VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2012. gada 16. novembrī (*)
Pagaidu noregulējums – Konkurence – Lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, publicēšana – Lūguma par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz informāciju, kas Komisijai sniegta, piemērojot tās paziņojumu par sadarbību, noraidījums – Pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu – Steidzamība – Fumus boni juris – Interešu izvērtēšana
Lieta T‑345/12 R
Akzo Nobel NV, Amsterdama (Nīderlande),
Akzo Nobel Chemicals Holding AB, Naka [Nacka] (Zviedrija),
Eka Chemicals AB, Būhusa [Bohus] (Zviedrija),
ko pārstāv C. Swaak un R. Wesseling, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Giolito, M. Kellerbauer un G. Meessen, pārstāvji,
atbildētāja,
par pieteikumu apturēt Komisijas 2012. gada 24. maija Lēmuma C (2012) 3533, galīgā redakcija, ar ko ir noraidīts Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB un Eka Chemicals AB lūgums par konfidencialitātes ievērošanu saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu (Lieta COMP/38.620 – ūdeņraža peroksīds un perborāts), piemērošanu un pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai tiktu paturēta spēkā konfidencialitātes piemērošana noteiktiem ar prasītājām saistītiem datiem saistībā ar Komisijas 2006. gada 3. maija Lēmumu 2006/903/EK attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals AB, Degussa AG, Edison SpA, FMC Corporation, FMC Foret S.A., Kemira OYJ, Air Liquide SA, Chemoxal SA, Snia SpA, Caffaro Srl, Solvay SA/NV, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema SA (Lieta COMP/F/C.38.620 – ūdeņraža peroksīds un perborāts) (OV L 353, 54. lpp.).
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1 Šī pagaidu noregulējuma tiesvedība attiecas uz Komisijas 2012. gada 24. maija Lēmumu C (2012) 3533, galīgā redakcija, ar ko noraidīts Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB un Eka Chemicals AB lūgums par konfidencialitātes ievērošanu saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu (Lieta COMP/38.620 – ūdeņraža peroksīds un perborāts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
2 Ar apstrīdēto lēmumu Eiropas Komisija ir noraidījusi pieteikumu paturēt spēkā nekonfidenciālo versiju tās 2006. gada 3. maija Lēmumam 2006/903/EK attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals AB, Degussa AG, Edison SpA, FMC Corporation, FMC Foret S.A., Kemira OYJ, Air Liquide SA, Chemoxal SA, Snia SpA, Caffaro Srl, Solvay SA/NV, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema SA (Lieta COMP/F/C.38.620 – ūdeņraža peroksīds un perborāts), kā tas 2007. gada septembrī publicēts Ģenerāldirektorāta “Konkurence” tīmekļa vietnē (OV L 353, 54. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada lēmums”).
3 2006. gada lēmumā Komisija bija konstatējusi EKL 81. panta pārkāpumu, kuru bija izdarījušas prasītājas Akzo Nobel, Akzo Nobel Chemicals Holding un Eka Chemicals, kā arī 14 citi uzņēmumi laikposmā no 1994. un 2000. gadam Eiropas Ekonomiskajā zonā (EEZ) attiecībā uz ūdeņraža peroksīdu un perborātu. Tā kā viena no prasītājām, Eka Chemicals, bija otrais uzņēmums, kas 2003. gada martā vērsās Komisijā, piemērojot tās Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [..] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), un tā kā tā iesniedza pierādījumus, kam ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar pierādījumiem, kuri jau bija Komisijas rīcībā, tad naudas sods, kas tai citādi būtu uzlikts, tika samazināts par 40 %. Līdz ar to trim prasītājām solidāri tika uzlikts naudas sods EUR 25,2 miljonu apmērā.
4 Pēc tam, kad Komisija bija ņēmusi vērā lūgumus ievērot konfidencialitāti, kurus bija izteikuši 2006. gada lēmuma adresāti, tā 2007. gada septembrī savā tīmekļa vietnē publicēja šī lēmuma pilnu nekonfidenciālo versiju. Prasītājas šo publikāciju nav apstrīdējušas.
5 Ar 2011. gada 28. novembra vēstuli Komisija paziņoja prasītājām par savu nodomu pārskatāmības apsvērumu dēļ publicēt detalizētāku 2006. gada lēmuma nekonfidenciālo versiju un deva iespēju prasītājām piedāvātajā tekstā identificēt iespējamo konfidenciālo informāciju. Pēc tam, kad prasītājas konstatēja, ka liela daļa no piedāvātās detalizētākās versijas ietver informāciju, kas tika sniegta saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību, kas bija tāda informācija, kura konfidencialitātes apsvērumu dēļ 2007. gada septembrī nebija publicēta, tās formāli iebilda pret Komisijas piedāvājumu – ar pamatojumu, ka šāda publikācija radītu nopietnu un neatgriezenisku kaitējumu to interesēm. Tomēr prasītājas, paturot spēkā visus iebildumus, iesniedza konfidencialitātes pieprasījumu sarakstu, kurā bija norādīti piedāvātās detalizētākās versijas fragmenti, kuriem katrā ziņā bija jāpaliek konfidenciāliem.
6 Ar 2012. gada 15. marta vēstuli Komisija darīja zināmu prasītājām savu nodomu neievērot to iebildumus, nosūtot tām detalizētākās 2006. gada lēmuma nekonfidenciālās versijas projektu. Komisija tām darīja zināmu, ka pārskatītais projekts atspoguļo Komisijas galīgo nostāju attiecībā uz konfidencialitātes pieprasījumiem, jo šajā projektā ir tikušas izlaistas visas ziņas, kas ļautu noteikt tās informācijas izcelsmi, kura tika sniegta saistībā ar Paziņojumu par sadarbību. Domstarpību gadījumā Komisija lūdza vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas atbilstoši Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmumam 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV L 275, 29. lpp.).
7 Ar 2012. gada 10. aprīļa vēstuli prasītājas uzklausīšanas amatpersonai darīja zināmu, ka tās iebilst pret 2006. gada lēmuma nekonfidenciālās versijas publicēšanu, kas būtu detalizētāka par to, kura ir publicēta 2007. gada septembrī, un lūdza tai nepublicēt jebkādu informāciju, kas ir sniegta, pamatojoties uz Paziņojumu par sadarbību. Šajā ziņā tās norādīja, ka ir pārkāpti tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi, jo 2007. gadā pēc apspriešanās jau tikusi publicēta nekonfidenciālā versija. Turklāt prasītājas apgalvoja, ka tās ir paļāvušās, ka brīvprātīgi sniegtajai informācijai saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību tiks piemērota konfidencialitāte, jo Komisija nevar ar atpakaļejošu spēku atkāpties no savas iepriekšējās prakses, kura ir tāda, ka šādas informācijas konfidencialitāte tieši tiek aizsargāta.
