ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 12. decembrī (1)
Apvienotās lietas C‑141/12 un C‑372/12
YS
pret
Minister voor Immigratie, Integratie en Asiel
(Rechtbank Middelburg (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
un
Minister voor Immigratie, Integratie en Asiel
pret
M un S
(Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Personas dati un apstrāde – Juridiskā analīze
1. YS, M un S ir trešo valstu pilsoņi, kuri ir iesnieguši likumīgas uzturēšanās Nīderlandē pieteikumus. YS pieteikums tika noraidīts. M un S pieteikumi tika apmierināti. Katra no šīm personām atsaucas uz ES tiesībām, lai piekļūtu attiecīgās iestādes ierēdņa sastādītajam dokumentam (turpmāk tekstā – “protokols”) (2), kurā iekļauta juridiskā analīze iekšējo ieteikumu formā par to, vai piešķirt rezidenta statusu vai nē. Šīs personas apgalvo, ka juridiskā analīze ir personas dati un tādējādi, tā kā uz to attiecas ES tiesības, tām ir tiesības piekļūt šim protokolam.
ES tiesības
Līgums par Eiropas Savienības darbību
2. Atbilstoši LESD 16. panta 1. punktam “ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību”.
Eiropas Savienības Pamattiesību harta
3. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 8. pantā, kura nosaukums ir “Personas datu aizsardzība”:
“1. Ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.
2. Šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos. Ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos.
3. Atbilstību šiem noteikumiem kontrolē neatkarīga iestāde.”
4. 41. pants attiecas uz “Tiesībām uz labu pārvaldību”:
“1. Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.
2. Šīs tiesības ietver:
[..]
b) ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus;
c) pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.
[..]”
5. Atbilstoši 47. panta pirmajai daļai “ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā”.
6. 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka “šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. [..]”.
Direktīva 95/46
7. Atbilstoši Direktīvas 95/46 (3) 1. panta 1. punktam “dalībvalstis aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi” (4).
8. 2. panta a) punktā “personas dati” ir definēti kā “jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjektu”)” (5) un “identificējama persona” ir “tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus”.
9. 2. panta b) punktā jēdziens “personu datu apstrāde” vai vienkārši “apstrāde” ir definēts kā “jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem – kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana”. Atbilstoši 2. panta c) punktam “personu datu kartotēka” vai “kartotēka” ir “jebkurš sakārtots personas datu kopums, kurā šie dati ir pieejami saskaņā ar īpašiem kritērijiem – centralizētiem, decentralizētiem vai izkliedētiem, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju”.
10. Atbilstoši Direktīvas 95/46 3. panta 1. punktam šī direktīva attiecas uz, pirmkārt, “personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem” un, otrkārt, uz “personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem” (6). Atbilstoši Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktam no tās piemērošanas jomas ir izslēgti daži apstrādes veidi un 7. pantā ir paredzēti kritēriji tam, vai dalībvalstis var apstrādāt personas datus.
11. 12. pantā, kura nosaukums ir “Piekļuves tiesības”, ir paredzēts šādi (7):
“Dalībvalstis garantē katram datu subjektam tiesības iegūt no personas datu apstrādātāja
a) bez ierobežojumiem samērīgos termiņos un bez pārmērīgas vilcināšanās vai tiesu izdevumiem:
– apstiprinājumu, vai uz viņu attiecināmos datus apstrādā vai neapstrādā, un informāciju vismaz attiecībā uz apstrādes nolūkiem, attiecīgo datu kategorijām un saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām, kuriem datus atklāj,
– paziņojumu datu subjektam saprotamā formā par apstrādē esošajiem datiem un par jebkuru pieejamu informāciju attiecībā uz datu avotu,
– informāciju par datu, kas uz viņu attiecas, jebkurā automatizētā apstrādē ietverto loģiku vismaz 15. panta 1. punktā norādīto automatizēto lēmumu gadījumā,
b) atkarībā no apstākļiem datu izlabošanu, dzēšanu vai piekļuves noslēgšanu, ja šo datu apstrāde neatbilst šīs direktīvas noteikumiem, īpaši datu nepilnības vai neprecizitātes dēļ,
c) paziņojumu trešajām personām, kurām dati atklāti, par jebkuru saskaņā ar b) apakšpunktu veikto izlabošanu, dzēšanu vai piekļuves noslēgšanu, ja vien tas neizrādās neiespējami vai nav saistīts ar nesamērīgām pūlēm.”
12. Izņēmumi un ierobežojumi attiecībā uz tostarp piekļuves tiesībām ir aprakstīti 13. panta 1. punktā (8):
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu 6. panta 1. punktā, 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. pantā un 21. pantā paredzēto pienākumu un tiesību jomu, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams aizsargpasākums:
[..]
d) kriminālsodāmu noziedzīgu nodarījumu vai reglamentētu profesiju ētikas pārkāpumu profilaksei, izziņai, atklāšanai un kriminālvajāšanai;
[..]
f) ar oficiālo pilnvaru realizāciju c), d) un e) apakšpunktā minētajos gadījumos pat laiku pa laikam saistītajai uzraudzībai, pārbaudei un reglamentējošām funkcijām;
g) datu subjekta aizsardzībai vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”
Citi ES tiesību akti
13. Regula Nr. 45/2001 (9) attiecas uz indivīdu aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi Es iestādēs. “Personas dati” un “personas datu apstrāde” tajā ir definēti būtībā tāpat kā Direktīvā 95/46 (10). Tajā arī ir paredzētas tiesības piekļūt apstrādē esošajiem datiem saprotamā formā, kā arī visai pieejamajai informācijai par šo datu avotu (11).
14. Es tiesību akti, kuros paredzētas piekļuves tiesības, kā, piemēram, Regula Nr. 1049/2001 (12) un lēmums par publisku piekļuvi Tiesas dokumentiem (13), ietver izņēmumus, lai aizsargātu “personas privātajai dzīvei un neaizskaramībai, it īpaši saskaņā ar [ES] tiesību aktiem par personas datu aizsardzību” (14), un sniedz pamatu atteikt piekļuvi, kura varētu apdraudēt “tiesvedības un juridisku konsultāciju” aizsardzību (15).
