TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2020. gada 25. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/98/ES – Vienoto atļauju saņēmušo trešo valstu valstspiederīgo darba ņēmēju tiesības – 12. pants – Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi – Sociālais nodrošinājums – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nolūkā noteikt tiesības uz ģimenes pabalstu netiek iekļauti tie trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri neuzturas šīs dalībvalsts teritorijā
Lietā C‑302/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) iesniedza ar 2019. gada 5. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 11. aprīlī, tiesvedībā
Istituto Nazionale della Previdenza Sociale (INPS)
pret
WS,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], E. Juhāss [E. Juhász], K. Likurgs [C. Lycourgos] un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] (referents),
ģenerāladvokāts: J. Tančevs [E. Tanchev],
sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 27. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Istituto Nazionale della Previdenza Sociale (INPS) vārdā – A. Coretti, V. Stumpo un M. Sferrazza, avvocati,
– WS vārdā – A. Guariso un L. Neri, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz D. Del Gaizo, P. Gentili un A. Giordano, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un A. Azéma, kā arī B. R. Killmann, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 11. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi (OV 2011, L 343, 1. lpp.), 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Istituto Nazionale della Previdenza Sociale (INPS) (Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde, Itālija) un WS par atteikumu piešķirt ģimenes pabalstu attiecībā uz laikposmiem, kuros attiecīgās personas laulātā un bērni ir dzīvojuši savas izcelsmes trešā valstī.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2011/98 2., 19., 20., 24. un 26. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobra īpašajā sanāksmē Tamperē apliecināja nepieciešamību saskaņot valstu tiesību aktus par trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanas un uzturēšanās noteikumiem. Šajā sakarā tā īpaši norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu jānodrošina taisnīga attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, un, izmantojot vēl spēcīgāku integrācijas politiku, būtu jācenšas piešķirt tiem tiesības un pienākumus, kas līdzvērtīgi Savienības pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Eiropadome attiecīgi lūdza Padomi pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem. Vajadzība sasniegt Tamperē nospraustos mērķus tika atkārtoti apstiprināta Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē.
[..]
(19) Ja nav horizontālu Savienības tiesību aktu, trešo valstu valstspiederīgo tiesības atšķiras atkarībā no tā, kurā dalībvalstī viņi strādā, un no viņu valstspiederības. Lai turpmāk veicinātu saskaņotu imigrācijas politiku un mazinātu atšķirības tiesībās, kas piešķirtas Savienības pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi strādā kādā dalībvalstī, un lai papildinātu esošo acquis imigrācijas jomā, būtu jānosaka tiesību kopums, lai jo īpaši precizētu jomas, kurās pret šādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēl nav ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme kā pret attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. Šādu noteikumu nolūks ir Savienībā radīt pamatnoteikumus, atzīt, ka šādi trešo valstu valstspiederīgie dod savu ieguldījumu Savienības ekonomikā ar darbu un nodokļu maksājumiem, un mazināt negodīgu konkurenci starp pašas dalībvalsts valstspiederīgajiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, kas rodas pēdējo iespējamas ekspluatācijas rezultātā. Trešās valsts darba ņēmējs šajā direktīvā būtu jādefinē, neskarot darba attiecību jēdziena interpretāciju citos Savienības tiesību aktu noteikumos, kā trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kuram ir atļauts strādāt apmaksātā darbā saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi.
(20) Visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas un strādā dalībvalstīs, būtu jānosaka vismaz vienots tiesību kopums, kura pamatā ir vienlīdzīga attieksm[e] ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem neatkarīgi no tā, kāds ir uzņemšanas sākotnējais mērķis vai pamats. Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi jomās, kas noteiktas šajā direktīvā, būtu jāpiešķir ne tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti dalībvalstī nolūkā strādāt, bet arī tiem, kuri uzņemti citu nolūku dēļ un kuriem ir atļauta piekļuve attiecīgās dalībvalsts darba tirgum saskaņā ar citiem Savienības vai valsts tiesību aktu noteikumiem, tostarp trešo valstu darba ņēmēju ģimenes locekļiem, kam atļauts uzturēties dalībvalstī saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos [(OV 2003, L 251, 12. lpp.)] [..].
[..]
