VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2023. gada 1. martā (*)

Muitas savienība – Regula (ES) Nr. 952/2013 – Atsevišķu Harley‑Davidson ražotu motociklu nepreferenciālas izcelsmes noteikšana – Komisijas īstenošanas lēmums, ar kuru tiek lūgts atsaukt valstu muitas dienestu pieņemtos lēmumus attiecībā uz saistošu informāciju par izcelsmi – Jēdziens “pārstrādes vai apstrādes darbības, kuras nav ekonomiski pamatotas” – Tiesības tikt uzklausītam

Lietā T‑324/21

Harley‑Davidson Europe Ltd, Oksforda (Apvienotā Karaliste),

Neovia Logistics Services International, Vilvorde [Vilvoorde] (Beļģija),

ko pārstāv O. van Baelen, G. Lebrun, advokāti, un T. Lyons, KC,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Clotuche‑Duvieusart un M. Kocjan, pārstāves,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši J. Svenningsens [J. Svenningsen], M. Jēgers [M. Jaeger], K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] (referents) un T. Pinne [T. Pynnä],

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu,

pēc 2022. gada 21. septembra tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar šo prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Harley‑Davidson Europe Ltd (turpmāk tekstā – kopā ar grupu, kurā tā ietilpst, – “Harley‑Davidson”) un Neovia Logistics Services International (turpmāk tekstā – “Neovia”) lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2021/563 (2021. gada 31. marts) par konkrētu lēmumu attiecībā uz saistošu izziņu par izcelsmi spēkā esamību (OV 2021, L 119, 117. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas adresēts Beļģijas Karalistei. Ar šo lēmumu Eiropas Komisija lūdza atcelt divus lēmumus attiecībā uz saistošu izziņu par izcelsmi (turpmāk tekstā – “SII lēmumi”), kas pieņemti Harley‑Davidson interesēs par labu Neovia attiecībā uz konkrētu Harley‑Davidson Taizemē ražotu motociklu kategoriju importu Eiropas Savienībā caur Beļģiju.

I.      Atbilstošās tiesību normas

2        Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 1. pantu ar šo regulu ir izveidots Savienības Muitas kodekss, ar kuru nosaka vispārējus noteikumus un procedūras, ko piemēro precēm, kuras ieved Savienības muitas teritorijā vai izved no tās.

3        Muitas kodeksa II sadaļā “Faktori, pamatojoties uz kuriem piemēro ievedmuitas un izvedmuitas nodokli un citus pasākumus attiecībā uz preču tirdzniecību” tostarp ir paredzēti noteikumi par preču izcelsmes noteikšanu, ko izmanto, lai noteiktu ievedmuitas nodokļus un citus pasākumus, ko piemēro attiecīgajām precēm.

4        It īpaši saskaņā ar Muitas kodeksa 56. panta 1. punktu, kas ietverts minētajā II sadaļā, ievedmuitas un izvedmuitas nodokļa pamatā ir kopējais muitas tarifs; citus pasākumus, kas paredzēti Savienības noteikumos, kuri reglamentē ar preču tirdzniecību saistītas īpašas jomas, attiecīgos gadījumos piemēro saskaņā ar šo preču tarifa klasifikāciju.

A.      Par preču izcelsmi

5        Muitas kodeksā ir paredzētas trīs noteikumu kategorijas preču izcelsmes noteikšanai, proti, noteikumi par preču nepreferenciālu izcelsmi, noteikumi par preču preferenciālu izcelsmi un noteikumi par konkrētu preču izcelsmes noteikšanu.

6        It īpaši Muitas kodeksa 59. pantā ir paredzēts, ka 60. un 61. pantā ir noteikti noteikumi nepreferenciālas preču izcelsmes noteikšanai, lai piemērotu, pirmkārt, kopējo muitas tarifu, izņemot pasākumus, kas minēti 56. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā, otrkārt, pasākumus, kas nav tarifa pasākumi un kas paredzēti Savienības noteikumos, kuri reglamentē ar preču tirdzniecību saistītas īpašas jomas, un, treškārt, citus Savienības pasākumus attiecībā uz preču izcelsmi.

7        Tādējādi Muitas kodeksa 60. pantā par preču nepreferenciālas izcelsmes iegūšanu ir noteikts:

“1.      Preces, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā, uzskata par precēm ar šīs valsts vai teritorijas izcelsmi.

2.      Precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts vai teritorija, par izcelsmes valsti uzskata valsti vai teritoriju, kurā ir notikusi to pēdējā nozīmīgā, ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde šim nolūkam aprīkotā uzņēmumā, kura beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija.”

8        Saskaņā ar Muitas kodeksa 62. pantu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 284. pantu, paredzot noteikumus, atbilstīgi kuriem preces, kam ir nepieciešama nepreferenciālas izcelsmes noteikšana, lai piemērotu 59. pantā minētos Savienības pasākumus, tiek uzskatītas par tādām, kuras pilnībā iegūtas vienā valstī vai teritorijā vai kuru pēdējā būtiskā, ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kas izdarīta šim nolūkam aprīkotā uzņēmumā un beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija, notikusi kādā valstī vai teritorijā saskaņā ar 60. pantu.

9        Šajā ziņā Komisija pieņēma Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/2446 (2015. gada 28. jūlijs), ar ko papildina Regulu (ES) Nr. 952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem (OV 2015, L 343, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “AD‑CDU”).

10      AD‑CDU 33. pantā ir sniegti precizējumi par pārstrādes vai apstrādes darbībām, kuras nav ekonomiski pamatotas. Šajā pantā ir noteikts:

“Ikvienu pārstrādes vai apstrādes darbību, kas veikta citā valstī vai teritorijā, uzskata par ekonomiski nepamatotu, ja, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, tiek konstatēts, ka šīs darbības mērķis bija izvairīties no tādu pasākumu piemērošanas, kas minēti [Muitas kodeksa] 59. pantā [attiecībā uz kopējā muitas tarifa piemērošanu un citiem Savienības tarifa vai netarifa pasākumiem saistībā ar Savienībā importēto preču izcelsmi].

[..]”

B.      Par lēmumiem attiecībā uz izcelsmi

11      Muitas kodeksa 33. pantā, kas attiecas uz lēmumiem par saistošu informāciju, ir noteikts:

“1.      Muitas dienesti pēc pieteikuma iesniegšanas pieņem lēmumus, kas attiecas uz saistošu informāciju par tarifu (SIT lēmumi), vai [SII] lēmumus [..].

[..]

3.      SIT vai SII lēmums ir spēkā trīs gadus no dienas, kad tas stājas spēkā.

[..]”

12      Ar Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447 (2015. gada 24. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Regulā Nr. 952/2013 (OV 2015, L 343, 558. lpp.), 19. pantu ir ieviesta datu apmaiņa par SII lēmumiem, un it īpaši tā 1. punktā ir noteikts, ka “muitas dienesti reizi ceturksnī nosūta Komisijai attiecīgo informāciju par SII lēmumiem”, kurus tie ir pieņēmuši.

13      Muitas kodeksa 34. panta 11. punktā ir paredzēts:

“Komisija var pieņemt lēmumus, ar ko lūdz dalībvalstīm atcelt SIT un SII lēmumus, lai nodrošinātu pareizu un vienotu tarifu klasifikāciju vai preču izcelsmes noteikšanu.”

14      Muitas kodeksa 37. panta 2. punktā tostarp ir noteikts, ka Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem lēmumus, ar ko dalībvalstīm lūdz atcelt SII lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar Muitas kodeksa 285. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

15      No šīm tiesību normām izriet, ka valstu muitas dienesti pēc tādu importētāju lūguma, kuri vēlas saņemt garantijas attiecībā uz tādu noteikumu interpretāciju, kas ļauj noteikt Savienībā importēto preču nepreferenciālu izcelsmi, shematiski var pieņemt lēmumus, kuros oficiāli atzīta minēto preču ģeogrāfiskā izcelsme. Turklāt Komisija, kuru šie dienesti par to regulāri informē, ja tā a posteriori uzskata, ka šī muitas dienestu veiktā izcelsmes noteikšana nav pareiza, var tiem lūgt atcelt pieņemtos lēmumus.

C.      Par tirdzniecības politikas pasākumiem

16      Saskaņā ar Muitas kodeksa 5. panta 36. punktu “tirdzniecības politikas pasākumi” ir netarifa pasākumi, kas ir saskaņā ar kopējo tirdzniecības politiku pieņemti Savienības noteikumi, ar kuriem reglamentē preču starptautisko tirdzniecību.

17      Šajā ziņā Savienības likumdevējs ir pieņēmis Regulu (ES) Nr. 654/2014 (2014. gada 15. maijs) par Savienības tiesību īstenošanu starptautiskās tirdzniecības noteikumu piemērošanai un izpildei un ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 3286/94, ar ko nosaka Kopienas procedūras kopējās tirdzniecības politikas jomā, lai nodrošinātu Kopienas tiesību īstenošanu saskaņā ar starptautiskās tirdzniecības noteikumiem, jo īpaši tiem, kas ieviesti Pasaules tirdzniecības organizācijas aizgādnībā (OV 2014, L 189., 50. lpp.).

18      Saskaņā ar Regulas Nr. 654/2014 4. panta 1. punktu tad, ja ir vajadzīga rīcība, lai aizsargātu Savienības intereses šīs regulas 3. pantā minētajos gadījumos, Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka atbilstīgus tirdzniecības politikas pasākumus.

19      Pamatojoties uz Regulu Nr. 654/2014, it īpaši tās 4. panta 1. punktu, Komisija ir tostarp pieņēmusi Īstenošanas regulu (ES) 2018/886 (2018. gada 20. jūnijs) par konkrētiem tirdzniecības politikas pasākumiem attiecībā uz konkrētiem Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes ražojumiem un ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) 2018/724 (OV 2018, L 158, 5. lpp.).

II.    Tiesvedības priekšvēsture

20      2018. gada jūnijā Amerikas Savienoto Valstu valdība ieviesa papildu muitas nodokļus ar 25 % un 10 % likmi attiecīgi par tērauda importu un alumīnija importu no Savienības (turpmāk tekstā – “muitas nodokļi, kuri uzlikti saskaņā ar 1962. gada Tirdzniecības paplašināšanas likuma 232. pantu”), lai sekmētu un paplašinātu šo preču ražošanu valstī.

21      Atbildot uz muitas nodokļu ieviešanu, kuri uzlikti saskaņā ar 1962. gada Tirdzniecības paplašināšanas likuma 232. pantu, Komisija 2018. gada 20. jūnijā pieņēma Regulu 2018/886, ar ko paredz uzlikt papildu muitas nodokļus šīs regulas I un II pielikumā uzskaitīto Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes ražojumu importam.

22      Saskaņā ar Regulas 2018/886 2. panta a) punktu un I pielikumu bija paredzēts, ka produktiem, kuri atbilst nomenklatūras kodam 8711 50 00, proti, “motocikli [..] ar atgriezeniskās virzes kustības iekšdedzes virzuļmotoru, kura darba tilpums pārsniedz 800 cm³”, pirmajā laikposmā no 2018. gada 22. jūnija uzliek papildu muitas nodokļus ar 25 % likmi.

23      Turklāt saskaņā ar Regulas 2018/886 2. panta b) punktu un II pielikumu, kas arī attiecas uz produktiem, kuri atbilst nomenklatūras kodam 8711 50 00, otrajā laikposmā būtībā vēlākais no 2021. gada 1. jūnija šiem produktiem uzliek papildu muitas nodokļus ar 25 % likmi.

24      Pēc Regulas 2018/886 publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī Harley‑Davidson, kas ir motociklu būvniecībā specializējusies amerikāņu sabiedrība, tātad bija informēta par papildu muitas nodokļu uzlikšanu tās precēm, kas Savienībā importētas no Amerikas Savienotajām Valstīm: no 2018. gada 22. jūnija ar 25 % likmi, pēc tam – vēlākais no 2021. gada 1. jūnija – vēl ar papildu 25 % likmi, ko pieskaita klāt parastajai 6 % likmei, t.i., kopējai likmei tās motocikliem no 2018. gada 22. jūnija sasniedzot 31 %, un tad – vēlākais no 2021. gada 1. jūnija – 56 %.

