CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2009. gada 28. aprīlī

Apvienotās lietas F‑5/05 un F‑7/05

Antonello Violetti u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Iekšējā izmeklēšana, ko veic OLAF – OLAF lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm – Nelabvēlīgs akts – Pieņemamība – Tiesības uz aizstāvību

Priekšmets Prasības, kas celtas saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kurām A. Violetti un 12 citi Komisijas ierēdņi, kā arī N. Scmitt būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmumu, ar kuru tas nolēma uzsākt iekšēju izmeklēšanu, šīs iekšējās izmeklēšanas ietvaros veiktās izmeklēšanas darbības, OLAF lēmumu nosūtīt informāciju par prasītājiem Itālijas tiesu iestādēm, izmeklēšanas gala ziņojumu un, otrkārt, piespriest Komisijai tiem samaksāt zaudējumu atlīdzību

Nolēmums Atcelt 2003. gada 5. augusta lēmumu, ar kuru OLAF nodeva Itālijas tiesu iestādēm informāciju par prasītājiem. Piespriest Komisijai izmaksāt katram prasītājam summu EUR 3000 apmērā. Pārējā daļā abu prasības pieteikumu prasījumus noraidīt. Komisija sedz savus un atlīdzina prasītāju tiesāšanās izdevumus. Eiropas Savienības Padome, persona, kas iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm – Iekļaušana

(Civildienesta noteikumu 43. un 90.a pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 102. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkts; Padomes Regula Nr. 723/2004; Komisijas Lēmuma 1999/396 4. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Sagatavojošs akts – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 90., 90.a un 91. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkts)

3.      Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības

(EKL 230. un 236. pants)

4.      Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Regula Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF – Kopienu iestāžu pieņemtā iekšējās izmeklēšanas kārtība – Komisijas izvēlētā sistēma

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkts; Komisijas Lēmuma 1999/396 4. pants)

5.      Ierēdņi – Prasība – Prasība pret Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Prasības par zaudējumu atlīdzību, kura ir celta bez pirmstiesas procedūras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem kā prasības atcelt tiesību aktu papildprasība, pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkts un 90.a pants)

6.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Pretlikumīgs Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmums nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm, kā rezultāta tika uzsākta kriminālizmeklēšana – Cēloņsakarības neesamība starp lēmumu nosūtīt informāciju un kaitējumu, kas radās šīs izmeklēšanas uzsākšanas rezultātā

(Komisijas Lēmuma 1999/396 4. pants)

1.      Ņemot vērā iespējamās sekas, kādas ir Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmumiem nosūtīt informāciju valsts tiesu iestādēm atbilstoši Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF, 10. panta 2. punkta pirmajam teikumam, tie ir nelabvēlīgi lēmumi Civildienesta noteikumu 90.a panta izpratnē, kurā visām Civildienesta noteikumos noteiktām personām tiek atzītas tiesības iesniegt sūdzību par tai nelabvēlīgu OLAF lēmumu.

Civildienesta noteikumu 90.a panta normas, kas pieņemtas 2004. gadā, lai garantētu personu, uz kurām attiecas šie Civildienesta noteikumi, aizsardzību tiesā, ir likumdevēja ar Regulu Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, OLAF piešķirtās pilnvaras ne tikai krāpšanas apkarošanas jomā, bet arī disciplinārā jomā. Tādējādi Civildienesta noteikumu 90.a pants atspoguļo likumdevēja rūpes stiprināt OLAF lomu ar adekvātām tiesību aizsardzības tiesā garantijām. Ņemot vērā Civildienesta noteikumos tik skaidri un pavisam nesen piešķirtās pilnvaras, Civildienesta tiesa savas specializācijas jomā nevar ignorēt pienākumus, kurus tai tādējādi ir piešķīris likumdevējs.

Turklāt ierēdņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā netiek faktiski aizsargātas, ja, pirms viņa apsūdzība tiek izskatīta valsts krimināltiesā atbilstoši lēmumam, kurš tika pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, Kopienu tiesai pat nav bijis iespējas pārliecināties, ka viņš ir ticis iepriekš uzklausīts vai ka OLAF ir izpildījis Lēmuma 1999/396 par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu 4. panta normas, kas paredz, ka no šī pienākuma var atkāpties. Šāda Kopienu tiesas kontrole šajā tiesvedības stadijā ir vēl jo vairāk svarīga, jo OLAF ir iespēja atbilstoši Komisijas ģenerālsekretāra dotai piekrišanai atkāpties no pienākuma apkopot ieinteresēto personu apsvērumus, iespējams, uz ilgu laika posmu. Turklāt, ja OLAF nebija piešķirta atļauja vai tas to nemaz netika pieprasījis pretēji minētajam 4. pantam, Kopienu tiesai nepastāvot iespējai konstatēt šo nelikumību, viņam to nezinot nelikumīgi tiktu veiktas procedūras, kuras viņu tieši ietekmētu vairāku mēnešu garumā.

