Language of document : ECLI:EU:T:2022:421

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 6. jūlijā (*)

Institucionālās tiesības – Parlamenta loceklis – Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt ievēlētiem kandidātiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu un ar to saistītās tiesības – Atcelšanas prasība – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība

Lietā T‑388/19

Carles Puigdemont i Casamajó, ar dzīvesvietu Vaterlo (Beļģija),

Antoni Comín i Oliveres, ar dzīvesvietu Vaterlo,

ko pārstāv P. Bekaert, G. Boye, S. Bekaert, avocats, un B. Emmerson, QC,

prasītāji,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv N. Görlitz, T. Lukácsi un C. Burgos, pārstāvji,

atbildētājs,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko pārstāv A. Gavela Llopis, pārstāve,

persona, kas iestājusies lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], J. Švarcs [J. Schwarcz], K. Iliopulos [C. Iliopoulos] (referents) un R. Norkus [R. Norkus],

sekretārs I. Polalis [I. Pollalis], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2022. gada 21. janvāra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas celta atbilstoši LESD 263. pantam, prasītāji Carles Puigdemont i Casamajó un Antoni Comín i Oliveres lūdz atcelt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 29. maija norādījumu, ar ko viņiem tika liegti jaunievēlētajiem Eiropas Parlamenta deputātiem paredzētie uzņemšanas un atbalsta pakalpojumi un pagaidu akreditācija, un, otrkārt, Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļauto atteikumu atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu.

 Atbilstošās tiesību normas

 7. protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā

2        Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2010, C 83, 266. lpp.; turpmāk tekstā – “7. protokols”) 9. pantā ir noteikts šādi:

“Eiropas Parlamenta sesijās tā locekļiem ir:

a)      savā valstī – imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

b)      visās citās dalībvalstīs – imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību.

Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem, kamēr viņi dodas uz [..] Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās.

[..]”

 Ievēlēšanas akts

3        Akta par Eiropas Parlamenta locekļu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās (OV 1976, L 278, 5. lpp.), kas pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV 1976, L 278, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 2002. gada 23. septembra Lēmumu 2002/772/EK, Euratom (OV 2002, L 283, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Ievēlēšanas akts”), 5. pantā ir noteikts šādi:

“1. Piecu gadu termiņš, uz kuru ievēl [..] Parlamenta locekļus, sākas ar pirmās sasaukuma sēdes atklāšanu pēc katrām vēlēšanām.

[..]

2. Katra Parlamenta locekļa pilnvaru termiņa sākums un beigas atbilst 1. punktā minētajam periodam.” [Neoficiāls tulkojums]

4        Šī Ievēlēšanas akta 7. pantā ir noteikts šādi:

“1. [..] Parlamenta locekļa amatu nevar apvienot:

–        ar dalībvalsts valdības locekļa amatu,

–        [Eiropas] Komisijas locekļa amatu,

–        ar [Eiropas Savienības] Tiesas tiesneša, ģenerāladvokāta vai sekretāra amatu,

–        ar Eiropas Centrālās bankas Direktoru padomes locekļa amatu,

–        ar [Eiropas Savienības] Revīzijas palātas locekļa amatu,

–        ar Eiropas ombuda amatu,

–        ar [Eiropas] Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekļa amatu,

–        ar Reģionu komitejas locekļa amatu,

–        ar locekļa amatu komitejās vai citās struktūrās, kas saskaņā ar Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumiem izveidotas, lai pārvaldītu Kopienu līdzekļus vai pildītu pastāvīgus, tiešus administratīvus uzdevumus,

–        ar Eiropas Investīciju bankas Direktoru padomes, Vadības komitejas locekļa vai darbinieka amatu,

–        ar tāda ierēdņa vai darbinieka statusu, kurš strādā [Eiropas Savienības] iestādēs vai tām piesaistītajās specializētajās iestādēs, vai Eiropas Centrālajā bankā.

2. Kopš [..] Parlamenta 2004. gada vēlēšanām [..] Parlamenta locekļa amats nav savienojams ar valsts parlamenta locekļa amatu.

[..]

3. Turklāt katra dalībvalsts apstākļos, kas noteikti [8.] pantā, var valsts līmenī paplašināt noteikumus attiecībā uz amatu nesavienojamību.

[..]”

5        Ievēlēšanas akta 8. pantā ir noteikts šādi:

“Ievērojot šā Akta noteikumus, vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē tās valsts noteikumi.

Tādi valsts noteikumi, kas vajadzības gadījumā var ņemt vērā konkrēto stāvokli dalībvalstīs, neietekmē proporcionalitātes principu, kas ir būtisks balsošanas sistēmai.”

6        Ievēlēšanas akta 12. pantā ir paredzēts šādi:

“[..] Parlaments pārbauda [..] Parlamenta locekļu mandātus. Šajā nolūkā tas ņem vērā dalībvalstu oficiāli izziņotos rezultātus un izšķir visas domstarpības, kas varētu rasties, pamatojoties uz šā akta noteikumiem, izņemot tādas domstarpības, kas varētu rasties, pamatojoties uz tiem dalībvalsts noteikumiem, uz kuriem norādīts šajā aktā.”

7        Šī Ievēlēšanas akta 13. pantā ir noteikts šādi:

“1. Amata vieta atbrīvojas, kad [..] Parlamenta locekļa mandāts beidzas sakarā ar atkāpšanos, nāvi vai mandāta atsaukšanu.

2. Ievērojot pārējos šā akta noteikumus, katra dalībvalsts nosaka attiecīgas procedūras, lai uz atlikušo laikposmu aizpildītu amata vietas, kas atbrīvojas [5.] pantā minētajā amata pilnvaru piecu gadu termiņā.

3. Ja kādas dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēta [..] Parlamenta locekļa mandāta atsaukšana, tad tāds mandāts beidzas, ievērojot minētos juridiskos noteikumus. Kompetentās valsts iestādes par to ziņo [..] Parlamentam.

[..]”

 Parlamenta Reglaments (2019–2024)

8        Devītajam sasaukumam (2019–2024) piemērojamā Parlamenta Reglamenta (turpmāk tekstā –“Reglaments”) 3. pants “Pilnvaru pārbaude” ir formulēts šādi:

“1. Pēc [..] Parlamenta vispārīgajām vēlēšanām Parlamenta priekšsēdētājs aicina dalībvalstu kompetentās iestādes nekavējoties darīt zināmus ievēlēto deputātu vārdus, lai visi deputāti varētu sākt darbību Parlamentā jau pirmās sasaukuma sēdes atklāšanā.

Tajā pašā laikā Parlamenta priekšsēdētājs vērš šo iestāžu uzmanību uz attiecīgajiem [Ievēlēšanas] akta noteikumiem un aicina tās veikt vajadzīgos pasākumus, lai izvairītos no jebkādas neatbilstības [..] Parlamenta deputāta mandātam.

2. Katrs deputāts, par kura ievēlēšanu ir paziņots Parlamentam, pirms viņš sāk darbu Parlamentā, iesniedz rakstisku deklarāciju, kurā apliecina, ka viņš neieņem nevienu amatu, kurš [Ievēlēšanas] akta 7. panta 1. vai 2. punkta izpratnē nav savienojams ar [..] Parlamenta deputāta pienākumu pildīšanu. Pēc vispārīgajām vēlēšanām šo deklarāciju iesniedz, ja vien tas iespējams, ne vēlāk kā sešas dienas pirms Parlamenta sasaukuma pirmās sēdes pēc vēlēšanām. Kamēr deputāta pilnvaras nav pārbaudītas vai kamēr nav pieņemts lēmums par domstarpībām, un ar noteikumu, ka deputāts pirms tam ir parakstījis minēto rakstisko deklarāciju, viņš darbojas Parlamentā un tā struktūrvienībās un uz viņu attiecas visas ar šo darbību saistītās tiesības.

Ja fakti, ko pierāda publiski pieejami avoti, apstiprina, ka deputāts ieņem amatu, kurš [Ievēlēšanas] akta 7. panta 1. vai 2. punkta izpratnē nav savienojams ar [..] Parlamenta deputāta pienākumu pildīšanu, Parlaments, pamatojoties uz Parlamenta priekšsēdētāja sniegto informāciju, paziņo par brīvu deputāta vietu.

3. Pamatojoties uz atbildīgās komitejas ziņojumu, Parlaments nekavējoties pārbauda pilnvaras un nosaka, vai katra jaunievēlētā deputāta mandāts ir derīgs, kā arī izskata iespējamās domstarpības, kas var rasties saistībā ar [Ievēlēšanas] akta noteikumiem, izņemot tās domstarpības, uz kurām saskaņā ar minēto Aktu attiecas tikai tie dalībvalstu noteikumi, kas minēti šajā Aktā.

[..] komitejas ziņojums ir balstīts uz katras dalībvalsts oficiālu paziņojumu par vēlēšanu rezultātiem, minot ievēlēto kandidātu vārdus, kā arī iespējamo aizstājēju vārdus vēlēšanu rezultātu secībā.

Deputāta mandātu var apstiprināt tikai pēc tam, kad deputāts ir iesniedzis rakstisku deklarāciju saskaņā ar šo pantu un Reglamenta I pielikumu.

[..]”

9        Reglamenta 8. pantā “Parlamenta priekšsēdētāja steidzama rīcība imunitātes apstiprināšanai” ir noteikts šādi:

“1. Ja deputāts ir aizturēts vai viņam ir liegta pārvietošanās brīvība, acīmredzami pārkāpjot viņa privilēģijas un imunitāti, Parlamenta priekšsēdētājs pēc apspriešanās ar atbildīgās komitejas priekšsēdētāju un referentu var steidzamā kārtā uzņemties iniciatīvu apstiprināt attiecīgā deputāta privilēģijas un imunitāti. Par savu iniciatīvu Parlamenta priekšsēdētājs paziņo komitejai un informē Parlamentu.

[..]”

10      Reglamenta 9. pantā “Ar imunitāti saistītās procedūras” ir noteikts šādi:

“1. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes pieprasījumiem atcelt deputāta imunitāti vai deputāta vai bijušā deputāta pieprasījumiem aizstāvēt privilēģijas un imunitāti paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.

2. Ar attiecīgā deputāta vai bijušā deputāta piekrišanu pieprasījumu var iesniegt cits deputāts, kuram tiek atļauts attiecīgo deputātu vai bijušo deputātu pārstāvēt visos procedūras posmos.

[..]”

11      Visbeidzot Reglamenta I pielikuma “Eiropas Parlamenta deputātu Rīcības kodekss finansiālo interešu un interešu konfliktu jomā” 4. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Lai nodrošinātu pārredzamību, [..] Parlamenta deputāti, būdami personiski atbildīgi, iesniedz Parlamenta priekšsēdētājam finansiālo interešu deklarāciju pirms tās pirmās sesijas beigām, kura seko [..] Parlamenta vēlēšanām (vai sasaukuma laikā 30 dienās pēc Parlamenta deputāta pienākumu izpildes sākšanas), un šajā nolūkā izmanto veidlapu, ko Prezidijs apstiprinājis saskaņā ar 9. pantu. Viņi informē [..] priekšsēdētāju par visām viņu deklarāciju ietekmējošām izmaiņām līdz nākamā mēneša beigām pēc tam, kad tās notikušas.”

 Spānijas Vēlēšanu likums

12      1985. gada 19. jūnija Ley orgánica 5/1985 del Régimen Electoral General (Konstitutīvais likums 5/1985 par vispārējo vēlēšanu sistēmu; Boletín Oficial del Estado Nr. 147, 1985. gada 20. jūnijs, 19110. lpp.; turpmāk tekstā – “Spānijas Vēlēšanu likums”) 224. pantā ir noteikts:

“1. Junta Electoral Central [(Centrālā vēlēšanu komisija, Spānija)] ne vēlāk kā divdesmit dienu laikā pēc vēlēšanām saskaita balsis valsts mērogā, piešķir attiecīgās amata vietas attiecīgajiem kandidātiem un nosauc ievēlētos kandidātus.

