TIESAS SPRIEDUMS
1964. gada 15. jūlijā (*)
Lieta 6/64
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Giudice Conciliatore de Milan (Itālija), lai tiesvedībā, kuru iztiesā šī tiesa starp
Flaminio Costa
un
E.N.E.L. (Ente nazionale energia elettrica, impresa già della Edison Volta),
saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 102., 93., 53. un 37. pantu.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. M. Donners [A. M. Donner], palātu priekšsēdētāji Š. L. Amī [Ch. L. Hammes] un A. Trabuki [A. Trabucchi], tiesneši L. Delvo [L. Delvaux], R. Rosi [R. Rossi], R. Lekūrs [R. Lecourt] (referents) un V. Štrauss [W. Strauss],
ģenerāladvokāts M. Lagranžs [M. Lagrange],
sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Ar 1964. gada 16. janvāra rīkojumu, kas atbilstoši iesniegts Tiesā, Giudice Conciliatore de Milan (Milānas Miertiesa), “ņemot vērā 1957. gada 25. marta EEK dibināšanas līguma 177. pantu, kas transponēts Itālijas tiesību aktos ar 1957. gada 14. oktobra Likumu Nr. 1203, un ņemot vērā apgalvojumu, ka 1962. gada 6. decembra Likums Nr. 1643 un prezidenta dekrēti, kas pieņemti šā likuma izpildei [..], pārkāpj Līguma 102., 93., 53. un 37. pantu”, apturēja tiesvedību un izdeva rīkojumu par lietas nodošanu Tiesai.
Par Līguma 177. panta piemērošanu
Prasības pamats, kas izriet no jautājuma formulējuma
Ir iesniegts iebildums par uzdoto jautājumu, jo tas vērsts uz to, lai saskaņā ar Līguma 177. pantu tiktu nospriests par likuma atbilstību Līgumam.
Saskaņā ar šā panta noteikumiem valstu tiesām, kuru lēmumi, kā šajā gadījumā, nav pārsūdzami, jautājums jānodod izskatīšanai Tiesai, lai tā prejudiciālā kārtā lemtu par “Līguma interpretāciju”, ja valstu tiesām ir radies šāds jautājums.
Saskaņā ar minēto noteikumu Tiesa nevar ne piemērot Līgumu kādam noteiktam gadījumam, ne lemt par kāda attiecīgās valsts tiesību akta spēkā esamību, kā tas būtu bijis iespējams saskaņā ar 169. pantu.
Taču Tiesa no dalībvalsts tiesas nepilnīgi formulētajiem jautājumiem var atvasināt vienīgi tos jautājumus, kas attiecas uz Līguma interpretāciju.
Tātad tai ir pamats lemt nevis par kāda Itālijas likuma spēkā esamību saistībā ar Līgumu, bet gan tikai interpretēt iepriekšminētos pantus saistībā ar Giudice Conciliatore norādītajiem tiesību jautājumiem.
Pamats par to, ka interpretācija nav nepieciešama
Iebildums ir iesniegts par to, ka Milānas tiesa ir pieprasījusi sniegt Līguma interpretāciju, kas nav bijusi nepieciešama tai nodotās tiesvedības atrisinājumam.
Līguma 177. pants, kas balstīts uz skaidru funkciju sadali starp dalībvalstu tiesām un Tiesu, tomēr neļauj Tiesai ne izmeklēt konkrētās lietas faktus, ne arī cenzēt interpretācijas lūguma iemeslus un mērķus.
Pamats par to, ka tiesai jāpiemēro dalībvalsts tiesību akti
Itālijas valdība uzsver, ka Giudice Conciliatore pieteikums ir “absolūti nepieņemams”, pamatojoties uz to, ka valsts tiesa, kurai jāpiemēro dalībvalsts tiesību akti, nevar izmantot 177. pantu.
Atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem ar EEK līgumu ir izveidota sava tiesību sistēma, kas, Līgumam stājoties spēkā, ir kļuvusi par dalībvalstu tiesību sistēmas sastāvdaļu un ir saistoša to tiesām.
