VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 27. novembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – EĀDD – Iecelšana amatā – Eiropas Savienības delegācijas Etiopijā vadītāja amats – Lēmums par iecelšanas amatā pagarināšanas atteikumu – Dienesta intereses – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme
Lietā T‑315/17
Chantal Hebberecht, Eiropas Ārējās darbības dienesta ierēdne, ar dzīvesvietu Furmjē [Fourmies] (Francija), ko pārstāv B. Maréchal, avocat,
prasītāja,
pret
Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), ko pārstāv S. Marquardt un R. Spac, pārstāvji,
atbildētājs,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts, pirmkārt, atcelt EĀDD lēmumu, kas prasītājai tika paziņots 2017. gada 3. februārī, ar kuru tika noraidīta viņas sūdzība par EĀDD lēmumu nepagarināt viņas iecelšanu Eiropas Savienības delegācijas Etiopijā vadītājas amatā, un, otrkārt, atlīdzināt morālo kaitējumu, kas prasītājai, iespējams, nodarīts,
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši P. Niuls [P. Nihoul] (referents) un J. Svenningsens [J. Svenningsen],
sekretāre: M. Maresko [M. Marescaux], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 15. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Chantal Hebberecht ir Eiropas Ārējā darbības dienesta (EĀDD) ierēdne. 2013. gada 1. septembrī viņa tika iecelta par Eiropas Savienības delegācijas Etiopijā vadītāju uz četru gadu laikposmu.
2 Ar EĀDD 2016. gada 22. marta notu EĀDD ierēdņi, kuri strādāja delegācijās, uz kurām attiecās 2017. vai 2018. gadā veicamā rotācija, tika informēti par iespēju iesniegt pieteikumu par priekšlaicīgu rotāciju vai par viņu iecelšanas amatā pagarināšanu. Šajā notā tika norādīts, ka piekrišana tiks sniegta tikai pienācīgi pamatotos ārkārtas gadījumos, ņemot vērā dienesta intereses.
3 2016. gada 15. aprīlī prasītāja iesniedza šādu pieteikumu par pagarinājumu, apgalvojot, ka viņa vēlas izmantot savu pieredzi Etiopijā piekto gadu vēl pirms aiziešanas pensijā 2018. gada 1. septembrī.
4 Ar 2016. gada 30. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EĀDD iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) šo pieteikumu noraidīja, norādot, ka, “lai nodrošinātu regulāru delegācijas vadītāju rotāciju, ir vispārēji ieviesta skaidra mobilitātes politika pēc maksimāli četriem amatā pavadītiem gadiem”.
5 Ar 2016. gada 29. septembra notu prasītāja saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu – minētā sūdzība tika reģistrēta 2016. gada 30. septembrī. Šīs sūdzības pamatojumam viņa apgalvoja, ka apstrīdētais lēmums juridiski esot pretrunā dienesta interesēm, dienesta nepārtrauktībai, pārskatāmībai, vienlīdzīgai attieksmei un pozitīvās diskriminācijas attiecībā pret sievietēm pasākumu ievērošanai. Viņa uzskata, ka:
– dienesta interesēs esot uzturēt labi pārvaldītu delegāciju pieredzējuša delegācijas vadītāja vadībā; viņai esot nepieciešamā pieredze un saiknes, lai dotu ieguldījumu Etiopijas stabilitātes saglabāšanā un apturētu migrācijas plūsmu, kas ir Savienības interesēs;
– viņas aiziešana radītu dienesta pārtraukumu EĀDD nodrošinātās vadības līmenī;
– viņai neesot sniegti nekādi paskaidrojumi par pagarinājuma atteikumu;
– viņas pieteikums esot iesniegts tādā pašā veidā kā citi pieteikumi, kas savukārt esot apstiprināti;
– ja šajā ziņā būtu pieņemts lēmums, tad viņas pagarinājums delegācijas vadītājas amatā, esot sievietei AD 14 pakāpē, būtu bijis parauga vērts pozitīvās diskriminācijas pasākums.
6 Ar 2017. gada 1. februāra lēmumu, kas prasītājai tika paziņots 2017. gada 3. februārī (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”), EĀDD ģenerālsekretārs kā iecēlējinstitūcija sūdzību noraidīja. Iecēlējinstitūcija uzskata, ka:
– administrācijai ir plašas pilnvaras izvērtēt vajadzības, kas saistītas ar dienesta interesēm; tās pieprasot regulāru delegāciju personāla mobilitāti, īpaši attiecībā uz to vadītājiem; bez paredzamības un automātiskuma rotācijas efektivitāte būtu apdraudēta; situāciju Etiopijā nevarot kvalificēt kā “ārkārtas”; personiski apstākļi neradot pieņemamu pamatojumu atkāpes piemērošanai;
– dienesta nepārtrauktību nodrošināšot EĀDD ar delegācijas vadītāja vietnieka klātbūtni;
– apstrīdēto lēmumu skaidri, pat kodolīgi, pamatojot EĀDD politika nodrošināt regulāru personāla mobilitāti;
– prasītāja neesot pierādījusi patvaļīgas vai acīmredzami neatbilstošas nošķiršanas esamību, ņemot vērā sasniedzamo mērķi;
– nepastāvot pienākumam šajā ziņā, paredzot pieprasīto pagarinājumu, neesot jāņem vērā tas, ka viņa ir sieviete, jo pagarinājumam ir jābūt pamatotam tikai ar dienesta interesēm.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
7 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 15. maijā, prasītāja cēla šo prasību.