8 Apstrīdētajā lēmumā, kas ir parakstīts “Komisijas vārdā”, uzklausīšanas amatpersona noraidīja prasītāju iesniegto lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu. Uzklausīšanas amatpersona uzsvēra savu pilnvaru ierobežoto raksturu, kas tai ļauj vienīgi pārbaudīt, vai attiecīgā informācija var tikt izpausta tāpēc, ka tā nav komercnoslēpums vai cita veida konfidenciāla informācija, vai arī tāpēc, ka tās izpaušana atbilst svarīgām interesēm. Turklāt tā norādīja, ka prasītājas nav apgalvojušas, ka 2006. gada lēmuma detalizētākajā versijā ir ietverta konfidenciāla informācija vai komercnoslēpumi, bet ka tās iebilst pret šīs versijas publicēšanu tikai tādēļ, ka tajā ir ietverta informācija, kas ir sniegta, piemērojot Paziņojumu par sadarbību, kaut arī tās nav pierādījušas, ka šādas informācijas izpaušana tām varētu radīt nopietnu kaitējumu, kas, starp citu, pat ja tas tā būtu, nekādi nebūtu šķērslis Komisijai tomēr veikt iecerēto publicēšanu.
9 Apstrīdētais lēmums tika paziņots prasītājām 2012. gada 28. un 29. maijā.
10 Ar 2012. gada 31. maija e‑pastu Komisija paziņoja prasītājām, ka apstrīdētais lēmums ir tās galīgā nostāja šajā jautājumā.
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 3. augustā, prasītājas cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu ne tikai tādēļ, ka šajā lēmumā Komisija ir noraidījusi to lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu, bet arī tādēļ, ka ir uzskatāms, ka tā ir piešķīrusi piekļuvi noteiktai informācijai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.). Šīs prasības pamatojumam tās būtībā apgalvo, ka ar strīdīgo publikāciju ir pārkāpts saskaņā ar LESD 339. pantu Komisijai noteiktais konfidencialitātes pienākums, kā arī tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi, jo 2006. gada lēmuma detalizētākajā versijā ir ietverta informācija, ko prasītājas sniedza Komisijai, lai tām tiktu piemērots paziņojums par sadarbību.
12 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītājas iesniedza šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tās Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā izvirzīja šādus prasījumus:
– saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 105. panta 2. punktu apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, vai katrā ziņā līdz brīdim, kad Vispārējā tiesa pasludinās spriedumu par prasību pamatlietā,
– tajā ziņā, ka ar šo lēmumu Komisijai tika ļauts publicēt detalizētāku 2006. gada lēmuma nekonfidenciālo versiju, un tādēļ piespriest Komisijai atturēties no šādas versijas publicēšanas;
– tiktāl, ciktāl ar šo lēmumu saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 atļauta piekļuve pilnam 2006. gada lēmuma tekstam, tādēļ piespriest Komisijai atturēties atļaut šādu piekļuvi;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13 Ar 2012. gada 7. augusta rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 105. panta 2. punktu noteica prasītāju lūgto pagaidu pasākumu piemērošanu.
14 Savos apsvērumos par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2012. gada 26. septembrī, Komisija lūdz Vispārējās tiesas priekšsēdētāju:
– noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
15 Atzīstot, ka tās nezina, vai Komisija tiešām ir pieņēmusi lēmumu par piekļuvi pilnam tās 2006. gada lēmuma tekstam atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, prasītājas uzskata, ka apstrīdētais lēmums var tikt interpretēts kā tāds, kurā ir ietverta netieša piekļuves atļauja saskaņā ar iepriekš minēto regulu. Līdz ar to pieteikums par pagaidu noregulējumu attiecoties uz apstrīdēto lēmumu ne tikai tādēļ, ka ar to ir ļauts veikt strīdīgo publikāciju, bet arī tiktāl, ciktāl šis lēmums var tikt uzskatīts par tādu, ar ko atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 tiek atļauta piekļuve konfidenciālai informācijai, ko tās ir sniegušas Komisijai, piemērojot paziņojumu par sadarbību.
16 Komisija precizē, ka šobrīd nepastāv neviens lēmums, ar kuru tā būtu piešķīrusi piekļuvi strīdīgajai informācijai saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Attiecībā uz apstrīdēto lēmumu tā esot skaidri pamatojusies tikai uz Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD] [101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), un tikai uz Lēmumu 2011/695.
17 Šajā ziņā pagaidu noregulējuma tiesnesis var vienīgi ņemt vērā faktu, ka ne šis pieteikums par pagaidu noregulējumu, ne arī pamatprasība neattiecas uz lēmumu, kuru Komisija jau būtu pieņēmusi, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. Tātad vienīgi piesardzības dēļ prasītājas mēģina panākt, lai pagaidu noregulējuma tiesnesis aizliegtu Komisijai pieņemt šādu lēmumu, kas būtībā ir preventīva darbība, lai liktu šķēršļus Komisijas rīcībai. Savukārt pagaidu noregulējuma tiesneša kompetence ir ierobežota ar tiesas kontroles par Komisijas jau pieņemtiem administratīviem aktiem veikšanu un šī kontrole neaptver jautājumus, par kuriem šī iestāde vēl nav pieņēmusi nostāju. Šādu pilnvaru sekas būtu priekšlaicīga lietas izskatīšana pēc būtības un administratīvā procesa un tiesvedības sajaukšana, kas nav saderīgi ar kompetenču sadalījumu starp Komisiju un Eiropas Savienības Tiesu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 12. jūlija rīkojumu lietā T‑52/96 R Sogecable/Komisija, Recueil, II‑797. lpp., 39. punkts). Tādēļ pagaidu noregulējuma tiesnesis var likt šķēršļus Komisijai īstenot tās administratīvās pilnvaras, vēl pirms tā ir pieņēmusi galīgo lēmumu, tikai ārkārtas apstākļos (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 5. decembra rīkojumu lietā T‑216/01 R Reisebank/Komisija, Recueil, II‑3481. lpp., 52. punkts); prasītājas nav pierādījušas, ka šajā lietā pastāv šādi apstākļi.
