atpakaļnodošanas tiesvedībā. Tādējādi Komisijas iebildumi par atļauju Bankia u.c. un Aluminios Cortizo iestāties lietā ir jānoraida.

 Par lietas būtību

66      Vispirms ir jānorāda, ka, ņemot vērā apelācijas spriedumu, Vispārējai tiesai šajā lietas atpakaļnodošanas tiesvedībā ir jālemj par visiem atcelšanas pamatiem, ko ir izvirzījusi Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR, taču tajā pašā laikā tai ir saistoši tiesību jautājumi, par kuriem Tiesa ir lēmusi saistībā ar priekšrocības saņēmējiem un tās selektīvo raksturu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kā arī apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

67      Prasības pamatojumam lietā T‑515/13 RENV Spānijas Karaliste izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta valsta atbalsta esamība. Pakārtoti Spānijas Karaliste izvirza trīs pamatus, lai atbalstītu to prasījumu daļu, kuros ir lūgts atcelt rīkojumu par atbalsta atgūšanu un kuri attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu.

68      Savās prasībās Lico un PYMAR ir izvirzījušas trīs pamatus, kas attiecas uz, pirmkārt, LESD 107. panta 1. punkta un LESD 296. panta pārkāpumu, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta valsta atbalsta esamība, otrkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu saistībā ar rīkojumu par atbalsta atgūšanu un, treškārt, to vispārējo principu pārkāpumu, kuri ir piemērojami atbalsta atgūšanai, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā izmantoto nesaderīgo atbalsta apmēra aprēķina metodi.

 Par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu

69      Pirmajā pamatā, ņemot vērā apelācijas spriedumu, Spānijas Karaliste norāda, ka viens no nosacījumiem, kas attiecas uz valsts atbalsta esamību, nav izpildīts, jo neatkarīgi no tā, vai SNLS tiek aplūkota kopumā, vai pasākumi tiek aplūkoti atsevišķi, selektivitāte nepastāvēja, neatkarīgi no izmantotās analīzes metodes.

70      Runājot par metodi, kas attiecas uz vispārēju pieejamību, Spānijas Karaliste norāda, ka saskaņā ar judikatūru tas, ka tikai tie nodokļu maksātāji, kuri atbilst pasākuma piemērošanas nosacījumiem, var izmantot šo pasākumu, pats par sevi šim pasākumam nepiešķir selektīvu raksturu (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 59. punkts). Šajā ziņā Spānijas Karaliste norāda, ka judikatūrā ir ietverti piemēri, kuros ir atzīts, ka nodokļu priekšrocība, kas ir piemērojama tikai līzinga līguma ietvaros iegādātiem aktīviem, ir vispārīgs pasākums (spriedums, 2014. gada 9. decembris, Netherlands Maritime Technology Association/Komisija, T‑140/13, nav publicēts, EU:T:2014:1029).

71      Runājot par metodi, kas attiecas uz atsauces sistēmu, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisijai vispirms esot bijis jāidentificē kopējais nodokļu režīms un pēc tam jāpierāda, ka attiecīgais pasākums veido izņēmumu no tā režīma, kas ir piemērojams uzņēmumiem, kuri atrodas salīdzināmā tiesiskajā un faktiskajā situācijā. Šajā ziņā Spānijas Karaliste norāda, ka Komisija pat nav identificējusi atsauces sistēmu šajā lietā. Katrā ziņā Spānijas Karaliste uzskata, ka attiecībā uz atsauces sistēmu selektivitāte nepastāv.

72      Runājot par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ņemot vērā apelācijas spriedumu, Lico un PYMAR atgādina, ka, lai kādu nodokļu pasākumu kvalificētu par selektīvu, ir jāveic trīs posmu pārbaude: pirmkārt, ir jāidentificē un jāanalizē dalībvalsts kopējais nodokļu režīms, lai noteiktu atsauces sistēmu; otrkārt, ir jānovērtē, vai pasākumam piemīt selektīvs raksturs, pārbaudot, vai ar to tiek izdarīta atkāpe no kopējā režīma, ciktāl ar to tiek ieviesta diferenciācija attiecībā uz uzņēmumiem, kas atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā; treškārt, ir jāpārbauda, vai dalībvalsts ir pierādījusi, ka pasākums ir pamatots ar tās sistēmas raksturu vai uzbūvi, kurā tas iekļaujas. Tādējādi būtu jāpārbauda, vai Komisija ir izpildījusi šīs prasības saistībā ar EIG. Lico un PYMAR uzskata, ka, raugoties gan no pasākumu individuālas pārbaudes, gan no SNLS vispārējas pārbaudes viedokļa, nav veikta nekāda analīze attiecībā uz atsauces sistēmu, iespējamu atkāpi no atsauces sistēmas, uzņēmumiem, kas atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, diferenciāciju, kāda ir ieviesta attiecībā uz šiem uzņēmumiem, ne arī uz nodokļu režīma mērķi balstīta pamatojuma neesamību.

73      Vispirms Lico un PYMAR norāda, ka vienkāršu nodokļu optimizācijas stratēģiju, par ko ir lēmuši nodokļu maksātāji, pašu par sevi nevar uzskatīt par valsts atbalstu. Pēc privātu uzņēmumu lēmuma efektīvi apvienot un piemērot nodokļu noteikumus tiktu panākta nodokļu samazināšana. Lico un PYMAR uzskata, ka uzņēmumu nodokļu optimizācijas stratēģijas nav valsts atbalsts, ja vien tās neizriet no valsts tiesību sistēmā paredzētām atkāpēm vai no nodokļu iestāžu prakses, kas rada diskrimināciju pret uzņēmumiem, kuri, ņemot vērā atsauces nodokļu režīma izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski līdzīgā situācijā.

74      Runājot par pasākumu individuālu analīzi, Lico un PYMAR it īpaši norāda, ka līzinga līgumu priekšlaicīgu norakstīšanu varēja piemērot visi uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātāji, ne tikai EIG. Turklāt Lico un PYMAR piebilst, ka pasākums bija piemērojams visiem aktīviem, kas atbilst zināmiem objektīviem nosacījumiem. Tāpat arī tās uzskata, ka, pat ja pasākuma veikšanai bija jāsaņem atļauja, tas tika noteikts, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.

75      Runājot par visu pasākumu novērtējumu kopumā, Lico un PYMAR apgalvo, ka, pat ja pasākumu kombinācija, ko Komisija sauc par SNLS, bija piemērojama tikai kuģiem, nevis citiem aktīviem, no tā nevar secināt, ka SNLS ir selektīva. Šajā ziņā Lico un PYMAR norāda, ka saskaņā ar judikatūru pasākums, kas ir piemērojams tikai vienai darbības nozarei vai kādai šīs nozares uzņēmumu daļai, ne vienmēr ir selektīvs (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 58. punkts). Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Komisija, nepietiekot, ka attiecīgie pasākumi ir piemērojami kuģu iegādei, kas tiek veikta, izmantojot līzinga līgumus, to berbouta fraktēšanas un to tālākpārdošanas nolūkā.

76      Turklāt Lico un PYMAR apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav juridiski pietiekami pierādīts, ka iespējami piešķirtais atbalsts izkropļo konkurenci un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. It īpaši Lico un PYMAR apgalvo – ņemot vērā, ka EIG ir vienkārši finanšu starpnieki, kas neveic nekādu reālu darbību jūras transporta nozarē, nevar atzīt, ka tās darbojas jūras kuģu iegādes un pārdošanas tirgū, lai tos nodotu berbouta fraktēšanai. Tādējādi atbalsts nevar izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm saistībā ar šo tirgu.

77      Savos apsvērumos par tiesvedības turpmāku norisi lietā T‑719/13 RENV, pirmkārt, Bankia u.c. apstrīd pasākumu iespējamo selektivitāti, ņemot vērā administrācijas diskrecionāro varu atļaut SNLS, jo tās uzskata, ka šī diskrecionārā vara ir pakļauta objektīviem kritērijiem. Turklāt tās norāda, ka runa ir par tiem pašiem kritērijiem, ko Komisija uzskatīja par “objektīviem”, kad tā secināja, ka “jaunā SNLS”, kas ir pārbaudīta tās Lēmumā C(2012) 8252 final (2012. gada 20. novembris) par valsts atbalstu SA.34736 (2012/N) – Spānija – Dažu finanšu līzingā iegādātu preču priekšlaicīga norakstīšana (OV 2012, C 384, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par jauno SNLS”), nav selektīva. Šis vērtējums esot apstiprināts 2014. gada 9. decembra spriedumā Netherlands Maritime Technology Association/Komisija (T‑140/13, nav publicēts, EU:T:2014:1029). Tās piebilst – ņemot vērā, ka nodokļu administrācija nekad nav noraidījusi pieteikumu izsniegt atļauju, praktiski nav nekādas atšķirības starp atļaujas piešķiršanu sākotnējās SNLS ietvaros un paziņošanu, kas ir paredzēta jaunās SNLS ietvaros.

78      Otrkārt, Bankia u.c., ņemot vērā apelācijas spriedumu, norāda, ka selektivitāte būtu jāpārbauda attiecībā, pirmkārt, uz EIG un, otrkārt, uz citiem uzņēmumiem, kas atrodas gan faktiski, gan juridiski salīdzināmā situācijā, ņemot vērā likumdevēja izvirzīto mērķi. Ņemot vērā principus, kas ir noteikti 2016. gada 21. decembra spriedumā Komisija/World Duty Free Group u.c. (C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981), Bankia u.c. apgalvo, ka Komisija nekad nav pierādījusi, ka pasākumi rada atšķirības starp uzņēmumiem, kuri atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. Apstrīdētajā lēmumā tikai ir apgalvots, ka pasākumiem piemīt selektivitāte nozares līmenī tikai tāpēc, ka to adresāti darbojās konkrētā darbības jomā, proti, jūras kuģu iegādes jomā, izmantojot līzinga līgumus, šo kuģu berbouta fraktēšanas un tālākpārdošanas jomā. Tomēr apstrīdētajā lēmumā neesot noteikta atsauces sistēma un neesot identificēts režīma mērķis.

79      Komisija lūdz noraidīt argumentus par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu. Tā uzskata, ka pasākumi ir selektīvi gan tad, ja SNLS tiek aplūkota kopumā, gan tad, ja pasākumi tiek aplūkoti atsevišķi.