8 Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
9 Lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumi tika uzklausīti 2018. gada 15. maija tiesas sēdē.
10 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;
– atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu;
– piespriest EĀDD izmaksāt viņai kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu vienreizēju summu, galvenokārt – 250 000 EUR apmērā, pakārtoti –200 000 EUR apmērā vai vēl pakārtotāk – 150 000 EUR, 100 000 EUR vai 50 000 EUR apmērā;
– piespriest EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
EĀDD prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par apstrīdēto tiesību aktu
11 Dokumentā par lietas ierosināšanu prasītāja lūdz atcelt “[EĀDD] [iecēlējinstitūcijas] lēmumu (Ares(2017) 615970 – 03/02/2017) par atteikumu pagarināt par vienu gadu [viņas] misiju ES Delegācijas vadītājas amatā Etiopijas Federatīvajā Demokrātiskā Republikā”.
12 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka tiesību akts, kuru šādi ir identificējusi prasītāja, izmantojot numuru, kas tam ir piešķirts Ares datu bāzē, atbilst lēmumam par sūdzības noraidīšanu.
13 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas piemērojama Savienības civildienesta tiesību jomā, administratīva sūdzība, kāda ir paredzēta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā ir formāli vērsta pret sūdzības noraidījumu, izskatīšanai tiesā tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru tika iesniegta sūdzība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 7. un 8. punkts), izņemot, ja sūdzības noraidīšanas apjoms atšķiras no tā akta apjoma, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta (spriedums, 2006. gada 25. oktobris, Staboli/Komisija, T‑281/04, EU:T:2006:334, 26. punkts).
14 Ikviens – tiešs vai netiešs – lēmums par sūdzības noraidīšanu, ja šajā lēmumā runa ir tikai par noraidīšanu, vienīgi apstiprina tiesību aktu vai bezdarbību, par kuru sūdzības iesniedzējs ir sūdzējies, un, aplūkots atsevišķi, nav uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu, un līdz ar to prasījumi, kas vērsti pret šo lēmumu, kuram nav patstāvīga satura salīdzinājumā ar sākotnējo lēmumu, ir jāuzskata par prasījumiem, kas vērsti pret sākotnējo tiesību aktu. Lēmums par sūdzības tiešu noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tas tā ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to ir grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko ir aizstāts apstrīdētais akts (skat. spriedumus, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 71. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 15. septembris, Skareby/EĀDD, T‑585/16, EU:T:2017:613, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).
15 Šajā gadījumā ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu tikai tiek apstiprināts apstrīdētais lēmums, jo ar to netiek grozīta ne tā rezolutīvā daļa, nedz arī tajā ir pārskatīta prasītājas situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos vai faktiskos apstākļus. Apstāklis, ka institūcijai, kura ir pilnvarota lemt par prasītājas sūdzību, atbildot uz sūdzībā izvirzītajiem prasītājas argumentiem, bija jāsniedz precizējumi par apstrīdētā lēmuma pamatojumu, nepamato to, ka sūdzības noraidīšana būtu jāuzskata par autonomu, prasītājai nelabvēlīgu aktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 9. decembris, Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 55. un 56. punkts, un 2013. gada 14. novembris, Eiropols/Kalmár, T‑455/11 P, EU:T:2013:595, 41. punkts).
16 Šādos apstākļos, tā kā lēmumam par sūdzības noraidīšanu nav autonoma satura, prasījumi par atcelšanu ir jāuzskata par tādiem, kas ir vērsti tikai pret apstrīdēto lēmumu, kura likumība tomēr ir jāizvērtē, ņemot vērā lēmumā par sūdzības atcelšanu ietverto pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, HQ/CPVO, T‑592/16, nav publicēts, EU:T:2017:897, 21. punkts).
Par prasījumiem par atcelšanu
17 Prasījumu par atcelšanu pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus saistībā ar, pirmkārt, dienesta interešu un nepārtrauktības neievērošanu, otrkārt, pārskatāmības pienākuma pārkāpšanu un, treškārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpšanu.
Par pirmo pamatu saistībā ar dienesta interešu un nepārtrauktības neievērošanu
18 Pirmais pamats ir iedalīts divās daļās saistībā ar attiecīgi dienesta interesēm un dienesta nepārtrauktību.
– Par pirmo daļu saistībā ar dienesta interesēm
19 Pirmajā daļā prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā dienesta interesēm, kas, viņasprāt, pieprasot, lai viņai tiktu piešķirts viņas lūgtais pagarinājums.
20 Savas nostājas pamatojumam viņa izvirza četrus argumentus.
21 Vispirms viņa norāda, ka nevajadzēja nelabvēlīgi ietekmēt delegāciju, kas viņas vadībā darbojās ar augsta līmeņa sniegumu un motivāciju.
