Lieta T‑579/10

macros consult GmbH – Unternehmensberatung für Wirtschafts- und Finanztechnologie

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Kopienas preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Kopienas grafiska preču zīme “makro” – Sabiedrības nosaukums “macros consult GmbH” – Tiesības, kas ir iegūtas agrāk par Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu un kas dod to īpašniekam tiesības aizliegt pieteiktās Kopienas preču zīmes izmantošanu – Nereģistrēti apzīmējumi, kas ir aizsargāti atbilstoši Vācijas tiesībām – Markengesetz 5. pants – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts, 53. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 65. pants

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 7. maija spriedums

1.      Kopienas preču zīme – Atteikšanās, atcelšana un spēkā neesamība – Relatīvi spēkā neesamības pamati – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzēto agrāko tiesību esamība – Nosacījumi – Interpretācija saskaņā ar Savienības tiesībām – Novērtējums, ņemot vērā valsts tiesībās, kurās reglamentēta norādītā preču zīme, noteiktos kritērijus

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts un 53. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

2.      Kopienas preču zīme – Atteikšanās, atcelšana un spēkā neesamība – Pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, kas ir pamatots ar agrāku valsts tiesību esamību – Pierādīšanas pienākums

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts, 53. punkta 1. punkta c) apakšpunkts un 2. punkts un 65. pants; Komisijas Regulas Nr. 2868/95 1. panta 37. noteikuma b) punkta ii apakšpunkts)

3.      Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Prasība Savienības tiesā – Vispārējās tiesas kompetence – Apelāciju padomju lēmumu tiesiskuma pārbaude – Pierādījumu par faktiem, kas iepriekš nav tikuši izvirzīti Biroja instancēs, ņemšana vērā Vispārējā tiesā – Izslēgšana

1.      Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 53. panta 1. punkta c) apakšpunktu, to aplūkojot kopsakarā ar tās pašas regulas 8. panta 4. punktu, apzīmējuma, kas nav preču zīme, pastāvēšana ļauj panākt preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, ja šis apzīmējums kumulatīvi atbilst četriem nosacījumiem: šis apzīmējums tiek izmantots komercdarbībā; tā mērogs nav tikai vietējs; tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas saskaņā ar dalībvalsts, kurā tiek izmantots apzīmējums, tiesību aktiem pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas; visbeidzot, šis apzīmējums piešķir īpašniekam tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu. Šie četri nosacījumi ierobežo to apzīmējumu skaitu, kas nav preču zīmes un uz kuriem var atsaukties, lai apstrīdētu Kopienas preču zīmes spēkā esamību visā Savienības teritorijā atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktam. Ņemot vērā, ka Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā izklāstītie nosacījumi ir kumulatīvi, pietiek ar to, ka nav izpildīts viens no tiem, lai noraidītu Kopienas preču zīmju spēkā neesamības atzīšanas pieteikumu.

Pirmie divi nosacījumi, proti, tie, kuri ir saistīti ar pretstatītā apzīmējuma izmantošanu un mērogu, kas nevar būt tikai vietējs, izriet no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta paša teksta un tātad ir interpretējami atbilstoši Savienības tiesībām. Tādējādi Regulā Nr. 207/2009 ir paredzēti vienoti standarti attiecībā uz apzīmējumu izmantošanu un mērogu, kuri atbilst principiem, kas ir šajā regulā paredzētās sistēmas pamatā.

Savukārt no izteiciena “ja [un ciktāl] atbilstoši tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi”, izriet, ka pārējie divi nosacījumi, kas izklāstīti tālāk Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā, ir ar regulu paredzētie nosacījumi, kas atšķirībā no iepriekš minētajiem ir novērtējami atbilstoši kritērijiem, kuri noteikti tiesībās, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu. Šī norāde uz tiesībām, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu, ir pilnīgi pamatota, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 207/2009 ir atzīta iespēja pretstatīt apzīmējumus, kas neietilpst Kopienas preču zīmes sistēmā, Kopienas preču zīmei. Līdz ar to tikai tiesības, kas reglamentē pretstatīto apzīmējumu, ļauj noteikt, vai šis apzīmējums ir agrāks par Kopienas preču zīmi un vai tas var būt pamats aizliegumam izmantot vēlāku preču zīmi.

(sal. ar 54.–56. un 70. punktu)

2.      No Regulas Nr. 207/2009 53. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka šajā punktā ietvertā atsauce uz situāciju, kurā agrākas tiesības ļauj aizliegt Kopienas preču zīmes izmantošanu, skaidri nošķir divus gadījumus atkarībā no tā, vai agrākas tiesības aizsargā Savienības tiesiskais regulējums “vai” valsts tiesības.

Attiecībā uz Regulā Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, noteikto procesuālo kārtību gadījumā, ja tiek iesniegts pieteikums saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 2. punktu, pamatojoties uz valsts tiesību sistēmā aizsargātām agrākām tiesībām, Regulas Nr. 2868/95 37. noteikumā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz pierādījumi, kas apliecina, ka viņš saskaņā ar piemērojamām valsts tiesību normām var pamatoties uz šīm tiesībām.

Šī norma pieteikuma iesniedzējam, lai tas, pamatojoties uz agrākām tiesībām, varētu aizliegt Kopienas preču zīmes izmantošanu, uzliek pienākumu iesniegt Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) ne vien pierādījumus, kas apliecina, ka tas atbilst izvirzītajiem nosacījumiem atbilstoši valsts tiesību aktiem, kurus tas lūdz piemērot, bet arī pierādījumus, kas pierāda šo tiesību aktu saturu.

Tā kā Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir iekļauta tieša atsauce uz šīs regulas 8. panta 4. punktu un šī pēdējā minētā tiesību norma attiecas uz agrākām tiesībām, kuras ir aizsargātas ar Savienības tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz attiecīgo apzīmējumu, iepriekš minētie pierādīšanas noteikumi ir piemērojami arī tad, ja ir izvirzītas agrākas tiesības atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta ii) apakšpunktā ir paredzētas analoģiskas tiesību normas agrāku tiesību pierādīšanas jomā, ja ir iesniegts pieteikums atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punktam.

Tātad jautājums par valsts tiesību esamību ir fakta jautājums un lietas dalībniekam, kas apgalvo, ka pastāv tiesības, kuras atbilst Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ITSB ir jāpierāda ne vien tas, ka šīs tiesības izriet no valsts tiesību aktiem, bet arī pašu šo tiesību aktu piemērošanas joma.

(sal. ar 57.–60., 62. un 72. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 61. punktu)