Nīderlandes tiesības un procedūra
15. Wet bescherming persoonsgegevens (Likums par personas datu aizsardzību, turpmāk tekstā – “Wbp”) līdzīgiem jēdzieniem kā Direktīvā 95/46 ir definēti personas dati (16), šī likuma piemērošanas joma (17) un piekļuves tiesības (18). Prasītāji uz šo likumu atsaucas, lūdzot piekļuvi protokolam, kas izmantots lēmumā par to pieteikumiem piešķirt termiņuzturēšanās atļaujas atbilstoši Vreemdelingenwet 2000 (Likums par ārvalstniekiem).
16. Šādu Immigratie‑ en Naturalisatiedienst (Imigrācijas un naturalizācijas dienests) iesniegtu pieteikumu vispirms izskata atbildīgais referents, kurš sagatavo lēmuma projektu un vēl vienu dokumentu, sauktu par “protokolu” (19), kurā tostarp izklāstīta lēmuma projekta pamatā esošā juridiskā analīze. Ja atbildīgais referents nav pilnvarots parakstīt lēmuma projektu, viņš to kopā ar protokolu nosūta resumptor (vecākais atbildīgais referents) izvērtēšanai. Šis vecākais atbildīgais referents protokolā ietverto juridisko analīzi var apstiprināt vai noraidīt. Tomēr neatkarīgi no tā, vai atbildīgais referents ir tiesīgs parakstīt lēmumu, protokols nav galīgā lēmuma par uzturēšanos daļa.
17. Protokolā parasti ir ietverts atbildīgā referenta uzvārds, telefona numurs un biroja numurs; ailes vecākā(‑o) atbildīgā(‑o) referenta(‑u) iniciālim(‑ļiem) un uzvārdam(‑iem); pieteicēja uzvārds, dzimšanas datums, pilsonība, dzimums, tautība, reliģiskā piederība un valoda; informācija par procesuālo priekšvēsturi; informācija par pieteicēja sniegto informāciju un iesniegtajiem dokumentiem; piemērojamās tiesību normas un atbilstošās informācijas vērtējums saskaņā ar piemērojamām tiesību normām (“juridiskā analīze”). Saskaņā ar Raad van State [Valsts Padomes] norādīto juridiskās analīzes apjoms var būt no dažiem teikumiem līdz vairākām lappusēm. Tiesas sēdē Nīderlandes valdība apstiprināja, ka protokolam nav tipveida formas. Ja juridiskā analīze ir plaša, protokolā var būt ziņas par sniegtās informācijas ticamības vērtējumu, iemesli, kādēļ pieteicējs kvalificējas uzturēšanās atļaujas saņemšanai (vai nē), un tā pamatojums. Kodolīgākā analīzē var būt ietverta informācija tikai par piemērojamo praksi.
18. Arī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑372/12 izriet, ka minister voor Immigratie, Integratie en Asiel (Imigrācijas, integrācijas un patvēruma lietu ministrs; turpmāk tekstā – “Ministrs”) ir paskaidrojis, ka protokoli ietilpst pieteicēju lietas materiālos, kuri ir sakārtoti atbilstoši katram pieteicējam piešķirtam “v numuram”. Bez šī numura ar lietas materiāliem nevar nedz iepazīties, nedz tos sameklēt.
19. Līdz 2009. gada 14. jūlijam prakse bija tāda, ka protokolam (tostarp juridiskajai analīzei) varēja piekļūt, iesniedzot attiecīgu pieprasījumu. Šādu pieprasījumu bija daudz. Ministrs norāda, ka šāda prakse radīja ievērojamu noslodzi un bieži vien juridiskā analīze tika interpretēta kļūdaini. Vēl vienas sekas tam bija tādas, ka konkrētās lietās juridisko analīzi protokolā vairs neiekļāva vai arī to darīja mazākā apmērā. Ar IND iekšējām norādēm Nr. 2009/11 minētā prakse tika atcelta, un tādējādi piekļuve protokoliem (un tostarp juridiskajai analīzei) tika liegta.
Fakti, jautājumi un tiesvedība
Lieta C‑141/12 YS
20. Ar 2009. gada 9. jūnija lēmumu Ministrs noraidīja YS pieteikumu termiņuzturēšanās atļaujai “asiel”. Šis lēmums tika atcelts, bet 2010. gada 6. jūlijā pieteikums atkal tika noraidīts. YS pieteikums sniegt piekļuvi 2010. gada 6. jūlija lēmuma protokolam tika noraidīts ar 2010. gada 24. septembra lēmumu, pamatojot, ka protokolā papildus personas datiem bija ietverta juridiskā analīze. Šajā lēmumā Ministrs, ciktāl nepieciešams, sniedza protokolā ietverto datu pārskatu un norādīja šo datu izcelsmi un iestādes, kuras varēja šiem datiem piekļūt.
21. YS administratīvā sūdzība par 2010. gada 24. septembra lēmumu ar 2011. gada 22. marta lēmumu tika atzīta par nepamatotu. YS pēdējo minēto lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, kura ir uzdevusi šādus jautājumus:
“1) Vai dati, kas protokolā ir ietverti par attiecīgo personu un attiecas uz šo personu, ir personas dati [Direktīvas 95/46] 2. panta a) punkta izpratnē?
2) Vai protokolā ietvertā juridiskā analīze ir personas dati iepriekš minētās tiesību normas izpratnē?
3) Vai, ja Tiesa apstiprinātu, ka iepriekš aprakstītie dati ir personas dati, apstrādātājam, attiecīgi iestādei, atbilstoši [Direktīvas 95/46] 12. pantam un [Hartas] 8. panta 2. punktam ir jāsniedz piekļuve šiem personas datiem?
4) Vai attiecīgā persona šajā ziņā var tieši atsaukties arī uz [Hartas] 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu un, ja tas tā ir, vai šīs normas teksts, “ievērojot [lēmuma pieņemšanas] konfidencialitātes likumīgas aizsardzības apsvērumus”, ir interpretējams tādējādi, ka šā iemesla dēļ var atteikt piekļuvi protokolam?
