TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 11. jūlijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Transports – Direktīva 91/440/EEK – Kopienas dzelzceļa attīstība – Direktīva 2001/14/EK – Dzelzceļa infrastruktūras jaudas sadale – Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkts un II pielikums – Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punkts – Infrastruktūras pārvaldītājs – Dalība kustības grafiku sagatavošanā – Satiksmes pārvaldība – Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punkts – Tādu pasākumu neveikšana, kuru mērķis ir mudināt infrastruktūras pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru – Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkts un 8. panta 1. punkts – Tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot satiksmes pakalpojumus – Direktīvas 2001/14 11. pants – Darbības uzlabošanas sistēma
Lieta C‑627/10
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2010. gada 29. decembrī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv H. Støvlbæk, D. Kukovec un M. Žebre, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Slovēnijas Republiku, ko pārstāv N. Pintar Gosenca, A. Vran un J. Kampoš, pārstāves,
atbildētāja,
ko atbalsta
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek un T. Müller, pārstāvji,
Spānijas Karaliste, ko pārstāv S. Centeno Huerta, pārstāve,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), E. Levits, Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 20. septembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 13. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu:
– 6. panta 3. punktu un II pielikumu Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvā 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp., un labojums – OV L 271, 70. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/51/EK (OV L 164, 164. lpp., un labojums – OV L 220, 58. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/440”), kā arī 14. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvā 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu (OV L 75, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK (OV L 164, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14);
– Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktu, 7. panta 3. punktu, 8. panta 1. punktu, kā arī 11. pantu un
– Direktīvas 2001/14 30. panta 1. punktu:
Slovēnijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti minētajās tiesību normās.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 91/440
2 Saskaņā ar Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktu:
“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka II pielikumā iekļautās funkcijas, kuras nosaka taisnīgu un nediskriminējošu piekļūšanu infrastruktūrai, uztic iestādēm vai sabiedrībām, kas pašas nesniedz nekādus dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus. Neatkarīgi no organizatoriskajām struktūrām jāpierāda, ka šis mērķis ir sasniegts.
Dalībvalstis tomēr var uzdot dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vai jebkurai citai iestādei iekasēt maksājumus un uzņemties atbildību par dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanu, piemēram, investīcijām, uzturēšanu un finansēšanu.”
3 Minētās direktīvas II pielikumā ir uzskaitītas “būtiskās funkcijas, kas minētas 6. panta 3. punktā:
– dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanas sagatavošana un ar to saistīto lēmumu pieņemšana, tostarp atsevišķu licenču piešķiršana,
– to lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz sliežu ceļu piešķīrumu, ieskaitot pieejamības definīciju un vērtējumu, kā arī atsevišķu sliežu ceļu piešķīrumu,
– to lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz infrastruktūras maksām,
– tās publisko pakalpojumu saistību izpildes uzraudzība, ko prasa sakarā ar dažu pakalpojumu sniegšanu.”
Direktīva 2001/14
4 Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktā bija noteikts:
“2. Infrastruktūras pārvaldītājus, pienācīgi ievērojot drošību un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, stimulē samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka 2. punkta nosacījumu īsteno vai nu ar tādām līgumsaistībām starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju, kas aptver vismaz trīs gadu ilgu laikposmu un paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras.
4. Līgumsaistību gadījumā par līguma noteikumiem un infrastruktūras pārvaldītāja finansēšanai veicamo maksājumu struktūru vienojas iepriekš, aptverot visu līguma darbības laiku.
5. Izstrādā izmaksu sadalījuma noteikšanas metodi. Dalībvalstis var prasīt tās iepriekšēju apstiprināšanu. Šī metode laiku pa laikam būtu jāaktualizē, lai tā atbilstu vislabākajai starptautiskajai praksei.”
5 Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 3. punktu:
“Neierobežojot 4. vai 5. punktu, vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.”
6 Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalsts var piedzīt uzcenojumus, pamatojoties uz efektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem principiem, vienlaikus garantējot optimālu konkurētspēju, jo īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Maksas iekasēšanas sistēmā ievēro dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu sasniegto produktivitātes pieaugumu.
Maksas līmenis tomēr nedrīkst liegt lietot infrastruktūru tādām tirgus daļām, kas spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija.”