18 No tā izriet, ka šis pieteikums par pagaidu noregulējumu ir atzīstams par nepieņemamu, ciktāl ar to ir gribēts panākt, pirmkārt, lai apstrīdētā lēmuma piemērošana tiktu apturēta tiktāl, ciktāl tajā saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ir atļauta piekļuve pilnam 2006. gada lēmuma tekstam, un, otrkārt, lai tiktu piespriests Komisijai atturēties atļaut šādu piekļuvi.
Par lietas būtību
19 Kopā lasot, pirmkārt, LESD 278. un 279. pantu un, otrkārt, LESD 256. panta 1. punktu, no tiem izriet, ka pagaidu noregulējumu tiesnesis, ja tā ieskatā apstākļi to prasa, var izdot rīkojumu apturēt Vispārējā tiesā apstrīdētā akta piemērošanu vai noteikt nepieciešamos pagaidu pasākumus.
20 Reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu ir jānorāda strīdus priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesiskie pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt piemērošanu un izpildi un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja, ņemot vērā faktiskos un tiesību pamatus, to noteikšana sākotnēji šķiet pamatota (fumus boni juris) un tie ir jānosaka un jāīsteno steidzami, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu prasītājas interesēm pirms lēmuma taisīšanas pamatlietā. Tāpat pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja nepieciešams, izvērtē arī attiecīgās intereses (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 23. februāra rīkojums lietā C‑445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I‑1461. lpp., 73. punkts).
21 Šīs kopējās pārbaudes kontekstā pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša novērtējuma brīvība un viņš, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, var brīvi noteikt veidu un kārtību, kādā šie dažādie apstākļi ir jāpārbauda, jo nepastāv tiesību normas, kas liktu tiesnesim ievērot kādu iepriekš noteiktu analīzes sistēmu, kurā novērtējama nepieciešamība noteikt pagaidu pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 19. jūlija rīkojums lietā C‑149/95 P(R) Komisija/Atlantic Container Line u.c., Recueil, I‑2165. lpp., 23. punkts, un 2007. gada 3. aprīļa rīkojums lietā C‑459/06 P(R) Vischim/Komisija, Krājumā nav publicēts, 25. punkts).
22 Ņemot vērā lietas materiālus, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka viņa rīcībā ir visi nepieciešamie fakti, lai lemtu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, iepriekš nenoklausoties lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.
23 Tādos apstākļos kā šajā lietā iesākumā ir jālīdzsvaro attiecīgās intereses un jāpārbauda, vai ir izpildīts nosacījums par steidzamību.
Par interešu izvērtēšanu un steidzamību
24 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dažādu pastāvošo interešu līdzsvarošana nozīmē, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis nosaka, vai lietas dalībnieka, kurš prasa noteikt pagaidu pasākumus un panākt to piemērošanu, intereses ir vai nav pārākas par interesēm tūlītēji piemērot strīdīgo aktu, it īpaši viņš pārbauda, vai iespējamā šī akta atcelšana, ko veiks Tiesa, izskatot lietu pēc būtības, ļaus mainīt situāciju, ko varētu radīt tūlītēja šī akta izpilde, un otrādi, vai minētā akta piemērošanas apturēšana liks šķēršļus tā mērķu sasniegšanai, ja prasība pamatlietā tiktu noraidīta (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 1989. gada 11. maija rīkojumu apvienotajās lietās 76/89 R, 77/89 R un 91/89 R RTE u.c./Komisija, Recueil, 1141. lpp., 15. punkts, un 2003. gada 26. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās C‑182/03 R un C‑217/03 R Beļģija un Forum 187/Komisija, Recueil, I‑6887. lpp., 142. punkts).
25 It īpaši attiecībā uz nosacījumu par to, ka juridiskajai situācijai, kāda rodas ar rīkojumu par pagaidu noregulējumu, ir jābūt grozāmai, ir jānorāda, ka pagaidu noregulējuma procedūras mērķis ir tikai garantēt, lai tālākajam nolēmumam pēc būtības būtu pilnīga efektivitāte (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 27. septembra rīkojumu lietā C‑7/04 P(R) Komisija/Akzo un Akcros, Krājums, I‑8739. lpp., 36. punkts). Līdz ar to šai tiesvedībai ir tikai tīri papildu raksturs, salīdzinot ar pamattiesvedību, kas ir tās pamatā (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 12. februāra rīkojums lietā T‑228/95 R Lehrfreund/Padome un Komisija, Recueil, II‑111. lpp., 61. punkts), tādējādi pagaidu noregulējuma tiesneša lēmumam ir jābūt ar pagaidu raksturu tajā ziņā, ka tas nevar ietekmēt tālāko nolēmumu pēc būtības, ne arī to padarīt iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 17. maija rīkojumu lietā C‑313/90 R CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑2557. lpp., 24. punkts, un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 12. decembra rīkojumu lietā T‑203/95 R Connolly/Komisija, Recueil, II‑2919. lpp., 16. punkts).
26 No tā katrā ziņā izriet, ka intereses, kuras aizstāv viena puse pagaidu noregulējuma tiesvedībā, nav jāapmierina tiktāl, ciktāl šī puse prasa, lai pagaidu noregulējuma tiesnesis pieņemtu lēmumu, kuram ne tikai nebūtu pagaidu raksturs, bet kura sekas būtu tādas, ka tas ietekmētu tālāko nolēmumu pēc būtības un padarītu to iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību. Turklāt šī paša iemesla dēļ pieteikums par pagaidu noregulējumu, kurā pagaidu noregulējuma tiesnesis tiek aicināts noteikt, kā apgalvots, konfidenciālās informācijas, kas ir Komisijas rīcībā, “pagaidu” izpaušanu, ir atzīts par nepieņemamu, jo rīkojums, kas apmierinātu šādu pieteikumu, varētu jau iepriekš atņemt iedarbību vēlāk pieņemamajam nolēmumam pēc būtības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 23. janvāra rīkojumu lietā T‑607/11 R Henkel un Henkel France/Komisija, 23.–25. punkts).
27 Šajā lietā Vispārējai tiesai saistībā ar pamatlietu būs jāpieņem nolēmums par to, vai ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, ar kuru Komisija ir noraidījusi prasītāju pieteikumu nepublicēt strīdīgo informāciju, tostarp par profesionālā noslēpuma pārkāpumu, kas ir aizsargāts ar LESD 339. pantu, un par informācijas, ko prasītājas sniedza Komisijai, lai tām tiktu piemērots paziņojums par sadarbību, konfidenciālā rakstura neievērošanu. Šajā ziņā ir acīmredzams, ka, lai saglabātu nolēmuma, ar kuru tiek atcelts apstrīdētais lēmums, lietderīgo iedarbību, prasītājām ir jābūt iespējai izvairīties no tā, ka Komisija veic pretlikumīgu strīdīgās informācijas publikāciju. Savukārt spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, būtu iluzors un tam nebūtu lietderīgās iedarbības, ja šis pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts, jo šīs noraidīšanas sekas būtu tādas, ka Komisijai būs ļauts nekavējoties publicēt attiecīgo informāciju un tātad de facto ietekmēt tālāko nolēmumu pēc būtības, proti, noraidīt prasību atcelt tiesību aktu.
