VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2015. gada 22. aprīlī (*)
Lauksaimniecība – Tirgu kopējā organizācija – Augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozares – Atbalsts ražotāju grupām – Savienības finanšu dalības ierobežošana – Tiesiskā noteiktība – Tiesiskā paļāvība – Pienākums norādīt pamatojumu – Lojāla sadarbība
Lieta T‑290/12
Polijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja B. Majczyna un M. Szpunar, vēlāk – B. Majczyna un K. Strás, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja N. Donnelly, B. Schima un D. Milanowska, vēlāk – D. Milanowska un B. Schima, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2012. gada 4. aprīļa Īstenošanas regulas (ES) Nr. 302/2012, ar kuru groza [Komisijas] Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV L 99, 21. lpp.), 1. panta 2.–4., 6., 12. un 13. punktu, lasot tos kopā ar 2. panta 1.–3. punktu un 3. pantu, kā arī I un II pielikumu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter] (referents),
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 17. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2012. gada 5. aprīlī stājās spēkā Komisijas 2012. gada 4. aprīļa Īstenošanas regulas (ES) Nr. 302/2012, ar kuru groza [Komisijas] Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV L 99, 21. lpp.). Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 mērķis ir, grozot Komisijas 2011. gada 7. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV L 157, 1. lpp.), ierobežot Eiropas Savienības finanšu dalību atbalstā augļu un dārzeņu ražotāju grupām (turpmāk tekstā – “RG”).
2 Īstenošanas regulā Nr. 302/2012 ir paredzēts iekļaut Īstenošanas regulā Nr. 543/2011 Va un Vb pielikumu, kā arī ieviest grozījumus minētās regulas 36.–39., 44., 47., 92., 95., 97., 98. un 112. pantā.
3 RG ir vienības, kuras ir izveidotas pēc to augļu un dārzeņu ražotāju iniciatīvas, kuri atrodas dalībvalstīs, kuras Savienībai ir pievienojušās 2004. gada 1. maijā vai pēc šī datuma, Savienības tālākajos reģionos vai Egejas jūras nelielajās salās. Tām ir pagaidu raksturs un tika izveidotas, lai pēc ilgākais piecu gadu laikposma atbilstu kritērijiem, atbilstoši kuriem tās var tikt atzītas par ražotāju organizācijām (turpmāk tekstā – “RO”).
4 Iespēja izveidot RG ir paredzēta Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulas (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (OV 2007 L 299, 1. lpp.), tās redakcijā ar grozījumiem, 125.e pantā.
5 RO veido galvenie augļu un dārzeņu nozares dalībnieki. Lai iegūtu RO statusu, konkrētai vienībai ir jāatbilst Vienotās TKO regulas 122., 125.a un 125.b pantā noteiktajiem kritērijiem, kuru vidū ir ietverti it īpaši obligātais minimālais biedru skaits un to rīcībā tirgojamās produkcijas minimālais apjoms. Atzītās RO ir tiesīgas saņemt finanšu atbalstu darbības programmu ietvaros.
6 Vienotās TKO regulas 103.a panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis RG pārejas laikposmā var piešķirt divu veidu finanšu atbalstu, proti, no vienas puses, atbalstu to izveides veicināšanai un to administratīvā darba atvieglošanai un, no otras puses, atbalstu, kura mērķis ir segt daļu no ieguldījumiem, kas vajadzīgi atzīšanas iegūšanai un kas šajā ziņā noteikti atzīšanas plānā.
7 Vispirms dalībvalsts RG izmaksā atbalstu. Pēc tam daļu no izmaksātajiem līdzekļiem atlīdzina Savienība.
8 Grozījumi, kas ieviesti ar Īstenošanas regulu Nr. 302/2012, attiecas uz Savienības veikto atlīdzināšanu. Vienotās TKO regulas 103.a panta 2. punktā ir noteikts, ka šī paša panta 1. punktā minēto atbalstu Savienība atlīdzina saskaņā ar noteikumiem, kas Eiropas Komisijai jāpieņem par šādu pasākumu finansēšanu, tostarp atbalsta minimālos un maksimālos apmērus un Savienības finansējuma pakāpi. Atbalsta RG piešķiršana lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstīm. Vienotās TKO regulas 103.a panta 1. punktā ir noteikts, ka “[RG] [..] dalībvalstis var piešķirt [..] atbalstu”. Īstenošanas regulas Nr. 543/2011, tās redakcijā ar grozījumiem, 36. pantā dalībvalstīm ir dota rīcības brīvība noteikt minimālos kritērijus, kas vienībai jāizpilda, lai varētu iesniegt atzīšanas plānu, noteikumus atzīšanas plānu saturam un īstenošanai, atzīšanas plānu apstiprināšanas, uzraudzības un izpildes administratīvās procedūras, kā arī grozījumus plānos, kuru veikšanai nav nepieciešama kompetentās iestādes atļauja. Dalībvalstis turklāt lemj par RG finansēšanas pasākumu nozīmīgumu valsts lauksaimniecības politikā. Labvēlīgāku tādu finansēšanas noteikumu RG piemērošanas, nekā tie, kas attiecas uz RO, mērķis ir ļaut augļu un dārzeņu nozares ražotajiem, kuri vēl nespēj izpildīt RO paredzētos kritērijus, lai formāli pašorganizētos tirgū. Atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 543/2011, tās redakcijā ar grozījumiem, preambulas 29. apsvērumam, lai sekmētu tādu stabilu ražotāju organizāciju izveidi, kuras spējīgas dot ilgtermiņa ieguldījumu augļu un dārzeņu tirdzniecības mērķu sasniegšanā, sākotnējā atzīšana būtu piešķirama tikai tādām ražotāju grupām, kuras var pierādīt savu spēju noteiktā termiņā izpildīt visas atzīšanas prasības.
9 Būtiskā sākotnējo paredzēto summu pārsniegšana un pārbaužu vizīšu dalībvalstī laikā izdarīto noteiktu Savienības tiesību normu par RG finansējumu piemērošanas pārkāpumu konstatējums lika Komisijai pieņemt Īstenošanas regulu Nr. 302/2012.
10 Līdz 2012. gada 5. aprīlim, datumam, kurā stājās spēkā Īstenošanas regula Nr. 302/2012, nedz Savienības finanšu dalības RG piešķirtajos pabalstos ikgadējais maksimālais apmērs, nedz Vienotās TKO regulas 103.a panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā Savienības finanšu dalība ieguldījumu atbalstā nepastāvēja.