Uz neierobežotu laiku dibinot Kopienu, kurai ir savas iestādes, tiesībsubjektība, tiesībspēja un spēja būt starptautiski pārstāvētai, kā arī, it īpaši, reālas pilnvaras, kas izriet no suverenitātes ierobežošanas vai arī valsts pilnvaru nodošanas Kopienai, dalībvalstis, kaut arī tikai dažās nozarēs, ierobežoja savas suverēnās tiesības un tādējādi radīja tiesību aktu kopumu, kas ir saistošs gan attiecīgo valstu pilsoņiem, gan pašām valstīm.
Šī no Kopienas izrietošo noteikumu iekļaušana katras dalībvalsts tiesībās un, vispārīgāk, Līguma burts un gars nepieļauj iespēju, ka valstu turpmāk noteiktiem vienpusējiem pasākumiem varētu būt augstāks spēks nekā tiesību sistēmai, ko valstis savstarpēji pieņēmušas, un tādējādi šādi pasākumi nevar būt pretrunā ar minēto tiesību sistēmu.
Kopienas tiesību piemērošana nedrīkst dažādās valstīs atšķirties par labu valstu turpmāk pieņemtajiem tiesību aktiem, jo tas apdraudētu Līguma 5. panta 2. punktā minēto mērķu īstenošanu un radītu diskrimināciju, ko aizliedz 7. pants.
Saistības, ko valstis uzņēmušās, noslēdzot Kopienas dibināšanas līgumu, nebūtu beznosacījumu saistības, bet gan tikai nosacītas saistības, ja tās varētu apstrīdēt ar turpmākiem parakstītāju tiesību aktiem.
Kad Līgums atzīst valstu tiesības rīkoties vienpusēji, tas notiek saskaņā ar speciālu un precīzu klauzulu (piemēram, 15. pantu, 93. panta 3. punktu, 223.–225. pantu).
Dalībvalstu lūgumus atkāpties no Līguma noteikumiem izskata īpašās atļauju piešķiršanas procedūrās (piemēram, 8. panta 4. punkts, 17. panta 4. punkts, 25., 26., 73. pants, 93. panta 2. punkta trešā daļa un 226. pants), kurām nebūtu jēgas, ja dalībvalstīm būtu iespēja izvairīties no pienākumiem, izmantojot parastu likumu.
Kopienas tiesību augstāko spēku apstiprina 189. pants, kas noteic, ka regula ir “saistoša” un ka tā ir “tieši piemērojama visās dalībvalstīs”.
Šim noteikumam, uz kuru neattiecas nekādas atrunas, nebūtu jēgas, ja kāda valsts varētu vienpusēji atcelt tā iedarbību ar kādu tiesību aktu, kas būtu ar augstāku spēku nekā Kopienas tiesību akti.
Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, tiesības, kas izriet no Līguma, t.i., neatkarīga tiesību avota, to specifikas un oriģinalitātes dēļ nevar pretstatīt kādam valsts tiesību aktam, nezaudējot Kopienas tiesību būtību un neliekot apšaubīt pašu Kopienas juridisko pamatu.
No Līguma noteikumiem izrietošo tiesību un pienākumu pāreja no valstu iekšējās tiesību sistēmas uz Kopienas tiesību sistēmu rada pastāvīgu to suverēno tiesību ierobežojumu, kam ir augstāks spēks nekā turpmākam vienpusējam aktam, kas nav saderīgs ar Kopienas jēdzienu.
Tādējādi gadījumā, kad rodas jautājums par Līguma interpretāciju, neatkarīgi no jebkādiem valsts likumiem ir jāpiemēro 177. pants.
Giudice Conciliatore uzdevusi jautājumus par 102., 93., 53. un 37. pantu, lai noskaidrotu, vai šiem noteikumiem ir tieša iedarbība un vai tie personām rada tiesības, kuras jāaizsargā valstu tiesām, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kāda ir šo noteikumu nozīme.
Par Līguma 102. panta interpretāciju
Saskaņā ar 102. panta noteikumiem gadījumos, “ja rodas iemesls bažām”, ka kāds normatīvs akts rada “izkropļojumus”, ieinteresētā dalībvalsts “apspriežas ar Komisiju”, kas pēc tam valstīm var ieteikt attiecīgus pasākumus, lai izvairītos no šī izkropļojuma.
Šis pants, kas ietverts nodaļā par “tiesību aktu tuvināšanu”, vērsts uz to, lai novērstu atšķirību palielināšanos dažādu valstu tiesību aktos, ņemot vērā Līguma mērķus.
