Lieta T‑107/17
Frank Steinhoff u.c.
pret
Eiropas Centrālo banku
Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2019. gada 23. maija spriedums
Ārpuslīgumiskā atbildība – Ekonomikas un monetārā politika – ECB – Valstu centrālās bankas – Grieķijas valsts parāda restrukturizācija – Privātā sektora iesaiste – Kolektīvās rīcības klauzulas – Grieķijas parāda vērtspapīru obligātā apmaiņa – Privātie kreditori – ECB atzinums – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Pacta sunt servanda princips – Pamattiesību hartas 17. panta 1. un 2. punkts – LESD 63. panta 1. punkts – LESD 124. pants
1. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Termiņi prasību celšanai – Piecgadu noilgums – Prasības pieteikuma iesniegšana dienā pirms termiņa beigām – Pieņemamība – Vēlāka trūkumu novēršana prasības pieteikumā – Ietekmes neesamība
(LESD 263. panta ceturtā daļa un 340. panta otrā daļa, Tiesas statūtu 46. pants un Vispārējās tiesas Reglamenta 76. pants)
(skat. 30.–33. punktu)
2. Tiesvedība – Pierādījumu sniegšana – Dokumentu iesniegšana no tiesvedības valodas atšķirīgā valodā – Pienākums iesniegt tulkojumu tiesvedības valodā – Pārkāpums – Sekas
(Vispārējās tiesas Reglamenta 46. panta 2. punkts)
(skat. 35.–37. punktu)
3. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība atlīdzināt zaudējumus, kurus izraisījusi Eiropas Centrālā banka – Savienības tiesas kompetence – Bankas viedoklis, ka par kaitējumu vainojama ir dalībvalsts un tās rīcība – Ietekmes neesamība
(LESD 268. un 340. pants)
(skat. 42.–46. punktu)
4. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Patstāvīgs raksturs – Atšķirība no prasības atcelt tiesību aktu
(LESD 263. un 268. pants)
(skatīt 51. punktu)
5. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums – Vērtēšanas kritēriji
(LESD 340. panta otrā daļa)
(skat. 52.–54. punktu)
6. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība atlīdzināt zaudējumus, kuri izraisīti ar nesaistošu un politisku aktu – Pieņemamība
(LESD 263. pants un 340. panta otrā daļa)
(skat. 55.–57. punktu)
7. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Valsts iestādēm adresēti Eiropas Centrālās bankas (ECB) atzinumi par valsts tiesību akta projektu, kas saistīts ar tās kompetences jomu – Saistošs raksturs – Neesamība – ECB rīcības brīvība attiecībā uz atzinumu pieņemšanu
(LESD 127. panta 4. punkts, Padomes Lēmuma 98/415 3. apsvērums un 2. un 4. pants)
(skat. 71. un 72. punktu)
8. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām – Jēdziens – Pacta sunt servanda princips – Izslēgšana
(LESD 340. panta otrā daļa)
(skat. 77. un 78. punktu)
9. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums – Dalībvalstij adresētā Eiropas Centrālās bankas atzinumā nenosodīts pacta sunt servanda principa pārkāpums, pieņemot likumu par parāda vērtspapīriem piemērojamo noteikumu grozīšanu valsts parāda restrukturizācijas vajadzībām – Izslēgšana
(LESD 340. panta otrā daļa)
(skat. 79.–85. punktu)
10. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām – Jēdziens – Tiesības uz īpašumu – Iekļaušana
(LESD 340. panta otrā daļa, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts)
(skat. 96. un 97. punktu)
11. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Tiesības uz īpašumu – Ierobežojumi – Pieļaujamība – Nosacījumi
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts un 52. panta 1. punkts)
(skat. 99. un 100. punktu)
12. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Valsts iestādēm adresēti Eiropas Centrālās bankas (ECB) atzinumi par valsts tiesību akta projektu, kas saistīts ar tās kompetences jomu – Dalībvalsts pieņemts likums par konkrētu parāda vērtspapīru vērtības ierobežošanu ar mērķi aizsargāt valsts ekonomiku un eurozonu pret attiecīgās dalībvalsts saistību neizpildes risku – Tiesību uz īpašumu nesamērīgs ierobežojums – Neesamība
(LESD 127. panta 4. punkts, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts un Padomes Lēmums 98/415)
(skat. 105. un 108.–116. punktu)
13. Kapitāla brīva aprite – Kapitāla aprites ierobežojumi – Valsts tiesiskais regulējums par attiecīgās dalībvalsts emitēto vai garantēto parāda vērtspapīru vērtības ierobežošanu – Attaisnošana ar nepieciešamību aizsargāt valsts ekonomiku un eurozonu pret attiecīgās dalībvalsts saistību neizpildes risku – Pieļaujamība
(LESD 63. pants)
(skat. 119., 120. un 122.–124. punktu)
14. Tiesvedība – Lietu izskatīšana Vispārējā tiesā – Lietas dalībniekiem piešķirtā aizsardzība pret procesuālo dokumentu neatbilstošu izmantošanu – Saskaņošana ar pierādījumu brīvas novērtēšanas principu – Citas lietas procesuāla dokumenta izmantošana – Pieļaujamība – Iesniegtā procesuālā dokumentā trūkstošas lapas – Trūkumu novēršana replikas stadijā – Otra lietas dalībnieka tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Neesamība
(Vispārējās tiesas Reglamenta 85. pants)
(skat. 129.–131. punktu)
15. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Aizliegums noteikt pasākumus par privileģētas piekļuves piešķiršanu finanšu iestādēm, ja vien tie nav pamatoti ar piesardzības apsvērumiem – Valsts tiesiskais regulējums par attiecīgās dalībvalsts emitēto vai garantēto parāda vērtspapīru vērtības ierobežošanu – Attaisnošana ar nepieciešamību aizsargāt valsts ekonomiku un eurozonu pret attiecīgās dalībvalsts saistību neizpildes risku – Pieļaujamība
(LESD 124. pants; Padomes Regulas Nr. 3604/93 2. pants)
(skat. 136.–138. punktu)
16. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesību norma, kas piešķir tiesības privātpersonām – Jēdziens – Aizliegums pieņemt aktus par privileģētas piekļuves piešķiršanu finanšu iestādēm, ja vien tie nav pamatoti ar piesardzības apsvērumiem – Izslēgšana
(LESD 124. pants un 340. panta otrā daļa)
(skat. 139. un 140. punktu)
17. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Viena no nosacījumiem neesamība – Prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšana pilnībā
(LESD 340. panta otrā daļa)
(skat. 143. un 144. punktu)
Rezumējums
Ar spriedumu Steinhoff u.c./ECB (T‑107/17), kas pasludināts 2019. gada 23. maijā, Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību par zaudējumu atlīdzību, ar ko tika lūgts spriest par to, lai tiktu atlīdzināts apgalvotais kaitējums, kas privātajiem kreditoriem esot nodarīts ar to, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) sniedza atzinumu attiecībā uz Grieķijas valsts emitētajiem un garantētajiem vērtspapīriem (1).
Saskaņā ar LESD 127. panta 4. punktu kopsakarā ar LESD 282. panta 5. punktu Grieķijas Republika 2012. gada 2. februārī vērsās pie Eiropas Centrālās bankas (ECB) ar lūgumu sniegt atzinumu par Likuma Nr. 4050/2012 projektu, ar ko bija paredzēts grozīt noteikumus, kuri piemērojami Grieķijas valsts emitētiem vai garantētiem parāda vērtspapīriem, atbilstoši tam, kā tā bija vienojusies ar to turētājiem Grieķijas valsts parāda restrukturizācijas nolūkā, citastarp izmantojot “kolektīvās rīcības klauzulas” (turpmāk tekstā – “KRK”). Pēc tam, kad ECB bija sniegusi labvēlīgu atzinumu par šo likumprojektu, Grieķijas parlaments to pieņēma 2012. gada 23. februārī.