2. Ievēlētie kandidāti piecu dienu laikā pēc paziņošanas par viņu ievēlēšanu [Centrālajā vēlēšanu komisijā] zvēr vai apsola ievērot [Spānijas] Konstitūciju. Beidzoties šim termiņam, [Centrālā vēlēšanu komisija] paziņo, ka to Parlamenta deputātu amata vietas, kuri nav devuši solījumu ievērot [Spānijas] Konstitūciju, ir brīvas un ka visas iespējamās prerogatīvas, kas viņiem pienāktos saistībā ar viņu amata pienākumu pildīšanu, tiek apturētas līdz brīdim, kad tiks dots šis solījums.

[..]”

 Tiesvedības priekšvēsture un fakti pēc prasības celšanas

13      Puigdemont i Casamajó bija Generalitat de Catalunya (Katalonijas reģionālā valdība, Spānija) priekšsēdētājs un Comín i Oliveres Gobierno autonómico de Cataluña (Katalonijas autonomās kopienas valdība, Spānija) loceklis, kad tika pieņemts 2017. gada 6. septembra Ley 19/2017 del Parlamento de Cataluña, reguladora del referéndum de autodeterminación (Katalonijas parlamenta Likums 19/2017 par pašnoteikšanās referendumu; DOGC Nr. 7449A, 2017. gada 6. septembris, 1. lpp.) un 2017. gada 8. septembra Ley 20/2017 del Parlamento de Cataluña, de transitoríedad jurídica y fundacional de la República (Katalonijas parlamenta Likums 20/2017 par juridisko pāreju un Republikas dibināšanu; DOGC Nr. 7451, 2017. gada 8. septembris, 1. lpp.), kā arī tad, kad 2017. gada 1. oktobrī tika rīkots pašnoteikšanās referendums, kas bija paredzēts pirmajā no šiem likumiem, kurā ietverto tiesību normu izpilde pa šo laiku tika apturēta uz Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) nolēmuma pamata.

14      Pēc minēto likumu pieņemšanas un minētā referenduma Ministerio fiscal (Prokuratūra, Spānija), Abogado del Estado (Valsts juridiskā dienesta pārstāvis, Spānija) un politiskā partija “VOX” ierosināja kriminālprocesu pret vairākām personām, tostarp prasītājiem, uzskatot, ka viņi izdarīja it īpaši tādus noziedzīgus nodarījumus kā “dumpis” un “publisko līdzekļu nelikumīga piesavināšanās”.

15      Ar 2018. gada 9. jūlija rīkojumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) atzina, ka prasītāji pēc viņu bēgšanas no Spānijas nebija izpildījuši savas saistības, un apturēja pret viņiem ierosināto kriminālprocesu līdz brīdim, līdz viņi tiks atrasti.

16      Turklāt prasītāji pieteicās kā kandidāti 2019. gada 26. maijā Spānijā rīkotajām Parlamenta vēlēšanām (turpmāk tekstā – “2019. gada 26. maija vēlēšanas”) no viņu vadītās koalīcijas Lliures per Europa (Junts) saraksta.

17      Pēc 2019. gada 26. maija vēlēšanām iepriekš minētais saraksts saņēma 1 018 435 balsis un ieguva divas vietas Parlamentā.

18      2019. gada 29. maijā toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs (turpmāk tekstā – “toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs”) izdeva iestādes ģenerālsekretāram iekšējo norādījumu (turpmāk tekstā – “2019. gada 29. maija norādījums”) liegt visiem Spānijā ievēlētajiem kandidātiem piekļuvi “welcome village”, kā arī atbalstu, ko Parlaments sniedz jaunievēlētajiem kandidātiem (turpmāk tekstā – “īpašais uzņemšanas dienests”), un apturēt viņu akreditāciju līdz brīdim, kad Parlaments saņems oficiālu apstiprinājumu par viņu ievēlēšanu atbilstoši Ievēlēšanas akta 12. pantam. Saskaņā ar šo norādījumu prasītāji nevarēja izmantot īpašos uzņemšanas pakalpojumus, līdz ar to viņiem bija liegta piekļuve “welcome village”, kā arī netika piešķirta pagaidu akreditācija un caurlaide.

19      2019. gada 13. jūnijā Junta Electoral Central (Centrālā vēlēšanu komisija, Spānija) pieņēma lēmumu par “Eiropas Parlamentā 2019. gada 26. maija vēlēšanās ievēlēto deputātu paziņošanu” (Boletín Oficial del Estado Nr. 142, 2019. gada 14. jūnijs, 62477. lpp.; turpmāk tekstā – “2019. gada 13. jūnija paziņojums”). 2019. gada 13. jūnija paziņojumā bija norādīts, ka atbilstoši Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 1. punktam, balstoties uz katras provinces vēlēšanu komisijas pārsūtītajiem konsolidētajiem datiem, Centrālā vēlēšanu komisija no jauna valsts mērogā saskaitīja 2019. gada 26. maija vēlēšanās iegūtās balsis un katram kandidātam piešķīra attiecīgās amata vietas un paziņoja ievēlēto kandidātu, tostarp prasītāju, vārdus. 2019. gada 13. jūnija paziņojumā arī bija norādīts, ka sesija, kurā ievēlētie kandidāti dos solījumu ievērot Spānijas konstitūciju atbilstoši Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktam, notiks 2019. gada 17. jūnijā.

20      2019. gada 14. jūnija vēstulē prasītāji būtībā lūdza toreizējo Parlamenta priekšsēdētāju ņemt vērā 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, kas norādīti 2019. gada 13. jūnija paziņojumā, atsaukt viņa izdoto 2019. gada 29. maija norādījumu, lai viņi varētu piekļūt Parlamenta telpām un izmantot īpašos uzņemšanas pakalpojumus, un uzdot Parlamenta dienestiem ļaut viņiem ieņemt savas vietas un izmantot ar viņu Parlamenta locekļu statusu saistītās tiesības no 2019. gada 2. jūlija, proti, pirmās plenārsēdes datuma pēc 2019. gada 26. maija vēlēšanām.

21      2019. gada 15. jūnijā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izmeklētājtiesnesis noraidīja prasītāju prasību atsaukt valsts apcietināšanas orderus, ko pret viņiem bija izsniegušas Spānijas krimināllietu tiesas, lai viņus varētu tiesāt kriminālprocesā, kas minēts šā sprieduma 14. punktā.

22      2019. gada 17. jūnijā Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja Parlamentam Spānijā ievēlēto kandidātu sarakstu (turpmāk tekstā – “2019. gada 17. jūnija paziņojums”), kurā nebija norādīti prasītāju vārdi.

23      2019. gada 20. jūnijā Centrālā vēlēšanu komisija būtībā liedza prasītājiem iespēju dot Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto solījumu ievērot Spānijas konstitūciju, iesniedzot Beļģijā notāra klātbūtnē sagatavotu rakstisku deklarāciju vai ar Beļģijā sagatavotu notariālu aktu ieceltu pārstāvju starpniecību, pamatojoties uz to, ka šis solījums ir akts, kas ir jāveic personīgi Centrālajā vēlēšanu komisijā.

24      Tajā pašā dienā Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma lēmumu, kurā tā konstatēja, ka prasītāji nebija devuši solījumu ievērot Spānijas konstitūciju, un, pamatojoties uz Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktu, pasludināja prasītājiem piešķirtās Eiropas Parlamenta deputāta amata vietas par brīvām, kā arī apturēja visas privilēģijas, kas viņiem būtu pienākušās saistībā ar viņu amata pienākumu pildīšanu, līdz brīdim, kad tiks dots šis solījums.

25      2019. gada 20. jūnija vēstulē prasītāji, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu, lūdza toreizējo Parlamenta priekšsēdētāju steidzami pieņemt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai apstiprinātu viņu privilēģijas un imunitāti, it īpaši aizstāvēt šīs privilēģijas un imunitāti, paziņot, ka, izdodot pret viņiem valsts apcietināšanas orderus, tika pārkāptas viņiem ar 7. protokola 9. pantu piešķirtās privilēģijas un imunitāte, ka ar šā protokola 9. panta otro daļu Eiropas Parlamenta deputāti ir aizsargāti pret jebkādiem viņu pārvietošanās brīvības tiesiskiem ierobežojumiem, kas var liegt viņiem nokārtot nepieciešamās formalitātes, lai stātos amatā, un visbeidzot nekavējoties nosūtīt viņa lēmumu kompetentajām Spānijas iestādēm.

26      2019. gada 24. jūnija vēstulē prasītāji būtībā atkārtoja 2019. gada 14. un 20. jūnija vēstulēs paustos lūgumus (skat. šā sprieduma 20. un 25. punktu), uz kurām netika saņemta atbilde.

27      2019. gada 27. jūnija vēstulē toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs atbildēja uz prasītāju 2019. gada 14., 20. un 24. jūnija vēstulēm, būtībā norādot, ka viņš nevarēja attiekties pret viņiem kā pret nākamajiem Parlamenta locekļiem, jo viņu vārdi nebija minēti Spānijas iestāžu oficiāli paziņotajā ievēlēto kandidātu sarakstā (turpmāk tekstā – “2019. gada 27. jūnija vēstule”).

28      Saņēmuši šo atbildi 2019. gada 28. jūnijā, prasītāji cēla šo atcelšanas prasību (reģistrēta ar numuru T‑388/19), pirmkārt, par 2019. gada 29. maija norādījumu un, otrkārt, par vairākiem 2019. gada 27. jūnija vēstulē norādītajiem aktiem, proti, būtībā, pirmām kārtām, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu ņemt vērā 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus; otrām kārtām, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja paziņojumu, ka attiecīgi katram no prasītājiem piešķirtās amata vietas ir brīvas; trešām kārtām, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu atzīt [prasītāju] tiesības sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaras un darboties Parlamentā no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc Parlamenta 2019. gada 26. maija vēlēšanām un, ceturtām kārtām, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu steidzami rīkoties atbilstoši Reglamenta 8. pantam, lai apstiprinātu viņu privilēģijas un imunitāti.

29      Tajā pašā dienā prasītāji iesniedza arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas reģistrēts ar numuru T‑388/19 R.

30      2019. gada 2. jūlijā tika atklāta jaunievēlētā Parlamenta pirmā sasaukuma sēde pēc 2019. gada 26. maija vēlēšanām.

31      2019. gada 10. oktobra elektroniskā pasta vēstulē Eiropas Parlamenta deputāte Riba i Giner, rīkojoties prasītāju vārdā un pamatojoties uz Reglamenta 9. pantu, iesniedza jaunajam 2019. gada 3. jūlijā ievēlētajam Parlamenta priekšsēdētājam (turpmāk tekstā – “jaunais Parlamenta priekšsēdētājs”), Parlamenta Juridisko lietu komisijas priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekam pieprasījumu, ko bija parakstījuši 38 Eiropas Parlamenta deputāti no vairākām dalībvalstīm un politiskajām partijām, tostarp arī viņa pati, kurā Parlamentam it īpaši tika lūgts nodrošināt prasītāju Parlamenta deputātu imunitātes aizsardzību, kas paredzēta 7. protokola 9. panta pirmajā un otrajā daļā.