(24) Trešo valstu darba ņēmējiem būtu jābauda vienlīdzīga attieksme attiecībā uz sociālo nodrošinājumu. Sociālā nodrošinājuma jomas ir definētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu [(OV 2004, L 166, 1. lpp.; labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.)]. Šīs direktīvas noteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā būtu jāattiecas arī uz darba ņēmējiem, kuri dalībvalstī uzņemti tieši no trešās valsts. Tomēr sociālā nodrošinājuma jomā trešo valstu darba ņēmējiem, kuri atrodas pārrobežu situācijā, šai direktīvai nebūtu jāpiešķir plašākas tiesības par tām, kas jau ir noteiktas esošajos Savienības tiesību aktos. Turklāt ar šo direktīvu nebūtu jāpiešķir tiesības saistībā ar situācijām, kuras atrodas ārpus Savienības tiesību aktu piemērošanas jomas, piemēram, saistībā ar trešā valstī dzīvojošiem ģimenes locekļiem. Ar šo direktīvu būtu jāpiešķir tiesības vienīgi saistībā ar ģimenes locekļiem, kuri kādā dalībvalstī pievienojas trešās valsts darba ņēmējam, pamatojoties uz ģimenes atkalapvienošanos, vai ģimenes locekļiem, kuri minētajā dalībvalstī jau likumīgi uzturas.
[..]
(26) Savienības tiesību akti neierobežo dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas. Kamēr nav saskaņotu Savienības mēroga tiesību aktu, katrai dalībvalstij jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem piešķir sociālā nodrošinājuma pabalstus, kā arī šādu pabalstu apjoms un laikposms, par kuru tos piešķir. Tomēr, īstenojot minētās pilnvaras, dalībvalstīm būtu jāievēro Savienības tiesību akti.”
4 Direktīvas 2011/98 1. pants “Priekšmets” ir formulēts šādi:
“1. “Šī direktīva nosaka:
[..]
b) vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, neatkarīgi no tā, ar kādu mērķi viņi sākotnēji tika uzņemti attiecīgās dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi pret šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem.
[..]”
5 Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
a) “trešās valsts valstspiederīgais” ir persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē;
b) “trešās valsts darba ņēmējs” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas ir uzņemts dalībvalsts teritorijā, tur likumīgi uzturas un kam ir atļauts strādāt apmaksātā darbā saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi;
c) “vienota atļauja” ir uzturēšanās atļauja, ko izsniedz kādas dalībvalsts iestādes, atļaujot trešās valsts valstspiederīgajam likumīgi uzturēties tās teritorijā nolūkā strādāt;
[..].”
6 Minētās direktīvas 3. panta “Darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:
“Šī direktīva attiecas uz:
[..]
c) trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir uzņemti dalībvalstī darba nolūkā saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem.”
7 Saskaņā ar šīs direktīvas 12. pantu “Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi”:
“1. Trešo valstu darba ņēmēji, kas ir minēti 3. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, bauda ar tās dalībvalsts valstspiederīgajiem vienlīdzīgu attieksmi, kurā tie uzturas, šādās jomās:
[..]
e) sociālā nodrošinājuma jomas, kas noteiktas Regulā [Nr. 883/2004];
[..].
2. Dalībvalstis var ierobežot vienlīdzīgu attieksmi:
[..]
b) ierobežot saskaņā ar 1. punkta e) apakšpunktu noteiktās tiesības trešo valstu darba ņēmējiem, taču neierobežojot šādas tiesības attiecībā uz tiem trešo valstu darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti vai kuri ir bijuši nodarbināti vismaz sešus mēnešus un ir reģistrēti kā bezdarbnieki.
Turklāt dalībvalstis var nolemt, ka 1. punkta e) apakšpunktu attiecībā uz ģimenes pabalstiem nepiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt dalībvalstu teritorijā laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti studiju nolūkā, vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu;
c) saskaņā ar 1. punkta f) apakšpunktu attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem, ierobežojot to piemērošanu gadījumos, kad to trešās valsts darba ņēmēja ģimenes locekļu, kuriem viņš ir pieprasījis pabalstus, reģistrētā vai parastā dzīvesvieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā;
[..].”
8 Regulas Nr. 883/2004, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 988/2009 (2009. gada 16. septembris) (OV 2009, L 284, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā ir paredzēts, ka šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kas skar ģimenes pabalstus. Saskaņā ar šīs regulas 3. panta 5. punkta a) apakšpunktu to nepiemēro sociālai un medicīniskai palīdzībai.