25      2018. gada 25. jūnijā Harley‑Davidson iesniedza Securities and Exchange Commission (Vērtspapīru un biržas komisija, Amerikas Savienotās Valstis; turpmāk tekstā – “SEC”) ziņojumu, izmantojot veidlapu 8‑K (Form 8‑K Current Report; turpmāk tekstā – “veidlapa 8‑K”). Veidlapas 8‑K mērķis bija informēt tās akcionārus par šī sprieduma 24. punktā minēto papildu muitas nodokļu uzlikšanu un to ietekmi uz tās darbību. Šajā veidlapā Harley‑Davidson paziņoja par nodomu pārcelt atsevišķu Savienības tirgum paredzētu motociklu ražošanu no Amerikas Savienotajām Valstīm uz tās starptautiskajām ražotnēm citā valstī, lai izvairītos no attiecīgajiem Savienības tirdzniecības politikas pasākumiem.

26      Veidlapā 8‑K Harley‑Davidson it īpaši ir norādījusi:

“Eiropas Savienība ir uzlikusi muitas nodokļus dažādām Amerikas Savienotajās Valstīs ražotām precēm, tostarp Harley‑Davidson motocikliem. Šie nodokļi, kas stājušies spēkā 2018. gada 22. jūnijā, ir uzlikti, lai atbildētu uz muitas nodokļiem, ko Amerikas Savienotās Valstis ir uzlikusi tēraudam un alumīnijam, ko eksportē no [Savienības] uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tālab [Savienības] muitas nodokļi par Harley‑Davidson motocikliem, ko eksportē no Amerikas Savienotajām Valstīm, ir paaugstinājušies no 6 % līdz 31 %. Harley‑Davidson ieskatā šie muitas nodokļi radīs papildu izmaksas aptuveni 2200 ASV dolāru apmērā par motociklu, kas eksportēts no Amerikas Savienotajām Valstīm uz [Savienību].

[..]

Lai ilgtermiņā segtu šī tarifu sloga būtiskās izmaksas, Harley‑Davidson īstenos plānu, kurā noteikts, ka [Savienībai] paredzēto motociklu ražošana no Amerikas Savienotajām Valstīm tiks pārcelta uz tās starptautiskajām ražotnēm ar mērķi izvairīties no tarifu sloga. Harley‑Davidson plāno, ka ražošanas paplašināšanai starptautiskajās rūpnīcās būs nepieciešami papildu ieguldījumi un tā var ilgt vismaz no 9 līdz 18 mēnešiem pirms tiks pilnībā pabeigta.”

27      Pēc veidlapas 8‑K publikācijas Harley‑Davidson izvēlējās savu rūpnīcu Taizemē kā vietu atsevišķu Savienības tirgum paredzētu motociklu ražošanai.

28      Harley‑Davidson vēlējās saņemt garantijas attiecībā uz izcelsmes valsts noteikšanu motocikliem, kas ražoti tās Taizemes rūpnīcā un paredzēti Savienības tirgum. Tādējādi Harley‑Davidson un Neovia – starpnieks, kas pirmajai minētai sniedz loģistikas pakalpojumus saistībā ar motociklu importu Savienībā caur Beļģiju, – 2019. gada 25. janvārī Beļģijas muitas dienestos kopīgi iesniedza divus pirmos oficiālos SII lēmumu pieteikumus par divām motociklu grupām. Vēlāk tika iesniegti trīs citi SII lēmumu pieteikumi par trim citām motociklu grupām.

29      2019. gada 31. janvārī Beļģijas dienesti piedalījās sanāksmē ar Komisiju par SII lēmumu pieteikumiem attiecībā uz Harley‑Davidson rūpnīcā Taizemē montēto divu motociklu grupu importu Savienībā. Pēc šīs sanāksmes Komisija sniedza neoficiālu atzinumu, saskaņā ar kuru ekonomiskā pamatojuma kritērijs AD‑CDU 33. panta izpratnē varētu nebūt izpildīts veidlapā 8‑K ietvertās informācijas dēļ.

30      Beļģijas dienesti lūdza apspriedi ar dalībvalstīm par AD‑CDU 33. panta piemērojamību, kas notika Muitas ekspertu grupas Izcelsmes noteikšanas nodaļas sanāksmē 2019. gada 8. aprīlī. Šajā sanāksmē Beļģijas dienesti paskaidroja, ka ir notikušas izmaiņas atsevišķu Harley‑Davidson ražoto motociklu montāžas valstī un ka šī pārcelšana ir notikusi pēc tam, kad tikuši ieviesti papildu muitas nodokļi precēm, kuru izcelsme bija iepriekšējā ražošanas valstī, proti, Amerikas Savienotajās Valstīs. Šīs sanāksmes protokolā ir minēts – “daži pārstāvji apstiprināja, ka, pamatojoties uz pieejamo informāciju, izcelsme [būtu] jānosaka, piemērojot AD‑CDU 33. pantu, citi pārstāvji tam nepiekrita. [Komisijas] ieskatā 33. pantu var piemērot vēl jo vairāk tālab, ka ražotājs publiskos paziņojumos ir norādījis, ka darījumu pārcelšanas mērķis bija izvairīties no pasākumu piemērošanas Savienībā”. Neraugoties uz Beļģijas dienestu lūgumiem, Komisija tomēr nekad nav sniegusi oficiālu atzinumu par to, vai šīs lietas faktiem ir piemērojams AD‑CDU 33. pants.

31      2019. gada 24. jūnijā, piemērojot Muitas kodeksa 33. panta 1. punktu, Beļģijas muitas dienesti pieņēma divus SII lēmumus, kuros tie atzina un apliecināja, ka atsevišķām Harley‑Davidson Savienībā importēto motociklu kategorijām, kas atbilst divām šī sprieduma 28. punktā minētajām motociklu grupām, izcelsmes valsts ir Taizeme. Trīs pārējos SII lēmumu pieteikumus, kas arī ir minēti šī sprieduma 28. punktā, Beļģijas muitas dienesti izskatīja vēlāk.

32      Attiecīgos SII lēmumus Beļģijas muitas dienesti paziņoja Komisijai 2019. gada 21. augustā.

33      2020. gada 5. oktobrī Komisija informēja Beļģijas dienestus par nodomu lūgt tām atcelt abus pirmos SII lēmumus. 2020. gada 13. novembrī Beļģijas dienesti atbildēja Komisijai, ka iebilst pret šādu atcelšanas lūgumu.

34      2020. gada 22. decembrī Komisija uzsāka formālu procedūru apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. 2021. gada 5. martā Komisija iesniedza apstrīdētā lēmuma projektu visām Muitas kodeksa komitejas Izcelsmes noteikšanas nodaļas valstu delegācijām atbilstoši konsultēšanās procedūrai un rakstveida procedūrā. Četras dalībvalstis nosūtīja apsvērumus par apstrīdētā lēmuma projektu un iebilda pret Komisijas šajā projektā izteikto atzinumu.

35      2021. gada 29. martā Komisija nosūtīja Muitas kodeksa komitejas Izcelsmes noteikšanas nodaļai pārskatu, kurā tā norādīja, ka 23 dalībvalstis, kas nebija paudušas nostāju, klusēdamas ir izteikušas savu piekrišanu apstrīdētā lēmuma projektam.

36      2021. gada 31. martā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, ko tā Beļģijas Karalistei paziņoja 2021. gada 6. aprīlī un kas nākamajā dienā tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, lūdzot Beļģijas dienestus atcelt abus pirmos SII lēmumus.

37      Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja:

“(6) Pēc Eiropas Savienības tirdzniecības politikas pasākumu publicēšanas [Harley‑Davidson] [..] ar [SEC] 2018. gada 25. jūnijā iesniegto 8‑K veidlapu ziņoja par savu plānu Eiropas Savienības tirgum paredzētu atsevišķu motociklu ražošanu pārcelt no Amerikas Savienotajām Valstīm uz tā starptautiskajām ražotnēm citā valstī, lai izvairītos no Eiropas Savienības tirdzniecības politikas pasākumiem.

(7) Pat ja izvairīšanās no tirdzniecības politikas pasākumiem var nebūt vienīgais ražošanas vietas maiņas mērķis, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, ir izpildīti [AD‑CDU] 33. panta pirmajā daļā minētie nosacījumi. Tādēļ pēdējā ražošanas valstī veiktās pārstrādes vai apstrādes darbības ir uzskatāmas par ekonomiski nepamatotām. [..]

(9) Tā kā tādu motociklu nepreferenciālas izcelsmes noteikšana, uz kuriem attiecas pielikumā minētie SII lēmumi, nav balstīta uz [AD‑CDU] 33. panta trešajā daļā paredzēto noteikumu, Komisija šo nepreferenciālas izcelsmes noteikšanu uzskata par nesaderīgu ar [Muitas kodeksa] 60. panta 2. punktu saistībā ar [AD‑CDU] 33. pantu.”

38      Pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Beļģijas dienesti 2021. gada 16. aprīļa vēstulē, kas adresēta Neovia, informēja prasītājas, ka tie atsauc piecus SII lēmumus, kuri pieņemti attiecībā uz Harley‑Davidson Taizemē ražoto motociklu importu Savienībā.

III. Lietas dalībnieku prasījumi

39      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        dot norādījumus Savienības muitas dienestiem attiecībā uz to, kādi lietderīgi secinājumi tiem ir jāizdara no sprieduma, un par veidu, kādā tiem jārīkojas, lai to izpildītu;

–        noteikt procesa organizatoriskos pasākumus vai pierādījumu savākšanas pasākums, kādus tā uzskata par vajadzīgiem;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītajām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV.    Juridiskais pamatojums

A.      Par Vispārējās tiesas kompetenci

41      Komisija apgalvo, ka prasītāju otrais prasījums ir nepieņemams.

42      Tomēr prasītājas uzskata, ka varētu būt lietderīgi dot norādījumus par sprieduma izpildes veidu.

43      Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka tiesiskuma kontroles, kas tiek veikta, balstoties uz LESD 263. pantu, ietvaros Vispārējās tiesas kompetencē neietilpst rīkojumu izdošana Savienības iestādēm un struktūrām, pat ja tie attiecas uz tās spriedumu izpildes kārtību (rīkojumi, 2016. gada 22. septembris, Gaki/Komisija, C‑130/16 P, nav publicēts, EU:C:2016:731, 14. punkts, un 2016. gada 19. jūlijs, Trajektna luka Split/Komisija, T‑169/16, nav publicēts, EU:T:2016:441, 13. punkts).

44      No tā izriet, ka otrais prasījums ir jānoraida kompetences neesamības dēļ.

B.      Par lietas būtību

45      Prasības pamatojumam prasītājas izvirza sešus pamatus.

46      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu izvērtēt trešo pamatu un pēc tam ceturto, pirmo, otro, piekto un sesto pamatu.

1.      Par trešo pamatu, kas attiecas uz atcelšanas tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, jo tā esot balstīta uz nepareizu AD‑CDU 33. panta interpretāciju un piemērošanu

47      Ar trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu AD‑CDU 33. panta interpretācijā.

48      Prasītājas it īpaši apgalvo, ka agrākajās tiesiskā regulējuma redakcijās bija paredzēts, ka ekonomiskā pamatojuma kritērijs nav izpildīts, ja darbības “vienīgais mērķis” ir izvairīšanās [no nodokļu maksāšanas], un ka dažādās AD‑CDU 33. panta valodu redakcijas vienmēr norāda uz “mērķi” vienskaitlī, un tas esot jāsaprot vismaz kā “viens dominējošs mērķis” vai “būtisks mērķis”. Tās piebilst, ka Tiesas judikatūrā esot apstiprināts, ka jebkura cita tāda iemesla esamība darbībai, kas nav saistīts ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ir pietiekams, lai būtu izpildīts ekonomiskā pamatojuma kritērijs. Šajā ziņā tās it īpaši atsaucas uz 1989. gada 13. decembra spriedumu Brother International (C‑26/88, EU:C:1989:637), kurā Tiesa nosprieda, ka “montāžas pārvietošana no sastāvdaļu ražošanas valsts uz citu valsti, kurā [tika] izmantotas jau esošās rūpnīcas, pati par sevi nepamato pieņēmumu, ka šīs pārvietošanas vienīgais mērķis [bija] piemērojamo tiesību normu apiešana”. Prasītājas uzskata, ka Komisija tām nav devusi iespēju pierādīt citu mērķu esamību un nekas neļaujot noskaidrot, vai Komisija ir pārbaudījusi informāciju, ko tās bija sniegušas Beļģijas dienestiem, lai pierādītu, ka ir izpildīts ekonomiskā pamatojuma kritērijs.