32      2019. gada 14. oktobrī Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) Krimināllietu palātas izmeklētājtiesnesis izdeva valsts apcietināšanas orderi, Eiropas apcietināšanas orderi un starptautisko apcietināšanas orderi pret Puigdemont i Casamajó, lai viņu tiesātu kriminālprocesā, kas minēts šā sprieduma 14. punktā. 2019. gada 4. novembrī Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) Krimināllietu palātas izmeklētājtiesnesis izdeva tādus pašus apcietināšanas orderus pret Comín i Oliveres. Vēlāk prasītāji Beļģijā attiecīgi 2019. gada 17. oktobrī un 7. novembrī tika aizturēti, bet tajā pašā dienā ar nosacījumiem tika atbrīvoti.

33      Divās līdzīgi formulētajās 2019. gada 10. decembra vēstulēs, no kurām viena adresēta Riba i Giner un otra visiem 38 deputātiem, jaunais Parlamenta priekšsēdētājs atbildēja uz šā sprieduma 31. punktā minēto pieprasījumu. Būtībā jaunais Parlamenta priekšsēdētājs it īpaši apgalvoja, ka viņš nevarēja uzskatīt prasītājus par Parlamenta locekļiem, jo Spānijas iestādes nebija oficiāli paziņojušas par viņu ievēlēšanu Ievēlēšanas akta izpratnē.

34      2020. gada 20. februārī prasītāji cēla prasību, ar ko lūdza atcelt jaunā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 10. decembra Riba i Giner adresēto vēstuli (skat. šā sprieduma 33. punktu) un kas reģistrēta ar numuru T‑115/20.

35      2019. gada 19. decembra spriedumā Junqueras Vies (C-502/19, EU:C:2019:1115) Tiesa citastarp nosprieda, ka persona, kura ir oficiāli pasludināta par ievēlētu Eiropas Parlamentā, bet kurai netika atļauts izpildīt kādas pēc šādas pasludināšanas valsts tiesību aktos ietvertās, izpildāmās prasības, nedz arī ierasties Eiropas Parlamentā, lai piedalītos tā pirmajā sesijā, ir uzskatāma par tādu, kas bauda 7. protokola 9. panta otrajā daļā paredzēto imunitāti.

36      2020. gada 13. janvāra plenārsēdē Parlaments pēc 2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) pieņēma zināšanai prasītāju ievēlēšanu Parlamentā no 2019. gada 2. jūlija (turpmāk tekstā –“2020. gada 13. janvāra pieņemšana zināšanai”).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

37      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 28. jūnijā, prasītāji cēla šo prasību.

38      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts tajā pašā dienā, prasītāji iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu atbilstoši LESD 278. un 279. pantam, un tas tika reģistrēts ar numuru T‑388/19 R.

39      Ar 2019. gada 1. jūlija rīkojumu Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (T‑388/19 R, nav publicēts, EU:T:2019:467) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu un lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem atlika. Prasītāji par šo rīkojumu iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību, kas reģistrēta ar numuru C‑646/19 P(R).

40      Ar 2019. gada 20. decembra rīkojumu Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (C‑646/19 P(R), nav publicēts, EU:C:2019:1149) Tiesas priekšsēdētāja vietniece atcēla 2019. gada 1. jūlija rīkojumu Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (T‑388/19 R, nav publicēts, EU:T:2019:467), nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

41      Ar 2019. gada 10. septembrī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto dokumentu Spānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā.

42      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 19. septembrī atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantam, Parlaments iesniedza, pirmkārt, prasību izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas un, otrkārt, iebildi par nepieņemamību attiecībā uz pārējo prasības daļu, par ko prasītāji 2019. gada 4. novembrī iesniedza savus apsvērumus.

43      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. janvārī, Parlaments lūdza Vispārējo tiesu lemt par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas attiecībā uz visu prasību. Prasītāji iesniedza savus apsvērumus par šo 2020. gada 7. februāra pieprasījumu.

44      Ar 2020. gada 19. marta rīkojumu Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (T‑388/19 R‑RENV, nav publicēts, EU:T:2020:114) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, lemjot par atpakaļnodoto lietu pēc 2019. gada 20. decembra rīkojuma Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (C‑646/19 P(R), nav publicēts, EU:C:2019:1149), kas minēts šā sprieduma 40. punktā, nosprieda, ka, ņemot vērā 2020. gada 13. janvāra pieņemšanu zināšanai, par pieteikumu par pagaidu noregulējumu vairs nav jālemj, un lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem atlika.

45      Ar 2020. gada 29. jūlija rīkojumu Vispārējā tiesa (sestā palāta) iebildi par nepieņemamību, kā arī 2019. gada 19. septembra un 2020. gada 20. janvāra pieteikumus par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas nolēma pievienot lietas izskatīšanai pēc būtības.

46      Ar 2020. gada 11. septembra lēmumu Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs atļāva Spānijas Karalistei iestāties lietā Parlamenta prasījumu atbalstam.

47      Parlaments savu iebildumu rakstu Vispārējā tiesas kancelejā iesniedza 2020. gada 11. septembrī.

48      Spānijas Karaliste savu iestāšanās rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2021. gada 8. janvārī.

49      Prasītāji 2021. gada 11. janvārī Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza replikas rakstu.

50      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 4. martā, Parlaments sniedza apsvērumus par Spānijas Karalistes iestāšanās rakstu.

51      Prasītāji 2021. gada 11. martā Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza savus apsvērumus par Spānijas Karalistes iestāšanās rakstu.

52      Parlaments atbildes rakstu uz repliku Vispārējā tiesas kancelejā iesniedza 2021. gada 11. martā.

53      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.

54      Pēc sestās palātas piedāvājuma Vispārējā tiesa, piemērojot tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nosūtīt lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.

55      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2022. gada 21. janvāra tiesas sēdē. Šajā sakarā Parlaments atteicās no tā 2019. gada 19. septembra un 2020. gada 20. janvāra pieteikumiem par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas.

56      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        noraidīt 2019. gada 19. septembra iebildi par nepieņemamību;

–        atcelt 2019. gada 29. maija norādījumu;

–        atcelt toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļauto atteikumu pieņemt zināšanai Spānijas Karalistes oficiāli paziņotos 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus;

–        atcelt toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļauto paziņojumu par viņu amata vietu atbrīvošanos;

–        atcelt toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļauto atteikumu atzīt viņiem tiesības sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Parlamentā no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas brīža pēc 2019. gada 26. maija vēlēšanām;

–        atcelt toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļauto atteikumu steidzami rīkoties prasītāju privilēģiju un imunitātes apstiprināšanai, pamatojoties uz Parlamenta Reglamenta 8. pantu;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

57      Parlamenta, ko būtībā atbalsta Spānijas Karaliste, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt – noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti – noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu;

–        pakārtotāk – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

58      Prasības pamatojumam prasītājas izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz 2019. gada 29. maija norādījumu un ir balstīts uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. panta, 21. panta un 39. panta 2. punkta un Reglamenta 3. panta 2. punkta pārkāpumu. Otrais pamats ir saistīts ar toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu pieņemt zināšanai Spānijas Karalistes oficiāli paziņotos 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus un būtībā ir balstīts uz Hartas 39. panta 2. punkta, Ievēlēšanas akta 5. panta 1. punkta un 12. panta, LES 2. panta, 10. panta 2. un 4. punkta un 14. panta 3. punkta un Reglamenta 3. panta 1. punkta pārkāpumu. Trešais pamats attiecas uz apgalvoto toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja paziņojumu par prasītāju amata vietu atbrīvošanos un būtībā ir balstīts uz Ievēlēšanas akta 6. panta 2. punkta, 8. un 13. panta kopsakarā ar Hartas 39. panta 2. punktu un LES 10. panta 2. un 3. punktu pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu atzīt prasītājiem tiesības sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Eiropas Parlamentā no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. maija vēlēšanām un ir balstīts uz Ievēlēšanas akta 5. panta 1. punkta un 12. panta kopsakarā ar Hartas 39. panta 2. punktu un LES 10. panta 1. un 2. punktu un 14. panta 2. un 3. punktu, kā arī Reglamenta 3. panta 2. punkta pārkāpumu. Visbeidzot piektais pamats attiecas uz toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu apstiprināt prasītāju privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu, un ir balstīts uz minētā reglamenta 5. panta 2. punkta, Hartas 39. panta 2. punkta, pienākuma norādīt pamatojumu un labas pārvaldības principa pārkāpumu.

59      Parlaments, ko atbalsta Spānijas Karaliste, galvenokārt atsaucas uz prasības nepieņemamību, pamatojoties, pirmkārt, uz neskaidrībām prasības pieteikumā saistībā ar dažiem tiesību aktiem, kurus prasīts atcelt, un, otrkārt, uz apstrīdamu tiesību aktu neesamību.

60      Prasītāji lūdz noraidīt iebildi par nepieņemamību. Pirmkārt, viņi apgalvo, ka tiesību akti, kurus viņi lūdz atcelt, prasības pieteikumā ir skaidri identificēti. Otrkārt, prasība ir vērsta pret aktiem, par kuriem var celt prasību uz LESD 263. panta pamata.

61      Vispirms ir jāizvērtē prasītāju celtās prasības pieņemamība.

 Ievada apsvērumi par strīda priekšmetu

62      Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka atbildē uz Vispārējās tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, prasītāji, pirmkārt, apstiprināja, ka viņu prasība joprojām ir vērsta pret 2019. gada 29. maija norādījumu (skat. šā sprieduma šā sprieduma 56. punktu).

63      Otrkārt, prasītāji norāda, ka, uzturot šā sprieduma 56. punktā minētos prasījumus, viņi būtībā apstrīd toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļauto atteikumu atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu no 2019. gada 13. jūnija paziņojuma.

64      Šajā ziņā prasītāji precizēja, ka minētais atteikums izraisīja vairākas tiesiskas sekas, tostarp toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu atzīt viņiem tiesības sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot to pilnvaras un darboties Eiropas Parlamentā, kā arī šā priekšsēdētāja atteikumu steidzami uzņemties iniciatīvu apstiprināt Eiropas Parlamenta deputāta privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu.

65      Visbeidzot prasītāji apstiprināja, ka gadījumā, ja pretēji viņu apgalvotajam Vispārējā tiesa secinātu, ka nevar apšaubīt toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikuma atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu tiesiskumu, būtu atsevišķi jāpārbauda šā sprieduma 56. punktā minēto tiesību aktu tiesiskums.

66      Ņemot vērā prasītāju paskaidrojumus, kas atgādināti šā sprieduma 63.–65. punktā, būtībā ir uzskatāms, ka viņi prasa atcelt nevis šā sprieduma 56. punkta trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā ievilkumā minētos tiesību aktus, bet tikai toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu, ko izraisot minētie tiesību akti.

67      Otrām kārtām, atbildes rakstā uz repliku Parlaments atsaucās uz to prasījumu nepieņemamību, kurus prasītāji pirmo reizi ir minējuši replikas rakstā, kuru mērķis ir atcelt, pirmkārt, apgalvoto toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu aizstāvēt viņu privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 7. un 9. pantu, un, otrkārt, apgalvoto šā priekšsēdētāja lēmumu nepaziņot Parlamenta atbildīgajai komitejai par viņu apgalvoto pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti.

68      Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (skat. šā sprieduma 53. punktu), prasītāji norādīja, ka viņi nelūdza atcelt iespējamo Parlamenta lēmumu atteikt aizstāvēt viņu privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz 7. un 9. pantu, jo līdz šim šāds lēmums netika pieņemts. Proti, viņi tikai apstrīd to, ka toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs nebija paziņojis par viņu pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti plenārsēdē un to nebija nosūtījis atbildīgajai komitejai, pārkāpjot Reglamenta 9. panta 1. punktu. Būtībā prasītāji precizēja, ka tādas tiesiskās sekas izraisīja arī toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt viņiem Parlamenta deputāta statusu.