7 Minētās direktīvas 11. panta 1. punkts bija formulēts šādi:
“Ar infrastruktūras maksāšanas shēmām, izmantojot darbības uzlabošanas shēmu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītāju mudina līdz minimumam samazināt traucējumus un veikt uzlabojumus dzelzceļu tīkla darbībā. Tas var ietvert sankcijas par rīcību, kas traucē tīkla darbībai, kompensācijas uzņēmumiem, kas cieš no traucējumiem, un prēmijas, ar kurām atalgo darbību, kas ir labāka par plānoto.”
8 Tās pašas direktīvas 14. panta 1. un 2. punktā bija noteikts:
“1. Dalībvalstis var izstrādāt vispārīgus dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanas principus, vienlaikus respektējot Direktīvas 91/440/EEK 4. pantā noteikto vadības neatkarību. Ir jāizstrādā konkrēti jaudas iedalīšanas noteikumi. Infrastruktūras pārvaldītājs veic jaudas iedalīšanu. Jo īpaši infrastruktūras pārvaldītājs nodrošina, ka infrastruktūras jaudu iedala taisnīgi un bez diskriminācijas, un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.
2. Ja infrastruktūras pārvaldītājs savas juridiskās formas, uzbūves vai lēmumu pieņemšanas funkciju dēļ ir atkarīgs no kāda dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, tad 1. punktā minētās un šajā nodaļā aprakstītās funkcijas veic par jaudas iedalīšanu atbildīga iestāde, kas savā juridiskajā formā, uzbūvē un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.”
Slovēnijas tiesības
Likums par dzelzceļa transportu
9 2007. gada 26. aprīļa Likuma par dzelzceļa transportu (zakon o železniškem prometu, Uradni list RS, Nr. 44/2007), redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā (Uradni list RS, Nr. 58/2009; turpmāk tekstā – “Likums par dzelzceļa transportu”), 21. pantā ir noteikts:
“(1) Lai veiktu šajā pantā paredzētās funkcijas, valdība izveido publisku dzelzceļa transporta aģentūru [turpmāk tekstā – “Dzelzceļa transporta aģentūra”].
[..]
(3) [Dzelzceļa transporta] aģentūra savas funkcijas veic tādā veidā, lai garantētu nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, ieskaitot:
– sliežu ceļu piešķīrumu;
[..]
– tīkla kustības grafika pieņemšanu.”
10 Saskaņā ar minētā likuma 11. pantu:
“(1) Publiskās dzelzceļa infrastruktūras uzturēšana un dzelzceļa transporta pārvaldība šajā infrastruktūrā ir publiskā pakalpojuma pienākumi.
(2) Pārvaldītājs iepriekšējā punktā minētos publiskā pakalpojuma pienākumus pilda saskaņā ar publiskā pakalpojuma līgumu.
[..]
(4) Dzelzceļa transporta regulēšanu publiskās dzelzceļa infrastruktūras ietvaros galvenokārt veido:
– vilcienu kustības pārvaldība;
– kustības grafika sagatavošana un piemērošana;
– [..].”
2008. gada 10. aprīļa noteikumi
11 2008. gada 10. aprīļa Noteikumu par sliežu ceļu piešķiršanu un publiskās dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksu (uredba o dodeljevanju vlakovnih poti in uporabnini na javni železniški infrastrukturi, Uradni list RS, Nr. 38/08; turpmāk tekstā – “2008. gada 10. aprīļa noteikumi”) 9. pantā ir noteikts:
“(1) [Dzelzceļa transporta] aģentūra, pārvaldītājs un pretendents sliežu ceļu būvniecības un piešķiršanas procedūras ietvaros ievēro šādus termiņus un principus:
[..]
– pārvaldītājs sagatavo jauna kustības grafika un jaunu vilcienu kustības grafiku projektu vēlākais piecus mēnešus pirms jaunā kustības grafika stāšanās spēkā un tos nosūta [Dzelzceļa transporta] aģentūrai;
– sagatavojot minēto projektu, pārvaldītājs apspriežas ar ieinteresētajām personām un visiem tiem, kas vēlas izteikt komentārus par to, kā kustības grafiks varētu ietekmēt to spēju sniegt dzelzceļa pakalpojumus kustības grafika spēkā esamības laikposmā;
– [Dzelzceļa transporta] aģentūra jaunā kustības grafika projektu nosūta pretendentiem, kas ir lūguši tiem piešķirt sliežu ceļu, un citām ieinteresētajām personām, kuras vēlas izteikt komentārus par to, kā kustības grafiks varētu ietekmēt to spēju sniegt dzelzceļa pakalpojumus kustības grafika spēkā esamības laikposmā, un tiem nosaka vismaz vienu mēnesi ilgu termiņu, kurā tai darīt zināmus savus iespējamos komentārus.”