49      Attiecībā uz šo pēdējo aspektu prasītājas apgalvo, ka Harley‑Davidson lēmums ražot Savienības tirgum paredzētus motociklus Taizemē bija balstīts uz drošu un likumīgu tirdzniecības faktoru kopumu un nav mākslīgs lēmums, kura galvenais mērķis būtu bijis apiet papildu muitas nodokļus.

50      Prasītājas arī salīdzina jēdzienu “izvairīšanās” AD‑CDU 33. panta izpratnē ar judikatūrā precizētajiem jēdzieniem “izvairīšanās”, “ļaunprātīga izmantošana”, “manipulācijas” un “apiešana”. Tādējādi, atsaucoties uz dažādiem Tiesas spriedumiem, kuros šie jēdzieni tikuši aplūkoti un precizēti, it īpaši attiecībā uz nodokļu maksājumiem vai antidempinga maksājumiem, prasītājas apgalvo, ka, pat tad, ja Harley‑Davidson Savienībai paredzēto motociklu ražošanas mērķis Taizemē galvenokārt bija izvairīties no papildu muitas nodokļiem, ir jāpārbauda, vai nav pastāvējis neviens cits leģitīms komerciāls mērķis, kas būtu saistīts ar pārcelšanas darbībām, un Komisija to neesot izdarījusi. Tāpat pēc analoģijas prasītājas atgādina, ka Tiesa vairākkārt ir apstiprinājusi, ka saimnieciskās darbības subjektam Savienības tirgū ir plaša brīvība un tam, piemēram, ir atļauts strukturēt savu darbību tā, lai ierobežotu savu nodokļu parādu.

51      Tādējādi prasītāju ieskatā veids, kādā Komisija ir piemērojusi AD‑CDU 33. pantu, esot grozījis ekonomiskā pamatojuma kritēriju, un sākotnēji objektīvais kritērijs esot pārveidots par subjektīvu kritēriju. Prasītājas uzskata, ka Komisijas veiktā interpretācija grozot Muitas kodeksa 60. panta 2. punkta mērķi, kā dēļ izcelsme vairs nebūtu jānosaka, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, proti, veiktās darbības raksturu, bet gan, pamatojoties uz subjektīviem apstākļiem, proti, ražotāja pamatojumu vai motivāciju. Tomēr pārcelšanas darbības “mērķa” vērtējumam būtu jābalstās uz objektīvu apstākļu un pašas darbības konteksta analīzi, kuru Komisija neesot veikusi.

52      Komisija apstrīd šo argumentāciju.

53      Šajā lietā ir jāpārbauda, vai Komisija, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz AD‑CDU 33. pantu, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Savienības tirgum paredzētu atsevišķu Harley‑Davidson motociklu kategoriju ražošanas pārcelšanas darbību uz Taizemi nevar kvalificēt kā “ekonomiski pamatotu”, jo tās mērķis – šīs iestādes ieskatā – ir izvairīties no Savienības tirdzniecības politikas pasākumiem, kas kopš 2018. gada pieņemti attiecībā uz Amerikas Savienotajās Valstīs ražotām precēm.

54      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normas, ir jāņem vērā ne tikai to formulējums, bet arī to konteksts un mērķi, kas ir izvirzīti ar tiesisko regulējumu, kurā šīs normas ir ietvertas. Viens no Savienības tiesību normas interpretācijā vērā ņemamajiem apstākļiem var būt arī to rašanās vēsture (skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, CRCAM, C‑337/20, EU:C:2021:671, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Muitas kodeksa 60. panta 2. punktā ir noteikts: (skat. šī sprieduma 7. punktu), ka, lai kādu valsti vai teritoriju uzskatītu par preču izcelsmes vietu Savienības pasākumu, kas attiecas uz importēto preču izcelsmi, piemērošanas nolūkā, it īpaši ir nepieciešams, lai pēdējā būtiskā apstrāde vai pārstrāde būtu veikta šajā vietā un tā būtu “ekonomiski pamatota”.

56      AD‑CDU 33. panta “Pārstrādes vai apstrādes darbības, kuras nav ekonomiski pamatotas” pirmajā daļā ir noteikts, ka “ikvienu pārstrādes vai apstrādes darbību, kas veikta citā valstī vai teritorijā, uzskata par ekonomiski nepamatotu, ja, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, tiek konstatēts, ka šīs darbības mērķis bija izvairīties no tādu [Savienības] pasākumu piemērošanas”, kas attiecas uz preču izcelsmi.

57      Tādējādi vispirms no AD‑CDU 33. panta formulējuma, it īpaši no vārda “uzskata” izmantošanas pēdējā minētajā pantā, izriet, ka noteiktos apstākļos, proti, kad attiecīgās darbības mērķis ir bijis izvairīties no Muitas kodeksa 59. pantā paredzēto pasākumu piemērošanas, Komisijai un Savienības muitas dienestiem ir jāuzskata, ka nosacījums par ekonomisko pamatojumu nav izpildīts.

58      Turpinājumā – runājot tieši par frāzes “šīs darbības mērķis bija izvairīties no” izmantošanu AD‑CDU 33. pantā, Vispārējā tiesa uzskata, ka vārda “objektīvs” izmantošana vienskaitlī tādās situācijās, kurās noteiktai pārcelšanas darbībai būtu bijuši vairāki mērķi, ir jāsaprot kā atsauce uz “galveno mērķi” vai “dominējošo [mērķi]”. Tālab ir iespējams, ka šis mērķis nav vienīgais, bet tam ir jābūt noteicošam, izvēloties pārcelt ražošanu uz citu valsti vai teritoriju.

59      No AD‑CDU 33. panta un it īpaši no atsauces uz “pasākumiem, kas minēti [Muitas kodeksa] 59. pantā”, lasot to kopsakarā ar AD‑CDU 21. apsvērumu un Komisijas pirms AD‑CDU pieņemšanas iesniegto deleģētā akta konsolidēto projektu, izriet, ka AD‑CDU 33. pants ir piemērojams, kad Savienība ir noteikusi tirdzniecības politikas pasākumus. Šie tirdzniecības politikas pasākumi var būt tādi tarifu pasākumi kā šajā lietā pieņemtie, proti, papildu muitas nodokļi atsevišķām Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes precēm, kas ieviesti ar Regulu 2018/886 saskaņā ar Regulas Nr. 654/2014 4. panta 1. punktu.

60      Tādējādi AD‑CDU 33. panta mērķis ir nodrošināt Savienības tirdzniecības politikas pasākumu pilnīgu īstenošanu, liedzot precēm, uz kuram attiecas šādi pasākumi, iegūt jaunu izcelsmi, ja tādas darbības kā ražošanas pārcelšana uz citu valsti vai teritoriju galvenais vai dominējošais mērķis ir bijis izvairīties no minēto pasākumu piemērošanas.

61      Visbeidzot, frāzes “pamatojoties uz pieejamajiem faktiem” izmantošana AD‑CDU 33. pantā norāda uz faktiskajiem apstākļiem, kas ir tās iestādes rīcībā, kuras uzdevums ir pārbaudīt, vai pārcelšanas darbības mērķis ir bijis izvairīties no Savienības pasākumu, kas attiecas uz preču izcelsmi, piemērošanas.

62      No iepriekš minētā izriet, ka AD‑CDU 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja, pamatojoties uz pieejamajiem faktiskajiem apstākļiem, izrādās, ka pārcelšanas darbības galvenais vai dominējošais mērķis ir bijis izvairīties no Savienības tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas, ir jāuzskata, ka šī darbība principā nevar būt ekonomiski pamatota.

63      Tālab attiecīgajam saimnieciskās darbības subjektam ir jāsniedz pierādījumi, ka pārcelšanas darbības galvenais vai dominējošais mērķis brīdī, kad ticis pieņemts lēmums attiecībā uz to, nav bijis izvairīties no Savienības tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas. Taču šāds pierādījums atšķiras no šīs pārcelšanas darbības ekonomiskā pamatojuma vai ekonomiskās racionalitātes a posteriori meklēšanas. Ja pierādījums, ka galvenais vai dominējošais pārcelšanas darbības mērķis nav bijis izvairīties no tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas, varētu tikt sniegts, vienkārši pierādot ekonomiska pamatojuma esamību, tas atņemtu jebkādu AD‑CDU 33. panta lietderīgo iedarbību.

64      Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka pieejamie faktiskie apstākļi AD‑CDU 33. panta izpratnē ir Harley‑Davidson veidlapā 8‑K izteiktie apgalvojumi, kuri norādīti šī sprieduma 26. punktā, un informācija, ko prasītājas ir paziņojušas Beļģijas muitas dienestiem savu SII lēmumu pieteikumu pamatojumam.

65      Attiecībā uz Beļģijas muitas dienestiem paziņoto informāciju prasītājas norāda, ka 2018. gada rudenī tās ir iesniegušas pārskatu par dažādajiem iemesliem, kuru dēļ, viņuprāt, ražošana Taizemē bija “ekonomiski pamatota”, un tās to papildināja 2019. gada 26. martā, proti, deviņus mēnešus pēc veidlapas 8-K publicēšanas, sniedzot papildu skaidrojumus.

66      No šīs prasības pielikumā pievienoto dokumentu analīzes izriet, ka prasītājas tos ir sagatavojušas sarakstes ar Beļģijas muitas dienestiem kontekstā, lai iegūtu SII lēmumus, ar kuriem tiek atzīts, ka Harley‑Davidson ražoto un Savienības tirgum paredzēto motociklu izcelsmes valsts ir Taizeme. Šī informācijas apmaiņa tika uzsākta 2018. gada septembrī, proti, vairākus mēnešus pēc veidlapas 8‑K publicēšanas, kurā publiski tika paziņots par attiecīgo pārcelšanu. Šie dokumenti, kas nav sagatavoti nedz agrāk, nedz vienlaicīgi ar veidlapu 8‑K un ar vienīgo mērķi, lai Beļģijas muitas dienesti atzītu, ka Harley‑Davidson ražoto motociklu izcelsmes valsts ir Taizeme, liedz izdarīt izšķirošu secinājumu par lēmuma pārcelt Savienības tirgum paredzēto motociklu ražošanu uz Taizemi patiesumu un to, ka tas būtu pastāvējis pirms papildu muitas nodokļu ieviešanas (skat. šī sprieduma 21. punktu) vai tajā būtu ietverti pilnīgi racionāli un ar minēto papildu muitas nodokļu ieviešanu nesaistīti ekonomiski apsvērumi.

67      No tā izriet, ka, pamatojoties uz zināmiem faktiskajiem apstākļiem, proti, Harley‑Davidson pašas apgalvojumiem, kas ietverti veidlapā 8‑K, tas ir, “lai ilgtermiņā segtu šī tarifu sloga būtiskās izmaksas, [ko radījusi papildu muitas nodokļu ieviešana], Harley‑Davidson [ir īstenojusi] plānu, kurā noteikts, ka [Savienībai] paredzēto motociklu ražošana no Amerikas Savienotajās Valstīm tiks pārcelta uz tās starptautiskajām ražotnēm”. Tādējādi, lasot veidlapu 8‑K, šķiet, ka papildu muitas nodokļu uzlikšana bija pamatojums paziņojumam par attiecīgo lēmumu par pārcelšanu. Turklāt tiesas sēdē prasītājas, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, atzina, ka minēto papildu muitas nodokļu stāšanās spēkā “paātrina” lēmuma pārcelt Savienības tirgum paredzēto preču ražošanu uz Taizemi pieņemšanu.

68      Turklāt prasītājas nedz ar informāciju, kas iegūta sarakstē ar Beļģijas muitas dienestiem, nedz ar šajā tiesvedībā iesniegtajiem procesuālajiem rakstos, nedz ar atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem tiesas sēdē nav spējušas pierādīt, ka lēmums pārcelt Savienības tirgum paredzēto Harley‑Davidson motociklu ražošanu uz Taizemi, ir ticis pieņemts pirms Regulas 2018/886 stāšanās spēkā vai ir bijis daļa no vispārējās stratēģijas, kuras mērķis tieši bija samazināt Savienības tirgum paredzēto motociklu ražošanas izmaksas, pārceļot šo ražošanu uz Āziju. Prasītājas labākajā gadījumā ir aprobežojušās ar neskaidriem un abstraktiem apgalvojumiem, ka Harley‑Davidson vairākus gadus ir īstenojusi stratēģiju, kuras mērķis bija paplašināt savu komerciālo klātbūtni ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm, un tie ir apgalvojumi, ko tās ir pamatojušas ar SEC adresētu dokumentu iesniegšanu, no kuriem bez papildu precizējumiem izriet tikai tas, ka starptautiskā izaugsme būtībā bija daļa no sabiedrības globālās ilgtermiņa stratēģijas.