5) Vai apstrādātājam, attiecīgi iestādei, gadījumā, kad attiecīgā persona lūdz piešķirt tai piekļuvi protokolam, ir šai personai jāizsniedz minētā dokumenta kopija, lai būtu īstenotas piekļuves tiesības?”’
Lieta C‑372/12 M un S
22. Pēc termiņuzturēšanās atļaujas “asiel” piešķiršanas M 2009. gada 30. oktobrī lūdza piekļuvi šī lēmuma protokolam. Tāpat arī S 2010. gada 19. februārī lūdza piekļuvi lēmuma, ar ko viņam tika piešķirta termiņuzturēšanās atļauja “regulier”, protokolam. Šie pieteikumi tika noraidīti attiecīgi 2009. gada 4. novembrī un 2010. gada 31. martā. Ministrs attiecīgi 2010. gada 3. decembrī un 2010. gada 21. oktobrī kā nepamatotas noraidīja pret šiem lēmumiem vērstās administratīvās sūdzības.
23. M Ministra lēmumu pārsūdzēja Rechtbank Middelburg [Midelburgas tiesā], kura 2011. gada 16. jūnija lēmumā atzina apelācijas sūdzību par pamatotu, atcēla lēmumu un uzdeva Ministram pieņemt jaunu lēmumu, ņemot vērā tās spriedumu. S Ministra lēmumu pārsūdzēja Rechtbank Amsterdam [Amsterdamas tiesā]. Šīs tiesas 2011. gada 4. augusta spriedums rezolutīvi bija līdzīgs Rechtbank Middelburg spriedumam.
24. Ministrs abus spriedumus pārsūdzēja Raad van State, kura ir uzdevusi šādus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 95/46] 12. panta a) punkta otrais ievilkums ir interpretējams tādējādi, ka pastāv tiesības saņemt dokumentu, kuros apstrādāti personas dati, norakstus, vai ir pietiekami, ja saprotamā formā tiek sniegts pilnīgs pārskats par personas datiem, kuri tikuši apstrādāti attiecīgajos dokumentos?
2) Vai [Hartas] 8. panta 2. punktā izmantotā frāze “pieejas tiesības” ir interpretējama tādējādi, ka pastāv tiesības saņemt dokumentu, kuros apstrādāti personas dati, norakstus, vai ir pietiekami, ja saprotamā formā tiek sniegts pilnīgs pārskats par personas datiem, kuri tikuši apstrādāti attiecīgajos dokumentos, [Direktīvas 95/46] 12. panta a) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē?
3) Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunkts attiecas arī uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, ciktāl tās šīs hartas 51. panta 1. punkta izpratnē īsteno [ES] tiesības?
4) Vai sekas, ka pieejas nodrošināšana “protokoliem”, kuros vairs nav ietverts pamatojums, kādēļ tiek ieteikts pieņemt konkrētu lēmumu, kam ir negatīva ietekme uz netraucētu viedokļu apmaiņu attiecīgās iestādes ietvaros un lēmuma pieņemšanu, ir pamatotas intereses, kuru dēļ nodrošināma konfidencialitāte [Hartas] 41. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē?
5) Vai “protokolā” ietvertā juridiskā analīze ir uzskatāma par personas datiem [Direktīvas 95/46] 2. panta a) apakšpunkta izpratnē?
6) Vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzība [Direktīvas 95/46] 13. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē ir arī netraucēta viedokļu apmaiņa attiecīgās iestādes ietvaros? Ja uz šo jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši, vai šādā gadījumā šo interesi var subsumēt minētās direktīvas 13. panta 1. punkta d) vai f) apakšpunktam?”
Tiesvedība
25. Lietā C‑141/12 rakstveida apsvērumus iesniedza YS, Austrijas, Čehijas Republikas, Grieķijas un Nīderlandes valdības un Komisija. Lietā C‑372/12 rakstveida apsvērumus iesniedza M un S, Francijas, Nīderlandes un Portugāles valdības un Komisija.
26. Ar 2013. gada 30. aprīļa rīkojumu Tiesa apvienoja abas šīs lietas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.
27. 2013. gada 3. jūlija tiesas sēdē YS, M un S, Francijas un Nīderlandes valdības un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
Vērtējums
Ievada piezīmes
28. Nav apstrīdēts, ka protokols ir dokuments, kurā ietverti personas dati, un ka YS, M un S tika atļauts piekļūt šiem personas datiem (izņemot juridisko analīzi) un tie tika informēti par šo datu izcelsmi un iestādēm, kurām tie bija nosūtīti. Abas lietas būtībā ir par piekļuvi (tās veidu) pārējai protokola daļai, proti, juridiskajai analīzei.
29. Vispirms es izskatīšu jautājumus par Direktīvas 95/46 interpretāciju un tad pievērsīšos jautājumiem par Hartu. Gadījumos, kad abu lietu jautājumi būs par vienu tēmu, es izskatīšu tos kopā.
Piekļuve personas datiem, piekļuve lietas materiāliem un pamatotiem lēmumiem
30. Tiesas sēdē noskaidrojās, ka prasītāji vēlas izprast individuālo lēmumu par to uzturēšanās statusu pamatojumu. Izrādās, YS adresētajam lēmumam pamatojums bija norādīts, bet M un S adresētajiem lēmumiem tā nebija.
31. Es neapšaubu, ka prasītāji pamatoti lūdz piekļuvi informācijai, uz kuru, kā tie apgalvo, tiem ir tiesības. Turklāt arī fakts, ka tie vēlas piekļūt protokoliem, liek domāt, ka viņiem sniegtā informācija nav pilnīga, kas tādējādi viņiem rada neaizsargātu situāciju.
32. Katrā ziņā personas datu aizsardzības noteikumu izpratnes vai to piemērošanas jomas paplašināšana, lai ietvertu arī nostājas un citus sagatavošanas un izziņas procesā veiktus pasākumus līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, nav pretlīdzeklis iespējamam principa, ka lēmumam ir jānorāda pamatojums, lai aizsargātu tiesības efektīvi vērsties tiesā, pārkāpumam.
