ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 8. jūlijā 1(1)
Lieta C‑303/08
Metin Bozkurt
pret
Land Baden-Württemberg
(Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa – Turcijas darba ņēmējas laulātā iegūtās uzturēšanās tiesības – Zaudētas uzturēšanās tiesības, izšķiroties ar laulāto – Zaudētas uzturēšanās tiesības laulāto attiecību, pamatojoties uz kurām iegūtas uzturēšanās tiesības, ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atkal ir par to, kā interpretēt EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmumu Nr. 1/80 (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”) (2). Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot Turcijas pilsoņa statusu, kurš ieguva uzturēšanās atļauju dalībvalstī kā Turcijas darba ņēmējas laulātais. Laulība pēc tam tika šķirta un laulātais tika notiesāts par savas bijušās laulātās izvarošanu un miesas bojājumu nodarīšanu. Vai viņš joprojām ir tiesīgs pamatoties uz tiesībām saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu, neraugoties uz laulības šķiršanu, ar kuru tam piešķirtas tiesības, pirmkārt, uzturēties uzņemošajā dalībvalstī? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai apstāklis, ka viņš varētu būt ļaunprātīgi pārkāpis laulāto attiecības, izvarojot savu laulāto un nodarot viņai miesas bojājumus, nozīmē, ka šīs tiesības, kuras viņam varējušas būt saskaņā ar 7. pantu, ir tādējādi zaudētas?
Atbilstošās tiesību normas
EEK un Turcijas Asociācijas līgums
2. EEK un Turcijas Asociācijas līgums (3) stājās spēkā 1963. gadā.
3. Asociācijas līguma papildprotokola (4) 59. pants ir formulēts šādi:
“Jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar Kopienas dibināšanas līgumu.”
4. Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļas nosaukums ir “Sociālie noteikumi”. Šīs nodaļas 1. iedaļas nosaukums ir “Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”. Tajā ir ietverti minētā lēmuma 6.–16. pants.
5. Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, darba ņēmējam – Turcijas pilsonim, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:
– pēc viena likumīgi nostrādāta gada ir tiesības šajā dalībvalstī pagarināt darba atļauju pie tā paša darba devēja, ja tam ir brīva darba vieta;
– pēc trīs likumīgi nostrādātiem gadiem un ievērojot priekšroku, kas piešķirama darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm, ir tiesības šajā dalībvalstī pieņemt darba piedāvājumu līdzīgam darbam pie cita darba devēja pēc paša izvēles, ja šis piedāvājums izteikts normālos apstākļos un reģistrēts šīs dalībvalsts nodarbinātības dienestos;
– pēc četriem likumīgi nostrādātiem gadiem šajā dalībvalstī ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc paša izvēles.
2. Ikgadējos atvaļinājumus un prombūtni sakarā ar grūtniecību un dzemdībām, nelaimes gadījumu darbā vai īslaicīgu slimību pielīdzina likumīgai nodarbinātībai. Bezdarba periodi, ko paredzētajā kārtībā konstatējušas kompetentās iestādes, un darba kavējumi ilgstošas slimības dēļ, ko neieskaita likumīgas nodarbinātības laikā, neskar tiesības, kas iegūtas iepriekšējā nodarbinātības periodā.”
6. Lēmuma Nr. 1/80 7. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:
– ir tiesības, ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm tiek dota priekšroka, pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja vien tie šajā dalībvalstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;
– ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc to izvēles, ja vien tie šajā dalībvalstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.
Darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērni, kuri uzņemošajā valstī ieguvuši arodizglītību, neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma šajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka viens no vecākiem šajā dalībvalstī ir likumīgi nostrādājis vismaz trīs gadus, var pieņemt jebkuru darba piedāvājumu.”
7. Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.”
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
8. M. Bozkurts [M. Bozkurt], prasītājs pamata lietā, ir Turcijas pilsonis. Viņš ir dzimis 1959. gadā.
9. Viņš ieradās Vācijā 1992. gadā un lūdza patvērumu. 1993. gada septembrī viņš noslēdza laulību ar šīs dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederīgu Turcijas darba ņēmēju. Pēc laulības noslēgšanas viņš atsauca patvēruma pieteikumu un viņam 1993. gada oktobrī tika piešķirta termiņuzturēšanās atļauja. 1998. gada oktobrī uzturēšanās atļauja tika pārvērsta par pastāvīgo uzturēšanās atļauju. Tobrīd viņš jau bija izpildījis Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas nosacījumus.
10. Kopš 2000. gada jūnija viņš ir dzīvojis šķirti no savas laulātās. Laulātie izšķīrās 2003. gada novembrī.
11. Laikā, kad M. Bozkurts dzīvoja Vācijā, viņam bija vairākas darba vietas. Valsts tiesa tomēr norāda, ka tā nevar sniegt precīzu informāciju par tām, jo M. Bozkurts atsakās sniegt šo informāciju, lai gan viņam ir lūgts to darīt. Šķiet, ka viņš ir bijis slimības atvaļinājumā 18 mēnešus kopš 2000. gada sākuma. Kopš tā laika viņš nav strādājis algotu darbu un ir saņēmis pabalstus no valsts.
