VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2017. gada 17. februārī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Iebilde par prettiesiskumu – Juridiskais pamats – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Tiesības uz aizstāvību – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā noteiktība – Ne bis in idem – Res judicata spēks – Samērīgums – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pamattiesības

Apvienotās lietas T‑14/14 un T‑87/14

Islamic Republic of Iran Shipping Lines, Teherāna (Irāna), un pārejās lietas dalībnieces, kuru vārdi ir norādīti pielikumā, ko pārstāv F. Randolph, QC, P. Pantelis, solicitor, M. Lester, barrister, un M. Taher, solicitor,

prasītājas,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un V. Piessevaux, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv D. Gauci un T. Scharf, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā T‑87/14,

lietā T‑14/14 par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, atcelt Padomes 2013. gada 10. oktobra Lēmumu 2013/497/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV 2013, L 272, 46. lpp.), un Padomes 2013. gada 10. oktobra Regulu (ES) Nr. 971/2013, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2013, L 272, 1. lpp.), ciktāl šie akti skar prasītājas, un lietā T‑87/14, pirmkārt, par prasību, kas ir pamatota ar LESD 277. pantu, lai atzītu Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 nepiemērojamību, un, otrkārt, par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, atcelt Padomes 2013. gada 26. novembra Lēmumu 2013/685/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV 2013, L 316, 46. lpp.), un Padomes 2013. gada 26. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1203/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV 2013, L 316, 1. lpp.), ciktāl šie akti skar prasītājas.

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente) un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],

sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 12. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājas, Islamic Republic of Iran Shipping Lines (turpmāk tekstā – “IRISL”), kas ir Irānas Islāma Republikas kuģniecības uzņēmums, kā arī desmit pārējās vienības, kuru vārdi ir iekļauti sarakstā, ir Irānā reģistrētas sabiedrības, izņemot IRISL Europe GmbH, kas ir Vācijā reģistrēta sabiedrība.Visas šīs sabiedrības darbojas kuģniecības jomā.

2        Šīs lietas ir saistītas ar ierobežojošiem pasākumiem, kas ir noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu un kodolieroču piegādes sistēmu attīstību saistītās darbības (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).

3        2010. gada 26. jūlijā prasītāju vārdi tika iekļauti Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV 2010, L 195, 39. lpp.), II pielikuma sarakstā.

4        Līdz ar to prasītāju vārdi tika iekļauti sarakstā, kas Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 1. lpp.) V pielikumā tika iekļauts ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2010, L 195, 25. lpp.).

5        IRISL vārda iekļaušana sarakstā, kas ir ietverts Lēmuma 2010/413 II pielikumā, ir pamatota ar šādiem apstākļiem, kuri būtībā ir identiski tiem, kuri ir ietverti Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā:

“IRISL ir bijusi iesaistīta ar militārām vajadzībām saistītu kravu pārvadāšanā, tostarp aizliegtu kravu pārvadāšanā no Irānas. Trīs šādi gadījumi ir saistīti ar nepārprotamiem pārkāpumiem, par ko tika ziņots [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes] Sankciju komitejai. IRISL saistība ar ieroču izplatīšanu bija tik skaidra, [ka] [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome] aicināja valstis pārbaudīt IRISL kuģus, ja pastāv pamatots iemesls uzskatīt, ka tie pārvadā aizliegtas preces saskaņā ar [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes] Rezolūcijām 1803 un 1929.”

6        Pārējo prasītāju vārdu iekļaušana sarakstā tika pamatota ar faktu, ka tās rīkojās kā sabiedrības, kuras pieder vai kontrolē IRISL, vai rīkojas tās vārdā.

7        Regula Nr. 423/2007 tika atcelta ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV 2010, L 281, 1. lpp.), savukārt Regula Nr. 961/2010 vēlāk tika atcelta ar Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV 2012, L 88, 1. lpp.). Prasītāju vārdi tika iekļauti sarakstā, kas ir ietverts Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, viņu vārdu iekļaušanas pamatojums tika atstāts negrozīts.

8        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2010. gada 8. oktobrī, prasītājas cēla prasību atcelt viņu vārdu iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā. Procesa laikā tās grozīja savus prasījumus, lai lūgtu tostarp viņu vārdu iekļaušanas Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma sarakstā atcelšanu.

9        Ar 2013. gada 16. septembra spriedumu Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome (T‑489/10, turpmāk tekstā – “spriedums IRISL”, EU:T:2013:453) Vispārējā tiesa apmierināja prasītāju prasību.

10      Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Eiropas Savienības Padome nebija pietiekami juridiski pamatojusi savu apgalvojumu, atbilstoši kuram IRISL ar tam pārmesto rīcību ir palīdzējusi sarakstā iekļautai personai, vienībai vai struktūrai pārkāpt atbilstošā Savienības tiesiskā regulējuma un ANO Drošības padomes (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) piemērojamo rezolūciju noteikumus Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Padome nav pierādījusi, ka, trīs reizes pārvadādama militāro aprīkojumu, pārkāpjot rezolūcijas 1747 (2007) 5. pantā paredzēto aizliegumu, tā ir sniegusi atbalstu kodolieroču izplatīšanai Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Treškārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, pat pieņemot, ka pārējie prasītāji, izņemot IRISL, faktiski pieder šim uzņēmumam vai tas tos kontrolē, vai arī tie rīkojas tā vārdā, šis apstāklis neattaisno ierobežojošu pasākumu pret tiem pieņemšanu un atstāšanu spēkā, jo IRISL nav pamatoti atzīts par kodolieroču izplatīšanas atbalstītāju.

11      Ar 2013. gada 10. oktobra Lēmumu 2013/497/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2013, L 272, 46. lpp.), Padome aizstāja Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu ar turpinājumā citēto tekstu, ar kuru ir paredzēta turpinājumā minēto personu un vienību līdzekļu iesaldēšana:

“citas I pielikumā neiekļautas personas un vienības, kuras ir iesaistītas vai tieši saistītas ar Irānas [aizdomīgām kodoldarbībām], vai sniedz atbalstu Irānas [aizdomīgām kodoldarbībām] vai kodolieroču piegādes sistēmu izstrādē, tostarp iesaistītas aizliegtu priekšmetu, preču, iekārtu, materiālu un tehnoloģiju iepirkšanā, vai personas vai vienības, kuras darbojas to vārdā vai pēc to norādījumiem, vai vienības, kas ir to īpašumā vai kontrolē, tostarp nelikumīgi, vai personas, kuras ir izvairījušās vai pārkāpušas, vai palīdzējušas norādītajām personām vai vienībām izvairīties vai pārkāpt [Drošības padomes] [rezolūcijas] 1737 (2006), 1747 (2007), 1803 (2008) un 1929 (2010) noteikumus vai šā lēmuma noteikumus, kā arī citas [Islāma revolucionāro gvardu korpusa (IRGC)] un IRISL amatpersonas un vienības, kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai personas un vienības, kas darbojas to vārdā, vai personas un vienības, kas sniedz apdrošināšanas vai citus būtiskus pakalpojumus IRGC vai IRISL, vai vienībām, kas ir to īpašumā vai kontrolē vai darbojas to vārdā, kā uzskaitīts II pielikumā.”

12      Līdz ar to Padome ar 2013. gada 10. oktobra Regulu (ES) Nr. 971/2013, ar ko groza Regulu 267/2012 (OV 2013, L 272, 1. lpp.), aizstāja Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) un e) apakšpunktu ar turpmāko tekstu, ar kuru ir paredzēts iesaldēt atzīto personu, vienību un struktūru līdzekļus:

“b)      būdamas fiziskas vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, ir apgājušas vai pārkāpušas, vai palīdzējušas sarakstā iekļautai personai, vienībai vai struktūrai apiet vai pārkāpt šīs regulas noteikumus, Lēmumu [2010/413] vai [Drošības padomes] rezolūcijas 1737 (2006), 1747 (2007), 1803 (2008) un 1929 (2010);

[..]

e)      ir juridiska persona, vienība vai struktūra, kas pieder [IRISL] vai atrodas tā kontrolē, vai arī fiziska vai juridiska persona, vienība vai struktūra, kas rīkojas to vārdā, vai fiziska vai juridiska persona, vienība vai struktūra, kas sniedz apdrošināšanas pakalpojumus vai citus būtiskus pakalpojumus IRISL vai vienībām, kuras ir tā īpašumā vai kontrolē vai rīkojas tā vārdā.”

13      Ar 2013. gada 22. oktobra vēstuli Padome norādīja IRISL, ka tā uzskatot, ka IRISL ir piedalījusies ar Irānas izcelsmes ieročiem saistītu preču pārvadāšanā, pārkāpjot Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) 5. pantu, un ka līdz ar to ir izpildīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais kritērijs attiecībā uz personām un vienībām, kuras ir izvairījušās no vai pārkāpušas noteiktas Drošības padomes rezolūcijas. Tai pēc tam tika paziņots Padomes nolūks no jauna iekļaut tās vārdu to personu un vienību sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”).

14      Ar vēstulēm, kas ir datētas vai nu ar 2013. gada 22. oktobri vai 30. oktobri, Padome norādīja katrai no prasītājām, ka vairāku iemeslu dēļ tā uzskata, ka tās atbilst kritērijiem, kas ir noteikti Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz vienībām, kas pieder IRISL, kuras tā kontrolē, kuras rīkojas tās vārdā vai tai sniedz būtiski svarīgus pakalpojumus (turpmāk tekstā – “kritēriji attiecībā uz vienībām, kas ir saistītas ar IRISL”). Padome līdz ar to tām paziņoja savu nolūku atkārtoti iekļaut to vārdus strīdīgajos sarakstos.

15      Ar 2013. gada 15. novembra vēstuli IRISL atbildēja Padomei, ka pēc 2013. gada 16. sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) tās vārda atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos, pamatojoties uz tiem pašiem faktiskajiem apgalvojumiem, būtu prettiesiska. IRISL uzsvēra, ka tā ir sniegusi pierādījumus, ka tā vispār nav bijusi iesaistīta kodolieroču izplatīšanā un ka tā ir nevis iekrāvēja, bet gan pārvadātāja, un ka šādā statusā tai nav bijis zināms, kas tiek pārvadāts uz tās kuģiem, un tā par to nevar tikt atzīta par atbildīgu. Tā lūdza Padomi tai paziņot informāciju un dokumentus, ar kuriem tā pamatoja savu lēmumu par atkārtotu iekļaušanu sarakstā.

16      Ar vēstulēm, kas ir datētas ar 2013. gada 15. vai 19. novembri, katra no prasītājām atbildēja Padomei, norādot iemeslus, kuru dēļ tās uzskatīja, ka pēc 2013. gada 16. sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) to vārdu atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos būtu prettiesiska. Tās lūdza Padomi tām paziņot informāciju un dokumentus, ar kuriem tā pamatoja savu lēmumu par atkārtotu iekļaušanu sarakstā.

17      Ar Padomes 2013. gada 26. novembra Lēmumu 2013/685/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2013, L 316, 46. lpp.), prasītāju vārdi tika iekļauti Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā.

18      Līdz ar to ar Padomes 2013. gada 26. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1203/2013, ar ko īsteno Regulu Nr. 267/2012 (OV 2013, L 316, 1. lpp.), prasītāju vārdi tika no jauna iekļauti Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā.

19      IRISL vārda atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos tika pamatota ar šādiem iemesliem:

“IRISL ir bijusi iesaistīta ar ieročiem saistītu materiālu nosūtīšanā no Irānas, pārkāpjot [Drošības padomes] rezolūcij[as] 1747 (2007) 5. [punktu]. Par trīs nepārprotamiem pārkāpumiem 2009. gadā tika ziņots [Drošības padomes] Irānas sankciju komitejai.”