11 Turpretī runājot par RO, Savienības dalība ieguldījumu atbalstā bija ierobežota ar 4,1 % no pārdotās produkcijas vērtības. RG varēja tikt finansētas arī ar ieguldījumiem, kuri RO gadījumā nav pieļaujami.
12 Pirms Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 stāšanās spēkā savas darbības veica Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komiteja (turpmāk tekstā – “pārvaldības komiteja”). Pirmais noteikumu par Savienības finanšu dalību grozījumu projekts, kurš ietverts Īstenošanas regulā Nr. 543/2011, pārvaldības komitejai tika iesniegts 2011. gada septembrī. Šajā Komisijas projektā tika ierosināts it īpaši Vienotās TKO regulas 103.a panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās Savienības finanšu dalības ieguldījumu atbalstā ierobežojums, nepieļaujamu ieguldījumu atbalstā saraksts un iespējas grozīt atzīšanas plānu tā izpildes laikā maksimālā apmēra noteikšana 25 % no sākotnēji apstiprinātās summas. Šis pirmais projekts tika pārbaudīts pārvaldības komitejas sanāksmēs, kuras notika 2011. gada 20. septembrī un 4. un 19. oktobrī. 2011. gada 19. oktobra sanāksmes laikā pārvaldības komiteja balsoja par grozījumu projektu. Tā kā pārvaldības komiteja šajā sanāksmē nevarēja sniegt atzinumu, Komisija nolēma tā pieņemšanu atlikt.
13 Pēc tam Komisija iesniedza otru Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 grozījumu projektu, kurš tika izskatīts pārvaldības komitejas 2012. gada 27. un 29. marta, kā arī 3. aprīļa sanāksmēs, [pēdējais minētais] datums ir tas, kurā notika balsojums par šo projektu. Minētajā projektā Komisija būtībā paredzēja grozīt Vienotās TKO regulas 103.a panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā ieguldījumu atbalsta ierobežojumu, saglabāt nepieļaujamo ieguldījumu atbalstā sarakstu un samazināt iespējamo grozījumu atzīšanas plāna izpildes laikā maksimālo apmēru līdz 5 % no sākotnēji apstiprinātās summas. Tā arī paredzēja ieviest Vienotās TKO regulas 103.a pantā paredzētās Savienības finanšu dalības atbalstā ierobežojumu līdz EUR 10 miljoniem kalendārajā gadā. Pārvaldības komiteja no jauna nav varējusi sniegt atzinu par šo projektu.
14 2012. gada 4. aprīlī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu Nr. 302/2012.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 29. jūnijā, Polijas Republika cēla šo prasību.
16 Atbildes raksts Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 14. septembrī.
17 Replikas raksts Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 6. novembrī.
18 Atbilde uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 18. janvārī.
19 Pēc sākotnēji izraudzītā tiesneša referenta amata pienākumu pildīšanas beigām šī lieta tika iedalīta jaunam tiesnesim referentam.
20 Daļēja Vispārējās tiesas sastāva nomaiņas rezultātā tiesnesis referents tika pārcelts uz astoto palātu, kurai tādējādi tika nodota šī lieta.
21 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniecēm jautājumus. Lietas dalībnieces uz tiem atbildēja noteiktajā termiņā.
22 Vispārējā tiesa 2014. gada 17. septembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
23 Polijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 2.–4. punktu, 6., 12. un 13. punktu, 2. panta 1.–3. punktu, lasot to kopā ar 3. pantu, un I un II pielikumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētās tiesību normas”);
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
25 Prasības pamatošanai Polijas Republika izvirza četrus pamatus, kuri attiecas, pirmkārt, uz tiesiskās noteiktības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, otrkārt, uz samērīguma principa pārkāpumu, treškārt, uz LESD 296. panta pārkāpumu apstrīdēto tiesību normu nepietiekama pamatojuma dēļ un, ceturtkārt, uz lojālas sadarbības un solidaritātes principa pārkāpumu.
26 Pirms citu pamatu izskatīšanas ir jāizvērtē trešais pamats, kurš attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
Par trešo pamatu, kurš attiecas uz LESD 296. panta pārkāpumu apstrīdēto tiesību normu nepietiekama pamatojuma dēļ
27 Polijas Republika apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi Savienības finanšu dalības attiecībā uz RG ierobežojumu un tātad nav izpildījusi LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.
28 Polijas Republika uzskata, ka Komisijai apstrīdētās tiesību normas būtu jāpamato, jo minētajām tiesību normām ir ļoti nelabvēlīgas sekas attiecībā uz augļu un dārzeņu ražotajiem un tās ietver neierastas un nepieredzētas izmaiņas, kuras tika ieviestas ātrā tempā.
29 Polijas Republika turklāt uzskata, ka, ņemot vērā spēkā esošo judikatūru, Komisijai būtu bijuši jānorāda fakti, kuri pamato Savienības finanšu dalības attiecībā uz RG ierobežojumu ieviešanu, un šādu ierobežojumu ieviešanas mērķis.
30 Polijas Republika uzsver, ka Komisija viennozīmīgi nav norādījusi mērķus attiecīgo ierobežojumu ieviešanai.
31 Komisija Polijas Republikas argumentus apstrīd.
32 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tam skaidri un nepārprotami jāatklāj to veikušās iestādes argumentācija, ļaujot ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli (skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Itālija/Komisija, C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03, Krājums, EU:C:2005:714, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Šī prasība ir jāizvērtē atbilstoši lietas apstākļiem, tostarp tiesību aktu saturam, norādīto pamatu raksturam un adresātu vai citu personu, ko šis tiesību akts skar tieši un individuāli, iespējamai ieinteresētībai saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu Itālija/Komisija, minēts 32. punktā, EU:C:2005:714, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas vēl jo vairāk ir, kad dalībvalstis ir bijušas cieši iesaistītas apstrīdētā tiesību akta izstrādes procesā un līdz ar to zina šī akta pamatojumu (skat. spriedumus, 2001. gada 22. novembris, Nīderlande/Padome, C‑301/97, Krājums, EU:C:2001:621, 188. punkts, un 2012. gada 26. jūnijs, Polija/Komisija, C‑335/09 P, Krājums, EU:C:2012:385, 153. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Ja runa ir par regulu, pamatojums var aprobežoties ar norādi, no vienas puses, uz kopējo situāciju, kas ir izraisījusi šī akta pieņemšanu, un, no otras puses, ar norādi uz vispārējiem mērķiem, ko ar to paredzēts sasniegt (spriedumi, 1985. gada 3. jūlijs, Abrias u.c./Komisija, 3/83, Krājums, EU:C:1985:283, 30. punkts, un 2005. gada 10. marts, Spānija/Padome, C‑342/03, Krājums, EU:C:2005:151, 55. punkts).