12. M. Bozkurts ir vairākkārt tiesāts par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. 1996. gada maijā viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz četriem mēnešiem par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. 2000. gada novembrī viņš tika notiesāts ar astoņu mēnešu brīvības atņemšanu par miesas bojājumu nodarīšanu, par mēģinājumu nodarīt tīšus smagus miesas bojājumus un bojājumus īpašumam. 2004. gada maijā viņš tika notiesāts par savas bijušās laulātās izvarošanu ar tīšu miesas bojājumu nodarīšanu. Šķiet, ka izvarošana notika 2002. gadā, kad laulātie bija vēl joprojām precēti, tomēr dzīvoja šķirti. Apelācijas instancē viņam tika noteikta brīvības atņemšana uz diviem gadiem. Spriedums tika atcelts un viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma 2005. gada janvārī.
13. Ar 2005. gada 26. jūlija lēmumu Land Baden-Württemberg [Bādenes‑Virtembergas federālā zeme], atbildētājs pamata lietās, uzdeva veikt M. Bozkurta izraidīšanu no Vācijas. M. Bozkurts apstrīdēja šo lēmumu Vewaltungsgericht [Administratīvajā tiesā]. Šis lēmums tika atcelts ar 2006. gada 5. jūlija spriedumu. Par šo spriedumu Land Baden-Württemberg iesniedza apelācijas sūdzību Verwaltungsgerichtshof [Augstākajā administratīvajā tiesā]. Ar 2007. gada 14. marta spriedumu apelācijas sūdzība tika noraidīta. Verwaltungsgerichtshof galvenokārt nosprieda, ka, tā kā M. Bozkurtam esot bijušas tiesības prasīt uzturēšanās tiesības saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu, rīkojumam par viņa izraidīšanu jāatbilst Savienības pilsoņiem piemērojamām procedūrām (5). Tā kā šīs procedūras nebija ievērotas, lēmums par izraidīšanu bija prettiesisks. Arī fakts, ka M. Bozkurts ir bijis bezdarbnieks kopš 2000. gada un, iespējams, ka viņš nekad nevarētu atgriezties strādāt savas slimības dēļ, un ka viņš bija pavadījis deviņus mēnešus cietumā, nenozīmē, ka viņš ir zaudējis 7. pantā ietvertās tiesības. Tieši pretēji, Tiesas judikatūra bija jāinterpretē tādējādi, ka viņa tiesības uzturēties turpinājās, lai gan nosacījumi šo tiesību iegūšanai vairs nebija izpildīti. No tā izrietēja, ka viņš varēja turpināt pieprasīt tiesības saskaņā ar šo pantu.
14. Land Baden-Württemberg iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu Bundesverwaltungsgericht [Federālajā administratīvajā tiesā]. Šajā apelācijas sūdzībā tika izvirzīti jautājumi par tiesību, kas izriet tostarp no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta, piemērojamību attiecībā uz tādu personu kā M. Bozkurts.
15. Uzskatot, ka strīda atrisinājums ir atkarīgs no šīs normas interpretācijas, Bundesverwaltungsgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai uzturēšanās tiesības un tiesības strādāt, ko ģimenes locekļa statusā atbilstoši [Lēmuma Nr. 1/80] 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam ir ieguvis dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederīga Turcijas darba ņēmēja laulātais, saglabājas arī pēc laulības šķiršanas?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Vai par tiesību lūgt uzturēšanās tiesības, kas saistībā ar bijušo sievu izriet no [Lēmuma Nr. 1/80] 7. panta pirmās daļas otrā ievilkuma, ļaunprātīgu izmantošanu ir uzskatāms gadījums, kad Turcijas pilsonis pēc iepriekš minēto tiesību iegūšanas ir izvarojis bijušo sievu un nodarījis viņai miesas bojājumus un par šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem?”
16. M. Bozkurts, Dānijas, Vācijas un Itālijas valdības, Land Baden-Württemberg un Eiropas Komisija ir iesniegusi rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu sniegšanai nav lūgta un nav arī notikusi.
Vērtējums
Ievada apsvērumi
17. Lai gan attiecīgie jautājumi attiecas uz Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu, valsts tiesa lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu atsaucas uz iespēju, ka M. Bozkurts ir ieguvis tiesības kā Turcijas darba ņēmējs saskaņā ar šī lēmuma 6. pantu. Tomēr turpinājumā tā norāda, ka šāda iespēja ir jānoliedz, jo M. Bozkurts nav iesniedzis ne precīzu informāciju par savu profesionālo nodarbošanos Vācijā, ne ar to saistītos dokumentus, lai gan Land Baden-Württemberg to ir lūgusi. Bez M. Bozkurta sadarbības nav iespējams noteikt, vai viņš ir ieguvis tiesības saskaņā ar šo pantu vai viņš varēja tās zaudēt tādēļ, ka vairākus gadus ir bijis bezdarbnieks.
18. Komisija savos apsvērumos izsaka savas šaubas par valsts tiesas pieņemto nostāju. Tā atzīmē, ka Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 2. punktā ir skaidri norādīts, ka piespiedu bezdarba un ilgas darba nespējas slimības dēļ laikposmus nevar uzskatīt par likumīgās nodarbinātības laikposmiem, tie neietekmē iepriekšējā laikposma nodarbinātības dēļ iegūtās tiesības. Komisija uzskata, ka valsts tiesai būtu jāpārskata savi jautājumi šajā sakarā. Ja ir bijis gadījums, ka M. Bozkurtam bija tiesības saskaņā ar 6. pantu, tad nebūtu jāizvērtē viņa nostāja saskaņā ar 7. pantu.