20      Pārējo prasītāju iekļaušana strīdīgajos sarakstos tika pamatota ar šādiem iemesliem:

–        attiecībā uz Hafize Darya Shipping Co.: “[Hafize Darya Shipping Lines(HDSL)] kā faktiskais īpašnieks ir pārņēmis vairākus [IRISL] kuģus. Attiecīgi HDSL rīkojas IRISL vārdā”;

–        attiecībā uz Khazar Sea Shipping Lines Co.: “Khazar Shipping Lines pieder IRISL”;

–        attiecībā uz IRISL Europe: “IRISL Europe GmbH (Hamburga) pieder IRISL”;

–        attiecībā uz Qeshm Marine Services & Engineering Co., agrāko IRISL Marine Services and Engineering Co.: “IRISL Marine ServicesandEngineering Company kontrolē IRISL” [ir IRISL kontrolē];

–        attiecībā uz Irano Misr Shipping Co.: “Irano Misr Shipping Company, kas darbojas kā IRISL aģents Ēģiptē, sniedz būtiskus pakalpojumus IRISL”;

–        attiecībā uz Safiran Payam Darya Shipping Co.: “Safiran Payam Darya(SAPID) kā faktiskais īpašnieks ir pārņēmis vairākus [IRISL] kuģus. Attiecīgi SAPID rīkojas IRISL vārdā”;

–        attiecībā uz Marine Information Technology Development Co., agrāk – Shipping Computer Services Co.:“Shipping Computer Services Company kontrolē IRISL” [ir IRISL kontrolē];

–        attiecībā uz Rahbaran Omid Darya Ship Management Co. jeb Soroush Sarzamin Asatir(SSA):“Soroush Saramin Asatir(SSA) nodrošina vairāku [IRISL] kuģu darbību un pārvaldību. Attiecīgi [SSA] rīkojas IRISL vārdā un sniedz tam būtiskus pakalpojumus”;

–        attiecībā uz Hoopad Darya Shipping Agency jeb South Way Shipping Agency Co Ltd: “South Way Shipping Agency Co Ltd pārvalda konteineru terminālu operācijas Irānā un [IRISL vārdā] sniedz flotes personāla pakalpojumus Bandar Abbas. Attiecīgi South Way Shipping Agency Co Ltd rīkojas IRISL vārdā”;

–        attiecībā uz Valfajr Shipping Line Co.: “Valfajr 8th Shipping Line pieder IRISL”.

21      Ar 2013. gada 27. novembra vēstuli Padome informēja IRISL par savu lēmumu atkārtoti iekļaut tās vārdu strīdīgajos sarakstos un atbildēja uz tās lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem. Tā norādīja, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 ir ticis ieviests kritērijs attiecībā uz personām un vienībām, kuras ir izvairījušās no vai pārkāpušas atbilstošās Drošības padomes rezolūcijas, kā rezultātā tā varēja atkārtoti iekļaut IRISL vārdu strīdīgajos sarakstos. Padome noraidīja IRISL apgalvojumu, ka tai neesot bijis zināms par kravām, kuras tika pārvadātas ar tās kuģiem, vai ka tā neesot atbildīga par šīm kravām. Padome piebilda, ka, tā kā IRISL pieder Irānas valdībai un tā ir lielākā Irānas kuģniecības sabiedrība, pastāv acīmredzams risks, ka tās kuģi tiks izmantoti, lai pārvadātu aizliegtas vielas un preces, pārkāpjot atbilstošās Drošības padomes rezolūcijas. Tā turklāt norādīja, ka pašai IRISL ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tās kuģi netiek izmantoti aizliegto preču pārvadājumiem, ieskaitot pat tādus pasākumus, kuri pārsniedz parasto praksi kuģniecības nozarē, un ka Drošības padomes Irānas sankciju komitejai (turpmāk tekstā – “sankciju komiteja”) esot ziņots par vairākiem acīmredzamiem pārkāpumiem, kuros bija iesaistīti IRISL piederoši kuģi.

22      Ar 2013. gada 27. novembra vēstulēm Padome informēja visas pārējās prasītājas par savu lēmumu atkārtoti iekļaut to vārdus strīdīgajos sarakstos un atbildēja uz viņu lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem. Padome norādīja, ka, tā kā IRISL atbilst jaunajam kritērijam, kas ir noteikts ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, un tās vārds, balstoties uz šādu pamatojumu, ir no jauna iekļauts strīdīgajos sarakstos, arī pārējo prasītāju vārdu atkārtota iekļaušana sarakstos ir pamatota ar to, ka tās pieder IRISL, ir tās kontrolē, rīkojas tās vārdā vai arī sniedz tai būtiski svarīgus pakalpojumus.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku apsvērumi

23      Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2014. gada 6. janvārī un 7. februārī, prasītājas cēla šīs prasības.

24      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 5. maijā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā T‑87/14 Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 1. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Komisija savu iestāšanās rakstu iesniedza 2014. gada 6. augustā. Prasītājas noteiktajā termiņā iesniedza apsvērumus par šo rakstu.

25      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

26      Veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus lietās T‑14/14 un T‑87/14 iesniegt dokumentus un atbildēt uz noteiktiem jautājumiem. Lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu noteiktajos termiņos.

27      Ar 2016. gada 27. janvāra rīkojumu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas šīs lietas tika apvienotas mutvārdu procesam, tiesvedībai un galīgā sprieduma taisīšanai.

28      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2016. gada 12. jūlija tiesas sēdē.

29      Lietā T‑14/14 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītājām;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Lietā T‑87/14 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        konstatēt, pamatojoties uz LESD 277. pantu, Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 nepiemērojamību;

–        atcelt Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013, ciktāl šie akti attiecas uz prasītājām;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31      Apvienotajās lietās T‑14/14 un T‑87/14 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32      Lietā T‑87/14 Komisija lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par lietu T‑14/14

33      Ar savu prasību prasītājas lūdz atcelt Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, ciktāl IRISL un jebkura vienība, kas ir saistīta ar to, ir minētas šajos aktos paredzētajos kritērijos iekļaušanai to personu un vienību sarakstos, kurām tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi. Prasītājas apgalvo, ka Padome nebija tiesīga Lēmumā 2013/497 un Regulā Nr. 971/2013 starp iekļaušanas kritērijiem iekļaut faktu, ka tās ir juridiskas personas, vienības vai struktūras, kas pieder IRISL vai ir tās kontrolē, vai arī ir fiziskas vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, kas rīkojas IRISL vārdā, vai fiziskas vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz apdrošināšanas pakalpojumus vai citus būtiskus pakalpojumus IRISL vai vienībām, kas ir tās īpašumā vai kontrolē vai rīkojas tās vārdā. Tās apgalvo, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) Padome nevarēja ne iekļaut, ne paturēt spēkā kritērijus, kuros ir tieši minētas saiknes ar IRISL, ciktāl Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka IRISL vārda iekļaušana bija prettiesiska un ka saikņu ar to pastāvēšana nebija pietiekama, lai attaisnotu iekļaušanu sarakstā.

34      Saskaņā ar judikatūru Savienības tiesa var katrā laikā pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam, kuros ietilpst tās kompetences apmērs un nosacījumi par prasības pieņemamību (skat. spriedumu, 2014. gada 4. jūnijs, Hemmati/Padome, T‑68/12, nav publicēts, EU:T:2014:349, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Šajā lietā tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, pirmkārt, Vispārējās tiesas kompetence lemt par prasījumiem daļēji atcelt Lēmumu 2013/497 un, otrkārt, prasījumu daļēji atcelt Regulu Nr. 971/2013 pieņemamība.

 Par prasību daļēji atcelt Lēmumu 2013/497

36      Prasītājas būtībā vēlas panākt Lēmuma 2013/497 1. panta 2. punkta atcelšanu, ciktāl ar to ir aizstāts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

37      Ir jānorāda, ka šīs tiesību normas tika pieņemtas, pamatojoties uz LES 29. pantu, kas ir norma, kura attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) LESD 275. panta izpratnē. Saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu, lasot to kopā ar LESD 256. panta 1. punktu, Vispārējās tiesas kompetencē ir tikai izlemt lietas, kuras ierosinātas saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem par to lēmumu tiesiskumu, kuros paredzēti ierobežojoši pasākumi pret fiziskām vai juridiskām personām un kurus pieņēmusi Padome, pamatojoties uz LES V sadaļas 2. nodaļu. Kā ir norādījusi Tiesa, attiecībā uz tādiem tiesību aktiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz noteikumiem par KĀDP, tieši šo tiesību aktu individuālais raksturs atbilstoši LESD 275. panta otrajai daļai un 263. panta ceturtajai daļai ļauj vērsties Savienības tiesā (spriedumi, 2014. gada 4. jūnijs, Sina Bank/Padome, T‑67/12, nav publicēts, EU:T:2014:348, 38. punkts, un 2014. gada 4. jūnijs, Hemmati/Padome, T‑68/12, nav publicēts, EU:T:2014:349, 31. punkts).

38      Ierobežojošie pasākumi, kas ir noteikti ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir vispārpiemērojami pasākumi, jo tie tiek piemēroti objektīvi noteiktās situācijās, un tie attiecas uz personu kategoriju, kas vispārīgi un abstrakti ir noteikta kā “personas un struktūras [..], kā uzskaitīts Lēmuma 2010/413 II pielikumā”. Līdz ar to šī norma nav uzskatāma par “lēmumu, ar kuru ir paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām” LESD 275. panta otrās daļas izpratnē. Šo risinājumu negroza fakts, ka prasītājas ir norādījušas, ka tās apstrīd šo tiesību normu tikai tiktāl, ciktāl tā tās skar. To arī negroza fakts, ka IRISL vārds ir minēts šajā normā, ciktāl ar to tieši netiek skarta pati IRISL, bet gan ar to saistītās vienības, kuras ir definētas vispārīgi un abstrakti, atbilstoši objektīviem kritērijiem. Apstāklis, ka minētā norma tika piemērota prasītājām, nemaina tās kā vispārpiemērojama tiesību akta juridisko raksturu. Šajā lietā “lēmums, ar kuru ir paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām” LESD 275. panta otrās daļas izpratnē ir meklējams aktā, ar kuru, sākot no 2013. gada 27. novembra, prasītāju vārdi no jauna tika iekļauti Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi ir izdarīti ar Lēmumu 2013/685, II pielikumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 4. jūnijs, Sina Bank/Padome, T‑67/12, nav publicēts, EU:T:2014:348, 39. punkts).

39      Prasījumu pamats, kura mērķis ir panākt Lēmuma 2013/497 1. panta 2. punkta atcelšanu, ciktāl ar to ir ticis aizstāts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts, tādējādi neatbilst noteikumiem, kas reglamentē Vispārējās tiesas kompetenci un ir paredzēti LESD 275. panta otrajā daļā. Tātad šis pamats ir jānoraida kā tāds, kas ir iesniegts tiesā, kurai nav kompetences to izskatīt.

 Par prasību daļēji atcelt Regulu Nr. 971/2013

40      Iesākumā ir jāatgādina, ka atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktam prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, kas nozīmē, ka strīda priekšmetam ir jābūt definētam pēc iespējas precīzāk, lai atbildētājs varētu lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus šajā sakarā un Tiesa varētu izprast prasītāja lūgumu priekšmetu.

41      Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas savos prasības pieteikumos nav tieši minējušas, kuras ir tās Regulas Nr. 971/2013 normas, kuras tās lūdz atcelt.

42      Tomēr no prasības pieteikumā ietvertajiem argumentiem izriet, ka tie attiecas tikai uz tām Regulas Nr. 971/2013 normām, kas attiecas uz iekļaušanas kritērijiem, kuros ir minēta IRISL un jebkura vienība, kurai ir saiknes ar šo pēdējo. Prasības pieteikumā tieši ir minētas vienīgi Regulas Nr. 971/2013 1. panta c) punktā paredzētās normas, ar kurām tiek aizstāts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunkts.

43      Tātad ir jāuzskata, kā to ir darījusi Padome savā aizstāvības rakstā, ka prasītāju izteiktais atcelšanas lūgums attiecas vienīgi uz šīm normām. Tik tiešām, prasītājas savā prasības pieteikumā nav atsaukušās ne uz Regulas Nr. 971/2013 1. panta a) punktā paredzētajām normām, ar kurām ticis aizstāts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunkts, ne arī minējušas kritēriju attiecībā uz personām, kas ir pārkāpušas Regulas Nr. 267/2012, Lēmuma 2010/413 vai Drošības padomes rezolūciju noteikumus vai izvairījušās tos ievērot. Tās nav izvirzījušas nevienu argumentu šī kritērija tiesiskuma apstrīdēšanai.

44      Replikā prasītājas apstrīd šo interpretāciju un apgalvo, ka ir ticis apstrīdēts arī Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais kritērijs. Tomēr no tiem prasības pieteikuma punktiem, uz kuriem atsaucas prasītājas, izriet, ka tie ir domāti vienīgi, lai apstrīdētu IRISL nosaukuma atkārtotu iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, nevis tā kritērija tiesiskumu, uz kura pamata tā tika no jauna iekļauta sarakstā.