69      No tā izriet, ka replikas rakstā prasītāji nelūdza atcelt nedz toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu aizstāvēt viņu privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 7. un 9. pantu, nedz iespējamo šā priekšsēdētāja lēmumu nepaziņot plenārsēdē par viņu apgalvoto pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti un nenosūtīt to Parlamenta atbildīgajai komitejai.

70      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir konstatējams, ka šīs prasības mērķis būtībā ir atcelt, pirmkārt, 2019. gada 29. maija norādījumu un, otrkārt, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļauto atteikumu atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie akti”).

 Par apstrīdēto aktu raksturu

71      Iebildē par nepieņemamību, pirmkārt, Parlaments apgalvo, ka 2019. gada 27. jūnija vēstule ir vienīgi informatīva rakstura akts, kurā prasītājiem tikai ir atgādināts, ka saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām viņus nevar pielīdzināt jaunievēlētajiem devītās leģislatūras Eiropas Parlamenta deputātiem. Otrkārt, Parlaments apgalvo, ka 2019. gada 29. maija norādījums nerada tiesiskas sekas trešajām personām LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē, un aicina Vispārējo tiesu pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par to, vai tas ir apstrīdams tiesību akts.

72      Prasītāji lūdz noraidīt Parlamenta argumentus. Pirmkārt, viņi būtībā apgalvo, ka toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļautajam atteikumam atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu nav informatīvs raksturs. Proti, šis atteikums esot izraisījis izmaiņas viņu tiesiskajā statusā, jo viņiem it īpaši tika liegts sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Eiropas Parlamentā. Tātad tas esot apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta pirmās daļās izpratnē. Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka 2019. gada 29. maija norādījums ir apstrīdams tiesību akts, jo tas esot liedzis viņiem veikt visas darbības, kas vajadzīgas, lai stātos amatā.

73      Spānijas Karaliste būtībā uzskata, ka prasība ir nepieņemama, pamatojoties uz to, ka prasītāju minētās apgalvotās aktu nelabvēlīgās sekas neizriet no minētajiem aktiem, bet no Spānijas iestāžu lēmumiem.

74      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē uzskata jebkuru iestāžu pieņemtu aktu – lai kāds arī būtu tā veids vai forma –, kas paredzēts tādu saistošu tiesisku seku radīšanai, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts, un 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 51. punkts; skat. arī spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Rumānija/Komisija, C‑599/15 P, EU:C:2017:801, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Savukārt LESD 263. pantā paredzētā tiesiskuma pārbaude neattiecas uz jebkuru tādu aktu, kas nerada saistošas tiesiskas sekas, kā sagatavojoši akti, apstiprinoši akti, vienīgi ar izpildi saistīti akti, vienkārši ieteikumi un paziņojumi un principā arī iekšējie norādījumi (skat. spriedumu, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2012. gada 14. maijs, Sepracor Pharmaceuticals (Ireland)/Komisija, C‑477/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:292, 52. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1995. gada 23. novembris, Nutral/Komisija, C‑476/93 P, EU:C:1995:401, 30. punkts). Turklāt tikai informatīva rakstura akts nevar ne ietekmēt adresāta intereses, ne arī grozīt tā tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar stāvokli pirms minētā akta saņemšanas (skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Sina Bank/Padome, T‑15/11, EU:T:2012:661, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

76      Saskaņā ar judikatūru tiesību akta spēja radīt tiesiskas sekas un tādējādi būt par atcelšanas prasības priekšmetu atbilstoši LESD 263. pantam prasa pārbaudīt šā akta būtību un izvērtēt minētās sekas pēc tādiem objektīviem kritērijiem kā šā akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī to izdevušās Savienības iestādes pilnvaras (skat. spriedumu, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

77      Visbeidzot ir jāatgādina, ka nosacījums par pieņemamību, kas saistīts ar apstrīdama tiesību akta esamību, ir absolūts šķērslis tiesas procesam, uz ko Vispārējai tiesai attiecīgā gadījumā ir jāatsaucas pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 1992. gada 14. janvāris, ISAE/VP un Interdata/Komisija, C‑130/91, EU:C:1992:7, 11. punkts, un 2016. gada 19. oktobris, EControl/ACER, T‑671/15, nav publicēts, EU:T:2016:626, 91. punkts; ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:298, 62. punkts, un lietā BSH/ITSB, C‑43/15 P, EU:C:2016:129, 52. punkts).

78      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai, pirmkārt, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu un, otrkārt, 2019. gada 29. maija norādījums ir apstrīdami tiesību akti LESD 263. panta izpratnē.

 Par toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu

79      Prasītāji būtībā apgalvo, ka toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu radīja viņiem vairākas tiesiskas sekas, [proti,] pirmkārt, viņi nevarēja sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Parlamentā no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc 2019. gada 26. maija vēlēšanām, otrkārt, toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs paziņoja viņu amata vietas par brīvām, treškārt, viņš atteicās steidzamā kārtā uzņemties iniciatīvu, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu, lai apstiprinātu viņu privilēģijas un imunitāti, un, ceturtkārt, viņš plenārsēdē nepaziņoja par viņu pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 9. pantu, un nenosūtīja to Parlamenta atbildīgajai komitejai.

80      Parlaments, ko atbalsta Spānijas Karaliste, apgalvo, ka, pat pieņemot, ka prasītāju apgalvotās sekas ir pierādītas, tās neizriet no toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikuma atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu.

–       Par 2019. gada 27. jūnija vēstules saturu

81      2019. gada 27. jūnija vēstulē toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs vispirms norādīja prasītājiem, ka Spānijas iestādes 2019. gada 17. un 20. jūnijā to oficiāli bija informējušas par Spānijā notikušo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Turpinājumā viņš atgādināja prasītājiem, ka saskaņā ar Ievēlēšanas akta 12. pantu “Parlaments pieņem zināšanai dalībvalstu oficiāli paziņotos rezultātus un ka galvenokārt valsts tiesām ir jālemj par valsts vēlēšanu tiesību normu un procesa tiesiskumu”. Visbeidzot toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs norādīja, ka prasītāju vārdi nebija iekļauti to ievēlēto kandidātu sarakstā, ko Spānijas iestādes oficiāli bija paziņojušas Parlamentam, un ka “līdz brīdim, kad tiks saņemts jauns Spānijas iestāžu paziņojums, viņš pašlaik nevar attiekties pret viņiem kā pret nākamajiem [Parlamenta] locekļiem, kā [viņi to lūdza] savā 2019. gada 14. jūnija vēstulē”.

82      No 2019. gada 27. jūnija vēstules izriet, ka toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs tikai ņēma vērā prasītāju tiesisko stāvokli, par kuru to bija oficiāli informējušas Spānijas iestādes 2019. gada 17. un 20. jūnija paziņojumos.

83      Turklāt no 2019. gada 27. jūnija vēstules skaidri izriet, ka toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja paustā nostāja varēja mainīties atkarībā no jaunās informācijas, kuru viņš saņemtu no Spānijas iestādēm.

84      Tāpēc, ņemot vērā 2019. gada 27. jūnija vēstules saturu, ir nepārprotami izslēgts, ka tai būtu lēmuma raksturs un ka toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs tajā būtu paudis savu galīgo nostāju.

–       Par apgalvotajām tiesiskajām sekām, kas izriet no 2019. gada 27. jūnija vēstules

i)      Ievada piezīmes

85      Pirmkārt, ir jānorāda, ka 2019. gada 19. decembra spriedumā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) Tiesa nošķīra Eiropas Parlamenta deputāta statusu un ar to saistīto mandāta īstenošanu.

86      Norādījusi, ka saskaņā ar Ievēlēšanas akta 5. panta 1. un 2. punktu Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru termiņš atbilst piecu gadu termiņam, kurš sākas ar pirmās sasaukuma sesijas atklāšanu pēc katrām vēlēšanām un tādējādi sākas un beidzas vienlaikus ar šo piecu gadu termiņu, Tiesa nosprieda, ka atšķirībā no Parlamenta deputāta statusa, kas, pirmkārt, tiek iegūts brīdī, kad persona tiek oficiāli pasludināta par ievēlētu, un, otrkārt, rada saikni starp šo personu un iestādi, kurā tā ir ievēlēta, Eiropas Parlamenta deputāta mandāts rada saikni starp šo personu un leģislatūras periodu, uz kuru tā ievēlēta. Taču šis leģislatūras periods sākas tikai tad, kad tiek atklāta pēc vēlēšanām rīkotā Parlamenta “jaunā sasaukuma” pirmā sesija, kura saskaņā ar noteikto kārtību tiek rīkota pēc tam, kad dalībvalstis ir oficiāli izziņojušas vēlēšanu rezultātus (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 72. un 74. punkts).

87      Otrkārt, 2019. gada 19. decembra spriedumā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115, 70., 71. un 81. punkts) Tiesa nosprieda, ka Ievēlēšanas akta 8. un 12. pants ir jāsaprot tādējādi, ka persona, kas ir oficiāli pasludināta par ievēlētu Parlamentā, ir uzskatāma par tādu, kas šīs izziņošanas rezultātā un ar tās brīdi ir ieguvusi šīs iestādes deputāta statusu 7. protokola 9. panta izpratnē, kā arī par tādu, kas uz šā pamata bauda šā panta otrajā daļā paredzēto imunitāti.

88      Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka 7. protokola 9. panta otrajā daļā paredzētā imunitāte uz Parlamenta deputātiem attiecas arī tad, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās, tātad arī tad, kad viņi dodas uz pirmo sanāksmi, kas tiek rīkota pēc vēlēšanu rezultātu oficiālas izziņošanas, lai jaunā leģislatūras perioda sasaukums varētu rīkot savu konstitutīvo sanāksmi un pārbaudīt savu deputātu pilnvaras. Tādējādi minētie deputāti attiecīgo imunitāti bauda, kamēr viņu mandāts vēl nav sācies (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 80. punkts).

89      Treškārt, no 2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) 89. punkta  – lai gan netieši, bet noteikti – izriet, ka Spānijā notikušo 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultāti tika izziņoti 2019. gada 13. jūnija paziņojumā.

90      Ņemot vērā iepriekš minēto, izskatāmajā lietā ir uzskatāms, ka prasītāji, kuru vārdi bija iekļauti 2019. gada 13. jūnija paziņojumā, ieguva Eiropas Parlamenta deputāta statusu no šā datuma un līdz ar to tikai šā iemesla dēļ arī imunitāti, kas paredzēta 7. protokola 9. panta otrajā daļā. Turklāt lietas dalībniekiem šajā jautājumā nav domstarpību.

91      Turklāt saskaņā ar šā sprieduma 86. un 87. punktā minēto judikatūru tas, ka prasītāji ieguva Eiropas Parlamenta deputāta statusu un tādējādi ar to saistīto imunitāti, kas paredzēta 7. protokola 9. panta otrajā daļā, izriet tikai no 2019. gada 13. jūnija paziņojuma un tāpēc to nevar apšaubīt nedz toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs, nedz Parlaments.

92      Tātad, pat ja 2019. gada 27. jūnija vēstulē netika aplūkots jautājums par prasītāju imunitāti, ir konstatējams, ka tajā iekļautais toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu jebkurā gadījumā neliedz viņiem 7. protokola 9. panta otrajā daļā paredzēto imunitāti, kas ir jārespektē valsts iestādēm tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu oficiālas paziņošanas dēļ.