12 2008. gada 10. aprīļa noteikumu 20. panta 2. un 5. punktā ir noteikts:
“(2) Pārvaldītāju, pienācīgi ievērojot drošību un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, ar stimulējošiem pasākumiem mudina samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru. Šajā nolūkā starp [Dzelzceļa transporta] aģentūru un pārvaldītāju noslēgtajā trīs gadu līgumā ir paredzēts, ka daļa no peļņas, kas gūta no citām pārvaldītāja komercdarbībām, iepriekšējā punkta nozīmē netiek ņemta vērā maksas aprēķinā, bet tiek atstāta pārvaldītājam kā stimulējošs pasākums.
[..]
(5) Maksas aprēķināšanas metodē ir ņemti vērā arī visi dati, kas attiecas uz maksas iekasēšanas sistēmu, kā arī pietiekama 23. un 24. pantā paredzētā informācija par pakalpojumu cenām, ja tās ir piedāvājis tikai viens vienīgs pakalpojumu sniedzējs. Metodē ir ņemta vērā ne tikai informācija par spēkā esošo maksas iekasēšanas sistēmu, bet arī norādes par iespējamiem grozījumiem maksā nākamajiem trim gadiem. Tāpat arī tajā ir ņemti vērā pasākumi, kuru mērķis ir mudināt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumus un pārvaldītāju līdz minimumam samazināt trūkumus un uzlabot infrastruktūras darbību.
Tas var ietvert sankcijas par rīcību, kas traucē tīkla darbībai, kompensācijas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas cieš no traucējumiem, un prēmijas, ar kurām atalgo darbību, kas ir labāka par plānoto.”
13 Saskaņā ar šo pašu noteikumu 21. pantu:
“(1) [Dzelzceļa transporta] aģentūra ievēro likumā paredzētos kritērijus, lai noteiktu maksas apmēru.
(2) Lai novērtētu iepriekšējā punktā paredzētos kritērijus, [Dzelzceļa transporta] aģentūra ievēro konkrēta veida vilciena ekspluatācijas izmaksas, ko īpaši apstiprina ceļu uzturēšanas, ar vilcienu kustību saistīto infrastruktūru un dzelzceļa transporta pārvaldības izmaksas.
(3) [Dzelzceļa transporta] aģentūra nodrošina, ka visi dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas sniedz līdzvērtīga rakstura pakalpojumus līdzīgā tirgus daļā, maksā objektīvi līdzvērtīgas un nediskriminējošas maksas.”
Pirmstiesas procedūra
14 2007. gada 10. maijā Komisija Slovēnijas Republikai nosūtīja anketu, lai pārbaudītu, vai šī dalībvalsts savā tiesību sistēmā ir pareizi transponējusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/12/EK, ar ko groza Direktīvu 91/440 (OV L 75, 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/13/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 95/18/EK par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu (OV L 75, 26. lpp.), un Direktīvu 2001/14 (turpmāk tekstā visas kopā – “pirmā dzelzceļa tiesību aktu pakete”). Slovēnijas iestādes uz šo anketu atbildēja ar 2007. gada 11. jūlija vēstuli.
15 2007. gada 21. novembrī Komisija lūdza Slovēnijas Republiku sniegt papildu informāciju, ko tā sniedza 2008. gada 16. janvāra vēstulē.
16 2008. gada 26. jūnijā Komisija, pamatojoties uz Slovēnijas Republikas sniegto informāciju, brīdināja šo dalībvalsti, ka tai ir jāizpilda pirmās dzelzceļa tiesību aktu paketes direktīvas. Galvenie norādītie pārkāpumi bija saistīti ar infrastruktūras pārvaldītāja neatkarības neesamību, maksas iekasēšanu par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai un dzelzceļa kontroles iestādi.
17 2008. gada 22. augustā Slovēnijas Republika atbildēja uz minēto Komisijas brīdinājuma vēstuli. Pēc tam šī dalībvalsts ar 2009. gada 16. marta un 8. jūlija vēstulēm tai nosūtīja papildu informāciju.
18 2009. gada 9. oktobrī Komisija Slovēnijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā, pirmkārt, tā pēdējai minētajai pārmeta, ka tā savā tiesību sistēmā nav transponējusi direktīvas, kas ietilpst pirmajā dzelzceļa tiesību aktu paketē, un, otrkārt, tā aicināja šo dalībvalsti veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu minēto argumentēto atzinumu divu mēnešu termiņā no tā saņemšanas.
