VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS
(otrā palāta)
2015. gada 22. janvārī (*)
Kopienas preču zīme – Termiņš prasības celšanai – Termiņa sākums – Apelāciju padomes lēmuma paziņošana pa telefaksu – Telefaksa saņemšana – Nokavējums – Nepārvaramas varas vai neparedzētu apstākļu neesamība – Acīmredzama nepieņemamība
Lieta T‑488/13
GEA Group AG, Diseldorfa (Vācija), ko pārstāv J. Schneiders, advokāts,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko sākotnēji pārstāvēja A. Pohlmann, vēlāk – S. Hanne, pārstāvji,
atbildētājs,
par prasību, kas celta par ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2013. gada 21. marta lēmumu lietā R 935/2012‑4 attiecībā uz vārdiska apzīmējuma “engineering for a better world” kā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents) un L. Madise [L. Madise],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 2. septembrī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 16. decembrī,
ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 11. martā,
ņemot vērā atbildes rakstu uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 28. aprīlī,
ņemot vērā prasītājas vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 11. septembrī,
ņemot vērā, ka mēneša laikā no paziņošanas par rakstveida procesa pabeigšanu netika saņemts lietas dalībnieku pieteikums par tiesas sēdes rīkošanu, un tādēļ, uzklausot tiesneša referenta ziņojumu un pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 135.a pantu, nolemjot izskatīt prasību bez procesa mutvārdu daļas,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2011. gada 6. septembrī prasītāja GEA Group AG saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.) iesniedza Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) vārdiskas preču zīmes “engineering for a better world” reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 6., 7., 9., 11., 35., 37., 39., 41. un 42. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam Nicas 1957. gada 15. jūnija Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.
2 Ar 2012. gada 20. marta lēmumu pārbaudītājs noraidīja pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 2. punktu.
3 2012. gada 15. maijā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu iesniedza ITSB apelācijas sūdzību.
4 Ar 2013. gada 21. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelāciju ceturtā padome noraidīja apelācijas sūdzību.
5 2013. gada 25. martā apstrīdētais lēmums tika paziņots prasītājai pa telefaksu.
6 Prasītāja, nezinot par šo telefaksu, 2013. gada 13. jūnijā iesniedza ITSB papildu procesuālo rakstu apelāciju procesā Apelāciju padomē.
7 2013. gada 11. jūlijā ITSB kanceleja informēja prasītāju, ka Apelāciju ceturtā padome bija lēmusi par apelācijas sūdzību un ka 2013. gada 25. martā tā prasītājai bija paziņojusi apstrīdēto lēmumu pa telefaksu. Turklāt tā prasītājai no jauna nosūtīja apstrīdēto lēmumu, kā arī paziņojumu par nosūtīšanu 2013. gada 25. martā no sava telefaksa, kurā ietverta norāde “ok”.
Lietas dalībnieku prasījumi
8 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
9 ITSB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un pakārtoti kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
10 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 111. pantu, ja prasība ir acīmredzami nepieņemama, Vispārējā tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.
11 Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli ir pietiekami skaidri, un nolemj, pamatojoties uz Reglamenta 111. pantu, lemt, neveicot tālākas procesuālās darbības.
12 ITSB norāda, ka prasītāja nav ievērojusi termiņu prasības celšanai Vispārējā tiesā, jo prasības pieteikums tika iesniegts gandrīz trīs mēnešus pēc minētā termiņa beigām.
13 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 65. panta 5. punktu prasību Vispārējā tiesā ceļ divu mēnešu laikā no Apelācijas padomes lēmuma izziņošanas brīža.
14 Atbilstoši Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.), grozītā 61. panta 2. punktam ITSB paziņojumi var tikt piegādāti pa telefaksu. Pa telefaksu var sūtīt jebkuru ITSB lēmumu (spriedums, 2005. gada 19. aprīlis, Success-Marketing/ITSB – Chipita (“PAN & CO”), T‑380/02 un T‑128/03, Krājums, EU:T:2005:133, 58. punkts) un attiecīgi arī apelāciju padomju lēmumus.
15 Regulas Nr. 2868/95 65. noteikuma “Izziņošana ar telefaksa un citu tehnisku līdzekļu starpniecību” 1. punktā ir precizēts, ka “izziņošana tiek uzskatīta par veiktu datumā, kurā adresāta telefakss ir saņēmis paziņojumu”. Regulas Nr. 2868/95 70. noteikuma “Termiņu aprēķināšana” 2. punktā ir norādīts arī, ka, “ja šis procesuālais pasākums ir paziņojums, vērā ņemamais notikums ir piesūtītā dokumenta saņemšana, ja vien nav paredzēts citādi”.