35 Turklāt, ja vispārpiemērojamā tiesību aktā ir norādīts galvenais iestādes izvirzītais mērķis, būtu pārmērīgi prasīt, lai tiktu norādīts īpašs pamatojums dažādām tehniska rakstura izvēlēm (skat. spriedumu, 2006. gada 7. septembris, Spānija/Padome, C‑310/04, Krājums, EU:C:2006:521, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Izskatāmajā lietā ir jāsecina, ka iemesli, kuru dēļ tika ieviesti Savienības finanšu dalības attiecībā uz RG grozījumi, ir izklāstīti Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 preambulas 5. un 6. apsvērumā. Tajos ir norādīts fakts, ka maksimālie apmēri ir ieviesti, “lai nodrošinātu budžeta disciplīnu” un vēlmes “optimizēt[..] finanšu resursu sadali atbilstīgi ilgtspējīgai un efektīvai pieejai” dēļ.
37 Turklāt no Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 preambulas 2. apsvēruma izriet, ka finansējuma sistēmas grozījumi tika ieviesti, lai novērstu Vienotās TKO regulas mērķiem pretrunā esošas situācijas, it īpaši attiecīgo vienību veiktu mākslīgu tādu apstākļu radīšanu, kuros ir atļauts saņemt Savienības atbalstu, tādēļ ka ražotāji pāriet no vienas RG uz otru, lai ilgāk par pieciem gadiem saņemtu atbalstu un iegūtu šo atbalstu pat tad, ja tie atbilst RO piemērojamiem atzīšanas kritērijiem.
38 Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 preambulas 17. apsvērumā ir atsauce uz ražotāju tiesisko paļāvību un ir paredzēts it īpaši, ka grozījumi neattiecas uz atzīšanas plāniem, kas pieņemti pirms minētās regulas spēkā stāšanās dienas, attiecībā uz kuriem vienības ir uzņēmušās finansiālas saistības vai ir noslēgušas ar trešajām personām juridiski saistošas vienošanās par ieguldījumu veikšanu.
39 Runājot par Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 spēkā stāšanos, no minētās regulas preambulas 19. apsvēruma izriet, ka pēdējā minētā stājās spēkā dienu pēc tās publicēšanas, lai “kontrolētu Savienības izdevumus”.
40 Vispirms ir jākonstatē, ka konteksts, kurā apstrīdētās tiesību normas ir pieņemtas, ļāva Polijas Republikai noskaidrot to pamatojumus. Pēdējā minētā dalībvalsts ir piedalījusies pārvaldības komitejas sanāksmēs, kuru laikā tika apspriesti grozījumu priekšlikumi. Tāpat tiesas sēdes laikā tā ir atzinusi, ka augļu un dārzeņu ražotāju pārstāvji tika informēti par notiekošo būtisko grozījumu veikšanu.
41 Tādējādi ir jāuzskata, ka, ņemot vērā iepriekš 32.–35. punktā minēto judikatūru, apstrīdēto tiesību normu pamatojums ir pietiekams, jo tas ļauj Polijas Republikai un saimnieciskās darbības subjektiem noskaidrot īstenotā pasākuma pamatojumus un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi.
42 Līdz ar to trešais pamats, kurš attiecas uz LESD 296. panta pārkāpumu apstrīdēto tiesību normu nepietiekama pamatojuma dēļ, ir noraidāms kā nepamatots.
Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
43 Polijas Republika apgalvo, ka apstrīdētās tiesību normas tika ieviestas tādā veidā, ka augļu un dārzeņu ražotājiem attiecīgos grozījumus nebija iespējams paredzēt un pielāgot to darbību šīm izmaiņām. Tā uzskata, ka pat tad, ja bija iespējamas to finanšu situācijas izmaiņas, minētie ražotāji tomēr varēja sagaidīt, ka minētie grozījumi tiek ieviesti saprātīgā ritmā atbilstoši nosacījumiem, kuri ļauj pielāgoties.
44 Polijas Republika uzsver, ka augļu un dārzeņu ražotājiem ir jāīsteno organizatoriski un finanšu centieni vēl pirms atzīšanas plāna iesniegšanas. Tās ieskatā, šo centienu atlīdzība ir valsts iestāžu, Savienības līmeņa un dalībvalstu līmeņa finanšu saistības subsidēt ražotāju darbības, jo šī mehānisma mērķis ir labāk strukturēt augļu un dārzeņu tirgu.
45 Tātad augļu un dārzeņu ražotāji pamatoti varēja sagaidīt, ka RG finansēšanas noteikumi netiks grozīti “procesa gaitā”, un to, ka lēmums, kurš tos mudināja veikt centienus, lai izveidotu RG, netiks atcelts īsi pirms vai pēc atzīšanas plāna pieņemšanas.
46 Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 pārejas noteikumi, pēc Polijas Republikas domām, ir pārāk “šauri”, ciktāl minētās tiesību normas nav piemērojamas attiecībā uz pirms minētās regulas spēkā stāšanās pieņemtajiem atzīšanas plāniem atbilstoši šīs pašas regulas 2. panta 1. punktam. Tas tā esot arī attiecībā uz pārejas noteikumiem, saskaņā ar kuriem Savienības finanšu dalības maksimālā apmēra noteikšana neesot piemērojama atzīšanas plāniem, kuri pieņemti pirms Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 spēkā stāšanās un attiecībā uz kuriem attiecīgā RG jau ir uzņēmusies finansiālas saistības vai ir noslēguši ar trešajām personām juridiski saistošas vienošanās par attiecīgu ieguldījumu veikšanu.
47 Attiecībā uz RG, kuru atzīšanas plāns jau bija pieņemts un kuras bija uzņēmušās juridiskas vai finansiālas saistības pirms Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 spēkā stāšanās, Polijas Republika arī apgalvo, ka iespējas palielināt izdevumu summu atzīšanas plāna īstenošanas laikā svītrošana nozīmē tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.
48 Polijas Republika galu galā uzskata, ka Komisijai būtu bijis jāparedz ilgāku laikposmu starp apstrīdēto tiesību normu pieņemšanu un to spēkā stāšanos, lai RG ļautu pielāgoties Īstenošanas regulā Nr. 543/2011 veiktajiem grozījumiem.