28 Šos apsvērumus neatspēko apstāklis, ka, pat ja strīdīgā informācija būtu publicēta, prasītājas, visdrīzāk, nezaudētu interesi celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Tā iemesls ir tāds, ka jebkuras citas interpretācijas sekas būtu tādas, ka prasības pieņemamība būtu atkarīga no tā, vai Komisija izpauž minēto informāciju, un tādējādi ar notikušu faktu tā varētu izvairīties no tiesas kontroles, veicot šādu izpaušanu, pat ja tā būtu prettiesiska (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. oktobra spriedumu lietā T‑474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Krājums, II‑4225. lpp., 39.–41. punkts). Savukārt ar šādu formālas intereses celt prasību saglabāšanu pamatlietas vajadzībām netiek novērsts, ka, pieņemot spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, pēc attiecīgās informācijas publicēšanas, tam vairs nebūs nekādas lietderīgās iedarbības attiecībā uz prasītājām.
29 Līdz ar to Komisijas interesi noraidīt prasību par pagaidu regulējumu ir jāpakārto interesei, kuru aizstāv prasītājas, vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītie pagaidu pasākumi nebūtu nekas vairāk kā vairākus gadus pastāvējuša status quo saglabāšana ierobežotu laikposmu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās RTE u.c./Komisija, 15. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 16. novembra rīkojumu lietā T‑341/12 R Evonik Degussa/Komisija, 24. punkts).
30 No tā izriet, ka ir steidzami aizsargāt intereses, ko aizstāv prasītājas, ja prasītājas var ciest būtisku un neatgriezenisku kaitējumu pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidījuma gadījumā. Šajā ziņā prasītājas būtībā apgalvo, ka situācija, kāda rastos detalizētākas 2006. gada lēmuma versijas publicēšanas dēļ, vairs nevarētu tikt grozīta. Pēc tam, kad tiks publicēta konfidenciālā informācija, publicēšanas radītās sekas nevarētu grozīt arī vēlāka apstrīdētā lēmuma atcelšana LESD 339. pantā aizsargātā profesionālā noslēpuma pārkāpuma dēļ. Līdz ar to, ja strīdīgā informācija tiktu izpausta, pirms tiktu atrisināts strīds pamatlietā, tad prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtu tikai “tukša čaula”.
31 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka gadījumā, ja pamatlietā atklātos, ka Komisijas iecerētā publikācija attiecas uz konfidenciāla rakstura informāciju, ar kuras izpaušanu tiktu pārkāpts profesionālais noslēpums atbilstoši LESD 339. pantam, prasītājas varētu atsaukties uz šo tiesību normu, ar ko tām ir piešķirtas pamattiesības, lai iebilstu pret šo publikāciju.
32 Tādējādi, kā Tiesa ir atzinusi savā 2008. gada 14. februāra spriedumā lietā C‑450/06 Varec (Krājums, I‑581. lpp., 47. un 48. punkts), atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, var būt nepieciešams aizliegt izpaust noteiktu informāciju, kas ir kvalificēta kā konfidenciāla, lai aizsargātu uzņēmuma pamattiesības uz privāto dzīvi, kas ir aizsargātas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2010, C 83, 389. lpp.; turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā, precizējot, ka jēdzienu “privātā dzīve” nevar interpretēt tādējādi, ka tiek izslēgta juridiskas personas uzņēmējdarbība. Turklāt Tiesa lēma, ka attiecīgais uzņēmums varētu ciest ārkārtīgi “ievērojamu kaitējumu”, ja noteikta veida informācija tiktu prettiesiski izpausta (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Varec, 54. punkts).
33 Ņemot vērā, ka šī pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidījuma gadījumā varētu nekavējoties tikt publicēta strīdīgā informācija, varētu pastāvēt bažas par to, ka prasītāju pamattiesības par to profesionālā noslēpuma aizsardzību, kas ir paredzētas LESD 339. pantā, ECPAK 8. pantā un Hartas 7. pantā, neatgriezeniski zaudētu jebkādu nozīmi attiecībā uz iepriekš minēto informāciju. Vienlaikus, ja Komisijai būtu atļauts izpaust attiecīgo informāciju, pirms Vispārējā tiesa būtu pieņēmusi nolēmumu pamatlietā, varētu būt apdraudētas prasītāju pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir noteiktas ECPAK 6. pantā un Hartas 47. pantā. Līdz ar to, tā kā prasītāju pamattiesības var tikt būtiski un neatgriezeniski aizskartas, ar nosacījumu, ka ir jāpārbauda nosacījums par fumus boni juris (attiecībā uz ciešo saikni starp šo pēdējo nosacījumu un steidzamības nosacījumu skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 8. aprīļa rīkojumu apvienotajās lietās T‑54/08 R, T‑87/08 R, T‑88/08 R un no T‑91/08 R līdz T‑93/08 R Kipra/Komisija, Krājumā nav publicēts, 56. un 57. punkts), steidzami ir jānosaka prasītie pagaidu pasākumi (skat. arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Evonik Degussa/Komisija, 26.–28. punkts).
Par fumus boni juris
34 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts tad, ja vismaz viens no prasītāja pamatprasības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem prima facie šķiet tāds, kam ir nozīme, un katrā ziņā nešķiet nepamatots, jo liecina par to, ka pastāv svarīgs juridisks jautājums, kura risinājums nav acīmredzams no paša sākuma un attiecībā uz kuru tātad būtu jāveic padziļināta izvērtēšana, ko nevar veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis, bet kas jāizskata pamattiesvedībā, vai arī ja strīds pušu starpā atklāj, ka pastāv nozīmīgas juridiskas pretrunas, kuru risinājums nav skaidrs no paša sākuma (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 19. septembra rīkojums lietā T‑52/12 R Grieķija/Komisija, 13. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 8. maija rīkojumu lietā C‑39/03 P‑R Komisija/Artegodan u.c., Recueil, I‑4485. lpp., 40. punkts).