16 Tā kā izskatāmajā lietā nav nevienas normas, kurā būtu atkāpe no šī noteikuma, telefaksa saņemšanas datums tādējādi veido prasības celšanas par ITSB lēmumiem, kas paziņoti pa telefaksu, termiņa sākumu.
17 Izskatāmajā lieta ITSB apstiprina, ka 2013. gada 25. martā ir paziņojis apstrīdēto lēmumu pa telefaksu. Prasītāja savā 2013. gada 30. augusta vēstulē ir atzinusi, ka ITSB kanceleja tai ir nosūtījusi paziņojuma par apstrīdētā lēmuma nosūtīšanu no tā telefaksa, kurā norādīta atzīme “ok”, kopiju. Turklāt tā ir atzinusi, ka tās pārstāvja datorsistēma bija reģistrējusi un saglabājusi 2013. gada 25. marta telefaksu. Prasītāja turpretim uzskata, ka tehniski nepareizas darbības dēļ tās pārstāvis pirms 2013. gada 11. jūlija vispār nav bijis informēts par apstrīdētā telefaksa pienākšanu un a fortiori par tā saturu.
18 Tomēr no tā nevar secināt, ka prasītājas pārstāvis 2013. gada 25. martā nav saņēmis telefaksu, ar kuru paziņots apstrīdētais lēmums, un ka līdz ar to nebūtu sācies prasības celšanas termiņš.
19 Proti, judikatūrā ir nošķirta akta paziņošana tā adresātam, kas paredzēta likumīgas paziņošanas mērķiem, no vienas puses, un faktiskā minētā akta zināšana, kas nav nepieciešama, lai uzskatītu, ka paziņošana ir bijusi likumīga. Saskaņā ar minēto judikatūru likumīgas paziņošanas adresātam esamība vispār nav atkarīga no tā, ka persona, kuras kompetencē saskaņā ar adresāta uzņēmuma iekšējiem noteikumiem ir attiecīgais jautājums, ir faktiski iepazinusies ar lēmumu tādēļ, ka lēmums ir ticis paziņots likumīgos apstākļos brīdī, kad tas ir nodots tā adresātam un tam ir dota iespēja ar to iepazīties (spriedums, 1994. gada 15. decembris, Bayer/Komisija, C‑195/91 P, Krājums, EU:C:1994:412, 20. punkts; skat. arī spriedumu, 1998. gada 15. septembris, European Night Services u.c./Komisija, T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94, Krājums, EU:T:1998:198, 76. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, lai novērtētu paziņošanas likumīgumu, ir jāņem vērā vienīgi tās ārējais aspekts, proti, likumīga nodošana attiecīgajam adresātam, nevis tās iekšējais aspekts, kas attiecas uz adresāta uzņēmuma iekšējo darbību (šajā ziņā skat. spriedumu European Night Services u.c./Komisija, minēts iepriekš, EU:T:1998:198, 79. punkts).
20 No tā izriet, ka, lai noteiktu paziņošanas saņemšanas datumu, ir jāņem vērā vienīgi šīs paziņošanas ārējais aspekts, proti, adresāta uzņēmuma formāla un likumīga saņemšana neatkarīgi no faktiskās saņemšanas un iepazīšanās ar to šajā uzņēmumā. Šo apsvērumu nevar atspēkot iepriekš minētajā judikatūrā nostiprinātā prasība, saskaņā ar kuru paziņošana nozīmē, ka adresātam ir jābūt dotai iespējai iepazīties ar paziņoto aktu. Proti, paziņotājam ir pienākums radīt apstākļus, lai adresāts faktiski iepazītos, tas ir, pienākums attiecībā uz līdzekli (kas atbilst paziņošanas ārējam aspektam), nevis pienākums iejaukties šī adresāta iekšējā darbībā, lai nodrošinātu šo iepazīšanos, tas ir, pienākums attiecībā uz rezultātu (kas atbilst paziņošanas iekšējam aspektam) (šajā ziņā skat. spriedumu, 1985. gada 26. novembris, Cockerill-Sambre/Komisija, 42/85, Krājums, EU:C:1985:471, 11. punkts).