69      Prasītājas nav iesniegušas nevienu dokumentu, piemēram, Harley‑Davidson valdes lēmumu kopijas, kas pierādītu, ka īpašais lēmums pārcelt Savienības tirgum paredzēto motociklu ražošanu uz Taizemi, ir ticis pieņemts pirms attiecīgo papildu muitas nodokļu ieviešanas. Gluži pretēji, no viena no šī sprieduma 68. punktā minētajiem prasītāju iesniegtajiem dokumentiem, kas datēts ar 2019. gada 28. februāri un adresēts SEC, izriet, ka motociklu ražošana Taizemes rūpnīcā bija sākusies tikai 2018. gadā un šīs preces vismaz līdz 2018. gada 31. decembrim bija paredzētas tikai noteiktiem Āzijas tirgiem, nevis Savienības tirgum.

70      Katrā ziņā var tikai konstatēt – veidlapā 8‑K norādot vienīgi to, ka, pārceldama savu ražošanu, Harley‑Davidson vēlas “izvairīties no tarifu sloga”, kas rodas no papildu muitas nodokļu stāšanās spēkā,  tās galvenais vai dominējošais mērķis ir bijis izvairīties no šo tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas. No veidlapas 8‑K priekšmeta un satura skaidri izriet, ka tā – datēta ar 2018. gada 25. jūniju – tika publicēta nekavējoties, reaģējot uz Regulas 2018/886 publicēšanu – tikai piecas dienas pēc minētās publicēšanas un trīs dienas pēc tās stāšanās spēkā. Vispārējā tiesa konstatē, ka pastāv sakritība laikā starp Regulas 2018/886 spēkā stāšanos un paziņojumu par attiecīgo pārcelšanas darbību. Tomēr saskaņā ar judikatūru šāda sakritība laikā var pamatot pieņēmumu, saskaņā ar kuru pārcelšanas darbības mērķis ir izvairīties no tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 13. decembris, Brother International, C‑26/88, EU:C:1989:637, 29. punkts).

71      No judikatūras arī izriet, ka tad, ja pastāv šāda sakritība laikā, attiecīgajam saimnieciskās darbības subjektam ir jāiesniedz pierādījumi par saprātīgu iemeslu, kas nav iemesls, lai izvairītos no sekām, kuras izriet no attiecīgajiem noteikumiem, attiecībā uz ražošanas darbību veikšanu valstī, uz ko ražošana ir tikusi pārcelta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 13. decembris, Brother International, C‑26/88, EU:C:1989:637, 29. punkts). Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 65.–68. punktā, prasītājām nav izdevies iesniegt pierādījumus par saprātīgu iemeslu, kas būtu agrāks vai vienlaicīgs ar paziņojumu par lēmumu pārcelt ražošanu uz Taizemi, lai apstiprinātu apgalvojumu, ka šai pārcelšanai varētu būt cits pamatojums, nevis izvairīšanās no papildu muitas nodokļu ieviešanas sekām.

72      Tādējādi šķiet, ka papildu muitas nodokļu ieviešana bija pamatā attiecīgajam lēmumam pārcelt ražošanu, kas tika atklāts, publicējot veidlapu 8‑K, un ka, ņemot vērā kontekstu, šis lēmums – vismaz galvenokārt vai dominējoši – izrietēja no vēlmes izvairīties no šo nodokļu radītā finansiāla sloga.

73      No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka šīs pārcelšanas galvenais mērķis bija izvairīties no tirdzniecības politikas pasākuma, ko veido papildu muitas nodokļi.

74      Tālab visi prasītāju argumenti par attiecīgās pārcelšanas darbības ekonomiskā pamatojuma esamību nav iedarbīgi, jo Komisijai šajā lietā nebija jāmeklē šāds pamatojums. Tas pats attiecas uz prasītāju argumentiem par Taizemē veikto ražošanas darbību patiesumu un būtisko raksturu.

75      Attiecībā uz prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem Komisija sākotnēji objektīvu kritēriju esot pārveidojusi par subjektīvu kritēriju, pietiek norādīt, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais konstatējums, saskaņā ar ko pārcelšanas darbība uz Taizemi tika veikta, lai vismaz galvenokārt izvairītos no Savienības tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas, ir konstatējums, kurš balstīts uz objektīviem pierādījumiem. Šajā ziņā, pārbaudot Harley‑Davidson rīcību, lai identificētu iespējamu minēto tirdzniecības politikas pasākumu apiešanu, Komisijai bija jābalstās uz visiem atbilstošajiem un pieejamajiem faktiem. Šajā kontekstā Komisija varēja izvērtēt šīs sabiedrības īstenoto stratēģiju. Šajā ziņā Komisija pamatoti norādīja subjektīvus faktorus, proti, motīvus, kas bija attiecīgās stratēģijas pamatā, ciktāl šie faktori skaidri, nepārprotami un objektīvi izrietēja no veidlapas 8‑K. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nodoma apiet attiecīgos tirdzniecības politikas pasākumus esamība varēja būt viens no objektīviem faktiskajiem apstākļiem, kas var tikt ņemts vērā, nosakot šādu apiešanu.

76      No iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

2.      Par ceturto pamatu attiecībā uz AD‑CDU 33. panta prettiesiskumu

77      Ar ceturto pamatu prasītājas apgalvo, ka AD‑CDU 33. pants esot prettiesisks, jo ar to tiekot pārsniegts tiesiskais regulējums, ko var pieņemt ar deleģētu aktu saskaņā ar LESD 290. pantu, un ciktāl ar to tiekot pārkāpti tiesiskās drošības un samērīguma principi.

a)      Par ceturtā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz LESD 290. panta pārkāpumu

78      Prasītājas apgalvo – lai arī kāda būtu interpretācija, kas sniedzama attiecībā uz AD‑CDU 33. pantu, šī tiesību norma pārsniedz deleģēta tiesību akta robežas. Šajā ziņā tās būtībā apgalvo, ka “ekonomiskā pamatojuma” kritēriju nevar uzskatīt par kritēriju, kas sniedz vairāk precizējumu par veidu, kādā būtu jāpiemēro būtiska tiesību norma, bet – gluži pretēji – runa ir par pamatnoteikumu izcelsmes noteikšanas jomā. AD‑CDU 33. pantā ietvertajam noteikumam kā tādam ir jābūt iekļautam primārajās tiesībās līdzās Muitas kodeksa 60. panta 2. punktam, kurā ir ietverts vispārīgs noteikums, kas ļauj noteikt preču izcelsmi vairāk nekā vienā valstī ražotām precēm.

79      Komisija apstrīd šos argumentus.

80      LESD 290. pantā paredzētās iespējas deleģēt pilnvaras mērķis ir ļaut likumdevējam koncentrēties uz tiesību akta būtiskajiem elementiem, kā arī uz nebūtiskajiem elementiem, attiecībā uz kuriem tas uzskata, ka ir lietderīgi pieņemt tiesību aktu, vienlaikus uzticot Komisijai uzdevumu “papildināt” dažus pieņemtā leģislatīvā akta nebūtiskos elementus vai arī “grozīt” šādus elementus tai piešķirto deleģēto pilnvaru ietvaros (skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

81      No tā izriet, ka būtiskās normas, kuras regulē attiecīgo jomu, ir jāpieņem pamata tiesiskajā regulējumā un tās nevar tikt deleģētas (skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      No judikatūras izriet, ka pamata tiesiskā regulējuma būtiskie elementi ir tie, kuru pieņemšanai ir jāizdara politiska izvēle, kas ietilpst paša Savienības likumdevēja pienākumos (skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Tādu noteiktas jomas elementu identificēšanai, kas kvalificējami kā būtiski, ir jābalstās uz objektīviem elementiem, attiecībā uz kuriem var tikt īstenota tiesas kontrole, un ir jāņem vērā attiecīgās jomas īpašības un īpatnības (skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Šajā gadījumā Muitas kodeksa 60. pantā ir paredzēti noteikumi preču nepreferenciālas izcelsmes noteikšanai, kas atšķiras atkarībā no tā, vai preces ir ražotas vienā valstī vai teritorijā, vai to ražošanā ir bijušas iesaistītas vairākas valstis vai teritorijas. Šīs divas noteikumu kategorijas ir noteiktas attiecīgi 60. panta 1. punktā un 2. punktā.

85      Šī lieta attiecas tikai uz otro noteikumu kategoriju.

86      Turklāt attiecībā uz otro noteikumu kategoriju Komisija ir pieņēmusi AD‑CDU 33. pantu, piemērojot Muitas kodeksa 62. pantā, lasot to kopsakarā ar Muitas kodeksa 284. pantu, paredzēto pilnvarojumu. Tādējādi ar 62. pantu šī iestāde ir pilnvarota pieņemt deleģētus aktus, lai būtībā paredzētu noteikumus Muitas kodeksa 60. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu īstenošanai.

87      No tā izriet, ka, ņemot vērā Muitas kodeksa vispārējo sistēmu, nosacījums par ekonomisko pamatojumu, kas tiek izskatīts šajā lietā, ir paredzēts pašā Muitas kodeksā un ir tikai viens no nosacījumiem, kuri paredzēti vienā no nepreferenciālas izcelsmes iegūšanas noteikumiem.

88      Šajā kontekstā, runājot par Muitas kodeksa 62. pantā Komisijai piešķirto pilnvaru apjomu, pilnvarojot Komisiju “paredzēt” noteikumus, ar šo tiesību normu Komisijai ir atļauts “papildināt” Muitas kodeksu LESD 290. panta izpratnē. Tādējādi, lai gan Komisijai saskaņā ar šo pantu nav atļauts grozīt Muitas kodeksā jau pieņemtos elementus, tai tomēr ir tiesības papildināt Muitas kodeksu un izstrādāt elementus, kurus likumdevējs nav definējis, vienlaikus saglabājot pienākumu ievērot Muitas kodeksā paredzētos noteikumus.

89      Tādējādi, pat ja pieņem, ka noteikumi izcelsmes valsts noteikšanai ir Muitas kodeksa būtiskie elementi, AD‑CDU 33. panta mērķis, sniedzot noteiktu skaitu precizējumu, ir vienīgi papildināt Muitas kodeksa 60. pantu. Tālab nevar uzskatīt, ka 33. pants pārsniedz pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas Muitas kodeksa 62. pantā, vai ka tas groza Muitas kodeksa būtisku noteikumu.

90      Turklāt, ciktāl AD‑CDU 33. panta mērķis, kā tas izriet no AD‑CDU 21. apsvēruma, ir vienīgi nodrošināt efektīvu tirdzniecības politikas pasākumu, kuri ieviesti saskaņā ar citām Savienības tiesību normām, piemērošanu, ir jāuzskata, ka šī panta pieņemšana pati par sevi nav saistīta ar politisku izvēli, kas ietilpst paša Savienības likumdevēja pienākumos.

91      No iepriekš minētā izriet, ka ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par ceturtā pamata otro daļu, kas attiecas uz tiesiskās drošības un samērīguma principa pārkāpumu

92      Prasītājas apgalvo, ka tik būtiska “ekonomiskā pamatojuma” juridiskā kritērija grozījuma ieviešana ar deleģēta akta palīdzību nav saderīga ar Savienības tiesību vispārējiem principiem, it īpaši tiesiskās drošības un samērīguma principu.

93      Šajā ziņā tās apgalvo – AD‑CDU 33. pantā norādot, ka tad, lai novērtētu pārcelšanas darbības ekonomisko pamatojumu, var ņemt vērā daudzus iemeslus, Komisija šajā kritērijā esot ieviesusi subjektivitātes formu, kas nav saderīga ar pamatregulas objektīvo raksturu. Tās arī apgalvo, ka Komisijai nav bijis nekāda iemesla paplašināt un grozīt primārajos tiesību aktos vai judikatūrā definēto kritēriju.