80      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai valsts pasākumu kvalificētu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jābūt izpildītiem visiem šādiem nosacījumiem. Pirmkārt, tam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šim iejaukšanās pasākumam ir jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tam ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā adresātam. Ceturtkārt, ar to tiek izkropļota konkurence vai arī pastāv draudi to izkropļot (skat. apelācijas spriedumu, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      Runājot par nosacījumu, kas attiecas uz selektīvas priekšrocības esamību, par valsts atbalstu uzskata iejaukšanās pasākumus, kuri jebkādā formā tieši vai netieši ir labvēlīgāki uzņēmumiem vai kuri ir jāuzskata par ekonomiskām priekšrocībām, ko saņēmējuzņēmums nebūtu ieguvis parastos tirgus apstākļos. Tādējādi par atbalstu uzskata iejaukšanās pasākumus, kas dažādās formās atvieglo uzņēmuma budžetu un kam tādējādi, lai arī tie nav subsīdijas šī vārda tiešā nozīmē, ir subsīdiju raksturs un identiskas sekas. LESD 107. panta 1. punktā nav paredzēts nošķīrums atkarībā no tā, kādi ir valsts iejaukšanās pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas, un tādējādi neatkarīgi no lietotajām metodēm (skat. apelācijas spriedumu, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      It īpaši attiecībā uz valsts pasākumiem, ar kuriem tiek piešķirta nodokļu priekšrocība, ir jāatgādina, ka šāda veida pasākums, kas, lai gan ar to netiek veikta valsts līdzekļu nodošana, rada saņēmējiem izdevīgāku stāvokli salīdzinājumā ar pārējiem nodokļu maksātājiem, var sniegt selektīvu priekšrocību tā saņēmējiem, un tātad tas ir kvalificējams par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turpretī par šādu atbalstu šīs tiesību normas izpratnē nav uzskatāma nodokļu priekšrocība, kas izriet no vispārēji piemērojama pasākuma, kurš vienādi ir piemērojams visiem uzņēmumiem. Tāpat arī “valsts atbalsta” jēdziens neattiecas uz valsts pasākumiem, kas rada atšķirīgus nosacījumus uzņēmumiem un kas tādēļ a priori ir selektīvi, ja šo diferenciāciju izraisa sistēmas, kurā tie iekļaujas, raksturs vai struktūra (skat. apelācijas spriedumu, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Šādā kontekstā, lai valsts nodokļu pasākumu atzītu par “selektīvu”, Komisijai ir jāsāk ar attiecīgajā dalībvalstī piemērojamā parastā vai “normālā” nodokļu režīma noteikšanu un pēc tam ir jāpierāda, ka attiecīgais nodokļu pasākums ir atkāpe no minētā režīma, ciktāl tas ievieš diferenciāciju starp uzņēmumiem, kas, ņemot vērā šī kopējā režīma mērķi, atrodas salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā. Treškārt, “valsts atbalsta” jēdziens tomēr neattiecas uz pasākumiem, ar ko nosaka diferenciāciju starp uzņēmumiem, kas, ievērojot ar attiecīgo tiesisko režīmu izvirzīto mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā un kas tātad a priori ir selektīvi, tiklīdz attiecīgā dalībvalsts spēj pierādīt, ka šāda diferenciācija ir pamatota, jo tā izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 57. un 58. punkts).

84      Turklāt ir jāatgādina – tas, ka tikai tie nodokļu maksātāji, kas atbilst pasākuma piemērošanas nosacījumiem, var izmantot šo pasākumu, pats par sevi šim pasākumam nepiešķir selektīvu raksturu (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 59. punkts).

85      SNLS selektivitāte attiecībā uz EIG šajā gadījumā ir jāpārbauda, ņemot vērā šos apsvērumus.

86      Runājot par SNLS selektivitāti kopumā, ir jānorāda, ka Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR apgalvo, ka Komisija nav identificējusi atsauces sistēmu un nav arī pierādījusi, ka SNLS atkāpjas no vispārējā režīma, ieviešot diferenciāciju starp uzņēmumiem, kas atrodas faktiski un juridiski salīdzināmās situācijā.

87      Jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā vismaz skaidri nav veikta šī sprieduma 83. punktā minētā trīs posmu analīze. Tomēr apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka SNLS, aplūkojot to kopumā, ir selektīva, pirmkārt, ņemot vērā nodokļu administrācijas diskrecionāro varu piešķirt obligātu atļauju priekšlaicīgai norakstīšanai, pamatojoties uz nosacījumiem, kas ir neprecīzi, un, otrkārt, tāpēc, ka nodokļu administrācija atļāva tikai ar SNLS saistītas darbības jūras kuģu finansēšanai. Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka pietiek jau ar nodokļu administrācijas diskrecionāro varu piešķirt atļauju, lai SNLS kopumā padarītu selektīvu.

88      Runājot par nodokļu administrācijas diskrecionāro varu, ir jāatgādina, ka atļauju sistēmas esamība pati par sevi nenozīmē selektīvu pasākumu. Tā tas ir gadījumā, ja kompetentās iestādes rīcības brīvība ir ierobežota ar to nosacījumu pārbaudi, kuri ir noteikti, lai sasniegtu identificējamu nodokļu mērķi, un šīs iestādes piemērojamie kritēriji ir raksturīgi nodokļu režīmam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, P, C‑6/12, EU:C:2013:525, 23. un 24. punkts). Savukārt diskrecionāro varu, kas ļauj kompetentajai iestādei pielāgot finansiālo intervenci, ņemot vērā dažādus apsvērumus, piemēram, saņēmēju izvēli, intervences apmēru vai piešķirtā pasākuma nosacījumus, nevar uzskatīt par tādu, kurai piemīt vispārējs raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 26. septembris, Francija/Komisija, C‑241/94, EU:C:1996:353, 23. punkts, un 1999. gada 29. jūnijs, DM Transport, C‑256/97, EU:C:1999:332, 27. punkts). Tādējādi, ja kompetentajām iestādēm ir plaša diskrecionārā vara noteikt piešķirtā pasākuma adresātus un nosacījumus, šīs varas īstenošana tādējādi ir jāuzskata par tādu, kas dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar pārējiem, kuri, ņemot vēra šī režīma mērķi, faktiskā un juridiskā ziņā ir līdzīgā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, P, C‑6/12, EU:C:2013:525, 27. punkts; apelācijas spriedumu, 55. punkts, un 2019. gada 20. septembris, Port autonome du Centre et de l’Ouest u.c./Komisija, T‑673/17, nav publicēts, EU:T:2019:643, 188. punkts). Turklāt, pat ja atbalsta režīms ir ticis izpildīts, izmantojot individuālus lēmumus, kas ir saistīti ar diskrecionāru varu, Komisijai tomēr nav pienākuma katrā atsevišķā gadījumā veikt piešķiršanas lēmumu pārbaudi un katrā atsevišķā gadījumā novērtēt, vai ir izpildīti LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi (spriedums, 2008. gada 28. novembris, Hotel Cipriani u.c./Komisija, T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00, EU:T:2008:537, 97. punkts).

89      Šajā gadījumā, kā Komisija to norāda, no Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta un Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. panta izriet, ka attiecīgā sistēma drīzāk bija pamatota ar iepriekšējas atļaujas saņemšanu, nevis ar vienkāršu paziņošanu, pamatojoties uz neskaidriem kritērijiem, kas prasa nodokļu administrācijas, kura nav publicējusi pamatnostādnes, interpretāciju.

90      Vispirms saskaņā ar Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 6. punktu atskaitāmā summa tiek noteikta, “ņemot vērā brīdi, kurā tiek sākta preces ekspluatācija”.

91      Tomēr Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punktā ir noteikts šādi:

“Ekonomikas ministrija saskaņā ar izstrādāto regulatīvo procedūru var noteikt brīdi, uz kuru ir izdarīta atsauce 6. punktā, ņemot vērā līguma darbības ilguma vai aktīvu izveides īpatnības, kā arī aktīvu saimnieciskā izmantojuma īpašības [..].”

92      Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. pantā ir noteikta piemērojamā regulatīvā procedūra. Šajā pantā it īpaši ir noteikts, ka procedūra sākas ar to, ka nodokļa maksātājs iesniedz pieteikumu, kurā ir jābūt ietvertai vismaz šādai informācijai: preces identifikācija, brīdis pirms ekspluatācijas uzsākšanas, no kura tiek lūgti samazinājumi, pamatojumi, kas attiecas uz līguma darbības ilguma vai aktīvu izveides īpatnībām, un pamatojumi, kas attiecas uz aktīvu saimnieciskā izmantojuma īpašībām. Finanšu direkcija, kas ir atbildīga par šīm procedūrām Ekonomikas ministrijas ietvaros, var lūgt visu vajadzīgo informāciju un dokumentus. Procedūras beigās Finanšu direkcija lūgumu var apmierināt vai noraidīt, vai noteikt tādu priekšlaicīgas norakstīšanas sākuma brīdi, kas atšķiras no nodokļa maksātāja piedāvātā.

93      No iepriekš izklāstītā izriet, ka ar Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punktu tika ieviesti neskaidri kritēriji, ko nevarēja uzskatīt par objektīviem, kā to apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā pamatoti ir norādījusi Komisija. It īpaši no Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punkta izriet, ka nodokļu administrācija varēja noteikt norakstīšanas sākuma datumu, ņemot vērā “līguma darbības ilguma īpatnības” vai “aktīvu izveides īpatnības”, kuras veidoja neskaidra rakstura kritērijus un kuru interpretācija piešķīra plašu diskrecionāro varu nodokļu administrācijai, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā.

94      Kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 136. punkta, Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. pantā ir piešķirta arī būtiska rīcības brīvība nodokļu administrācijai. Pirmkārt, nodokļu administrācijas iespēja lūgt visu informāciju un dokumentus, kurus tā uzskata par vajadzīgiem, kopā ar kritēriju neskaidro raksturu, kas tādējādi nodokļu administrācijai piešķir būtisku rīcības brīvību saistībā ar informācijas un dokumentu, kurus var pieprasīt, raksturu, izskaidroja faktu, ka lūguma materiālos bija ietverti dokumenti, kuros sīki ir izklāstīta pozitīvā ietekme uz ekonomiku un nodarbinātību Spānijā, kas izriet no kuģu būvniecības līgumiem. Kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumā, šiem apsvērumiem nav acīmredzamas saiknes ar Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punktā paredzēto kritēriju ievērošanu. Otrkārt, kā savos dokumentos to uzsver Komisija, no Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. panta izriet, ka nodokļu administrācija varēja ne tikai piešķirt vai atteikt atļauju, bet arī noteikt norakstīšanas sākumu datumā, kas nav tas, kuru ir piedāvājis nodokļa maksātājs, nesniedzot citas precīzas norādes.

95      Turklāt iepriekšēju atļauju saņemšanas sistēma kopā ar paredzēto kritēriju neskaidro raksturu tā vietā, lai veiktu vēlāku pārbaudi, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, nostiprināja sistēmas diskrecionāro raksturu, kā Komisija to pamatoti ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā.

96      Pat ja Spānijas Karaliste tiesas sēdē apgalvoja, ka nodokļu administrācijai nav nekādas rīcības brīvības saistībā ar to nosacījumu pārbaudi, kas ir paredzēti Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. pantā un Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. pantā, ir jākonstatē, ka šo tiesību normu pārbaude atspēko šo tēzi, kā tas izriet no šī sprieduma 89.–95. punkta.

97      Turklāt Lico un PYMAR tiesas sēdē norādīja, ka Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. panta 6. punktā paredzētās normas mērķis bija tikai novērst krāpšanu, novēršot, ka norakstīšana notiek pirms aktīvu izveides. Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumu Spānijas Karaliste administratīvajā procedūrā nav pierādījusi, ka Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. panta formulējums un tajā paredzētie nosacījumi bija vajadzīgi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu. Pretēji tam, ko apgalvo Lico un PYMAR, pietiek norādīt, ka Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. panta 6. punkta formulējums, ciktāl tas nodokļu administrācijai ļauj norakstīšanas sākumu noteikt datumā, kas atšķiras no tā, kuru ir piedāvājis nodokļa maksātājs, nesniedzot citus precizējumus, neļauj nodrošināt, ka tā izmantošana ir ierobežota tikai attiecībā uz situācijām cīņai pret krāpšanu.