33. Pretēji apstāklis, ka lēmums ir pienācīgi pamatots, kas pieteicējam ļauj pilnībā apzināties lēmuma pamatā esošos apsvērumus, lai efektīvi varētu izmantot pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, nav pietiekams pamats secināt, ka nav nepieciešams piekļūt pilnai juridiskai analīzei, ja uz šo analīzi attiecas personas datu aizsardzības noteikumi.
34. Neviena iesniedzējtiesa nelūdz Tiesu sniegt pamatnostādnes saistībā ar Hartas 47. pantā vai sekundārajos tiesību aktos paredzēto pienākumu norādīt izpildinstitūciju galīgo lēmumu par uzturēšanās statusu pamatojumu, par tiesībām tikt uzklausītam vai tiesībām piekļūt lietas dokumentiem, kuros var ietilpt arī tāds dokuments kā protokols. Arī prasītāji (ciktāl varu pārliecināties) iesniedzējtiesā šos pamatus nav izvirzījuši.
35. Zināms, ka apstāklis, ka iesniedzējtiesas jautājumos ir aprobežojušās vienīgi ar jautājumiem par ES tiesībām personas datu aizsardzības jomā, neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai Es tiesību elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot tai iesniegto lietu (20). Tomēr es nedomāju, ka Tiesa var paplašināt savas atbildes tvērumu šajā gadījumā. Pienākums norādīt pamatojumu un tiesības piekļūt lietas materiāliem jautājumos Tiesai īsti nav iekļauti. Turklāt, kaut arī prasītāji ir norādījuši, ka tie ir informēti par savu ES tiesībās paredzēto pienākumu norādīt lēmumu patvēruma lietās pamatojumu (21), neviens no tiem šai ziņā nav izvirzījis prasījumus.
36. Lietā C‑372/12 Nīderlandes valdība tiesas sēdē norādīja, ka pozitīva lēmuma pamatojumu var saņemt pēc pieprasījuma. Tomēr M un S nav tikuši informēti par iemesliem uzturēšanās atļauju piešķiršanai. Man nešķiet pieņemams Nīderlandes valdības arguments, ka pieteicējiem bieži vien neinteresē šis pamatojums. Kā tiesas sēdē norādīja M un S pārstāvis, labvēlīga lēmuma pamatā esošie apstākļi var mainīties, kā rezultātā vēlāk var tikt pieņemts atšķirīgs lēmums (22). Tādējādi ir pamatoti vēlēties zināt, kādi apstākļi ir bijuši attiecīgā lēmuma pamatā. Es tiesību vispārīgie principi, tostarp tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību (tagad ietverts Hartas 47. pantā) (23), šo interesi ietver (24). Savukārt ES tiesības personas datu aizsardzības jomā to neietver. To mērķi ir citi (25).
37. Katrā ziņā, pat ja piekļuve protokolā ietvertajai juridiskajai analīzei tiktu sniegta tādēļ, ka tā ir personas dati, tas nebūtu attaisnojums tam, ka iestāde galīgajā lēmumā nav ietvērusi tā pamatojumu vai padarījusi to citādi pieejamu. Manā izpratnē (26) protokolā, kad tas tiek sagatavots kā ieteikums vecākajam atbildīgajam referentam, var arī neietvert visu (ja vispār) pamatojumu, uz ko balstīts iestādes pieņemtais galīgais lēmums. Izrādās arī, ka juridiskā analīze reizumis var būt pausta tikai dažos teikumos. Šādos apstākļos, pat ja vecākais atbildīgais referents ir piekritis ieteikumam, juridiskā analīze var arī nebūt pilnīgs pamatojums.
38. Visbeidzot neviena iesniedzējtiesa nav vaicājusi Tiesai, vai atbilstoši ES tiesībām dalībvalstīm, lai nodrošinātu kompetento iestāžu lēmumu pieņemšanas procedūru pārskatāmību un piekļuvi šai procedūrā izmantotajai informācijai un/vai aizsargātu tiesības uz labu pārvaldību, ir jāļauj piekļūt tādiem izskatāmās lietas materiāliem, kādi attiecas uz YS, M un S (vai lietas materiālos jāietver tādi dokumenti kā protokoli, kuros ir juridiskā analīze), vai arī jāuzklausa pieteicēji saistībā ar iekšējām procedūrām pirms galīgo lēmumu par uzturēšanās statusu pieņemšanas. Šādi jautājumi netika pausti arī nedz rakstveida, nedz mutvārdu procedūrās.
39. Tādēļ mana analīze aprobežosies ar piekļuvi personas datiem.
Piekļuve personas datiem atbilstoši Direktīvai 95/46
Ievads
40. Direktīva 95/46 attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem (27). Tā attiecas tikai uz minētajiem apstrādes veidiem un tikai tos tā aizsargā (28). Piekļuves tiesības atbilstoši 12. pantam tādēļ attiecas tikai uz personas datiem, kurus šādi apstrādā un ietver kartotēkā vai ar kuriem tas var notikt. Visvienkāršākajā veidā šīs tiesības var izmantot, pieprasot sniegt “apstrādē esošos” datus un informāciju par to avotu (29). Tomēr tās ir arī pamats, lai iegūtu apstiprinājumu tam, vai dati tiek apstrādāti vai nē un sīkāku informāciju par šo apstrādi, informāciju par jebkurā automatizētā apstrādē ietverto loģiku, datu izlabošanu, dzēšanu vai piekļuves noslēgšanu (ja to apstrāde nav bijusi atbilstoša Direktīvai) un paziņošanu par to trešajām personām, kad tas nepieciešams.
41. Tādējādi tas, vai YS, M un S atbilstoši Direktīvai 95/46 ir tiesības piekļūt protokolā ietvertajai juridiskajai analīzei, ir atkarīgs no apstākļa, vai šī analīze ir “personas dati” vai, ja tā nav, apstrādes vai kartotēkas veidošanas veids ietilpst Direktīvas piemērošanas jomā.