22 Turklāt viņa norāda, ka Etiopijā bija jāsaglabā pilnībā darbspējīga delegācija Savienības piešķirto atbalstu šai valstij dēļ un risku dēļ, ko Savienībai rada vietēja vai reģionāla mēroga nestabilitātes iespējamība, kas var izraisīt jaunu migrācijas krīzi.
23 Papildus prasītāja uzskata, ka viņa pilnībā atbilst prasībām, kas jāievēro amata vajadzībām: diplomātijas jomā iegūta pieredze, it īpaši saistībā ar palīdzību attīstības jomā; zināšanas, kas iegūtas attiecīgajā valstī un reģionā; ar vietējām iestādēm izveidotas uzticības un cieņas pilnas attiecības; piekļuve īpaša rakstura informācijai, pateicoties viņas integrācijai labi informētos resursos.
24 Visbeidzot viņa uzsver, ka lūgtā pagarinājuma nepiešķiršanu varot uzskatīt par publisko līdzekļu nepareizas pārvaldes darbību un ka šo argumentu vairākās dalībvalstīs varot izmantot galēji labējās partijas, iestājoties pret Eiropas integrāciju.
25 EĀDD šos argumentus apstrīd.
26 Šajā ziņā šķiet, ka šajā gadījumā prasītāja apstrīd lēmumu, kas attiecībā uz viņu ir pieņemts saistībā ar EĀDD īstenoto mobilitātes politiku, kura principā paredz visu personāla locekļu rotāciju ik pēc četriem gadiem – šīs politikas pamatā ir šādi tiesību akti:
– Civildienesta noteikumu X pielikuma 2. pants, saskaņā ar kuru periodiski tiek veikta to ierēdņu pārcelšana, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, ievērojot īpašu procedūru, sauktu par “mobilitātes procedūru”;
– Padomes Lēmuma 2010/427/ES (2010. gada 26. jūlijs), ar ko nosaka [EĀDD] organizatorisko struktūru un darbību (OV 2010, L 201, 30. lpp.), 6. panta 10. punkts, saskaņā ar kuru “Augstais pārstāvis apstiprina noteikumus par mobilitāti, lai nodrošinātu EĀDD darbiniekiem augstu mobilitātes pakāpi”;
– “EU Delegations’ guide” (Savienības delegāciju rokasgrāmata), kurā ir paredzēts, ka iecelšana amatā delegācijā parasti ilgst četrus gadus un ka personālam ir iespēja lūgt pagarinājumu vai priekšlaicīgu amata atstāšanu, ņemot vērā, ka šādas atkāpes tiek piešķirtas tikai izņēmuma gadījumos, kam ir jābūt pienācīgi pamatotiem, un tajos ir jāņem vērā dienesta intereses.
27 Attiecībā uz šo rotācijas politiku ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru iestādēm ir plaša rīcības brīvība, organizējot savus dienestus atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem, un arī to rīcībā esošo darbinieku iecelšanā amatā ar nosacījumu, ka šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs un ievērojot darba līdzvērtību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1988. gada 23. marts, Hecq/Komisija, 19/87, EU:C:1988:165, 6. punkts, un 2017. gada 19. oktobris, Bernaldo de Quiros/Komisija, T‑649/16, nav publicēts, EU:T:2017:736, 22. punkts).
28 Veicot pārbaudi par lēmumiem par dienestu organizāciju, Vispārējai tiesai, izskatot prasību, ir jāpārbauda, vai iecēlējinstitūcija ir iekļāvusies saprātīgās robežās un savu rīcības brīvību nav izmantojusi acīmredzami nepareizi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 12. decembris, Dejaiffe/ITSB, T‑223/99, EU:T:2000:292, 53. punkts, un 2004. gada 21. septembris, Soubies/Komisija, T‑325/02, EU:T:2004:271, 50. punkts).
29 Lai pierādītu acīmredzamas kļūdas esamību, prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas atspēko iestādes veikto vērtējumu ticamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. aprīlis, Demeneix/Komisija, F‑96/12, EU:F:2013:52, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Šajā gadījumā šķiet, ka šī prasība nav izpildīta, jo prasītāja iesniedza savu vīziju par to, kas, viņasprāt, ietekmē dienesta intereses, pārliecinošā veidā neapstrīdot EĀDD veiktos vērtējumus, kuru ticamību viņa nespēja apšaubīt.
31 Tādējādi saistībā ar pirmo argumentu EĀDD varēja uzskatīt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka delegācija turpinās adekvāti darboties jauna delegācijas vadītāja vadībā, kurš tiktu iecelts, pamatojoties uz viņa vadības spējām.
32 Attiecībā uz otro argumentu EĀDD varēja uzskatīt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka attiecīgajā valstī vai reģionā sastopamās grūtības pēc sava rakstura vai intensitātes neatšķiras no grūtībām, kas sastopamas citur, un tām nav jārada šķērslis rotācijai, jo šīs grūtības tikpat efektīvi var risināt cits diplomāts, kurš ir atlasīts, balstoties uz nepieciešamo pieredzi un zināšanām, kas vajadzīgas, lai ieņemtu šāda tipa amatu šāda veida delegācijā.