35 Šajā lietā, atgādinot, ka 2006. gada lēmuma nekonfidenciālā versija, kas tika publicēta 2007. gadā, bija ilga procesa iznākums, kura laikā Komisija ņēma vērā, pirmkārt, uzņēmumu, kam tika piemērots paziņojums par sadarbību, profesionālo noslēpumu, kā arī to tiesisko paļāvību un, otrkārt, sabiedrības intereses saistībā ar pārskatāmību, prasītājas apgalvo, ka, publicējot detalizētāku 2006. gada lēmuma versiju, kurā ir ietverta informācija, kas tika sniegta saistībā ar paziņojumu par sadarbību, Komisija pārkāps pienākumu ievērot profesionālo noslēpumu, kas ir noteikts LESD 339. pantā, Regulas Nr. 1/2003 30. pantā un tās 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] [101.] un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 16. pantā.
36 Atsaucoties uz Tiesas 1985. gada 7. novembra spriedumu lietā 145/83 Adams/Komisija (Recueil, 3539. lpp., 34. punkts), prasītājas uzskata, ka informācija, ko uzņēmumi sniedz brīvprātīgi, kam ir pievienots konfidencialitātes pieteikums, pamatojoties uz paziņojumu par sadarbību, tik tiešām ir aizsargāta ar profesionālo noslēpumu atbilstoši LESD 339. pantam. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija (64. un 66. punkts) Vispārējā tiesa esot precizējusi, ka ar paziņojumu par sadarbību šāda informācija tiek aizsargāta kā profesionāls noslēpums. Komisija pati daudzās lietās esot paredzējusi konfidencialitātes piemērošanu šādai informācijai. Tādējādi, atzīstot, ka tādas informācijas izpaušana, kas ir iegūta saistībā ar pieteikumiem iecietības programmas piemērošanai, var būtiski apdraudēt iecietības programmas lūdzēju tiesības, jo informācijas publicēšana būtiski pasliktinātu viņu stāvokli pret viņiem uzsāktās prasībās par zaudējumu atlīdzību, Komisija esot uzsvērusi Vispārējā tiesā (2011. gada 15. decembra spriedums lietā T‑437/08 CDC Hydrogene Peroxide/Komisija, Krājums, II‑8251. lpp., 57. punkts) un Tiesā (2012. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑404/10 P, Komisija/Éditions Odile Jacob, 115. punkts), ka interese, lai šāda veida informācija netiktu izpausta, esot jāaizsargā tiktāl, ciktāl tā ir nepieciešama tās iecietības programmas un tās aizliegto vienošanos sodīšanas politikas funkcionēšanai.
37 Prasītājas turklāt pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi savu paziņojumu par sadarbību, kura 29., 32. un 33. punktā tiek garantēts, ka informācija, ko uzņēmumi sniedz saistībā ar iecietības programmu, ir aizsargāta ar profesionālo noslēpumu un ka tie šajā ziņā var pamatoties uz tiesisko paļāvību. Tā kā Komisijai šis paziņojums ir saistošs, tad ar lēmumu publicēt detalizētāku 2006. gada lēmuma versiju un tādējādi izpaust informāciju, kas ir iegūta saistībā ar prasītāju pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, tiekot pārkāpta ar paziņojumu par sadarbību piešķirtā aizsardzība.
38 Prasītājas apgalvo, ka ar 2006. gada lēmuma versiju, redakcijā, kas tika publicēta 2007. gadā, jau tika sasniegts mērķis informēt sabiedrību par Komisijas rīcības pamatā esošajiem iemesliem. Līdz ar to neesot “ne atbilstošas intereses, ne attaisnojuma” veikt paredzēto vēl detalizētāko publikāciju, kas varētu skart prasītāju individuālo tiesisko paļāvību saistībā ar 2007. gadā publicētās versijas galīgo raksturu un konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz informāciju, kas ir sniegta saistībā ar viņu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai. Ar detalizētākas versijas publicēšanu vairāk nekā četrus gadus pēc sākotnējās versijas publicēšanas tiekot pārkāpts arī tiesiskās noteiktības princips. Ja Komisija vēlas grozīt tās iepriekšējo praksi, saskaņā ar kuru tiek aizsargāta informācijas, kas ir sniegta saistībā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, konfidencialitāte, tad tā būtu jāpiemēro attiecībā uz lūgumiem par konfidencialitātes ievērošanu nākotnē, nevis ar atpakaļejošu spēku, ja – kā šajā lietā – attiecīgais lēmums ir publicēts jau vairāk nekā pirms četriem gadiem.
39 Komisija atbild, ka lēmums veikt strīdīgo publicēšanu pārskatāmības iemeslu dēļ ir ticis pieņemts jau tās 2011. gada 28. novembra vēstulē (skat. iepriekš 5. punktu). Ja prasītājas būtu uzskatījušas šo lēmumu par prettiesisku, tām to būtu vajadzējis apstrīdēt ar prasību atcelt tiesību aktu, turklāt LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā. Prasītājas to neesot darījušas. Katrā ziņā nosacījums par fumus boni juris neesot izpildīts, jo nav neviena konkrēta fakta, kas sākotnēji šķietami pamatotu prasītāju celtās prasības atcelt tiesību aktu pamatotību.
40 Tostarp atsaucoties uz Vispārējās tiesas 2006. gada 30. maija spriedumu lietā T‑198/03 Bank Austria Creditanstalt/Komisija (Krājums, II‑1429. lpp., 78. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija (72. punkts), Komisija apgalvo, ka prasītājas esot varējušas viegli noskaidrot, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. pantu un pastāvīgo judikatūru par šo tiesību normu Komisijai principā bija tiesības publicēt visu galīgā lēmuma konkurences jomā saturu. Tādējādi ne prasītāju profesionālais noslēpums, ne paziņojums par sadarbību, ne tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principi šajā lietā netiekot pārkāpti. Strīdīgās informācijas izpaušana nevarot radīt nopietnu kaitējumu prasītājām, jo to apgalvotais sliktākais stāvoklis paredzētās publicēšanas dēļ pret tām uzsāktās lietās par zaudējumu atlīdzību esot viņu pārkāpjošās rīcības tiesiskās sekas. Turklāt prasītāju interese paturēt noslēpumā faktus par to piedalīšanos prettiesiskā rīcībā, ņemot vērā sabiedrības intereses pēc iespējas plašāk iepazīties ar Komisijas rīcības iemesliem un pārkāpumā cietušo personu intereses zināt visas tā nianses, lai vajadzības gadījumā izmantotu savas tiesības attiecībā pret sodītajiem uzņēmumiem, nepelnot nekādu speciālu aizsardzību.