93      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu izraisīja prasītāju apgalvotās tiesiskās sekas, kas atgādinātas šā sprieduma 79. punktā.

ii)    Par neiespējamību prasītājiem sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Parlamentā

94      Parlaments, ko atbalsta Spānijas Karaliste, būtībā apgalvo, ka tas nevar pieņemt aktus, kas rada tiesiskas sekas prasītājiem, jo saskaņā ar Ievēlēšanas akta 12. pantu un piemērojamo judikatūru tam bija saistošs ievēlēto kandidātu saraksts, kuru 2019. gada 17. jūnija paziņojumā tam bija oficiāli darījušas zināmu Spānijas iestādes. Šajā ziņā Parlaments norāda, ka, ņemot vērā Ievēlēšanas aktā nostiprināto pilnvaru sadali, dalībvalstīm ir jāparedz Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru īstenošanas nosacījumi. Saskaņā ar Ievēlēšanas akta 8. un 12. pantu, skatot tos kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu, Parlamentam esot bijis pilnībā jāīsteno Spānijas piemērojamo tiesību aktu noteikumi, kas atspoguļoti 2019. gada 17. un 20. jūnija paziņojumos. Turklāt Parlaments būtībā apgalvo, ka no iepriekš minētās tiesību normas un Reglamenta 3. panta izriet, ka oficiāli paziņojumi, kurus tam bija nosūtījušas kompetentās valsts vēlēšanu iestādes, ir vienīgie autoritatīvie informācijas avoti, ciktāl tie attiecas uz Eiropas Parlamenta deputātu tiesisko stāvokli saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un ka tie ir neaizstājams līdzeklis vēlēšanu procesā. Noslēgumā Parlaments uzskata, ka, ņemot vērā visu Centrālās vēlēšanu komisijas sniegto informāciju, 2019. gada 27. jūnijā tas nevarēja uzskatīt, ka prasītāji bija “bez nosacījumiem [ieguvuši] nākamo Parlamenta locekļu [statusu]” un tādējādi tam būtībā nebija pilnvaru atzīt viņu tiesības sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties tajā no 2019. gada 2. jūlija.

95      Prasītāji apstrīd šos argumentus. Pēc viņu domām, galvenais jautājums, kas rodas šajā lietā, ir par to, vai Parlamentam bija saistošs 2019. gada 13. jūnija paziņojums vai 2019. gada 17. un 20. jūnija paziņojumi. Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka no Ievēlēšanas akta 12. panta izriet, ka jēdziens “oficiāli izziņoti rezultāti” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens. Izskatāmajā lietā šie rezultāti atbilst rezultātiem, kas tika izziņoti atbilstoši Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 1. punktam, kā Tiesa nospriedusi 2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) 89. punktā, proti, rezultāti, kas norādīti 2019. gada 13. jūnija paziņojumā. Turklāt prasītāji būtībā apgalvo, ka Spānijas Karalistes kompetencē nebija noteikt tādus Eiropas Parlamenta deputāta mandāta īstenošanas nosacījumus kā Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu dot solījumu ievērot Spānijas konstitūciju. Šī interpretācija esot apstiprināta 2019. gada 19. decembra spriedumā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka “formalitātes, kas ir vajadzīgas”, lai varētu darboties kā Parlamenta loceklis, bija jākārto šajā iestādē. Visbeidzot prasītāji apgalvo, ka Parlaments zināja, ka Spānijas iestādes tam nebija paziņojušas pilnīgus 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, jo tās pašas bija tam nosūtījušas šo rezultātu kopiju. Tas, ka Spānijas iestādes nebija paziņojušas pilnīgus minēto vēlēšanu rezultātus, neatbrīvojot Parlamentu no tā pienākuma pieņemt zināšanai šos rezultātus.

96      Izskatāmajā lietā rodas jautājums, vai toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja kompetencē bija apstrīdēt 2019. gada 17. jūnija paziņojumu, ar ko Spānijas iestādes tam oficiāli darīja zināmu 2019. gada 26. maija vēlēšanās ievēlēto kandidātu sarakstu, kurā nebija minēti prasītāju vārdi, lai arī viņu vārdi bija iekļauti 2019. gada 13. jūnija oficiālajā paziņojumā.

97      Sākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 5. panta 1. punktu un 13. panta 2. punktu Parlaments īsteno savas pilnvaras un darbojas atbilstoši pilnvarām, kādas tam piešķirtas ar līgumiem. Institucionālā līdzsvara un kompetenču piešķiršanas principi, kādi paredzēti LES 13. panta 2. punktā, faktiski nozīmē, ka katra iestāde darbojas ar tām līgumos noteiktajām pilnvarām, atbilstoši izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem (spriedums, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c., C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 102. punkts).

98      Ievēlēšanas aktā attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu ir noteikts kompetenču sadalījums starp Parlamentu un dalībvalstīm.

99      Tātad, no vienas puses, saskaņā ar Ievēlēšanas akta 8. panta pirmo daļu, neskarot citus šā akta noteikumus, vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē tās valsts noteikumi.

100    No otras puses, saskaņā ar Ievēlēšanas akta 12. pantu Parlaments pārbauda savu locekļu pilnvaras. Šajā nolūkā tas pieņem zināšanai dalībvalstu oficiāli izziņotos rezultātus un izšķir visas domstarpības, kas varētu rasties minētā akta noteikumu dēļ, izņemot tādas domstarpības, kas varētu rasties to dalībvalsts noteikumu dēļ, uz kuriem norādīts šajā aktā.

101    No Ievēlēšanas akta 12. panta otrā teikuma izriet, ka Parlamenta pārbaudes pilnvaras ir pakļautas diviem būtiskiem ierobežojumiem (spriedums, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 52. punkts).

102    Pirmkārt, saskaņā ar Ievēlēšanas akta 12. panta pirmās daļas otro teikumu pilnvaru pārbaudes vajadzībām Parlaments ņem vērā rezultātus, kurus ir oficiāli izziņojušas dalībvalstis (spriedums, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 53. punkts).

103    Saskaņā ar judikatūru Ievēlēšanas akta 12. pantā minētās frāzes “ņem vērā” izmantošana ir jāinterpretē tā, ka Parlamentam šajā jomā vispār nav nekādas rīcības brīvības. Valstu iestāžu kompetencē ir iecelt nākamos Parlamenta locekļus atbilstoši vēlēšanu procedūrai, kuru – kā tas skaidri izriet no Ievēlēšanas akta 8. panta – regulē valstu tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 55. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra, un rīkojumu, 2020. gada 8. oktobris, Junqueras i Vies/Parlaments, C‑201/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:818, 66. punkts).

104    Tātad īstenošana, kas ir “ņemt vērā dalībvalstu oficiāli izziņotos rezultātus”, nozīmē, ka Parlamentam, pārbaudot savu locekļu pilnvaras, ir jāpamatojas uz vēlēšanu rezultātu oficiālu paziņojumu, kas izriet no valstī pastāvošās lēmumu [pieņemšanas] kārtības, kurā ar minēto paziņojumu saistītie juridiskie jautājumi tikuši izlemti, un tātad tas ir iepriekš pastāvējis tiesiskais stāvoklis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 55. punkts).

105    Otrkārt, saskaņā ar Ievēlēšanas akta 12. panta otrās daļas otro teikumu Parlaments izšķir visas domstarpības, kas varētu rasties minētā akta noteikumu dēļ, izņemot tādas domstarpības, kas varētu rasties to dalībvalsts noteikumu dēļ, uz kuriem norādīts šajā aktā (spriedums, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 53. punkts).

106    Tāpēc no tā paša Ievēlēšanas akta 12. panta teksta izriet, ka ar šo pantu Parlamentam netiek piešķirta kompetence lemt par domstarpībām, pamatojoties uz Savienības tiesībām visā to kopumā, bet tikai par tām, kas radušās Ievēlēšanas akta noteikumu dēļ (spriedums, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 54. punkts). Turklāt ar šo pantu ir skaidri izslēgta Parlamenta kompetence lemt par domstarpībām, kas radušās, pamatojoties uz valsts tiesībām, pat ja Ievēlēšanas aktā ir atsauce uz šīm tiesībām.

107    Turklāt ir jānorāda, kā to dara Parlaments un ģenerāladvokāts M. Špunars secinājumos lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958, 53. punkts), ka pēc oficiāla vēlēšanu rezultātu paziņojuma kandidāts, kas pēc balsu skaitīšanas tika oficiāli paziņots par Eiropas Parlamentā ievēlētu deputātu, vairāku notikumu dēļ var nestāties amatā un neīstenot ar to saistīto mandātu, piemēram, neatbilstības Eiropas Parlamenta deputāta mandātam esamības vai deputāta atteikšanās stāties amatā dēļ. Turklāt ir jānorāda, kā to dara ģenerāladvokāts M. Špunars secinājumos lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958, 48. punkts), dažādās parlamentārajās sistēmās ir paredzēti formāli pienākumi, kas parlamenta locekļiem ir jāizpilda, pirms viņi faktiski var sākt darbu savā amatā.

108    Tā tas ir Spānijas tiesībās, jo Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā ir noteikts, ka piecu dienu laikā no ievēlēto kandidātu paziņošanas viņi dod solījumu ievērot Spānijas konstitūciju Centrālajā vēlēšanu komisijā, pretējā gadījumā tiek paziņots, ka viņu amata vietas Parlamentā ir “brīvas” un visas iespējamās prerogatīvas, kas viņiem pienāktos saistībā ar viņu amata pienākumu pildīšanu, tiek apturētas līdz brīdim, kad tiks dots šis solījums (skat. šā sprieduma 12. punktu).

109    Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar izslēgt, ka Parlamentam ir jāveic pilnvaru pārbaude, pamatojoties uz oficiāli paziņoto ievēlēto kandidātu sarakstu, kas ir grozīts, atrisinot domstarpības, kas radušās, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem.

110    Tāpēc Reglamenta 3. pantā, kas reglamentē pilnvaru pārbaudes procedūru, ir noteikts, ka šī procedūra ir balstīta uz dalībvalstu oficiālu paziņojumu par vēlēšanu rezultātiem.

111    Vispirms saskaņā ar Reglamenta 3. panta 1. punktu pēc Eiropas Parlamenta vispārīgajām vēlēšanām Parlamenta priekšsēdētājs aicina dalībvalstu kompetentās iestādes nekavējoties darīt zināmus ievēlēto deputātu vārdus, lai visi deputāti varētu sākt darbību Parlamentā jau pirmās sasaukuma sēdes atklāšanā.

112    Turpinājumā saskaņā ar Reglamenta 3. panta 2. punktu katrs Eiropas Parlamenta deputāts, kura vārds ir iekļauts šajā sarakstā, iesniedz deklarāciju, kurā apliecina, ka viņš neieņem nevienu amatu, kas nav savienojams ar Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu pildīšanu, un, kamēr deputāta pilnvaras nav pārbaudītas vai kamēr nav pieņemts lēmums par domstarpībām, viņš darbojas Parlamentā un tā struktūrvienībās un uz viņu attiecas visas ar šo darbību saistītās tiesības.

113    Visbeidzot no Reglamenta 3. panta 3. punkta izriet, ka Parlaments veic tajā jaunievēlēto locekļu pilnvaru pārbaudi, pamatojoties uz atbildīgās komitejas ziņojumu, kas saskaņā ar šā reglamenta 3. panta 3. punkta otro daļu ir balstīts uz katras dalībvalsts oficiālu paziņojumu par pilnīgiem vēlēšanu rezultātiem, minot ievēlēto kandidātu vārdus, kā arī iespējamo aizstājēju vārdus vēlēšanu rezultātu secībā.

114    No tā izriet, ka, lai pārbaudītu deputātu pilnvaras, Parlamentam ir jābalstās uz valsts iestāžu oficiāli paziņoto kandidātu sarakstu, kas, hipotētiski, ir sagatavots, ņemot vērā oficiāli paziņotos rezultātus un pēc tam, kad šīs iestādes ir atrisinājušas iespējamās domstarpības, kas balstītas uz valsts tiesību aktu piemērošanu.