19. Kā Komisija pati norāda, no judikatūras izriet, ka EKL 234. pantā (tagad – LESD 267. pants) paredzētajā procesā, kura pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš lietas apstākļu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē (6). Tāpat vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā konkrētus lietas apstākļus, var noteikt gan to, cik vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums, lai varētu pieņemt nolēmumu, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (7).
20. Turklāt varētu būt lietderīgi, ja es norādītu – lai palīdzētu valsts tiesai tās tiesvedībā esošās lietas izspriešanā –, ka piekrītu Komisijas apsvērumiem saistībā ar Lēmuma Nr. 1/80 6. panta formulējumu un iedarbību. Apstāklis, ka M. Bozkurts vairākus gadus ir bijis bezdarbnieks, pats par sevi nav pamats viņa tiesību zaudēšanai saskaņā ar šo pantu (8). Šī panta precīza piemērošana pamata lietā neapšaubāmi pilnībā ietilpst valsts tiesas kompetencē.
Pirmais jautājums
21. Ar savu pirmo jautājumu valsts tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai var pieprasīt tiesības saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otro ievilkumu, ja attiecīgā persona vairs nav viens no šīs dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederīgā Turcijas darba ņēmēja “ģimenes locekļiem”.
22. Citiem vārdiem sakot, vai dalībvalsts kompetencē ietilpst šo tiesību pakļaušana nosacījumam par “ģimenes locekļa” statusa saglabāšanu? Šai dalībvalstij nebūtu tiesības uzdot izraidīt M. Bozkurta situācijā esošu personu, ja attiecīgās tiesības būtu jāuzskata par autonomām no to rašanās brīža.
23. Dānijas un Vācijas valdības un Land Baden-Württemberg apgalvo, ka, izņemot gadījumu, kad ir saglabāts ģimenes locekļa statuss, šīs tiesības tiek zaudētas. M. Bozkurts un Komisija apgalvo pretējo, t.i., ka tiesības līdz ar to iegūšanu ir autonomas. Itālijas valdība apgalvo, ka M. Bozkurta laulības šķiršanai nebūtu jāietekmē viņa tiesības saskaņā ar 7. pantu, bet nosaka šim apsvērumam dažus ierobežojumus.
24. Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt, ir jāizvērtē apjoms, kādā Lēmuma Nr. 1/80 6. un 7. pants pilda sociālo lomu, radot Turcijas darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem tiesības dalībvalstīs. Turpinot ir jāņem vērā procedūra, kurā praktiski tiek īstenoti šīs normas pamatā esošie mērķi, un paplašināti – apjoms, kādā dalībvalstis var noteikt uzturēšanās nosacījumus tiem, kuri vēlas to izmantot. Šajā jomā nav daudz Tiesas nolēmumu un man ir galvenokārt jāpamatojas uz judikatūru šo jautājumu vērtējumā.
7. pants kā sociālais instruments
25. 7. pants ir ietverts Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļas (ar virsrakstu “Sociālie noteikumi”) 1. iedaļā (ar virsrakstu “Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”).
26. Ir skaidrs, ka 7. pantam ir jābūt tiešai iedarbībai dalībvalstīs, līdz ar to Turcijas pilsoņi, kas atbilst šajā normā paredzētajiem nosacījumiem, var tieši atsaukties uz tiesībām, kuras šī norma tiem piešķir (9).
27. Ar Lēmuma Nr. 1/80 6. pantu, kas ir ietverts tajā pašā iedaļā, šīs dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederīgiem Turcijas darba ņēmējiem ir piešķirtas atsevišķas tiesības pieejai darba tirgum attiecīgajā dalībvalstī. Pēc likumīgi nostrādātiem četriem gadiem saskaņā ar šo pantu viņiem ir tiesības brīvai pieejai jebkuram atalgotam darbam pēc savas izvēles, ja vien uzņemošajā valstī ir šis atalgotais darbs (10).
28. Saskaņā ar 7. panta pirmo daļu šāda darba ņēmēja ģimenes locekļiem, kuriem ir atļauts ar viņu apvienoties, ir ierobežotas tiesības pieejai darba tirgum uzņēmējas valstī pēc tam, kad viņi tajā ir likumīgi uzturējušies vismaz trīs gadus. Pēc tajā likumīgi nodzīvotiem pieciem gadiem tiem ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc savas izvēles. Ar šiem noteikumiem ir uzsākts pakāpenisks integrācijas process gan darba ņēmējam, gan viņa ģimenes locekļiem.
29. Lai izmantotu tiesības saskaņā ar 7. pantu, attiecīgajam ģimenes loceklim, pirmkārt, ir jābūt šīs dalībvalsts likumīgajam darba tirgum jau piederīga Turcijas darba ņēmēja ģimenes loceklim un, otrkārt, viņam no šīs valsts kompetentajām iestādēm ir jābūt saņēmušam atļauju pārcelties pie šī darba ņēmēja (11).
30. 7. pantā noteiktais integrācijas process tiek īstenots divās pakāpēs. Pirmā no tām ilgst trīs gadus. Šajā laikposmā, izņemot, ja uzņemošā valsts nolemj noteikt nosacījumus, kuri ir faktiski izdevīgāki ģimenes locekļiem kopumā, attiecīgajai personai nav tiesību strādāt šajā valstī. Otrais posms ilgst divus gadus. Ğimenes loceklis var strādāt, bet tiesības to darīt ir, “ievērojot priekšroku, kas piešķirama darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm”. Tiklīdz ir beidzies šis piecu gadu laikposms, ģimenes loceklis var brīvi izvēlēties jebkuru algotu darbu pēc paša izvēles.