“Personas datu” un “apstrādes” definīcijas (pirmais un otrais jautājums lietā C‑141/12 un piektais jautājums lietā C‑372/12)
42. Ar pirmo jautājumu lietā C‑141/12, manuprāt, Rechtbank Middelburg jautā, vai protokolā ietvertie fakti par datu subjektu (atšķirībā no faktiem par, piemēram, atbildīgo referentu un/vai vecāko atbildīgo referentu) ir “personas dati” Direktīvas 95/46 2. panta a) punkta izpratnē. Ar otro jautājumu (kurš atbilst piektajam jautājumam lietā C‑372/12) tā uzdod šo pašu jautājumu par protokolā ietverto juridisko analīzi.
43. Atbilde uz pirmo jautājumu ir skaidra: “jā”.
44. Vispār “personas dati” ir plašs jēdziens (30). Tiesa ir atzinusi, ka tas ietver, piemēram, “personas [uz]vārdu saistībā ar tās telefona koordinātām vai informāciju par tās nodarbinātību vai hobijiem” (31), tās adresi (32), tās darbalaikus, atpūtas laikus un atbilstošos pārtraukumus un intervālus (33), noteiktu iestāžu maksātām naudas summām un saņēmējiem (34), fizisko personu saņemto un nesaņemto ienākumu un kapitāla apmērus (35).
45. Šīs informācijas faktiskajam saturam nav nozīmes, ciktāl tas neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu. To var izprast tādējādi, ka tā attiecas uz jebkādiem šīs personas privātās dzīves faktiem un, iespējams, atbilstošā gadījumā uz tās profesionālo dzīvi (kas var ietvert minētās privātās dzīves jau vairāk publisku aspektu) (36). Tā var būt pieejama rakstveidā vai būt izteikta, piemēram, skaņās vai attēlā (37).
46. Tādējādi protokolā ietvertā informācija par tādiem faktiem kā pieteicēja vārds, dzimšanas dati, pilsonība, tautība, reliģiskā piederība un valoda ir “personas dati” Direktīvas 95/46 2. panta a) punkta izpratnē.
47. Attiecībā uz otro jautājumu es neuzskatu, ka juridiskā analīze ir personas dati.
48. Šī nav pirmā reize, kad jautājums par piekļuvi juridiskajai analīzei vai ieteikumiem ir nonācis Tiesā (38). Tomēr citās lietās piekļuve ir prasīta citu iemeslu dēļ (39). Tiesai nebija jāpārbauda, vai un kādēļ dokuments, kurā ietverta juridiskā analīze vai ieteikumi, ir atšķirīgs no dokumentiem ar citādu saturu.
49. Kaut arī Tiesa no šādas pārbaudes šajā lietā izvairīties nevarēs, es nedomāju, ka būtu nepieciešams sniegt izsmeļošu definīciju jēdzieniem “personas dati”, “juridiskā analīze” vai jebkādiem citiem analīzes veidiem (40). Ir pietiekami koncentrēties uz aspektu, vai protokolā ietvertā juridiskā analīze ir personas dati.
50. Manuprāt, šajā gadījumā tas tā nav.
51. Es vēlētos nošķirt trīs juridiskās analīzes veidus, no kuriem tikai viens man šķiet protokolā ietvertais.
52. Pirmais veids ir pilnīgi abstrakts: tas attiecas uz tiesību interpretāciju un piemērošanu, neizmantojot informāciju par identificētu vai identificējamu personu vai citus faktu veidus. Tādējādi Direktīva 95/46 neattiecas uz juridisko analīzi tajā izmantotajā “personas datu” nozīmē, jo šī analīze neattiecas uz identificētu vai identificējamu personu.
53. Otrais veids ir mazāk abstrakts, ciktāl tajā izmanto ilustratīvus faktus. Tomēr šie fakti neattiecas uz konkrētu identificētu vai identificējamu personu vai notikumu. Tādēļ arī šim juridiskās analīzes veidam Direktīva 95/46 nav piemērojama.
54. Trešais veids ietver uz identificētu vai identificējamu personu (vai notikuma, kurā šādas personas iesaistītas) attiecināmu juridisko faktu kvalifikāciju un to vērtējumu, ņemot vērā piemērojamās tiesības. Juridiskā analīze, kurai vēlas piekļūt YS, M un S, ir šāda trešā veida analīze.
55. Es neesmu pārliecināta, ka Direktīvā 95/46 lietotā frāze “jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu” būtu izprotama tik plaši, ka tā ietver visu iespējamo paziņojamo informāciju, kas ietver faktus par datu subjektu.
56. Manuprāt, vienīgi informācija par faktiem par indivīdu ir uzskatāma par personas datiem. Neraugoties uz tās eksistenci, juridiskā analīze nav šāds fakts. Tādējādi, piemēram, personas adrese ir personas dati, tomēr tās dzīvesvietas analīze juridiskos nolūkos nav.
57. Šajā ziņā man nešķiet noderīgi nošķirt “objektīvus” faktus un “subjektīvu” analīzi. Faktus var paust dažādās formās, un dažas no tām ir atkarīgas no tā, kas ir identificējams. Piemēram, personas svaru objektīvi var izteikt kilogramos vai subjektīvos jēdzienos, kā, piemēram, “ar nepietiekamu svaru” vai “korpulents”. Tādēļ es neizslēdzu iespēju, ka vērtējumi un viedokļi reizēm ir klasificējami kā dati.
58. Tomēr pamatojuma posmi, kuru rezultātā ir izdarīts secinājums, ka persona ir “ar nepietiekamu svaru” vai “korpulenta”, gluži kā juridiskā analīze, nav fakti.
59. Juridiskā analīze ir tiesību jautājuma atrisinājuma pamatojums. Risinājums pats var būt ieteikuma, viedokļa vai lēmuma veidā (un tādējādi tam var būt vai nebūt saistošs spēks). Lai gan tās pamatā ir fakti (no kuriem daži var būt personas dati), šāda analīze ietver atrisinājuma izskaidrojumu. Izskaidrojums pats par sevi nav informācija par identificētu vai identificējamu personu. To, augstākais, var kvalificēt kā informāciju par atbilstošo tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, atbilstoši kurai tiek izvērtēta indivīda juridiskā situācija un (iespējams) pieņemts lēmums. Personas dati un citi faktu elementi var lieliski palīdzēt rast atbildi uz attiecīgo jautājumu, tomēr tas nenozīmē, ka juridiskā analīze pati ir personas dati.