Turklāt lēmums, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, var būtiski ietekmēt skarto personu karjeras attīstību. Ja OLAF uzskata, ka darbinieka izdarītie pārkāpumi var būt kriminālsodāmi un šī iemesla dēļ tas nodod informāciju valsts tiesu iestādēm, šis apstāklis var ietekmēt administrācijas veikto šī darbinieka novērtējumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 43. pantam, it īpaši viņa uzvedību dienestā.

Tiesības iesniegt prasību atzīšana arī ļauj attiecīgajam ierēdnim, ja tam ir zināms izmeklēšanas slēdziens, attiecīgā gadījumā, ja tas atbilst prasībām par steidzamību un šajā sakarā prasīto kaitējumu, panākt šī lēmuma izpildes apturēšanu.

Visbeidzot, tāda akta efektīva likumības pārbaude, kāds ir lēmums, kurš ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, veicina to, lai OLAF pilnībā ievērotu izmeklēšanas likumību un ar to skarto personu pamattiesības – atbilstoši likumdevēja vēlmei. Ja Civildienesta tiesa nekontrolētu lēmumu likumību, lai gan tā vienīgā spēj to veikt saprātīgā termiņā attiecībā uz lēmumiem, kuri skar Civildienesta noteikumos minētu personu, tad netiktu sodīts iespējamais Regulas Nr. 1073/1999 normu, kuras paredz tiesību uz aizstāvību aizsardzību, pārkāpums. Valsts tiesnesim paliktu informācija, kuru tam ir nosūtījis OLAF , lai gan šāda tiesību uz aizstāvību pārkāpuma sodīšana Kopienu tiesā nozīmētu, ka valsts tiesa nevar balstīties uz šo informāciju.

(skat. 71., 72., 74., 75., 77.–79, 81., 82. un 88. punktu)

Atsauce

Tiesa: 2003. gada 8. aprīlis, C‑471/02 P(R) Gómez-Reino/Komisija, Recueil, I‑3207. lpp., 64. punkts.

2.      Ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši, ja tie ir iekšējās procedūras iznākums, tie ir principā apstrīdami tikai tad, ja tas ir pasākums, ar kuru galīgā veidā tiek noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, izņemot starplaika pasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu. Lēmumu sagatavojoši akti nav nelabvēlīgi akti, un tikai gadījumā, kad prasība ir celta pret lēmumu, kurš ir pieņemts procedūras beigās, prasītājs var norādīt uz iepriekšējo aktu nelikumību, kuri ir bijuši ar to cieši saistīti.

Tāds nav lēmums, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), 10. panta 2. punkta pirmo teikumu; tas ir akts, ar kuru OLAF direktors, kuram Kopienā šajā ziņā ir īpaša un ekskluzīva atbildība, izsaka savu viedokli par tādu faktu pastāvēšanu, kurus var kvalificēt kā noziegumu, un nolemj vērsties valsts tiesu iestādēs, lai šie fakti tiktu atbilstoši izskatīti krimināltiesiskā kārtībā.

Tiklīdz tiek pieņemts lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, OLAF direktors, ņemot vērā iepriekšējos vai galīgos viņa dienestu veiktās izmeklēšanas rezultātus, ieņem nostāju attiecībā uz faktiem, par kuriem var veikt kriminālvajāšanu, un secina, ka persona vai personas, uz kurām attiecas izmeklēšana, varētu saukt pie kriminālatbildības. Šo lēmumu pieņem neatkarīga Kopienu iestāde, kas vienīgā par to ir atbildīga, īpašas procedūras ietvaros, kas nav process valsts tiesā. Pēc tā OLAF direktors nepieņem nevienu citu nelabvēlīgu aktu, kurš varētu ietekmēt ierēdni, un tādējādi nosaka tā autora nostāju.

(skat. 86., 87. un 90. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2003. gada 11. februāris, T‑83/02 Pflugradt/ECB, Recueil FP, I‑A‑47. un II‑281. lpp., 34. punkts.

3.      Attiecībā uz Kopienām nepiederošu personu, kuras karjera un materiālā situācija nav tieši atkarīga no Kopienu iestāžu noteiktajiem pasākumiem, Kopienu tiesai nav īpašu pilnvaru, kas tai ļautu valsts tiesas vietā nodrošināt pamattiesību un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošanu.

(skat. 94. punktu)

4.      No Lēmuma 1999/396 par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu 4. panta pirmās daļas pirmā teikuma noteikumiem izriet, ka, ja Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) direktoram padomā ir pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF, 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, gadījumā, ja informācija ietver secinājumus, kuros minēts kāda konkrēta Komisijas locekļa, ierēdņa vai cita darbinieka vārds, tā pienākums ir dot viņam iespēju paust savu viedokli par visiem faktiem, kas uz viņu attiecas, pirms informācijas nodošanas valsts tiesu iestādēm.