41 Komisija piebilst, ka vairs nav konfidenciāla pat tā informācija, kas iepriekš tāda bija un kura ir piecus gadus veca vai vecāka, un kura šī fakta dēļ ir jāuzskata par vēsturisku, ja vien tās sniedzējs izņēmuma kārtā nepierāda, ka, neraugoties uz tās senumu, šī informācija joprojām ietver būtiski svarīgus elementus par tās sniedzēja vai trešās personas komerciālo stāvokli. Taču visa šī informācija esot jau vairāk nekā piecus gadus veca. Pat ja tā būtu bijusi konfidenciāla tās sniegšanas laikā, tagad šī informācija esot jāuzskata par vēsturisku, jo prasītājas nepierādot, ka, neraugoties uz tās senumu, šī informācija joprojām ietver būtiski svarīgus elementus par to vai trešās personas komerciālo stāvokli.
42 Komisija apgalvo, ka iepriekš minētie spriedumi lietās Adams/Komisija un Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija neļauj apgalvot, ka paziņojumā par sadarbību informāciju, kas ir sniegta saistībā ar iecietības programmu, ir paredzēts aizsargāt kā profesionālo noslēpumu. Šī paziņojuma 32. un 33. punkts attiecoties tikai uz dokumentu izpaušanu un rakstveida paziņojumiem. Turpretī informācija, kas ir ietverta šādos dokumentos, parasti netiekot aizsargāta no izpaušanas. Atzīstot, ka atsevišķos gadījumos agrāk Komisija ir iebildusi pret dažu “dokumentu”, kurus ir iesnieguši uzņēmumi, kas ir iesnieguši pieteikumus iecietības programmas piemērošanai, izpaušanu, kad citās valstīs vai jurisdikcijās vai arī saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 varētu tikt apšaubīti Regulā Nr. 1/2003 noteiktie piekļuves ierobežojumi lietas materiāliem, Komisija apgalvo, ka tā savukārt nekad nav devusi garantijas, ka tā atturēsies izpaust šajos dokumentos ietverto “informāciju”.
43 Visbeidzot Komisija atgādina, ka ar paziņojuma par sadarbību 32. punktu dokumenti, kas attiecas uz iecietības programmu, tiek aizsargāti tikai “saistībā ar [tās] pārbaudēm un izmeklēšanu”, nevis uzņēmumu, kas iesniedz pieteikumus iecietības programmas piemērošanai, privātajās interesēs un ka šī paziņojuma 29. punkts uzņēmumiem, kas iesniedz pieteikumus iecietības programmas piemērošanai, rada tiesisko paļāvību tikai attiecībā uz imunitāti no naudas sodiem un to apmēra samazināšanu aizliegtu vienošanos lietās, uz ko tiem ir tiesības noteiktos apstākļos. Lai saglabātu savas iecietības programmas pievilcību, Komisija varētu nolemt, ka noteiktos gadījumos ir jāpiemēro vienlīdzīga attieksme pret uzņēmumiem, kas iesniedz pieteikumus iecietības programmas piemērošanai, un citiem pārkāpējiem, nepadarot pieejamus pašapsūdzošus paziņojumus, kas ir veikti saistībā ar iecietības programmu. Turpretī labvēlīgāka attieksme, salīdzinot ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nebūtu piemērojama tiem uzņēmumiem, kas iesniedz pieteikumus iecietības programmas piemērošanai, kuri patur noslēpumā daļu no savas pārkāpjošās rīcības, jo šis noslēpums nostādītu pārmērīgi sliktākā situācijā aizliegtās vienošanās dēļ cietušās trešās personas, kurām ir tiesiska interese prasīt zaudējumu atlīdzību. Turklāt šādu pašapsūdzošu deklarāciju izpaušana ietilpstot LESD 101. panta piemērošanas jomā. Privātpersonām paredzētā iespēja uz to atsaukties valsts tiesās, ko atvieglotu šāda izpaušana, esot viens no balstiem, kas ļauj garantēt konkurences tiesību lietderīgo iedarbību.
44 Šajā ziņā pagaidu noregulējuma tiesnesis iesākumā konstatē, ka Komisijas mērķis, atsaucoties uz apgalvoto 2011. gada 28. novembra vēstules lēmuma raksturu, ir vai nu saistībā ar fumus boni juris apstrīdēt prasības atcelt tiesību aktu, uz kuru balstās pieteikums par pagaidu noregulējumu, pieņemamību (apgalvojot, ka ar apstrīdēto lēmumu tikai tiek apstiprināts 2011. gada 28. novembra lēmums, kurš ir kļuvis galīgs), vai arī apgalvot, ka attiecībā uz prasītājām, lai atsauktos uz informācijas, ko tās ir sniegušas, piemērojot paziņojumu par sadarbību, konfidencialitāti, ir iestājies noilgums. Lai kā arī nebūtu, Komisijas argumenti prima facie ir jānoraida. Komisija savā 2012. gada 15. marta vēstulē (skat. iepriekš 6. punktu) nav atsaukusies uz lēmuma, ar kuru 2011. gada 28. novembrī jau ticis noraidīts prasītāju lūgums par konfidencialitātes ievērošanu, galīgo raksturu, bet, tieši otrādi, Komisija tās ir aicinājusi vērsties pie uzklausīšanas amatpersonas gadījumā, ja prasītājas paturētu spēkā savu lūgumu. Turklāt savā 2012. gada 31. maija e‑pastā (skat. iepriekš 10. punktu) Komisija skaidri ir apstiprinājusi, ka apstrīdētais lēmums ir tās galīgā nostāja par šo jautājumu.
45 Tātad nekas nerunā pretī tam, lai par prasītāju celtās prasības atcelt tiesību aktu fumus boni juris tiktu veikta pilnīga pārbaude.
46 Kā jau tika norādīts saistībā ar interešu līdzsvarošanu, vēlāk pieņemamajā spriedumā pēc būtības principā būs jāizlemj jautājums par to, vai ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāptas prasītāju tiesības uz profesionālā noslēpuma aizsardzību, kas ir garantētas LESD 339. pantā, ECPAK 8. pantā un Hartas 7. pantā, jo Komisijas iecerētā publikācija ietver ziņas, ko prasītājas tai ir paziņojušas saskaņā ar paziņojumu par sadarbību un kuras to izcelsmes un satura dēļ tādējādi ir konfidenciālas un aizsargājamas no publicēšanas.