49 Komisija Polijas Republikas argumentus apstrīd.
50 Turklāt tiesiskās drošības principa pamatā ir prasība, lai noteikumi būtu skaidri un precīzi un to sekas būtu paredzamas, īpaši tad, ja tie var nelabvēlīgi ietekmēt personas vai uzņēmumus (šajā ziņā skat. spriedumus, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, Krājums, EU:C:2005:362, 80. punkts, un 2012. gada 16. februāris, Costa un Cifone, C‑72/10 un C‑77/10, Krājums, EU:C:2012:80, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Izskatāmajā lietā ir jāsecina, ka Komisija nav pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu. Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 tiesību normās skaidri un precīzi ir noteiktas ieinteresēto juridisko personu tiesības un pienākumi, ļaujot pēdējām minētajām nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus, turklāt tas tā ir no minētās regulas spēkā stāšanās brīža. RG tiesības un pienākumi ir definēti Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 3. punkta c) apakšpunktā (saistībā ar grozītās Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 38. panta 5. punktu), kurā skaidri ir paredzēts, ka, tiklīdz ir noteikti piešķīruma koeficienti, dalībvalsts kompetentā iestāde ļauj RG grozīt vai atsaukt savus atzīšanas plānus. Tāpat Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 4. punktā (saistībā ar grozītās Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 39. panta 2. punkta trešo daļu) ir paredzēts, ka dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut RG palielināt atzīšanas plānā paredzēto izdevumu kopējo apjomu par maksimāli 5 % no sākotnēji apstiprinātās summas vai to samazināt par dalībvalsts noteikto maksimālo procentuālo daļu.
52 Tas pats attiecas arī uz pārejas noteikumiem, kas ietverti Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 2. panta 1., 2. un 3. punktā, kuros tiek reglamentētas RG tiesības jauno noteikumu par atbalsta summu piemērošanas kontekstā. Šie pārejas noteikumi arī atbilst paredzamības prasībai, ciktāl tie attiecīgajiem augļu un dārzeņu ražotājiem ļauj zināt finansēšanas noteikumus, kuri tiem tiks nākotnē piemēroti atkarībā no pakāpes, līdz kādai ir veikti to atzīšanas plānos paredzētie ieguldījumi.
53 Tātad argumenti, kuri attiecas uz tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, ir noraidāmi.
54 Patlaban, runājot par tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesības atsaukties uz šo principu attiecas uz ikvienu nodokļu maksātāju, kuram kāda Kopienas iestāde ir radījusi pamatotas cerības (spriedums, 1987. gada 11. marts, Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products/Komisija, 265/85, Krājums, EU:C:1987:121, 44. punkts). Turklāt neviens nevar atsaukties uz šī principa pārkāpumu, ja administrācija tam nav devusi konkrētus solījumus (spriedumi, 2005. gada 24. novembris, Vācija/Komisija, C‑506/03, EU:C:2005:715, un 2000. gada 18. janvāris, MehibasDordtselaan/Komisija, T‑290/97, Krājums, EU:T:2000:8, 59. punkts).
55 No judikatūras arī izriet, ka, ja uzmanīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka tiks veikts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, saimnieciskās darbības subjekts nevar uz šo principu atsaukties pēc pasākumu veikšanas (šajā ziņā skat. ir īpaši spriedumus, 2004. gada 15. jūlijs, Di Lenardo un Dilexport, C‑37/02 un C‑38/02, Krājums, EU:C:2004:443, 70. punkts; 2006. gada 7. septembris, Spānija/Padome, minēts 35. punktā, EU:C:2006:521, 81. punkts, un 2009. gada 10. septembris, Plantanol, C‑201/08, Krājums, EU:C:2009:539, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Turklāt saimnieciskās darbības subjektiem nav pamata tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt grozīta, Kopienu iestādēm īstenojot savu rīcības brīvību, it īpaši tādā jomā kā tirgu kopīgās organizācijas joma, kuras priekšmets tiek pastāvīgi pielāgots atkarībā no izmaiņām ekonomiskajā situācijā (skat. spriedumus, 1996. gada 15. februāris, Duff u.c., C‑63/93, Krājums, EU:C:1996:51, 20. punkts; 1997. gada 15. aprīlis, Irish Farmers Association u.c., C‑22/94, Krājums, EU:C:1997:187, 25. punkts, un Polija/Komisija, minēts 33. punktā, EU:C:2012:385, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Tieši tas pats ir spēkā attiecībā uz iestājušos dalībvalsti (skat. spriedumu Polija/Komisija, minēts 33. punktā, EU:C:2012:385, 181. punkts).
58 Izskatāmajā lietā Polijas Republika nav nedz pierādījusi, nedz apgalvojusi, ka Komisija tai ir sniegusi konkrētus solījumus. Runājot par argumentu, saskaņā ar kuru šādi konkrēti solījumi esot tikuši sniegti saimnieciskās darbības subjektiem, radot tiem tiesisko paļāvību, ir jānorāda sekojošais.
59 Attiecībā uz juridiskām personām, kuru atzīšanas plāni nav tikuši pieņemti pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās, vispirms ir jāuzsver, ka Komisijai ar Vienotās TKO regulas 103.a panta 2. punktu, lasot to kopā ar 103.h panta pirmās daļas a) punktu, piešķirtās pilnvaras sniedz tai tiesības izstrādāt noteikumus, kas ļauj pieņemt piemērojamās atbalsta robežvērtības un maksimālos apmērus un Savienības veikto finansējuma pakāpi. Ņemot vērā šo Komisijas rīcības brīvību un to, ka attiecīgās juridiskās personas darbojas tirgu kopīgās organizācijas jomā, tām nevar būt tiesiskā paļāvība uz to tiesību normu nemainīgumu, kuras [bija spēkā] pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās.
60 Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka Savienības iestādes attiecīgajām juridiskajām personām ir sniegušas konkrētus solījumus. Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 38. pantā netiek nodrošināts, ka atzīšanas plāni, tiklīdz tie tiks iesniegti, tiks arī pieņemti, vai vēl jo mazāk, ka šī iesniegšana nodrošinās Savienības finansējumu. Šī panta 3. punktā ir paredzēts, ka pēc minētās regulas 111. pantā noteiktajām atbilstības pārbaudēm dalībvalstis atzīšanas plānu var pieņemt, lūgt veikt minētā plāna graizījumus vai noraidīt to.