45      Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai gan ar Reglamenta 84. panta 1. punkta normām atsevišķos gadījumos ir atļauts tiesvedības laikā izvirzīt jaunus pamatus, šīs tiesību normas nekādā gadījumā nevar tikt interpretētas tādējādi, ka ar tām ir atļauts prasītājam iesniegt Vispārējā tiesā jaunus prasījumus un tātad tiesvedības laikā grozīt strīdus priekšmetu (skat. rīkojumu, 2015. gada 30. aprīlis, EEB/Komisija, T‑250/14, nav publicēts, EU:T:2015:274, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      No tā izriet, ka prasītāju jaunie argumenti, kuri pirmoreiz ir izvirzīti replikā, atbilstoši kuriem Padome esot prettiesiski paplašinājusi to personu kategoriju, kuru vārdus varēja iekļaut vai no jauna iekļaut strīdīgajos sarakstos, ieskaitot personas vai vienības, kuras ir izvairījušās no atbilstošo Drošības padomes rezolūciju ievērošanas vai ir tās pārkāpušas, ir interpretējami kā jauns lūgums atcelt Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktu, un līdz ar to tie nav pieņemami.

47      No iepriekš minētā izriet, ka lūgums daļēji atcelt Regulu Nr. 971/2013 attiecas vienīgi uz Regulas Nr. 971/2013 1. panta c) punkta atcelšanu, ciktāl ar to ir aizstāts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunkts.

48      Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 971/2013 1. panta c) punkts, ar ko ir aizstāts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunkts, tika pieņemts, pamatojoties uz LESD 215. pantu, ar kuru tiek regulēti Padomes noteiktie ierobežojošie pasākumi saistībā ar Savienības ārējo darbību. Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, to lasot kopsakarā ar LESD 256. panta 1. punktu, Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt prasības, kas celtas saskaņā ar LESD 263. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, par aktiem, kas ir adresēti šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, kā arī par reglamentējošiem aktiem, kas viņu skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem.

49      Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētie ierobežojošie pasākumi ir vispārpiemērojami pasākumi, jo tie ir piemērojami objektīvi noteiktām situācijām un vispārīgi un abstrakti noteiktai personu kategorijai, ko veido šīs regulas IX pielikumā minētās personas, vienības un struktūras. Šīs tiesību normas piemērošanai ir jāpieņem tās īstenošanas pasākumi, citiem vārdiem, individuāli piemērojams akts, kas izpaužas, kā tas izriet no Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkta, kā minētās regulas IX pielikumā paredzētā iekļaušana sarakstā vai iekļaušanas sarakstā paturēšana spēkā pēc atkārtotas pārbaudes. Līdz ar to Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunkts pats par sevi nav tāda tiesību akta norma, kuru prasītājas var tieši apstrīdēt, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu. Šo risinājumu negroza fakts, ka prasītājas ir norādījušas, ka tās apstrīd šo tiesību normu tikai tiktāl, ciktāl tā tās skar. Apstāklis, ka šī norma ir tikusi piemērota prasītājām, nemaina tās kā vispārpiemērojama tiesību akta juridisko raksturu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 4. jūnijs, Sina Bank/Padome, T‑67/12, nav publicēts, EU:T:2014:348, 42. punkts). Šajā lietā individuālais akts, ko prasītājas var tieši apstrīdēt, ir akts, ar kuru to vārdi tika no jauna iekļauti Regulas Nr. 961/2010 IX pielikumā, sākot no 2013. gada 27. novembra.

50      Prasījumi par Regulas Nr. 971/2013, 1. panta c) punkta, ar ko ir grozīts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta c) apakšpunkts, atcelšanu tādējādi neatbilst LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem noteikumiem par pieņemamību. Tātad tie ir jānoraida kā nepieņemami.

51      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība lietā T‑14/14 ir jāuzskata par tādu, kas ir celta tiesā, kurai nav kompetences to izskatīt, ciktāl ar to ir prasīts daļēji atcelt Lēmumu 2013/497, un par nepieņemamu, ciktāl ar to ir prasīts daļēji atcelt Regulu Nr. 971/2013.

2.     Par lietu T‑87/14

52      Ar pirmo prasības pamatu prasītājas, balstoties uz LESD 277. pantu, izvirza iebildi par Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 prettiesiskumu, bet ar otro prasības pamatu tās lūdz atcelt Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013, ciktāl šie akti uz tām attiecas.

 Par iebildi par prettiesiskumu

53      Prasītājas apgalvo, ka Lēmums 2013/497 un Regula Nr. 971/2013, ar kuriem ir noteikti kritēriji, balstoties uz kuriem prasītāju vārdi tika iekļauti strīdīgajos sarakstos, ir prettiesiski un tātad tie ir jāatzīst par nepiemērojamiem atbilstoši LESD 277. pantam. Tās pārmet Padomei, ka tā, pieņemot Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453), ir grozījusi Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) un e) apakšpunktā ietvertos kritērijus ar mērķi no jauna ietvert to vārdus strīdīgajos sarakstos.

54      Prasītājas apgalvo, ka, tā kā Vispārējā tiesa 2013. gada 16. septembra spriedumā IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) ir lēmusi, ka neviena no prasītājām nav piedalījusies kodolieroču izplatīšanā, Padomei esot bijuši jāsvītro kritēriji, kuros ir izdarīta atsauce uz IRISL. Padomes ietvertie kritēriji Lēmumā 2013/497 un Regulā Nr. 971/2013 esot nesamērīgi, pretrunā LESD 215. pantam un to mērķis esot apiet minēto spriedumu, tai šādi ļaujot ar atpakaļejošu spēku iekļaut to vārdus strīdīgajos sarakstos.

55      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 277. pantā ir izteikts vispārējs princips, ar kuru jebkuram lietas dalībniekam, lai panāktu tāda akta atcelšanu, pret kuru tam ir tiesības iesniegt prasību, ir nodrošinātas tiesības netieši apstrīdēt tādu iepriekš pieņemtu iestāžu aktu spēkā esamību, kas ir apstrīdētā akta juridiskais pamats, ja šim lietas dalībniekam nav bijušas tiesības saskaņā ar LESD 263. pantu celt tiešu prasību par šiem aktiem, kuru sekas tam tādējādi bija jāpacieš bez iespējas lūgt tos atcelt (spriedums, 2013. gada 25. aprīlis, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Komisija, T‑526/10, EU:T:2013:215, 24. punkts). Vispārpiemērojamajam aktam, kura prettiesiskums tiek apgalvots, tieši vai netieši ir jābūt piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets, un ir jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo aktu (skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Moallem Insurance/Padome, T‑182/13, nav publicēts, EU:T:2014:624, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Attiecībā uz IRISL tās vārds tika atkārtoti iekļauts strīdīgajos sarakstos, balstoties uz Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktu, pamatojoties uz to, ka tā ir pārkāpusi Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) normas.

57      Pārējo prasītāju vārdi tika iekļauti strīdīgajos sarakstos, balstoties uz kritēriju par vienībām, kas ir saistītas ar IRISL.

58      Tātad ir jāuzskata, ka prasītāju izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir pieņemama vienīgi tiktāl, ciktāl tās mērķis ir atzīt par nepiemērojamu, pirmkārt, attiecībā uz IRISL Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, ciktāl ar tiem attiecīgi Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir ietverts kritērijs, atbilstoši kuram var tikt iesaldēti to personu un vienību līdzekļi, kuras ir izvairījušās ievērot Drošības padomes rezolūciju 1747 (2007) vai to ir pārkāpušas (turpmāk tekstā – “kritērijs par rezolūcijas 1747 neievērošanu”), un, otrkārt, attiecībā uz pārējām prasītājām – Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, ciktāl ar tiem attiecīgi ir aizstāti Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunkts.

59      Savas iebildes par Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 prettiesiskumu atbalstam prasītājas būtībā izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais ir par juridiskā pamata trūkumu, otrais ir par viņu tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kā arī tiesiskās noteiktības, ne bis in idem un res judicata principu pārkāpumu, trešais ir par pilnvaru nepareizu izmantošanu, ceturtais ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un piektais ir par viņu pamattiesību pārkāpumu, tostarp tiesību uz īpašumu un viņu reputācijas ievērošanas pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar juridiskā pamata trūkumu

60      Prasītājas norāda, ka Lēmums 2013/497 un Regula Nr. 971/2013 ir pieņemti bez juridiskā pamata. Padome neesot norādījusi, ka 2013. gadā izdarītais grozījums kritērijos būtu attaisnots ar objektīvu iemeslu saistībā ar ierobežojošajiem pasākumiem, kas ir noteikti pret Irānas kodolprogrammu. Ar LESD 215. pantu esot atļauts noteikt ierobežojošos pasākumus vienīgi tad, ja tie ir nepieciešami un samērīgi ar mērķi, kas ir īstenojams atbilstoši KĀDP, novērst kodolieroču izplatīšanas Irānā finansēšanu.

61      Ir jānorāda, ka Lēmuma 2013/497 juridiskais pamats ir LES 29. pants, bet Regulas Nr. 971/2013 juridiskais pamats ir LESD 215. pants. Ir jāuzskata, ka ar šo pirmo iebildumu prasītājas apgalvo, ka ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 ieviestie grozījumi ir pretrunā samērīguma principam.

62      Attiecībā uz tiesas kontroli pār samērīguma principa ievērošanu Tiesa ir lēmusi, ka Kopienas likumdevējam ir jāatzīst plaša rīcības brīvība tādās jomās, kurās tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurās tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. Tiesa no tā ir izdarījusi secinājumu, ka šajās jomās noteikta pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzami nepiemērotais raksturs, ievērojot mērķi, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde (spriedumi, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts, un 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome, C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 77. punkts).

63      Šajā ziņā turklāt ir jāatgādina, ka Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 mērķis ir novērst kodolieroču izplatīšanu un tādējādi izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu attiecīgās darbības. Šis mērķis ir daļa no vispārīgajiem centieniem, kas saistīti ar starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, un tādējādi ir leģitīms (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Kritērijs, kas tika ņemts par juridisko pamatu IRISL vārda ietveršanai strīdīgajos sarakstos, ir jānošķir no pārējām prasītājām piemērotā kritērija.

–       Par IRISL

65      Ir jāatgādina, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) Padome ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 ir attiecīgi grozījusi Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietverto kritēriju tādējādi, lai tas attiektos ne tikai uz personām un vienībām, kas ir palīdzējušas personai vai vienībai izvairīties no noteiktu Drošības padomes rezolūciju normu ievērošanas vai tās pārkāpt, bet arī uz personām un vienībām, kuras pašas ir izvairījušās tās ievērot vai ir tās pārkāpušas.

66      Turklāt ir jāatgādina, ka IRISL vārds strīdīgajos sarakstos ar Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013 no jauna ir iekļauts ar pamatojumu, ka tā ir pārkāpusi Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) 5. punktu.

67      Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) 5. punktā ir norādīts, ka šī pēdējā “nolemj, ka Irānai ir aizliegts tieši vai netieši no tās teritorijas gan ar tās pilsoņu starpniecību, gan arī, izmantojot kuģus, kuri kuģo ar tās karogu, vai arī lidaparātus, piegādāt, pārdot vai nodot jebkurus ieročus un ar tiem saistītos materiālus un ka visām valstīm ir jāaizliedz to valstspiederīgajiem iegādāties no Irānas šīs preces, izmantojot kuģus, kuri kuģo ar to karogiem, vai arī lidaparātus, neraugoties uz to, vai šo preču izcelsme ir Irānas teritorija”. Saistībā ar cīņu pret kodolieroču izplatīšanu Drošības padome ar šo rezolūciju ir paplašinājusi pret Irānu noteikto ierobežojošo pasākumu piemērošanas jomu, aizliedzot iegādāties no Irānas ieročus un ar tiem saistītus materiālus. Šīs rezolūcijas mērķis ir nodrošināt, ka Irānas kodolprogramma tiek izmantota vienīgi miermīlīgiem nolūkiem, un likt šķēršļus tam, ka Irāna izstrādā tehnoloģijas savas kodolprogrammas un raķešu programmas atbalstam.

68      Ir jānorāda, ka Drošības padomes rezolūcija 1747 (2007) ir minēta Lēmuma 2010/413 preambulas 2. apsvērumā. Savienības tiesību normas, ar kurām ir paredzēta ierobežojošu pasākumu veikšana, ir jāinterpretē, ņemot vērā to Drošības padomes rezolūciju tekstus un mērķus, kuras ar tām tiek īstenotas (spriedums, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, EU:C:2011:735, 104. punkts).

69      Pretēji prasītāju apgalvotajam, pret Irānu noteikto ierobežojošo pasākumu mērķis nav vienīgi novērst kodolieroču izplatīšanas Irānā finansēšanu, bet arī, vispārīgāk, izdarīt spiedienu uz Irānu, lai tā izbeigtu savas kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas vai kodolieroču piegādes sistēmu izstrādes risku.

