EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2014. gada 20. martā

Lieta F‑84/10 DEP

Efstratios Chatzidoukakis

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Priekšmets      Pieteikums par tiesāšanās izdevumiem saskaņā ar Reglamenta 92. panta 1. punktu, ko Eiropas Komisija iesniegusi pēc Civildienesta tiesas 2012. gada 5. jūnija sprieduma lietā Chatzidoukakis/Komisija (F‑84/10, turpmāk tekstā – “2012. gada 5. jūnija spriedums”)

Nolēmums      Noteikt kopējo atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summu, kas E. Chatzidoukakis ir jāsamaksā Eiropas Komisijai kā atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi lietā F‑84/10, EUR 2 555,50 apmērā, šai summai pieskaitot nokavējuma procentus, kurus sāk skaitīt no šī rīkojuma paziņošanas dienas līdz samaksas dienai, tos aprēķinot saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas noteikto likmi galvenajām refinansēšanas operācijām, kas ir spēkā iepriekš minētajā laikposmā, pieskaitot divus procentpunktus.

Kopsavilkums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Ārējās tulkošanas izdevumi par Savienības iestāžu iesniegto procesuālo dokumentu tulkošanu – Izslēgšana

(Padomes Regulas Nr. 1 1. pants; Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Honorārs, ko iestāde samaksā savam advokātam – Iekļaušana – Tiesāšanās izdevumu noteikšanai vērā ņemami fakti

(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un I pielikuma 7. panta 1. punkts; Tiesas Reglamenta 144. panta b) punkts un 145. panta 1. punkts)

1.      No Civildienesta tiesas Reglamenta 91. panta b) punkta izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem Civildienesta tiesā un, otrkārt, ar tiesāšanās izdevumiem, kas bijuši nepieciešami šim mērķim.

Šajā ziņā ārējās tulkošanas izdevumus par Civildienesta tiesā iesniegto Savienības iestāžu procesuālo dokumentu tulkošanu nevar uzskatīt par nepieciešamiem izdevumiem saistībā ar lietu un attiecīgi par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem. Iestādēm ir jāiesniedz tulkojumi visiem procesuālajiem dokumentiem, kurus tās ir sastādījušas. Šis pienākums Savienības iestādēm ir noteikts Reglamentā un tā pamatā ir apstāklis, ka minētās iestādes darbojas daudzvalodības vidē un tām ir visi vajadzīgie cilvēkresursi, lai procesuālo dokumentu tulkojumus sagatavotu visās valodās, kuras ir minētas Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas, 1. pantā. Pienākumu segt šādus izdevumus nevar noteikt ierēdnim, kuram ir tiesības izvēlēties tiesvedības valodu un kurš šī iemesla dēļ tiktu diskriminēts, ja viņam būtu jāsedz šie izdevumi. Turklāt advokātam dokumenti nav jātulko, taču viņa honorāram ir jāatspoguļo tas, ko viņš kā jurists ir paveicis, lai palīdzētu un pārstāvētu savu klientu.

(skat. 20. un 32. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2004. gada 26. novembris, EIB/De Nicola, C‑198/02 P (R)‑DEP, 21. punkts

Civildienesta tiesa: 2010. gada 26. aprīlis, Schönberger/Parlaments, F‑7/08 DEP, 23. punkts

2.      Kā izriet no Tiesas statūtu 19. panta pirmās daļas, kas Civildienesta tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, iestādes var izmantot advokāta palīdzību. Tātad advokāta atlīdzība ietilpst nepieciešamo izdevumu jēdzienā saistībā ar tiesvedību un iestādei nav jāpierāda, ka šāda palīdzība bijusi objektīvi pamatota.

Runājot par advokāta honorāra apmēra noteikšanu, kas var tikt atlīdzināts, Savienības tiesa nav pilnvarota noteikt atlīdzību, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā saviem advokātiem, bet tā ir pilnvarota noteikt summas apmēru, kādā šo atlīdzību var piedzīt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Lemjot par pieteikumu par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu, Savienības tiesai nav jāņem vērā nedz valstī pastāvošā likme, pēc kuras nosaka advokātu atlīdzības apmēru, nedz arī iespējamā vienošanās par to starp attiecīgo lietas dalībnieku un tā pārstāvjiem vai padomdevējiem.

Šajā ziņā, tā kā Savienības tiesībās nav normu, kurās būtu paredzētas samaksas likmes, tiesai ir brīvi jāizvērtē attiecīgie lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā svarīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī grūtības attiecīgajā lietā, darba apjomu, kāds saistībā ar tiesas procesu varēja rasties pārstāvjiem vai padomdevējiem, kuri iesaistījušies lietā, un ekonomiskās intereses, kādas strīdā bijušas lietas dalībniekiem.

Tāpat attiecīgās iestādes advokāta atlīdzināmā honorāra apmērs nevar tikt novērtēts, neņemot vērā iestādes dienestu jau paveikto darbu, tostarp darbu pirms vēršanās Civildienesta tiesā. Tā kā prasība ir pieņemama ar nosacījumu, ka pirms tam ir iesniegta sūdzība, kuru iecēlējinstitūcija ir noraidījusi, tad iestādes dienesti principā ir iesaistīti strīdu izšķiršanā pat pirms to iesniegšanas Civildienesta tiesā.

Attiecībā uz darba apjomu saistībā ar tiesvedību Civildienesta tiesā, tiesai ir jāņem vērā kopējais nostrādāto darba stundu skaits, kas varētu būt objektīvi nepieciešamas šīs tiesvedības sakarā.

(skat. 21.–24. un 29. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: 2012. gada 23. marts, Kerstens/Komisijai, T‑498/09 P‑DEP, 20. punkts; 2013. gada 28. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, 14. punkts

Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. novembris, X/Parlaments, F‑14/08 DEP, 22. punkts; Schönberger/Parlaments, minēts iepriekš, 24. un 29. punkts; 2011. gada 27. septembris, De Nicola/EIB, F‑55/08 DEP, 41. un 42. punkts