31. Tiesības meklēt un/vai iegūt algotu darbu noteikti nozīmē, ka vienlaikus pastāv uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, jo pretējā gadījumā iepriekšējās tiesības būtu bez iedarbības (12).
7. panta piemērošana praksē
32. Kādā apjomā dalībvalstis var noteikt nosacījumus ģimenes locekļa uzturēšanās tiesībām?
33. No Tiesas judikatūras ir skaidrs, ka attiecīgā dalībvalsts var noteikt nosacījumus gan saistībā ar ģimenes locekļa sākotnējo ieceļošanu tās teritorijā, gan saistībā uz konkrētās personas uzturēšanos vismaz trīs gadu laikposmā pēc ieceļošanas. Lēmums attiecībā uz ieceļošanu ir pilnīgā dalībvalsts kompetencē. Tā var brīvi noteikt šīs ieceļošanas nosacījumus. Nosacījumi, kurus valsts var noteikt tad, kad ieceļošana ir tikusi atļauta, ir vairāk ierobežoti, tiem galvenokārt ir jānodrošina, ka ģimenes locekļa klātbūtne ir atbilstoša “7. panta pirmās daļas jēgai un mērķim”. Ir skaidrs, piemēram, ka uzņemošā valsts var noteikt nosacījumu, ka ģimenes loceklim ir jādzīvo tajā pašā dzīvesvietā, kur darba ņēmējam, ar kuru viņam tika atļauts apvienoties (13).
34. Kādi ir šo kvalifikācijas laikposmu mērķi, raugoties no Turcijas darba ņēmēja un viņa ģimenes locekļu viedokļa?
35. Tie galvenokārt ir divējādi. Pirmkārt, ģimenes locekļu klātbūtnes mērķis uzņemošās valsts teritorijā ir veicināt ģimenes apvienošanos. Vismaz sākotnēji uzsvars ir uz Turcijas darba ņēmēju situācijas uzlabošanu salīdzinoši ar ģimenes locekļu situāciju. Apvienojoties ar saviem ģimenes locekļiem, tie iegūs labākus dzīves apstākļus savā darba vietā (14).
36. Otrkārt, mērķis ir integrēt ģimenes locekli. Veicinot ģimenes locekļu klātbūtni uzņemošajā valstī, šīm personām ir iespēja pakāpeniski kļūt par šīs valsts sabiedrības daļu un visbeidzot strādāt tajā algotu darbu. Viņu statuss uzņemošajā valstī tādējādi ir “apvienots” (15). Galvenie šajā lietā ir ģimenes locekļi, nevis Turcijas darba ņēmējs, pie kura tie ieradās apvienošanās nolūkā.
37. Kāds ir statuss, tiklīdz kvalifikācijas periods ir beidzies? Vai uzņemošā valsts turpina noteikt uzturēšanās tiesību nosacījumus šiem ģimenes locekļiem, tiklīdz viņi ir ieguvuši neierobežotas tiesības iegūt pieeju darba tirgum šajā valstī? Vai tā faktiski var teikt tādai personai kā M. Bozkurts: “Jūs varat palikt šajā valstī tik ilgi, cik ilgi jūs pastāvat laulībā. Ja tomēr jūs šķirtu laulību, mēs saglabājam tiesības jūs izraidīt no mūsu teritorijas?”
38. Pēc manām domām, uzņemošā valsts šajā situācijā vairs nevar noteikt uzturēšanās tiesību nosacījumus. Laikposms ir pagājis.
39. Šis secinājums ir apstiprināts Tiesas judikatūrā saistībā ar 7. pantu gan Tiesas veiktajā vispārējā tiesību vērtējumā, gan atsevišķās lietās, kurās Tiesa ir atzinusi to turpmāku esamību. No vispārējā viedokļa raugoties, Tiesa ir uzsvērusi tiesību autonomo raksturu, kas rodas, tiklīdz ir pabeigts kvalifikācijas laikposms. Tādējādi spriedumā lietā Ergat (16) Tiesa nosprieda, ka “dalībvalstīm vairs nav tiesību noteikt dzīvesvietas nosacījumus turku darba ņēmēja ģimenei pēc šī trīs gadu laikposma” un ka “tai a fortiori ir jābūt migrējošas turku izcelsmes personai, kura [..] atbilst 7. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā paredzētajiem nosacījumiem” (proti, persona, kura ir likumīgi dzīvojusi uzņemošā dalībvalstī piecus gadus) (17). Tiesa definēja ģimenes locekļa, kurš atbilst 7. pantā paredzētajiem nosacījumiem, statusu kā personu, kura “ir [..] jau likumīgi integrējusies uzņemošajā dalībvalstī” un kurai ir izredzes kļūt par pastāvīgi integrējušos personu to uzņemošajā dalībvalstī (18). Spriedumā lietā Eyüp (19) Tiesa norādīja uz prasību, ka “ģimenes vienotībai, ar ko bija pamatota Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļa ieceļošana uzņemošās dalībvalsts teritorijā, zināmu laika posmu būtu jāizpaužas kā faktiskai kopdzīvei mājsaimniecībā kopā ar šo darba ņēmēju un ka tā tam ir jābūt līdz brīdim, kad ieinteresētā persona iegūst tiesības piekļūt darba tirgum šajā valstī” (20).