70      Ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 ieviestais kritērijs, ar kuru ir paredzēta līdzekļu iesaldēšana personām, kuras, pārkāpdamas rezolūciju 1747 (2007), ir piedalījušās ieroču vai ar tiem saistītu materiālu pārdošanā vai piegādē Irānai, iekļaujas tiesiskajā regulējumā, kuru iezīmē skaidri definētie mērķi, kādi ir izvirzīti ar regulējumu par ierobežojošiem pasākumiem, kas ir noteikti pret Irānu.

71      Līdz ar to saskaņā ar iepriekš 62. punktā minēto judikatūru kritērijs attiecībā uz rezolūcijas 1747 neievērošanu ir uzskatāms par atbilstošu Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 mērķim cīņai pret kodolieroču izplatīšanu un tātad ar to ir ievērots samērīguma kritērijs.

72      Turklāt ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa jau ir lēmusi, ka līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana vienībai, kas sarakstā ietvertajai personai, vienībai vai struktūrai ir palīdzējusi pārkāpt Lēmuma 2010/413, Regulas Nr. 961/2010, Regulas Nr. 267/2012 vai Drošības padomes rezolūciju 1737 (2006), 1747 (2007), 1803 (2008) un 1929 (2010) normas vai izvairīties no to ievērošanas, bija saistīta ar iepriekš 63. punktā minētā Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 mērķi. Tā uzskatīja, ka šajos apstākļos līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana vienībām, kas ir atzītas par tādām, kas sniedz šādu atbalstu sarakstā iekļautai vienībai, bija nepieciešama un piemērota, lai nodrošinātu ierobežojošo pasākumu kārtības efektivitāti, kāda ir noteikta ar Lēmumu 2010/413 un Regulu Nr. 267/2012, un lai garantētu, ka šie pasākumi netiek apieti (spriedums, 2013. gada 6. septembris, Europäisch-Iranische Handelsbank/Padome, T‑434/11, EU:T:2013:405, 192. punkts).

73      Tas it īpaši ir attiecināms uz kritēriju par rezolūcijas 1747 neievērošanu.

–       Par pārējām prasītājām

74      Attiecībā uz kritērijiem, kas ir saistīti ar vienībām, kam ir saiknes ar IRISL, iesākumā ir jānorāda, ka prasītājas nav izvirzījušas nevienu konkrētu argumentu par šo kritēriju samērīgumu ar KĀDP mērķiem.

75      Kā Tiesa jau ir lēmusi, ja tiek iesaldēti kādas vienības līdzekļi, pastāv ievērojama varbūtība, ka tā ietekmēs tās īpašumā vai kontrolē esošās vienības, lai apietu uz to attiecināto pasākumu sekas, līdz ar to šo vienību līdzekļu iesaldēšana ir vajadzīga un atbilstoša, lai nodrošinātu noteikto pasākumu efektivitāti un garantētu, ka šie pasākumi netiks apieti (spriedums, 2012. gada 13. marts, Melli Bank/Padome (C‑380/09 P, EU:C:2012:137, 58. punkts).

76      Ir jāuzskata, ka šis apiešanas risks pastāv, tiklīdz vienība, kuras līdzekļi ir iesaldēti, deleģē atsevišķas tās darbības citiem uzņēmumiem vai vienībām, kuri, pat ja tie nepieder šai vienībai, rīkojas tās vārdā vai tās vārdā veic noteiktas būtiskas darbības.

77      No tā izriet, ka kritēriji attiecībā uz vienībām, kas ir saistītas ar IRISL, nav patvaļīgi, bet gan Padome tos ir pieņēmusi saistībā ar tai atzīto plašo rīcības brīvību un tie ir pamatoti ar vērā ņemamo risku, ka vienība, kuras līdzekļi ir iesaldēti, apies ierobežojošos pasākumus. Šie kritēriji ir jāuzskata par atbilstošiem samērīguma principam.

78      Tātad pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas saistīts ar prasītāju tiesiskās paļāvības, kā arī tiesiskās noteiktības, ne bis in idem un res judicata principu pārkāpumu

79      Prasītājas apgalvo, ka ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 ir pārkāpta viņu tiesiskā paļāvība, kā arī tiesiskās noteiktības, ne bis in idem un res judicata principi. Tās uzskata, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) Padome nevarēja noteikt jaunus kritērijus, kuri ļauj iekļaut to vārdus strīdīgajos sarakstos.

80      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, lai gan Vispārējā tiesa ar minēto spriedumu atcēla prasītāju vārdu iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā, tā turpretī nav lēmusi par kritēriju, kuri ir minēti Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā, redakcijā, kas bija piemērojama minētās lietas faktiem, spēkā esamību.

81      Tātad prasītājas kļūdaini apgalvo, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) Padomei esot bijuši jāatsauc kritēriji, kuri attiecas uz IRISL, un ka tā nevarēja paturēt spēkā kritērijus attiecībā uz vienībām, kam ir saiknes ar IRISL.

82      Otrkārt, minētā sprieduma 64. punktā Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka, ja Padome uzskata, ka piemērojamais tiesiskais regulējums tai neļauj pietiekami iejaukties, lai cīnītos pret kodolieroču izplatīšanu, tā var pielāgoties situācijai, izpildot savu likumdevēja lomu, ar nosacījumu, ka to pārbauda Savienības tiesa, lai paplašinātu to gadījumu spektru, kādos var tikt noteikti ierobežojoši pasākumi.

83      Turklāt, lai arī ir tiesa, ka 2013. gada 16. septembra spriedumā IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) prasītāju vārdu ierakstīšanas strīdīgajos sarakstos sekas tika paturētas spēkā līdz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta otrajā daļā paredzētā termiņa beigām, atkāpjoties no LESD 280. panta, proti, līdz minēto statūtu 56. panta pirmajā daļā noteiktā apelācijas termiņa beigām, tomēr ir jākonstatē, ka, līdzko minētais termiņš beidzās, šī ierakstīšana ar atpakaļejošu spēku tika svītrota no tiesību sistēmas tā, it kā tās nekad nebūtu bijis (skat. spriedumu, 2016. gada 24. maijs, Good Luck Shipping/Padome, T‑423/13 un T‑64/14, EU:T:2016:308, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Vispārējā tiesa var noteikt termiņu, kurā tiesību akta atcelšanas sekas tiek apturētas, lai ļautu Padomei novērst konstatētos pārkāpumus, attiecīgā gadījumā pieņemot jaunus vispārīgos kritērijus ierakstīšanai to personu un vienību sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, vai nosakot jaunus ierobežojošos pasākumus, ar ko nākotnē tiek iesaldēti attiecīgās vienības naudas līdzekļi. Tomēr ir jāuzsver, ka ne jaunie vispārīgie ierakstīšanas kritēriji, ne arī jaunie ierobežojošie pasākumi nevar padarīt par spēkā esošiem pasākumus, kas ar Vispārējās tiesas spriedumu ir tikuši atzīti par prettiesiskiem (spriedums, 2016. gada 24. maijs, Good Luck Shipping/Padome, T‑423/13 un T‑64/14, EU:T:2016:308, 80. punkts).

85      No tā izriet, ka prasītājas nevar apgalvot, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) Padome nevarēja iekļaut jaunus kritērijus, pēc kuriem to vārdi var tikt iekļauti strīdīgajos sarakstos, vēl jo vairāk tādēļ, ka no pirmā pamata pārbaudes izriet, ka kritērijs par rezolūcijas 1747 neievērošanu un kritēriji par vienībām, kam ir saiknes ar IRISL, kuri ir iekļauti Lēmumā 2013/497 un Regulā Nr. 971/2013, atbilst Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 mērķiem.

86      Treškārt, prasītājas turklāt kļūdaini apgalvo, ka Padome esot grozījusi kritērijus Lēmumā 2013/497 un Regulā Nr. 971/2013, lai iekļautu to vārdus sarakstos ar atpakaļejošu spēku.

87      Ar 2013. gada 16. septembra spriedumu IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) akti, kuru sekas bija pirmā prasītāju vārdu iekļaušana strīdīgajos sarakstos, tika svītroti no tiesību sistēmas ar atpakaļejošu spēku, tādējādi prasītāju vārdi tiek pieņemti par tādiem, kas nekad nav bijuši iekļauti šajos sarakstos attiecībā uz laikposmu pirms minētā sprieduma pasludināšanas.

88      Lēmums 2013/497 un Regula Nr. 971/2013 stājās spēkā dienā, kad tie tika publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2013. gada 12. oktobrī. Jebkura iekļaušana sarakstā, balstoties uz šajos aktos ietvertajiem kritērijiem, ir iespējama, sākot no šī datuma. Pietiek konstatēt, ka prasītāju vārdu atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos, kas ir izdarīta ar Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013, stājās spēkā 2013. gada 27. novembrī. Prasītājas nepaskaidro, kādēļ grozījumi kritērijos, kas ir izdarīti ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, būtu ļāvuši iekļaut viņu vārdus strīdīgajos sarakstos ar atpakaļejošu spēku.

89      Ar prasītāju argumentu, atbilstoši kuram tās varēja uzskatīt, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) tās netiks no jauna iekļautas strīdīgajos sarakstos, ja nebūs jaunu pierādījumu, ir iecerēts apstrīdēt viņu vārdu iekļaušanas šajos sarakstos, kas ir izdarīta ar Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013, likumību, un tātad tas tiks apskatīts saistībā ar otro prasījumu pamatu.

90      No iepriekš minētā izriet, ka, pieņemot Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, Padome nav pārkāpusi prasītāju tiesisko paļāvību, kā arī tiesiskās noteiktības, ne bis in idem un res judicata principus. Tātad otrais pamats ir noraidāms.

 Par trešo pamatu saistībā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu

91      Prasītājas apgalvo, ka ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 IRISL tiek nepamatoti un nesamērīgi “diskriminēta”. IRISL esot minēta šajos aktos nevis tādēļ, lai cīnītos pret Irānas kodolieroču programmu, bet gan ar mērķi apiet 2013. gada 16. septembra spriedumu IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453). Padome, pieņemot Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 un nosakot ierobežojošos pasākumus pret IRISL un pārējām prasītājām, esot pārkāpusi savas pilnvaras ar mērķi apiet šo spriedumu.

92      Saskaņā ar judikatūru tiesību aktā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      No pirmā pamata pārbaudes izriet, ka grozījumi kritērijos, kuri tika pieņemti ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, atbilst cīņas pret kodolieroču izplatīšanu mērķiem.

94      Turklāt no otrā pamata pārbaudes izriet, ka no 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) nevar tikt secināts, ka ar to tiktu aizliegts pieņemt vai paturēt spēkā tādus vispārpiemērojamus kritērijus kā kritērijs par rezolūcijas 1747 pārkāpumu vai kritēriji attiecībā uz vienībām, kam ir saiknes ar IRISL. Jautājums par to, vai prasītāju vārdi pamatoti varēja tikt iekļauti strīdīgajos sarakstos uz šo kritēriju pamata, tātad attiecas uz otrā prasības pamata pārbaudi.

95      Tātad Padome nav pārkāpusi savas pilnvaras, pieņemot Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, un trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

96      Prasītājas apgalvo, ka ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 tiek pārkāptas viņu tiesības uz aizstāvību, jo Padome tās nav informējusi par savu nolūku Lēmumā 2013/497 un Regulā Nr. 971/2013 iekļaut kritērijus, kuros ir tieša atsauce uz IRISL. Padome tām neesot paziņojusi nevienu dokumentu, kurā būtu paskaidrots pamatojums tam, kādēļ šādi kritēriji varētu būt tiesiski, un tā prasītājām neesot sniegusi iespēju atbildēt.

97      Pietiek norādīt, ka tiesības tikt uzklausītam administratīvajā procesā, kas attiecas uz konkrētu personu, kuras ir jāievēro pat tad, ja nepastāv nekāds tiesiskais regulējums attiecībā uz procesu, nevar tikt transponētas attiecībā uz LES 29. pantā un LESD 215. pantā paredzēto procedūru, kuras noslēgumā, kā šajā lietā, tiek noteikti vispārpiemērojami ierobežojoši pasākumi (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2002. gada 11. septembris, Alpharma/Padome, T‑70/99, EU:T:2002:210, 388. punkts un tajā minētā judikatūra).

98      Nevienā tiesību normā Padomei nav paredzēts pienākums informēt jebkuru personu, uz kuru potenciāli attiecas vispārpiemērojams kritērijs, par šāda kritērija pieņemšanu. Prasītājas nevar apgalvot savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 pieņemšanas dēļ.