98      Jānoraida arī Bankia u.c. arguments, ka attiecīgie kritēriji bija identiski ar tiem, ko Komisija uzskatīja par objektīviem lēmumā par jauno SNLS. Pretēji tam, ko apgalvo Bankia u.c., no lēmuma par jauno SNLS interpretācijas izriet, ka Spānijas Karaliste būtiski grozīja attiecīgo režīmu. It īpaši paziņotie pasākumi paredzēja būtiskus grozījumus Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punktā, kā arī Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 49. panta atcelšanu. Ar jauno Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punkta redakciju Spānijas Karaliste paredzēja ieviest nodokļa maksātāja paziņošanas sistēmu iepriekšējas atļaujas saņemšanas sistēmas vietā, saskaņā ar kuru nodokļa maksātājs varēja noteikt, ka priekšlaicīga norakstīšana sākas aktīvu izveides sākuma dienā, ar nosacījumu, ka tiek izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi: pirmkārt, regulāri maksājumi par līzingu ir jāveic lielā mērā pirms aktīvu izveides beigām, otrkārt, izveides laikposmam ir jābūt vismaz divpadsmit mēnešiem un, treškārt, runai ir jābūt par aktīviem, kas netiek izveidoti sērijveidā. Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija lēmuma par jauno SNLS 34.–36. apsvērumā secināja, ka minētais režīms nodokļu administrācijai vairs nepiešķir diskrecionāru varu. Jākonstatē, ka šī jaunā režīma īpašības, kas ir aprakstītas iepriekš, ļoti atšķiras no tām, kādas piemīt apstrīdētajā lēmumā pārbaudītajam režīmam.

99      Turklāt pretēji tam, ko norāda Bankia u.c., šo konstatējumu apstiprina 2014. gada 9. decembra spriedums Netherlands Maritime Technology Association/Komisija (T‑140/13, nav publicēts, EU:T:2014:1029), kas attiecas uz lēmumu par jauno SNLS. Minētajā spriedumā ir apstiprināts, ka Likuma par uzņēmuma ienākuma nodokli 115. panta 11. punkta jaunā redakcija būtiski atšķiras no šīs tiesību normas redakcijas, kas ir spēkā šajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 9. decembris, Netherlands Maritime Technology Association/Komisija, T‑140/13, nav publicēts, EU:T:2014:1029, 81.–83. un 93. punkts). Tādējādi Bankia u.c. izvirzītajam argumentam nevar piekrist.

100    No tā izriet, ka šo diskrecionāro aspektu esamība varēja būt labvēlīgāka atbalsta saņēmējiem salīdzinājumā ar citiem nodokļa maksātājiem, kas atrodas faktiski un juridiski līdzīgā situācijā. It īpaši no šiem diskrecionārajiem aspektiem izriet, ka citas EIG varētu arī nesaņemt priekšlaicīgu norakstīšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem. Tāpat arī minēto diskrecionāro aspektu dēļ citi uzņēmumi, kas darbojas citās nozarēs vai kam piemīt cita forma, bet kas atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, varētu nebūt arī to nesaņemt ar tādiem pašiem nosacījumiem. Ņemot vērā šī sprieduma 89. punktā minēto tiesību normu de jure diskrecionāro raksturu, nav svarīgi, vai to piemērošana ir vai nav diskrecionāra de facto, ko Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR apstrīd, apgalvodamas, ka atļauja faktiski ir piešķirta visām EIG, kuras darbojas attiecīgajā nozarē un kuras to bija pieprasījušas.

101    Kā to norādīja Komisija, tā kā viens no pasākumiem, kas ļauj izmantot SNLS, proti, priekšlaicīgas norakstīšanas atļauja, kopumā bija selektīvs, Komisija, nepieļaujot kļūdu, apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka sistēma ir selektīva kopumā.

102    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jānoraida iebildums par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar pasākumu selektīvo raksturu, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt pārējos argumentus, ko Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR ir izvirzījušas šajā jautājumā.

103    Runājot par Lico un PYMAR argumentiem saistībā ar nosacījumiem, kas attiecas uz konkurences izkropļošanas risku un tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu, ciktāl šos argumentus var interpretēt kā tādus, kuru mērķis ir apšaubīt Komisijas vērtējumu pamatotību, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 172. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka EIG darbojas jūras kuģu iegādes un pārdošanas tirgū, it īpaši kuģu berbouta fraktēšanas nolūkā, kas ir atvērts tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Turklāt saskaņā ar šo pašu apsvērumu ieguldītāji EIG darbojas visās ekonomikas nozarēs, tostarp nozarēs, kas ir atvērtas tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Tajā pašā apstrīdētā lēmuma apsvērumā turklāt ir piebilsts, ka no SNLS izrietošās priekšrocības nostiprina “to pozīciju attiecīgajos tirgus”, kas izkropļo vai var izkropļot konkurenci.

104    Lai valsts pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, ir jāpārbauda, vai atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci. It īpaši, ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem dalībvalstu tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (spriedums, 2006. gada 10. janvāris, Cassa di Risparmio di Firenze u.c., C‑222/04, EU:C:2006:8, 140. un 141. punkts).

105    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar apelācijas sprieduma 42. punktu apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir secināts, ka EIG darbojas jūras kuģu iegādes un pārdošanas tirgū, it īpaši kuģu berbouta fraktēšanas nolūkā. Pat ja apstrīdētajā lēmumā izklāstītie apsvērumi par šo jautājumu ir īsi, ir jānorāda, ka šis tirgus neapstrīdami ir atvērts tirdzniecībai starp dalībvalstīm, kā to apstiprina klientu esamība citās dalībvalstīs, kā tas izriet, piemēram, no prasības pieteikuma 4. pielikuma lietā T‑719/13, kas attiecas uz kuģi, kuru ir pasūtījusi kāda kuģniecības sabiedrība, kas ir reģistrēta kādā citā Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstī. Tādējādi nosacījums, kas attiecas uz ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, šajā lietā ir jāuzskata par izpildītu.

106    Runājot par konkurences izkropļošanas risku, nevar noliegt, ka kuģa cenas samazinājums par 20–30 %, ņemot vērā lielo summu, ko tas var veidot, draud vismaz izkropļot konkurenci jūras kuģu iegādes un pārdošanas tirgū – it īpaši to berbouta fraktēšanas nolūkā –, kurā darbojas EIG.

107    Tādējādi ir jānoraida Lico un PYMAR argumenti, kas attiecas uz risku izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

108    Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jānoraida pamats, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu.

 Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

109    Procesuālajos rakstos pirmajā instancē lietā T‑515/13, kā arī apsvērumos, kas pausti pēc apelācijas sprieduma, Spānijas Karaliste norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav izpildītas prasības par pienākumu norādīt pamatojumu, it īpaši saistībā ar pasākumu iespējamo selektīvo raksturu un konkurences izkropļojumiem.

110    Tāpat arī Lico un PYMAR gan procesuālajos rakstos pirmajā instancē lietā T‑719/13, gan apsvērumos pēc apelācijas sprieduma norāda, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ vairāku pamatojuma trūkumu dēļ.

111    Pirmkārt, Lico un PYMAR izvirza iebildumu par pamatojuma nenorādīšanu saistībā ar secinājumu, ka atbalsts tika piešķirts EIG, bet ne kuģniecības sabiedrībām, lai gan abos gadījumos runa bija par privātu uzņēmumu darījumiem. Tās uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav paskaidrots, kāpēc priekšrocība, kuru EIG guvušas par to starpniecību SNLS, veido valsts atbalstu, ja EIG tikai piedalās kuģniecības sabiedrību saņemtās priekšrocības izmantošanā, kas netiek uzskatīta par atbalstu.

112    Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums saistībā ar iemesliem, kuru dēļ atgūšanas kārtība attiecas uz EIG ieguldītājiem, lai gan atbalsta saņēmējas bija EIG. Šajā ziņā Lico un PYMAR norāda, ka iespējamo ekonomisko vienību, ko veido ieguldītāji un EIG un uz ko Komisija ir atsaukusies apelācijas tiesvedībā, Tiesa nav apstiprinājusi.

113    Turklāt Lico un PYMAR kritizē pamatojuma neesamību attiecībā uz visas piešķirtās nodokļu priekšrocības atgūšanas kārtību no ieguldītājiem, lai gan pašā apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka daļa no minētās priekšrocības tika nodota kuģniecības sabiedrībām.

114    Turklāt Lico un PYMAR apgalvo, ka ir mākslīgi izstrādāt fiktīvu scenāriju, aprēķinot proporciju, kādā kuģniecības sabiedrības gūtā priekšrocība būtu saderīga, ja tā veidotu valsts atbalstu, lai par saderīgu uzskatītu EIG gūto priekšrocību. Tāpat arī pretrunīgs ir fakts, ka jūras transporta pamatnostādnes Komisija piemēro EIG pat mutatis mutandis, lai gan tā tās uzskata par vienkāršiem finanšu starpniekiem, nevis par vienībām, kas veic jūras pārvadājumus.

115    Kā tas izriet no Bankia u.c. apsvērumiem, kas pausti pēc apelācijas sprieduma, tās uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums saistībā ar pasākumu selektivitāti. Tās uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav pat mēģināts pierādīt, ka ar attiecīgajiem pasākumiem to konkrēto seku dēļ ir ieviesta atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem, kas, ņemot vērā minētā nodokļu režīma mērķi, atrodas faktiski un juridiski salīdzināmās situācijās, kā tas ir prasīts apelācijas spriedumā.

116    Runājot par Aluminios Cortizo, no tās apsvērumiem, kas ir pausti pēc apelācijas sprieduma, izriet, ka tā piekrīt arī iebildumam par apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu saistībā ar to, ka visa atbalsta atgūšanas kārtība attiecas tikai uz ieguldītājiem, bet apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka 85–90 % no priekšrocības tika nodoti kuģniecības sabiedrībām. Aluminios Cortizo piebilst, ka apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots arī saistībā ar apgalvojumu, ka nav iespējams aprēķināt priekšrocību, kas iespējami ir piešķirta kuģu būvētavām.

117    Komisija lūdz noraidīt Spānijas Karalistes, Lico un PYMAR, kā arī personu, kas iestājušās lietā, Bankia u.c. un Aluminios Cortizo apgalvojumus.

118    Saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu tiesību aktos tiek sniegts to pamatojums. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu tiesības uz labu pārvaldību ietver pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

119    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un konteksta, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojumā ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes argumenti, tādējādi ļaujot, pirmkārt, Eiropas Savienības tiesai veikt tiesiskuma kontroli un, otrkārt, ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots (skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land NordrheinWestfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 278. punkts un tajā minētā judikatūra).

120    Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedums, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land NordrheinWestfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 279. punkts).

121    Komisijai nav pienākuma paust savu nostāju par visiem argumentiem, ko tai ir iesniegušas ieinteresētās personas, bet pietiek, ja tā izklāsta tos faktiskos apstākļus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma argumentācijā (spriedums, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land NordrheinWestfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 280. punkts).

122    Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojuma neesamība vai nepietiekamība, kas kavē šī sprieduma 119. punktā minēto tiesas pārbaudi, ir absolūts pamats, kuru Savienības tiesa var un kurš tai ir jāizvirza pēc savas iniciatīvas (skat. spriedumu, 1997. gada 20. februāris, Komisija/Daffix, C‑166/95 P, EU:C:1997:73, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

123    Spānijas Karalistes, Lico un PYMAR izvirzītais pamats ir jāpārbauda, ņemot vērā šos apsvērumus.

124    Jānorāda, ka apelācijas sprieduma 101. punktā Tiesa atzina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sniegusi norādes, kas ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka no attiecīgajiem nodokļu pasākumiem izrietošās priekšrocības ir selektīvas un var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci un ka, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, tā šo lēmumu pamatoja pietiekami un bez pretrunām šajā ziņā, izpildot LESD 296. pantā paredzētās prasības, kas ir precizētas judikatūrā.

125    Neraugoties uz iepriekš izklāstīto, Spānijas Karaliste, Lico, PYMAR un personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta virkne trūkumu pamatojumā, kurus Savienības tiesa vēl nav pārbaudījusi.