Ar šo noteikumu dalībvalstis ir ierobežojušas savu iniciatīvas brīvību, piekrītot ievērot atbilstošu apspriešanās procedūru.
Apņemoties bez jebkādām atrunām iepriekš apspriesties ar Komisiju ikreiz, kad to plānotie tiesību akti varētu radīt lai arī nelielu, tomēr iespējamu izkropļojumu risku, valstis tādējādi ir uzņēmušās tādas saistības pret Kopienu, kas tās saista kā valstis, bet nerada personām tiesības, kas būtu jāaizsargā valstu tiesām.
Komisija savukārt ir uzņēmusies saistības nodrošināt, lai tiktu ievērotas šā panta prasības, bet šis pienākums nepiešķir personām tiesības saskaņā ar Kopienas tiesībām un Līguma 177. pantu atsaukties uz attiecīgās valsts pienākumu neizpildi vai uz Komisijas pienākumu neievērošanu.
Par Līguma 93. panta interpretāciju
Saskaņā ar 93. panta 1. un 2. punkta noteikumiem Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, “pastāvīgi pārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs”, lai piemērotu attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi kopējā tirgus darbībai.
Saskaņā ar 93. panta 3. punktu visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, līdz ar to ieinteresētā dalībvalsts nesāk īstenot plānotos pasākumus, kamēr nav pabeigta Kopienas procedūra un, ja nepieciešams, arī tiesvedība Eiropas Kopienu Tiesā.
Šie noteikumi, kas ietverti Līguma iedaļā “Valsts atbalsts”, paredz, no vienas puses, pakāpeniski likvidēt jau esošos atbalsta pasākumus un, no otras puses, izvairīties no tā, ka minētās valstis iekšēji “jebkādā citā formā” ievieš jaunus atbalsta pasākumus, kas var tieši vai netieši novērtējamā veidā dot priekšroku uzņēmumiem vai ražojumiem un draud, lai arī tikai iespējami, izkropļot konkurenci.
Saskaņā ar 92. pantu valstis attiecīgos atbalsta pasākumus ir atzinušas par nesaderīgiem ar kopējo tirgu, un tādējādi tās netieši ir apņēmušās tos neieviest, ja vien Līgums neparedz ko citu, savukārt saskaņā ar 93. pantu tās ir piekritušas vienīgi ievērot attiecīgās procedūras, gan lai izbeigtu jau esošos atbalsta pasākumus, gan arī lai ieviestu jaunus.
Pašām stingri apņemoties “laikus” informēt Komisiju par plānotajiem atbalsta pasākumiem un piekrītot ievērot 93. pantā paredzētās procedūras, valstis pret Kopienu ir uzņēmušās saistības, kas tās saista kā valstis, bet nerada tiesības personām, izņemot vienīgi minētā panta 3. punkta beigu noteikumu, kas šajā gadījumā netiek izskatīts.
Komisija savukārt ir uzņēmusies saistības nodrošināt, lai tiktu ievērotas šā panta prasības, un arī, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskatīt pastāvošās atbalsta piešķiršanas sistēmas, bet šis pienākums nepiešķir personām tiesības saskaņā ar Kopienas tiesībām un Līguma 177. pantu atsaukties uz attiecīgās valsts pienākumu neizpildi vai uz Komisijas pienākumu neievērošanu.
Par Līguma 53. panta interpretāciju
Saskaņā ar 53. panta noteikumiem dalībvalstis apņemas, ievērojot Līgumā paredzētos noteikumus, neieviest jaunus ierobežojumus citu dalībvalstu pilsoņu tiesībām veikt uzņēmējdarbību to teritorijā.
Šāds valstu pienākums juridiski nozīmē tikai pienākumu nerīkoties.
Tas nav ne atkarīgs no kādiem nosacījumiem, ne arī pakārtots tā izpildes vai seku ziņā kādas valsts vai arī Komisijas akta pieņemšanai.
Minētais pienākums tāpēc pats par sevi ir juridiski pilnīgs, un tādēļ tam var būt tieša iedarbība dalībvalstu un personu attiecībās.
Tik skaidri izteikts aizliegums, kāds ar Līgumu stājies spēkā visā Kopienā un tādējādi ir kļuvis par ikvienas dalībvalsts tiesību sistēmas sastāvdaļu, veido šo dalībvalstu tiesības un tieši attiecas uz to pilsoņiem, kuru labā tas radījis individuālas tiesības, kas jāaizsargā valstu tiesām.