19 2009. gada 8. decembra vēstulē Slovēnijas Republika norādīja, ka apzinās, ka ir izdarījusi pārkāpumus, kuros tā ir vainota argumentētajā atzinumā, un pauž savu vēlmi tos novērst.
20 Savā 2010. gada 8. marta atbildē uz argumentēto atzinumu Slovēnijas Republika visos aspektos atkārtoti pauda apsvērumus, ko tā bija paudusi savā 2009. gada 8. decembra vēstulē, precizējot, ka drīz tiks pieņemti normatīvi akti, lai novērstu pārmesto pienākumu neizpildi.
21 Šādos apstākļos Komisija cēla šo prasību.
Tiesvedība Tiesā
22 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 14. jūnija rīkojumu Čehijas Republikai un Spānijas Karalistei tika ļauts iestāties lietā Slovēnijas Republikas prasījumu atbalstam.
23 Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 1. februārī, Komisija informēja Tiesu, ka pēc 2011. gada 10. februāra vēstules, ar kuru Slovēnijas Republika tai paziņoja par pasākumu, ar ko tās tiesību sistēmā bija transponēti pienākumi, kuri tai ir paredzēti Direktīvas 2001/14 30. panta 1. punktā, tā atteicās no prasībā izvirzītā iebilduma par šīs tiesību normas pārkāpumu.
Par prasību
Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz iestādes, kura veic Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas, neatkarību
Lietas dalībnieku argumenti
24 Komisija apgalvo, ka Slovēnijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā un II pielikumā, kā arī Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā, ciktāl infrastruktūras pārvaldītājs, kas pats sniedz dzelzceļa transporta pakalpojumus, pirmkārt, piedalās kustības grafiku sagatavošanā un, otrkārt, regulē vilcienu kustību. Tādējādi šis pārvaldītājs piedalās ar sliežu ceļu piešķiršanu vai infrastruktūras jaudas iedalīšanu saistīto lēmumu pieņemšanas funkcijas izpildē.
25 Komisija šajā ziņā norāda, ka, lai gan Likuma par dzelzceļa transportu 21. pantā sliežu ceļu piešķiršanas uzdevumi ir uzticēti Dzelzceļa transporta aģentūrai, infrastruktūras pārvaldītājs, proti, Slovēnijas dzelzceļš, ir iesaistīts lēmumu pieņemšanā saistībā ar sliežu ceļu piešķiršanu vai ar infrastruktūras jaudas iedalīšanu, ciktāl saskaņā ar šī likuma 11. panta 4. punktu kustības grafika sagatavošana un piemērošana ietilpst tā kompetencē.
26 Komisija turklāt norāda, ka Slovēnijas dzelzceļš turpina piedalīties kustības grafika sagatavošanā, jo 2008. gada 10. aprīļa noteikumu 9. pantā ir paredzēts, ka infrastruktūras pārvaldītājs sagatavo jauna kustības grafika projektu un par to apspriežas ar ieinteresētajām personām pirms tā nosūtīšanas Dzelzceļa transporta aģentūrai, kas jaunā kustības grafika projektu nosūta pretendentiem un pēc tam pieņem savu galīgo lēmumu par iedalīšanu.
27 Komisija turklāt norāda, ka infrastruktūras pārvaldītājam ir uzticēta arī vilcienu satiksmes regulēšana, ciktāl Likuma par dzelzceļa transportu 11. panta 4. punktā ir noteikts, ka vilcienu satiksmes pārvaldība ir dzelzceļa transporta pārvaldība publiskās dzelzceļu infrastruktūras ietvaros.
28 Slovēnijas Republika apgalvo, ka Komisijas apgalvojumi ir nepamatoti. Tā īpaši norāda, ka ar 2010. gada 16. decembra likuma, ar ko groza Likumu par dzelzceļa transportu (zakon o spremembah in dopolnitvah Zakona o železniškem prometu, Uradni list RS, Nr. 106/2010; turpmāk tekstā – “2010. gada 16. decembra likums”), 3. pantu infrastruktūras pārvaldītājam ir atņemta jebkāda kompetence tīkla kustības grafiku sagatavošanai un ka šī kompetence pilnībā ir nodota Dzelzceļa transporta aģentūrai.