33 Attiecībā uz trešo argumentu EĀDD varēja uzskatīt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka prasītājas norādītājām spējām obligāti jāpiemīt ikvienam delegācijas vadītājam, kurš šo amatu ieņem vairākus gadus, un ka, piešķirot pieprasīto pagarinājumu uz šāda pamata, šāda līmeņa atbildības gadījumā rotācija tiktu padarīta neiespējama vai gandrīz neiespējama.
34 Attiecībā uz pēdējo argumentu EĀDD varēja uzskatīt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka regulāra mobilitāte tās organizācijā, it īpaši attiecīgajā delegācijā, veicina pareizu publisko finanšu pārvaldību un nostiprina Savienības veidolu, jo tā līdzinās praksei, kāda šajā ziņā tiek izmantota dalībvalstīs.
35 Šajā ziņā ir jāatgādina, kā to norāda EĀDD, ka mobilitāte ir pastāvīgs diplomātisko dienestu organizēšanā izmantots princips ar mērķi izvairīties no pārlieku tuvības starp diplomātiem un valsts iestādēm, organizācijām un ietekmīgām personām akreditācijas valstī, ko var radīt pārāk ilga klātesamība.
36 Tā kā šie paskaidrojumi ir ticami, jāuzskata, ka attiecībā uz argumentiem, kurus prasītāja ir iesniegusi šī pirmā pamata pirmajā daļā, nešķiet, ka EĀDD vērtējumā būtu pieļauta acīmredzama kļūda, tādējādi šī pirmā daļa ir jānoraida.
– Par otro daļu saistībā ar dienesta nepārtrauktību
37 Prasītāja uzskata, ka dienesta nepārtrauktība prasot, lai viņai tiktu piešķirts pieprasītais pagarinājums, ciktāl aizbraucēju skaits, kas tika paziņots delegācijā, varot to destabilizēt, neesot stipram pamatam, ko veidotu delegācijas vadītāja atstāšana amatā.
38 EĀDD šo nostāju apstrīd.
39 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dienesta intereses pieprasa, lai tās nepārtrauktība nekādā veidā netiktu pārtraukta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, PF/Komisija, T‑617/16, nav publicēts, EU:T:2017:829, 100. punkts un tajā minētā judikatūra), tā rezultātā pārbaudei ir jāattiecas arī uz iespējamu acīmredzamu kļūdu esamību, kas liegtu ticamību iecēlējinstitūcijas veiktajam vērtējumam (skat. iepriekš 28. un 29. punktā minēto judikatūru).
40 Šajā gadījumā prasītāja uzsver, ka papildus viņas aiziešanai 2017. gada rotācija attiecas uz piecām citām personām, kuras ieņem svarīgus amatus, proti, no EĀDD personāla puses – viņas asistenti, administrācijas vadītāju un politikas nodaļas vadītāju, no vienas puses, un no Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirekcijas puses – sadarbības vadītāju un Lauku attīstības un pārtikas nekaitīguma nodaļas vadītāju, no otras puses.
41 Šajā ziņā ir būtiski norādīt, ka personāla atjaunošana ir neatņemama mobilitātes sastāvdaļa un tā kā tāda neapdraud dienesta nepārtrauktību, jo šo nepārtrauktību nodrošina sadarbība starp aizejošo personālu, paliekošo personālu un ierodošos personālu, kurš turklāt tiek atlasīts, pamatojoties uz zināšanām un pieredzi, kāda var tikt pieprasīta šāda veida amatā.
42 Prasītājas izvirzītais arguments neliek apšaubīt EĀDD vērtējumu ticamību, jo pēdējais minētais varēja uzskatīt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka šajā gadījumā nepārtrauktību saistībā ar šo sadarbību nodrošinās, pirmkārt, delegācijas vadītāja vietnieka, kurš šo amatu ieņem jau divus gadus un kuram tajā bija jāpaliek vēl divus gadus, atstāšana amatā, otrkārt, jauna politikas nodaļas vadītāja, kuram ir pienācīgas zināšanas un pieredze, ierašanās un, treškārt, delegācijas vadītāja amata iekļaušana to amatu sarakstā, uz kuriem attiecas 2017. gada rotācija, tādējādi šis amats nevienā brīdī nebūtu brīvs.
43 Tādā pašā veidā EĀDD varēja uzskatīt, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka, lai nodrošinātu nepārtrauktību vidējā termiņā, 2017. gadā bija jāieceļ jauns delegācijas vadītājs, lai komanda ar šo jauno vadību varētu analizēt izmaiņas, kam vajadzēja notikt valstī pēc paredzētajām vēlēšanām.
44 No iepriekš minētajiem apstākļiem izriet, ka, tā kā nav pierādīta neviena acīmredzama kļūda vērtējumā, daļa saistībā ar dienesta nepārtrauktību ir jānoraida, tāpat kā viss pirmais pamats kopumā, jo ir noraidītas abas to veidojošās daļas.
Par otro pamatu saistībā ar pārskatāmības pienākuma pārkāpumu
45 Prasītāja apgalvo, ka nav ievēroti pārskatāmības noteikumi, jo viņai nav sniegts nekāds ticams paskaidrojums, izņemot mutvārdos sniegtu apgalvojumu, ka mobilitātes politikā nav piemērojami nekādi izņēmumi, turklāt šāds apgalvojums esot kļūdains, ņemot vērā citas situācijas, kurās esot tikuši atļauti izņēmumi.