61 Attiecīgo juridisko personu veiktie organizatoriskie un finansiālie centieni pat pirms atzīšanas plāna iesniegšanas tātad neizriet no konkrēta solījuma, attiecībā uz kuru šīm juridiskajām personām var būt tiesiska paļāvība, bet gan vienīgi no cerībām, ka to atzīšanas plāni pēc iesniegšanas tiks pieņemti. Juridiskās personas šos centienus ir veikušas, lai gan tās zināja, ka pastāv risks, ka atzīšanas plāns tiks noraidīts vai ka Polijas iestādes prasīs veikt grozījumus.
62 Turklāt no 2012. gada 14. marta vēstules, ko Komisijai nosūtīja Polijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrija, izriet, kā to tiesas sēdes laikā apstiprināja Polijas Republika, ka augļu un dārzeņu ražotāji zināja par 2011. gada rudens Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 grozījumu veikšanas projektu un ka tad, kad tie bija informēti par ierosinātajiem Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 grozījumiem, tie divus pēdējos 2011. gada mēnešus steidzināja to atzīšanas plānu pieņemšanu.
63 Tātad ir jāsecina, ka attiecīgās juridiskās personas zināja vai tām bija jāzina vēlākais kopš 2011. gada rudens, ka ir paredzēts grozīt Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 finansēšanas noteikumus. Tomēr tās turpināja iesniegt atzīšanas plānus to pieņemšanai, cerot, ka tie tiks pieņemti pirms spēkā esošo noteikumu grozīšanas.
64 Šis secinājums nevar tikt atspēkots, kā to apgalvo Polijas Republika, ar to, ka augļu un dārzeņu ražotājiem nebija pieejami Komisija tiesību aktu projekti, kas tika prezentēti pārvaldības komitejas sanāksmju laikā, jo atbilstoši šīs komitejas iekšējā reglamenta 13. panta 3. punktam šie tiesību akti bija konfidenciāli.
65 Lai izslēgtu tiesiskās paļāvības esamību, atliek konstatēt, ka, ja uzmanīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka tiks veikts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, saimnieciskās darbības subjekts nevar uz šo principu atsaukties pēc pasākumu veikšanas. Izskatāmajā lietā tātad nav nepieciešams, ka augļu un dārzeņu ražotāji būtu zinājuši konkrēto apstrīdēto tiesību normu saturu, lai nospriestu, ka tie pietiekami zināja par ierosinātajiem Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 grozījumiem, lai izslēgtu uz tiem attiecināmās tiesiskās paļāvības esamību.
66 Augļu un dārzeņu ražotāji nevar arī prasīt, lai attiecībā uz tiem tiktu paredzēts ilgāks termiņš starp apstrīdēto tiesību normu pieņemšanu un to spēkā stāšanos. Jāatgādina, kā tas ir norādīts iepriekš šī sprieduma 40. un 62. punktā, ka, ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, attiecīgās juridiskās personas, kā arī Polijas Republika zināja vai tām bija jāzina, ka finanšu sistēmas grozījumu veikšana ir nenovēršama.
67 Tātad nav ticis pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips attiecībā uz juridiskajām personām, kuru atzīšanas plāni netika pieņemti pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās.
68 Turpinājumā, runājot par RG, kuru atzīšanas plāni tika pieņemti pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās, ir jāuzskata, pirmkārt, ka tās kā uzmanīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts varēja paredzēt, ka Īstenošanas regulā Nr. 543/2011 tiks veikti grozījumi, un, otrkārt, ka Komisija pietiekami ir nodrošinājusi to tiesiskās paļāvības aizsardzību ar pārejas noteikumiem, kas ietverti Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 2. pantā, turklāt nebija nepieciešams paredzēt ilgāku termiņu starp apstrīdēto tiesību normu pieņemšanu un to spēkā stāšanos. Turklāt tas ļāva atbilstoši aizsargāt vienlaicīgi RG intereses un Savienības finanšu intereses.
69 Iespējamo RG, kuru atzīšanas plāni ir tikuši pieņemti, bet kuras nav uzņēmušās juridiskas vai finansiālas saistības pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās, tiesiskās paļāvības aizsardzību Komisija ņēma vērā, paredzot šajā ziņā tiesību normas Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 3. punktā (kas atbilst grozītās Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 38. panta 5. punktam). Šajā pantā ir paredzēts, ka RG var grozīt vai atsaukt to atzīšanas plānus pēc tam, kad tās ir saņēmušas informāciju par tādiem piešķīruma koeficientiem saistībā ar Savienības dalību, kas noteikti atbilstoši grozītās Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 47. panta 4. punkta otrajai daļai. Turklāt Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 pārejas noteikumos tiek ņemtas vērā arī to RG situācijas, kuru atzīšanas plāni ir tikuši pieņemti, bet kuras nav uzņēmušās juridiskas vai finansiālas saistības pirms 2012. gada 5. aprīļa. Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 2. panta 3. punkta c) apakšpunktam RG, kuras atrodas šādā situācijā, saņem pilnu atbalsta izveidei un administratīvajam darbam summu. Turklāt Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 2. panta 3. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka atsaukšanas gadījumā izdevumus, kas pēc plāna sākotnējas pieņemšanas RG radušies saistībā ar tās izveidi un administratīvo darbu, Savienība atlīdzina tādā apmērā, kas nepārsniedz 3 % no atbalsta summas, ko RG būtu saņēmusi saskaņā ar Vienotās TKO regulas 103.a panta 1. punkta a) apakšpunktu sava atzīšanas plāna īstenošanas gadījumā.
70 Visbeidzot attiecībā uz RG, kuru atzīšanas plāni ir tikuši pieņemti un kuras, pamatojoties uz šiem plāniem, ir uzņēmušās juridiskas vai finansiālas saistības pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās, ir jāuzskata, ka, pieņemot Īstenošanas regulu Nr. 302/2012, Komisija nav kaitējusi to tiesiskajai paļāvībai, jo tām ir iespēja veikt to atzīšanas plānos paredzētos ieguldījumus, pamatojoties uz agrākajiem finansējuma noteikumiem, jo tas ir paredzēts Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 2. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā. Turklāt izdevumu summas palielināšanu atzīšanas plāna īstenošanas laikā maksimāla apmēra noteikšana 5 % apmērā nav tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums attiecībā uz šīm RG, jo izdevumu summas palielināšana atzīšanas plāna īstenošanas laikā nevar tikt uzskatīta par konkrētu solījumu, kuru tām būtu devusi Komisija. No Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 39. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka šādu grozījumu veikšanu noteiktos apstākļos var pieprasīt dalībvalstis. Tātad runa ir tikai par iespēju grozīt atzīšanas plānus to īstenošanas laikā, nevis par konkrētu solījumu, kuru tām būt devusi Komisija.