Itālijas tiesības
9 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar 1988. gada 13. marta decreto legge n. 69 – Norme in materia previdenziale, per il miglioramento delle gestioni degli enti portuali ed altre disposizioni urgenti (Dekrētlikums Nr. 69 “Noteikumi, kas reglamentē sociālo nodrošinājumu, lai uzlabotu ostas organizāciju pārvaldību, un citi steidzami noteikumi”) (1988. gada 14. marta GURI Nr. 61), kas pārveidots par 1988. gada 13. maija Likumu Nr. 153 (1988. gada 14. maija GURI Nr. 112) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 153/1988”), tika ieviests mājsaimniecības pabalsts, kura apmērs ir atkarīgs no mājsaimniecībā ietilpstošo bērnu skaita līdz 18 gadu vecumam un mājsaimniecības ienākumu līmeņa (turpmāk tekstā – “mājsaimniecības pabalsts”).
10 Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6. punktā ir paredzēts:
“Mājsaimniecībā ietilpst laulātie, izņemot tos, kas ir juridiski un faktiski šķirti, un bērni un viņiem pielīdzinātās personas [..] līdz 18 gadu vecumam vai arī bez vecuma ierobežojuma, ja fizisku vai garīgu slimību vai invaliditātes dēļ viņi pilnīgi un pastāvīgi nespēj veikt algotu darbu. Mājsaimniecības locekļi ar tādiem pašiem nosacījumiem kā bērni un viņiem pielīdzinātās personas var būt arī brāļi, māsas, brāļa vai māsas bērni un mazbērni līdz 18 gadu vecumam vai bez vecuma ierobežojuma (ja fizisku vai garīgu slimību vai invaliditātes dēļ viņi pilnīgi un pastāvīgi nespēj veikt algotu darbu), ja viņi ir abu vecāku bāreņi un viņiem nav tiesību uz apgādnieka zaudējuma pensiju.”
11 Saskaņā ar Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktu mājsaimniecībā šī likuma izpratnē neietilpst trešās valsts valstspiederīgā dzīvesbiedrs, bērni un pielīdzinātās personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Itālijas Republikas teritorijā, neskarot gadījumus, kad valsts, kuras piederīgais ir ārzemnieks, ir paredzējusi savstarpības režīmu attiecībā pret Itālijas pilsoņiem vai arī ja ir noslēgta starptautiska konvencija par ģimeņu pabalstiem.
12 Direktīva 2011/98 [Itālijas] tiesībās tika transponēta ar 2014. gada 4. marta decreto legislativo n. 40 – Attuazione della direttiva 2011/98/UE relativa a una procedura unica di domanda per il rilascio di un permesso unico che consente ai cittadini di Paesi terzi di soggiornare e lavorare nel territorio di uno Stato membro e a un insieme comune di diritti per i lavoratori di Paesi terzi che soggiornano regolarmente in uno Stato membro (Likumdošanas dekrēts Nr. 40 par Direktīvas 2011/98 transponēšanu) (2014. gada 22. marta GURI Nr. 68) (turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 40/2014”), ar kuru tika ieviesta “vienotā darba atļauja”.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
13 WS ir trešās valsts valstspiederīgais, kuram kopš 2011. gada 9. decembra ir izsniegta atļauja strādāt algotu darbu un kopš 2015. gada 28. decembra ir izsniegta vienotā darba atļauja saskaņā ar Likumdošanas dekrētu Nr. 40/2014. Laikposmā no 2014. gada janvāra līdz jūnijam un vēlāk no 2014. gada jūlija līdz 2016. gada jūnijam WS laulātā un viņu divi bērni uzturējās izcelsmes trešā valstī Šrilankā.
14 Pamatojoties uz Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punktu, par šiem periodiem INPS atteica WS izmaksāt mājsaimniecības pabalstu, tādēļ WS cēla prasību Tribunale del lavoro di Alessandria (Aleksandrijas Darba lietu tiesa, Itālija), norādīdams uz Direktīvas 2011/98 12. panta pārkāpumu un šī atteikuma diskriminējošo raksturu. Šī tiesa šo prasību noraidīja.