46 Šajā saistībā pietiek konstatēt, ka, piemērojot pastāvīgo judikatūru, pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par šīs motivācijas pamatotību, kura attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (skat. spriedumus, 2017. gada 1. marts, Silvan/Komisija, T‑698/15 P, nav publicēts, EU:T:2017:131, 17. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 19. jūlijs, Parlaments/Meyrl, T‑699/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:524, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Pārņemot LESD 296. pantā formulētos noteikumus, Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai tiesību akts ir pamatots vai, iespējams, tam ir tāds trūkums, kas ļauj tā likumību apstrīdēt Eiropas Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt kontroli pār šā akta likumību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. janvāris, LP/Eiropols, T‑719/15 P, nav publicēts, EU:T:2017:7, 17. punkts).
48 Šajā gadījumā EĀDD apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka pagarinājuma atteikums ir pamatots ar nepieciešamību nodrošināt regulāru delegācijas vadītāju rotāciju, jo parasti pēc maksimāli četriem amatā pavadītiem gadiem tiek piemērota skaidra mobilitātes politika.
49 Šis pamatojums tika pārņemts un detalizēti izklāstīts lēmumā par sūdzības noraidīšanu, tādējādi, kā minēts iepriekš 6. punktā, prasītājas izvirzītie argumenti ir tikuši detalizēti analizēti.
50 Pārējā daļā arguments par kļūdaino pamatojumu sakrīt ar pamatu par vienlīdzīgu attieksmi, kas tiks aplūkots vēlāk.
51 No iepriekš minētā izriet, ka arī otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
52 Trešais pamats ir iedalīts trīs daļās.
– Par pirmo daļu saistībā ar rasistiska veida diskrimināciju pret prasītāju
53 Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka viņas lūguma noraidījuma pamatā esot antisemītiska rakstura diskriminācija.
54 Neatkarīgi no šo apgalvojumu vispārējā rakstura ir jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā ir pieprasīts, lai [Savienības] tiesā izvirzīts prasības pamats, pretējā gadījumā tas nebūs pieņemams, būtu izvirzīts jau pirmstiesas procedūrā, lai iecēlējinstitūcija zinātu iebildumus, ko ieinteresētā persona ceļ pret apstrīdēto lēmumu (skat. spriedumu, 2013. gada 25. oktobris, Komisija/Moschonaki, T‑476/11 P, EU:T:2013:557, 71. un 73. punkts un tajos minētā judikatūra).
55 Šajā gadījumā prasītāja savā sūdzībā nekur nemin aizdomas par antisemītiska rakstura motīviem. Turklāt viņa nav apgalvojusi, ka apstākļi, kas radušies pēc sūdzības iesniegšanas, varētu radīt aizdomas par pret viņu vērstu diskrimināciju.
56 Tādējādi trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.
– Par otro daļu saistībā ar pagarinājuma piešķiršanu citiem delegāciju vadītājiem
57 Otrajā daļā prasītāja uzskata, ka EĀDD ir pārkāpis vienlīdzīgas attieksmes principu, atsakot pagarinājumu viņai, tomēr to piešķirot citu delegāciju vadītājiem, lai arī viņi atrodas salīdzināmā situācijā.
58 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā (skat. spriedumu, 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šis princips nosaka, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Principu nepārkāpj atšķirības, kuru pamatā ir objektīvs un saprātīgs kritērijs, ja šīs atšķirības ir samērīgas ar aplūkotās nošķiršanas nolūku (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 16. marts, Afari/ECB, T‑11/03, EU:T:2004:77, 65. punkts, un 2007. gada 23. janvāris, Chassagne/Komisija, F‑43/05, EU:F:2007:14, 91. punkts).
61 Savā argumentācijā EĀDD uzsver, ka lēmumu par pagarinājumu pamatā ir dienesta intereses, tiem ir grūti piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu, jo salīdzinājumu apgrūtina atšķirības starp valstīm.
62 Šajā saistībā ir jānorāda, ka aplūkotais princips ir vispārpiemērojams un tas attiecas uz tiesību aktiem, ko iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi saistībā ar Civildienesta noteikumiem, ik reizi, kad ir iespējams veikt situāciju salīdzināšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 19. oktobris, Buendia Sierra/Komisija, T‑311/04, EU:T:2006:329, 130. punkts).
63 Tā piemērojamību neietekmē fakts, ka lēmumu par pieteikumiem par pagarinājumu pamatā ir dienesta intereses, šīs intereses ietilpst to objektīvo un saprātīgo kritēriju skaitā, kas var pamatot atšķirīgu attieksmi pret ierēdņiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 19. oktobris, De Smedt/Komisija, F‑59/05, EU:F:2006:105, 76. punkts).
64 No lietas dalībnieku iesniegtajiem dokumentiem un debatēm tiesas sēdē izriet, ka, lai arī tā nav viegla, tomēr atbilžu, kas sniegtas uz pagarinājuma pieprasījumiem, salīdzināšana ir iespējama, jo EĀDD pats šādu salīdzinājumu veic lēmumā par sūdzības noraidīšanu, uzsverot, kādā veidā prasītājas minētie delegāciju vadītāji atrodas atšķirīgā situācijā.