71 Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu, kurš attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu
72 Polijas Republika iebilst, ka Komisija nav veikusi nevienu pārbaudi, lai noskaidrotu, vai, pieņemot apstrīdētās tiesību normas, Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu. Šīs pārbaudes neesamība pati par sevi nozīmē samērīguma principa pārkāpumu.
73 Polijas Republika neapstrīd, ka kopējās lauksaimniecības politikas jomā Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu pārbaude tiesā ir ierobežota. Šis ierobežojums attiecas pirmām kārtām uz leģislatīviem aktiem, kuri liek izdarīt sarežģītas politiskas izvēles, kad Komisijai ir jāatrod līdzsvars starp dažādiem kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem, kuri bieži ir savstarpēji pretrunīgi. Šis pārbaudes tiesā ierobežojums tomēr neattiecas uz Komisijas tiesību aktiem, kuri neietver nevienu no šīm politiskajām izvēlēm, bet kuros tā tikai konkretizē kāda plāna vai politikas praktisko īstenošanu un pārvaldīšanu. Līdz ar to tiesību akti, ar kuriem tiek pieļauti smagi Savienības tiesību pamatprincipu, it īpaši samērīguma princips, pārkāpumi, nevar tikt izslēgti no pārbaudes tiesā.
74 Polijas Republika secina, ka viens no būtiskākajiem ierobežojumiem ir maksimālā apmēra EUR 10 miljonu apmērā gadā attiecībā uz RG visā Savienībā ieviešana, kas paredzēta Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 6. punktā (kas atbilst grozītās Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 47. panta 4. punktam). Tā apgalvo, ka tik ierobežotam ieguldījumu atbalstam, salīdzinot ar ražotāju vajadzībām un ieguldījumu augļu un dārzeņu nozares organizēšanā, ir tikai simboliska nozīme.
75 Šis Savienības finanšu dalības ierobežojums izraisot to, ka tiek novērsts paņēmiens, kurš mudina ražotājus sadarboties, lai izveidotu augļu un dārzeņu RG, ņemot vērā situāciju augļu un dārzeņu tirgū Polijā un citu jauno dalībvalstu teritorijā.
76 Tāpat Polijas Republika apgalvo, ka Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 6. punktā veiktā ieguldījumu atbalsta maksimālo apmēru, kuri veido attiecīgi 70 %, 50 % un 20 % no attiecīgo RG pārdotās produkcijas, ieviešana trešajā, ceturtajā un piektajā atzīšanas plāna izpildes gadā radot atturošu iedarbību uz augļu un dārzeņu ražotājiem.
77 Attiecībā uz tiesību normām, kurās ir paredzēts izslēgt noteikta veida ieguldījumu atbalstu (Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 2. un 12. punkts un I pielikums), Polijas Republika arī uzskata, ka ar šīm tiesību normām tiek pārkāpts samērīguma princips, ciktāl ar tām netiek veicināti finansiālās noteiktības un tiesiskās noteiktības mērķi. Tā neapstrīd, ka Komisija ir pilnvarota izstrādāt izņēmumu no ieguldījumiem sarakstu, tomēr tā norāda, ka Komisijai vispirms ir jāpārbauda, vai šie izņēmumi “atbilst” samērīguma principam, vēl jo vairāk tādēļ, ka jautājums par finanšu dalību ieguldījumos ietilpstot katras dalībvalsts kompetencē. Minētajā pielikumā paredzētie izņēmumi neļaujot ņemt vērā tādu RG individuālu gadījumu specifiskumu, kuras to atzīšanas plānos paredz veikt šādus ieguldījumus.
78 Polijas Republika secina, ka zaudējumi, kādi tiks nodarīti RG sakarā ar apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanos, būs “lielāki par labumu, kāds var tikt gūts, it īpaši budžeta ietaupījumiem”.
79 Komisija Polijas Republikas argumentus apstrīd.
80 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, prasa, lai līdzekļi, kurus pielieto, īstenojot Savienības tiesību normu, būtu atbilstoši minētā mērķa īstenošanai un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai to sasniegtu (spriedumi, 2005. gada 6. decembris, ABNA u.c., C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04, Krājums, EU:C:2005:741, 68. punkts; 2009. gada 7. jūlijs, S.P.C.M. u.c., C‑558/07, Krājums, EU:C:2009:430, 41. punkts, un 2010. gada 8. jūnijs, Vodafone u.c., C‑58/08, Krājums, EU:C:2010:321, 51. punkts).
81 Kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros Padome var nolemt piešķirt Komisijai plašas izpildes pilnvaras, jo tikai Komisija pati atrodas situācijā, kurā tā var pastāvīgi vērot attīstības tendences lauksaimniecības tirgū un nepieciešamības gadījumā ātri reaģēt uz tām. Šo pilnvaru robežas ir nosakāmas, tostarp atsaucoties uz tirgus organizācijas vispārējiem būtiskajiem mērķiem (skat. spriedumu, 1997. gada 27. novembris, Somalfruit un Camar, C‑369/95, Krājums, EU:C:1997:562, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības likumdevējam kopējās lauksaimniecības politikas jomā ir plaša rīcības brīvība, kas atbilst politiskajai atbildībai, ar ko tas apveltīts LESD 40. un 43. pantā, un ka šajā jomā veiktā pasākuma tiesiskumu var ietekmēt vienīgi šāda pasākuma acīmredzamā neatbilstība kompetentās iestādes sasniegt gribētajam mērķim (skat. spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Association Kokopelli, C‑59/11, Krājums, EU:C:2012:447, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
83 Ņemot vērā šo judikatūru, Polijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai attiecībā uz apstrīdēto tiesību normu samērīgumu nebūtu jāveic ierobežota pārbaude, ir noraidāms. Komisijai, pieņemot apstrīdētās tiesību normas, bija jārod līdzsvars starp Vienotās TKO regulas mērķiem, proti, augļu un dārzeņu ražotāju organizēšanas process, un budžeta disciplīnu Savienībā. Tātad šie pasākumi nav tikai plāna vai politikas īstenošanas pasākumi, kā to apgalvo Polijas Republika.
84 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai apstrīdētās tiesību normas ir acīmredzami neatbilstošas attiecībā pret sasniegt gribētajiem mērķiem.
85 Apstrīdēto tiesību normu mērķi, pēc Komisijas domām, ir tostarp budžeta disciplīna, proti, nepieciešamība nekavējoties pārbaudīt Savienības izdevumus un optimizēt tos, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.