94      Komisija noliedz šos apgalvojumus.

95      Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāju argumenti ir balstīti uz tēzi, saskaņā ar kuru AD‑CDU 33. pantā esot paredzēts, ka, nosakot “ekonomiskā pamatojuma” esamību, varot ņemt vērā daudzus iemeslus un šo dažādo iemeslu attiecīgās nozīmes vērtējums ietilpstot vienīgi Komisijas rīcības brīvībā. Tomēr šī tēze rodas no AD‑CDU 33. panta kļūdainas interpretācijas.

96      Proti, kā konstatēts šī sprieduma 54.–63. punktā, AD‑CDU 33. pantā ir paredzēts, ka pietiek ar to, ka pārcelšanas darbības “mērķis”, t.i. galvenais vai dominējošais mērķis, ir izvairīties no Savienības tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas, lai varētu uzskatīt, ka šī pārcelšanas darbība nav ekonomiski pamatota piemērojamā tiesiskā regulējuma izpratnē.

97      Tālab jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, AD‑CDU 33. pantā nav paredzēts līdzsvarot vai ņemt vērā “daudzus iemeslus”, lai noteiktu, vai pastāv “ekonomiskais pamatojums”, bet ir vienīgi paredzēts, ka šāds pamatojums principā nevar pastāvēt, ja pastāv stratēģija, kuras mērķis galvenokārt ir izvairīties no Savienības tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas.

98      No tā izriet, ka prasītāju argumenti ir jānoraida.

99      No iepriekš minētā izriet, ka ceturtā pamata otrā daļa un tālab arī ceturtais pamats ir jānoraida kopumā.

3.      Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu un konsultēšanās procedūras, kas tiek veikta pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, pārkāpumu

100    Ar pirmo pamatu prasītājas apgalvo, ka, pirmkārt, Komisija esot pieļāvusi būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums vai tajā esot ietverts nepietiekams pamatojums, un, otrkārt, Komisija neesot ievērojusi konsultēšanās procedūru, kas tiek veikta pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

a)      Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

101    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tām nav norādīts nedz tas, ko Komisija domā par montāžu Taizemē, nedz arī tas, ko Komisija domā par iemesliem, kas Harley‑Davidson likuši savas preces ražot Taizemē, nedz arī veids, kādā Komisija piemērojusi ekonomiskā pamatojuma kritēriju, tālab Vispārējā tiesa nevarot veikt pārbaudi.

102    Prasītājas arī apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegti skaidrojumi par iemesliem, kuru dēļ Komisijas nostāja atšķiras no Beļģijas muitas dienestu nostājas, un ka minētā lēmuma 7. apsvērumā izklāstītais pamatojums nav nekas vairāk kā kategorisks paziņojums. Tās šajā ziņā norāda, ka, ņemot vērā jomas tehnisko raksturu, attiecīgos ievērojamos ieguldījumus un tāda lēmuma kā apstrīdētais nebijušo raksturu, skaidra pamatojuma izklāsts būtu īpaši svarīgs.

103    Komisija noliedz šos apgalvojumus.

104    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un no konteksta, kurā tas pieņemts. Pamatojumam skaidri un nepārprotami jāatspoguļo iestādes lēmuma loģika, lai, pirmkārt, ieinteresētās personas varētu saprast pieņemtā akta pamatā esošo motivāciju, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir vai nav pienācīgi pamatots, un, otrkārt, lai Eiropas Savienības Tiesa varētu īstenot savu likumības kontroli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šā akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo juridisko noteikumu kopumu. It īpaši Komisijai nav jāizsaka viedoklis par visiem argumentiem, ko tai iesniedz ieinteresētās personas – pietiek, ka tā norāda faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma sistēmā (skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Région Nord‑Pas‑de‑Calais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā atbilstoši šī sprieduma 37. punktā attēlotajam formulējumam ir norādījusi iemeslu, kālab atsevišķām Harley‑Davidson ražoto motociklu kategorijām, kas Savienībā importētas no Taizemes, šo valsti nevar uzskatīt par izcelsmes valsti, proti, ražošana Taizemē nav bijusi ekonomiski pamatota, jo tās mērķis galvenokārt bijis izvairīties no Savienības tirdzniecības politikas pasākumiem, kas no 2018. gada pieņemti attiecībā uz precēm no Amerikas Savienotajām Valstīm.

106    Turklāt apstrīdētā lēmuma 9. apsvērumā Komisija pārmet Beļģijas muitas dienestiem, ka tie nav pareizi piemērojuši AD‑CDU 33. pantu, jo abos SII lēmumos Taizeme bijusi norādīta kā attiecīgo motociklu izcelsmes valsts.

107    Tādējādi apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā ir ietverts pietiekams pamatojums, minot iemeslus, kuru dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka Beļģijas muitas dienesti ir pieņēmuši SII lēmumus, kas neatbilst Savienības tiesību aktiem muitas jomā.

108    Turklāt var norādīt, ka daži no šī sprieduma 102. punktā minētajiem prasītāju argumentiem saplūst ar kritiku par apstrīdētā lēmuma pamatotību. Tomēr pienākums pamatot lēmumus ir būtiska formas prasība, kas jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību. Lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz konsultēšanās procedūras, kura tiek veikta pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, pārkāpumu

110    Prasītājas apgalvo, ka Komisijai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija jāapspriežas ar kompetento padomdevēju komiteju un ka šajā gadījumā apspriešanās ar minēto komiteju, izmantojot rakstveida procedūru, bija nepietiekama, vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisija neesot paziņojusi nevienu faktisko un juridisko konteksta elementu, lai ļautu komitejas locekļiem paust savu viedokli. Turklāt prasītāju ieskatā apstāklim, ka rakstveida procedūrā notikušajā apspriedē četras dalībvalstis ir paudušas vēlmi iebilst pret apstrīdētā lēmuma projektu, esot bijis jāliek Komisijai “pēc iespējas ņemt vērā” šos apsvērumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV 2011, L 55, 13. lpp.), 4. panta 2. punkta izpratnē.

111    Komisija apstrīd šos apgalvojumus.

112    No Muitas kodeksa 285. panta izriet, ka Muitas kodeksa komiteja ir komiteja Regulas Nr. 182/2011 nozīmē. Turklāt no Muitas kodeksa 37. panta 2. punkta otrās un trešās daļas, lasot tās kopsakara ar minētā kodeksa 285. panta 2. un 6. punktu, izriet, ka tādi lēmumi kā apstrīdētais lēmums, ar kuriem dalībvalstīm tiek prasīts atcelt SII lēmumus, tiek pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 182/2011 4. pantā paredzēto konsultēšanās procedūru.

113    Regulas Nr. 182/2011 4. pantā “Konsultēšanās procedūra” ir noteikts:

“1. Ja tiek piemērota konsultēšanās procedūra, komiteja sniedz savu atzinumu, vajadzības gadījumā balsojot. Ja komiteja balso, atzinumu sniedz ar tās locekļu vienkāršu balsu vairākumu.

2. Komisija lemj par pieņemamā īstenošanas akta projektu, pēc iespējas ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti, apspriežoties komitejā, un sniegto atzinumu.”

114    Attiecībā uz iebildumu par procedūras, kas šajā lietā tiek īstenota rakstveidā, izmantošanu, neviena Regulas Nr. 182/2011 tiesību norma neaizliedz Komisijai veikt konsultēšanās procedūru saskaņā ar šo īpašo kārtību. Tieši pretēji, Regulas Nr. 182/2011 3. panta 5. punktā ir skaidri paredzēts, ka komitejas atzinumu konsultēšanās procedūrā var saņemt atbilstoši rakstveida procedūrai.

115    Attiecībā uz iebildumu par to, ka padomdevējai komitejai, izvērtējot apstrīdētā lēmuma projektu, neesot bijuši zināmi pietiekami faktiskie un juridiskie apstākļi, ir jānorāda, ka prasītājas nav pamatojušas šo iebildumu un katrā ziņā dalībvalstis, uz kurām tas attiecas galvenokārt, nav izteikušas nekādu kritiku šajā jautājumā, tālab nav elementu, kas ļautu secināt, ka delegācijas nebija varējušas ieņemt savu nostāju, zinot attiecīgos iemeslus. Tālab šis iebildums ir jānoraida.

116    Runājot par to dalībvalstu apsvērumu ņemšanu vērā, kuras ir izteikušas iebildumus pret lēmuma projektu, jānorāda, ka Regulas Nr. 182/2011 4. panta 2. punktā paredzētā prasība nav saistoša. Tādējādi Komisijai, kurai ir rīcības brīvība, nav saistošs nedz komitejas sniegtais atzinums, nedz a fortiori dažu tās locekļu atšķirīgie mazākuma viedokļi.

117    Proti, ar Regulas Nr. 182/2011 4. panta 2. punkta formulējumu “pēc iespējas ņemot vērā” tiek uzsvērts secinājumu, kas izriet no apspriedēm komitejā, tostarp tikai dažu tās locekļu pausto viedokļu, un minētās komitejas sniegtā galīgā atzinuma nesaistošais raksturs. Ja šādi secinājumi vai viedokļi būtu saistoši, nepietiktu ar to, ka Komisija pēc iespējas tos ņem vērā, riskējot sagrozīt Regulas Nr. 182/2011 4. panta formulējumu un mērķi, bet tai tie būtu jāievēro (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2019. gada 9. jūlijs, VodafoneZiggo Group//Komisija, T‑660/18, EU:T:2019:546, 44. punkts). Šo konstatējumu apstiprina salīdzinājums ar šīs regulas 5. pantā paredzēto pārbaudes procedūru, jo, kā izriet no šīs regulas 11. apsvēruma, pēdējai minētajai procedūrai būtu jānodrošina, ka Komisija nevar pieņemt īstenošanas aktus, ja tie neatbilst kompetentās komitejas atzinumam. Tas nozīmē, ka kompetentās komitejas atzinums Komisijai nav saistošs, ja – kā tas ir šajā lietā – tiek piemērota konsultēšanās procedūra.

118    Tomēr, kā pamatoti norāda prasītājas, judikatūrā jau ir atzīts, ka pienākums “pēc iespējas ņemot vērā” uzliek pienākumu norādīt pamatojumu tādējādi, ka Komisijai bija jāspēj izskaidrot atšķirības attiecībā uz secinājumiem, kas izriet no debatēm komitejā un sniegtā atzinuma (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2019. gada 9. jūlijs, VodafoneZiggo Group/Komisija, T‑660/18, EU:T:2019:546, 47. punkts).

119    Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts šī sprieduma 34. un 35. punktā aprakstītā administratīvā procesa beigās. It īpaši Komisija iesniedza apstrīdētā lēmuma projektu komitejas delegācijām 2021. gada 5. martā un četras dalībvalstis nosūtīja apsvērumus, iebilstot pret Komisijas pausto nostāju šajā projektā.

120    No pārskata, ko Komisija adresējusi Muitas kodeksa komitejas Izcelsme noteikšanas nodaļai 2021. gada 29. martā, izriet (skat. šī sprieduma 34. punktu), ka 23 dalībvalstis nebija pieņēmušas nostāju par apstrīdētā lēmuma projektu. Tādējādi lielākā daļa delegāciju savu piekrišanu minētajam apstrīdētā lēmuma projektam bija paudušas klusējot, piemērojot Regulas Nr. 182/2011 3. panta 5. punktu, un tālab komitejas sniegto atzinumu par apstrīdētā lēmuma projektu varēja uzskatīt par labvēlīgu atzinumu, attiecībā uz kuru Komisijai tātad nebija jāskaidro atšķirības.

121    No Muitas ekspertu grupas Izcelsmes noteikšanas nodaļas 2021. gada 20. aprīļa sanāksmes protokola izriet, ka no četrām delegācijām, kuras bija izteikušas iebildumus pret apstrīdētā lēmuma projektu, vismaz trīs ir izrādījušas precīzas un detalizētas bažas.

122    It īpaši šīs delegācijas ir izteikušas iebildumus attiecībā uz jautājumu par to, ka apstrīdētā lēmuma projektā nav izvērtēta pārcelšanas darbības vispārējā ekonomiskā racionalitāte un tas, vai jēdziens “mērķis” AD‑CDU 33. panta izpratnē ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz vienu vienīgu vai ekskluzīvu mērķi, nevis tikai kā tāds, kas attiecas uz vienu no vairākiem mērķiem.