65 Tādējādi lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir analizēti prasītājas formulētie argumenti attiecībā uz četriem pieteikumiem, kuri tika apmierināti, lai gan attiecīgās personas atrodoties ar viņu salīdzināmās situācijās, ņemot vērā pensijas vecumu un akreditācijas valstī valdošo politisko nestabilitāti.
66 Šis arguments ir jāizvērtē, balstoties uz judikatūru, kas iestādēm piešķir plašu rīcības brīvību, lemjot par pasākumiem, kas jāveic dienesta interesēs, tādējādi Savienības tiesai, veicot pārbaudi, ir jāpārbauda, vai ir pieļauta patvaļīga nodalīšana vai acīmredzama kļūda vērtējumā (spriedums, 2010. gada 25. februāris, Pleijte/Komisija, F‑91/08, EU:F:2010:13, 58. punkts).
67 No lietas dalībnieku debatēm šķiet, ka divos no prasītājas norādītajiem gadījumiem pieteikumi attiecās uz rotāciju, kuras laikā prasītāja iesniedza savu pieteikumu par pagarinājumu, proti, 2017. gada rotāciju.
68 Vienā gadījumā pagarinājums tika piešķirts, kā norāda EĀDD, lai saglabātu diplomātu amatā uz parasto iecelšanas amatā ārvalstīs laiku, proti, četriem gadiem, jo sākotnēji iecelšana amatā attiecās uz ierobežotu trīs gadu laikposmu, ņemot vērā, ka runa ir par dienestu “sarežģītā” valstī. Šajā lietā EĀDD vēlējās saskaņot iecelšanas amatā ilgumu šai personai ar dienestā izmantoto praksi, proti, iecelšanu amatā uz maksimāli četriem gadiem. EĀDD uzskata, ka šī situācija atšķiras no prasītājas gadījuma, jo viņa jau no sākuma tika iecelta delegācijas vadītājas amatā uz četriem gadiem.
69 Otrā gadījumā, kā norāda EĀDD, lēmumu pamatoja nepieciešamība atstāt amatā delegācijas vadītāju, lai komanda viņa vadībā varētu sekot līdzi gaidāmajām izmaiņām saistībā ar vēlēšanām akreditācijas valstī.
70 Prasītāja norāda, ka vēlēšanas notika arī viņas dienesta valstī, tādēļ, balstoties uz vienādu pamatojumu, arī viņas pieteikums bija jāakceptē.
71 EĀDD uzskata, ka abas situācijas tomēr nevar salīdzināt, jo vēlēšanas, kas tika ņemtas vērā lēmumos, nenotika vienlaicīgi ar delegācijas vadītāja iespējamo amata atstāšanas brīdi. Valstī, kurā tika piešķirts pagarinājums, vēlēšanas notika pirms rotācijas, tādēļ bija vēlama delegācijas vadītāja atstāšana amatā, lai varētu analizēt no vēlēšanām izrietošās izmaiņas. Prasītājas dienesta valstī situācija bija citāda, jo vēlēšanas notika pēc delegācijas vadītāja amata atstāšanas, tāpēc bija vēlamas tūlītējas izmaiņas, lai komanda tādējādi varētu sekot līdzi visam procesam jaunas direkcijas vadībā.
72 Savos dokumentos prasītāja analizē vēl divus citus gadījumus, kuros, viņasprāt, pagarinājums tika piešķirts, neievērojot vienlīdzīgu attieksmi.
73 Šajā ziņā ir jānorāda, ka aplūkotie gadījumi attiecās uz iepriekšējām rotācijām, tādējādi, pat ja salīdzinājumu ir iespējams veikt, tas nav tik acīmredzams, jo laika gaitā prioritātes un ierobežojumi var mainīties.
74 Pirmajā gadījumā pagarinājums tika apstiprināts, kā norāda EĀDD, ņemot vērā to, ka delegācijā nebija delegācijas vadītāja vietnieka – šāda situācija nebija prasītājas vadītajā delegācijā. Otrajā gadījumā pagarinājums tika apstiprināts, lai izvairītos no tā, ka delegācijas vadītāja amata atstāšana sakrīt ar politikas nodaļas vadītāja aiziešanu, tas, kā šķiet, nebija vēlams, jo delegāciju veidoja nepilna komanda, kuras darba nepārtrauktību nevarēja nodrošināt tās paliekošie locekļi.
75 Nevienā no šiem abiem gadījumiem, nedz arī nevienā no iepriekš izvērtētajiem gadījumiem lēmums par pagarinājuma piešķiršanu katrā ziņā neesot ticis piešķirts, lai ļautu attiecīgajai personai pabeigt savu karjeru amatā, kurā tā tika iecelta, gluži pretēji, lēmuma pamatā bija vērtējums, kas tika veikts, ņemot vērā dienesta intereses un pienesumu, ko radīja attiecīgās personas atstāšana amatā, salīdzinot ar priekšrocībām, ko varēja radīt jaunas vadības ierašanās.