86 Kā to norāda Komisija, ko Polijas Republika nav apstrīdējusi, Komisijas sākotnēji paredzētie izdevumi patiesībā ir plaši pārsniegti. 2007. gadā Komisija bija paredzējusi, ka Savienības izdevumi Savienības RG par 2008.–2013. gadu sasniegs EUR 30 miljonus 2008. gadā, EUR 40 miljonus 2009. gadā, EUR 40 miljonus 2010. gadā, EUR 40 miljonus 2011. gadā, EUR 40 miljonus 2012. gadā un EUR 30 miljonus 2013. gadā. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka no 2009. līdz 2011. gadam Savienības kopējie izdevumi šajā ziņā ir bijuši aptuveni no EUR 82 miljoniem 2009. gadā (no kuriem aptuveni EUR 40,9 miljonus ir saņēmušas RG Polijā) līdz aptuveni EUR 195 miljoniem 2011. gadā (no kuriem aptuveni EUR 174 miljonus ir saņēmušas RG Polijā).
87 Turklāt netiek apstrīdēts, ka, ņemot vērā labvēlīgos RG finansējuma nosacījumus, pēdējo minēto motivācija lūgt atzīšanu kā RO ir samazinājusies.
88 Lai šo situāciju novērstu, Komisija ar apstrīdētajām tiesību normām noteica maksimālo apmēru Savienības dalībai RG finansēšanā un izslēdza iemaksas noteiktos ieguldījumos, kas uzskaitīti Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 I pielikumā (jaunais Īstenošanas regulas Nr. 543/2011, tās redakcijā ar grozījumiem, Va pielikums) un kas atbilst jau RO piemērojamiem izņēmumiem, kuri ir ietverti to darbību un izdevumu sarakstā, kas Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 60. panta 1. punktā minēto darbības programmu ietvaros nav pieļaujami.
89 Komisija turklāt Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 1. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir ieviesusi noteikumus, kuri ļauj veikt precīzāku atzīšanas plānu īstenošanas ilguma pārbaudi un to plānu noraidīšanu, kurus ir iesniegušas vienības, kas jau atbilst RO piemērojamiem atzīšanas kritērijiem.
90 Protams, nav izslēgts, ka Savienības finanšu dalības samazināšana var ietekmēt RG motivāciju pašorganizēties. Tomēr atbalsts RG joprojām pastāvēs, tikai tiks reglamentēts jaunajos noteikumos. Šis atbalsts RG joprojām ir atšķirīgs salīdzinājumā ar RO, kuras nesaņem finansējumu izveides atbalstam. Atzīšanas plāna apstiprināšana joprojām ļauj RG saņemt Savienības finanšu atbalstu, pat ja tās neatbilst nosacījumiem, kādi tiek prasīti, lai saņemtu RO statusu. Tātad RG organizācijas programma netiks apturēta, kā to apgalvo Polijas Republika.
91 Runājot par ritmu, kādā apstrīdētās tiesību normas ir stājušās spēkā, Komisija nav acīmredzami pārsniegusi to, kas nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Tā vēlējās nekavējoties kontrolēt Savienības izdevumus, pilnībā ņemot vērā to RG situācijas, kuru atzīšanas plāni ir tikuši pieņemti. Attiecībā uz juridiskajām personām, kuru atzīšanas plāni nav tikuši pieņemti pirms apstrīdēto tiesību normu spēkā stāšanās, jānorāda, ka atbilstoši iepriekš 59.–66. punktā minētajam attiecībā uz tām nepastāv tiesiskā paļāvība un ka Savienības iestādes tām nav devušas precīzus solījumus. Tātad nebija jāparedz garāks termiņš starp apstrīdēto tiesību normu pieņemšanu un to spēkā stāšanos vai pārejas noteikumi. Turklāt, kā tas jau tika konstatēts, Komisijai bija jārīkojas ātri, jo atzīšanas plānu pieņemšanu skaits pēdējo 2011. gada mēnešu laikā bija stipri pieaudzis.
92 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jākonstatē, ka apstrīdētās tiesību normas nav acīmredzami neatbilstošas attiecībā pret mērķiem, kurus gribēja sasniegt.
93 Tādējādi otrais pamats, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, ir noraidāms kā nepamatots.
Par ceturto pamatu, kas attiecas uz solidaritātes un lojālas sadarbības principa pārkāpumu
94 Polijas Republikas ieskatā, ir ticis pārkāpts lojālas sadarbības princips, jo nav ievērots Komisijas 2007. gada 15. jūnija dokumentā “Prezidentvalsts kompromiss, vienojoties ar Komisiju” (turpmāk tekstā – “2007. gada kompromiss” ») sniegtais paziņojums. Šajā paziņojumā Komisija skaidri esot apņēmusies saglabāt līdz šim spēkā esošā finansējuma līmeni. Apstrīdētās tiesību normas radikāli samazinot finansējuma līmeni, un ar tām tiekot pārkāpts minētais kompromiss, kas noslēgts iepriekš minētās reformas darbu laikā.
95 Atbilstoši Polijas Republikas uzskatam, ir pārkāpts arī lojālas sadarbības princips attiecību starp Komisiju un dalībvalstīm ietvaros darba metožu dēļ, atbilstoši kurām apstrīdētās tiesību normas ir izstrādātas. Ņemot vērā īso termiņu starp galveno izmaiņu, kuras veido Savienības finansējuma maksimālā apmēra, kas noteikts EUR 10 miljonu apmērā, ieviešana, pirmo prezentāciju un Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 pieņemšanu, Komisija esot rīkojusies pārsteidzoši, tādējādi nostādot dalībvalstis “notikuša fakta” priekšā, nekonsultējoties ar tām.
96 Polijas Republika turklāt uzskata, ka ar apstrīdētajām tiesību normām tiek pārkāpts solidaritātes princips, jo Komisija ir veikusi budžeta ietaupījumus, kuri skar vienības, attiecībā uz kurām augļu un dārzeņu nozares pašorganizēšanās līmenis ir viszemākais. Tādējādi augļu un dārzeņu ražotāji, kuri no šī brīža vēlas pašorganizēties, visspēcīgāk izjūt attiecīgo grozījumu sekas. Turpretī finansējuma ierobežošana neskarot tos, kuri jau darbojas RO ietvaros, proti, to reģionu ražotājus, kuros augļu un dārzeņu nozares pašorganizēšanās līmenis ir augsts. Tādējādi ar apstrīdētajām tiesību normām tā vietā, lai tās samazinātu, tiekot pastiprinātas atšķirības starp dalībvalstīm saistībā ar augļu un dārzeņu tirgus attīstību.