Bija paredzēts, ka līdz ar KRK mehānismu ierosinātie attiecīgo parāda vērtspapīru grozījumi kļūs juridiski saistoši ikvienai personai, kuras turējumā atrodas Grieķijas tiesību aktos reglamentētie un pirms 2011. gada 31. decembra emitētie parāda vērtspapīri, kas norādīti Ministru padomes aktā par privāto ieguldītāju iesaistei (Private Sector Involvement, turpmāk tekstā – “PSI”) adresējamo uzaicinājumu apstiprināšanu, ja vien minētajiem grozījumiem piekritīs vērtspapīru turētāju kvorums, kas pārstāv vismaz divas trešdaļas no šo vērtspapīru nominālvērtības. Kad kvorums un vairākums, kas nepieciešams, lai turpinātu īstenot plānoto vērtspapīru apmaiņu, bija sasniegti, visi Grieķijas parāda vērtspapīru turētāji, tostarp tie, kuri bija pret šo apmaiņu, piedzīvoja savu vērtspapīru apmaiņu saskaņā ar Likumu Nr. 4050/2012 un līdz ar to arī to vērtības samazināšanos. Prasītāji, būdami Grieķijas parāda vērtspapīru turētāji, pēc tam, kad bija atteikušies iesniegt savu vērtspapīru apmaiņas piedāvājumu, tika iesaistīti Grieķijas valsts parāda restrukturizācijā atbilstoši PSI un KRK, kas ieviestas saskaņā ar Likumu Nr. 4050/2012.
Ar savu prasību prasītāji lūdz saukt ECB pie atbildības par kaitējumu, kas tiem esot nodarīts ar to, ka ECB savā atzinumā neesot pievērsusi Grieķijas Republikas uzmanību tam, ka parāda vērtspapīru obligātas apmaiņas veidā paredzētā Grieķijas valsts parāda restrukturizācija esot nelikumīga.
Attiecībā uz ECB ārpuslīgumisko atbildību Vispārējā tiesa norādīja, ka, pirmām kārtām, ECB atzinumi valsts iestādēm nav saistoši. Proti, kā teikts Lēmuma 98/415 (2) 3. apsvērumā un 4. pantā, valsts iestādēm šie atzinumi ir tikai jāņem vērā, un tie nemazina šo iestāžu atbildību par tiesību aktā ietvertajiem jautājumiem. No tā izriet, ka, lai gan pienākuma konsultēties ar ECB ievērošana nozīmē, ka tā var lietderīgā veidā darīt zināmu valsts iestādēm savu viedokli, tām nav pienākuma to ievērot. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka atzinumu pieņemšanas jomā ECB ir plaša rīcības brīvība. Plašā rīcības brīvība, ko ECB var izmantot, nozīmē, ka tās ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties vienīgi tad, ja ir izdarīts acīmredzams un būtisks šo pilnvaru pārkāpums. Līdz ar to pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai iestātos ECB ārpuslīgumiskā atbildība.
Šādā kontekstā Vispārējā tiesa nosprieda, ka nepamatots ir prasītāju apgalvojums, ka ECB ar to, ka apstrīdētajā atzinumā nav nosodījusi pacta sunt servanda principa pārkāpumu attiecībā pret tiem, par kādu esot uzskatāma Likuma Nr. 4050/2012 pieņemšana, ECB esot rīkojusies prettiesiski un ka tādēļ varot iestāties tās ārpuslīgumiskā atbildība. Proti, prasītāju parakstīšanās uz Grieķijas Republikas emitētajiem un garantētajiem parāda vērtspapīriem ir radījusi līgumiskas attiecības starp tiem un Grieķijas Republiku. Vīnes Konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām 26. pantā minētais pacta sunt servanda princips uz šīm līgumiskajām attiecībām neattiecas (3). Saskaņā ar šīs konvencijas 1. pantu tā ir piemērojama ir piemērojama vienīgi starpvalstu nolīgumiem. Līdz ar to Vīnes Konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām 26. pants nav uzskatāms par tiesību normu, kas piešķir tiesības prasītājiem.
Turklāt Vispārējā tiesa norādīja, ka ECB atzinumi nav paredzēti privātpersonām, un to galvenais priekšmets nav līgumiskas attiecības starp privātpersonu un dalībvalsti, kuras izrietētu no šīs dalībvalsts veiktas parāda vērtspapīru emisijas. Proti, saskaņā ar Lēmuma 98/415 2. pantu ECB atzinumu adresāti ir nevis privātpersonas, bet dalībvalstu iestādes, kurām ir pienākums konsultēties ar ECB. Līdz ar to, kad – kā šajā gadījumā – Grieķijas Republika konsultējas ar ECB par topošu tiesisko regulējumu attiecībā uz valstu centrālajām bankām un par noteikumiem, kas piemērojami finanšu iestādēm, ja tie var būtiski ietekmēt šo institūciju un finanšu tirgu stabilitāti, tai nav pienākuma paust savu nostāju par to, vai šī dalībvalsts attiecībā pret valsts parāda vērtspapīru turētājiem ievēro līgumtiesību vispārējo pacta sunt servanda principu. Tādējādi ECB kompetence sniegt atzinumu nepiešķir prasītājiem tiesības pieprasīt, lai šī institūcija nosodītu to, ka ir aizskartas līgumtiesības, kuras pastāv attiecībā pret Grieķijas Republiku pēc tam, kad tie bija parakstījušies uz Grieķijas emitētiem un garantētiem parāda vērtspapīriem.