123    Tādējādi šīs atrunas var ietilpt jēdzienā “secinājumi, kas izdarīti, apspriežoties komitejā” Regulas Nr. 182/2011 4. panta 2. punkta izpratnē, kas Komisijai bija “pēc iespējas” jāņem vērā šīs pašas tiesību normas izpratnē.

124    Tomēr no apstrīdētā lēmuma 7. apsvēruma izriet, ka, “pat ja izvairīšanās no tirdzniecības politikas pasākumiem var nebūt vienīgais ražošanas vietas maiņas mērķis, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, ir izpildīti [AD‑CDU] 33. panta pirmajā daļā minētie nosacījumi”.

125    Šādi rīkodamās, Komisija netieši, bet noteikti ir atbildējusi uz jautājumu, vai jēdziens “mērķis” AD‑CDU 33. panta izpratnē ir jāsaprot kā tāds, kas norāda uz vienu no vairākiem mērķiem, uzskatīdama, ka šis mērķis tādējādi var sadzīvot ar citiem mērķiem. Turklāt tā arī netieši, bet noteikti pamatoti ir uzskatījusi, ka pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka pārcelšanas darbības galvenais vai dominējošais mērķis ir bijis izvairīties no Savienības tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas, nav bijis jāpauž viedoklis par attiecīgās pārcelšanas darbības vispārējo ekonomisko racionalitāti.

126    No minētā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa un tālab pirmais pamats kopumā ir jānoraida.

4.      Par otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā

127    Prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz acīmredzamu kļūdu atbilstošo faktu vērtējumā, jo Komisija neesot ņēmusi vērā visus konteksta elementus un veidlapas 8‑K konteksts, saturs un priekšmets neesot tikuši pareizi izvērtēti.

a)      Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz visu atbilstošo faktu analīzes neesamību

128    Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā nav pārbaudījusi visus atbilstošos faktus, tostarp datumu, kurā pieņemts Harley‑Davidson lēmums pārcelt noteiktas ražošanas darbības uz Taizemi, šī lēmuma pamatā esošos komerciālos un ekonomiskos iemeslus, kā arī Taizemē īstenoto procesu un darbību veidu.

129    Komisija apstrīd šos argumentus.

130    Ir jānorāda, ka prasītāju argumenti attiecas uz jautājumu, vai Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērodama AD‑CDU 33. pantu, nemeklējot attiecīgās pārcelšanas ekonomisko pamatojumu. Taču šis jautājums jau ir izvērtēts, analizējot trešo pamatu.

131    Šajā ziņā no šī sprieduma 54.–63. punktā veiktās analīzes izriet – tā kā Komisija, balstīdamās uz tās rīcībā esošo informāciju, pamatoti ir konstatējusi, ka galvenais mērķis Harley‑Davidson Savienības tirgum paredzēto motociklu ražošanas darbības pārcelšanai uz Taizemi bija izvairīties no tādu tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanas, kas ieviesti ar Regulu 2018/886, tādējādi tā, piemērodama AD‑CDU 33. pantu, bez nepieciešamības pārbaudīt faktus, kas attiecas uz citiem iespējamiem pārcelšanas darbības mērķiem, varēja likumīgi secināt, ka šī darbība nebija ekonomiski pamatota.

132    No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu veidlapas 8‑K konteksta, satura un priekšmeta vērtējumā

133    Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā apstākļus, kādos veidlapa 8‑K tika publiskota. Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka Komisija ir piešķīrusi pārāk lielu nozīmi frāzei, saskaņā ar kuru ar attiecīgo pārcelšanu būtu jāļauj “izvairīties no tarifu sloga”, ko rada papildu muitas nodokļi, lai gan citi apstākļi pamato šo pārcelšanu. Tādējādi prasītāju ieskatā Komisija ir piešķīrusi absolūtu pierādījuma spēku vienam paziņojumam un nav ņēmusi vērā kontekstu, kādā šis paziņojums tika sniegts, vai auditoriju, kurai tas bija adresēts, un to, ka šī paziņojuma mērķis bija kliedēt bažas, izslēdzot jebkādus citus pierādījumus. Visbeidzot, prasītājas apgalvo – pat ja viens no faktoriem, kas pamato pārcelšanu, bija izvairīties no papildu muitas nodokļu uzlikšanas, Komisija nav līdzsvarojusi šo mērķi ar citiem attiecīgās pārcelšanas mērķiem.

134    Komisija noliedz šos apgalvojumus.

135    Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 24. un 25. punktā izklāstītajiem faktiem, atbildēdama uz Regulas 2018/886 spēkā stāšanos, Harley‑Davidson 2018. gada 25. jūnijā iesniedza SEC veidlapu 8‑K, ar kuru bija paredzēts informēt tās akcionārus par papildu muitas nodokļu uzlikšanu tās precēm, kas Savienībā importētas no Amerikas Savienotajām Valstīm kopš 2018. gada 22. jūnija. Šajā veidlapā Harley‑Davidson arī paziņoja par savu nodomu pārcelt atsevišķu Savienības tirgum paredzētu motociklu ražošanu no Amerikas Savienotajām valstīm uz tās starptautiskajām ražotnēm, lai izvairītos no attiecīgajiem Savienības tirdzniecības politikas pasākumiem.

136    Tostarp veidlapā 8‑K ir ietverta šāda frāze: “Lai ilgtermiņā segtu šī tarifu sloga būtiskās izmaksas, Harley‑Davidson īstenos plānu, kurā noteikts, ka [Savienībai] paredzēto motociklu ražošana no Amerikas Savienotajām Valstīm tiks pārcelta uz tās starptautiskajām ražotnēm ar mērķi izvairīties no tarifu sloga.”

137    No tā izriet, ka vismaz viens no faktoriem, kas pamatoja attiecīgo pārcelšanu, bija izvairīties no papildu muitas nodokļu uzlikšanas, un prasītājas to neapstrīd. Turklāt šī sprieduma 64.–72. punktā ir konstatēts, ka vēlme izvairīties no papildu muitas nodokļu uzlikšanas bija galvenais vai dominējošais mērķis attiecīgajam lēmumam par pārcelšanu.

138    Tālab Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā apgalvodama, ka “pēc Eiropas Savienības tirdzniecības politikas pasākumu publicēšanas [Harley‑Davidson] ar [SEC] 2018. gada 25. jūnijā iesniegto 8‑K veidlapu ziņoja par savu plānu Eiropas Savienības tirgum paredzētu atsevišķu motociklu ražošanu pārcelt no Amerikas Savienotajām Valstīm uz tā starptautiskajām ražotnēm citā valstī, lai izvairītos no Eiropas Savienības tirdzniecības politikas pasākumiem”, un ka “[..] izvairīšanās no [attiecīgajiem] tirdzniecības politikas pasākumiem var nebūt vienīgais ražošanas vietas maiņas mērķis [..]”.

139    Runājot par to, vai Komisijai bija jāņem vērā citi faktori, tādi kā konteksta elementi, veidlapas 8‑K priekšmets vai arī citi mērķi, kas sasniedzami ar attiecīgo pārcelšanu, ir jānorāda, ka tas attiecas uz jautājumu, vai Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu AD‑CDU 33. panta interpretācijā, pamatodama savu secinājumu ar konstatējumu, ka šīs pārcelšanas dominējošais mērķis bija izvairīties no papildu muitas nodokļu uzlikšanas, kas jau ir pārbaudīts un noraidīts, analizējot trešo pamatu un šī pamata pirmo daļu.

140    No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa, kā arī tālab otrais pamats kopumā ir jānoraida.

5.      Par piekto pamatu, kas attiecas uz Savienības tiesību vispārējo principu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pārkāpumu

141    Ar piekto pamatu prasītājas apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības, diskriminācijas aizlieguma un samērīguma princips, tiesības uz labu pārvaldību, darījumdarbības brīvība un tiesības uz īpašumu.

a)      Par piektā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

142    Prasītājas norāda, ka apstrīdētais lēmums – tāpat kā tā piemērošana un sekas – nebija paredzams, it īpaši attiecībā uz Beļģijas dienestiem; par to liecinot fakts, ka tie atsauca piecus SII lēmumus, kas bija pieņemti attiecībā uz prasītājām, nevis tikai divus SII lēmumus, kuri norādīti apstrīdētajā lēmumā. Turklāt prasītājas apgalvo – tas, ka Komisija neatsauca SII lēmumus brīdī, kad tie tika pieņemti, ir rīcība, kas radīja tiesisko paļāvību, – un atgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka divu gadu laikposms no nepareiza lēmuma publicēšanas līdz Komisijas mēģinājumam veikt korekcijas nebija saprātīgs. Prasītājas arī apgalvo, ka Komisijas vadlīnijās par saistošu informāciju izcelsmes jomā ir norādīts, ka uz SII lēmuma atsaukšanu attiecas Muitas kodeksa 22. panta 6. punkta nosacījumi attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītām, tālab tās varēja likumīgi sagaidīt, ka Komisija ar tām sazinās procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka nepastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kurām būtu bijis jāprevalē pār to privātajām interesēm.

143    Komisija apstrīd šos argumentus.

144    SII lēmumi, kas pieņemti, piemērojot Muitas kodeksa 33. pantu, ir lēmumi, ar kuriem valstu muitas dienesti, atbildēdami uz to importētāju pieteikumiem, kuri vēlas saņemt garantijas par tādu noteikumu interpretāciju, kas ļauj noteikt importētas preces izcelsmes valsti, apliecina noteiktu Savienībā importēto preču ģeogrāfisko izcelsmi. Saistošas izcelsmes informācijas mērķis ir sniegt saimnieciskās darbības subjektam drošību, ja saglabājas šaubas par Savienībā importētas preces ģeogrāfisko izcelsmi, tādējādi aizsargājot to attiecībā uz jebkuru turpmāku valsts muitas iestāžu pieņemtās nostājas maiņu uz noteiktu laiku (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1998. gada 29. janvāris, Lopex Export, C‑315/96, EU:C:1998:31, 28. punkts). Tomēr šādas informācijas mērķis nav – un tās rezultātā saimnieciskās darbības subjektam nevar galīgi – garantēt, ka ģeogrāfiskā izcelsme, uz kuru tas atsaucas, vēlāk netiks mainīta, it īpaši tādēļ, ka pēc Komisijas lūguma Muitas kodeksa 34. panta 11. punktā paredzētā iemesla dēļ tiek atsaukts saņemtais SII lēmums, proti, vajadzība garantēt preču pareizas izcelsmes noteikšanu.

145    Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka uz tiesiskās paļāvības principu nevar atsaukties attiecībā uz precīzu Savienības tiesību akta normu, jo tai pretrunā esoša par Savienības tiesību piemērošanu atbildīgās valsts iestādes rīcība saimnieciskās darbības subjektam nevar radīt tiesisko paļāvību, ka tas gūs labumu no Savienības tiesībām pretrunā esošas attieksmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. aprīlis, Sony Supply Chain Solutions (Europe), C‑153/10, EU:C:2011:224, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Tomēr šajā lietā no trešā pamata analīzes izriet, ka AD‑CDU 33. pantā pietiekami precīzi ir reglamentēts nosacījums par apstrādes vai pārstrādes ekonomiski pamatotu raksturu. Turklāt no Muitas kodeksa 60. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā pietiekami precīzi ir reglamentēti citi nosacījumi, kas ir jāievēro, lai noteiktu Savienībā importēto preču izcelsmi.

147    No tā izriet, ka Beļģijas muitas dienesti, kuru uzdevums ir piemērot Savienības tiesības, pieņemdami SII lēmumus, ir rīkojušies pretrunā Savienības tiesībām un šī rīcība nevarēja radīt prasītājām tiesisko paļāvību.

148    Attiecībā uz jautājumu par laikposmu, kas pagājis no datuma, kurā Komisija uzzināja par attiecīgo SII lēmumu esamību, līdz dienai, kad tā lūdza Beļģijas muitas dienestus šos lēmumus atsaukt, šī atsaukšana faktiski attiecas uz šī pamata trešo daļu, kas tiks aplūkota, izvērtējot minēto daļu, kura attiecas uz tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu.