60. Turklāt personai ir tiesības piekļūt saviem personas datiem, jo tai ir tiesības uz savu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību, īpaši tiesību uz privāto dzīvi aizsardzību, kad dalībvalstis veic uz to attiecināmās informācijas apstrādi (41). Liedzot piekļūt apstrādātajiem datiem vai informācijai par to, tiktu atņemta jēga pārējām Direktīvas 95/46 daļām. Nebūtu iesējams pārbaudīt, piemēram, vai personas dati ir apstrādāti tikai, lai izpildītu uzdevumu, īstenojot apstrādātājam piešķirtās oficiālās pilnvaras (42), vai arī lai panāktu šo datu izlabošanu vai dzēšanu (43). Atšķirībā no tā uz juridisko analīzi neattiecas personas tiesības uz privāto dzīvi. Tādēļ nav pamata uzskatīt, ka tikai šī persona pati var pārbaudīt un izlabot datus un pieprasīt datus dzēst vai liegt tiem piekļuvi (44). Drīzāk neatkarīgai tiesu iestādei ir jāpārbauda lēmums, kura pieņemšanai tika sagatavota minētā juridiskā analīze.
61. Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka atbilstoši Direktīvai 95/46 dalībvalstīm nav jānodrošina piekļuve šai juridiskajai analīzei, ja tā ir ietverta tādā iekšējā dokumentā kā protokols, kas satur personas datus, jo šāda juridiskā analīze pati nav personas dati.
62. Vai juridiskā analīze ir apstrāde vai iekļaušana kartotēkā, uz ko attiecas Direktīva 95/46?
63. Es tā nedomāju. Tā drīzāk ir individuālas cilvēka darbības kontrolēts process, kurā personas dati (ciktāl tie attiecas uz juridisko analīzi) tiek izvērtēti, juridiski kvalificēti un tiem tiek piemērotas tiesību normas un kura rezultātā tiek pieņemts lēmums par juridisko situāciju. Šis process turklāt nav nedz automatizēts, nedz vērsts uz datu iekļaušanu kartotēkā (45).
64. Apstrāde ietver “jebkur[u] [..] darbīb[u] vai darbību kopum[u]” ar šiem datiem, ko veic Direktīvā 95/46 norādītās struktūras. Vārda “kā” izmantošana 2. panta b) punktā liek domāt, ka darbību uzskaitījums nav izsmeļošs (46), tomēr tā norāda arī uz darbības veidu, kas var būt “apstrāde”. Tiesa, piemēram, ir atzinusi, ka par tādu ir uzskatāma personas datu augšupielāde interneta vietnē (47). Sarakstā ietilpst arī personas datu “piemērošana [pielāgošana]” un “izmantošana”, nenorādot konkrētu šo darbību mērķi (kaut gan daži izņēmumi no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas ir definēti, atsaucoties uz to apstrādes mērķi) (48). Apstrāde var ietvert arī skaņas un attēlu datu ieguvi, pārraidi, apstrādi, reģistrāciju, uzkrāšanu vai paziņošanu (49).
65. Manuprāt, visas šīs darbības ietver rīkošanos ar personas datiem, bet neveicot šo datu vērtēšanu, kas ir juridiskās analīzes obligāts posms. Tas pats attiecas arī uz iekļaušanas kartotēkā jēdzienu.
66. Pat ja juridisko analīzi uzskatītu par apstrādes veidu, tā nav nedz automātiski, nedz manuāli izveidota kartotēka. Piebildīšu, ka katrā ziņā Direktīvas 95/46 12. pantā ir paredzēts pamatojums piekļuvei personas datiem pašiem, bet ne to apstrādei vai apstrādes rezultātam.
Piekļuves tiesību tvērums atbilstoši Direktīvai 95/46 (trešais jautājums lietā C‑141/12)
67. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa lietā C‑141/12 vaicā, vai atbilstoši Direktīvas 95/46 12. pantam un Hartas (50) 8. panta 2. punktam ir jāsniedz piekļuve “iepriekš aprakstītajiem datiem”, ja Tiesa tos atzītu par personas datiem.
68. Man šķiet, ka vienīgā iespējamā atbilde ir “jā”, ja uz šādu piekļuvi neattiecas ierobežojumi vai Direktīvas 95/46 13. pantā paredzēts izņēmums.
Piekļuves veids (piektais jautājums lietā C‑141/12 un pirmais un otrais jautājums lietā C‑372/12)
69. Abas iesniedzējtiesas vaicā, vai atbilstoši Direktīvai 95/46 protokola kopija ir jāizsniedz personām, kuras vēlas tam piekļūt.
70. Iesniedzējtiesa lietā C‑372/12 šajā ziņā arī atsaucas uz Hartas 8. panta 2. punktu. Lai gan Hartas 8. pants ir radīts tostarp atbilstoši Direktīvas 95/46 saturam, tajā ir paredzētas atsevišķas tiesības uz personas datu aizsardzību (51). Tomēr tajā nav minēts atsevišķs standarts, kādam būtu jāatbilst piekļuves sniegšanai. Lasot kopā ar samērīguma un tiesiskās noteiktības principiem, es Hartas 8. panta 2. punktu interpretēju tādējādi, ka piekļuvei nav jāpārsniedz tas, kas nepieciešams tās mērķu sasniegšanai un datu subjekta pilnīgai informēšanai par personas datiem, kas tiek aizsargāti ar šo normu. Direktīvas 95/46 12. pantā ietvertā prasība šiem principiem atbilst. Tādēļ es neuzskatu, ka būtu nepieciešams veikt atsevišķu izpēti par piekļuves veidu atbilstoši Hartas 8. pantam.