115    Prasītāju argumenti ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

116    Pirmām kārtām, prasītāji būtībā apgalvo, ka Parlamentam nav saistošs ne 2019. gada 17. jūnija, ne 2019. gada 20. jūnija paziņojums, kā to esot atzinis pats Parlaments, jo pēc 2020. gada 13. janvāra pieņemšanas zināšanai tas atļāva viņiem sākt pildīt viņu amata pienākumus, īstenot viņu pilnvaras un darboties Parlamentā. Prasītāji norāda, ka Parlaments zināja, ka Spānijas iestādes tam nebija paziņojušas pilnīgus 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, jo tās bija nosūtījušas tam šo rezultātu kopiju. Tātad prasītāji būtībā apgalvo, ka Parlamentam saskaņā ar Reglamenta 3. panta 1. punktu esot bijis jāpieprasa Spānijas iestādēm atsūtīt pilnīgus 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus. Visbeidzot, pamatojoties uz ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumiem lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958, 51. punkts), prasītāji apgalvo, ka tas, ka Spānijas iestādes nebija paziņojušas vēlēšanu rezultātus, kas Parlamentam tika darīti zināmi 2019. gada 13. jūnija paziņojumā, neatbrīvoja no tam uzliktā pienākuma to pieņemt zināšanai atbilstoši Ievēlēšanas akta 12. pantam.

117    Izskatāmajā lietā, pirmkārt, lietas dalībnieku starpā nav strīda par to, ka prasītāji nebija izpildījuši Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto prasību un ka šā iemesla dēļ viņu vārdi netika iekļauti 2019. gada 17. jūnija paziņojumā, ar ko Spānijas iestādes oficiāli darīja zināmu Parlamentam 2019. gada 26. maija vēlēšanās ievēlēto kandidātu sarakstu.

118    Otrkārt, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja kompetencē nebija pārbaudīt atsevišķu ievēlēto kandidātu izslēgšanas pamatotību no iepriekš minētā saraksta, ko Spānijas iestādes oficiāli bija paziņojušas atbilstoši Reglamenta 3. panta 1. punktam, kurā norādīti oficiālie 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultāti, kas attiecīgā gadījumā noteikti pēc jebkādu domstarpību, kas izrietētu no valsts tiesību aktiem, atrisināšanas (skat. šā sprieduma 97.–106. punktu).

119    Tāpēc prasītāji nevar pamatoti apgalvot, ka saskaņā ar Reglamenta 3. panta 1. punktu toreizējam Parlamenta priekšsēdētājam bija jāpieprasa Spānijas iestādēm paziņot pilnīgus 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, kas bija norādīti 2019. gada 13. jūnija paziņojumā.

120    Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 76. punktā atgādināto judikatūru, tā kā tiesību akts spēj radīt tiesiskas sekas un līdz ar to būt par atcelšanas prasības priekšmetu atbilstoši LESD 263. pantam, ir nepieciešams pārbaudīt šā akta būtību un izvērtēt minētās sekas pēc tādiem objektīviem kritērijiem kā šā akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī to izdevušās Savienības iestādes pilnvaras.

121    Tātad tas, ka, ņemot vērā 2019. gada 19. decembra spriedumu Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115), un pēc 2020. gada 13. janvāra paziņojuma Parlaments atļāva prasītājiem darboties Parlamentā un pilnībā īstenot ar Eiropas Parlamenta deputāta statusu saistītas tiesības, ja no dalībvalsts nebija saņemts oficiāls paziņojums, nevar atspēkot šā sprieduma 82.–84. un 100.–114. punktā paustos apsvērumus.

122    Turklāt Parlaments tiesas sēdē paskaidroja, ka, ņemot vērā prasītāju tiesiskā statusa nenoteiktību pēc 2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) pasludināšanas un 2019. gada 20. decembra rīkojuma Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (C‑646/19 P(R), nav publicēts, EU:C:2019:1149) izdošanas, tas nolēma atļaut prasītājiem sākt pildīt savus amata pienākumus un tajā darboties atbilstoši Reglamenta 3. panta 2. punktam, tomēr tas neveica viņu pilnvaru pārbaudi, jo tās priekšnosacījums ir valsts iestāžu oficiāls paziņojums par viņu ievēlēšanu.

123    Tāpēc prasītāju argumentācija, kas atgādināta šā sprieduma 116. punktā, ir jānoraida.

124    Visbeidzot attiecībā uz prasītāju atsauci uz ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumiem lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958) ir jāatgādina, ka minētajā lietā būtībā bija jānoskaidro, vai personai, kas tika oficiāli atzīta par ievēlētu, bija 7. protokola 9. panta otrajā daļā paredzētā imunitāte, lai varētu nokārtot formalitātes un izpildīt prasības, kas ir vajadzīgas, lai sāktu pildīt savus amata pienākumus.

125    Ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumu lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958) 50. punktā viņš atzina, ka Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzētā prasība var būt nosacījums, lai par Eiropas Parlamenta deputātiem ievēlēti kandidāti faktiski varētu sākt pildīt savus amata pienākumus. Savukārt, pēc ģenerāladvokāta M. Špunara domām, šī prasība nevar būt priekšnosacījums Eiropas Parlamenta deputāta statusa un ar šo statusu saistītu prerogatīvu, tostarp imunitātes, iegūšanai, tā liedzot likumīgi par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlētai personai nokārtot formalitātes un izpildīt prasības, kas ir vajadzīgas, lai sāktu pildīt savus amata pienākumus.

126    Šādi ir jāsaprot ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumu lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958) 51. punkts, saskaņā ar kuru, lai arī ir loģiski, ka Parlaments ir oficiāli jāinformē par vēlēšanu rezultātiem, dalībvalstīm nosūtot Reglamenta 3. panta 1. punktā paredzēto oficiālo paziņojumu, šis paziņojums būtībā nav veidojošs elements Parlamenta deputāta mandāta iegūšanai.

127    Tādēļ ģenerāladvokāta M. Špunara viedoklis, kas izklāstīts viņa secinājumu lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958) 51. punktā, nevar pamatot prasītāju argumentāciju, ka pilnvaru pārbaudes veikšanai Parlamentam esot pienākums ņemt vērā 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, kas norādīti 2019. gada 13. jūnija paziņojumā, nevis rezultātus, ko Spānijas iestādes bija oficiāli paziņojušas 2019. gada 17. jūnijā.

128    Otrām kārtām, prasītāji apgalvo, ka Spānijas iestādēm nebija kompetences noteikt Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto prasību. Proti, nosacījums dot solījumu ievērot Spānijas konstitūciju neietilpa dalībvalstu “vēlēšanu procedūrā” Ievēlēšanas akta 8. panta izpratnē un līdz ar to uz to neattiecās šajā pantā minētā atsauce uz valsts tiesību aktiem. Prasītāji piebilst, ka saskaņā ar LESD 223. panta 2. punktu Parlaments pieņem noteikumus un vispārīgus nosacījumus, kas reglamentē Parlamenta locekļu pienākumu izpildi, un šī kompetence nav deleģēta dalībvalstīm. Tātad, tiklīdz Eiropas Parlamenta deputāts iegūst šo statusu pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu paziņošanas, visas turpmākās formalitātes ir jākārto iepriekš minētajā pantā paredzētās kompetences ietvaros.

129    No šā sprieduma 97.–109. punkta izriet, ka Parlamenta kompetencē nav lemt par domstarpībām, kuras izriet no tādām valsts tiesību normām, uz kurām neatsaucas Ievēlēšanas akts, kā Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punkts.

130    No tā izriet, ka, pat pieņemot, ka Spānijas Karalistei nebija kompetences noteikt tās valsts tiesībās iepriekš minēto prasību, toreizējam Parlamenta priekšsēdētājam nebija pilnvaru norādīt uz šo kompetences neesamību un a fortiori apšaubīt Spānijas iestāžu 2019. gada 17. jūnijā oficiāli paziņotā ievēlēto kandidātu saraksta likumību.

131    Papildus ir jāatgādina, ka arī Vispārējai tiesai nav kompetences izvērtēt, pirmkārt, to, vai saskaņā ar LESD 223. panta 2. punktu un Ievēlēšanas akta 8. pantu Spānijas Karalistei bija kompetence ieviest Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto prasību, un, otrkārt, vai šī prasība ir saderīga ar Savienības tiesībām, šie jautājumi ir valsts tiesu un attiecīgā gadījumā Tiesas kompetencē gadījumā, ja tajā uz LESD 258. panta pamata ir celta prasība sakarā ar pienākumu neizpildi vai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 65. punkts, un rīkojumu, 2020. gada 8. oktobris, Junqueras i Vies/Parlaments, C‑201/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:818, 60. punkts).

132    Pilnības labad saskaņā ar LESD 223. panta 2. punktu Parlaments, pieņemot regulas pēc savas iniciatīvas parastajā likumdošanas procedūrā, iepriekš lūdzot Eiropas Komisiju sniegt atzinumu, kā arī saņēmis Eiropas Savienības Padomes apstiprinājumu, pieņem noteikumus un vispārīgus nosacījumus, kas reglamentē Parlamenta locekļu pienākumu izpildi.

133    Tomēr “vispārīgie nosacījumi Parlamenta locekļu uzdevumu īstenošanai” ir paredzēti Eiropas Parlamenta Lēmuma 2005/684/EK, Euratom (2005. gada 28. septembris), ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (OV 2005, L 262, 1. lpp.), I daļā “Noteikumi un vispārīgie nosacījumi Eiropas Parlamenta deputāta uzdevumu īstenošanai” un būtībā attiecas uz Eiropas Parlamenta deputātu uzdevumu īstenošanas noteikumiem, nevis formalitātēm, kas ir jākārto pirms stāšanās amatā.

134    Tātad ar LESD 223. panta 2. punktu Parlamentam ir ekskluzīva kompetence konstatēt Eiropas Parlamenta deputātu statusu un tādējādi paredzēt “vispārīgus” nosacījumus Eiropas Parlamenta deputāta uzdevumu īstenošanai. Savukārt no minētā panta skaidri neizriet, ka Parlamentam arī ir tāda ekskluzīva kompetence iepriekš paredzēt nosacījumus vai noteikt prasības, kas ir jāizpilda pirms stāšanās Eiropas Parlamenta deputāta amatā.

135    Tāpēc prasītāju argumenti, kas balstīti uz Spānijas Karalistes kompetences neesamību ieviest Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā minēto prasību, ar ko paredzēts priekšnosacījums Eiropas Parlamenta deputāta uzdevumu īstenošanai, ir jānoraida kā neefektīvi.

136    Trešām kārtām, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasītāju apgalvojums, ka 2019. gada 20. decembra rīkojuma Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (C‑646/19 P(R), nav publicēts, EU:C:2019:1149) 74. punktā Tiesas priekšsēdētāja vietniece nosprieda, ka jebkādu turpmāko formalitāšu izpilde pēc vēlētāju nodoto balsu skaitīšanas rezultāta saņemšanas nav vēlēšanu procedūras sastāvdaļa, arī ir jānoraida kā neefektīvs.

137    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2019. gada 20. decembra rīkojuma Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (C‑646/19 P(R), nav publicēts, EU:C:2019:1149), 74. punktā Tiesas priekšsēdētāja vietniece uzskatīja, ka, tā kā saskaņā ar LES 14. panta 3. punktu, LESD 223. panta 1. punktu, Hartas 39. pantu, kā arī Ievēlēšanas akta 1. pantu Parlamenta locekļu ievēlēšanu reglamentē vispārēju, tiešu, brīvu un aizklātu vēlēšanu princips, pirmšķietami nevar izslēgt, ka akts, ar ko izbeigta Parlamenta locekļu ievēlēšanas procedūra, bija akts, kurā ietverti vēlētāju nodoto balsu skaitīšanas rezultāti, tādēļ jebkādu turpmāku valsts tiesību aktos noteikto formalitāšu izpilde neietilpst šajā vēlēšanu procedūrā.