15 Par šīs tiesas nelabvēlīgo nolēmumu WS iesniedza apelācijas sūdzību Corte d’appello di Torino (Turīnas apelācijas tiesa, Itālija), kas šo apelācijas sūdzību apmierināja, nospriežot, ka Direktīvas 2011/98 12. pants nav transponēts valsts tiesībās un ka Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts neatbilst šai direktīvai.
16 INPS iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), kurā tā izvirzīja tikai vienu pamatu par Direktīvas 2011/98 12. panta un Likumdošanas dekrēta Nr. 40/2014 kļūdainu piemērošanu.
17 Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietas risinājums ir atkarīgs no Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta interpretācijas un no jautājuma, vai šī tiesību norma nozīmē, ka trešās valsts valstspiederīgā, kuram ir vienotā atļauja un Likuma Nr. 153/1988 2. pantā paredzētās tiesības saņemt mājsaimniecības pabalstu, ģimenes locekļi ietilpst to ģimenes locekļu lokā, kuri var saņem šo pabalstu, pat tad, ja viņi dzīvo ārpus Itālijas teritorijas.
18 Šajā ziņā tā precizē, ka Likuma Nr. 153/1988 2. pantā minētā mājsaimniecība kalpo ne vien kā mājsaimniecības pabalsta aprēķināšanas bāze, bet šī mājsaimniecība ir arī šā pabalsta saņēmēja, to iegūstot ar atalgojuma vai pensijas, uz kuru attiecas šis pabalsts, saņēmēja starpniecību. Šis iepriekš minētais pabalsts ir naudas piemaksa, ko saņem tostarp visi darba ņēmēji, kas veic savu saimniecisko darbību Itālijas teritorijā, ja vien tie ietilpst mājsaimniecībā, kuras ienākumi nepārsniedz noteiktu maksimālo apmēru. Attiecībā uz laikposmu no 2018. gada 1. jūlija līdz 2019. gada 30. jūnijam tā pilna likme bija 137,50 EUR mēnesī attiecībā uz ienākumiem, kas nepārsniedz 14 541,59 EUR gadā. Darba devējs to izmaksā vienlaikus ar darba samaksu.
19 Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) savā judikatūrā jau ir bijusi iespēja uzsvērt mājsaimniecības pabalsta divkāršo dabu. Pirmkārt, šis pabalsts, kurš ir saistīts ar mājsaimniecības jebkāda veida ienākumiem un kura mērķis ir garantēt pietiekamus ienākumus ģimenēm, kam tādu nav, ir uzskatāms par sociālā nodrošinājuma pabalstu. Saskaņā ar minēto pabalstu aptverošās sociālā nodrošinājuma sistēmas vispārējiem noteikumiem strādājošo darba ņēmēju ģimenes aizsardzība tiek īstenota ar piemaksu atalgojumam par paveikto darbu. Šo mājsaimniecības pabalstu, kas tiek segts no darba devēju iemaksām, kurām pieskaita valsts segtu piemaksu, darba devējs izmaksā avansā, un tam ir tiesības uz turpmāk veicamo iemaksu ieskaitu. Otrkārt, šis pabalsts ir uzskatāms par sociālo palīdzību, jo vērā ņemamie ienākumi vajadzības gadījumā tiek palielināti, lai aizsargātu nepilngadīgos vai personas, kurām ir invaliditāte vai fiziska vai garīga rakstura traucējumi un kurām ir ilgstošas grūtības strādāt vai pildīt pienākumus atkarībā no vecuma. Katrā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka runa ir par pasākumu, kas ietilpst Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomā.
20 Iesniedzējtiesa uzsver, ka mājsaimniecības locekļiem ir būtiska nozīme pabalsta sistēmā un tie tiek uzskatīti par šī pabalsta saņēmējiem. Tomēr, ņemot vērā, ka ar likumu ģimenes locekļi, kas veido mājsaimniecību, ir norādīti kā tāda ekonomiskā pabalsta saņēmēji, kuriem ir tiesības saņemt atalgojumu, ar kuru šis pabalsts ir saistīts, tā jautā, vai Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts nepieļauj tādu tiesību normu kā Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts. Tai it īpaši ir šaubas par šīs direktīvas interpretāciju, ņemot vērā minētās direktīvas 20. un 24. apsvērumā izklāstītos mērķus.