126    Pirmkārt, runājot par selektivitāti, Komisijai ir pārmests, ka tā nav identificējusi atsauces sistēmu nolūkā analizēt attiecīgo nodokļu pasākumu selektivitāti saskaņā ar šī sprieduma 83. punktā minēto judikatūru. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā, kas ir aplūkots kopā ar tā 132.–139. apsvērumu, Komisija pietiekami juridiski paskaidro iemeslus, kuru dēļ SNLS ir selektīva, it īpaši ņemot vērā nodokļu administrācijas diskrecionāro varu piešķirt atļauju veikt priekšlaicīgu norakstīšanu, pamatojoties uz neskaidriem kritērijiem, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 88.–102. punktā.

127    Otrkārt, runājot par iespējamo pamatojuma neesamību saistībā ar secinājumu, ka atbalsts ir piešķirts EIG, bet ne kuģniecības sabiedrībām, neatkarīgi no šī vērtējuma pamatotības pietiek konstatēt, ka apstrīdētā lēmuma 169. un 170. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka šis secinājums ir pamatots ar apsvērumu, ka atbalsts EIG, kas ir piešķirts nodokļu priekšrocību formā, ir tieši attiecināms uz valsti, jo piemērojamās normas neuzliek pienākumu daļu no priekšrocības nodot kuģniecības sabiedrībām.

128    Treškārt, runājot par iespējamo pamatojuma nenorādīšanu saistībā ar iemesliem, kuru dēļ atgūšanas kārtība attiecās uz EIG ieguldītājiem, lai gan atbalsta saņēmējas bija tieši EIG, no apstrīdētā lēmuma 161. apsvēruma izriet, ka Komisija secināja, ka priekšrocība sniedza labumu EIG un to pārskatāmības dēļ arī to ieguldītājiem. Saskaņā ar šo pašu apsvērumu EIG ir nodokļu ziņā pārskatāmas un tādējādi to atskaitāmie izdevumi automātiski tiek nodoti to ieguldītājiem.

129    Turklāt, neskarot visa atbalsta atgūšanas no ieguldītājiem kārtības pamatotības vērtējumu, neraugoties uz konstatējumu, ka 85–90 % no priekšrocības tika nodoti kuģniecības sabiedrībām, ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 169. un 170. apsvērumu šis lēmums izriet no konstatējuma, ka piemērojamie noteikumi neuzliek EIG un ieguldītājiem pienākumu daļu no priekšrocības nodot citiem uzņēmumiem, piemēram, kuģniecības sabiedrībām.

130    Runājot par iespējami mākslīgo vai pretrunīgo raksturu, kāds piemīt jūras transporta pamatnostādņu piemērošanai EIG, pietiek norādīt, ka apstrīdētā lēmuma 201. apsvērumā ir norādīts, ka jūras transporta pamatnostādnes ir jāpiemēro pēc analoģijas, kas atbilst pienākuma norādīt pamatojumu prasībām.

131    Ceturtkārt, Aluminios Cortizo arguments par nepietiekamu pamatojumu saistībā ar apgalvojumu, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 102. zemsvītras piezīmē (kas atbilst 101. zemsvītras piezīmei Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētajā redakcijā), saskaņā ar kuru nav iespējams aprēķināt priekšrocību, kas iespējami ir piešķirta kuģu būvētavām, ir balstīts uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma interpretāciju. No apstrīdētā lēmuma 169. un 170. apsvēruma izriet – ja Komisija uzskatīja, ka kuģu būvētavām nav piešķirts atbalsts, tas bija tāpēc, ka piemērojamajos noteikumos nebija noteikts pienākums daļu no priekšrocības nodot kuģu būvētavām, nevis tāpēc, ka nebija iespējams aprēķināt tām piešķirto priekšrocību. Attiecīgajā zemsvītras piezīmē Komisija tikai ir atgādinājusi, ka kuģu būvētavas tādējādi nav atbalsta saņēmējas, ka nav iespējams aprēķināt tām par labu notikušo kapitāla plūsmu un ka tādējādi nav jāpārbauda atbalsta saderība, ņemot vērā noteikumus, kas ir piemērojami kuģu būves nozarē.

132    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto un nepastāvot vajadzībai lemt par iebildumiem, ko Komisija ir izvirzījusi attiecībā uz Lico un PYMAR interesi apstrīdēt daļu apstrīdētā lēmuma pamatojuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūlijs, DTS Distribuidora de Televisión Digital/Komisija, T‑533/10, EU:T:2014:629, 170. punkts), pamats, kurš attiecas uz pamatojuma nenorādīšanu, kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

 Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

133    Pamatā, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un ko Spānijas Karaliste ir izvirzījusi savā prasības pieteikumā lietā T‑515/13, tā norāda, ka Komisija nav izdevusi rīkojumu atgūt atbalstu divās agrākās līdzīgās lietās, proti, 2001. gada 8. maija lēmumā par valsts atbalstu, ko Francija ir piešķīrusi uzņēmumam “Bretagne Angleterre Irlande” (“BAI” vai “Brittany Ferries”) (OV 2002, L 12, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums Brittany Ferries”), un Lēmumā par Francijas nodokļu EIG.

134    Spānijas Karaliste šajā ziņā norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka Francijas nodokļu EIG shēma bija līdzīga SNLS, jo “tām abām piemīt virkne būtisku pazīmju un ir līdzīgas sekas”. Vienīgās norādītās atšķirības esot tas, ka Francijas shēmā pastāv skaidrs atbrīvojums, bet Spānijas shēma izriet no dažādu noteikumu piemērošanas, tas, ka Francijas Republika bija informējusi Komisiju pirms režīma piemērošanas, pat ja tā par to nebija paziņojusi, un tas, ka Komisija vēl nekad iepriekš nebija lēmusi par šāda veida shēmu. Šīs iespējamās atšķirības tomēr esot nelietderīgas.

135    Pirmkārt, Spānijas Karaliste uzskata, ka skaidra atbrīvojuma esamība Lēmumā par Francijas nodokļu EIG nevar būt noteicoša, jo Spānijas atbrīvojums galvenokārt ir balstīts uz Likumā par uzņēmuma ienākuma nodokli paredzēto tonnāžas nodokļa sistēmu, no kuras nevar atkāpties vai kuru nevar grozīt ar tāda zemāka ranga tiesību normu kā Noteikumu par uzņēmuma ienākuma nodokli 50. panta 3. punkts.

136    Otrkārt, tam, ka Francijas iestādes šo shēmu darīja zināmu Komisijai, neesot nozīmes, jo to vēstule, kurā bija norādīts uz šo mehānismu, nebija paziņojums. Spānijas Karaliste turklāt norāda, ka tā arī Komisijai ir nosūtījusi vēstules, lai noskaidrotu dažus jautājumus pēc sūdzības, kas bija iesniegta Komisijai.

137    Treškārt, Spānijas Karaliste apgalvo – arī tam, ka brīdī, kad tika uzsākta formāla izmeklēšana par SNLS, Komisija jau bija lēmusi par Francijas nodokļu EIG, nav nozīmes abu šo shēmu atšķirību dēļ. Tādējādi, tā kā joprojām saglabājas Komisijas radītās neskaidrības lēmuma Brittany Ferries dēļ, Spānijas Karaliste norāda, ka atbalsta atgūšana saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu neesot bijusi jānosaka.

138    Komisija lūdz noraidīt Spānijas Karalistes izvirzītos argumentus.

139    Saskaņā ar judikatūru vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips kā Savienības tiesību vispārējs princips nosaka, ka pret salīdzināmām situācijām nevar attiekties atšķirīgi un pret dažādām situācijām nevar attiekties vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnojama (spriedums, 2014. gada 8. aprīlis, ABN Amro Group/Komisija, T‑319/11, EU:T:2014:186, 110. punkts). Turklāt pienākums pierādīt situāciju salīdzināmo raksturu ir tam, kas uz to atsaucas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 8. aprīlis, ABN Amro Group/Komisija, T‑319/11, EU:T:2014:186, 114. punkts).

140    Pirmkārt, runājot par argumentu, kas attiecas uz lēmumu Brittany Ferries, ir jānorāda, ka Spānijas Karaliste tikai atsaucas uz šo lēmumu, sīki nepaskaidrojot iemeslus, kuru dēļ attiecīgās situācijas ir salīdzināmas. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 251. apsvēruma un no lēmuma Brittany Ferries 193. apsvēruma izriet, ka pēdējā minētajā Komisija ir norādījusi, ka attiecīgās nodokļu priekšrocības, kas izriet no EIG izveides, bija vispārīgi pasākumi un tādējādi tās nebija valsts atbalsts. Līdz ar to pretēji tam, ko norāda Spānijas Karaliste, Komisija nav atteikusies izdot rīkojumu atgūt atbalstu lēmumā Brittany Ferries, kad tā šajā gadījumā deva rīkojumu par atgūšanu. Patiesībā Komisija drīzāk izdarīja atšķirīgus secinājumus, uzskatot, ka no EIG izrietošās nodokļu priekšrocības lēmumā Brittany Ferries nav valsts atbalsts, bet SNLS saskaņā ar apstrīdēto lēmumu veido valsts atbalstu.

141    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru prasītājs sava argumenta pamatojumam nevar balstīties uz Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi, pat ja pieņem, ka tā ir pierādīta, jo tas būtu pretrunā Līguma noteikumu pareizai interpretācijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Freistaat Sachsen u.c./Komisija, C‑57/00 P un C‑61/00 P, EU:C:2003:510, 52. un 53. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Vācija/Komisija, T‑347/09, nav publicēts, EU:T:2013:418, 51. punkts). Tādējādi neatkarīgi no atšķirībām starp attiecīgajiem režīmiem lēmumā Brittany Ferries un apstrīdētajā lēmumā katrā ziņā ir jāuzskata, ka Spānijas Karaliste nevar šī pamata pamatojumam atsaukties uz iespējamām izmaiņām Komisijas praksē.

142    Otrkārt, ir jākonstatē, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 214. apsvērumu Francijas nodokļu EIG shēmu var uzskatīt par salīdzināmu ar SNLS vairākos aspektos, it īpaši ņemot vērā nodokļu ziņā pārredzamu EIG un ieguldītāju starpniecību starp aktīva būvētāju un tā pircēju, finanšu līzinga līguma noslēgšanu, paātrinātu un priekšlaicīgu aktīvu norakstīšanu, ko veic EIG, aktīvu pārdošanas rezultātā iegūtā sabiedrību kapitāla pieauguma atbrīvojumu no nodokļa un EIG un tās ieguldītāju gūto priekšrocību daļas nodošanu aktīva pircējam. Tomēr apstrīdētā lēmuma 214. un 215. apsvērumā Komisija piebilda, ka pastāv arī dažas atšķirības, proti, tas, ka Francijas nodokļu EIG shēmā bija nepārprotami paredzēts, ka kapitāla pieaugums tiek atbrīvots no nodokļa, bet SNLS gadījumā šī atbrīvošana notiek, kopīgi piemērojot vairākas tiesību normas, tas, ka Francijas Republika bija informējusi Komisiju par shēmu, pat ja tā Komisijai to nebija paziņojusi, un tas, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisija jau bija lēmusi par līdzīgu shēmu, konkrēti Francijas nodokļu EIG shēmu.