138    Tomēr, pirmkārt, ir konstatējams, ka iepriekš minētais vērtējums tika sniegts pirms sprieduma pasludināšanas apelācijas tiesvedībā par 2019. gada 1. jūlija rīkojumu Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (T‑388/19 R, nav publicēts, EU:T:2019:467). Tātad nevar uzskatīt, ka Tiesas priekšsēdētāja vietniece bija paudusi galīgo nostāju šajā jautājumā.

139    Otrkārt, pat pieņemot, ka Spānijas Karalistei nebija kompetences ieviest šādu formalitāti, Tiesas priekšsēdētāja vietnieces konstatējums šajā nozīmē jebkurā gadījumā nevar pamatot Parlamenta kompetenci atteikt pieņemt zināšanai Spānijas iestāžu oficiāli paziņoto ievēlēto kandidātu sarakstu šā sprieduma 97.–114. un 117.–119. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

140    Tādējādi prasītāju apgalvojums ir jānoraida.

141    Ceturtām kārtām, prasītāji apgalvo, ka no 2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) izriet, ka “formalitātes, kas ir vajadzīgas”, lai varētu darboties Parlamentā kā Eiropas Parlamenta deputāts, ir jānokārto tikai šajā iestādē.

142    Tomēr iepriekš minētais apgalvojums nerod apstiprinājumu 2019. gada 19. decembra spriedumā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115).

143    Jāatgādina, ka lietā, kurā pasludināts 2019. gada 19. decembra spriedums Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115), Tiesā tika celta prasība tikai par to, vai 7. protokola 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kura ir oficiāli pasludināta par ievēlētu [..] Parlamentā, kamēr tai tika piemērots apcietinājums procesā par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet kurai netika atļauts izpildīt kādas pēc šādas pasludināšanas saskaņā ar valsts tiesībām izpildāmās prasības, nedz arī ierasties [..] Parlamentā, lai piedalītos tā pirmajā sesijā, ir uzskatāma par tādu, kas saskaņā ar šo pantu bauda imunitāti. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa arī jautāja, vai šī imunitāte nozīmē, ka attiecīgajai personai piemērotais apcietinājums ir jāatceļ, lai tā varētu ierasties [..] Parlamentā un tur nokārtot vajadzīgās formalitātes.

144    2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) 88. punktā un rezolutīvās daļas otrajā ievilkumā Tiesa uz otro jautājumu atbildēja, norādot, ka 7. protokola 9. panta otrajā daļā paredzētajai imunitātei, neskarot lūgumu atcelt šo imunitāti, ir jāļauj attiecīgajai personai ierasties Parlamentā un tur nokārtot “vajadzīgās formalitātes”. Šajos apstākļos vienīgo atsauci uz formalitātēm, kas ir jānokārto Parlamentā, nevar interpretēt tādējādi, ka Tiesa izslēdz iespēju valsts tiesību aktos paredzēt konkrētas formalitātes, kas ir jānokārto pirms stāšanās Eiropas Parlamenta deputāta amatā.

145    Līdz ar to prasītāju arguments ir jānoraida.

146    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka neiespējamība prasītājiem sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Eiropas Parlamentā neizriet no toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļautā atteikuma atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu, bet no Spānijas tiesību piemērošanas, kā tas atspoguļots 2019. gada 17. un 20. jūnija paziņojumos, attiecībā uz kuriem toreizējam Parlamenta priekšsēdētājam un – vispārīgāk – Parlamentam nebija nekādas rīcības brīvības.

147    Tāpēc prasītāji nevar pamatoti apgalvot, ka toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu radīja tiesiskās sekas, liedzot viņiem iespēju sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Parlamentā.

iii) Par apgalvoto paziņojumu, ka prasītāju amata vietas ir brīvas

148    Prasītāji būtībā apgalvo, ka toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu, kas balstīts uz 2019. gada 17. un 20. jūnija paziņojumiem, izraisīja to, ka minētais priekšsēdētājs paziņoja viņu amata vietas par brīvām, lai arī neviens no Ievēlēšanas akta 13. panta 1. punktā minētajiem iemesliem neattaisnoja šo brīvo amata vietu.

149    Šajā ziņā pietiek konstatēt, kā to dara Parlaments, ka nedz toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs, nedz Parlaments nebija paziņojuši prasītāju amata vietas par brīvām.

150    Tāpēc prasītāju apgalvotās tiesiskās sekas, kas balstītas uz Parlamenta paziņojumu par viņu amata vietu atbrīvošanos faktiski nepastāv.

151    Turklāt saskaņā ar Ievēlēšanas akta 13. panta 1. punktu amata vieta atbrīvojas, kad Parlamenta locekļa mandāts beidzas sakarā ar atkāpšanos, nāvi vai mandāta atsaukšanu. Saskaņā ar Ievēlēšanas akta 13. panta 3. punktu valsts iestādes informē Parlamentu par Parlamenta locekļa pilnvaru termiņa beigšanos sakarā ar viņa mandāta atsaukšanu, kas skaidri paredzēta valsts tiesību aktos.

152    Izskatāmajā lietā Spānijas Karaliste tiesas sēdē paskaidroja, ka, neraugoties uz Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā lietoto terminoloģiju, Spānijas tiesībās solījuma nedošana neizraisīja ievēlēto kandidātu amata vietu “atbrīvošanos” Ievēlēšanas akta 13. panta izpratnē, bet tikai uz laiku apturēja iespēju tās ieņemt. Tādējādi Spānijas Karaliste apstiprināja, ka šīs amata vietas bija “rezervētas” ievēlētajiem kandidātiem, attiecīgā gadījumā visā Parlamenta leģislatūras perioda laikā, līdz brīdim, kad viņi dos Spānijas Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto solījumu ievērot Spānijas konstitūciju.

153    Tāpēc jebkurā gadījumā neiespējamība prasītājiem ieņemt viņu amata vietas Parlamentā neizriet no toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļautā atteikuma atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu, bet no Spānijas tiesību aktu piemērošanas.

iv)    Par iniciatīvas neuzņemšanos steidzamā kārtā, lai apstiprinātu prasītāju privilēģijas un imunitāti

154    Prasītāji būtībā apgalvo, ka toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 27. jūnija vēstulē iekļautais atteikums atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu izraisīja to, ka šis priekšsēdētājs noraidīja viņu lūgumu uzņemties iniciatīvu, lai apstiprinātu viņu privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu (skat. šā sprieduma šā sprieduma 64. un 79. punktu).

155    Turklāt no šā paša panta izriet, ka Parlamenta priekšsēdētājam nekādā ziņā nav pienākuma uzņemties iniciatīvu, lai apstiprinātu Eiropas Parlamenta deputāta privilēģijas un imunitāti, un ka viņam šajā ziņā ir rīcības brīvība, pat ja šis deputāts ir aizturēts vai viņam ir liegta pārvietošanās brīvība, acīmredzami pārkāpjot viņa privilēģijas un imunitāti (rīkojums, 2021. gada 20. janvāris, Junqueras i Vies/Parlaments (T‑734/19, nav publicēts, EU:T:2021:15, 44. punkts).

156    Tātad, ja pieņemtu, ka toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs būtu atzinis prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu, viņš jebkurā gadījumā var atteikties steidzamā kārtā uzņemties iniciatīvu, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu.

157    Tāpēc neesot uzskatāms, ka šādas iniciatīvas neuzņemšanās izraisa saistošas tiesiskas sekas, kas izriet no toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikuma atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu, bet tās izraisa viņam ar Reglamenta 8. pantu piešķirtā rīcības brīvība šajā ziņā.

158    Turklāt, pat pieņemot, ka uz Reglamenta 8. pantu balstīta prasītāju lūguma toreizējam Parlamenta priekšsēdētājam uzņemties iniciatīvu, lai apstiprinātu viņu privilēģijas un imunitāti, noraidījumu izraisa viņa atteikums atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu, no Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka šāds atteikums jebkurā gadījumā nav saistošs Spānijas iestādēm (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 20. janvāris, Junqueras i Vies/Parlaments (T‑734/19, nav publicēts, EU:T:2021:15, 62. un 65. punkts).

v)      Par prasītāju pieprasījuma aizstāvēt privilēģijas un imunitāti nepaziņošanu un tā nenosūtīšanu Parlamenta atbildīgajai komitejai

159    Prasītāji apgalvo, ka tam, ka toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs nebija paziņojis par viņu pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti plenārsēdē un to nenosūtīja atbildīgajai komitejai, pārkāpjot Reglamenta 9. panta 1. punktu, esot tiesiskas sekas, kas izriet no viņa atteikuma atzīt viņiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu (skat. šā sprieduma 68. punktu).

160    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka replikas rakstā prasītāji apgalvoja, ka savā 2019. gada 20. jūnija vēstulē viņi lūdza toreizējo Parlamenta priekšsēdētāju, pirmkārt, steidzamā kārtā uzņemties iniciatīvu apstiprināt viņu privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu, un, otrkārt, aizstāvēt šīs privilēģijas un imunitāti uz minētā reglamenta 9. panta pamata. Turklāt šajā vēstulē viņi būtībā atsaucās tikai uz Reglamenta 8. pantu, lai uzsvērtu steidzamības situāciju, ar ko viņi saskārās. Papildus viņi apgalvo, ka ar Reglamenta 8. un 9. pantu neesot izveidotas atšķirīgas procedūras un līdz ar to neesot jānošķir pieprasījums steidzamā kārtā apstiprināt privilēģijas un imunitāti šā reglamenta 8. panta izpratnē no pieprasījuma aizstāvēt privilēģijas un imunitāti šā reglamenta 9. panta izpratnē.

161    Saskaņā ar Reglamenta 9. panta 1. punktu par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputāta vai bijušā deputāta pieprasījumiem apstiprināt privilēģijas un imunitāti paziņo plenārsēdē un tos nodod atbildīgajai komitejai.

162    Tātad no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tās piemērošanas priekšnosacījums ir Parlamenta priekšsēdētājam adresēta deputāta vai bijušā deputāta pieprasījuma esamība.

163    Izskatāmajā lietā, pirmkārt, 2019. gada 20. jūnija vēstulē prasītāji lūdza toreizējo “Parlamenta priekšsēdētāj[u] saskaņā ar [Reglamenta] 8. panta 1. punktu pēc apspriešanās ar atbildīgās komitejas priekšsēdētāju un referentu [..] steidzamā kārtā uzņemties iniciatīvu apstiprināt attiecīgā deputāta privilēģijas un imunitāti”. Šis pieprasījums bija izcelts un neattiecās uz Reglamenta 7. un 9. pantu. Otrkārt, prasītāji norādīja iepriekš minētos pasākumus, kurus viņi “it īpaši” lūdza veikt, citastarp aizstāvēt viņu privilēģijas un imunitāti (skat. šā sprieduma 25. punktu).

164    Tāpēc ir uzskatāms, ka iepriekš minētais pieprasījums aizstāvēt privilēģijas un imunitāti nebija formulēts atsevišķi, bet tas bija ietverts pieprasījumā steidzamā kārtā veikt pasākumus, lai apstiprinātu prasītāju privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 8. pantu, kas bija vienīgais 2019. gada 20. jūnija vēstulē skaidri minētais pants.