29 Slovēnijas Republika turklāt apgalvo, ka vilcienu satiksmes pārvaldība nav viena no Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītajām “būtiskajām funkcijām”. Šī dalībvalsts norāda, ka grafikus nosaka Dzelzceļa transporta aģentūra, jo infrastruktūras pārvaldītājam kā satiksmes pārvaldītājam ir piekļuve tikai faktiskai maršruta kontrolei, un šādā veidā tas iegūst tikai datus, ko var iegūt arī citi dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, iepazīstoties ar tīkla satiksmes grafikiem.
Tiesas vērtējums
30 Sava pirmā iebilduma pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Slovēnijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā, kurš aplūkots kopā ar tās II pielikumu, un Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā, ciktāl infrastruktūras pārvaldītājs, kas sniedz arī dzelzceļa transporta pakalpojumus, piedalās kustības grafika sagatavošanā un tādējādi sliežu ceļu piešķiršanas vai infrastruktūras jaudas iedalīšanas funkcijas izpildē.
31 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka 2010. gada 16. decembra likums, attiecībā uz kuru Slovēnijas Republika apgalvo, ka tā ar to infrastruktūras pārvaldītājam ir atņēmusi jebkādu kompetenci tīkla kustības grafiku sagatavošanai un šo kompetenci pilnībā ir nodevusi Dzelzceļa transporta aģentūrai, tika pieņemts pēc termiņa, kuru Komisija bija noteikusi šai dalībvalstij savā 2009. gada 9. oktobra argumentētajā atzinumā, lai veiktu pasākumus, kas vajadzīgi, lai to izpildītu.
32 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā dalībvalsts stāvokli, kāds pastāvēja, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un Tiesa nevar ņemt vērā vēlākas izmaiņas (it īpaši skat. 2011. gada 5. maija spriedumu lietā C‑206/10 Komisija/Vācija, Krājums, I‑3573. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Tādējādi 2010. gada 16. decembra likumu nevar ņemt vērā, Tiesai pārbaudot šīs prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pamatotību.
34 Pēc tam ir jāatgādina, ka ar Direktīvu 91/440 tika uzsākta dzelzceļa pārvadājumu liberalizācija, kuras mērķis bija dzelzceļa uzņēmumiem nodrošināt taisnīgu un nediskriminējošu piekļuvi infrastruktūrai. Lai nodrošinātu šādu piekļuvi, šīs direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts iestādes, kam ir uzdots veikt būtiskas funkcijas, kuras ir uzskaitītas šīs direktīvas II pielikumā, neatkarības princips (2013. gada 28. februāra spriedums lietā C‑473/10 Komisija/Ungārija, 44. punkts).
35 Saskaņā ar šī II pielikuma noteikumiem par būtisku funkciju minētā 6. panta 3. punkta nozīmē uzskata lēmumu pieņemšanu saistībā ar sliežu ceļu piešķiršanu, ieskaitot pieejamības definīciju un vērtējumu. Tādējādi dzelzceļa uzņēmumam nevar uzdot definēt vai novērtēt pieejamību, lai pieņemtu lēmumus saistībā ar sliežu ceļu piešķiršanu.
36 Šajā gadījumā 2008. gada 10. aprīļa noteikumu 9. pantā kompetence ir piešķirta infrastruktūras pārvaldītājam, proti, Slovēnijas dzelzceļam, lai sagatavotu jauna kustības grafika un jaunu vilcienu kustības grafiku projektu. Turklāt no šīs tiesību normas izriet, ka, sagatavojot minēto projektu, infrastruktūras pārvaldītājs apspriežas ar ieinteresētajām personām un visiem tiem, kas vēlas izteikt komentārus par to, kā kustības grafiks varētu ietekmēt to spēju sniegt dzelzceļa pakalpojumus kustības grafika spēkā esamības laikposmā.
37 Protams, Slovēnijas dzelzceļš rīkojas Dzelzceļa transporta aģentūras uzraudzībā, kas ir vienīgā, kuras kompetencē ir pieņemt kustības grafiku un piešķirt atsevišķus sliežu ceļus. Tomēr, ņemot vērā Direktīvas 91/440 II pielikuma formulējumu, kurā kā viena no būtiskajām funkcijām skaidri ir ietverta “pieejamības definēšana un vērtējums”, dzelzceļa uzņēmumam nevar uzticēt veikt visus sagatavošanas darbus, lai pieņemtu lēmumus saistībā ar būtiskajām funkcijām.