143    Jānorāda, ka Spānijas Karalistes argumentācija zināmā mērā ir pretrunīga, ciktāl, pirmkārt, tā ir apstrīdējusi iespējamo Francijas nodokļu EIG shēmas un SNLS atšķirību esamību vai būtiskumu un, otrkārt, tā apgalvo, ka Komisija nevarēja pamatoties uz to, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tā jau bija lēmusi par līdzīgu shēmu, proti, Francijas nodokļu EIG shēmu, jo šīs shēmas bija pārāk atšķirīgas.

144    Šajā ziņā pietiek konstatēt – ņemot vērā, ka pastāv būtiskas līdzības Francijas nodokļu EIG shēmas un SNLS starpā, kas ir norādītas apstrīdētā lēmuma 214. apsvērumā, Komisija Lēmumā par Francijas nodokļu EIG arī šajā gadījumā ierobežoja atgūšanas pienākumu, it īpaši tāpēc, ka pastāv tās lēmumā Brittany Ferries norādītās neskaidrības, kuras varēja likt domāt, ka šāda veida pasākumi nav valsts atbalsts to vispārējā rakstura dēļ. Tādējādi no šāda viedokļa ir jākonstatē, ka nepastāv atšķirīga attieksme pret situāciju, kas attiecas uz Francijas nodokļu EIG un SNLS.

145    Ir taisnība, ka, lai gan Lēmumā par Francijas nodokļu EIG atgūšanas pienākums radās tikai dienā, kad tika publicēts lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, Komisija šajā gadījumā šo pienākumu uzlika dienā, kad tika publicēts tās Lēmums par Francijas nodokļu EIG (kas bija pirms dienas, kad tika pieņemts lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas izraisīja apstrīdētā lēmuma pieņemšanu). Tomēr šī atšķirīgā attieksme ir objektīvi pamatota ar faktu, ka no lēmuma Brittany Ferries izrietošā neskaidrība, kas izskaidroja daļēju neatgūšanu, kopš Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas vairs nepastāvēja, kā Komisija to pamatoti norāda un kā tas plašāk tiks paskaidrots šī sprieduma 191.–206. punktā.

146    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka arguments par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu Lēmuma par Francijas nodokļu EIG dēļ tādējādi ir jānoraida.

147    Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu

148    Lietā T‑515/13 Spānijas Karaliste izvirza pamatu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, nolūkā panākt, ka tiek atcelts rīkojums atgūt atbalstu par laikposmu līdz lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru publicēšanai, proti, 2011. gada 21. septembrim, jo apstrīdētajā lēmumā ir dots rīkojums atbalstu atgūt no Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas, proti, 2007. gada 30. aprīļa.

149    Spānijas Karaliste atsaucas uz virkni elementu, kas esot radījuši šo tiesisko paļāvību, proti, uz lēmumu Brittany Ferries, Lēmumu par Francijas nodokļu EIG, Komisijas 2001. gada 21. decembra lūgumu Spānijas iestādēm sniegt informāciju, Komisijas Lēmumu 2005/122/EK (2004. gada 30. jūnijs) par valsts atbalstu, ko Nīderlande plāno piešķirt četrām kuģu būvētavām sešu kuģu būves pasūtījumu izpildei (OV 2005, L 39, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par Nīderlandes kuģu būvētajām”), par Konkurences ģenerāldirektorātu (ĢD) atbildīgā komisāra 2009. gada 9. marta vēstuli, Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas saistīti ar tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai (OV 1998, C 384, 3. lpp.), un Komisijas Lēmumu C(2002) 582, galīgā redakcija (2002. gada 27. februāris), par valsts atbalstu N736/2001 – Režīms jūras pārvadājumu sabiedrību aplikšanai ar nodokli atkarībā no tonnāžas (tonnāžas nodoklis) (OV 2004, C 38, 5. lpp.). Turklāt tā apgalvo, ka Komisija pirmoreiz ir kopā analizējusi virkni atsevišķu pasākumu, ko valsts likumdevējs nebija paredzējis izveidot kā shēmu. Visbeidzot Spānijas Karaliste apstrīd apstākli, ka Lēmuma par Francijas nodokļu EIG pieņemšana izbeidza tiesisko paļāvību, ko tā balstīja uz faktu, ka Spānijas pasākumi neveido valsts atbalstu, jo abas shēmas bija ļoti atšķirīgas.

150    Prasības pieteikumā lietā T‑719/13 Lico un PYMAR izvirza arī pamatu, kurš attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un kura mērķis ir panākt, ka tiek atcelts rīkojums atgūt atbalstu.

151    Pirmkārt, runājot par aktiem, kas esot radījuši tiesisko paļāvību, Lico un PYMAR it īpaši pamatojas uz lēmumu par Nīderlandes kuģu būvētavām un par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra 2009. gada 9. marta vēstuli.

152    Otrkārt, Lico un PYMAR piebilst, ka uzņēmumi nevarēja paredzēt izmaiņas Komisijas pasākumos, jo par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra vēstulē bija norādīts, ka Komisija jau ir analizējusi SNLS un nav paredzējusi papildu pasākumus. Turklāt lēmumā Brittany Ferries Komisija esot secinājusi, ka shēma, kas ir analoga SNLS, neveido valsts atbalstu.

153    Treškārt, Lico un PYMAR norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādītas nekādas Savienības primāras intereses, kas būtu būtiskākas par skarto uzņēmumu interesēm.

154    Komisija lūdz noraidīt argumentu, ka pastāv tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.

155    Vispirms ir jāatgādina, ka uz tiesisko paļāvību uz valsts atbalsta likumību, izņemot ārkārtas apstākļus, principā var atsaukties tikai tad, ja šis atbalsts ir piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru (spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 134. punkts).

156    Tādējādi judikatūrā tāda atbalsta saņēmējiem, kas ir nelikumīgs, jo nav paziņots, nav izslēgta iespēja atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, kuri varēja leģitīmi pamatot to tiesisko paļāvību uz šī atbalsta likumību, lai iebilstu pret tā atmaksāšanu (spriedums, 2009. gada 9. septembris, Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, no T‑30/01 līdz T‑32/01 un no T‑86/02 līdz T‑88/02, EU:T:2009:314, 282. punkts).

157    No judikatūras izriet, ka uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu var atsaukties, ja ir izpildīti trīs nosacījumi.

158    Pirmkārt, tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienai privātpersonai, kurai Savienības iestāde, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotu paļāvību. Par šādiem solījumiem uzskata jebkādā veidā paziņotu konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju (spriedums, 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 63. punkts). Turklāt šiem solījumiem ir jāizriet no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Tiesisko paļāvību var radīt tikai garantijas, kas atbilst piemērojamajām tiesību normām (spriedums, 2006. gada 23. februāris, Cementbouw Handel & Industrie/Komisija, T‑282/02, EU:T:2006:64, 77. punkts).

159    Otrkārt, ja rūpīgs un piesardzīgs uzņēmējs var paredzēt tāda Savienības pasākuma pieņemšanu, kas var skart tā intereses, tas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties, kad minētais pasākums ir pieņemts (spriedumi, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 147. punkts, un 2010. gada 14. oktobris, Nuova Agricast un Cofra/Komisija, C‑67/09 P, EU:C:2010:607, 71. punkts).

160    Treškārt, ja Savienības iestādes ir radījušas situāciju, kas privātpersonai var radīt tiesisko paļāvību, tā tomēr var tikt izslēgta, ja attiecīgā iestāde pierāda, ka pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kuras prevalē pār skartajām privātajām interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 26. jūnijs, Sofrimport/Komisija, C‑152/88, EU:C:1990:259, 16. un 19. punkts; 1997. gada 17. jūlijs, Affish, C‑183/95, EU:C:1997:373, 57. punkts, un 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 164. punkts).

161    Šī lieta ir jāizskata, ņemot vērā šos principus.

162    Runājot par pirmo nosacījumu, ir lietderīgi atgādināt, ka apstrīdētā lēmuma 219.–245. apsvērumā Komisija ir pārbaudījusi virkni elementu, ko ir norādījusi Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR, un ir secinājusi, ka tie nerada nekādu tiesisko paļāvību. Tādējādi ir jāpārbauda, vai šie elementi veido konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus.

163    Pirmkārt, ir jānorāda, ka lēmumu Brittany Ferries un Lēmumu par Francijas nodokļu EIG nevar uzskatīt par tādiem, kas sniedz konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus, jo tajos ne tieši, ne netieši nav minēta SNLS.

164    Otrkārt, ir jānoraida arguments, kas ir pamatots ar Komisijas 2001. gada 21. decembra lūgumu Spānijas iestādēm sniegt informāciju, jo šis lūgums un iespējamā Komisijas vēlākā bezdarbība zināmā laikposmā neveido konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus saistībā ar SNLS likumību. Kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 222. apsvērumā, šajā lūgumā sniegt informāciju Komisija tikai lūdza sniegt papildu informāciju par iespējamu nodokļu līzinga shēmas esamību, kas ir piemērojama kuģiem Spānijā, lai varētu to pārbaudīt, ņemot vērā noteikumus par valsts atbalstu. Turklāt Komisijas vēlākā bezdarbība nevar veidot konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus, ņemot vērā Spānijas iestāžu sniegtās atbildes saturu. Šī atbilde ir vismaz neskaidra, ciktāl Spānijas iestādes apgalvo, ka nav nekādas citas finanšu līzinga shēmas, izņemot to, ko Komisija jau ir apstiprinājusi kādā iepriekšējā lēmumā.

165    Treškārt, arguments, kas ir pamatots ar Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem attiecībā uz tiešo uzņēmējdarbības aplikšanu ar nodokļiem (skat. šī sprieduma 149. punktu), kurā ir norādīts, ka noteikumi par vērtības samazināšanos un norakstīšanu nav valsts atbalsts, ja tie vienādi ir piemērojami visiem uzņēmumiem un visiem ražojumiem, nevar pamatot tiesisko paļāvību, jo, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 242. apsvērumā, SNLS nav piemērojama visiem uzņēmumiem un visiem ražojumiem.

166    Ceturtkārt, Komisijas Lēmums C(2002) 582, galīgā redakcija (2002. gada 27. februāris), par tonnāžas nodokli (skat. šī sprieduma 149. punktu), kurā bija atzīta šīs shēmas saderība, nevar izraisīt tiesisko paļāvību, jo tas attiecas uz savu vai nomātu kuģu ekspluatāciju, nevis uz finanšu darbībām, kas attiecas uz kuģu berbouta fraktēšanu, kā tas ir šajā gadījumā un kā tas pamatoti izriet no apstrīdētā lēmuma 245. apsvēruma.

167    Piektkārt, pat ja pieņem, ka Komisija pirmoreiz kopā ir analizējusi virkni atsevišķu pasākumu, kurus valsts likumdevējs nebija paredzējis izveidot kā shēmu, ko Komisija turklāt apstrīd, ne Spānijas Karaliste, ne uzņēmumi nevar tikai ar šo faktu pamatot konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu solījumu esamību, saskaņā ar kuriem SNLS nav valsts atbalsts. Kā Komisija to pamatoti ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 238. un 239. apsvērumā, šis fakts vien pats par sevi nevar izslēgt, ka tā varēja veikt pasākumu vispārēju vērtējumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā pasākumus pārbaudīja arī katru atsevišķi.

168    Sestkārt, ir jānorāda, ka lēmumā par Nīderlandes kuģu būvētavām nav konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu solījumu attiecībā uz SNLS likumību. Lēmumā par Nīderlandes kuģu būvētavām Komisija nav konkrēti, bez nosacījumiem un saskaņoti apgalvojusi, ka pēc pilnīgas un padziļinātas analīzes veikšanas tā secināja, ka SNLS nav valsts atbalsts. Pirmām kārtām, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumā, lēmuma par Nīderlandes kuģu būvētavām priekšmets bija nevis SNLS, bet gan Nīderlandes shēma. Tādējādi tajā tikai pakārtoti bija atsauce uz Spānijas pasākumiem. Otrām kārtām, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 225. apsvēruma, Spānijas pasākumi, ko Nīderlande centās kompensēt, bija nevis SNLS, bet gan iespējamas subsīdijas par procentu likmēm, ko saņēma Spānijas kuģu būvētavas.