Pēc tam Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka prasītāju parāda vērtspapīru vērtības ierobežošana nebija uzskatāma par pasākumu, kas būtu nesamērīgs ar mērķi aizsargāt Grieķijas Republikas ekonomiku un eurozonu pret risku, ka Grieķijas Republika pārtrauktu veikt maksājumus un ka sabruktu tās ekonomika. Tātad prasītāji nepamatoti apgalvoja, ka aplūkojamie pasākumi ir uzskatāmi par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā garantēto tiesību uz īpašumu pārkāpumu.
Turpinot, Vispārējā tiesa secināja, ka nebija pārkāpta LESD 63. panta 1. punktā nostiprinātā kapitāla brīva aprite, nospriežot, ka šajā lietā ar Likumu Nr. 4050/2012 īstenotie pasākumi bija attaisnojami ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, jo apstākļi, kuros tika izstrādāts šis likums, bija patiesi ārkārtēji: ja nebūtu notikusi parāda restrukturizācija, bija ticams, ka īstermiņā varētu iestāties vismaz selektīva Grieķijas Republikas parādsaistību neizpilde. Tāpat ar aplūkojamajiem pasākumiem bija paredzēts nodrošināt banku sistēmas stabilitāti eurozonā kopumā. Turklāt prasītāji nav pierādījuši, ka minētie pasākumi bija nesamērīgi. Tie deva iespēju atjaunot banku sistēmas stabilitāti eurozonā kopumā un nepārsniedza to, kas bija nepieciešams, lai atjaunotu minēto stabilitāti. Konkrētāk, privāto kreditoru dalība pilnīgi brīvprātīgā Grieķijas parāda vērtspapīru apmaiņā – ko atbalsta prasītāji – nedotu iespēju nodrošināt šīs vērtspapīru apmaiņas izdošanos. Proti, ja netiktu garantēta vienlīdzīga attieksme pret visiem privātajiem kreditoriem, tikai daži no šiem kreditoriem būtu piekrituši minētajai apmaiņai, ņemot vērā, ka tas nozīmētu morālu risku, t.i., tiem būtu jācieš no to kreditoru uzņemto risku sekām, kuri nepiedalītos Grieķijas parāda vērtspapīru apmaiņā.
Visbeidzot, Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka prasītāji nepamatoti atsaucās uz to, ka prettiesiskas rīcības dēļ attiecībā pret tiem būtu iestājusies ECB atbildība, jo ECB nav norādījusi uz LESD 124. pantu. Proti, ar LESD 124. pantu aizliegti ir visi pasākumi, kuri nav pamatoti ar prudenciālās uzraudzības apsvērumiem, kuri dalībvalstīm paredz privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm un kuru mērķis ir nodrošināt, lai dalībvalstis īstenotu pareizu budžeta politiku, izvairoties no tā, ka valsts deficīta monetārā finansēšana vai valsts iestāžu privileģēta piekļuve finanšu tirgiem rada pārliekas dalībvalstu parādsaistības vai pārmērīgu deficītu. Likums Nr. 4050/2012 neparedz palielināt Grieķijas Republikas parādsaistības, bet gan, ņemot vērā to pārmērīgo apjomu, – gluži pretēji – tās samazināt, devalvējot prasītāju turētos vērtspapīrus. Turklāt ar likumprojektu bija paredzēts veicināt gan Grieķijas publisko finanšu, gan eurozonas finanšu sistēmas stabilitātes saglabāšanu. Katrā ziņā LESD 124. panta mērķis nav nedz prasītāju aizsardzība, nedz tiesību piešķiršana tiem.