71. Direktīvā 95/46 nav paredzētas tiesības piekļūt jebkādiem un jebkuriem dokumentiem vai lietas materiāliem, kuros ir uzskaitīti vai izmantoti personas dati. Tajā arī nav ierobežojumu attiecībā uz materiālo formu, kādā jāsniedz piekļuve ar to aizsargātajiem personas datiem.
72. Tajā drīzāk ir noteikts, ka apstrādē esoši dati un jebkāda pieejamā informācija par to avotiem datu subjektam ir jādara zināma “saprotamā formā” (52).
73. Atkarībā no apstākļiem kopija var nebūt nepieciešama, bet ar to var arī nepietikt.
74. Direktīvā 95/46 nav prasības, ka personas datiem, uz kuriem attiecas piekļuves tiesības, ir jāļauj piekļūt tajā materiālajā formā, kādā tie pastāv vai kādā tie sākotnēji tikuši ievākti. Šajā ziņā es uzskatu, ka dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība, pamatojoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem, noteikt (53) formu, kādā personas dati jādara pieejami.
75. To izvērtējot, dalībvalstīm īpaši būtu jāņem vērā: i) materiālās formas, kādā informācija pastāv un kādā to var sniegt datu subjektam, ii) personas datu veids un iii) piekļuves tiesību mērķi.
76. Pirmkārt, personas dati var būt dažādās formās. Piemēram, dati, kas ierakstīti intervijas laikā un pēc tam saglabāti, var pastāvēt kā skaņu ierakstu lente, elektroniska datne ar ierakstu vai rakstveida atšifrējums. Tādējādi, ja personas datu izcelsme ir intervija, Direktīvas 95/46 12. pantā nav noteikts, vai šādi dati ir jāizsniedz kā skaņu ierakstu lente, elektroniska datne ar ierakstu, rakstveida atšifrējums vai kādā citu datu nesējā. Neatkarīgi no izvēlētās formas tomēr piekļuve ir jāsniedz fiziskai datu formai, kura ir noturīga un kurā var ietvert pilnu personas datu kompleksu.
77. Otrkārt, Direktīvas 95/46 12. pantā datu subjektam ir garantēta piekļuve viņa/viņas personas datiem, kuri tiek apstrādāti, bet ne citai informācijai, tostarp par citiem datu subjektiem. Šī iemesla dēļ norādīto personas datu apkopojums (piemēram) atsevišķā dokumentā vai protokola kopija, kurā pārējais tā saturs, kas nav personas dati, ir izdzēsts vai padarīts nepieejams, abas ir uzskatāmas par derīgām formām piekļuvei. Bet dokuments, kurā ir tikai datumi un laiki, kad no personas mobilā telefona ir veikti zvani, varētu būt jādara pieejams pilnībā, jo citi šādas informācijas sniegšanas veidi nav realizējami vai pat iedomājami.
78. Treškārt, paziņotajiem datiem datu subjektam ir jāļauj apzināties un saprast to saturu un, ja nepieciešams, izmantot Direktīvas 95/46 12. panta b) un c) punktos paredzētās tiesības, kā arī, piemēram, tiesības iebilst pret personas datu apstrādi (14. pants) un tiesības celt prasību kaitējuma gadījumā (22. un 23. pants) (54). Tādēļ datiem ir jābūt tāda formā, kas datu subjektam ļauj, piemēram, ar tiem iepazīties un tos saprast, pārbaudīt to precizitāti un apstrādes likumību, pieprasīt veikt labojumus un, iespējams, iebilst pret (turpmāku) apstrādi (55). Piekļuves forma tādējādi ir arī datu subjekta īstenojamo tiesību funkcija.
79. Tādējādi apstāklis, ka personas dati ir ietverti tādā dokumentā kā protokols, nenozīmē, ka datu subjektam automātiski rodas tiesības uz to materiālo formu, proti, šī dokumenta kopiju vai izrakstu.
Ierobežojumi un izņēmumi (sestais jautājums lietā C‑372/12)
80. Es esmu paudusi nostāju, ka Direktīvā 95/46 nav paredzēts pamats piekļūt protokolā ietvertajai juridiskajai analīzei. No tā izriet, ka nav nepieciešams pamatot šīs direktīvas 13. pantā paredzēto atteikumu piešķirt piekļuvi.
81. Ja Tiesa tam nepiekristu un uzskatītu, ka Direktīva 95/46 (un īpaši 12. pants) ir piemērojama, vai uz interesi nodrošināt netraucētu viedokļu apmaiņu iestādes ietvaros ir attiecināma 13. panta 1. punkta g) apakšpunkta frāze “[..] citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai”? Pakārtoti – vai šī interese varētu ietilpt 13. panta 1. punkta d) vai f) apakšpunkta piemērošanas jomā?
82. Manuprāt, atbilde uz abiem jautājumiem ir “nē”.
83. 13. panta 1. punktā ir izsmeļošs to pamatu uzskaitījums, kuri var attaisnot likumdošanas pasākumu, kas ierobežo Direktīvas 95/46 dažās normās, tostarp 12. pantā, paredzētos pienākumus un tiesības. Attaisnojumu pamatā ir jābūt sabiedrības interesēm vai datu subjekta un citu personu tiesību un brīvību līdzsvarošanas nepieciešamībai.
84. Saistībā ar g) apakšpunktu citu personu (proti, nevis datu subjekta) tiesību un brīvību aizsardzība nav saprotama kā iestādes, kura apstrādā personas datus, tiesību un brīvību aizsardzība. Ja juridisko analīzi kvalificē par personas datiem, tad tam ir jābūt tādēļ, ka tā ir saistīta ar identificētas vai identificējamas personas privātām interesēm. Lai gan sabiedrības intereses aizsargāt iekšējos ieteikumus, lai nodrošinātu pārvaldes spēju veikt savus uzdevumus, patiešām var konkurēt ar sabiedrisko interesi gūt pārskatāmību, piekļuvi šādiem ieteikumiem nevar ierobežot, pamatojoties uz pirmo no minētajām interesēm, jo piekļuve attiecas vienīgi uz privātām interesēm.