47 Pretēji tam, ko šķietami apgalvo Komisija, judikatūra neļauj viegli atbildēt uz šo jautājumu; tas – tieši otrādi – prasa padziļinātu pārbaudi saistībā ar tiesvedību pamatlietā, vēl jo vairāk tādēļ, ka problēmjautājumi, kas ir izvirzīti saistībā ar konfidencialitāti, kāda ir piešķirama saistībā ar pieteikumiem iecietības programmas piemērošanai (turpmāk tekstā – “problēmjautājumi saistībā ar iecietības režīmu”), nav tieši paredzēti ne Regulā Nr. 1/2003, ne Regulā Nr. 1049/2001.
48 Patiesībā neviens no spriedumiem, uz ko atsaucas lietas dalībnieki – iepriekš minētie spriedumi lietās Bank Austria Creditanstalt/Komisija, Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Komisija/Éditions Odile Jacob un Adams/Komisija –, neattiecas uz problēmjautājumiem saistībā ar iecietības režīmu. Attiecībā uz Vispārējās tiesas 2012. gada 22. maija spriedumu lietā T‑344/08 EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija (8. un 148. punkts), saskaņā ar kuru atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 personām, kas ir cietušas aizliegtas vienošanās dēļ, nevar tikt liegta piekļuve dokumentiem, kas ir iesniegti saistībā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, jo sabiedrības, kas ir bijusi aizliegtas vienošanās dalībniece, interese izvairīties no prasības par zaudējumu atlīdzību nav aizsargājama, pietiek norādīt, ka šis spriedums vēl nav galīgs, jo Tiesā vēl nav izskatīta Komisijas iesniegtā apelācijas sūdzība (lieta C‑365/12 P).
49 Turklāt 2011. gada 14. jūnija spriedumā lietā C‑360/09 Pfleiderer (Krājums, I‑5161. lpp., 30. punkts) attiecībā uz jautājumu par no aizliegtas vienošanās cietušās personas vispārīgu piekļuvi dokumentiem, kas ir iesniegti saistībā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai un kuri ir valsts konkurences iestāžu rīcībā, Tiesa ir norādījusi tikai, ka valsts tiesai bija jāuzrauga, lai tiktu līdzsvarotas intereses, kuras attaisno personas, kas lūdz piemērot iecietības režīmu, brīvprātīgi sniegtās informācijas izpaušanu un tās aizsardzību, kaut arī ģenerāladvokāta secinājumos šim spriedumam, kas tika sniegti 2010. gada 16. decembrī, ģenerāladvokāts J. Mazāks [J. Mazák] principā ieņēma nostāju pret piekļuvi paziņojumiem un ar tiem saistītiem dokumentiem, kurus brīvprātīgi ir paziņojuši iecietības režīma kandidāti un kuros tie tiešām ir atzinuši dalību LESD 101. panta pārkāpumā.
50 Līdz ar to par pamattiesvedībā izšķiramo tiesību jautājumu Savienības tiesa vēl nav pieņēmusi galīgu lēmumu. Tādēļ uz to ir jāatbild, interpretējot visas atbilstošās tiesību normas, tostarp paziņojumu par sadarbību. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā ziņā būtu jābūt nozīmei arī judikatūrai attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001, vēl jo vairāk tādēļ, ka pati Komisija ir atsaukusies uz šo regulu tās paziņojuma par sadarbību 32. punktā un tās 2011. gada 28. novembra vēstulē (skat. iepriekš 5. punktu). Saistībā ar tiesvedību pamatlietā būs jānoskaidro vismaz, vai judikatūra attiecībā uz Regulu Nr. 1/2003, no vienas puses, un judikatūra attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001, no otras puses, atklāj iespējamas atšķirības novērtējumā attiecībā uz problēmjautājumiem saistībā ar iecietības režīmu un, ja tas tā ir, kā pārvarēt šīs atšķirības.
51 Saistībā ar tiesvedību pamatlietā turklāt būs jāpārbauda, vai ir pamatoti argumenti par to, ka prasītāju kā personu, kas iesniedz pieteikumus iecietības programmas piemērošanai, interese saglabāt to sniegtās informācijas noslēpumu vispār ir aizsargājama, jo Komisijas iecietības programmā, piedāvājot naudas soda samazinājuma perspektīvu, jau ir paredzēts pietiekams pamudinājums, pat ja Komisija neredz vajadzību vēl vairāk privileģēt personas, kuras lūdz piemērot iecietības režīmu. Ir iespējams, ka ar šiem argumentiem tiek ignorēts fakts, ka persona, kura lūdz piemērot iecietības režīmu, riskē nesaņemt pietiekamu tai uzliktā naudas soda samazinājumu, neraugoties uz tās atzīšanos un apsūdzošu pierādījumu paziņošanu, ja citi aizliegtas vienošanās dalībnieki to ir apsteiguši, par to informējot Komisiju.
52 Šajā ziņā attiecīgā gadījumā būs jāņem vērā Tiesas 1992. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑67/91 Asociación Española de Banca Privada u.c. (Recueil, I‑4785. lpp., 52. un 53. punkts), saskaņā ar kuru tā uzņēmuma, kurš ir paziņojis par savu dalību aizliegtas vienošanās īstenošanā, ieguvums no naudas soda samazinājuma ir atlīdzība par risku, ko tas uzņemas, pats sevi nosūdzot par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, tādēļ ka patiesībā uzņēmums riskē ar to, ka tam tiks atteikts prasītais naudas soda samazinājums un ka tas tiks sodīts par tā rīcību pirms paziņošanas. Tiesa uzskata, ka, ja dalībvalstis varētu izmantot šādā paziņojumā ietvertu informāciju kā pierādījumu elementus, lai pamatotu valsts noteiktus naudas sodus, būtiski tiktu samazināts uzņēmumiem, kuri paziņo par savu rīcību, piešķirtās priekšrocības apjoms. Tiesa no tā secina aizliegumu izmantot šādu informāciju.