169    Septītkārt, attiecībā uz par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra 2009. gada 9. marta vēstuli ir jānorāda, ka tā tika nosūtīta, atbildot Norvēģijas Karalistes tirdzniecības un rūpniecības ministram, kas pēc tam, kad bija norādījis, ka SNLS veido atbalsta shēmu Spānijas kuģu būvētavām, bija lūdzis sniegt informāciju par Komisijas plānoto rīcību. Savā atbildē par Konkurences ĢD atbildīgais komisārs norādīja, ka Komisija ir pārbaudījusi jautājumu un ka, tā kā shēma bez diskriminācijas bija atvērta tādu kuģu iegādei, ko ir būvējušas citu dalībvalstu kuģu būvētavas, tā nav paredzējusi “šajā stadijā” veikt papildu pasākumus.

170    Šajā ziņā, kā to pamatoti norāda Lico un PYMAR, ir jākonstatē, ka arguments, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 233. apsvērumā, saskaņā ar kuru attiecīgā vēstule nav formāls Komisijas akts, nav izšķirošs.

171    Kā to norāda Lico un PYMAR, tika atzīts, ka iestādes ierēdņa paziņojumu piedēvējamība iestādei ir atkarīga tostarp no tā, kā šos paziņojumus ir varējusi uztvert sabiedrība. Noteicošais elements, lai ierēdņa paziņojumus piedēvētu iestādei, ir tas, vai šo paziņojumu adresāti šajā situācijā varēja saprātīgi pieņemt, ka tā ir nostāja, ko ierēdnis ir ieņēmis atbilstoši savām amata pilnvarām. Šajā ziņā it īpaši ir jānovērtē, vai ierēdnim vispārīgi ir kompetence attiecīgajā nozarē; vai viņš savus rakstveida paziņojumus izplata, izmantojot papīru ar kompetentā dienesta logotipu; vai intervijas televīzijai viņš sniedz dienesta telpās; vai viņš nemin savu paziņojumu personisko raksturu un nenorāda, ka tie atšķiras no kompetentā dienesta oficiālās nostājas, un vai kompetentās iestādes dienesti laikus neveic pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai kliedētu ierēdņa paziņojumu adresātu iespaidu, ka runa ir par iestādes oficiālu nostāju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 17. aprīlis, AGMCOS.MET, C‑470/03, EU:C:2007:213, 56.–58. punkts).

172    Tādējādi nevar izslēgt, ka vēstule, ko Komisijas konkurences dienestu augstākā ranga amatpersona šajā statusā, kā tas izriet gan no vēstules logotipa, gan no paraksta, ir nosūtījis Norvēģijas Karalistes tirdzniecības un rūpniecības ministram, proti, šīs valsts kompetentajai iestādei šajā jomā, principā var radīt tiesisko paļāvību uzņēmumiem saistībā ar SNLS vērtējumu, ņemot vērā valsts atbalsta noteikumus.

173    Tāpat arī tas, ka attiecīgā vēstule nav adresēta uzņēmumiem, kas uz to atsaucas, nav izšķirošs, ar nosacījumu, ka tiem ir paziņots tās saturs. Šajā gadījumā šķiet, ka šīs vēstules saturs uzņēmumiem, kuri piedalās SNLS, bija zināms kopš 2009. gada, kā tas izriet no vēstules, ko Norvēģijas kuģniecības sabiedrība nosūtījusi kādai Spānijas kuģu būvētavai 2009. gada aprīlī, un no vēstules, ko nosūtījusi Spānijas Rūpniecības ministrija, kura apgalvo, ka tā par šo vēstuli visus attiecīgos uzņēmumus ir informējusi to periodiskajās sanāksmēs.

174    Tomēr, lai par ģenerāldirektorātu Konkurences ĢD atbildīgā komisāra vēstule faktiski varētu radīt tiesisko paļāvību, vēl ir vajadzīgs, lai, ņemot vērā tās saturu, tā sniegtu konkrētus, beznosacījumu un saskaņotus solījumus. Taču, kā pamatoti izriet no apstrīdētā lēmuma 235. un 236. apsvēruma, šajā gadījumā tā tas nav. Jākonstatē, ka šajā vēstulē konkrēti, bez nosacījumiem un saskaņoti nav apgalvots, ka pēc pilnīgas un padziļinātas analīzes veikšanas Komisija ir secinājusi, ka SNLS nav valsts atbalsts. Ciktāl Norvēģijas iestāžu vēstulē bija paustas šīs valsts kuģu būvētavu bažas, komisāra vēstulē bija tikai norādīts, ka SNLS, šķiet, nerada diskrimināciju attiecībā uz citu dalībvalstu kuģu būvētavām. Turklāt minētajā vēstulē bija piebilsts, ka “šajā stadijā” nav paredzēti papildu pasākumi, kas norāda, ka šī nostāja varēja tikt grozīta, ja tiktu sniegti jauni pierādījumi. Tādējādi Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR nevar tiesisko paļāvību pamatot ar šo vēstuli.

175    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus par pirmo no trim kumulatīvajiem nosacījumiem, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, pārējie nosacījumi nav jāpārbauda.

176    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, kā nepamatots ir jānoraida pamats, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.

 Par tiesiskās drošības principa pārkāpumu

177    Prasības pieteikumā lietā T‑515/13 Spānijas Karaliste izvirza pamatu, kas attiecas uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, lai pamatotu to savu prasījumu daļu, kurā ir lūgts atcelt rīkojumu atgūt atbalstu par laikposmu līdz lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru publicēšanai, jo apstrīdētajā lēmumā ir likts atbalstu atgūt no Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas.

178    Pirmkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka virkne elementu ir izraisījusi juridisku nenoteiktību saistībā ar SNLS likumību. Lēmums Brittany Ferries esot ļāvis uzņēmējiem pamatoti uzskatīt, ka attiecīgās nodokļu priekšrocības ir vispārīgi pasākumi. Turklāt par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra 2009. gada 9. marta vēstule Norvēģijas iestādēm esot nostiprinājusi juridisko nenoteiktību. Spānijas Karaliste norāda, ka šajā vēstulē skaidri ir norādīts, ka Komisija zināja par shēmas esamību un ka pēc tās izanalizēšanas tā uzskatīja, ka shēma nerada nekādas problēmas, ņemot vērā valsta atbalsta noteikumus. Tādējādi minētā vēstule esot mudinājusi uzņēmumus, kas piedalījās SNLS, domāt, ka tā ir likumīga. Spānijas Karaliste arī norāda, ka tolaik presē tika sniegta plaša informācija par vēstules saturu.

179    Otrkārt, Spānijas Karaliste atsaucas uz Komisijas ilgstošu bezdarbību pēc saprātīga termiņa beigām, lai gan tā zināja par SNLS esamību. Ņemot to vērā, nav lietderīgi, ka citu dalībvalstu kuģu būvētavas sūdzības iesniedz tikai 2006. gadā. Tādējādi tā uzskata, ka atbalstu nevar prasīt atgūt pirms lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2011. gada 21. septembrī.

180    Prasības pieteikumā lietā T‑719/13 Lico un PYMAR norāda, ka ar rīkojumu atgūt piešķirto atbalstu ir pārkāpts tiesiskās drošības princips.

181    Pirmkārt, runājot par elementiem, kas esot izraisījuši juridisku nenoteiktību, Lico un PYMAR it īpaši atsaucas uz lēmumu Brittany Ferries.

182    Lico un Pymar pretēji Komisijai apgalvo, ka Lēmums par Francijas nodokļu EIG neesot kliedējis šo juridisko nenoteiktību, jo pastāvot būtiskas atšķirības starp Francijas shēmu un SNLS. Vispirms Francijas shēma izrietēja no kāda Vispārējā nodokļu kodeksa noteikuma, bet SNLS bija balstīta uz vairāku noteikumu saskaņotu piemērošanu. Turklāt Francijas shēmā daļa priekšrocības noteikti bija jānodod kuģniecības sabiedrībai, bet SNLS ietvaros tas izrietēja no pušu privāttiesiskiem nolīgumiem. Turklāt Komisija uzskatīja, ka Francijas shēma ir atbalsts transporta nozarē, bet šajā gadījumā tā secināja, ka runa ir par atbalstu ieguldītājiem. Ņemot vērā šīs atšķirības, Lico un PYMAR apgalvo, ka uzņēmumi nevarēja paredzēt, ka Komisijas secinājumi par Francijas shēmu būtu jāattiecina uz SNLS. Turklāt Lēmumā par Francijas nodokļu EIG neesot skaidri norādīts, ka lēmuma Brittany Ferries saturs ir nepareizs vai ka Komisija ir ieņēmusi citu nostāju.

183    Lico un PYMAR apgalvo, ka citi elementi sekmēja juridiskās nenoteiktības rašanos, proti, lēmums par Nīderlandes kuģu būvētavām un par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra 2009. gada 9. marta vēstule.

184    Runājot par lēmumu par Nīderlandes kuģu būvētavām, Lico un PYMAR norāda, ka no tā var secināt, ka Komisija zināja par SNLS esamību un ka, pamatojoties uz saņemto informāciju, tā uzskatīja, ka shēma nav valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi, lai gan nav atzīts, ka šis lēmums ir nostiprinājis tiesisko paļāvību, Lico un PYMAR apgalvo, ka minētais lēmums vismaz palielināja nenoteiktību, kas pastāvēja attiecībā uz SNLS likumību. Ņemot vērā Komisijas pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi, tādi paziņojumi kā tie, kas ir ietverti publicētajā lēmumā par Nīderlandes kuģu būvētavām, viegli varētu likt domāt, ka SNLS ir likumīga.

185    Lico un PYMAR arī apgalvo, ka, lai gan nav atzīts, ka par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra vēstule varēja radīt tiesisko paļāvību, ir jāatzīst vismaz, ka tā nostiprināja neskaidrību attiecībā uz SNLS likumību. Šajā ziņā Lico un PYMAR atgādina par kontekstu, kādā šī vēstule tika nosūtīta. It īpaši tās norāda, ka Spānijas iestāžu un Komisijas dienestu starpā notika sarakste un tās rīkoja sanāksmes par SNLS 2008. gadā. Tās uzskata, ka šīs sarakstes laikā tika panākta vienošanās, ka SNLS netiek uzskatīta par valsts atbalstu, ja Spānijas iestādes pieņems saistošu atzinumu, kurā ir izskaidrots fakts, ka SNLS ir piemērojama kuģiem, kuri ir būvēti visās EEZ kuģu būvētavās. Turklāt Spānijas iestādes esot Komisijai nosūtījušas atzinuma projektu, kas to esot pārskatījusi un ieteikusi redakcionālus grozījumus, kuri tika iestrādāti galīgajā redakcijā. Komisijas dienesti esot apgalvojuši, ka saistošā atzinuma saturs ir “nevainojams”. Šajā kontekstā Lico un PYMAR 2009. gadā tika nosūtīta par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra vēstule.