Nav šaubu, ka Lēmuma 1999/396 4. panta otrajā daļā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz gadījumiem, kad izmeklēšanā nepieciešams ievērot pilnīgu slepenību un vajadzīgi tādi izmeklēšanas līdzekļi, kas ir kādas valsts tiesu iestādes kompetencē. Šādos gadījumos ar Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu var neievērot prasību uzaicināt ierēdni izteikt savu viedokli. Šis pienākums lūgt un saņemt Komisijas ģenerālsekretāra piekrišanu nav vienkārša formalitāte, kuru vajadzības gadījumā var izpildīt vēlāk. Prasība saņemt šādu piekrišana zaudē savu esamības iemeslu, proti, garantēt, ka tiek ievērotas attiecīgo ierēdņu tiesības uz aizstāvību, ka to neinformēšana notiek tikai patiešām ārkārtas gadījumos un ka šī ārkārtas rakstura vērtējums nav tikai OLAF ziņā, bet tam vajadzīgs arī Komisijas ģenerālsekretāra vērtējums.

Turklāt, pat pieņemot, ka Lēmuma 1999/396 4. panta pirmās daļas otrais teikums nav piemērojams lēmumam, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punkta pirmo teikumu, ja informācijas nodošana valsts tiesu iestādēm notiek izmeklēšanas laikā, tomēr OLAF atbilstoši tiesību uz aizstāvību pamatprincipam pirms informācijas nosūtīšanas ir jāuzaicina ierēdņi sniegt visus atbilstošos apsvērumus par faktiem, kas uz tiem attiecas.

(skat. 105., 108., 110. un 113. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2008. gada 8. jūlijs, T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija, Krājums, II‑1595. lpp., 133., 145. un 151. punkts.

5.      Civildienesta noteikumu 90.a panta ieviestajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā prasība par zaudējumu atlīdzību, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) nodarīto kaitējumu, ir pieņemama tikai tad, ja pirms tās ir notikusi pirmstiesas procedūra atbilstoši Civildienesta noteikumu normām. Šī procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai zaudējumu, kuru tiek lūgts atlīdzināt, izraisīja nelabvēlīgs akts Civildienesta 90.a panta nozīmē vai OLAF rīcība, kas nav lēmums. Pirmajā gadījumā personai noteiktajā termiņā ir jāiesniedz OLAF direktoram sūdzība par konkrēto aktu. Savukārt otrajā gadījumā administratīvajam procesam ir jāsākas ar lūgumu atlīdzināt zaudējumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu, un vajadzības gadījumā tam seko sūdzība par lēmumu, ar kuru šo lūgumu noraida. Tomēr, ja starp prasību atcelt tiesību aktu un prasījumu par zaudējumu atlīdzību pastāv tieša sakarība, pēdējais ir pieņemams kā prasības atcelt tiesību aktu papildinājums un pirms tam nav noteikti jābūt lūgumam, kurā administrācija tiek aicināta atlīdzināt iespējami nodarīto kaitējumu, un sūdzībai, ar kuru tiek apstrīdēta lūguma netiešā vai tiešā atteikuma pamatotība.

(skat. 120. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 28. jūnijs, T‑500/93 Y/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑335. un II‑977. lpp., 64. un 66. punkts.

6.      Eiropas Kopienas atbildība iestājas, kad ir izpildīti visi nosacījumi attiecībā uz iestādēm pārmestās rīcības nelikumību, reālu zaudējumu un cēloņsakarības pastāvēšanu starp rīcību un norādīto kaitējumu. Turklāt cēloņsakarības pastāvēšana tiek principā pieņemta, ja ir pierādīta tieša un noteikta cēloniska saikne starp Kopienas iestādes pieļauto kļūdu un norādīto kaitējumu.

Runājot par morālo kaitējumu, kuru ierēdnis cieta Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) lēmuma nosūtīt informāciju valsts iestādēm dēļ, pārkāpjot Lēmuma 1999/396 par noteikumiem iekšējās izmeklēšanas veikšanai sakarā ar krāpšanas, korupcijas un citu Kopienas interesēm kaitējošu prettiesisku darbību novēršanu 4. panta noteikumus un tādēļ, ka tika pieņemts valsts tiesu iestāžu lēmums uzsākt krimināltiesisku izmeklēšanu pret šo personu, tikai šo iestāžu rīcība, kuras nolēma uzsākt kriminālprocesu un veikt izmeklēšanas darbības, tieši rada morālu kaitējumu. Lai gan valsts iestādēm ir pienākums atbilstoši lojālas sadarbības principam uzmanīgi pārbaudīt OLAF atsūtīto informāciju un izdarīt no tās atbilstošus secinājumus, lai nodrošinātu Kopienu tiesību ievērošanu, šīs iestādes var savu pilnvaru robežās brīvi novērtēt šīs informācijas saturu un apmēru un tālāko darbību, kuru vajadzības gadījumā ir jāveic.

(skat. 124.–126. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1987. gada 16. decembris, 111/86 Delauche/Komisija, Recueil, 5345. lpp., 30. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2002. gada 17. oktobris, T‑330/00 un T‑114/01, Cocchi un Hainz/Komisija, Recueil FP, I‑A‑193. un II‑987. lpp., 97. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, Krājums, II‑3315. lpp., 149. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 148. punkts; 2006. gada 4. oktobris, T‑193/04 Tillack/Komisija, Krājums, II‑3995. lpp., 122. punkts; 2007. gada 12. septembris, T‑250/04 Combescot/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑0000. un II‑A‑2‑0000. lpp., 95. punkts.