21 Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2011/98] 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts, kā arī vienlīdzīgas attieksmes starp vienotas uzturēšanās un darba atļaujas turētājiem un valsts pilsoņiem princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pretēji regulējumam, kas attiecas uz dalībvalsts pilsoņiem, kodolģimenes [mājsaimniecības] pabalsta aprēķināšanas nolūkos no kodolģimenes [mājsaimniecības] locekļu loka tiek izslēgti tie darba ņēmēja – kurš ir vienotās atļaujas turētājs no trešās valsts – ģimenes locekļi, kuri dzīvo izcelsmes trešā valstī?”
Par prejudiciālo jautājumu
22 Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, netiek ņemti vērā tie vienotās atļaujas turētāja ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē, kuri dzīvo nevis šīs dalībvalsts teritorijā, bet kādā trešā valstī, lai gan šīs dalībvalsts valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri dzīvo kādā trešā valstī, tiek ņemti vērā.
23 Jāatgādina, kā tas ir norādīts Direktīvas 2011/98 26. apsvērumā, ka Savienības tiesības neierobežo dalībvalstu kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas. Kamēr nav īstenota tiesību aktu saskaņošana Savienības mērogā, katrai dalībvalstij jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem piešķir sociālā nodrošinājuma pabalstus, kā arī šādu pabalstu apjoms un laikposms, par kuru tos piešķir. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 40. punkts).
24 Šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz Regulā Nr. 883/2004 definētajām sociālā nodrošinājuma jomām trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir uzņemti kādā dalībvalstī, lai strādātu saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Tā tas ir gadījumā ar trešās valsts valstspiederīgo, kam ir vienotā atļauja Direktīvas 2011/98 2. panta c) punkta nozīmē, jo saskaņā ar šo tiesību normu šī atļauja šādam valstspiederīgajam ļauj likumīgi uzturēties to izsniegušās dalībvalsts teritorijā, lai tur strādātu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva, C‑449/16, EU:C:2017:485, 27. punkts).
25 Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2011/98 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta pirmo daļu dalībvalstis var ierobežot ar šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu trešo valstu darba ņēmējiem piešķirtās tiesības, izņemot attiecībā uz tiem [trešo valstu darba ņēmējiem], kuri ir nodarbināti vai kuri ir bijuši nodarbināti vismaz sešus mēnešus un ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta otro daļu dalībvalstis var nolemt, ka tās 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts attiecībā uz ģimenes pabalstiem nav piemērojams trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt dalībvalstu teritorijā laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, kā arī trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts uzturēties tās teritorijā studiju nolūkā, vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir atļauts strādāt, pamatojoties uz vīzu (spriedums, 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva, C‑449/16, EU:C:2017:485, 28. punkts).
26 Tādējādi – tāpat kā Padomes Direktīvā 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), – Direktīvā 2011/98 atsevišķiem trešo valstu valstspiederīgajiem kā vispārējs noteikums ir paredzētas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un ir uzskaitītas atkāpes no šīm tiesībām, kuras dalībvalstis var noteikt un kuras ir jāinterpretē šauri. Līdz ar to uz šīm atkāpēm var atsaukties tikai tad, ja par šīs direktīvas īstenošanu kompetentās attiecīgās dalībvalsts iestādes ir skaidri pateikušas, ka tās gatavojas izmantot šo atkāpi (spriedums, 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva, C‑449/16, EU:C:2017:485, 29. punkts).
27 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka dalībvalstu tiesības izslēgt no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi darba ņēmēju – kuram ir vienotā atļauja un kura ģimenes locekļi dzīvo nevis attiecīgās dalībvalsts teritorijā, bet trešā valstī – neizriet no nevienas Direktīvas 2011/98 12. panta 2. punktā paredzētās atkāpes no šīs direktīvas 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā piešķirtajām tiesībām. Gluži pretēji, no šī 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta skaidrā formulējuma, kā tas ir atgādināts šā sprieduma 24. punktā, izriet, ka šādam darba ņēmējam ir jābūt tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi.