165    Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, no judikatūras izriet, ka ir jānošķir uz Reglamenta 8. pantu balstīts pieprasījums un pieprasījums aizstāvēt privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz šā reglamenta 7. un 9. pantu (rīkojums, 2021. gada 20. janvāris, Junqueras i Vies/Parlaments (T‑734/19, nav publicēts, EU:T:2021:15, 42.–46., 57. un 61. punkts).

166    Tā kā prasītāji faktiski nebija pienācīgi iesnieguši pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 7. un 9. pantu, toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu nevar būt par iemeslu tam, ka plenārsēdē tas netika paziņots un minētais pieprasījums netika nodots atbildīgajai komitejai.

167    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir uzskatāms, ka toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikums atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu nav akts, kas rada saistošas tiesiskas sekas, ietekmējot prasītāju intereses šā sprieduma 74. punktā minētās judikatūras izpratnē.

168    Tātad prasība atcelt minēto atteikumu ir nepieņemama.

 Par 2019. gada 29. maija norādījumu

169    Parlaments apgalvo, ka ar 2019. gada 29. maija norādījumu bija tikai īslaicīgi apturēta neformāla prakse, kas nekad nebija uzskatāma par saistošām juridiskām saistībām Parlamentam. Tādēļ šis norādījums neradot tiesiskas sekas trešām personām LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē.

170    Prasītāji apstrīd šo iebildi par nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka pretēji Parlamenta apgalvotajam attiecīgā prakse ir “būtisks posms”, lai ievēlētie kandidāti būtībā var sākt pildīt savus amata pienākumus un īstenot savas pilnvaras atbilstoši Reglamenta 3. panta 2. punktam.

171    No vēlēšanu dienas līdz pirmās sesijas nedēļas beigām pēc Parlamenta vēlēšanām iestāde parasti savās telpās sniedz jaunievēlētajiem kandidātiem īpašus uzņemšanas pakalpojumus.

172    Šo pakalpojumu mērķis ir palīdzēt ievēlētajiem kandidātiem pirms viņu pilnvaru termiņa nodibināt sākotnējo saziņu ar Parlamentu un, cik vien iespējams, atvieglot viņu stāšanos amatā.

173    Tiesas sēdē Parlaments paskaidroja, ka īpašo uzņemšanas pakalpojumu ietvaros ievēlētie kandidāti vispirms saņem pagaidu akreditāciju ar pagaidu caurlaidi, kas ļauj viņiem piekļūt Parlamenta telpām, vai galīgu akreditāciju ar galīgu caurlaidi, kad viņa pilsonības dalībvalsts nosūta Parlamentam Reglamenta 3. pantā minēto oficiālo paziņojumu par Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Tad ievēlētajiem kandidātiem ir pieejami tematiskie stendi, kuros viņi atrod informāciju par administratīvajām formalitātēm, kas ir jānokārto, un finanšu jautājumiem. Visbeidzot Parlaments norādīja, ka, lai veiktu administratīvās darbības, kas ir vajadzīgas, lai stātos amatā, ievēlētajiem kandidātiem tieši jāsazinās ar iestādes administratīvajiem dienestiem.

174    Turklāt galīgā caurlaide, kas tiek piešķirta kandidātiem, par kuru ievēlēšanu ir oficiāli paziņots Parlamentam, kļūst efektīva tikai no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc vēlēšanām, kas iezīmē jaunā leģislatūras perioda sākumu.

175    Visbeidzot Parlaments norādīja, ka praksē pilnvaru pārbaudes procedūra, ko veic Parlamenta Juridisko lietu komisija, pamatojoties uz Reglamenta 3. panta 3. punktu, arī sākas pēc pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc vēlēšanām. Šajā pilnvaru pārbaudes laikposmā, kas var ilgt vairākus mēnešus, ievēlētie kandidāti var nosūtīt minētajai komitejai informāciju vai visus lietderīgos dokumentus, tostarp atbilstības deklarāciju.

176    Šajā ziņā, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, Parlaments apstiprina, ka, lai arī Reglamenta 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atbilstības deklarācija ir jāsniedz, “ja vien tas iespējams”, ne vēlāk kā sešas dienas pirms Parlamenta sasaukuma pirmās sēdes pēc vēlēšanām, tas nekādā ziņā nav pienākums.

177    Izskatāmajā lietā pēc 2019. gada 26. maija vēlēšanām Parlaments tā telpās Briselē (Beļģija) un Strasbūrā (Francija) izveidoja īpašu uzņemšanas dienestu “welcome village”, kura darbība tika izbeigta 2019. gada 4. jūlijā.

178    Ar 2019. gada 29. maija norādījumu, ko mutvārdos sniedza toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs, viņš nolēma, pirmkārt, iesaldēt pagaidu akreditācijas piešķiršanu Spānijā ievēlētajiem kandidātiem un apturēt akreditāciju, kas jau bija piešķirta dažiem no šiem kandidātiem, un, otrkārt, liegt viņiem piekļuvi “welcome village” līdz brīdim, kad Spānijas iestādes oficiāli paziņos 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus. Kā izriet no toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja 2019. gada 30. maija elektroniskās pasta vēstules, ko savai 2019. gada 19. septembra iebildei par nepieņemamību pievienoja Parlaments, šā norādījuma mērķis bija neiejaukties valsts vēlēšanu procedūrā, ņemot vērā, ka vēlēšanu rezultāti vēl nebija galīgi un ka vēl tika veikta balsu skaitīšana.

179    Pirmām kārtām, saskaņā ar 2019. gada 29. maija norādījuma noteikumiem, kas izklāstīti iepriekš minētajā elektroniskā pasta vēstulē, ir uzskatāms, ka toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs pieņēma iekšēju organizatorisku pasākumu, kura vienīgais mērķis bija radīt pagaidu sekas, gaidot galīgos Spānijā notikušo vēlēšanu rezultātus un minēto rezultātu iestāžu veiktu oficiālu paziņošanu Parlamentam.

180    Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, 2019. gada 29. maija norādījums nekādā veidā neietekmēja iespēju Spānijā ievēlētajiem kandidātiem iegūt galīgo akreditāciju un caurlaidi, lai varētu darboties Parlamentā no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Proti, no šā sprieduma 117., 118., 129. un 130. punktā izklāstītajiem apsvērumiem un Parlamenta tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, kas atgādināti šā sprieduma 173.–175. punktā, izriet, ka galīgo akreditāciju un caurlaidi Parlaments var piešķirt tikai pēc Reglamenta 3. pantā minētā vēlēšanu rezultātu oficiāla paziņojuma.

181    Trešām kārtām, pat pieņemot, ka prasītāji, kā viņi to apgalvo, nevarēja sniegt atbilstības un finansiālo interešu deklarācijas, kas attiecīgi paredzētas Reglamenta 3. pantā un šā reglamenta I pielikuma 4. pantā, jo viņiem nebija pieejams “welcome village”, kur tika izsniegtas šim mērķim paredzētās veidlapas, šis apstāklis jebkurā gadījumā nevarēja ietekmēt viņu spēju darboties Parlamentā no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

182    Pirmkārt, no Reglamenta 3. panta 1., 2. un 3. punkta izriet, ka pilnvaru pārbaudes procedūras laikā Parlamentā var darboties tikai tie ievēlētie kandidāti, kuru vārdi ir minēti vēlēšanu rezultātu sarakstā, ko paziņojušas valsts iestādes (skat. šā sprieduma 109.–114. punktu). Otrkārt, jebkurā gadījumā saskaņā ar Reglamenta 3. panta 2. punktu atbilstības deklarāciju var iesniegt pēc pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ko apstiprināja Parlaments tiesas sēdē (skat. šā sprieduma šā sprieduma 175. un 176. punktu).

183    Papildus ir konstatējams, ka prasītāji neapgalvo, ka ar 2019. gada 29. maija norādījumu Spānijā ievēlētajiem kandidātiem bija liegts iesniegt Parlamentam atbilstības deklarāciju un finansiālo interešu deklarāciju. Turklāt šis norādījums bija adresēts nevis Spānijā ievēlētajiem kandidātiem, bet iestādes ģenerālsekretāram (skat. šā sprieduma 18. punktu).

184    Tāpēc pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, 2019. gada 29. maija norādījums neliedza viņiem veikt nepieciešamās administratīvās darbības, lai sāktu veikt amata pienākumus un īstenot savas pilnvaras, kas minētas Reglamenta 3. panta 2. un 3. punktā, proti, iesniegt atbilstības deklarāciju un finanšu interešu deklarāciju.

185    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir secināms, ka 2019. gada 29. maija norādījums neizraisīja prasītāju neiespējamību sākt veikt savus amata pienākumus, darboties Eiropas Parlamentā un īstenot savas pilnvaras no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc vēlēšanām, tas ir, no 2019. gada 2. jūlija. Šis norādījums tikai liedza prasītājiem Parlamenta atbalstu tam, lai stātos amatā, sākot no tā pieņemšanas līdz 2019. gada 17. jūnijam, kad Spānijas iestādes nosūtīja Parlamentam oficiālu paziņojumu par vēlēšanu rezultātiem.

186    No tā izriet, ka 2019. gada 29. maija norādījums, ņemot vērā tā saturu, pagaidu raksturu un tā pieņemšanas apstākļus, nav radījis saistošas tiesiskas sekas, kas varētu ietekmēt prasītāju intereses šā sprieduma 74. punktā minētās judikatūras izpratnē.

187    Tātad prasība atcelt 2019. gada 29. maija norādījumu ir nepieņemama.

188    Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir uzskatāms, ka šī prasība nav celta par apstrīdamiem aktiem LESD 263. panta izpratnē, un līdz ar to tā ir jānoraida kā nepieņemama, savukārt par citām Parlamenta izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību nav nepieciešams lemt.

 Tiesāšanās izdevumi

189    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

190    Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež viņiem segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Parlamenta tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībās Vispārējā tiesā šajā lietā un lietās T‑388/19 R un T‑388/19 R‑RENV, kā arī tiesvedībā Tiesā lietā C‑646/19 P(R) atbilstoši Parlamenta prasījumiem.

191    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Spānijas Karaliste savus tiesāšanas izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt kā nepieņemamu.

2)      Carles Puigdemont i Casamajó un Antoni Comín i Oliveres sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar tiesvedību lietās T388/19 R, C646/19 P(R) un T388/19 RRENV.

3)      Spānijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Marcoulli

Frimodt Nielsen

Schwarcz

Iliopoulos

 

      Norkus

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 6. jūlijā.

Paraksti


Satura rādītājs


Atbilstošās tiesību normas

7. protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā

Ievēlēšanas akts

Parlamenta Reglaments (2019–2024)

Spānijas Vēlēšanu likums

Tiesvedības priekšvēsture un fakti pēc prasības celšanas

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Ievada apsvērumi par strīda priekšmetu

Par apstrīdēto aktu raksturu

Par toreizējā Parlamenta priekšsēdētāja atteikumu atzīt prasītājiem Eiropas Parlamenta deputāta statusu

– Par 2019. gada 27. jūnija vēstules saturu

– Par apgalvotajām tiesiskajām sekām, kas izriet no 2019. gada 27. jūnija vēstules

i) Ievada piezīmes

ii) Par neiespējamību prasītājiem sākt pildīt savus amata pienākumus, īstenot savas pilnvaras un darboties Parlamentā

iii) Par apgalvoto paziņojumu, ka prasītāju amata vietas ir brīvas

iv) Par iniciatīvas neuzņemšanos steidzamā kārtā, lai apstiprinātu prasītāju privilēģijas un imunitāti

v) Par prasītāju pieprasījuma aizstāvēt privilēģijas un imunitāti nepaziņošanu un tā nenosūtīšanu Parlamenta atbildīgajai komitejai

Par 2019. gada 29. maija norādījumu

Tiesāšanās izdevumi


*      Tiesvedības valoda – angļu.