53 Ja Komisija apgalvo, ka visa strīdīgā informācija bez izņēmuma ir vairāk nekā piecus gadus veca un tādēļ tā ir zaudējusi jebkādu konfidenciālu raksturu, tad tā tik tiešām var atsaukties uz judikatūru par konfidencialitātes piemērošanu dokumentiem, kuri ir jāpaziņo personai, kas iestājas lietā saskaņā ar Reglamenta 116. panta 2. punktu. Atbilstoši šai judikatūrai informācija par uzņēmumiem, kas bijusi slepena vai konfidenciāla, taču kura ir vairāk nekā piecus gadus veca, principā ir jāuzskata par vēsturisku (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2005. gada 22. februāra rīkojumu lietā T‑383/03 Hynix Semiconductor/Padome, Krājums, II‑621. lpp., 60. punkts, un Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 8. maija rīkojumu lietā T‑108/07 Spira/Komisija, 65. punkts), jo šī informācija ir zaudējusi savu komerciālo vērtību. Tomēr saistībā ar tiesvedību pamatlietā būs jāpārbauda, vai šis vērtējums, kas, šķiet, attiecas uz tādām strīdus pusēm, kuras ir ekonomiskas konkurences apstākļos, attiecas arī uz šo lietu par detalizētas informācijas par konkurences tiesību normu pārkāpumu publicēšanu, jo šī informācija, kaut arī tā ir sena, tomēr var būt nozīmīga no aizliegtās vienošanās cietušajām trešajām personām, jo saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību šī informācija var atvieglot to faktu iesniegšanu, kas ir nepieciešami, lai noteiktu zaudējuma apmēru un cēloņsakarību.
54 Pamatlietā tāpat būs svarīgi noskaidrot, vai 2003. gada martā prasītājas, kad tās Komisijai paziņoja attiecīgo informāciju saistībā ar paziņojumu par sadarbību, varēja paļauties uz to, ka šai informācijai – kā pēc būtības konfidenciālai informācijai – tiks piemērota ilgstoša aizsardzība pret publicēšanu. Šajā ziņā sākotnēji var uzskatīt, ka tolaik Komisijas nostāja par problēmjautājumiem saistībā ar iecietības režīmu būtībā atbilda tai, ko tā aizstāvēja tiesvedībā, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā CDC Hydrogene Peroxide/Komisija (31. punkts): iespēja celt prasību par zaudējumu atlīdzību ir nopietns kaitējums, kas nākotnē var izraisīt, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki uzņēmumi vairs nesadarbosies, tas ir iemesls, kādēļ nevar tikt pieļauts, ka uzņēmumu, kas ar to sadarbojas aizliegtās vienošanās jomā, profesionālā noslēpuma aizsardzību ietekmē vienīgi uz privāto tiesību interesēm balstīts lūgums piekļūt dokumentiem. Iepriekš minētajā spriedumā, kas tika pieņemts lietā EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija (70. punkts), Komisija šo nostāju attiecināja arī uz Regulas Nr. 1/2003 piemērošanas procedūrām tajā ziņā, ka aizliegtas vienošanās dalībnieki, kas tai labprātīgi atklāj informāciju, ir leģitīmi tiesīgi sagaidīt, ka Komisija nepubliskos attiecīgos dokumentus un ka tie tiks izmantoti vienīgi procedūras konkurences jomā vajadzībām, tostarp veicot pārbaudi Savienības tiesā. Turklāt ir acīmredzami, ka vēl pagājušogad Komisija ar līdzīgu pamatojumu noraidīja līdzīgus informācijas pieprasījumus, ko tai izteica dalībvalstu un trešo valstu tiesas.
55 Tiesai, izskatot lietu pēc būtības, būs jāpārbauda, vai prasītājas 2003. gada martā varēja uzskatīt, ka šī nostāja attiecībā uz informācijas, kas ir sniegta saistībā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, aizsardzību, kuru Komisija ļoti stingri aizstāv, ietekmē arī paziņojuma par sadarbību 32. punkta interpretāciju. Saskaņā ar šo tiesību normu Komisija saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 atturas izpaust “šī paziņojuma sakarā saņemto[s] dokumentu[s]”. Vienlaikus ņemot vērā gan pamattiesības uz profesionālo noslēpumu, gan tiesiskās paļāvības principu, varētu šķist pārāk formāli ierobežot šo aizsardzību tikai attiecībā uz “dokumentiem”, uz ko attiecas Regula Nr. 1049/2001, kaut arī ar šo aizsardzību izvirzītais mērķis var aptvert arī – un tas attiecas arī uz konkurences tiesību jomu – visas informācijas un no šādiem dokumentiem nākošu fragmentu publicēšanu pilnībā. Visbeidzot, šajā ziņā būs jāpārbauda, kādā mērā tēze, ko šajā lietā aizstāv Komisija, ka, īstenojot aizliegto vienošanos tiesības, prasības par zaudējumu atlīdzību ietilpst paziņojuma par sadarbību 33. punktā paredzētajā sodā par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, ir savienojama ar pozīciju, ko Komisija aizstāvēja tiesvedībās, par ko ir pieņemti iepriekš minētie spriedumi lietās EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija un CDC Hydrogene Peroxide/Komisija.
56 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka šajā lietā ir jāatrisina sarežģīti tiesību jautājumi, kuri sākotnēji nešķiet neatbilstoši, bet kuru risinājums prasa padziļinātu pārbaudi saistībā ar tiesvedību pamatlietā. Līdz ar to ir jāatzīst, ka pastāv fumus boni juris (skat. arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Evonik Degussa/Komisija, 38.–50. punkts).
57 No tā izriet, ka, tā kā šajā ziņā ir izpildīti visi nosacījumi, pieteikums par pagaidu noregulējumu, nosakot pagaidu pasākumus, lai aizliegtu Komisijai publicēt strīdīgo informāciju, ir apmierināms.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS
izdod rīkojumu:
1) apturēt Komisijas 2012. gada 24. maija Lēmuma C (2012) 3533, galīgā redakcija, ar ko ir noraidīts Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB un Eka Chemicals AB lūgums par konfidencialitātes ievērošanu saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmuma 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. pantu (Lieta COMP/38.620 – ūdeņraža peroksīds un perborāts), piemērošanu;
2) piespriest Komisijai atturēties no detalizētākas tās 2006. gada 3. maija Lēmuma 2006/903/EK attiecībā uz procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu pret Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals Holding AB, EKA Chemicals AB, Degussa AG, Edison SpA, FMC Corporation, FMC Foret S.A., Kemira OYJ, Air Liquide SA, Chemoxal SA, Snia SpA, Caffaro Srl, Solvay SA/NV, Solvay Solexis SpA, Total SA, Elf Aquitaine SA un Arkema SA (Lieta COMP/F/C.38.620 – ūdeņraža peroksīds un perborāts) versijas nekā tā, kas 2007. gada septembrī tika publicēta tās tīmekļa vietnē, publicēšanas tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Akzo Nobel, Akzo Nobel Chemicals Holding un Eka Chemicals;
3) pārējā daļā pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;
4) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
Izdots Luksemburgā 2012. gada 16. novembrī.