99      Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu attiecībā uz pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu un tiesību uz reputācijas aizsardzību, pārkāpumu

100    Prasītājas apgalvo, ka ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013, iekļaušanas strīdīgajos sarakstos kritērijos paredzot saikni ar IRISL un tiešā veidā minot šo sabiedrību, ir pārkāptas viņu pamattiesības, tostarp tiesības uz īpašumu un tiesības uz reputācijas aizsardzību. Lēmums 2013/497 un Regula Nr. 971/2013 ļaujot noprast, ka IRISL un vienības, kam ar to ir saikne, esot iesaistītas kodolieroču izplatīšanā, kam neesot nekāda pamata, jo, kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi 2013. gada 16. septembra spriedumā IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453), tas tā nav.

101    IRISL nosaukums tika no jauna iekļauts strīdīgajos sarakstos, balstoties uz kritēriju par rezolūcijas 1747 pārkāpumu. Ir jānorāda, ka, pirmkārt, ar vispārpiemērojamo kritēriju IRISL tieši nosaukta vārdā netiek un ka, otrkārt, šis kritērijs atšķiras no tā, kas ir paredzēts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā attiecībā uz “atbalsta [sniegšanu kodolieroču izplatīšanai]”, un ka ar to Padomei nav uzlikts pienākums pierādīt tiešu vai netiešu saikni starp personu vai vienību, kam tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi, un kodolieroču izplatīšanu.

102    Pārējo prasītāju vārdi tika no jauna iekļauti strīdīgajos sarakstos, balstoties uz kritērijiem par vienībām, kas ir saistītas ar IRISL. Šie kritēriji nenozīmē, ka ir jābūt pierādītai tiešai vai netiešai saiknei starp attiecīgās personas vai vienības darbībām un kodolieroču izplatīšanu.

103    Līdz ar to prasītājas nevar apgalvot, ka ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013 ieviestie kritēriji ir pretrunā to pamattiesībām, konstatējot saikni starp prasītājām un kodolieroču izplatīšanu.

104    Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.

105    No visa iepriekš minētā izriet, ka iebilde par Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 prettiesiskumu ir jānoraida.

 Par lūgumu atcelt Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītājām

106    Prasības atcelt tiesību aktus atbalstam prasītājas izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais ir par juridiskā pamata neesamību, otrais pamats ir par Padomes pieļautām acīmredzamām kļūdām vērtējumā, trešais pamats ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ceturtais pamats ir par tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības, res judicata, ne bis in idem un nediskriminācijas principu pārkāpumu un piektais pamats ir par viņu pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu pārkāpumu un tiesību uz reputācijas ievērošanu pārkāpumu, un samērīguma principa pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu saistībā ar juridiskā pamata neesamību

107    Prasītājas apgalvo, ka, tā kā Lēmums 2013/497 un Regula Nr. 971/2013 ir prettiesiski to iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti viņu izvirzītajā iebildē par prettiesiskumu, un tie tātad ir atzīstami par nepiemērojamiem, Lēmumam 2013/685 un Īstenošanas regulai Nr. 1203/2013 nav juridiskā pamata.

108    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, tā kā iebilde par Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 prettiesiskumu ir noraidīta, arī pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu saistībā ar Padomes pieļautajām acīmredzamajām kļūdām vērtējumā

109    Prasītājas apgalvo, ka Padome, nolemdama atkārtoti ietvert strīdīgajos sarakstos, pirmkārt, IRISL vārdu un, otrkārt, pārējo prasītāju vārdus, ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

110    Atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētajai pārbaudes tiesā efektivitātei it īpaši ir nepieciešams, lai, pārbaudot lēmuma par konkrētas personas vai vienības vārda iekļaušanu vai saglabāšanu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesa pārliecinātos, ka šis lēmums, kas ir individuāli piemērojams šai personai vai vienībai, ir balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, un tādēļ pārbaude tiesā nav aprobežota vienīgi ar izvērtējumu par norādīto apsvērumu abstraktu ticamību, bet attiecas arī uz to, vai šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatošanai, ir pamatoti (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts).

111    Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti. Ir svarīgi, lai iesniegtā informācija un pierādījumi pamatotu apsvērumus, kas vērsti pret attiecīgo personu. Ja šī informācija neļauj konstatēt, ka motīvi ir pamatoti, Savienības tiesa šos motīvus neņem vērā kā lēmumu par attiecīgo iekļaušanu vai saglabāšanu atbalstošos elementus (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121.–123. punkts).

–       Par IRISL

112    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Padome nevarēja balstīties uz darbībām, kas ir notikušas 2009. gadā, proti, uz starpgadījumiem saistībā ar Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) pārkāpumu, uz kuriem Padome pamatojās, lai iekļautu IRISL vārdu aktos, kas tika atcelti ar 2013. gada 16. septembra spriedumu IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453), lai 2013. gadā no jauna ietvertu tās vārdu strīdīgajos sarakstos. Šajā ziņā Vispārējā tiesa šajā spriedumā esot konstatējusi, ka šie starpgadījumi nebija saistīti ar kodolieroču izplatīšanu un to dēļ Drošības padome tiem nenoteica sankcijas.

113    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka IRISL, kā tas izrietot no liecinieku sniegtajām liecībām, kuras tika nodotas Padomei pirms Lēmuma 2013/685 un Īstenošanas regulas Nr. 1203/2013 pieņemšanas, nav pārkāpusi nevienu Drošības padomes rezolūciju. Padome neesot paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ tā ir noraidījusi šos pierādījumus.

114    Treškārt, prasītājas lūdz, lai Vispārējā tiesa neņem vērā Padomes 2013. gada 27. novembra vēstuli, kurā šī pēdējā esot pievienojusi papildu pamatojumu IRISL vārda atkārtotai iekļaušanai, kas nebija minēts Lēmumā 2013/685 un Īstenošanas regulā Nr. 1203/2013.

115    Tās apgalvo, ka šīs vēstules saturs katrā ziņā ir kļūdains. Pirmkārt, kā tas izrietot no ģenerāldirektora liecības, IRISL nepiederot Irānas valdībai. Otrkārt, fakts, ka Padome “nevar pieņemt”, ka IRISL nebūtu zinājusi par kravām, kādas tiek pārvadātas ar tās kuģiem, vai ka viņa par to nevar tikt uzskatīta par atbildīgu, nozīmētu apgalvot objektīvas atbildības principu, kam neesot juridiska pamata. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka IRISL kā pārvadātāja atbilstoši starptautiskajiem jūras tiesību principiem neesot atbildīga par kravām, kas tiek pārvadātas ar tās kuģiem. Visbeidzot, IRISL atzīstot, ka tās kuģi varot tikt izmantoti aizliegtu preču transportam, un tā esot ieviesusi stingru uzraudzības kārtību, lai novērstu šo risku, kas pārsniedz parasto praksi kuģniecības nozarē.

116    Ir jāatgādina, ka ar Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013 Padome nolēma atkārtoti iekļaut IRISL vārdu strīdīgajos sarakstos, pamatojoties uz to, ka tā “bijusi iesaistīta ar ieročiem saistītu materiālu nosūtīšanā no Irānas, pārkāpjot [Drošības padomes] rezolūcij[as] 1747 (2007) 5. [punktu]”, un ka “par trīs nepārprotamiem pārkāpumiem 2009. gadā tika ziņots [Drošības padomes] Irānas sankciju komitejai”.

117    Iesākumā ir jānorāda, ka IRISL vārda atkārtotas iekļaušanas strīdīgajos sarakstos pamatojums ir balstīts uz konstatējumu par faktiski notikušiem Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) pārkāpumiem. Līdz ar to, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šis konstatējums katrā ziņā ir balstīts uz faktiem, kas ir norisinājušies pirms lēmuma par atkārtotu iekļaušanu sarakstā pieņemšanas. Padome tātad bija tiesīga ņemt vērā šos 2009. gadā konstatētos Drošības padomes rezolūcijas pārkāpumus. 2013. gadā tā varēja arī uzskatīt, ka 2009. gadā notikuši notikumi ir pietiekami neseni.

118    Padome ir balstījusies uz Drošības padomes sankciju komitejas ziņojumu par 2009. gadu (turpmāk tekstā – “sankciju komitejas ziņojums”), kurā bija norādīts, ka ir saņemti trīs ziņojumi, kuros ir konstatēti rezolūcijas 1747 (2007) 5. punkta, ar kuru Irānai tiek noteikts ieroču eksporta un ar tiem saistīto materiālu embargo, pārkāpumi. Šajā ziņojumā bija norādīts, ka trīs paziņotie pārkāpumi attiecās uz IRISL, kas bija nofraktējusi kuģi, ar kuru tika pārvadāta krava no Irānas uz citu valsti.

119    Šajā ziņojumā ir ietverti precizējumi par trīs starpgadījumiem, kuros bija iesaistīta IRISL. Par katru no šiem trim starpgadījumiem sankciju komiteja no kādas trešās valsts saņēma informāciju par tādu aizdomīgu kravu no Irānas ar galamērķi citā valstī, kas atradās uz IRISL nofraktēta kuģa klāja. Kuģa pārbaudes laikā, kuru veica valsts, kura ziņoja par šiem faktiem, iestādes, tika konstatēts, ka krava sastāv no potenciāli militāra pielietojuma materiāliem. Šī pati valsts norādīja, ka tā ir aizturējusi un izkrāvusi šo kravu un to nogādājusi noliktavā.

120    Ir jānorāda, ka prasītājas neizvirza nevienu argumentu sankciju komitejas ziņojumā iekļauto faktu apstrīdēšanai, proti, ka uz kuģiem, kuru fraktētāja bija IRISL, tika aizturēta krava ar militāriem mērķiem paredzētiem materiāliem. Tās neizvirza nevienu argumentu vai pierādījumu, lai pierādītu, ka IRISL neesot bijusi iesaistīta šajos trīs starpgadījumos.

121    Prasītājas vienīgi pamatojas uz IRISL ģenerāldirektora un valdes priekšsēdētāja paziņojumu un IRISL neiesaiņoto pārtikas produktu nodaļas ģenerāldirektora paziņojumu, ar ko tiekot pierādīts, ka IRISL nav pārkāpusi Drošības padomes rezolūciju.

122    Saskaņā ar judikatūru Tiesas un Vispārējās tiesas darbību reglamentē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips un vienīgais kritērijs iesniegto pierādījumu vērtības novērtēšanai ir to ticamība. Turklāt, lai novērtētu dokumenta pierādījuma spēku, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība un ir jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā izstrādes apstākļi un tā adresāts, un ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā tā saturu, tas šķiet saprātīgs un uzticams (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 161. punkts un tajā minētā judikatūra).

123    Tā kā abu šo paziņojumu autori ir IRISL kopš 1984. vai 1985. gada nodarbinātas personas, kas tajā pašlaik ir vadošos amatos, viņu liecības tātad nevar tikt kvalificētas par tādām, kas būtu atšķirīgas un neatkarīgas no IRISL. Turklāt šie paziņojumi tika izdarīti pēc IRISL lūguma saistībā ar šo prasību un tie tika adresēti IRISL.

124    Tātad ir jāuzskata, ka šiem paziņojumiem ir tikai vājš pierādījuma spēks.

125    Turklāt attiecībā uz šo paziņojumu saturu, pirmkārt, pietiek norādīt, ka IRISL neiesaiņoto pārtikas produktu nodaļas ģenerāldirektora paziņojumā nav ietverts neviens pierādījums attiecībā uz sankciju komitejas ziņojumā minētajiem trīs starpgadījumiem.

126    Otrkārt, savā ziņojumā, pirmām kārtām, IRISL ģenerāldirektors apgalvo, ka savā pārvadātāja statusā IRISL nebija zināms par kravas veidu, kas tika pārvadāta ar trīs kuģiem, kuri bija iesaistīti starpgadījumos, un ka tā bija atkarīga no kravas apraksta, kuru veic iekrāvējs. Otrkārt, viņš norāda, ka nebija pierādījumu, ka uz šiem kuģiem būtu atrasti jutīgie kodolmateriāli. Treškārt, viņš norāda, ka Apvienoto Nāciju Organizācija nav konstatējusi Drošības padomes rezolūcijas pārkāpumu.

127    Šie apgalvojumi ir identiski tiem, kurus prasītājas ir izvirzījušas savā prasības pieteikumā.