40. Tiesa, uzsverot 7. panta funkciju ģimenes locekļu, kuriem atbilstoši tam ir tiesības, integrācijā uzņemošās valsts sabiedrībā, ir norādījusi, ka uzturēšanās tiesības, kas ir daļa no tiesībām pieejai darba tirgum attiecīgajā dalībvalstī, “pastāv neatkarīgi no turpmākas [šo tiesību] iegūšanas nosacījumu izpildes” (21). Spriedumā lietā Ergat Tiesa nolēma, ka “beznosacījuma tiesībām veikt jebkuru atalgotu darbu pēc ieinteresētās personas izvēles, kas turklāt nav ierobežotas ar jebkādu priekšrocību dalībvalstu darba ņēmējiem [..], tiktu atņemts jebkāds saturs, ja kompetentajām valsts iestādēm būtu iespēja noteikt jebkāda veida nosacījumus vai ierobežojumus konkrēto tiesību, kas migrējošam darba ņēmējam piešķirtas ar Lēmumu Nr. 1/80, piemērošanai” (22).
41. Attiecinot šo argumentāciju uz īpašām situācijām, Tiesa ir nospriedusi, piemēram, ka tiesības varēja tikt pamatoti pieprasītas saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu pat tad, ja prasītāja tēvs, no kura viņam ir atvasinātas uzturēšanās tiesības, bija pametis uzņemošo valsti laikā, kad šīs tiesības tika izmantotas, un vairs nebija tās pastāvīgais iedzīvotājs vai nestrādāja tajā algotu darbu (23). Līdzīgi tā nosprieda, ka apstāklis, ka personai, kas bija izpildījusi 7. panta pirmajā daļā paredzētos nosacījumus, joprojām pat 23 gadu vecumā nebija algota darba, neliedz tam uzturēšanās tiesības (24).
42. Taisnība, ka šī judikatūra attiecas uz personām, kuras atšķirībā no M. Bozkurta bija “ģimenes locekļi” laikā, kad to uzturēšanās tiesības apstrīdēja uzņemošā valsts. Bet apgalvojumam, ko savos apsvērumos izvirza Dānijas un Vācijas valdības un Land Baden-Württemberg, ka pastāvošas ģimenes saites neesamība nozīmē, ka M. Bozkurts tagad ir zaudējis ikvienas tiesības, kuras viņam bija saskaņā ar 7. pantu, manuprāt, nav nozīmes. No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka M. Bozkurts piecus gadus ir bijis Turcijas darba ņēmējas, kura pienācīgi reģistrējusies kā piederīga dalībvalsts, kas šajā gadījumā ir Vācija, darba spēkam, ģimenes loceklis. Nekas nenorāda, ka šajā laikposmā viņš ir darījis ko citu, nevis izpildījis viņam noteiktos nosacījumus. Līdz ar to, beidzoties šim piecu gadu laikposmam, viņš ieguva visas tiesības saskaņā ar 7. pantu. Šīs tiesības bija autonomas un atkarīgas no divām prasībām, kuras es turpinot norādīšu nākamajā punktā. Pēc manām domām, apstāklim, ka viņš pēc tam ir izšķīries un zaudējis “ģimenes locekļa” attiecības, nav nekādas ietekmes uz viņa statusu.
43. Abas prasības ir šādas. Turcijas pilsoņi, kuri ir ieguvuši neierobežotas uzturēšanās tiesības un pieeju darba tirgum uzņemošajā dalībvalstī, var zaudēt šīs tiesības divos gadījumos. Pirmais no šiem gadījumiem, kas ir paredzēts Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā, attiecas uz sabiedrisko kārtību, sabiedrisko drošību un sabiedrības veselību. Es pievērsīšos šim punktam turpinājumā (25). Otrais gadījums ir tad, kad attiecīgā persona pamet uzņemošās valsts teritoriju uz ievērojamu laikposmu bez leģitīma iemesla (26).
44. Tādējādi pirmais gadījums atbilst dalībvalsts pastāvošajām tiesībām izraidīt Turcijas pilsoni no savas teritorijas īpaša, pamatota iemesla dēļ – tiesības, kuras tā arī saglabā attiecībā uz Savienības pilsoņiem. Otrais gadījums atspoguļo faktu, ka nekvalificētas uzturēšanās tiesības konceptuāli nav tas pats, kas uzņemošās valsts pilsonības iegūšana vai īpašo tiesību, kas ir saistītas ar Savienības pilsonību, izmantošana.
45. Pēc manām domām, ir pilnīgi skaidrs, ka šie ir vienīgie pamati, pamatojoties uz kuriem var tikt izbeigtas tiesības, kuras izmanto tāda persona kā M. Bozkurts (27).
46. Valsts tiesa lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu norāda uz ietekmi, kāda M. Bozkurta situācijā varētu būt Regulai Nr. 1612/86 (28). Šajā sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā Lēmuma Nr. 1/80 7. pantā nav ietverta “ģimenes locekļa” definīcija, norāde varētu būt uz šī jēdziena definīciju regulā, lai radītu līdzvērtīgu jēdzienu 7. pantā (29). Spriedumā lietā Reed (30) Tiesa saistībā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu nosprieda, ka darba ņēmēja “ģimenes” jēdziens neattiecas uz viņa neprecēto partneri (31). Valsts tiesa (kuras argumentāciju šajā sakarā atbalsta Dānijas un Vācijas valdības) jautā, vai tas ir jāsaprot tā, ka M. Bozkurta tiesības uzturēties beidzās ar viņa laulības šķiršanu.