Lai interpretētu 53. pantu, tas jāskata tās nodaļas kontekstā, kura attiecas uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un kurā šis pants ir ietverts.
Kaut arī 52. pants paredz pakāpeniski atcelt “ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī”, minētās nodaļas 53. pants arī paredz, ka šīs valstis neievieš “jaunus ierobežojumus citu dalībvalstu pilsoņu tiesībām veikt uzņēmējdarbību to teritorijā”.
Tādējādi jāzina, kādi nosacījumi jāievēro citu dalībvalstu pilsoņiem, lai tiem būtu brīvība veikt uzņēmējdarbību.
Šis jautājums ir paskaidrots 52. panta otrajā daļā, kur noteikts, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī tiesības dibināt un vadīt uzņēmumus “ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība”.
Lai izpildītu 53. panta prasības, pietiek ar to, ka neviens jauns pasākums neparedz citu dalībvalstu pilsoņu uzņēmējdarbībai piemērot stingrāku regulējumu par to, kāds attiecas uz tās valsts pilsoņiem, kurā tiek veikta uzņēmējdarbība, lai arī kāda būtu uzņēmuma juridiskā forma.
Par Līguma 37. panta interpretāciju
Saskaņā ar 37. panta 1. punktu dalībvalstis pakāpeniski pielāgo savus “komerciālus valsts monopolus tā, lai attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem nepastāvētu nekāda dalībvalstu pilsoņu diskriminācija”.
Turklāt minētā panta 2. punktā dalībvalstīm noteikts pienākums atturēties no jebkāda jauna pasākuma, kas nesaskan ar šo noteikumu, ieviešanas.
Tādējādi dalībvalstis ir uzņēmušās divkāršu pienākumu – vienu aktīvu pienākumu, kas paredzēts, lai pielāgotu savus valsts monopolus, bet otru – pasīvu, kas paredzēts, lai izvairītos no jebkādiem jauniem pasākumiem.
Interpretācija jāveic attiecībā uz otro pienākumu, ņemot vērā tos pirmā pienākuma elementus, kas nepieciešami šīs interpretācijas veikšanai.
Līguma 37. panta 2. punkts ietver beznosacījuma aizliegumu – nevis pienākumu rīkoties, bet gan atturēšanos no rīcības.
Šim pienākumam nav nevienas atrunas, kas tā izpildi varētu pakārtot kādam pozitīvajam valsts tiesību aktam.
Šim aizliegumam pēc savas būtības var būt tieša iedarbība tiesiskajās attiecībās starp dalībvalstīm un to pilsoņiem.
Tik skaidri izteikts aizliegums, kas ar Līgumu stājies spēkā visā Kopienā un tādējādi ir kļuvis par ikvienas dalībvalsts tiesību sistēmas sastāvdaļu, veido šo dalībvalstu tiesības un tieši attiecas uz to pilsoņiem, kuru labā tas radījis individuālas tiesības, kas jāaizsargā valstu tiesām.
Teksta sarežģītības un 37. panta 1. un 2. punkta pārklāšanās dēļ 37. panta interpretācija jāveic, minētos punktus skatot visas tās nodaļas kontekstā, uz kuru tie attiecas.
Šī nodaļa ir veltīta “kvantitatīvo ierobežojumu aizliegumam starp dalībvalstīm”.
Tādējādi 37. panta 2. punktā iekļautā norāde uz “1. punktā noteiktajiem principiem” vērsta uz to, lai aizkavētu jebkādu jaunu “dalībvalstu pilsoņu diskrimināciju” attiecībā uz “preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem”.
Šādi noskaidrojot mērķi, 37. panta 1. punkts apraksta līdzekļus, kuri ir jāaizliedz, lai tie neapdraudētu šo mērķi.
Tādējādi saskaņā ar 37. panta 2. punktā iekļauto norādi ir aizliegti jebkādi jauni monopoli vai 37. panta 1. punktā noteiktās iestādes tiktāl, ciktāl tās cenšas radīt jaunu diskrimināciju attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem.
Tātad tiesai, kas skata lietu pēc būtības, vispirms jānoskaidro, vai šī mērķa sasniegšanai tik tiešām pastāv šķēršļi, proti, vai jaunu diskrimināciju attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem dalībvalstu pilsoņu starpā izraisa pats šis strīdīgais pasākums vai arī diskriminācija ir tā sekas.