149    Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju apgalvojumu, ka tās varēja likumīgi sagaidīt, ka Komisija ar tām sazinās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai šo apgalvojumu noraidītu, pietiek konstatēt, ka piektā pamata pirmajā daļā šis apgalvojums ir balstīts uz Muitas kodeksa 22. panta 6. punkta interpretāciju, kura attiecas vienīgi uz procedūru, kas jāievēro valstu muitas dienestiem, nevis uz procedūru, kas jāievēro Komisijai.

150    No iepriekš minētā izriet, ka piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par piektā pamata otro daļu, kas attiecas uz diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principa pārkāpumu

151    Prasītājas apgalvo, ka no bijušā Komisijas priekšsēdētāja, kā arī no tā laika tirdzniecības komisāra paziņojumiem izriet, ka Harley‑Davidson līdzās citām amerikāņu preču zīmēm bija īpaši norādīta kā attiecīgo pretpasākumu tiesību objekts, lai izdarītu spiedienu uz noteiktām amerikāņu politikas atbildīgajām amatpersonām, nevis pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Tās piebilst, ka apstrīdētā lēmuma iedarbība bija nesamērīga ar sasniedzamo mērķi un pastāvēja citi mazāk ierobežojoši risinājumi, vai arī tās būtu varējušas izmantot garantijas, piemēram, tapt brīdinātas, ka Komisija ir paredzējusi pārskatīt Beļģijas dienestu veikto AD‑CDU 33. panta kritērija interpretāciju, dodot tām iespēju iesniegt apsvērumus.

152    Komisija noliedz šos apgalvojumus.

153    Vispārējā tiesa norāda – ciktāl prasītājas būtībā apgalvo, ka pret tām ir tikusi īstenota diskriminējoša attieksme, jo pret Harley‑Davidson līdzās citām amerikāņu preču zīmēm tikuši vērsti konkrēti Savienības augsta līmeņa amatpersonu publiskie paziņojumi, lai uz tām attiecinātu attiecīgos pretpasākumus, prasītājas pārsniedz šī strīda robežas.

154    Proti, šī prasītāju kritika patiesībā attiecas nevis uz apstrīdēto lēmumu, bet gan tieši uz Regulu 2018/886, ar kuru tika ieviesti papildu muitas nodokļi un kurā, pēc to domām, esot nepamatoti iekļauta Harley‑Davidson. Turklāt un katrā ziņā Regulā 2018/886 nav minēts nosaukums Harley‑Davidson, bet gan ir paredzēti produkti, kas atbilst nomenklatūras kodam 8711 50 00, proti, “motocikli [..] ar atgriezeniskās virzes kustības iekšdedzes virzuļmotoru, kura darba tilpums pārsniedz 800 cm³”. Lai gan šāda preču kategorija patiešām atbilst Harley‑Davidson ražotajiem motocikliem, tomēr nevar izslēgt, ka motocikli, kurus ražo citas Amerikas Savienotajās Valstīs dibinātas sabiedrības, arī var ietilpt šajā objektīvi definētajā kategorijā, nenorādot konkrētu preču zīmi, un to tiesas sēdē apstiprināja prasītājas, nosaucot citu amerikāņu ražotāju.

155    Attiecībā uz jautājumu par apstrīdētā lēmuma samērīgumu un diskriminējošo raksturu pietiek norādīt, ka ar minēto lēmumu Komisija ir vienīgi lūgusi valsts muitas dienestus atcelt SII lēmumus, jo šie lēmumi nav tikuši pieņemti saskaņā ar Savienības tiesībām. Pirmkārt, lūgums nodrošināt atbilstību piemērojamajam tiesiskajam regulējumam nav nesamērīgs. Otrkārt, prasītājas nepierāda un pat neapgalvo, ka Komisija būtu atturējusies prasīt valsts dienestiem grozīt SII lēmumus attiecībā uz citu tādu produktu ražotāju, kas atbilst nomenklatūras kodam 8711 50 00. Turklāt nekas neliecina, ka Komisija nebūtu rīkojusies tieši tāpat, ja būtu pieņemti citi SII lēmumi, kas neatbilst Savienības tiesībām.

156    No tā izriet, ka piektā pamata otrā daļa ir jānoraida.

c)      Par piektā pamata trešo daļu, kas attiecas uz tiesību uz labu pārvaldību un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

157    Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav piemērojusi savu lēmumu pieņemšanas procesu objektīvi un apstrīdētajam lēmumam var būt tikai politiska izcelsme. Tās arī pārmet Komisijai, ka tā nav pieņēmusi apstrīdēto lēmumu saprātīgā termiņā un sazinājusies ar tām pirms minētā lēmuma pieņemšanas – vismaz ar Beļģijas dienestu starpniecību. Šajā ziņā prasītājas atgādina, ka tiesības tikt uzklausītam ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem neatkarīgi no piemērojamā tiesiskā regulējuma satura.

158    Komisija apstrīd šos argumentus.

159    Saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. pantu ikvienai personai tostarp ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs. Šī objektivitātes prasība ietver subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam ieinteresētās struktūras darbiniekam, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas par tās neitralitāti (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punkts un tajā minētā judikatūra).

160    Šajā lietā ir taisnība, ka no bijušā Komisijas priekšsēdētāja 2018. gada marta komentāriem, kas izklāstīti presē, izriet, ka “[papildu] nodokļi ir piemērojami attiecībā uz Harley‑Davidson motocikliem, Levi džinsiem, Bourbon [viskiju]”. Tomēr prasītājas no šiem spontānajiem apgalvojumiem vien nevar secināt, ka Komisija būtu pārkāpusi objektivitātes prasību. Vispirms Komisija ar apstrīdēto lēmumu, kas pieņemts 2021. gada martā, veicot valstu muitas iestāžu pieņemto SII lēmumu a posteriori pārbaudi, vienīgi lūdza Beļģijas muitas dienestus atcelt attiecīgos SII lēmumus, jo Komisija pamatoti uzskatīja, ka tie ir pretrunā Savienības tiesībām. Proti, Komisija, pamatodamās uz AD‑CDU 33. pantu, pieņēma apstrīdēto lēmumu vienīgi ar mērķi garantēt pareizas izcelsme noteikšanu Harley‑Davidson ražotajiem motocikliem, tālab tai nevar pārmest prasītāju formulēto objektivitātes trūkumu. Turklāt prasītājas katrā ziņā nav norādījušas nevienu apstākli, kas būtu saistīts ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, izņemot vispārīgus un abstraktus apsvērumus saistībā ar apgalvoto politisko gribu uzlikt attiecīgos papildu muitas nodokļus, lai pierādītu Komisijas objektivitātes un neitralitātes neesamību.

161    Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt. Tiesības tikt uzklausītam ir daļa no tiesībām uz aizstāvību, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš piemērojams pat tad, ja šajā ziņā nav īpaša tiesiskā regulējuma. Šis princips nozīmē, ka tādu lēmumu adresātiem, ar ko būtiski tiek skartas viņu intereses, ir jādod iespēja atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par strīdīgā lēmuma pamatojumā pret tiem izvirzītajiem nelabvēlīgajiem elementiem (skat. spriedumu, 2021. gada 28. oktobris, Vialto Consulting/Komisija, C‑650/19 P, EU:C:2021:879, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Turklāt no judikatūras izriet, ka, lai tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ varētu atcelt attiecīgo aktu, ir jābūt iespējai, ka administratīvais process būtu varējis beigties ar citādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 49. punkts). Tādējādi prasītājam ir jāsniedz pierādījumi, iesniedzot konkrētus pierādījumus vai vismaz pietiekami ticamus un precīzus argumentus vai norādes, ka Komisijas lēmums varēja būt citāds, tādējādi ļaujot konkrēti raksturot tiesību uz aizstāvību aizskārumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 29. jūnijs, SGL Carbon/Komisija, C‑308/04 P, EU:C:2006:433, 98. punkts).

163    Visbeidzot, saprātīga termiņa ievērošana administratīvajā procesā ir Savienības tiesību vispārējs princips. Turklāt pamatprasība par tiesisko drošību, kas neļauj Komisijai neierobežoti ilgi izmantot savas pilnvaras, pieprasa, lai tiesa izvērtētu, vai administratīvā procesa norises rezultātā nav konstatējama pārmērīgi novēlota šīs iestādes rīcība (skat. spriedumu, 2016. gada 22. aprīlis, Francija/Komisija, T‑56/06 RENV II, EU:T:2016:228, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

164    Procedūras ilguma saprātīgums ir jāvērtē, ņemot vērā tādus katras atsevišķas lietas apstākļus kā lietas sarežģītība un lietas dalībnieku uzvedība (skat. spriedumu, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

165    Piektā pamata trešā daļa ir jāizvērtē, ņemot vērā tieši šo principu kontekstu.

1)      Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu

166    Attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Komisija nav devusi prasītājām iespēju iesniegt apsvērumus procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, kas, uzdodot Beļģijas dienestiem atcelt divus pirmos minētos SII lēmumus un nepastāvot iespējai šiem pēdējiem minētiem neizpildīt šo rīkojumu, ir individuāls pasākums, kurš pieņemts attiecībā uz prasītājām un tās ietekmē nelabvēlīgi. Nevar piekrist Komisijas argumentam, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūrā ir paredzēta tikai divpusēja informācijas apmaiņa starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, ņemot vērā šī sprieduma 161. punktā atgādināto apstākli, ka šīs tiesības ir piemērojamas pat tad, ja nav īpaša tiesiskā regulējuma. Turklāt apstāklis, ka prasītājas varēja vai būtu varējušas sniegt savus apsvērumus Beļģijas muitas dienestiem gan pirms attiecīgo SII lēmumu pieņemšanas, gan, kā uzskata Komisija, laikposmā no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas līdz lēmuma par minēto SII lēmumu faktisku atcelšanu pieņemšanai, neļauj uzskatīt, ka Komisija būtu ievērojusi tai uzlikto pienākumu uzklausīt prasītājas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

167    Tomēr šis pārkāpums šajā lietā apstrīdētā lēmuma atcelšanu var izraisīt tikai tad, ja pastāv iespēja, ka šī pārkāpuma dēļ administratīvais process būtu varējis beigties ar citādi, tādējādi konkrēti apdraudot tiesības uz aizstāvību.

168    Tomēr apstrīdētajā lēmumā, veicot a posteriori pārbaudi par valstu muitas iestāžu pieņemtajiem SII lēmumiem, vienīgi lūdzot Beļģijas muitas dienestus atcelt SII lēmumus, kuros nepareizi piemērots AD‑CDU 33. pants, Komisija ir tikai izmantojusi kompetenci, kas tai piešķirta ar Muitas kodeksa 34. panta 11. punktu, lai lūgtu dalībvalsti atcelt SII lēmumus un garantētu preču pareizu un vienotu izcelsmes noteikšanu.

169    Apstrīdētajā lēmumā ir ietverta Savienības tiesību normas, proti, AD‑CDU 33. panta, interpretācija un piemērošana, saistībā ar kuru šī sprieduma 53.–73. punktā ir nospriests, ka tajās nav pieļauta neviena kļūda. Tādējādi, pat pieņemot, ka prasītājas būtu varējušas iesniegt apsvērumus procedūrā, kuras dēļ tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Komisijas veiktā AD‑CDU 33. panta interpretācija un piemērošana nevarētu būt citāda. Tomēr tikai atšķirību dēļ attiecībā uz AD‑CDU 33. panta interpretāciju, kas atklājās, lasot saraksti starp Beļģijas dienestiem un Komisiju, kuru pēdējā minētā iesniedza, atbildēdama uz 2022. gada 30. jūnija procesa organizatorisko pasākumu, risinājumi, kas attiecīgi tika izmantoti attiecībā uz šī panta piemērošanu šīs lietas faktiem, nebija tādi paši.

170    Katrā ziņā, kā jau norādīts šī sprieduma 65. un 66. punktā, prasītājas Vispārējā tiesā nav iesniegušas konkrētu informāciju, kas varētu pierādīt, ka attiecīgā pārcelšana būtu bijusi pamatota galvenokārt ar apsvērumiem, kuri nav saistīti ar papildu muitas nodokļu ieviešanu, lai gan tām ir pierādīšanas pienākums, kā tas atgādināts šī sprieduma 162. punktā.