47. Pēc manām domām, no šīs analīzes izriet, ka, tiklīdz ir beidzies piecu gadu laikposms un ir iegūtas visas tiesības saskaņā ar 7. pantu, jautājums par Regulas Nr. 1612/68 piemērošanu pēc analoģijas personai M. Bozkurta situācijā zaudē nozīmi. Šajā kontekstā vienkārši nerodas jautājums, vai M. Bozkurts ir ģimenes loceklis. Nozīme ir tam, vai viņš ir bijis ģimenes loceklis kvalificējošajā piecu gadu laikposmā.
48. Visbeidzot, man jāpievēršas [Asociācijas līguma] papildprotokola 59. panta piemērošanai, jautājumam, kuru ir izvirzījusi valsts tiesa un Dānijas, Vācijas un Itālijas valdības. Saskaņā ar šo normu salīdzināmās situācijās netiek pieļauta labvēlīgāka attieksme pret Turcijas pilsoņiem nekā pret Savienības pilsoņiem. Saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem, kas bija spēkā rīkojuma par M. Bozkurta izraidīšanu brīdī (32), Savienības pilsoņi, kuri ieceļoja un uzturējās dalībvalstī ģimenes locekļa statusā, paši varēja zaudēt savas uzturēšanās tiesības šķiršanās gadījumā no personas, ar kuru tie ieradās apvienoties. Ja 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka M. Bozkurtam līdzvērtīgos apstākļos ir spēkā esošas uzturēšanās tiesības, no tā (loģiski) izrietētu, ka viņam tiktu piemērota labvēlīgāka attieksme. Šāds secinājums būtu pretrunā 59. pantam un līdz ar to ir noraidāms.
49. Es tam nepiekrītu.
50. Kā Komisija pamatoti norāda savos apsvērumos, tāds pats arguments mutatis mutandis tika izvirzīts – saistībā drīzāk ar bērnu, nevis ar laulāto –, un noraidīts lietā Derin (33). Minētajā lietā runa bija par Turcijas pilsoņa bērnu, kurš pieprasīja tiesības uzturēties saskaņā ar 7. pantu, lai gan viņš bija vecāks par 21 gadu un vairs nedzīvoja kopā ar vecākiem, ar kuriem viņš bija ieradies apvienoties uzņemošajā valstī, vai vecāki viņu neuzturēja. Apsverot 59. panta piemērošanu, Tiesa salīdzināja Savienības pilsoņiem pieejamās tiesības ar tām, kuras pieejamas Turcijas pilsoņiem. Tā norādīja, ka Savienības pilsoņu bērniem ir neierobežotas tiesības iekārtoties kopā ar savām ģimenēm uzņemošajā dalībvalstī, turpretim līdzvērtīgas Turcijas pilsoņu bērnu tiesības ir ierobežotas, jo ir pakļautas prasībai saņemt attiecīgās valsts iestāžu piekrišanu. Turpinot tā norādīja, ka Savienības pilsoņu bērniem ir tiesības veikt jebkuras darbības kā nodarbinātai personai uzņemošajā valstī, turpretim līdzvērtīgas Turcijas darba ņēmēju bērnu tiesības īpaši regulē 7. panta pirmā daļa. Visbeidzot Tiesa norādīja, ka Turcijas pilsoņiem nav tiesību brīvi pārvietoties Kopienā un ka tie var zaudēt savas uzturēšanās tiesības gadījumos, ja tiek piemērots Lēmuma Nr. 1/80 14. pants vai ja tie atstāj uzņemošās valsts teritoriju uz ilgu laiku bez leģitīma iemesla (34). Tiesa tādēļ nosprieda, ka Turcijas darba ņēmēja bērna stāvoklis “nevar būt lietderīgi salīdzināms” ar dalībvalsts pilsoņa bērna stāvokli, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp to attiecīgajām juridiskajām situācijām (35).
51. Pēc manām domām, nekas neliedz šo argumentāciju piemērot tādai personai kā M. Bozkurts viņa kā Turcijas pilsones bijušā laulātā statusā.
52. No tā izriet, ka arguments, kas pamatots ar [Asociācijas līguma] papildprotokola 59. pantu, ir jānoraida.
53. Visu iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka atbildei uz pirmo jautājumu ir jābūt tādai, ka uzturēšanās tiesības un tiesības strādāt, ko ģimenes locekļa statusā atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam ir ieguvis dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederīga Turcijas darba ņēmēja laulātais, saglabājas arī pēc laulības šķiršanas.
Otrais jautājums
54. Šis ir nozīmīgs jautājums. Pirms aplūkot vērā ņemamos tiesību jautājumus, vēlētos norādīt, ka šī lieta nav par izvarošanu un par to, ko kāds uzskata par izvarošanu. Tā ir par to, kas ir tiesību ļaunprātīga izmantošana, ja ir izirusi laulība, saistībā ar kuru ir radušās uzturēšanās tiesības saskaņā ar 7. pantu. Tas ir konteksts, kurā ir jāatbild uz jautājumu. Dalībvalsts tiesības izraidīt personu M. Bozkurta situācijā ir atsevišķs jautājums, ko regulē Lēmuma Nr. 1/80 14. pants, kuru aplūkošu 71. punktā un tālāk.
