Prasība, kas celta 2012. gada 4. jūlijā - Vācija/Komisija

(lieta T-295/12)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji - T. Henze un J. Möller, un T. Lübbig un M. Klasse, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 25. aprīļa Lēmumu par Vācijas pasākumiem SA.25051 (C 19/2010) (ex NN 23/2010) par labu Zweckverband Tierkörperbeseitigung Reinzemē-Pfalcā, Zāras federālajā zeme, Rheingau-Taunus-Kreis un Landkreis Limburg-Weilburg novadā (lieta C(2012) 2557, galīgā redakcija);

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka, kļūdaini noliedzot, ka konkrētam mērķim dibinātas apvienības [Zweckverband] papildu kapacitāšu nodrošināšana cīņai ar epizootijām ir pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un acīmredzami pārkāpjot tai Savienības tiesu piešķirto rīcības brīvību, Komisija ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu un 106. panta 2. punktu. It īpaši Komisija nav ņēmusi vērā, ka saskaņā ar Savienības tiesu pastāvīgo judikatūru kontrole, ko tā īsteno pār rīcības brīvību, dalībvalstīm definējot pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecas tikai uz "acīmredzamu kļūdu vērtējumā" pārbaudi un ka tā nedrīkst aizstāt kompetento dalībvalstu iestāžu vērtējumu ar savu vērtējumu.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, pamatojoties uz kļūdainu tā saukto Altmark kritēriju pārbaudi, saskaņā ar kuriem atlīdzība par sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildi nav uzskatāma par priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kļūdaini atzīdama, ka pastāv saimnieciska priekšrocība, ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu. Komisija, pārbaudot katru no četriem Altmark kritērijiem, esot pieļāvusi tās nolēmumu ietekmējošas kļūdas. It īpaši attiecībā uz trešo Altmark kritēriju Komisija neesot aprobežojusies ar atbilstoši tam uzdodamo jautājumu, vai nav pārsniegta kompensācija, kas vajadzīga, lai segtu izdevumus sabiedriskā pakalpojuma pienākuma izpildei. Tā vietā Komisija nepieļaujami esot pārbaudījusi, vai Zweckverband Tierkörperbeseitigung nodrošināto papildu rezervju cīņai ar epizootijām apjoms bija nesamērīgs, ņemot vērā iespējamos epizootijas scenārijus, ko tā apstiprina, neraugoties uz pretējo apstiprinošo ekspertīzi.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka, kļūdaini atzīdama, ka ir skarta tirdzniecība dalībvalstu starpā un izkropļota konkurence, Komisija ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu. Komisija gan esot atzinusi, ka Zweckverband Tierkörperbeseitigung savā iznīcināšanas teritorijā likumīgi atrodas reģionālā monopola stāvoklī, kurā nenotiek likumīga konkurence. Tomēr Komisija no tā neizdara loģisku secinājumu, ka tirdzniecības dalībvalstu starpā traucēšana un konkurences izkropļošana pat potenciāli nav iespējama, jo Zweckverband Tierkörperbeseitigung pilnīgi nekonkurē ar citiem uzņēmējiem, it īpaši uzņēmumiem no citām dalībvalstīm, kas vēlas šeit veikt uzņēmējdarbību.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka, kļūdaini pārbaudot LESD 106. panta 2. punktā noteiktos atļaujas izsniegšanas nosacījumus, Komisija ir pārkāpusi šo noteikumu. It īpaši Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot ņēmusi vērā, ka saskaņā ar šo noteikumu tai ir jāpārbauda, vai nav pārmērīgi kompensēts sabiedriskais pakalpojums. Tomēr tā nedrīkst atkāpties no šā noteikuma nosacījumiem, apšaubīdama pakalpojuma cenas apmēru, valsts iestāžu šajā jomā pieņemto politisko lēmumu lietderību vai apsaimniekotāju saimniecisko efektivitāti.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav ievērojusi kompetenču sadali starp Savienību un dalībvalstīm, kā arī pārkāpusi Savienības tiesībās paredzēto subsidiaritātes principu, jo Komisija esot būtiski pārkāpusi dalībvalstu un to apakšiedalījumu rīcības brīvību, nosakot un definējot sabiedrisko pakalpojumu, kompetento iestāžu lēmumu aizstādama ar savu vērtējumu (LESD 14. panta un LES 5. panta 3. punkta pārkāpums).

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā un pārkāpusi Savienības tiesībās noteikto vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu, jo Komisija, pārbaudot sabiedriskā pakalpojuma definīciju, neesot pārbaudījusi tikai, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav norādījusi pamatojumu (LESD 296. panta 2. punkta pārkāpums). Proti, Komisija tajā nav norādījusi, ka, papildu rezervju uzturēšanu kvalificējot kā pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kompetentās iestādes, likumdevējs un Bundesverwaltungsgericht [Federālā Administratīvā tiesa] būtu pieļāvušas "acīmredzamu kļūdu vērtējumā" Savienības tiesu judikatūras izpratnē.

____________