28 Turklāt, lai gan minētās direktīvas 12. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt vienlīdzīgas attieksmes ierobežojumus attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem, ierobežojot to piemērošanu gadījumos, kad to trešās valsts darba ņēmēja ģimenes locekļu, kuriem viņš ir pieprasījis pabalstus, reģistrētā vai parastā dzīvesvieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, šāda atkāpe nav paredzēta attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem. Tādējādi šķiet, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies izslēgt tādas vienotās atļaujas turētāju, kura ģimenes locekļi nedzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, no Direktīvā 2011/98 paredzētajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, un likumdevējs ir konkrēti minējis gadījumus, kuros dalībvalstis šī iemesla dēļ šīs tiesības var ierobežot.
29 Tā kā iesniedzējtiesai ir šaubas par Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta interpretāciju, ņemot vērā tās 20. un 24. apsvērumu, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2011/98 20. apsvērumā ir noteikts, ka tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi būtu jāpiešķir ne tikai tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzņemti dalībvalstī nolūkā strādāt, bet arī tiem, kuri ir uzņemti citu nolūku dēļ, tostarp ģimenes locekļiem saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/86, un kuriem līdz ar to ir dota piekļuve attiecīgās dalībvalsts darba tirgum saskaņā ar citām Savienības vai valsts tiesību normām.
30 Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, no Direktīvas 2011/98 20. apsvēruma formulējuma izrietošais, ka, uzskaitot tos trešo valstu valstspiederīgos, kuri ir uzņemti nevis darba, bet citu iemeslu dēļ un kuriem pēc tam ir dota piekļuve darba tirgum saskaņā ar citām Savienības vai valsts tiesību normām, šis apsvērums tostarp ir mērķēts uz situāciju, kurā darba ņēmēja – trešās valsts valstspiederīgā, kuram ir vienotā darba atļauja, – ģimenes locekļi nepastarpināti bauda šīs direktīvas 12. pantā garantētās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kā to ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 53. punktā. Šīs tiesības minētajām personām tiek piešķirtas kā darba ņēmējiem, lai arī uzņemošajā dalībvalstī viņi ir ieradušies kā darba ņēmēja, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, ģimenes locekļi.
31 Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2011/98 24. apsvērumu ir jākonstatē, ka tā mērķis ir it īpaši precizēt, ka ar šo direktīvu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir vienotā atļauja, sociālā nodrošinājuma jomā netiek piešķirtas plašākas tiesības par vienlīdzīgu attieksmi ar uzņemošās dalībvalsts valstspiederīgajiem. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 55. punktā, ar direktīvu pašu par sevi dalībvalstīm netiek uzlikts pienākums piešķirt sociālā nodrošinājuma pabalstus ģimenes locekļiem, kas nedzīvo uzņemošajā dalībvalstī. Katrā ziņā ir jānorāda, ka šī apsvēruma saturs un it īpaši tā pēdējā teikuma saturs nav pārņemts nevienā no minētās direktīvas normām.
32 Tomēr Savienības tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar atsaukties, nedz lai atkāptos no pašiem attiecīgā akta noteikumiem, nedz arī – lai interpretētu tā noteikumus tādā veidā, kas acīmredzami būtu pretēji to formulējumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 19. novembris, Nilsson u.c., C‑162/97, EU:C:1998:554, 54. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 76. punkts).
33 Līdz ar to no šiem apsvērumiem nevar izrietēt, ka Direktīva 2011/98 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds vienotās atļaujas turētājs, kura ģimenes locekļi dzīvo nevis attiecīgās dalībvalsts teritorijā, bet trešā valstī, ir izslēgts no šajā direktīvā paredzētajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi.
34 Turklāt, tā kā INPS un Itālijas valdība apgalvo, ka tāda vienotās atļaujas turētāja, kura ģimenes locekļi nedzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, izslēgšana atbilst Direktīvā 2011/98 izvirzītajam integrācijas mērķim, jo integrācijas priekšnoteikums esot atrašanās šajā teritorijā, ir jākonstatē, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 62. un 63. punktā, ka it īpaši no šīs direktīvas 2., 19. un 20. apsvēruma, kā arī no 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka direktīvas mērķis ir veicināt trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, pret tiem izturoties taisnīgi tāda vienotu tiesību kopuma izveidošanā, kura pamatā ir vienlīdzīga attieksme ar uzņemošās dalībvalsts valstspiederīgajiem. Viens no minētās direktīvas mērķiem ir visā Savienībā radīt līdzvērtīgus minimālos nosacījumus, atzīt, ka trešo valstu valstspiederīgie ar savu darbu un ar nodokļiem, ko tie maksā, piedalās Savienības tautsaimniecībā, un kalpot par būtisku aizsardzības pasākumu, lai samazinātu negodīgu konkurenci, kas var rasties starp dalībvalsts valstspiederīgajiem un trešo valstu valstspiederīgajiem gadījumā, ja pēdējie minētie tiktu nodarbināti ļaunprātīgi.