55. Valsts tiesa ar otro jautājumu jautā, vai tā ir tiesību ļaunprātīga izmantošana, ja tāda persona kā M. Bozkurts lūdz uzturēšanās tiesības, kas saistītas ar viņa bijušo sievu saskaņā ar 7. panta pirmās daļas otro ievilkumu, ja viņš pēc šo tiesību iegūšanas ir viņu izvarojis un nodarījis miesas bojājumus, un par šī noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir notiesāts nosacīti ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.
56. Dānijas un Vācijas valdības un Land Baden-Württemberg apgalvo, ka šāda rīcība patiešām ir tiesību ļaunprātīga izmantošana. No tā izriet, ka dalībvalstij ir kompetence atņemt viņa uzturēšanās tiesības. Itālijas valdība uzskata, ka šis jautājums ir visatbilstošāk izvērtējams, ņemot vērā Lēmuma Nr/1/80 14. panta pirmo daļu. Es aplūkošu šo jautājumu turpmāk (36). Savukārt Komisija apgalvo, ka ir kļūdaini piemērot tiesību ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienu tādā situācijā, kādā ir M. Bozkurts pamata lietā.
57. Es piekrītu Komisijai.
58. Ir nepārprotami skaidrs, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums ir Savienības tiesību pamatprincips (37). No tā izriet, ka Savienības tiesības nevar tikt izmantotas krāpšanas vai ļaunprātīgā nolūkā (38).
59. Ir ticis norādīts, ka pārbaude, lai noteiktu, vai individuālā gadījumā ir bijusi ļaunprātīgai izmantošanai līdzvērtīga rīcība, ir par to, “vai ir notikusi Kopienas tiesību normu, kas piešķir attiecīgās tiesības, jēgas un mērķu sagrozīšana” (39).
60. Aplūkotās tiesības pamata lietā ir uzturēšanās tiesības, kas izriet no 7. panta. Esmu jau norādījusi, kāda ir šo tiesību jēga un mērķi (40).
61. Vai var teikt, ka M. Bozkurta nepareizā rīcība – pati par sevi un ne vairāk – var būt pamats šo tiesību izbeigšanai?
62. Pēc manām domām, tas tā nevar būt.
63. No lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ietvertajiem materiāliem izriet, ka netiek apgalvots, ka šīs ir aprēķina laulības, kuras noslēgtas, lai gūtu labumus, kuri citādi nebūtu pieejami. Tiesa ir nospriedusi, ka aprēķina laulības nevar radīt tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām (41). Ja M. Bozkurts būtu centies iegūt tiesības saskaņā ar 7. pantu, nodibinot fiktīvas attiecības, šīm tiesībām nebūtu bijusi nozīme (42). Bet šajā lietā tas tā nav.
64. Izvarošana ir ļoti nopietns noziedzīgs nodarījums. Ņemot vērā, ka M. Bozkurta noziedzīgā nodarījuma upuris bija viņa laulātā, nevar būt šaubu, ka viņš ir ļaunprātīgi pārkāpis laulību. Tomēr, pēc manām domām, tas nav līdzvērtīgi rīcībai, kas ir M. Bozkurta uzturēšanās tiesību saskaņā ar 7. pantu ļaunprātīga izmantošana, kuras dēļ šīs tiesības ir jāuzskata par zaudētām iepriekš minēto principu dēļ.
65. Es to saku divu iemeslu dēļ.
66. Pirmkārt, manuprāt, ja attiecīgās tiesības ir autonomas, kā es esmu piedāvājusi, ka tādām tām ir jābūt, ir kļūdaini runāt par tiesībām, kuras ir ļaunprātīgi izmantotas noziedzīgā nodarījuma dēļ, kas izdarīts pret personu, no kuras šīs tiesības ir atvasinātas. Ja tiesības ir neatkarīgas, jautājumi saistībā ar šo tiesību avotu pēc definīcijas vairs nav aktuāli.
67. Otrkārt, lai noteiktu, vai ir bijusi tiesību ļaunprātīga izmantošana 7. panta izpratnē, ir jāaplūko judikatūrā noteiktās prasības. Spriedumā lietā Emsland-Stärke (43) Tiesa nolēma, ka jāpiemēro divpakāpju pārbaude. Pirmkārt, ir jānosaka objektīvu apstākļu kopums, kuros, neraugoties uz formālu Kopienu regulējumā paredzēto nosacījumu ievērošanu, nav sasniegts šajā regulējumā izvirzītais mērķis. Otrkārt, ir nepieciešams subjektīvs elements, kas izpaužas nolūkā iegūt labumu no Kopienu regulējuma, mākslīgi radot nosacījumus, kas paredzēti tā iegūšanai (44). Šim subjektīvajam elementam jāatspoguļo attiecīgās rīcības “vienīgais mērķis” (45).
68. Ir skaidrs, ka ar pārmesto rīcību M. Bozkurta gadījumā nevar tikt izpildītas šīs prasības. Nevar apgalvot, ka, stājoties laulībā ar Bozkurta kundzi, viņa vienīgais mērķis bija iegūt labumu no Kopienu regulējuma. Valsts tiesa norāda, ka M. Bozkurta rīcība padara viņu “necienīgu” iegūt tiesības saskaņā ar 7. pantu. Tas tā varētu būt, bet šāda veida necienīgums un tiesību ļaunprātīga izmantošana saskaņā ar Savienības tiesībām nav viens un tas pats. “Necienīgums” nav ietverts sprieduma lietā Emsland-Stärke noteiktajā pārbaudē (46).