38 Visbeidzot no Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punkta izriet, ka, ja infrastruktūras pārvaldītājs nav neatkarīgs no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, kā tas ir Slovēnijas gadījumā, infrastruktūras jaudas iedalīšanas funkcija ir uzticēta iedalīšanas iestādei, kas juridiskā, organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā ir neatkarīga no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.
39 Kā to pamatoti norāda Komisija, Slovēnijas dzelzceļš turpina piedalīties kustības grafika sagatavošanā un tādējādi sliežu ceļu piešķiršanas funkcijas veikšanā vai infrastruktūras jaudas iedalīšanā.
40 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas pirmā iebilduma pirmā daļa ir jāuzskata par pamatotu.
41 Sava pirmā iebilduma otrajā daļā Komisija pārmet Slovēnijas Republikai, ka tā nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti saskaņā ar Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktu, kas aplūkots kopā ar tās II pielikumu, un Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktu, ciktāl infrastruktūras pārvaldītājam ir uzdots regulēt vilcienu satiksmi atbilstoši Likuma par dzelzceļa transportu 11. panta 4. punktam.
42 Savā replikas rakstā Komisija turklāt ir norādījusi, ka satiksmes traucējumu gadījumā infrastruktūras pārvaldītājam ir uzdots veikt jaunu sliežu ceļu piešķiršanu. Tā šajā ziņā ir atsaukusies uz Slovēnijas Republikas 2001. gada tīkla programmu, saskaņā ar kuru “vajadzības gadījumā vai, ja infrastruktūras īslaicīgi nav lietojamas, pārvaldītājs uz laiku var atteikties piemērot piešķirtos sliežu ceļus tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, lai atjaunotu sistēmas darbību”. Turklāt šajā pašā programmā ir paredzēts, ka “ārkārtas apstākļos, kas rada atkāpi no piešķirtajiem sliežu ceļiem, pārvaldītājam ir tiesības, iepriekš apspriežoties ar pārvadātāju, pielāgot sliežu ceļus tādā veidā, kas vislabāk nodrošina sākotnēji noteiktos savienojumus”.
43 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka satiksmes pārvaldību nevar uzskatīt par būtisku funkciju, kas ir jāuztic neatkarīgai iestādei (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Ungārija, 55. punkts). Kā tas izriet no Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta otrās daļas, atbildību par infrastruktūras pārvaldīšanu, izņemot būtiskās funkcijas, var uzticēt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem. Tādējādi satiksmes pārvaldību var uzticēt infrastruktūras pārvaldītājam, kas ir arī dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kā tas ir Slovēnijas gadījumā.
44 Otrkārt, runājot par Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru Slovēnijā infrastruktūras pārvaldītājam ir uzdots no jauna piešķirt sliežu ceļus satiksmes traucējumu gadījumā, ir jāatgādina, ka viens lietas dalībnieks nevar tiesvedības laikā grozīt strīda priekšmetu un ka prasības pamatotība ir jāpārbauda, tikai ņemot vērā prasījumus, kas ir ietverti pieteikumā par lietas ierosināšanu (2010. gada 11. novembra spriedums lietā C‑543/08 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑11241. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Tāpat ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu un pēdējās minētās Reglamenta 120. panta c) punktu Komisijai jebkurā atbilstoši LESD 258. pantam iesniegtā prasības pieteikumā ir jānorāda konkrēti iebildumi, par kuriem Tiesai tiek lūgts lemt (skat. 2010. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑132/09 Komisija/Beļģija, Krājums, I‑8695. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Šiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Beļģija, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka savā pieteikumā par lietas ierosināšanu Komisija apgalvoja, ka vilcienu satiksmes pārvaldība bija jāuztic iestādei, kas pati nav dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu sniedzēja, neatsaucoties tomēr uz jaunu sliežu ceļu piešķiršanu satiksmes traucējumu gadījumā, kā tā ir darījusi savā replikā.
48 Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija ir paplašinājusi minētā pieteikuma priekšmetu, ciktāl tajā ir paredzēts no jauna piešķirt sliežu ceļus satiksmes traucējumu gadījumā.
49 Ciktāl Komisijas izvirzītā pirmā iebilduma otrā daļa ir pamatota ar šo argumentāciju, tā ir jānoraida kā nepieņemama.
50 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmkārt, par pamatotu ir jāuzskata Komisijas pirmā iebilduma pirmā daļa un, otrkārt, šī iebilduma otrā daļa ir jāatzīst daļēji par nepamatotu un daļēji par nepieņemamu.