97 Komisija Polijas Republikas argumentus apstrīd.
98 LES 4. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos.”
99 Vispirms ir jākonstatē, ka Vienotās TKO regulas 4., 103.h un 127. pantā Komisijai ir piešķirtas izslēgšanas pilnvaras un minētās regulas 195. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka Komisijai palīdz pārvaldības komiteja. Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulas (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 13. lpp.), 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka minētās regulas 5. pantā paredzētā pārbaudes procedūra ir piemērojama Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanas laikā. Pārvaldības komitejas darbība tiek reglamentēta tās iekšējā reglamentā.
100 Regulā Nr. 182/2011 un pārvaldības komitejas iekšējā reglamentā paredzētās procedūras pakļauj Komisijas veikto īstenošanas tiesību aktu pieņemšanu dalībvalstu pārbaudei un ļauj tām paust savu viedokli par Komisijas likumdošanas projektiem. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 pieņemšanas laikā ir ievērojusi noteikumus, kādi pastāv attiecībā uz šīs regulas pieņemšanas procedūru, un vai šīs procedūras ietvaros tā ir ievērojusi lojālas sadarbības principu.
101 Atgādinājumam – Komisija vispirms iesniedza noteikumu grozījumu saistībā ar Savienības finanšu dalību projektu. Pēc tam 2011. gada 19. oktobrī tā šo Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 grozījumu projektu iesniedza balsošanai pārvaldības komitejā. Pārvaldības komiteja savu atzinumu šajā ziņā nav sniegusi. Pēc tam 2012. gada 27. martā Komisija iesniedza jaunu grozījumu projektu dalībvalstīm, par kuru 2012. gada 3. aprīlī tika balsots pārvaldības komitejā. Pēdējā minētā joprojām nav sniegusi savu atzinumu.
102 Tā kā pārvaldības komiteja tās balsošanas laikā 2012. gada 3. aprīlī nav sniegusi savu atzinumu, Komisija 2012. gada 4. aprīlī pieņēma Īstenošanas regulu Nr. 302/2012.
103 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāuzskata, ka Komisija Īstenošanas regulu Nr. 302/2012 ir pieņēmusi atbilstoši spēkā esošajiem procesuālajiem noteikumiem un nav nekādas norādes uz to, ka tā minētās regulas pieņemšanas procedūras laikā būtu pārkāpusi lojālas sadarbības principu. Polijas Republika turklāt neapstrīd, ka Īstenošanas regula Nr. 302/2012 ir pieņemta atbilstoši procesuālajiem noteikumiem.
104 Runājot par apgalvoto negaidīto Savienības finanšu dalības maksimālā apmēra noteikšanu EUR 10 miljonu apmērā, ir taisnība, ka maksimālā apmēra noteikšana tika iesniegta 2012. gada 27. martā, kas ir neilgu laiku pirms pārvaldības komitejas balsojuma par Īstenošanas regulu Nr. 302/2012 2012. gada 3. aprīlī. Tomēr Savienības finanšu dalības noteikumu grozījumu projekts ir ticis apspriests un diskutēts ar Polijas iestādēm un citām dalībvalstī kopš 2011. gada septembra un grozījumu projekta pieņemšana ir bijusi atlika pēc pārvaldības komitejas 2011. gada 19. oktobra balsojuma. Tātad nav pārsteidzoši, ka Komisija ir nolēmusi pieņemt otro grozījumu projektu pēc 2012. gada 3. aprīļa balsojuma par šo projektu, jo tā turklāt uzsvēra minētā projekta ātras pieņemšanas nozīmīgumu pārvaldības komiteja 2012. gada 29. marta sanāksmē. Turklāt Regulas Nr. 182/2011 5. panta 4. punktā ir paredzēts, ka, ja netiek sniegts pārvaldības komitejas atzinums, Komisija var pieņemt īstenošanas akta projektu. Šī pieņemšana nav pakļauta nekādam nogaidīšanas termiņam. Turklāt no grozījumu projektiem izriet, ka Komisija paredzēja ierosināto Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 grozījumu ātru spēkā stāšanos pēc to pieņemšanas. Pirmajā grozījumu projektā minēto grozījumu spēkā stāšanās bija paredzēta septītajā dienā pēc to publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un otrajā grozījumu projektā šo grozījumu spēkā stāšanās bija paredzēta to publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī dienā. Polijas Republika, tā kā tā zināja šos noteikumus un piedalījās pārvaldības komitejas darbā, tātad nevar iedarbīgi apgalvot, ka Komisija ir rīkojusies pārsteidzoši, nostādot dalībvalstis “notikuša fakta” priekšā, nekonsultējoties ar tām.
105 No tā izriet, ka Komisija Īstenošanas regulas Nr. 302/2012 pieņemšanas laikā ir ievērojusi lojālas sadarbības principu.
106 Turklāt ir jākonstatē, ka 2007. gada kompromisa 29. punktā ietvertais paziņojums attiecas uz līdzfinansējuma likmēm, kas paredzētas Komisijas 2003. gada 3. novembra Regulas (EK) Nr. 1943/2003, kurā izklāstīti Padomes Regulas (EK) Nr. 2200/96 piemērošanas noteikumi attiecībā uz atbalstu ražotāju organizācijām [grupām] pēc to sākotnējās atzīšanas (OV L 286, 5. lpp.), 8. pantā, ievērošanu un ka ar Īstenošanas regulu Nr. 302/2012 minētās likmes nav grozītas. Īstenošanas regulas Nr. 543/2011, tās redakcijā ar grozījumiem, 47. pantā šīs likmes ir saglabātas.
107 Runājot par solidaritātes principu, ir taisnība, ka apstrīdētās tiesību normas skar augļu un dārzeņu ražotājus, kas pašorganizējušies. Tomēr ir jāuzskata, ka šis Savienības finanšu dalības ierobežojums neliedz augļu un dārzeņu tirgu organizāciju atbilstoši politiskajām pamatnostādnēm un Vienotās TKO regulas mērķiem. Ar apstrīdētajām tiesību normām netiek grozīti RO finansēšanas noteikumi, un, kā tas tika norādīts iepriekš 90. punktā, to mērķis joprojām ir veicināt RG izveidi, lai gan ir pēdējām minētajām piešķirtā atbalsta ierobežošana.
108 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ceturtais pamats ir noraidāms kā nepamatots un arī visa prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
109 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Polijas republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Polijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 22. aprīlī.
[Paraksti]