128    Ir jānorāda, ka arguments, atbilstoši kuram IRISL nebija zināms, kāds ir tās pārvadāto kravu saturs, ir neefektīvs. Pietiek konstatēt, ka, pat ja tiktu atzīts, ka IRISL nebija zināms, ka ar tās kuģiem tika pārvadāti ieroči vai militārie materiāli, tomēr ar sankciju komitejas ziņojumā ietvertajiem faktiem tiek pierādīts, ka fraktētājas statusā tā ir “piedalījusies tādu materiālu pārvadāšanā, kas ir saistīti ar Irānas izcelsmes ieročiem”.

129    Turklāt, pretēji prasītāju apgalvotajam, ar kritēriju attiecībā uz rezolūcijas 1747 pārkāpumu netiek prasīts, lai starpgadījumi, kuri pamato tā piemērošanu, būtu saistīti ar kodolieroču izplatīšanu. Šī kritērija piemērošanai netiek arī prasīts, lai personai, kurai tiek piemērots šis kritērijs, Drošības padome būtu piemērojusi sankcijas.

130    Arguments, ka Padome, 2013. gada 27. novembra vēstulē norādot, ka IRISL pieder Irānas valdībai, esot pieļāvusi kļūdu, nav efektīvs, ciktāl šis apsvērums neietilpst pamatojumā, balstoties uz kuru IRISL vārds tika atkārtoti ietverts strīdīgajos sarakstos.

131    Visbeidzot, nav efektīvs arī prasītāju arguments, ka Padome savā 2013. gada 27. novembra vēstulē nevarēja apgalvot, ka pastāv risks, ka IRISL kuģi tiks izmantoti aizliegtu preču pārvadāšanai, pārkāpjot Drošības padomes rezolūcijas, lai gan prasītājas esot pierādījušas, ka šāda riska nebija. Kā norāda pašas prasītājas, šis apgalvojums neietilpst atkārtotas iekļaušanas sarakstā pamatojumā, kurš ir balstīts uz konstatējumu par Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) pārkāpumu. Šis apgalvojums ir vienīgi Padomes atbilde uz IRISL apsvērumiem tās 2013. gada 15. novembra vēstulē. Prasītājas tātad nevar apgalvot, ka Padome nav ņēmusi vērā šos apsvērumus un liecības, kuras tās tai sniedza. Turklāt šis arguments ir pretrunā prasības pieteikumā ietvertajam prasītāju apgalvojumam, atbilstoši kuram tās atzīst šī riska pastāvēšanu un norāda, ka IRISL ir noteikusi pasākumus tā novēršanai.

132    Tātad ir jāuzskata, ka Padome nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka IRISL piedalījās Irānas izcelsmes ar ieročiem saistītu materiālu pārvadāšanā un ka tās atkārtota iekļaušana sarakstā ir pamatota ar kritēriju par rezolūcijas 1747 pārkāpumu.

–       Par pārējām prasītājām

133    Iesākumā prasītājas apgalvo, ka, tā kā IRISL vārda atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos ir prettiesiska, tad ir prettiesiska arī pārējo prasītāju vārdu atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos to saikņu ar IRISL dēļ.

134    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, tā kā Padome nav pieļāvusi kļūdu, atkārtoti iekļaujot IRISL vārdu sarakstos, šis arguments ir jānoraida.

135    Prasītājas apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi vairākas kļūdas faktos attiecībā uz pamatojumu, kura dēļ tā ir atkārtoti iekļāvusi visu pārējo prasītāju vārdus sarakstos.

136    Pirmkārt, Khazar Sea Shipping Lines, IRISL Europe un Valfajr Shipping Line vārdi tika no jauna ietverti strīdīgajos sarakstos tā iemesla dēļ, ka tās piederēja IRISL.

137    Pietiek konstatēt, ka prasītājas neapstrīd, ka šīs trīs vienības pieder IRISL.

138    Tātad Padome, balstīdamās uz kritērijiem par vienībām, kas ir saistītas ar IRISL, pamatoti ir iekļāvusi to vārdus strīdīgajos sarakstos.

139    Otrkārt, Qeshm Marine Services & Engineering un Marine Information Technology Development vārdi tika no jauna ietverti strīdīgajos sarakstos tā iemesla dēļ, ka tās bija IRISL kontrolē.

140    Prasītājas apstrīd pamatojumu attiecībā uz šīm divām vienībām, vienīgi apgalvodamas, ka tās ir mainījušas uzņēmuma nosaukumu.

141    Pietiek norādīt, ka šis arguments nav efektīvs. Uzņēmuma nosaukuma maiņai vien nav ietekmes uz to, kam pieder to kapitāldaļas, ne arī uz faktu, ka tās ir IRISL meitasuzņēmumi.

142    Tātad Padome, balstīdamās uz kritērijiem par vienībām, kas ir saistītas ar IRISL, pamatoti ir iekļāvusi to vārdus strīdīgajos sarakstos.

143    Treškārt, Hafize Darya Shipping un Safiran Payam Darya Shipping vārdi tika no jauna ietverti strīdīgajos sarakstos tā iemesla dēļ, ka tās rīkojās IRISL vārdā, ievērojot, ka tās kā patiesā labuma guvējas ir pārņēmušas noteiktu skaitu IRISL kuģu.

144    Prasītājas apgalvo, ka šīm divām vienībām nepieder kuģi un ka Padome ir pamatojusies uz vispārīgiem apgalvojumiem no avotiem, kas nav neatkarīgi un kas nepierādot, ka tās ir šo kuģu īpašnieces. Turklāt tās uzskata, ka Padome nav paskaidrojusi, ko nozīmē fakts būt “patiesajai labuma guvējai”, ne arī pierādījusi, ka šīs divas vienības atbilst šai kvalifikācijai.

145    Ir jāatgādina, ka Padome savās 2013. gada 22. oktobra vēstulēs, kuras tika nosūtītas abām šīm vienībām, ir norādījusi, ka fakts, ka tās kā patiesās labuma guvējas ir pārņēmušas noteiktu skaitu IRISL kuģu, ir apstiprināts Apvienoto Nāciju Organizācijas ekspertu grupas, kura izveidota ar Drošības padomes rezolūciju 1929 (2010), 2012. gada 12. jūnija un 2013. gada 5. jūnija ziņojumos. Padome savās 2013. gada 27. novembra vēstulēs, kuras tika nosūtītas abām šīm vienībām, precizēja, ka 2012. gada 12. jūnija ziņojumā bija norādīts, ka pēc Drošības padomes rezolūcijas 1803 (2008) pieņemšanas IRISL sāka nodot savus kuģus Hafize Darya Shipping un Safiran Payam Darya Shipping, kas ir saistītas ar to, un ka IRISL un ar to saistītās sabiedrības veica daudzas izmaiņas attiecībā uz tai piederošo kuģu reģistrētajiem īpašniekiem un patiesajiem labuma guvējiem, sākot no 2008. gada līdz rezolūcijas 1929 (2010) pieņemšanai. Padome piebilda, ka 2013. gada 5. jūnija ziņojumā bija norādīts, ka kuģiem, no kuriem patiesā labuma guvēji bija IRISL, Hafize Darya Shipping un Safiran Payam Darya Shipping, laikā no 2012. gada aprīļa līdz 2013. gada aprīlim nepārtraukti tika mainīti vārdi, karoga valsts un reģistrētais īpašnieks.

146    Ir jānorāda, ka 2012. gada 12. jūnija un 2013. gada 5. jūnija ziņojumi ir pieejami Apvienoto Nāciju Organizācijas tīmekļa vietnē un ka prasītājas nav apstrīdējušas, ka tās ar tiem ir iepazinušās.

147    2012. gada 12. jūnija ziņojumā ir aprakstīts IRISL kuģu īpašumtiesību nodošanas sabiedrībām Hafize Darya Shipping un Safiran Payam Darya Shipping mehānisms pēc Drošības padomes rezolūcijas 1803 (2008) pieņemšanas, kurā pirmoreiz bija minēta IRISL. Šajā ziņojumā tostarp ir paskaidrots, ka tikai nedaudzi kuģi bija tieši reģistrēti uz Hafize Darya Shipping un Safiran Payam Darya Shipping vārda, jo tām piederošie kuģi bija reģistrēti uz dažādu tām piederošu sabiedrību vārdiem.

148    No tā skaidri izriet, ka ar jēdzienu “patiesais labuma guvējs”, kurš tiek izmantots pretstatā “reģistrētajam īpašniekam”, Padome norāda uz vienību, kas, oficiāli nebūdama reģistrēta kā kuģa īpašniece, ir “patiesā labuma guvēja” ar citas sabiedrības starpniecību, kura tai pieder un kura ir kuģa reģistrētā īpašniece.

149    Tātad prasītājas nevar apgalvot, ka šis jēdziens būtu neskaidrs un ka tās nevarot saprast, ciktāl Hafize Darya Shipping un Safiran Payam Darya Shipping atbilst šai kvalifikācijai.

150    Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas neizvirza nevienu argumentu un nesniedz nevienu pierādījumu, lai apstrīdētu faktus, kuri ir minēti 2012. gada 12. jūnija un 2013. gada 5. jūnija ziņojumos. Tās nevar apgalvot, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas ekspertu grupas ziņojumos ietvertā informācija nav no neatkarīgiem avotiem.

151    Tātad Padome, balstoties uz kritērijiem par vienībām, kas ir saistītas ar IRISL, pamatoti ir iekļāvusi Hafize Darya Shipping un Safiran Payam Darya Shipping vārdus strīdīgajos sarakstos.

152    Ceturtkārt, Rahbaran Omid Darya Ship Management vārds tika no jauna ietverts strīdīgajos sarakstos tā iemesla dēļ, ka tā rīkojās IRISL vārdā, tai sniedzot būtiskus pakalpojumus, jo tā ekspluatēja un pārvaldīja noteiktu skaitu IRISL kuģu. Hoopad Darya Shipping Agency vārds tika no jauna ietverts strīdīgajos sarakstos tā iemesla dēļ, ka tā rīkojās IRISL vārdā, jo tā pārvaldīja termināļu un konteineru darbības un IRISL vārdā sniedza personāla un flotes pakalpojumus sabiedrībai Bandar Abbas.

153    Attiecībā uz Rahbaran Omid Darya Ship Management prasītājas atzīst, ka tā sniedz noteiktus pakalpojumus noteiktam skaitam kuģu, kas pieder IRISL, bet apstrīd, ka šie pakalpojumi ir “būtiski”.

154    Prasītājas atzīst, ka Hoopad Darya Shipping Agency veic uzglabāšanas darbības IRISL piederošajiem kuģiem un ka tā rīkojas šīs pēdējās vārdā, bet apstrīd šo pakalpojumu “būtisko” raksturu.

155    Pietiek konstatēt, ka prasītājas vai nu neapstrīd, vai arī tieši atzīst, ka Rahbaran Omid Darya Ship Management un Hoopad Darya Shipping Agency rīkojas IRISL vārdā.

156    Fakts, ka šīs vienības rīkojas IRISL vārdā, ir pietiekams iemesls, lai, balstoties uz kritērijiem par vienībām, kam ir saiknes ar IRISL, attaisnotu to vārdu atkārtotu iekļaušanu strīdīgajos sarakstos.

157    Līdz ar to argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt šo vienību IRISL sniegto pakalpojumu “būtisko raksturu”, ir neefektīvi, vēl jo vairāk tas tā ir attiecībā uz Hoopad Darya Shipping Agency, kurai būtisko pakalpojumu sniegšana nav tās vārda atkārtotas iekļaušanas strīdīgajos sarakstos pamatojums.

158    Attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, ka šīs abas vienības ir mainījušas uzņēmuma vārdu, tās nepaskaidro, kādēļ šī informācija būtu jāņem vērā, lai apstrīdētu pamatus, uz kuriem ir pamatojusies Padome, lai no jauna iekļautu to vārdus strīdīgajos sarakstos.

159    Tātad Padome, balstoties uz kritērijiem par vienībām, kas ir saistītas ar IRISL, pamatoti ir iekļāvusi Rahbaran Omid Darya Ship Management un Hoopad Darya Shipping Agency vārdus strīdīgajos sarakstos.

160    Piektkārt, Irano Misr Shipping vārds tika no jauna ietverts strīdīgajos sarakstos tā iemesla dēļ, ka tā sniedza būtiskus pakalpojumus IRISL, rīkodamās kā šīs pēdējās pārstāve Ēģiptē.

161    Prasītājas apgalvo, ka Irano Misr Shipping rīkojas kā IRISL pārstāve un tai sniedz noteiktus pakalpojumus, bet apstrīd, ka šie pakalpojumi būtu “būtiski”.

