Prasība, kas celta 2010. gada 8. septembrī - Dornbracht/Komisija

(lieta T-386/10)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Aloys F. Dornbracht GmbH&Co. KG (Iserlohn, Vācija) (pārstāvji -H. Janssen, T. Kapp un M. Franz, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

pakārtoti, samazināt apstrīdētajā lēmumā prasītājai uzlikto naudas sodu;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja vēršas pret Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmumu C(2010)4185, galīgā redakcija, lietā COMP/39092 - Vannas istabu ierīces un iekārtas. Apstrīdētajā lēmumā prasītājai un vairākiem citiem uzņēmumiem tika uzlikts naudas sods par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu. Komisija uzskata, ka prasītāja ir bijusi ilgstošas aizliegtas vienošanās vai saskaņotu darbību dalībniece vannas istabu iekārtu un ierīču tirgū Vācijā un Austrijā.

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza astoņus pamatus.

Kā pirmo pamatu prasītāja izvirza Regulas (EK) Nr. 1/2003 ¹ 23. panta 2. punkta pārkāpumu, jo atbildētāja neesot ņēmusi vairākus prasītājas vainu mīkstinošus apstākļus.

Kā otro prasības pamatu prasītāja norāda Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta pārkāpumu, jo atbildētāja, interpretējot šīs regulas 23. panta 2. punkta otro teikumu, padara par neiespējamu novērtēt prasītājai inkriminētā pārkāpuma smagumu.

Turpinājumā kā trešo prasības pamatu prasītāja izvirza vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo atbildētāja, noteikdama fiksētas summas, neesot ņēmusi vērā prasītājas dalības apmēru.

Ceturtā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka atbildētāja, nosakot naudas sodu neesot pārkāpumu samērojusi ar pārkāpumiem citās tās izskatītajās lietās un tādējādi neesot ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

Kā piekto prasības pamatu prasītāja izvirza naudas soda apmēra nesamērīgumu, jo atbildētāja neesot ņēmusi vērā prasītājas ierobežotās ekonomiskās spējas.

Sestajā prasības pamatā prasītāja atsaucas uz to, ka atbildētāja naudas sodus esot aprēķinājusi atbilstoši 2006. gada naudas sodu aprēķināšanas pamatnostādnēm ² un tādējādi apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts atpakaļejošas spēka aizliegums.

Kā septīto pamatu prasītāja norāda, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā ir pārkāpts noteiktības princips.

Visbeidzot, kā astoto prasības pamatu prasītāja apgalvo, ka naudas sods ir noteikts prettiesiski, jo naudas sods esot noteikts saskaņā ar naudas sodu aprēķināšanas pamatnostādnēm, kurās atbildētājai ir paredzēta pārāk plaša rīcības brīvība.

____________

¹ - Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).

² - Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.).