35 No tā izriet, ka pretēji INPS un Itālijas valdības apgalvojumam tas, ka no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi tiek izslēgts vienotās atļaujas turētājs, kura ģimenes locekļi kaut vai īslaicīgi – kā to apliecina šīs lietas faktiskie apstākļi – neuzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, nevar tikt uzskatīts par atbilstošu šiem mērķiem.
36 INPS un Itālijas valdība arī apgalvo, ka vienotās atļaujas turētāja, kura ģimenes locekļi nedzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, izslēgšana no Direktīvā 2011/98 paredzētajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi esot apstiprināta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1231/2010 (2010. gada 24. novembris), ar ko Regulu Nr. 883/2004 un Regulu (EK) Nr. 987/2009 attiecina arī uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas neattiecas tikai viņu valstspiederības dēļ (OV 2010, L 344, 1. lpp.), 1. pantu, kurā ir paredzēts, ka Regula Nr. 883/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (OV 2009, L 284, 1. lpp.), attiecas uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem minētās regulas līdz šim netika attiecinātas tikai viņu valstspiederības dēļ, kā arī uz viņu ģimeņu locekļiem un apgādnieku zaudējušiem tuviniekiem, ja vien viņi likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā un visādā ziņā nav saistīti tikai ar vienu dalībvalsti.
37 Tomēr, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 58. un 59. punktā, lai gan Regulas Nr. 1231/2010 1. panta mērķis ir radīt tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi tieši par labu tiem trešās valsts valstspiederīgā ģimenes locekļiem, kuri dzīvo dalībvalsts teritorijā un kuri atrodas šajā regulā paredzētajā situācijā, no tā nekādi nevar secināt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies izslēgt no Direktīvā 2011/98 paredzētajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi tos vienotās atļaujas turētājus, kuru ģimenes locekļi nedzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
38 Pretēji tam, ko apgalvo INPS un Itālijas valdība, šāda izslēgšana tāpat arī nevar tikt pamatota ar to vien, ka attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuri ir pastāvīgie iedzīvotāji un kuriem ir privileģēts statuss, Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja piešķirt [tiesības uz] vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma jomā tikai gadījumos, kad ģimenes locekļu reģistrētā vai parastā dzīvesvieta atrodas to teritorijā. Kā izriet no šā sprieduma 26. punkta, Direktīvā 2011/98 paredzētās atkāpes no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi ir jāinterpretē šauri. Direktīvas 2003/109 11. panta 2. punktā ietvertā atkāpe nav paredzēta Direktīvā 2011/98. No tā izriet, ka nevar pieļaut, ka Direktīvā 2011/98 ietverto atkāpju interpretēšanas rezultātā tajā tiek ietverta papildu atkāpe tikai tādēļ, ka šāda atkāpe ir minēta citā atvasināto tiesību aktā.
39 No tā izriet, ka, izņemot Direktīvas 2011/98 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā atļautās atkāpes, ja dalībvalsts piešķir sociālā nodrošinājuma pabalstu saviem valstspiederīgajiem neatkarīgi no viņu ģimenes locekļu dzīvesvietas, tā nevar nepiešķirt vai samazināt šādu pabalstu vienotās atļaujas turētājam, pamatojoties uz to, ka viņa ģimenes locekļi vai kāds no tiem dzīvo nevis attiecīgās dalībvalsts teritorijā, bet trešā valstī.
40 Attiecībā uz pamatlietu ir jākonstatē, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa pati ir norādījusi, ka mājsaimniecības pabalstam tostarp ir sociālā nodrošinājuma pabalsta – kas ietilpst Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomā – raksturs. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm runa ir par naudas pabalstu, kas tiek piešķirts, individuāli un diskrecionāri neizvērtējot prasītāja personīgās vajadzības un pamatojoties uz juridiski definētu situāciju, un kas ir paredzēts ģimenes izdevumu apmierināšanai. Šāds pabalsts ir sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas ir viens no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā minētajiem ģimenes pabalstiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 21. jūnijs, Martinez Silva, C‑449/16, EU:C:2017:485, 20.–25. punkts).