21 Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka ITSB iesniedz paziņojumus par telefaksa nosūtīšanu, kas ietver elementus, kuri tiem piešķir pierādījumu raksturu, ir pietiekami, lai konstatētu, ka minētā telefaksa adresāts to ir saņēmis (šajā ziņā skat. spriedumu, PAN & CO, minēts 14. punktā, EU:T:2005:133, 67., 68., 80., 81. un 85. punkts). Proti, telefaksi tiek saņemti tādā veidā, ka par jebkuru problēmu saistībā ne vien ar nosūtīšanu, bet arī saņemšanu tiek norādīts ar ziņojumu par kļūdu, precīzi norādot nosūtītājam nesaņemšanas iemeslu, kādu to tam ir norādījis saņēmēja telefakss, un ka, neesot paziņojumam par šādu problēmu, tiek izveidots faktisks paziņojums par nosūtīšanu. Tādējādi ziņojuma par kļūdu neesamības gadījumā un paziņojuma par nosūtīšanu, kas ietver norādi “ok”, esamības gadījumā var tikt uzskatīts, ka nosūtītā telefaksa adresāts to ir saņēmis. Izskatāmajā lietā pati prasītāja ir minējusi norādi “ok”, kas ietverta paziņojumā par nosūtīšanu, kuru tai nosūtījis ITSB, un ir norādījusi, ka no tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma paziņošana ir tikusi veikta pareizā un pienācīgā formā. Turklāt tā ir atzinusi, ka telefakss, ar kuru paziņots apstrīdētais lēmums, 2013. gada 25. martā ir ticis reģistrēts tās pārstāvja datorsistēmā.
22 Tāpat, ja vienīgi iepazīšanās ar apstrīdēto telefaksu ļautu konstatēt, ka prasītājas pārstāvis to ir saņēmis, ITSB nebūtu iespējams izveidot pierādījumu par faktisko lēmuma paziņošanu un datumu, kurā to ir saņēmis tā adresāts, pat ja minētais lēmums būtu ticis pienācīgi paziņots tā saņēmējam. Termiņa sākums prasības celšanai par ITSB apelāciju padomju lēmumiem būtu atkarīgs no nejaušiem apstākļiem un neatkarīgs no rūpības, ar kādu ITSB ir paziņojusi lēmumu, lai gan prasības celšanas termiņi ir tikuši noteikti precīzi tādēļ, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību (skat. iepriekš 26. punktā minēto judikatūru).
23 No iepriekš minētā izriet, ka divu mēnešu termiņš prasības celšanai par apstrīdēto lēmumu, kas, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, pagarināts par Reglamenta 102. panta 2. punktā paredzēto desmit dienu termiņu, ir sācies nākamajā dienā pēc apstrīdētā telefaksa saņemšanas jeb 2013. gada 26. martā. Tādējādi šis termiņš ir izbeidzies 2013. gada 4. jūnijā.
24 Līdz ar to šī prasība, kas celta 2013. gada 2. septembrī, ir novēlota.
25 Tomēr ir jāpārbauda, vai, kā to norāda prasītāja, tās telefaksa tehniski nepareiza darbība esot elements, kas veido neparedzētu apstākli vai nepārvaramu varu, kas atļauj Vispārējai tiesai neattiecināt uz to prasības celšanas termiņa izbeigšanos, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otro daļu, kas ir piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar minēto statūtu 53. pantu.
26 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības celšanas termiņš ir sabiedriskās kārtības elements, nevis atkarīgs no lietas dalībniekiem un tiesas (skat. spriedumus, 2010. gada 11. novembris, Transportes Evaristo Molina/Komisija, C‑36/09 P, EU:C:2010:670, 33. punkts un tajā minētā judikatūra; 1995. gada 15. marts, COBRECAF u.c./Komisija, T‑514/93, Krājums, EU:T:1995:49, 40. punkts). Procesuālo tiesību normu strikta piemērošana atbilst tiesiskās noteiktības prasībai un nepieciešamībai novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesvedībā. Atbilstoši Tiesas statūtu 45. panta otrajai daļai atkāpties no procesuālajiem termiņiem var vienīgi absolūtos izņēmuma apstākļos – neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas gadījumā (spriedums, 2011. gada 22. septembris, Bell & Ross/ITSB, C‑426/10 P, Krājums, EU:C:2011:612, 43. punkts).