186    Otrkārt, Lico un PYMAR apgalvo, ka Komisija par SNLS esamību zināja kopš tās ieviešanas, kā to pierāda lūgumi sniegt informāciju, kas Spānijas iestādēm tika nosūtīti, sākot no 2001. gada. Turklāt SNLS veidojošo pasākumu apstiprinājums esot publicēts Boletín Oficial del Estado (Valsts Oficiālais Vēstnesis) un plaši izplatīts presē. Neraugoties uz minēto, Komisija, neuzsākdama formālu izmeklēšanas procedūru, neesot rīkojusies gandrīz desmit gadus, kas veidojot pārmērīgi ilgu termiņu. Turklāt Lico un PYMAR apgalvo, ka ir pretrunīgi atteikties no laikposmā no 2002. līdz 2006. gadam piešķirtā atbalsta atgūšanas tiesiskās drošības principa pārkāpuma dēļ, vienlaikus apgalvojot, ka šo laikposmu nevar ņemt vērā, lai pārbaudītu, vai Komisija nerīkojās pārāk ilgu laiku. Katrā ziņā, pat ja pieņem, ka ir jāpārbauda, vai Komisija rīkojās saprātīgā termiņā tikai pēc 2006. gada, Lico un PYMAR uzskata, ka atbildei ir jābūt noliedzošai pēc analoģijas ar 1987. gada 24. novembra spriedumu RSV/Komisija (223/85, EU:C:1987:502), kurā Komisijai lēmuma pieņemšanai bija vajadzīgi 26 mēneši. Turklāt tās norāda – ja SNLS ir tik līdzīga shēmai, uz kuru attiecas Lēmums par Francijas nodokļu EIG, kā to apgalvo Komisija, kas tā nav, pieci gadi, kuri pagāja līdz lēmumam uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, šajā gadījumā skaidri ir pārāk ilgs laiks. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Lico un PYMAR uzskata, ka juridiskā nenoteiktība pastāvēja līdz lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru publicēšanai 2011. gadā.

187    Apsvērumos par tiesvedības tālāko norisi lietā T‑719/13 RENV Bankia u.c. apgalvo, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpuma esamība nav atkarīga no tiesiskās drošības principa pārkāpuma pretēji tam, ko, šķiet, norāda Komisija. Tās uzskata, ka tiesiskās drošības principa pārkāpums pastāvēja līdz apstrīdētā lēmuma publicēšanai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

188    Turklāt Bankia u.c. norāda, ka par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra vēstule tika nosūtīta pēc Lēmuma par Francijas nodokļu EIG. Tādējādi šis lēmums nevarēja izbeigt juridisko nenoteiktību.

189    Visbeidzot Bankia u.c. uzskata – ja Francijas nodokļu EIG gadījums būtu tik līdzīgs šajā lietā aplūkotajam gadījumā, kā to apgalvo Komisija, piecu gadu laikposms, kas pagāja no Lēmuma par Francijas nodokļu EIG un lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, esot pārāk ilgs.

190    Komisija lūdz noraidīt Spānijas Karalistes, Lico un PYMAR izvirzītos argumentus.

191    Ar šo pamatu Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR norāda uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, lai lūgtu atcelt rīkojumu atmaksāt atbalstu attiecībā uz visu laikposmu līdz lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru publicēšanai, proti, 2011. gada 21. septembrim, jo apstrīdētajā lēmumā ir dots rīkojums atbalstu atgūt no Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas, proti, 2007. gada 30. aprīļa.

192    Vispirms ir jāatgādina, ka persona, kas ir iestājusies lietā, savos prasījumos var vienīgi lūgt atbalstīt vai noraidīt kādas pamatlietas puses prasījumus, un tādējādi personai, kas ir iestājusies lietā, nav iespējas jebkādā veidā grozīt prasības priekšmetu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1995. gada 6. februāris, Auditel/Komisija, T‑66/94, EU:T:1995:20, 27. punkts). Šajā gadījumā Bankia u.c. lūdz atcelt rīkojumu atgūt atbalstu arī attiecībā uz laikposmu no 2011. gada 21. septembra, kad tika publicēts lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, līdz 2014. gada 16. aprīlim, kad apstrīdētais lēmums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, bet Lico un PYMAR lūdz atcelt rīkojumu atgūt atbalstu tikai līdz lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru publicēšanai 2011. gada 21. septembrī. Tādējādi lūgums atcelt rīkojumu atgūt atbalstu attiecībā uz šo papildu laikposmu, ko ir iesniegušas Bankia u.c., pārsniedz Lico un PYMAR celtās prasības apmēru un tādējādi ir jānoraida kā nepieņemams.

193    No judikatūras izriet, ka loģiskas sekas atbalsta atzīšanai par nelikumīgu ir tā atcelšana, to atgūstot nolūkā atjaunot iepriekšējo situāciju. Piespriest atmaksāt atbalstu varētu būt nepiemēroti tikai tad, ja rastos ārkārtas apstākļi (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 33. un 35. punkts). Judikatūrā nav izslēgta atbalsta, kas ir nelikumīgs, jo nav ticis paziņots, saņēmēju iespēja atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, piemēram, tiesiskās drošības principa pārkāpumu, lai iebilstu pret tā atmaksu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. aprīlis, Komisija/Salzgitter, C‑408/04 P, EU:C:2008:236, 106. un 107. punkts).

194    Turklāt tiesiskās drošības princips nozīmē, ka Savienības tiesību akti ir noteikti un to piemērošanu privātpersonas var paredzēt (spriedums, 2010. gada 14. oktobris, Nuova Agricast un Cofra/Komisija, C‑67/09 P, EU:C:2010:607, 77. punkts), lai tās skaidri varētu uzzināt savas tiesības un pienākumus un atbilstoši rīkoties (spriedums, 1989. gada 22. februāris, Komisija/Francija un Apvienotā Karaliste, 92/87 un 93/87, EU:C:1989:77, 22. punkts). Šis tiesiskās drošības princips ir īpaši svarīgs tādu tiesību normu gadījumā, kas var ietvert finansiālas izmaksas, lai ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tām uzlikto pienākumu apmēru (skat. spriedumu, 2017. gada 21. septembris, Eurofast/Komisija, T‑87/16, nav publicēts, EU:T:2017:641, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

195    Jānorāda, ka valsts atbalsta jomā prasība iebilst pret pienākumu atmaksāt atbalstu, pamatojoties uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, tiek apmierināta tikai pilnībā izņēmuma apstākļos. Viens no retiem šāda veida prasību piemēriem, kas ir tikusi apmierināta, ir prasība, par kuru ir taisīts 2004. gada 1 jūlija spriedums Salzgitter/Komisija (T‑308/00, EU:T:2004:199). Šis spriedums apelācijas tiesvedībā tika atcelts ar 2008. gada 22. aprīļa spriedumu Komisija/Salzgitter (C‑408/04 P, EU:C:2008:236), un pēc Tiesas veiktās lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai tā galu galā 2013. gada 22. janvāra spriedumā Salzgitter/Komisija (T‑308/00 RENV, EU:T:2013:30) uzskatīja, ka nosacījumi, lai konstatētu tiesiskās drošības principa pārkāpumu, nav izpildīti.

196    No judikatūras izriet, ka, lai noskaidrotu, vai pastāv tiesiskās drošības principa pārkāpums, ir jāpārbauda virkne elementu, proti, piemērojamā tiesiskā režīma skaidrības neesamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Nuova Agricast un Cofra/Komisija, C‑67/09 P, EU:C:2010:607, 77. punkts) un/vai Komisijas bezdarbība ilgā laikposmā bez pamatojuma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 24. novembris, RSV/Komisija, 223/85, EU:C:1987:502, 14. un 15. punkts, un 2008. gada 22. aprīlis, Komisija/Salzgitter, C‑408/04 P, EU:C:2008:236, 106. un 107. punkts). Runājot par pēdējo minēto elementu, ir svarīgi atgādināt, ka Komisijai ir pienākums rīkoties saprātīgā termiņā saistībā ar valsts atbalsta izmeklēšanas procedūru un tai nav atļauts palikt bezdarbības stāvoklī iepriekšējas izmeklēšanas stadijā. Jāpiebilst, ka procedūras saprātīgais termiņš ir jāvērtē atkarībā no katras lietas apstākļiem, piemēram, tās sarežģītības un pušu rīcības (spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 81. un 82. punkts).

197    Tādējādi ir jāpārbauda, vai pastāv šādi ārkārtas apstākļi, kas šajā gadījumā nepieļauj rīkojumu par atbalsta atgūšanu.

198    Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 251., 261. un 262. apsvērumā atzīst, ka tiesiskās drošības princips nepieļauj atbalsta atgūšanu līdz Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanai. Komisija neapstrīd, ka 2001. gada Lēmums Brittany Ferries būtu varējis likt uzņēmumiem uzskatīt, ka attiecīgās nodokļu priekšrocības ir vispārīgi pasākumi un tādējādi neveido valsts atbalstu. Tomēr tā apgalvo, ka šī juridiskā nenoteiktība izzuda brīdī, kad tika publicēts lēmums par Francijas nodokļu EIG, t.i., 2007. gada 30. aprīlī. Šī iemesla dēļ, lai pārbaudītu šī pamata pamatotību, nav nozīmes elementiem, kuri attiecas uz laiku pirms šī datuma un uz kuriem ir atsaukušies lietas dalībnieki, piemēram, Komisijas iespējamā bezdarbība pēc 2001. gada lūguma sniegt informāciju vai 2004. gada lēmuma par Nīderlandes kuģu būvētavām.

199    Runājot par Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas 2007. gada aprīlī sekām, ir jānorāda, ka Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja uzskatīt, ka šis lēmums ir likvidējis jebkādu juridisko nenoteiktību, ciktāl tam vajadzēja likt uzmanīgam un informētam uzņēmumam uzskatīt, ka shēma, kas ir līdzīga SNLS, varētu veidot valsts atbalstu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Lēmuma par Francijas nodokļu EIG izriet, ka shēma jūras kuģu būvei un to nodošanai kuģniecības sabiedrībām ar EIG starpniecību un izmantojot finanšu līzinga līgumus, kas radīja zināmas nodokļu priekšrocības, varēja veidot valsts atbalsta shēmu. Lai gan ir tiesa, ka attiecīgā shēma Lēmumā par Francijas nodokļu EIG un SNLS nebija identiskas, neviens elements neļauj pierādīt, ka to atšķirības bija lielākas nekā tās, kas pastāvēja starp SNLS un shēmu, kura ir aplūkota lēmumā Brittany Ferries, uz kuru Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR ir atsaukušās šī pamata pamatojumam.

200    Turklāt apstākļi, kādi pastāvēja pēc Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas un uz kuriem atsaucas Spānijas Karaliste, Lico un PYMAR, nenoliedz, ka ar šo publicēšanu tika izbeigta juridiskā nenoteiktība, kā to pamatoti apgalvo Komisija.

201    Pirmkārt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 257. apsvēruma, par Konkurences ĢD atbildīgā komisāra 2009. gada 9. marta vēstule nevar būt radījusi vai saglabājusi juridisku nenoteiktību, ņemot vērā šī sprieduma 174. punktā izklāstītos apsvērumus. Šajā vēstulē tikai ir norādīts, ka SNLS nerada diskrimināciju attiecībā uz citu dalībvalstu kuģu būvētavām, piebilstot, ka Komisija “šajā stadijā” nav paredzējusi papildu pasākumus.

202    Otrkārt, runājot par iespējamo ilgo Komisijas bezdarbības laikposmu pēc Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas, neatkarīgi no tā, vai runa ir tikai par vienu no elementiem, kas ļauj konstatēt tiesiskās drošības principa un obligāta un kumulatīva nosacījuma pārkāpuma esamību, kā to apgalvo Komisija, ir jākonstatē, ka Komisija katrā ziņā šajā gadījumā nav palikusi neaktīva nesapratīgi ilgu laikposmu.