41 Otrkārt, minētā tiesa norāda, ka mājsaimniecība ir šī pabalsta apmēra aprēķina bāze. INPS un Itālijas valdība šajā ziņā apgalvo, ka ģimenes locekļu, kas nedzīvo Itālijas Republikas teritorijā, neņemšana vērā ietekmē tikai šī pabalsta apmēru, jo, kā INPS precizēja tiesas sēdē, ja visi ģimenes locekļi dzīvo ārpus valsts teritorijas, pabalsta apmērs ir nulle.
42 Ir jānorāda, ka gan mājsaimniecības pabalsta neizmaksāšana, gan tā apmēra samazināšana atkarībā no tā, vai visi ģimenes locekļi vai daži no tiem nedzīvo Itālijas Republikas teritorijā, ir pretrunā Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, jo tie rada atšķirīgu attieksmi starp vienotās atļaujas turētājiem un Itālijas valstspiederīgajiem.
43 Pretēji tam, ko apgalvo arī INPS, šādu atšķirīgu attieksmi nevar attaisnot ar to, ka vienotās atļaujas turētāji un uzņemošās dalībvalsts valstspiederīgie varētu būt atšķirīgā situācijā, ņemot vērā viņu attiecīgās saiknes ar šo valsti, jo šāds attaisnojums ir pretrunā Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunktam, kurā atbilstoši tās mērķiem, kas atgādināti šā sprieduma 34. punktā, sociālā nodrošinājuma jomā pret viņiem ir noteikta vienlīdzīga attieksme.
44 Tāpat arī, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, atšķirīgu attieksmi nevar pamatot INPS un Itālijas valdības piesauktās iespējamās grūtības kontrolēt [pabalsta] saņēmēju situāciju saistībā ar mājsaimniecības pabalsta piešķiršanas nosacījumiem apstākļos, kad ģimenes locekļi nedzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. maijs, Kohll un Kohll‑Schlesser, C‑300/15, EU:C:2016:361, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
45 Treškārt, iesniedzējtiesa uzsver, ka saskaņā ar valsts tiesībām par mājsaimniecības pabalsta saņēmējiem tiek uzskatīti mājsaimniecības locekļi. Tomēr šī iemesla dēļ šo pabalstu nevar atteikt vienotās atļaujas turētājam, kura ģimenes locekļi nedzīvo Itālijas Republikas teritorijā. Proti, ja minēto pabalstu, kura priekšmets ir ģimenes pabalsts, saņem mājsaimniecības locekļi, no šīs tiesas sniegtajām norādēm, kas izklāstītas šā sprieduma 18. un 19. punktā, izriet, ka šis pabalsts tiek izmaksāts darba ņēmējam vai pensionāram, kurš ir mājsaimniecības loceklis.
46 No tā izriet, ka Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunktam ir pretrunā tāda tiesību norma kā Likuma Nr. 153/1988 2. panta 6.bis punkts, saskaņā ar kuru mājsaimniecībā šī likuma izpratnē neietilpst trešās valsts valstspiederīgā dzīvesbiedrs, bērni un pielīdzinātās personas, kuru dzīvesvieta nav Itālijas Republikas teritorijā, neskarot gadījumus, kad valsts, kuras piederīgais ir ārzemnieks, ir paredzējusi savstarpības režīmu attiecībā pret Itālijas pilsoņiem vai arī ja ir noslēgta starptautiska konvencija par ģimeņu pabalstiem.
47 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/98 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, netiek ņemti vērā tie vienotās atļaujas turētāja ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē, kuri dzīvo nevis šīs dalībvalsts teritorijā, bet kādā trešā valstī, lai gan šīs dalībvalsts valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri dzīvo kādā trešā valstī, tiek ņemti vērā.
Par tiesāšanās izdevumiem
48 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (2011. gada 13. decembris) par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi, 12. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, nosakot tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu, netiek ņemti vērā tie vienotās atļaujas turētāja ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē, kuri dzīvo nevis šīs dalībvalsts teritorijā, bet kādā trešā valstī, lai gan šīs dalībvalsts valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri dzīvo kādā trešā valstī, tiek ņemti vērā.
[Paraksti]