27 Tiesa ir nospriedusi, ka neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas jēdzieni ietver objektīvu elementu, kas attiecas uz neparastiem un ārpus ieinteresētās personas ietekmes esošiem apstākļiem, un subjektīvu elementu, kas attiecas uz šīs personas pienākumu nodrošināties pret neparasta notikuma sekām, bez pārmērīgām pūlēm veicot atbilstošus pasākumus. It īpaši prasītājam ir rūpīgi jāseko uzsāktā procesa norisei un tostarp ar pienācīgu rūpību jāievēro paredzētie termiņi (spriedums Bayer/Komisija, minēts 19. punktā, EU:C:1994:412, 32. punkts). Tātad nepārvaramas varas jēdziens nav piemērojams situācijā, kad rūpīga un saprātīga persona objektīvi būtu varējusi izvairīties no prasības celšanai noteiktā termiņa izbeigšanās (spriedums, 1984. gada 12. jūlijs, Ferriera Valsabbia/Komisija, 209/83, Krājums, EU:C:1984:274, 22. punkts, un rīkojums, 2005. gada 18. janvāris, Zuazaga Meabe/ITSB, C‑325/03 P, Krājums, EU:C:2005:28, 25. punkts).
28 Līdz ar to ir jānosaka, vai prasītāja, kā tas tai pienākas (skat. rīkojumu, 2011. gada 12. decembris, AO/Komisija, T‑365/11 P, Krājums‑CDL, EU:T:2011:727, 33. punkts un tajā minētā judikatūra), ir pierādījusi neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas esamību izskatāmajā lietā, kas liedzis ievērot prasības celšanas termiņu.
29 Šim mērķim vispirms ir jāatzīst par pieņemamu ekspertīzes atzinums, ko prasītāja iesniegusi pielikumā savam replikas rakstam.
30 Proti, saskaņā ar judikatūru Reglamenta 48. panta 1. punktā paredzētais papildu pierādījumu novēlotas iesniegšanas aizliegums nenozīmē papildu pierādījumus, kas ietverti apsvērumos attiecībā uz iebildi par nepieņemamību. Iespējai iesniegt jaunus papildu pierādījumus apsvērumos attiecībā uz iebildi par nepieņemamību ir jābūt uzskatāmai kā raksturīgam prasītāja tiesību atbildēt uz argumentiem, kurus izvirzījis atbildētājs savā iebildē par nepieņemamību, elementam, jo nevienā procesuālajā normā nav paredzēts, ka prasītājam kopš prasības pieteikuma brīža ir jāsniedz pierādījumi attiecībā uz iebildi par tā prasības nepieņemamību (rīkojums, 2013. gada 15. maijs, Post Invest Europe/Komisija, T‑413/12, EU:T:2013:246, 21. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, T‑95/03, Krājums, EU:T:2006:385, 50. punkts). Šī judikatūra ir jātransponē uz izskatāmo lietu, kurā prasītāja pielikumā replikas rakstam, kas attiecas tikai uz jautājumu par prasības pieņemamību, ir iesniegusi jaunu pierādījumu ar mērķi atbildēt uz ITSB atbildes rakstā ietvertajiem apgalvojumiem par nepieņemamību.
31 Tomēr elementi, kas izriet no replikas rakstam pievienotā ekspertīzes atzinuma, kā arī visas citas prasītājas iesniegtās ziņas un izvirzītie argumenti neļauj konstatēt, ka tā bija saskārusies ar neparedzētiem apstākļiem vai nepārvaramu varu.
32 Attiecībā uz neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas objektīvo elementu ir jāuzskata, ka prasītājas pārstāvja telefaksa tehniski nepareiza darbība, lai gan to var kvalificēt kā “neparastu apstākli” iepriekš minētās judikatūras izpratnē, nav “ārpus” šī pārstāvja “ietekmes esošs apstāklis”.