2)      Par saprātīga termiņa principa pārkāpumu

171    Attiecībā uz apgalvoto saprātīga termiņa neievērošanu administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, vispirms jānorāda, ka Muitas kodeksa 34. panta 11. punktā, ar kuru Komisijai ir atļauts lūgt dalībvalstij atcelt SII lēmumus, lai nodrošinātu pareizu un vienotu preču izcelsmes noteikšanu, kā to turklāt pamatoti norāda Komisija, nav paredzēts nekāds, pat ne orientējošs termiņš, lai tā veiktu SII lēmumu, kuri tai tiek paziņoti saskaņā ar Regulas 2015/2447 19. pantu, pārbaudi (skat. šī sprieduma 12. punktu).

172    Tomēr tas vien, ka Komisijai nav noteikts nekāds termiņš, lai lūgtu dalībvalsti atcelt SII lēmumus, nav šķērslis tam, lai Savienības tiesa pārbaudītu, vai šī iestāde ir ievērojusi saprātīgu termiņu.

173    Šajā lietā jākonstatē, ka Beļģijas muitas dienesti attiecīgos SII lēmumus Komisijai paziņoja 2019. gada 21. augustā un Komisija 2020. gada 5. oktobrī sazinājās ar šiem dienestiem, lai tiem darītu zināmu savu nodomu lūgt atcelt minētos lēmumus.

174    Pēc sarakstes ar Beļģijas dienestiem, kuras laikā pēdējie minētie iesniedza apsvērumus ar 2020. gada 13. novembra elektroniskā pasta vēstuli, Komisija kopš 2020. gada 22. decembra ir sākusi procedūru apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, kuras rezultātā tā ir uzdevusi jautājumus dažādiem ģenerāldirektorātiem. 2021. gada 5. martā Komisija ir iesniegusi apstrīdētā lēmuma projektu visām delegācijām Muitas kodeksa komitejas Izcelsmes noteikšanas nodaļā konsultēšanās procedūrā un atbilstoši rakstveida procedūrai. Pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas 2021. gada 31. martā, Komisija 2021. gada 29. martā nosūtīja Muitas kodeksa komitejas Izcelsmes noteikšanas nodaļai pārskatu.

175    Tādējādi, lai gan ir skaidrs, ka starp Beļģijas muitas dienestu paziņojumu par attiecīgajiem SII lēmumiem un pirmo Komisijas sazināšanos ar tiem par iespējamu lūgumu atcelt šos lēmumus pagāja nedaudz vairāk nekā trīspadsmit mēnešu, tomēr nevar uzskatīt, ka sešpadsmit mēnešu termiņš, kas pagāja starp minēto paziņojumu un iekšējās formālās procedūras sākšanu, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, ir pārmērīgs tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, un tos turklāt raksturo bezprecedenta raksturs, Komisijai izmantojot Muitas kodeksa 34. panta 11. punktā tai piešķirtās pilnvaras pieprasīt dalībvalstij atcelt SII lēmumus, lai nodrošinātu pareizu un vienotu preču izcelsmes noteikšanu.

176    Turklāt jānorāda, ka Komisija vēlāk pieņēma apstrīdēto lēmumu administratīvā procesa, kas ilga mazāk nekā četrus mēnešus, noslēgumā, kura laikā bija jāapspriežas ar vairākām institucionālajām pusēm un tām bija iespēja izteikt savus apsvērumus, un tas liecina par zināmu ātrumu.

177    No tā izriet, ka piektā pamata trešā daļa ir jānoraida.

d)      Par piektā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu pārkāpumu

178    Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir interpretējusi AD‑CDU 33. pantu tādējādi, ka tas liedz saimnieciskās darbības subjektiem likumīgi izvēlēties to darījumdarbības vietu, tādējādi pārkāpjot to darījumdarbības brīvību un tiesības uz īpašumu. Tomēr prasītāju ieskatā jebkāda Komisijas iejaukšanās sabiedrību pieņemtajos komerclēmumos nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai sasniegtu leģitīmu mērķi, un, lai gan Savienības tirdzniecības un muitas procedūras kontrole ir leģitīms mērķis, tā tomēr ir jāīsteno stingri noteiktās robežās, lai neradītu patvaļīgu iejaukšanos politiskos mērķos.

179    Komisija noliedz šos apgalvojumus.

180    Šajā ziņā jāatzīmē, ka 2013. gada 22. janvāra sprieduma Sky Österreich (C‑283/11, EU:C:2013:28) 41.–46. punktā Tiesa ir atgādinājusi, ka ar Pamattiesību hartas 16. pantu piešķirtā aizsardzība ietver brīvību veikt saimniecisku vai komerciālu darbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci. Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru darījumdarbības brīvība nav absolūta prerogatīva, bet tā ir jāņem vērā, ievērojot tās funkciju sabiedrībā. Pamatojoties uz šo judikatūru un ņemot vērā Pamattiesību hartas 16. panta formulējumu, kas atšķiras no citām pamatbrīvībām, kuras noteiktas tās II sadaļā, un ir līdzīgs atsevišķiem šīs pašas Pamattiesību hartas IV sadaļas noteikumiem, darījumdarbības brīvību var pakļaut plaša mēroga valsts varas iejaukšanās pasākumiem, kuri vispārējās interesēs var radīt ierobežojumus saimnieciskās darbības īstenošanai.

181    Saskaņā ar Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.

182    Ņemot vērā, ka Pamattiesību hartas 16. pantā un 17. panta 1. punktā garantētās tiesības nav absolūtas, to īstenošanā var noteikt ierobežojumus, kas pamatoti ar Savienības vispārējo interešu mērķiem. Saskaņā Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktu visiem tajā paredzēto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība, un, ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

183    Šajā lietā prasītājas neprecizē faktus, ar ko varētu pamatot apgalvojumus, kurus tās formulē šajā daļā un kuri varētu pierādīt, ka ar apstrīdēto lēmumu būtu nesamērīgi ierobežotas to tiesības uz īpašumu vai darījumdarbības brīvība.

184    Turklāt, pirmkārt, iespējams šo pamattiesību ierobežojums, pat ja tas tiktu pierādīts, nebūtu apstrīdētā lēmuma sekas. Patiesībā šāda ierobežojuma, pieņemot, ka tas ir pierādīts, pamatā ir Regula 2018/886, ar kuru tika ieviesti papildu muitas nodokļi. Tomēr, kā izriet no lietas materiāliem, prasītājas ar šo prasību nav apstrīdējušas minētās regulas tiesiskumu. Otrkārt, ir arī jāuzskata – tā kā nav pierādīts, ka apstrīdētais lēmums radītu šķērsli tam, lai prasītājas Savienībā tirgotu Harley‑Davidson ražotos motociklus, –, ka šis lēmums nesamērīgi netraucē nedz prasītāju tiesības veikt saimniecisko darbību Savienības tirgū, nedz to tiesību uz īpašumu īstenošanu attiecīgo motociklu ražošanā un tirdzniecībā.

185    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, piektā pamata ceturtā daļa un tālab arī piektais pamats kopumā ir jānoraida.

6.      Par sesto pamatu, kas attiecas uz Komisijas pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu politiskiem mērķiem

186    Prasītājas apgalvo, ka brīdis, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ļoti skaidri parādot, ka Komisijas rīcību pamatoja politiski apsvērumi. Tādējādi tās apgalvo, ka Komisija ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras, kas tai ļauj nodrošināt, lai Savienībā importēto preču izcelsme tiktu pareizi noteikta, lūdzot valstu muitas dienestus atcelt SII lēmumus tikai vai galvenokārt citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tās tikušas piešķirtas, tādējādi apdraudot šo pilnvaru mērķi – nodrošināt saimnieciskās darbības subjektiem pareizus un vienotus “konkurences nosacījumus”.

187    Komisija apstrīd šos apgalvojumus.

188    Vispārējā tiesa norāda, ka, aizbildinādamās ar apgalvoto “pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu”, prasītājas ar saviem apgalvojumiem patiesībā ar sesto pamatu norāda, ka Komisija esot nepareizi izmantojusi pilnvaras. Proti, ar saviem argumentiem prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot slēpts tirdzniecības politikas pasākums ar mērķi izdarīt spiedienu uz Amerikas Savienoto Valstu valdību, lai tā atteiktos no muitas nodokļiem, kas uzlikti saskaņā ar 1962. gada Likuma par tirdzniecības paplašināšanu 232. pantu.

189    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pilnvaru nepareiza izmantošana tiesību aktu skar tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir jākonstatē, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tāpēc, lai sasniegtu citus, nevis iepriekš paredzētos mērķus, vai tāpēc, lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā ir īpaši paredzēta, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. spriedumu, 2019. gada 20. marts, Foshan Lihua Ceramic/Komisija, T‑310/16, EU:T:2019:170, 176. punkts un tajā minētā judikatūra).

190    Tomēr prasītājas nav iesniegušas nevienu konkrētu pierādījumu, izņemot neskaidrus un abstraktus apgalvojumus, kas varētu pierādīt, ka Komisija minēto lēmumu būtu pieņēmusi citiem mērķiem, nevis tiem, uz kuriem iepriekš norādīts, proti, nodrošināt Savienībā importēto preču pareizu un vienotu izcelsmes noteikšanu. Lai gan prasītājas ir iesniegušas rakstus presē, no kuriem daži turklāt ir vēlāki par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, ir jākonstatē, ka šie raksti neattiecas nedz uz apstrīdēto lēmumu, nedz uz līdzīgiem lēmumiem. Turklāt šajos rakstos drīzāk ir norādīts uz Komisijas bažām par iespējama strīda saasināšanos starp Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm saistībā ar Regulas 2018/886 II pielikumā paredzēto papildu muitas nodokļu stāšanos spēkā.

191    Tālab, aprobežodamās ar apgalvojumu, ka apstrīdētais lēmums esot pieņemts “politiskiem mērķiem”, prasītājas balstās tikai uz apgalvojumu.

192    Tādējādi nekas neliecina par to, ka procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, būtu uzsākta tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, kas minēti šī sprieduma 190. punktā.

193    No tā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida.

194    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida.

C.      Par pieteikumu attiecībā uz pierādījumu savākšanas un procesa organizatoriskajiem pasākumiem

195    Komisija apgalvo, ka prasītāju prasījumu trešā daļa, ar kuru tās lūdz Vispārējo tiesu noteikt procesa organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus, ko tā uzskata par atbilstošiem, ir zaudējusi priekšmetu, jo dokumenti, uz kuriem atsaucas prasītājas, ir tikuši publiskoti, atbildot uz to lūgumu, kas iesniegts, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

196    Prasītājas uzskata, ka Vispārējā tiesa tomēr varētu atzīt par lietderīgu lūgt Komisijai iesniegt plašākus pierādījumus, jo Komisijas publiski pieejamie dokumenti neļauj pietiekami pamatot savus apgalvojumus.

197    Attiecībā uz procesa organizatorisko pasākumu vai pierādījumu savākšanas pasākumu lūgumu, ko iesniedzis prāvas dalībnieks, vērtējumu, jāatgādina, ka Vispārējā tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata (skat. spriedumu, 2007. gada 22. novembris, Sniace/Komisija, C‑260/05 P, EU:C:2007:700, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

198    Šajā lietā prasītājas nav precīzi norādījušas iemeslus, kas pamatotu šo lūgumu par procesa organizatoriskajiem pasākumiem vai pierādījumu savākšanas pasākumiem, kā noteikts Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta 2. punktā.

199    Katrā ziņā jānorāda, ka lietas materiālos ietvertā informācija ir pietiekama, lai Vispārējā tiesa varētu pieņemt nolēmumu, jo tā varēja lietderīgi lemt, pamatojoties uz tiesvedības laikā izvirzītajiem prasījumiem, pamatiem un argumentiem un ņemot vērā lietas dalībnieku iesniegtos dokumentus.

200    Tālab pieteikums par pierādījumu savākšanas un procesa organizatoriskajiem pasākumiem ir jānoraida.

201    No tā izriet, ka prasība ir pilnībā jānoraida, nelemjot par Komisijas iesniegtā dokumenta par tiesas sēdes rīkošanu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas ietver 2018. gada 24. jūlijā notikušās telefonkonferences starp Harley‑Davidson un tās akcionāru pārstāvjiem ierakstu, pieņemamību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

202    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

203    Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka tās atlīdzina tiesāšanās izdevumus saskaņā Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Harley‑Davidson Europe Ltd un Neovia Logistics Services International atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Papasavvas Svenningsen Jaeger

Mac Eochaidh       Pynnä

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 1. martā.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.