Par otro un trešo iebildumu, kas attiecīgi attiecas uz tādu pasākumu neveikšanu, kuri mudinātu pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu, kā arī darbības uzlabošanas sistēmas neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
51 Komisija apgalvo, pirmkārt, ka, neparedzot mehānismu, kura mērķis ir mudināt pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru, Slovēnijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti saskaņā ar Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktu.
52 Otrkārt, tā apgalvo, ka, nepieņemot darbības uzlabošanas sistēmu, lai mudinātu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītāju samazināt trūkumus un uzlabot infrastruktūras darbību, šī dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Direktīvas 2001/14 11. pantā.
53 Slovēnijas Republika saistībā ar iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktu, norāda, ka 2010. gada 16. decembra likuma 10. pantā ir paredzēts, ka infrastruktūras pārvaldītājs ar stimulējošiem pasākumiem tiek mudināts, ievērojot drošības prasības un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, kā arī [piekļuves] maksas lielumu.
54 Šī dalībvalsts piebilst, ka Slovēnijas dzelzceļa restrukturizācija, pārveidojot šo sabiedrību par trim meitassabiedrībām, kuras attiecīgi nodarbojas ar pasažieru pārvadājumiem, kravas pārvadājumiem un infrastruktūras pārvaldītāja funkciju veikšanu, ļaus dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājam iegūt būtiski lielāku autonomiju komerciālā ziņā, līdz ar to tikšot izpildīti nosacījumi, kas ir izvirzīti, lai nodrošinātu stimulējošo pasākumu sistēmas efektivitāti.
55 Runājot par iebildumu, kas attiecas uz neefektīvu Direktīvas 2001/14 11. panta transponēšanu, Slovēnijas Republika norāda, ka ar 2010. gada 16. decembra likumu Likuma par dzelzceļa transportu 15.d pantā tika iekļauti divi jauni punkti, kas sniedz juridisku pamatu tam, lai pieņemtu tiesību normas, kuras ļaus vēlāk noteikt darbības uzlabošanas sistēmu.
Tiesas vērtējums
56 Jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 32. punktā minēto Tiesas pastāvīgo judikatūru tas, vai valsts pienākumi nav izpildīti, ir jāizvērtē, ņemot vērā to situāciju dalībvalstī, kāda tā bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un pēc tam veiktās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā.
57 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Slovēnijas Republikas izvirzītie argumenti ir pamatoti tikai ar grozījumiem, kas ir izdarīti valsts tiesību aktos pēc termiņa, kas ir noteikts argumentētajā atzinumā, ko 2009. gada 9. oktobrī Komisija nosūtījusi šai dalībvalstij.
58 Šajos apstākļos otrais un trešais Komisijas iebildums, ko tā ir izvirzījusi savas prasības pamatojumam, ir jāuzskata par pamatotiem.
Par ceturto iebildumu, kas attiecas uz minimālās dzelzceļa infrastruktūras piekļuves maksas aprēķinu
Lietas dalībnieku argumenti
59 Komisija uzskata, ka, neparedzot tādu maksas noteikšanas metodi, kas nodrošinātu, ka maksa par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām ir tāda, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, Slovēnijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2001/14/EK 7. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.
60 Komisija turklāt pārmet Slovēnijas Republikai, ka tā nav pieņēmusi noteikumus, uz kuriem pamatojoties būtu iespējams pārbaudīt, vai katrs tirgus segments faktiski pieļauj maksas uzcenojumu, lai atgūtu visas pārvaldītājam radušās izmaksas, pārkāpjot pienākumus, kas tai ir paredzēti saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 1. punktu.
61 Slovēnijas Republika norāda, ka Likuma par dzelzceļa transportu 15.d panta 3. punkts ar 2010. gada 16. decembra likumu tika papildināts ar noteikumu, saskaņā ar kuru maksas, kas iekasēta par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, apmērs ir vienāds ar tiešajām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
62 Šī dalībvalsts piebilst, ka saskaņā ar 2009. gada 24. decembra Noteikumiem par sliežu ceļu piešķiršanu un publiskās dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksu (uredba o dodeljevanju vlakovnih poti in uporabnini na javni železniški infrastrukturi, Uradni list RS, Nr. 113/09) maksas lielumu nosaka, pamatojoties uz konkrēta veida vilciena ekspluatācijas izmaksām, ko īpaši apstiprina ceļu uzturēšanas, kā arī ar vilcienu kustību un transporta pārvaldību saistītās izmaksas.