Atliek vēl pievērsties 37. panta 1. punktā paredzētajiem līdzekļiem.
Šis pants neaizliedz visu, bet gan tikai to valsts monopolu izveidošanu, kas ir “komerciāli”, un tikai tiktāl, ciktāl tie cenšas ieviest iepriekšminētos diskriminējošos pasākumus.
Lai uz valsts monopoliem un attiecīgajām iestādēm attiecinātu minēto aizliegumu, to darbības mērķim, pirmkārt, ir jābūt darījumiem ar komerciāliem ražojumiem, kas var būt konkurences un tirdzniecības starp dalībvalstīm objekts, un, otrkārt, faktiski jāpiedalās šajā tirdzniecībā.
Tiesai, kas skata lietu pēc būtības, katrā atsevišķā gadījumā ir jānovērtē, vai konkrētā saimnieciskā darbība attiecas uz ražojumu, kuram tā būtības un attiecīgo tehnisko vai starptautisko prasību, kurām tas ir pakļauts, dēļ varētu būt faktiska nozīme importā vai eksportā, ko savstarpēji veic dalībvalstu pilsoņi.
Par tiesāšanās izdevumiem
Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Eiropas Ekonomikas kopienas Komisijai un Itālijas valdībai, kuras Tiesai iesniegušas savus apsvērumus, nav atlīdzināmi;
šajā gadījumā attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata Giudice Conciliatore de Milan;
ar šādu pamatojumu,
ņemot vērā procesuālos dokumentus,
noklausījusies tiesneša referenta ziņojumu,
noklausījusies pamata lietas pušu, kā arī Eiropas Ekonomikas kopienas Komisijas un Itālijas valdības apsvērumus,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 37., 53., 93., 102. un 177. pantu,
ņemot vērā Protokolu par Eiropas Kopienu Tiesas Statūtiem,
ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas Reglamentu,
ar šādu pamatojumu, lemjot par iebildi par nepieņemamību, ievērojot 177. pantu, Tiesa nospriež:
tā kā neviens turpmāks vienpusējs akts nevar būt pretrunā ar Kopienas tiesību aktiem, jautājumi, ko uzdevusi Giudice Conciliatore de Milan saskaņā ar 177. pantu, ir pieņemami tiktāl, ciktāl tie šajā gadījumā attiecas uz EEK līguma noteikumu interpretāciju.
Tiesa turklāt nospriež:
1) 102. pants neietver noteikumus, kas varētu radīt personām tiesības, kuras būtu jāaizsargā valstu tiesām;
2) arī 93. panta normas, uz kurām attiecas uzdotais jautājums, neietver šādus noteikumus;
3) 53. pants ir Kopienas noteikums, kas var radīt personām tiesības, kuras jāaizsargā valstu tiesām;
šie noteikumi aizliedz ikvienu jaunu pasākumu, kas paredz citu dalībvalstu pilsoņu uzņēmējdarbībai piemērot stingrāku regulējumu par to, kas attiecas uz tās valsts pilsoņiem, kurā tiek veikta uzņēmējdarbība, lai arī kāda būtu uzņēmuma juridiskā forma;
4) visi 37. panta 2. punkta noteikumi ir tāda Kopienas tiesību norma, kas varētu radīt personām tiesības, kuras būtu jāaizsargā valstu tiesām;
atbildot uz uzdoto jautājumu, jānorāda, ka šis noteikums aizliedz jebkādus jaunus pasākumus, kas ir pretrunā ar 37. panta 1. punkta principiem, proti, ikvienu jaunu pasākumu, kura mērķis vai sekas ir jaunas diskriminācijas radīšana attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem dalībvalstu pilsoņu starpā, izmantojot monopolus vai iestādes, kuru darbības mērķim, pirmkārt, ir jābūt darījumiem ar kādu komerciālu ražojumu, kas var konkurēt un būt tirdzniecībā starp dalībvalstīm, un, otrkārt, faktiski piedalās šajā tirdzniecībā,
un nolemj:
Giudice Conciliatore de Milan lemj par tiesāšanās izdevumiem šajā tiesvedībā.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1964. gada 15. jūlijā Luksemburgā.
A. Van Houtte | | A. M. Donner |