162    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka savā IRISL pārstāves Ēģiptē statusā šī vienība veic neatsveramas darbības, lai IRISL šajā valstī varētu veikt pārvadājumus. Prasītājas tātad nevar apstrīdēt, ka saistībā ar tās darbībām tā sniedz būtiskus pakalpojumus IRISL.

163    Turklāt atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu prasītājas norādīja, ka starp pakalpojumiem, kurus šī vienība sniedz IRISL, tostarp ietilpst apkalpes nomaiņa, kuģu noenkurošana vai konosamentu izrakstīšana, kas ir būtiski pakalpojumi kuģniecības sabiedrības darbībai.

164    Tātad Padome, balstoties uz kritērijiem par vienībām, kas ir saistītas ar IRISL, pamatoti ir iekļāvusi Irano Misr Shipping vārdu strīdīgajos sarakstos.

165    No iepriekš izklāstītā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

166    Prasītājas norāda, ka šajā lietā Padome tām ir darījusi zināmu savu nolūku atkārtoti iekļaut to vārdus sarakstos un pamatus, uz kuriem tā balstījās, tām dodot īsu termiņu apsvērumu iesniegšanai. Padome tomēr esot pārkāpusi viņu tiesības uz aizstāvību.

167    Vispirms Padome apstākļus, uz kuriem tā pamatojās, esot norādījusi vienīgi pēc lēmuma par atkārtotu iekļaušanu sarakstā pieņemšanas, kas tādējādi bija par vēlu, lai prasītājas varētu iesniegt apsvērumus un lai Padome tos ņemtu vērā. Turpinot, Padome neesot norādījusi, uz kādu pamatojumu tā balstījās, atkārtoti iekļaujot prasītāju vārdus strīdīgajos sarakstos 2013. gada novembrī, un tā neesot ņēmusi vērā to apsvērumus un neesot arī paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ tā tos noraidīja. Prasītājas piebilst, ka fakts, ka viņu apsvērumi nav ietverti dokumentos, kurus Padome ir pārbaudījusi sava lēmuma par atkārtotu ietveršanu sarakstā pieņemšanai, nozīmē, ka tā tos nav ņēmusi vērā. Visbeidzot, tā kā Padome iemeslus IRISL vārda atkārtotai iekļaušanai sarakstā ir izklāstījusi tikai tās 2013. gada 27. novembra vēstulē, proti, pēc Lēmuma 2013/685 un Īstenošanas regulas Nr. 1203/2013 pieņemšanas, šie iemesli neesot atbilstoši. Padomei esot bijis jāatļauj IRISL iesniegt savus apsvērumus par šajā vēstulē ietvertajiem apgalvojumiem, un tai šie apsvērumi esot bijuši jāiekļauj tās vārda atkārtotas iekļaušanas strīdīgajos sarakstos pamatojumā, kas ir minēts Lēmumā 2013/685 un Īstenošanas regulā Nr. 1203/2013.

168    Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret kādu vienību un kuru iznākumā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs lēmums, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jānodrošina pat tad, ja nav nekāda tiesiskā regulējuma saistībā ar attiecīgo procesu (skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

169    Atbilstoši tiesību uz aizstāvību ievērošanas principam, pirmkārt, pārkāpumu pamatojošie pierādījumi, ar kuriem pamatots attiecīgajai vienībai nelabvēlīgais lēmums, tai ir jāpaziņo. Otrkārt, tai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem (skat. spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, EU:T:2013:397, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Turpinot, saistībā ar lēmuma par personas vārda vai vienības nosaukuma saglabāšanu to personu un vienību sarakstā, kam tiek piemēroti ierobežojoši pasākumi, pieņemšanu Padomei ir jāievēro šādas personas vai vienības tiesības tikt iepriekš uzklausītai, ja lēmumā par tās vārda iekļaušanas sarakstā paturēšanu spēkā Padome attiecībā pret to konstatē jaunus apstākļus, proti, apstākļus, kuri nebija ietverti sākotnējā lēmumā par tās nosaukuma iekļaušanu šajā sarakstā (spriedums, 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 26. punkts).

171    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apsūdzošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, atbilstoši tiesību uz aizstāvību ievērošanas principam šai iestādei nav pienākuma pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, EU:T:2013:397, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

172    Visbeidzot, attiecībā uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu ir jāatgādina, ka šis ir vispārējs Eiropas Savienības tiesību princips, kas pašlaik ir izteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Šis princips nozīmē, ka Savienības iestādei, kura attiecībā pret kādu personu vai vienību pieņem ierobežojošus pasākumus noteicošu tiesību aktu, ciktāl iespējams, vai nu šī akta pieņemšanas brīdī, vai vismaz cik ātri vien iespējams pēc tā pieņemšanas paziņo šāda akta pamatojumu attiecīgajai personai vai vienībai, lai šīs personas vai vienības varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, EU:C:2011:735, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

173    Šajā lietā ir jāatgādina, ka ar vēstulēm, kas datētas ar 2013. gada 22. vai 30. oktobri, Padome paziņoja prasītājām pamatojumu, uz ko bija balstīts tās nolūks atkārtoti iekļaut to vārdus strīdīgajos sarakstos, kā arī faktus, kuri tās ieskatā attaisnoja, ka katra no tām atbilst kritērijiem, kas ir noteikti Lēmuma 2010/413 20. punkta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta b) un e) apakšpunktā (skat. iepriekš 13. un 14. punktu).

174    Ar šīm vēstulēm, pretēji prasītāju apgalvotajam, Padome tām ir darījusi zināmu to vārdu atkārtotas iekļaušanas strīdīgajos sarakstos pamatojumu un juridisko pamatu pirms Lēmuma 2013/685 un Īstenošanas regulas Nr. 1203/2013 pieņemšanas. Šajās vēstulēs Padome tām ir arī noteikusi termiņu apsvērumu iesniegšanai.

175    Turklāt ir jānorāda, tāpat kā to ir darījušas prasītājas, ka viņu vārdu atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos bija pamatota ar tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem, ar kuriem tika pamatota pirmā iekļaušana sarakstā, proti, attiecībā uz IRISL – ar trim starpgadījumiem saistībā ar militāro materiālu pārvadājumiem un attiecībā uz pārējām prasītājām – ar viņu saistību ar IRISL.

176    Ar vēstulēm, kas datētas ar 2013. gada 15. vai 19. novembri (skat. iepriekš 15. un 16. punktu), prasītājas detalizēti ir iesniegušas savus apsvērumus par Padomes izvirzītajiem faktiskajiem apstākļiem. Tātad tām bija iespēja lietderīgi darīt zināmu savu nostāju par Padomes izvēlētajiem apsūdzošajiem pierādījumiem.

177    Ar 2013. gada 27. novembra vēstulēm Padome konkrēti atbildēja uz prasītāju apsvērumiem un noraidīja to izvirzītos apgalvojumus. Tātad prasītājas kļūdaini apgalvo, ka Padome nav ņēmusi vērā viņu apsvērumus un nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā tos noraidīja.

178    Tāpat prasītājas kļūdaini apgalvo, ka, tā kā viņu apsvērumi nav ietverti Padomes lietas materiālos, tas nozīmējot, ka šī iestāde tos nav ņēmusi vērā sava lēmuma par atkārtotu iekļaušanu sarakstā pieņemšanai. Papildus lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem pret prasītājām, kuri bija Padomes rīcībā lēmumu par atkārtotu iekļaušanu sarakstā pamatošanai, šī iestāde 2013. gada 27. novembrī tām paziņoja paskaidrojumus par to, kādēļ prasītāju apsvērumi neatspēkoja šos lēmumus.

179    Turklāt, pretēji prasītāju apgalvotajam, Padomes 2013. gada 27. novembra vēstulēs nav ietverts jauns pamatojums lēmuma par viņu vārdu atkārtotu iekļaušanu strīdīgajos sarakstos atbalstam, kas atšķirtos no tā, kas ir ietverts vēstulēs, kuras ir datētas ar 2013. gada 22. vai 30. oktobri un kuras tika paziņotas pirms lēmuma par atkārtotu iekļaušanu šajos sarakstos. Paskaidrojumi, kurus Padome sniedza, atbildot uz prasītāju apsvērumiem, nevar tikt pielīdzināti jaunam pamatojumam, ar ko būtu attaisnota viņu iekļaušana sarakstā.

180    Visbeidzot, ir jānorāda, ka ar 2013. gada 27. novembra vēstulēm Padome prasītājām, atbildot uz viņu lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem, darīja zināmus dokumentus, uz kuriem tā pamatojās viņu vārdu atkārtotai iekļaušanai strīdīgajos sarakstos (skat. iepriekš 21. un 22. punktu). Saskaņā ar iepriekš 171. punktā minēto judikatūru Padomei nebija pienākuma tām pašai pēc savas ierosmes paziņot šos dokumentus pirms lēmuma par atkārtotu iekļaušanu sarakstā pieņemšanas.

181    No iepriekš minētā izriet, ka Padome nav pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību un trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības, res judicata, ne bis in idem un nediskriminācijas principu pārkāpumu

182    Prasītājas apgalvo, ka pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) tām bija tiesības sagaidīt, ka to vārdi netiks no jauna iekļauti strīdīgajos sarakstos, neesot jauniem Padomes izvirzītiem apgalvojumiem vai pierādījumiem. Atkārtoti iekļaujot prasītāju vārdus šajos sarakstos, Padome esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības, res judicata, ne bis in idem, kā arī nediskriminācijas principus.

–       Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu

183    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesu pasludinātiem atceļošiem spriedumiem, tiklīdz tie ir kļuvuši par galīgiem, ir res judicata absolūtais spēks. Tas attiecas ne tikai uz atceļošā tiesas sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī uz motīviem, kuri veido rezolutīvās daļas nepieciešamo pamatojumu un tāpēc nav no tās atdalāmi (skat. spriedumu, 2014. gada 5. septembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad atceļošais spriedums nozīmē, ka atceltā tiesību akta autors pieņem jaunu tiesību aktu, ievērojot ne tikai sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī motīvus, kuri ir līdz tam noveduši, un sniedz vajadzīgo pamatojumu, tādējādi rūpējoties, lai ar šo jauno tiesību aktu netiktu pieļauti tādi paši pārkāpumi, kādi tika konstatēti atceļošajā spriedumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 29. un 30. punkts).

184    Tomēr sprieduma res judicata spēks attiecas tikai uz tiem faktiem un tiesību jautājumiem, kuri faktiski vai obligāti tikuši izskatīti (spriedums, 1991. gada 19. februāris, Itālija/Komisija, C‑281/89, EU:C:1991:59, 14. punkts). Tādējādi saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, ir jāveic tikai tādi pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atceļošā sprieduma izpildi. Turklāt akta autors savā jaunajā lēmumā var atsaukties uz motīviem, kas atšķiras no tiem, ar kuriem bija pamatots pirmais lēmums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 28.–32. punkts).

185    Ir jānorāda, ka ar 2013. gada 16. septembra spriedumu IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) netika atspēkots IRISL pārmestās rīcības patiesums, proti, trīs starpgadījumi, kuros tā bija iesaistīta, kas ir saistīti ar militāro materiālu pārvadāšanu, pārkāpjot Drošības padomes rezolūcijas 1747 (2007) 5. punktu, ne arī pierādījumi attiecībā uz šo rīcību. Vispārējā tiesa vienīgi konstatēja, ka šī rīcība, pirmkārt, nebija pietiekama, lai pamatotu IRISL vārda iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, pamatojoties uz kritēriju par personām, kas ir palīdzējušas citai personai pārkāpt atbilstošās Drošības padomes rezolūcijas normas, un, otrkārt, tā nebija kvalificējama kā atbalsts kodolieroču izplatīšanai minētā kritērija par personām, kas sniedz atbalstu Irānas kodoldarbībām, izpratnē.

186    Kritērijs, uz kura pamata IRISL vārds tika atkārtoti iekļauts strīdīgajos sarakstos ar Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013, atšķiras no tiem, kurus Padome piemēroja aktos, kuri tika atcelti ar 2013. gada 16. septembra spriedumu IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453). Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, pamatodamās uz jaunu tiesiski pieņemtu kritēriju, ar ko ir attaisnoti pret tām noteiktie ierobežojošie pasākumi, Padome nav izvairījusies no šī sprieduma prasību izpildes.