76 Vispārējā tiesa uzskata, ka šie lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietvertie apsvērumi, kas izmantoti, lai izskaidrotu atšķirības starp gadījumiem, ir ticami un prasītāja nav minējusi apstākļus, kas liktu domāt, ka varētu būt pieļauta patvaļīga diskriminācija vai acīmredzama kļūda vērtējumā.
77 Attiecībā uz lomu, kāda varētu tikt piešķirta personiskiem apsvērumiem, piemēram, vēlmei pabeigt karjeru konkrētā vietā, jāatgādina, ka lēmumu pamatā ir jābūt dienesta interesēm un ka, pat ja iestāde var tos ņemt vērā, šādi apsvērumi nevar prevalēt pār citiem apsvērumiem, kas tiek uzskatīti par svarīgākiem saistībā ar šīm interesēm.
78 Ņemot vērā šos apsvērumus, trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.
– Par trešo daļu saistībā ar pasākumiem, kas veicami attiecībā uz sievietēm
79 Trešajā daļā prasītāja uzskata, ka viņas pieteikums bija jāapmierina, balstoties uz Civildienesta noteikumu 1.d panta 2. un 3. punktu, ar kuriem, viņasprāt, ir paredzēta pasākumu veikšana, lai kompensētu mazāku sieviešu pārstāvību Savienības civildienesta vadošos amatos.
80 EĀDD šo nostāju kritizē.
81 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.d panta 2. punktu vīriešu un sieviešu pilnīga vienlīdzība darbā ir būtisks elements, kas jāņem vērā Civildienesta noteikumu visu aspektu īstenošanā.
82 Saskaņā ar šīs pašas tiesību normas noteikumiem vienlīdzīgas attieksmes princips neliedz Savienības iestādēm turpināt vai veikt pasākumus, kuros paredzētas īpašas priekšrocības, lai atvieglotu mazāk pārstāvētajam dzimumam profesionālās darbības veikšanu vai novērstu vai mazinātu diskrimināciju profesionālajā karjerā.
83 Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 1.d panta 3. punktu iestāžu iecēlējinstitūcijas, savstarpēji vienojoties, pēc apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju nosaka pasākumus un rīcību, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm jomās, uz kurām attiecas šie Civildienesta noteikumi, un pieņem attiecīgus noteikumus, jo īpaši, lai novērstu tādu faktisku nevienlīdzību kā sieviešu iespēju ierobežošanu minētajās jomās.
84 No šīm tiesību normām, pirmkārt, izriet, ka vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir “būtisks” elements Civildienesta noteikumu īstenošanā, otrkārt, ka šis apstāklis ir jāpiemēro “visos” ar šo īstenošanu saistītajos aspektos, treškārt, ka iestādes var veikt pasākumus, lai kompensētu sieviešu mazāku pārstāvību noteiktos amatos, un, ceturtkārt, ka tām ar kopēju nostāju ir jānosaka pasākumi, lai novērstu faktisku nevienlīdzību, kas ietekmē sieviešu iespējas.
85 EĀDD uzskata, ka lēmumos par delegācijas vadītāja iecelšanas amatā pagarināšanu dzimumu nevar ņemt vērā, jo šādi lēmumi ir jāpamato tikai ar dienesta interesēm.
86 Šī nostāja tika apstiprināta lēmumā par sūdzības noraidīšanu, kurā EĀDD norādīja, ka “personāla iecelšanas amatā pagarināšanu delegācijā pamato tikai dienesta intereses, viņas kā sievietes statuss nevar tikt ņemts vērā, lai paredzētu iespējamu viņas iecelšanas šajā amatā pagarināšanu”.
87 Tā tika apstiprināta arī atbildē, kuru EĀDD sniedza uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem pirms tiesas sēdes, kurā tas tādējādi uzsvēra, pirmkārt, ka “nav saiknes starp vienlīdzīgu iespēju politiku un EĀDD mobilitātes politiku” un, otrkārt, ka “šāda pieteikuma par [pagarināšanu] izskatīšana attiecas uz mobilitātes politiku, nevis uz [..] vienlīdzīgām iespējām vīriešiem un sievietēm”.
88 Tiesas sēdē EĀDD pārstāvis šajā pašā ziņā norādīja, ka “mobilitātes politika atšķiras no vienlīdzīgu iespēju politikas”. Atbildot uz jautājumiem, kas tika uzdoti kā procesa organizatoriskie pasākumi pēc tiesas sēdes, EĀDD arī precizēja, ka “pieteikumi par pagarinājumu katrā individuālajā gadījumā [tika] izskatīti atbilstoši dienesta interesēm neatkarīgi no tā, vai pieteicējs [bija] vīrietis vai sieviete”.
89 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pieņemot aplūkotās tiesību normas, Civildienesta noteikumu izdevējs ir izrādījis savu gribu piešķirt dzimumu vienlīdzībai, it īpaši sieviešu pārstāvībai atsevišķos amatos, “būtisku” vietu diskusijās, īstenojot “visus” Civildienesta noteikumu aspektus.
90 Šī griba nav nekādi nav atspoguļojusies EĀDD pieņemtajās nostājās, jo tas, nākot klajā ar paziņojumiem administratīvajā un tiesas procesā, gluži pretēji, norādīja, ka, ciktāl tas skar EĀDD, tas uzskata, ka apsvērumi attiecībā uz dzimumu pastāv ārpus dienesta interesēm.