63 Visbeidzot Slovēnijas Republika norāda, ka minētajos noteikumos tiek izdarīti grozījumi un ka tajos ir paredzēts ietvert noteikumu par veidu, kādā būs jāpārbauda, vai tirgus segments faktiski pieļauj maksas uzcenojumu, lai atgūtu visas infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas.
Tiesas vērtējums
64 Saskaņā ar šī sprieduma 32. punktā minēto Tiesas pastāvīgo judikatūru tas, vai valsts pienākumi nav izpildīti, ir jāizvērtē, ņemot vērā to situāciju dalībvalstī, kāda tā bija brīdī, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, un pēc tam veiktās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā.
65 Šajā gadījumā Slovēnijas Republika savas argumentācijas pamatošanai atsaucas uz grozījumiem tiesību aktos, kas tika veikti pēc termiņa, kurš bija noteikts argumentētajā atzinumā, ko 2009. gada 9. oktobrī Komisija nosūtīja šai dalībvalstij, un līdz ar to šai argumentācijai nevar piekrist.
66 Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar to, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktā, maksai par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām ir jābūt vienādai ar tiešajām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, neierobežojot šī paša šīs direktīvas panta 4. vai 5. punkta vai tās 8. panta noteikumus.
67 Šajā ziņā 2008. gada 10. aprīļa noteikumu 21. panta 2. punkts, ciktāl tajā ir paredzēts, ka maksas lielums tiek aprēķināts, pamatojoties uz izmaksām, kas ir saistītas ar vilcienu satiksmes pakalpojumu nodrošināšanu, ir jāuzskata par tādu, kas atbilst Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta prasībām.
68 Tomēr netiek apstrīdēts, ka Likuma par dzelzceļa transportu 15. pantā pirms 2010. gada 16. decembra likuma stāšanās spēkā bija paredzēts, ka maksas par piekļuvi infrastruktūrai aprēķinā ir jāņem vērā “maksa par transporta infrastruktūras izmantošanu citās apakšsistēmās, it īpaši ceļu satiksmē”. Šādam kritērijam acīmredzami nav nekādas tiešas saiknes ar dzelzceļa pakalpojuma nodrošināšanu.
69 Tādējādi par pamatotu ir jāuzskata Komisijas ceturtā iebilduma pirmā daļa, kas attiecas uz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta pārkāpumu.
70 Visbeidzot, runājot par ceturtā iebilduma otro daļu, kas attiecas uz Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka tad, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalstis var piedzīt uzcenojumus, lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas. Savukārt dalībvalstīm saskaņā ar šo tiesību normu nav pienākuma savā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēt kārtību, saskaņā ar kuru infrastruktūras pārvaldītājam ir jānosaka tirgus segmentu spēja segt iespējamos izmaksu palielinājumus, un apstākļus, kādos tas ir darāms (2013. gada 28. februāra spriedums lietā C‑556/10 Komisija/Vācija, 89. punkts.
71 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka termiņa beigās, ko Komisija bija noteikusi Slovēnijas Republikai savā 2009. gada 9. oktobra argumentētajā atzinumā, nevienā Slovēnijas tiesību normā nebija paredzēts, ka, lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, bija jāpārbauda, vai katrs tirgus segments faktiski pieļauj maksas uzcenojumu.
72 Tādējādi Komisijas ceturtā iebilduma otrā daļa, kas attiecas uz Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkta pārkāpumu, arī ir jāuzskata par pamatotu.
73 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu:
– Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktu un II pielikumu, kā arī Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktu;
– Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktu, 7. panta 3. punktu, 8. panta 1. punktu, kā arī 11. pantu,
Slovēnijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti saskaņā ar minētajām tiesību normām, un, otrkārt, pārējā daļā Komisijas prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā Komisijai un Slovēnijas Republikai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka tās savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
75 Atbilstoši tā paša Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurā paredzēts, ka dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, ir jāpiespriež Čehijas Republikai un Spānijas Karalistei atlīdzināt savus izdevumus pašām.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu:
– 6. panta 3. punktu un II pielikumu Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvā 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/51/EK, kā arī 14. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvā 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK, un
– Direktīvas 2001/14, kas grozīta ar Direktīvu 2004/49, 6. panta 2.–5. punktu, 7. panta 3. punktu, 8. panta 1. punktu, kā arī 11. pantu,
Slovēnijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti minētajās tiesību normās;
2) prasību pārējā daļā noraidīt;
3) Eiropas Komisija, Slovēnijas Republika, Čehijas Republika un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]