203    Ņemot vērā, ka pārbaude ir jāveic tikai attiecībā uz laikposmu pēc Lēmuma par Francijas nodokļu EIG publicēšanas 2007. gada aprīlī, jo pirms šī datuma Komisija ir atzinusi juridiskas nenoteiktības esamību, ir jānorāda, ka lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru šajā gadījumā tika publicēts 2011. gada septembrī, proti, gandrīz četrus ar pusi gadus vēlāk.

204    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 259. un 261. apsvēruma izriet, ka no astoņiem lūgumiem sniegt informāciju, kurus Komisija nosūtīja Spānijas iestādēm, seši tika nosūtīti šī sprieduma 203. punktā minētajā laikposmā un ka attiecīgie pasākumi bija sarežģīti, ko nevar apstrīdēt. Šo iemeslu dēļ Komisijai nevar pārmest, ka tā bez pamatojuma ir palikusi neaktīva nesapratīgi ilgu laikposmu, ņemot vērā šīs lietas apstākļus.

205    Runājot par 1987. gada 24. novembra spriedumu RSV/Komisija (223/85, EU:C:1987:502, 12. un 14. punkts), uz kuru savu pretenziju atbalstam ir atsaukusies Lico un PYMAR un kurā nepamatots 26 mēnešu termiņš tika atzīts par pārmērīgi ilgumu, ir jānorāda, ka Tiesas rastajā risinājumā izšķiroša loma ir bijusi ārkārtas apstākļiem lietā, līdz ar to šo risinājumu nevar vienkārši attiecināt uz citiem gadījumiem šajā lietā. Par atbalstu, kas tika aplūkots lietā, kurā ir taisīts 1987. gada 24. novembra spriedums RSV/Komisija (223/85, EU:C:1987:502), Komisijai formāli bija paziņots, lai gan tas tika darīts novēloti pēc tā izmaksas. Turklāt tas bija saistīts ar papildu izmaksām, kuras attiecas uz Komisijas iepriekš atļautu atbalstu. Visbeidzot atbalsta saderības pārbaudei nav jāveic padziļināta izpēte (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Comune di Milano/Komisija, T‑167/13, pārsūdzēts apelācijas tiesvedībā, EU:T:2018:940, 158. punkts). Visi šie ārkārtas apstākļi skaidri atšķiras no tiem, kādi ir šajā lietā, kurā strīdīgais atbalsts nekad nav ticis paziņots, Komisija Spānijas iestādēm attiecīgajā laikposmā nosūtīja vairākus lūgumus sniegt informāciju un pasākumi ir diezgan sarežģīti. Līdz ar to Lico un PYMAR nevar pamatoti atsaukties uz minētajā spriedumā rasto risinājumu.

206    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pamats, kas attiecas uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatots.

 Par atbalsta atgūšanai piemērojamo principu pārkāpumu, ņemot vērā nesaderīgā atbalsta apmēra aprēķināšana metodi

207    Prasības pieteikumā lietā T‑719/13 Lico un PYMAR pakārtoti izvirza pamatu, kas attiecas uz atbalsta atgūšanai piemērojamo principu pārkāpumu, ņemot vērā nesaderīgā atgūstamā atbalsta apmēra aprēķināšana metodi. Tās uzskata, ka apstrīdētais lēmums varētu likt prasīt atgūt summu, kas ir lielāka nekā atbalsts, kuru ieguldītāji faktiski ir saņēmuši.

208    Lico un PYMAR uzskata, ka atbalsta apmēra aprēķināšanas metodes formulējums ir maldinošs un neskaidrs. Tās kritizē apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā, šķiet, ir dots rīkojums atgūt visu atbalstu no ieguldītājiem, lai gan daļa no nodokļu priekšrocības tika nodota kuģniecības sabiedrībām. No atgūšanas rīkojuma esot jāizslēdz atbalsta daļa, kas faktiski tika nodota citiem uzņēmumiem, pat ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav noteikts pienākums nodot daļu atbalsta.

209    Lico un PYMAR apgalvo, ka atbalsta saņēmēja iegūtajai ekonomiskajai priekšrocībai visos gadījumos nav obligāti jābūt līdzvērtīgai izmantoto valsts līdzekļu apmēram, pat ja bieži vien tas tā ir.

210    Turklāt tādas summas atgūšana, kas ir lielāka nekā ieguldītāju faktiski saņemtais atbalsts, viņiem radītu mazāk labvēlīgu situāciju nekā to konkurentiem tā vietā, lai atjaunotu situāciju, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas.

211    Apsvērumos par tiesvedības turpmāku norisi lietā T‑719/13 RENV Bankia u.c. apgalvo, ka rīkojums visu atbalstu atgūt no ieguldītājiem, lai gan tie ir saņēmuši tikai 10–15 % no priekšrocības, ir prettiesisks. Tās norāda, ka atgūšanas priekšmets nav uzlikt sodu, bet tikai likvidēt konkurences izkropļojumu, ko ir radījusi atbalsta piešķiršana. Tādas summas atgūšana, kas ir lielāka nekā faktiski saņemtā priekšrocība, radītu konkurences izkropļojumu par labu atbalsta saņēmēja konkurentiem.

212    Turklāt Bankia u.c. norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija atzina, ka EIG un ieguldītāji darbojās kā starpnieki, kas priekšrocību nodeva kuģniecības sabiedrībām. Vēl arī Komisija esot atzinusi, ka priekšrocības sadalījuma noteikumi iepriekš tika paziņoti Spānijas iestādēm brīdī, kad tika lūgts ļaut veikt priekšlaicīgu norakstīšanu. Turklāt līguma, kurā ir paredzēti noteikumi priekšrocības sadalījumam starp pusēm, iepriekšēja parakstīšana bija priekšnoteikums tam, lai varētu piekļūt SNLS.

213    Bankia u.c. piebilst, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunīgs, ciktāl Komisija uzskatīja, ka kuģniecības sabiedrībām nav piešķirts valsts atbalsts, jo priekšrocības nodošana izrietēja no privāttiesiskiem līgumiem, un ciktāl tā tajā pašā laikā par spēkā neesošiem atzina noteikumus, kas ir ietverti šajos privāttiesiskajos līgumos, kuri ieguldītājiem ļāva atgūt priekšrocību no reālajiem saņēmējiem, proti, kuģu būvētavām.

214    Apsvērumos par tiesvedības turpmāku norisi lietā T‑719/13 RENV Aluminios Cortizo apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunīgs, jo Komisija deva rīkojumu visu atbalstu atgūt no ieguldītājiem, lai gan tā atzina, ka 85–90 % no priekšrocības tika nodoti kuģniecības sabiedrībām.

215    Aluminios Cortizo arī norāda, ka no apstrīdētā lēmuma projekta izriet, ka Komisija bija paredzējusi dot rīkojumu par atbalsta atgūšanu no kuģniecības sabiedrībām.

216    Komisija apstrīd šos argumentus.

217    Saskaņā ar judikatūru nelikumīga atbalsta atcelšana, to atgūstot, ir atzinuma par atbalsta prettiesiskumu loģiskas sekas ar mērķi atjaunot agrāko stāvokli. Šis mērķis ir sasniegts, tiklīdz attiecīgo atbalstu attiecīgā gadījumā kopā ar nokavējuma procentiem ir atmaksājis saņēmējs vai, citiem vārdiem sakot, uzņēmumi, kas faktiski guva no tā labumu. Atmaksājot atbalstu, saņēmējs zaudē tās priekšrocības, kādas viņam bija attiecībā pret saviem konkurentiem tirgū, un tiek atjaunota situācija, kas pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas. No tā izriet, ka galvenais mērķis, kāds ir izvirzīts nelikumīgi izmaksāta valsts atbalsta atmaksai, ir likvidēt konkurences izkropļojumus, ko ir radījusi konkurences priekšrocība, kuru ir radījis prettiesiskais atbalsts (spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija, C‑277/00, EU:C:2004:238, 74.–76. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑303/88, EU:C:1991:136, 57. punkts).

218    Šajā pamatā Lico un PYMAR, ko atbalsta Bankia u.c. un Aluminios Cortizo, būtībā apstrīd to, ka apstrīdētajā lēmumā ir dots rīkojums visu atbalstu atgūt no ieguldītājiem, lai gan 85–90 % no priekšrocības sistemātiski tika nodoti kuģniecības sabiedrībām, kā tas ir atzīts apstrīdētajā lēmumā.

219    Ņemot vērā, ka Komisija šajā gadījumā nolēma, ka kuģniecības sabiedrības nav atbalsta saņēmējas, kas veido secinājumu, kurš nav šīs lietas priekšmets, rīkojums par atbalsta atgūšanu līdz ar to attiecās tikai un pilnībā uz ieguldītājiem, kuri saskaņā ar apstrīdēto lēmumu bija vienīgie visa atbalsta saņēmēji EIG pārskatāmības dēļ. Sekojot savai loģikai un tādējādi nepieļaujot kļūdu, apstrīdētajā lēmumā ir dots rīkojums visu atbalstu atgūt no ieguldītajiem, lai gan daļu no priekšrocības tie nodeva citiem uzņēmumiem, jo tie netika uzskatīti par atbalsta saņēmējiem. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma noteikumiem ieguldītāji faktiski guva labumu no atbalsta, jo piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nebija noteikts pienākums daļu no atbalsta nodot trešajām personām.

220    Tādējādi rīkojumu atgūt atbalstu nevar uzskatīt par ieguldītājiem uzliktu sodu vai par pasākumu, kas rada konkurences izkropļojumu par labu to konkurentiem, kā to apgalvo Bankia u.c.

221    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots, un līdz ar to jānoraida prasība kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

222    Sākotnējā spriedumā Komisijai bija piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Apelācijas spriedumā Tiesa lēmuma par pamatlietas pušu tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika. Tādēļ Vispārējai tiesai atbilstoši Reglamenta 219. pantam šajā spriedumā ir jālemj par visiem izdevumiem, kas saistīti ar dažādām tiesvedībām.

223    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

224    Tā kā Spānijas Karalistei lietā T‑515/13 RENV spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir radušies sākotnējā tiesvedībā Vispārējā tiesā un tiesvedībā Tiesā, saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

225    Tā kā Lico un PYMAR lietā T‑719/13 RENV spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir radušies sākotnējā tiesvedībā Vispārējā tiesā un tiesvedībā Tiesā, saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

226    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. un 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai. Šajā gadījumā ir jāuzskata, ka Bankia u.c. un Aluminios Cortizo sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar lietas atpakaļnodošanas tiesvedību.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasības noraidīt.

2)      Spānijas karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies Tiesā lietā C128/16 P un Vispārējā tiesā lietās T515/13 un T515/13 RENV.

3)      Lico Leasing, SA un Pequeños y Medianos Astilleros Sociedad de Reconversión, SA sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī tos, kas Komisijai radušies Tiesā lietā C128/16 P un Vispārējā tiesā lietās T719/13 un T719/13 RENV.

4)      Bankia, SA un pārējās personas, kuras ir iestājušās lietā un kuru nosaukumi ir ietverti pielikumā, kā arī Aluminios Cortizo, SAU sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar lietas atpakaļnodošanas tiesvedību Vispārējā tiesā.

Collins

Iliopoulos

Barents

Passer

 

      De Baere

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 23. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – spāņu.


1      Pārējo personu, kas iestājušās lietā, saraksts ir pievienots vienīgi lietas dalībniekiem paziņotajai versijai.