91 EĀDD uzskata, ka šobrīd tam nav saistoša neviena tiesību norma, ar kuru tam būtu noteikts par pienākumu kompensēt sieviešu mazāku pārstāvību atsevišķos amatos, jo šādas tiesību normas var pieņemt, tikai piemērojot Civildienesta noteikumu 1.d panta 2. vai 3. punktu, kas vēl neesot ieviests.
92 Šādā kontekstā ir jānosaka, vai, gaidot pasākumus, kas tādējādi ir jāveic iestādēm, tās, kā norāda EĀDD, no lēmumiem, ar kuriem tiek ieviesti Civildienesta noteikumu aspekti, var izslēgt ar dzimumu saistītus apsvērumus, īpaši tādus, kas ir saistīti ar sieviešu pārstāvību atsevišķos amatos.
93 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Civildienesta noteikumu 1.d panta 2. punktā Civildienesta noteikumu izdevējs nav tikai paziņojis par iestāžu pasākumu veikšanu. Tas arī norāda (šim paziņojumam nepievienojot nedz termiņu, nedz nosacījumus, nedz arī paredzot, ka tas būtu atkarīgs no konkrētu pasākumu veikšanas), ka dzimumu vienlīdzība ir “būtisks” apstāklis, kas jāņem vērā “visos” aspektos, īstenojot Civildienesta noteikumus.
94 No tā izriet, ka, izslēdzot dzimumu vienlīdzību no apsvērumiem, kas aptvēra lēmuma par prasītājas iesniegtā pieteikuma par pagarinājumu pieņemšanu, lai arī Civildienesta noteikumu izdevējs uzskata, ka šim apstāklim ir būtisks raksturs, EĀDD nav ievērojis prasītājas minētās Civildienesta noteikumu normas.
95 Šī kļūda ir acīmredzama, ņemot vērā kontrastu starp apsvērumu saistībā ar dzimumu izslēgšanu no lēmuma par sūdzības noraidīšanu, no vienas puses, un būtisko raksturu, kādu šiem apsvērumiem ir piešķīris Civildienesta noteikumu izdevējs, no otras puses.
96 Tomēr saskaņā ar judikatūru administratīvā lēmuma atcelšana kļūdas dēļ nav pamatota, ja šī kļūda nav izšķiroši ietekmējusi šī lēmuma saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. jūnijs, Navarro/Komisija, T‑556/14 P, EU:T:2015:368, 26. punkts).
97 Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa varēja būt citāda, ja no EĀDD veiktā novērtējuma jau no paša sākuma principiāli nebūtu tikusi izslēgta dzimumu vienlīdzība, lai arī lēmumiem par tā dienestu organizāciju ir jāiekļaujas Civildienesta noteikumos paredzētajā tiesiskajā ietvarā.
98 Šī iemesla dēļ trešā pamata trešā daļa ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.
Par prasību par zaudējumu atlīdzību
99 Prasītāja lūdz piespriest EĀDD izmaksāt viņai vienreizēju summu kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu, primāri, 250 000 EUR apmērā, pakārtoti –200 000 EUR apmērā vai pakārtotāk –150 000 EUR, 100 000 EUR vai 50 000 EUR apmērā.
100 Saskaņā ar Reglamenta 76. panta d) punktu ikvienā prasības pieteikumā jābūt norādei par strīda priekšmetu un ir jābūt iekļautam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārēja tiesa varētu lemt par prasību, ja iespējams – bez papildu informācijas iesniegšanas. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un labu pārvaldību tiesā un lai prasības pieteikums būtu pieņemams, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, kas ir sagatavots saskaņotā un saprotamā veidā, ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta. Attiecībā konkrētāk uz prasību atlīdzināt zaudējumus, kurus, iespējams, radījusi Savienības iestāde, šādā prasības pieteikumā ir jābūt iekļautiem pierādījumiem, kuri ļautu identificēt rīcību, kurā prasītājs vaino iestādi, iemesliem, kuru dēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp rīcību un, iespējams, ciestajiem zaudējumiem, kā arī zaudējumu raksturam un apmēram (skat. rīkojumu, 2004. gada 16. janvāris, Arizona Chemical u.c./Komisija, T‑369/03 R, EU:T:2004:9, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).
101 Tomēr jākonstatē, ka attiecībā uz apgalvoto kaitējumu, kā arī uz cēloņsakarību starp, iespējams, prettiesisko rīcību un šo kaitējumu prasība neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajiem nosacījumiem.
102 Prasītāja nenorāda nevienu apstākli, kas varētu pierādīt kaitējuma esamību, aplēst tā apmēru vai pierādīt cēloņsakarības esamību.
103 Tādējādi minētā prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
104 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
105 Tā kā šajā gadījumā EĀDD spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tam atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2016. gada 30. jūnija lēmumu, ar kuru noraidīts Chantal Hebberecht lūgums pagarināt par vienu gadu viņas dienestu Eiropas Savienības delegācijas Etiopijā vadītājas amatā.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) EĀDD atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pelikánová | Nihoul | Svenningsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 27. novembrī.
[Paraksti]