33 Proti, attiecīgais [telefaksa] aparāts ir prasītāju pārstāvošā advokātu biroja iekšējais darbarīks, par kuru ir atbildīgs vienīgi šis birojs, tāpat kā par tajā strādājošajiem darbiniekiem. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai problēmas saistībā ar nosūtīšanu, kas rodas kādas sabiedrības iekšienē, netiek uzskatītas par neparedzētiem apstākļiem vai nepārvaramu varu (spriedums Cockerill-Sambre/Komisija, minēts 20. punktā, EU:C:1985:471, 12. punkts; skat. arī rīkojumu, 2008. gada 28. aprīlis, PubliCare Marketing Communications/ITSB (“Publicare”), T‑358/07, EU:T:2008:130, 17. un 18. punkts un tajos minētā judikatūra). Tāpat ir ticis nospriests, ka kļūda, par kuru vainojama trešā persona, kuru advokātu birojs pilnvarojis veikt šī biroja atbildībā esošās darbības, nevar tikt uzskatīta par ārpus prasītāja, kuru pārstāv šis birojs, ietekmes esošu apstākli (spriedums Bell &Ross, minēts 26. punktā, EU:C:2011:612, 50. punkts, un rīkojums AO/Komisija, minēts 28. punktā, EU:T:2011:727, 37. un 40. punkts). Tādējādi izskatāmajā lietā, pat ja prasītāju pārstāvošais advokātu birojs būtu izmantojis ārējo sabiedrību tā datorsistēmas un telefaksa aprīkojuma pārvaldīšanai – kas gan šajā gadījumā tā nav –, šī aprīkojuma sabojāšanos nevarētu uzskatīt par apstākli, kas būtu ārpus tā ietekmes.
34 Apgalvojums, saskaņā ar kuru attiecīgā tehniski nepareizā darbība esot radusies pirmoreiz un attiecīgi esot bijusi neparedzama, neļauj to padarīt par ārpus prasītājas pārstāvja ietekmes esošu apstākli. Šai neparedzamībai labākajā gadījumā varētu būt nozīme, vērtējot attiecīgās personas iespēju izvairīties no pēkšņas telefaksa tehniski nepareizas darbības iestāšanās, un tādējādi, analizējot neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas subjektīvo elementu.
35 Konkrēti, runājot par neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas subjektīvo elementu, izskatāmajā lietā nav arī šī elementa. Prasītājas pārstāvis nav veicis visus pienācīgos pasākumus, lai ievērotu prasības celšanas termiņu un izskatāmajā lietā – lai nodrošinātu labu telefaksa darbību.
36 No replikas rakstam pievienotā ekspertīzes atzinuma izriet, ka ar elektrību saistītie darbi, kas radījuši elektrības un tīkla darbības pārrāvumus, ir notikusi 2013. gada marta mēnesī. No šī atzinuma arī izriet, ka telefaksa pienākšana izraisa vairāku failu radīšanu prasītāju pārstāvošā advokātu biroja datorsistēmā, no kuriem tikai daži ir pieejami darbiniekiem, kuriem ir jāsaņem telefaksi, bet pārējie ir pieejami vienīgi biroja datorsistēmas dienesta locekļiem. Turklāt šāda pieeja ir ļāvusi šī datorsistēmas dienesta atbildīgajai personai atrast ITSB 2013. gada 25. martā nosūtītā telefaksa, ar kuru paziņots apstrīdētais lēmums, pēdas. Visbeidzot ir jānorāda, ka prasītājas pārstāvis darbojas lielā advokātu birojā, kas specializējies intelektuālā īpašuma jautājumos, un viņa tiešais pienākums ir saņemt viņa klientiem adresētus paziņojumus, kuri it īpaši nosūtīti no ITSB. Saskaņā ar iepriekš minēto ekspertīzes atzinumu ikdienas viņš saņem no desmit līdz divpadsmit telefaksiem.
37 Pastāvot šādiem apstākļiem, prasītāju pārstāvošajam advokātu birojam bija jāveic ne vien pārbaudes par to, vai telefaksa saņemšanas sistēmā nav traucējumu, ko izraisījuši saistībā ar elektrību veiktie darbi, bet arī bija jāspēj bez pārmērīgām pūlēm veikt šādas pārbaudes, it īpaši attiecībā uz to telefaksa korespondenci, kas reģistrēta serverī, un to, kas nosūtīta uz saņemšanas iekārtu. Tomēr pats prasītājas pārstāvis būtībā ir atzinis, ka šāda veida pārbaude nav tikusi veikta tādēļ, ka attiecīgā tehniski nepareizā darbība nekad nebija notikusi.
38 No tā izriet, ka neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas jēdzieni neattiecas uz šo situāciju tādēļ, ka rūpīga un saprātīga persona objektīvi būtu varējusi izvairīties no prasības celšanas termiņa izbeigšanās.
39 Līdz ar to šī prasība ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
41 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ITSB prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt;
2) GEA Group AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2015. gada 22. janvārī
E. Coulon | | M. E. Martins Ribeiro |