69. Turklāt, lai aina būtu pilnīga, precizēju, ka no šī secinājuma loģiski izriet, ka, pat ja pārmestā rīcība būtu notikusi 7. panta pirmajā daļā norādītajā trīs gadu vai piecu gadu laikposmā, tā vēl joprojām nebūtu līdzvērtīga tiesību ļaunprātīgai izmantošanai Savienības tiesību izpratnē.
70. Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka atbildei uz otro jautājumu ir jābūt tādai, ka par tiesību lūgt uzturēšanās tiesības, kas saistībā ar bijušo sievu izriet no 7. panta pirmās daļas otrā ievilkuma, ļaunprātīgu izmantošanu nav uzskatāms gadījums, kad attiecīgais pilsonis pēc iepriekš minēto tiesību iegūšanas ir viņu izvarojis un nodarījis viņai miesas bojājumus, un par šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir notiesāts nosacīti ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.
Nobeiguma apsvērumi
71. Lai gan valsts tiesa lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu norāda uz Lēmuma Nr. 1/80 14. pantu, tā neizklāsta īpašu argumentāciju saistībā ar šo pantu. Es šo nostāju izprotu tā, ka mēģinājums izraidīt M. Bozkurtu 2005. gadā neizdevās Direktīvas 64/221 9. pantā ietvertā šķēršļa dēļ. Bija acīmredzams gan tas, ka šī norma bija jāievēro, lai lēmums par izraidīšanu būtu tiesisks, gan tas, ka tā netika ievērota (47).
72. Tomēr ir grūti izvairīties no tā, ko es varētu aprakstīt kā neērtības sajūtu, kas skar gan lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, gan Dānijas un Vācijas valdību un Land Baden-Württemberg apsvērumus, ka tādai iepriekš sodītai personai kā M. Bozkurtam vajadzētu atļaut palikt valsts teritorijā – kaut kas ir jādara.
73. Es nevēlos teikt, ka mēģinājumi “netieši” izvērtēt izraidīšanas jautājumus, kā tas tika darīts pamata lietā, ir noteikti lemti neveiksmei. Personai, kas neizpilda 7. pantā noteiktos nosacījumus, šo pantu pareizi interpretējot, nav tiesību palikt uzņemošās valsts teritorijā un tā var tikt izraidīta.
74. Tomēr man šķiet, ka, ja vispārīgi rodas jautājums, vai Turcijas pilsonis, kurš ir izmantojis savas tiesības saskaņā ar Lēmumu Nr. 1/80, var tikt izraidīts no dalībvalsts teritorijas, šo jautājumu visvieglāk varētu izvērtēt, izmantojot šī lēmuma 14. pantu kā sākuma punktu. Ar šo tiesību normu galu galā ir paredzēts regulēt izraidīšanu tieši šāda veida lietās.
75. Tiesa ir skaidri norādījusi Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkta piemērošanas noteikumus. Turpmākais ir īss kopsavilkums. Ja valsts iestādes vēlas izraidīt personu saskaņā ar šo pantu, tām ir jāizvērtē pārkāpuma izdarītāja rīcība un tas, vai tā ir pastāvošs, reāls un pietiekami smags drauds sabiedriskajai kārtībai un drošībai, un tām turklāt ir jāievēro samērīguma princips. It īpaši lēmumu par izraidīšanu, kas pamatots ar 14. panta 1. punktu, var pieņemt vienīgi tad, ja attiecīgās personas personīgā rīcība var tieši radīt jaunus nopietnus traucējumus sabiedriskai kārtībai. Šādu lēmumu nevar automātiski pieņemt sakarā ar kriminālo sodāmību vispārēja preventīva mērķa dēļ (48). Valsts tiesai, kurai ir pienākums pārbaudīt rīkojuma par izraidīšanu tiesiskumu, šajos apstākļos ir jāņem vērā faktiskie apstākļi, kas radušies pēc kompetentās valsts iestādes pēdējā pieņemtā lēmuma un kas liecina, ka attiecīgās personas uzvedības radītais sabiedriskās kārtības apdraudējums ir izbeidzies vai samazinājies līdz nenozīmīgam apmēram (49).
76. Protams, ir jābūt ievērotām visām procesuālajām prasībām gan saskaņā ar Eiropas Savienības, gan valsts tiesībām.
77. Šajā kontekstā jautājums par to, vai Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir vispār piemērojams pamata lietas faktiskajiem apstākļiem, kā tie šobrīd ir konstatēti, ir vienīgi valsts tiesas kompetencē.
Secinājumi
78. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) uzturēšanās tiesības un tiesības strādāt, ko ģimenes locekļa statusā atbilstoši EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam ir ieguvis dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederīga Turcijas darba ņēmēja laulātais, saglabājas arī pēc laulības šķiršanas;
2) par tiesību lūgt uzturēšanās tiesības, kas saistībā ar bijušo sievu izriet no 7. panta pirmās daļas otrā ievilkuma, ļaunprātīgu izmantošanu nav uzskatāms gadījums, kad attiecīgais pilsonis pēc iepriekš minēto tiesību iegūšanas ir viņu izvarojis un nodarījis viņai miesas bojājumus, un par šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir notiesāts nosacīti ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.