187    Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka Padome nevarēja pamatoties uz tiem pašiem apgalvojumiem un pierādījumiem, kurus tā bija izvirzījusi pirmās to iekļaušanos strīdīgajos sarakstos pamatojumam, pietiek konstatēt, ka 2013. gada 16. septembra spriedumā IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) Vispārējā tiesa nelēma par jautājumu, vai šie apgalvojumi un pierādījumi bija tādi, ar ko var tikt attaisnota IRISL vārda iekļaušana, pamatojoties uz jaunu kritēriju, kas ir ieviests ar Lēmumu 2013/497 un Regulu Nr. 971/2013.

188    Visbeidzot, attiecībā nevis uz IRISL, bet pārējām prasītājām Vispārējā tiesa minētā sprieduma 77. punktā vienīgi konstatēja, ka apstāklis, ka tās pieder vai kontrolē IRISL vai ka tās rīkojās tās vārdā, neattaisno ierobežojošu pasākumu attiecībā uz minētajām vienībām noteikšanu vai atstāšanu spēkā, jo IRISL pati nav pamatoti atzīta par tādu, kas sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai.

189    Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka no 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) nevar tikt secināts, ka ar to Padomei bija liegts atkārtoti iekļaut IRISL vārdu strīdīgajos sarakstos ar citu pamatojumu, nevis to, kurš tika pārbaudīts minētajā spriedumā, un tas pats attiecas uz pārējām prasītājām, kuru vārdu atkārtota iekļaušana sarakstā ir saistīta ar IRISL iekļaušanu tajā.

190    Līdz ar to iebildums, kas izriet no res judicata principa pārkāpuma, ir jānoraida.

–       Par tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu

191    Ir jāatgādina, ka tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam tiesību subjektam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības ar konkrētiem tam dotiem solījumiem. Tomēr, ja uzmanīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka tiks veikts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, tas nevar uz šo principu atsaukties pēc šā pasākuma veikšanas (spriedumi, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 147. punkts; 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke Friesland Campina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 84. punkts, un 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 63. punkts).

192    Turklāt attiecībā uz tiesiskās noteiktības principu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips nozīmē, ka Savienības tiesību aktiem ir jābūt noteiktiem un to piemērošanai ir jābūt tiesību subjektiem paredzamai (spriedumi, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 69. punkts, un 2010. gada 14. oktobris, Nuova Agricast un Cofra/Komisija, C‑67/09 P, EU:C:2010:607, 77. punkts).

193    Šajā lietā ir jāatgādina, kā tas izriet no 189. punkta iepriekš, ka Padome pēc 2013. gada 16. septembra sprieduma IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) varēja nolemt iekļaut prasītāju vārdus strīdīgajos sarakstos. Minētā sprieduma 81.–83. punktā Vispārējā tiesa lēmuma un regulas sekas, ar kuriem prasītāju vārdi tika sākotnēji iekļauti strīdīgajos sarakstos, paturēja spēkā līdz apelācijas sūdzības celšanas termiņa beigām, lai ļautu Padomei novērst konstatētos pārkāpumus, vajadzības gadījumā nosakot jaunus ierobežojošus pasākumus pret prasītājām.

194    Fakts, kuru ir uzsvērušas prasītājas, ka Padome nav cēlusi apelācijas sūdzību par 2013. gada 16. septembra spriedumu IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453), tām nevar radīt paļāvību, ka to vārdi netiks no jauna iekļauti strīdīgajos sarakstos. Apelācijas sūdzības par šo spriedumu neiesniegšana nekādi nevar tikt interpretēta kā Padomes atteikšanās atkārtoti iekļaut prasītāju vārdus šajos sarakstos, vēl jo vairāk tādēļ, ka Vispārējā tiesa minētā sprieduma 64. punktā ir tieši norādījusi, ka Padome, rīkojoties kā likumdevēja, var paplašināt gadījumus, kuros var tikt noteikti ierobežojoši pasākumi.

195    No tā izriet, ka prasītājas ar 2013. gada 16. septembra spriedumu IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453) nevarēja gūt drošu pārliecību, ka to vārdi netiks atkārtoti iekļauti strīdīgajos sarakstos uz citu, nevis to, ar kuriem tika pamatota viņu pirmā iekļaušana sarakstā, kritēriju pamata.

196    Līdz ar to iebildums par tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu ir jānoraida.

–       Par principa ne bis in idem pārkāpumu

197    Ar principu ne bis in idem, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina tiesa, ir aizliegts vienu un to pašu personu sodīt vairāk nekā vienu reizi par vienu un to pašu prettiesisko rīcību, lai aizsargātu vienas un tās pašas tiesiskās intereses (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 338. punkts), un tas ir piemērojams, ja pastāv sods par prettiesisku rīcību (spriedums, 2012. gada 27. septembris, Itālija/Komisija, T‑257/10, nav publicēts, EU:T:2012:504, 41. punkts).

198    Pietiek atgādināt, ka saskaņā pastāvīgo judikatūru līdzekļu iesaldēšanas ierobežojošie pasākumi nav krimināltiesiska rakstura (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 101. punkts, un 2010. gada 7. decembris, Fahas/Padome, T‑49/07, EU:T:2010:499, 67. punkts). Tā kā ieinteresēto personu manta nav konfiscēta kā ieguvums no noziedzīga nodarījuma, bet gan iesaldēta uz pagaidu laiku, šie pasākumi nav kriminālsods un turklāt tie nenozīmē nekādu krimināltiesiskas apsūdzības pastāvēšanu (spriedumi, 2007. gada 11. jūlijs, Sison/Padome, T‑47/03, nav publicēts, EU:T:2007:207, 101. punkts, un 2014. gada 9. decembris, Peftiev/Padome, T‑441/11, nav publicēts, EU:T:2014:1041, 87. punkts).

199    Tātad prasītājas nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu un šis iebildums ir jānoraida.

–       Par nediskriminācijas principa pārkāpumu

200    Saskaņā ar judikatūru atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam, kas ir tiesību pamatprincips, ir aizliegts atšķirīgi izturēties pret salīdzināmām situācijām vai vienādi izturēties pret atšķirīgām situācijām, ja vien šāda atšķirība attieksmē nav objektīvi pamatota (spriedums, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 56. punkts).

201    Pietiek norādīt, ka prasītājas neizvirza nevienu argumentu, ar kuru varētu tikt pierādīts, ka Padome šo principu būtu pārkāpusi, un tātad šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

202    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu saistībā ar pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu un tiesību uz reputācijas aizsardzību, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu

203    Prasītājas apgalvo, ka ar viņu vārdu atkārtotu iekļaušanu strīdīgajos sarakstos tiekot nepamatoti un nesamērīgi aizskartas viņu pamattiesības, tostarp viņu tiesības uz īpašumu un tiesības uz viņu reputācijas aizsardzību. Viņu vārdu atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos ar Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013 ļaujot noprast, ka tās sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai vai ka prasītājas ar to ir saistītas, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot atzinusi 2013. gada 16. septembra spriedumā IRISL (T‑489/10, EU:T:2013:453). Padome Lēmumā 2013/685 un Īstenošanas regulā Nr. 1203/2013 neesot precizējusi, kādēļ lēmums no jauna iekļaut sarakstā viņu vārdus esot atkal no jauna attaisnots ar leģitīmu un samērīgu mērķi. Lēmumā 2013/685 un Īstenošanas regulā Nr. 1203/2013 esot atsauce uz 2009. gadā notikušiem starpgadījumiem, kuriem neesot nekāda sakara ar mērķi pārtraukt Irānas kodolprogrammu, un tajos neesot neviena pašlaik aktuāla iemesla, kas attaisnotu atkārtotas iekļaušanas sarakstā lēmumu.

204    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības, uz kurām atsaucas prasītājas, proti, tiesības uz īpašumu un reputācijas aizsardzību, Savienības tiesībās nav aizsargājamas bez izņēmuma. Tādējādi šo tiesību izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Savienības vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 121. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome, T‑95/14, EU:T:2015:433, 59. punkts).

205    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbilstoši samērīguma principam, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, līdzekļiem, kuri tiek pielietoti, īstenojot Savienības tiesību normu, ir jābūt atbilstošiem attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 122. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome, T‑95/14, EU:T:2015:433, 60. punkts).

206    Protams, ar šiem pret prasītājām noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem zināmā mērā tiek ierobežotas viņu tiesības, jo tās tostarp nevar izmantot savus līdzekļus, kuri attiecīgā gadījumā atrodas Savienības teritorijā vai kuri ir tās pilsoņu valdījumā, ne arī pārskaitīt savus līdzekļus uz Savienību, izņemot saskaņā ar īpaši noteiktām atļaujām. Tāpat pret prasītājām noteiktie ierobežojošie pasākumi var izraisīt zināmu tās klientu un saimnieciskās darbības partneru neuzticību.

207    Tomēr, pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 65.–77. punkta, Padomes piemērotie kritēriji atbilst Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 mērķim cīnīties pret kodolieroču izplatīšanu un no minētā sprieduma 116.–164. punkta izriet, ka Padome pamatoti ir atkārtoti iekļāvusi prasītāju vārdus strīdīgajos sarakstos, pamatodamās uz šiem kritērijiem. Tātad prasītāju tiesību ierobežojumi, kas izriet no šīs atkārtotās iekļaušanas sarakstos, ir jāuzskata par attaisnotiem.

208    Otrkārt, prasītājām ar viņu vārdu atkārtotu iekļaušanu strīdīgajos sarakstos izraisītās neērtības nav nesamērīgas, salīdzinot ar starptautiskā miera un drošības uzturēšanas mērķi, kas ir nosprausts ar Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013.

209    Visbeidzot, ir jānorāda, ka Padome neapgalvo, ka prasītājas pašas būtu iesaistītas kodolieroču izplatīšanā. Tātad tās personiski nav saistītas ar darbībām, kuras rada risku starptautiskajam mieram un drošībai, un šī iemesla dēļ pret prasītājām radusies neuzticība ir mazāka.

210    No tā izriet, ka prasītāju vārdu atkārtota iekļaušana strīdīgajos sarakstos nerada nesamērīgu viņu tiesību uz īpašumu un reputācijas aizsardzību aizskārumu.

211    Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.

212    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība lietā T‑87/14 ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

213    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

214    Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

215    Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tām segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

216    Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      prasības noraidīt;

2)      Islamic Republic of Iran Shipping Lines un pārējās prasītājas, kuru vārdi ir iekļauti pielikumā, papildus savu tiesāšanās izdevumu segšanai atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kanninen Pelikánová Buttigieg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 17. februārī.

Paraksti

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku apsvērumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par lietu T 14/14

Par prasību daļēji atcelt Lēmumu 2013/497

Par prasību daļēji atcelt Regulu Nr. 971/2013

2.  Par lietu T 87/14

Par iebildi par prettiesiskumu

Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar juridiskā pamata trūkumu

–  Par IRISL

–  Par pārējām prasītājām

Par otro pamatu, kas saistīts ar prasītāju tiesiskās paļāvības, kā arī tiesiskās noteiktības, ne bis in idem un res judicata principu pārkāpumu

Par trešo pamatu saistībā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu

Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par piekto pamatu attiecībā uz pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu un tiesību uz reputācijas aizsardzību, pārkāpumu

Par lūgumu atcelt Lēmumu 2013/685 un Īstenošanas regulu Nr. 1203/2013 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītājām

Par pirmo pamatu saistībā ar juridiskā pamata neesamību

Par otro pamatu saistībā ar Padomes pieļautajām acīmredzamajām kļūdām vērtējumā

–  Par IRISL

–  Par pārējām prasītājām

Par trešo pamatu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

Par ceturto pamatu, kas saistīts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības, res judicata, ne bis in idem un nediskriminācijas principu pārkāpumu

–  Par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu

–  Par tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu

–  Par principa ne bis in idem pārkāpumu

–  Par nediskriminācijas principa pārkāpumu

Par piekto pamatu saistībā ar pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu un tiesību uz reputācijas aizsardzību, pārkāpumu un samērīguma principa pārkāpumu

Par tiesāšanās izdevumiem

Pielikums

Hafize Darya Shipping Co., Teherāna (Irāna),

Khazar Sea Shipping Lines Co., Anzali Free Zone (Irāna),

IRISL Europe GmbH, Hamburga (Vācija),

Qeshm Marine Services & Engineering Co., Qeshm (Irāna),

Irano Misr Shipping Co., Teherāna,

Safiran Payam Darya Shipping Co., Teherāna,

Marine Information Technology Development Co., Teherāna,

Rahbaran Omid Darya Ship Management Co., Teherāna,

Hoopad Darya Shipping Agency, Teherāna,

Valfajr Shipping Co., Teherāna.

* Tiesvedības valoda – angļu.