85. Saistībā ar 13. panta 1. punkta d) un f) apakšpunktu es neredzu iemeslu nepiekrist Nīderlandes valdībai, ka nav nekādas saiknes piekļuves ierobežojumu un aizsargāto interešu starpā.
Piekļuve personas datiem atbilstoši Hartas 41. pantam (ceturtais jautājums lietā C‑141/12 un trešais un ceturtais jautājums lietā C‑372/12)
86. Atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tā uz dalībvalstīm attiecas vienīgi tad, kad tās īsteno ES tiesības. Citiem vārdiem, kad ir piemērojamas ES tiesības, ir piemērojama arī Harta (56). Šis ierobežojums ir piemērojams neatkarīgi no jebkādiem turpmākiem ierobežojumiem, kas atrodami konkrētos Hartas pantos.
87. Šajās lietās Harta ir piemērojama tādēļ, ka attiecīgie lēmumi ir pieņemti pēc tās stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī un, kā Nīderlandes valdība apstiprināja tiesas sēdē, tie tika pieņemti atbilstoši valsts tiesībām, ar ko transponētas ES tiesības.
88. Lai gan ir šis slēdziens, es uzskatu, ka Hartas 41. pantu izskatāmo lietu kontekstā nevar piemērot, jo tajā ir paredzētas tiesības, kuras var īstenot pret ES iestādēm (un tādējādi attiecas uz minēto atbilstošajiem pienākumiem), savukārt izskatāmajās lietas runa ir par personas datiem un citu informāciju, kuras turētāja ir dalībvalsts.
89. Tiesa spriedumā lietā Cicala apstiprināja šādu izpratni saistībā ar Hartas 41. panta 2. panta c) apakšpunktu, kurā ir ietverts pienākums norādīt pamatojumu (57). Kaut arī 41. panta 2. punktā konkrēti nav atsauces uz ES iestādēm, tajā, izmantojot ievadfrāzi “šīs tiesības ietver”, ir definēti tajā paredzēto tiesību adresāti. Minētajā frāzē ir viennozīmīga atsauce uz 41. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām, kuras var izvirzīt “Savienības iestādēs un struktūrās”.
90. Tiesas atzītais lietā M. M. (58), ka 41. panta 2. punkts ir vispārēji piemērojams, nav pretrunā lietā Cicala konstatētajam. Sprieduma lietā M. M. 82.–84. pants, lasot kopā, man drīzāk liek domāt, ka Tiesa koncentrējās uz tiesībām tikt uzklausītam un personām, kuras uz tām var atsaukties (59), un, šādi rīkodamās, Tiesa uzsvēra gan šo tiesību ļoti plašo piemērošanas jomu, gan vietu, kas tām ilgu laiku ir bijusi ES tiesību sistēmā.
91. Atbildei uz trešo jautājumu lietā C‑372/12 tādējādi ir jābūt “nē”, un tādēļ vairs nav vajadzības atbildēt uz ceturto jautājumu minētajā lietā.
92. Visbeidzot – es jau paskaidroju, kādēļ es uzskatu, ka Tiesai nebūtu jāpaplašina izskatāmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tvērums, lai atbildētu uz jautājumiem par piekļuvi lietas materiāliem un pienākumu norādīt pamatojumu, kam var piemērot sekundāros tiesību aktus vai Hartas 47. pantu. Šādi jautājumi var būt un var nebūt atbilstoši tādās situācijās, kādas ir izskatāmo lūgumu pamatā. Ņemot vērā, ka nekas neliecina par šo jautājumu atbilstošu izvirzīšanu valsts tiesās un arī Tiesā nekādi argumenti nav pausti, ir būtiski Tiesas atbildes aprobežot ar jautājumiem par piekļuvi personas datiem (60).
Secinājumi
93. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Rechtbank Middelburg un Raad van State uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:
1) fakti attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu ir “personas dati” Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 2. panta a) punkta izpratnē. Tomēr minētajā direktīvā ietvertā “personas datu” definīcija neattiecas uz tiesību jautājuma atrisinājuma pamatojumu, kurš ietver uz identificētu vai identificējamu fizisku personu attiecināmu faktu kvalifikāciju un vērtējumu atbilstoši piemērojamām tiesību normām. Dalībvalstīm Direktīvā 95/46 tādējādi nav paredzēts pienākums nodrošināt piekļuvi šādai juridiskajai analīzei, ja tā ir ietverta iekšējā dokumentā, kurš satur arī personas datus;
2) atbilstoši Direktīvas 95/46 12. pantam piekļuve ir jānodrošina datiem, uz kuriem attiecas minētājā direktīvā paredzētā “personas datu” definīcija, ja vien šādu piekļuvi neierobežo vai uz to neattiecas izņēmumi saskaņā ar šīs direktīvas 13. pantu;
3) Direktīvā 95/46 nav paredzētas tiesības piekļūt kādam konkrētam dokumentam vai lietas materiāliem, kuros ietverti vai izmantoti personas dati. Tajā nav arī konkretizēta materiālā forma, kādā personas datiem ir jābūt pieejamiem. Atbilstoši Direktīvas 95/46 12. pantam dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība noteikt formu, kādā personas datiem jābūt pieejamiem. Šī vērtējuma ietvaros dalībvalstīm ir tostarp jāņem vērā i) materiālās formas, kādā informācija pastāv un kādā to var sniegt datu subjektam, ii) personas datu veids un iii) piekļuves tiesību mērķi;
4) Direktīvas 95/46 13. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā citu personu tiesību un brīvību aizsardzība neietver iestādes, kura apstrādā personas datus, tiesības un brīvības. Nav arī nekādas saiknes starp netraucētu viedokļu apmaiņas interesi valsts iestādē un interesēm, kas ir aizsargātas ar minētās direktīvas 13. panta 1. punkta d) vai f) apakšpunktu;
5) Eiropas Savienība Pamattiesību un pamatbrīvību hartas 41. pantā ir paredzētas tiesības, kuras var izvirzīt ES iestādēs un struktūrās, un tādēļ tas nav piemērojams personas datiem vai jebkādai citai informācijai, kura ir dalībvalstij.