VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 20. februārī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānu pieņemtie ierobežojošie pasākumi kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Vienība, kuras mātessabiedrība atzīta par tādu vienību, kura ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā – Iebilde par prettiesiskumu – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
Lieta T‑492/10
Melli Bank plc, Londona (Apvienotā Karaliste), ko sākotnēji pārstāvēja S. Gadhia, S. Ashley, solicitors, D. Anderson, QC, un R. Blakeley, barrister, pēc tam S. Ashley, S. Jeffrey, A. Irvine, solicitors, D. Wyatt, QC, un R. Blakeley,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un R. Liudvinaviciute‑Cordeiro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Boelaert un M. Konstantinidis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, pirmkārt, atcelt Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), un Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.), ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju, un, otrkārt, atzīt, ka prasītājai nav piemērojams Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 3. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Melli Bank plc ir akciju sabiedrība, kura reģistrēta un kuras juridiskā adrese ir Apvienotajā Karalistē, un kurai atļauju izsniegusi un kuras darbību reglamentē Financial Services Authority (Apvienotās Karalistes finanšu pakalpojumu regulators). Tā sāka savu darbību banku pakalpojumu jomā 2002. gada 1. janvārī pēc Bank Melli Iran (turpmāk tekstā – “BMI”) filiāles pārveidošanas šajā valstī. BMI, kas ir mātessabiedrība, kurai pilnībā pieder prasītāja, ir Irānas banka, ko kontrolē Irānas valsts.
2 Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu ar kodolieročiem saistītas darbības, kas var radīt kodolieroču izplatīšanas risku, un ar kodolieroču piegādes sistēmu attīstību saistītās darbības (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).
3 Gan BMI, gan tās meitassabiedrības, to skaitā prasītāja, tika iekļautas Padomes 2007. gada 27. februāra Kopējās nostājas 2007/140/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.) II pielikumā ar Padomes 2008. gada 23. jūnija Kopējo nostāju 2008/479/KĀDP, ar ko groza Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 163, 43. lpp.).
4 Tā rezultātā BMI un prasītāja ar Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmumu 2008/475/EK, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 163, 29. lpp.), tika iekļautas Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) V pielikumā, tādēļ tika iesaldēti to naudas līdzekļi.
5 Gan Kopējā nostājā 2008/479, gan Lēmumā 2008/475 Eiropas Savienības Padome ir norādījusi šādu pamatojuma attiecībā uz BMI, kā arī attiecībā uz visām tās filiālēm un meitassabiedrībām:
“Sniedz vai mēģina sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā un raķešu programmā vai iegādājas šīm programmām paredzētas preces (AIO, SHIG, SBIG, AEOI, Novin Energy Company, Mesbah Energy Company, Kalaye Electric Company un DIO). [BMI] veicina Irānas paaugstināta riska darbības. Tā ir daudzkārt veicinājusi paaugstināta riska materiālu iegādi Irānas kodolprogrammai un raķešu programmai. Tā ir sniegusi dažādus finanšu pakalpojumus tādu vienību vārdā, kuras ir saistītas ar Irānas kodolrūpniecību un raķešu rūpniecību, tostarp atvērusi akreditīvus un uzturējusi kontus. Daudzi no nosauktajiem uzņēmumiem ir minēti [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes] Rezolūcijās 1737 un 1747.”
6 Prasītāja ir cēlusi divas prasības par Lēmumu 2008/475 Vispārējā tiesā. Šīs prasības tika noraidītas ar Vispārējās tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑246/08 un T‑332/08 Melli Bank/Padome (Krājums, II‑2629. lpp.).
7 Uz prasītāju attiecināto ierobežojošo pasākumu atstāšanas spēkā kontekstā laikā no 2009. gada jūlija līdz 2010. maijam prasītājas un Padomes starpā notika daudzkārtēja saziņa. Tādējādi prasītāja nosūtīja Padomei vēstules 2009. gada 6., 15. un 24. jūlijā, 20. augustā un 15. oktobrī, kā arī 2010. gada 22. martā, uz kurām pēdējā minētā atbildēja 2009. gada 23. jūlijā, 1. oktobrī un 18. novembrī, kā arī 2010. gada 11. maijā.
8 Pirmkārt, korespondence attiecas uz iemesliem, kuri pamato BMI un prasītāju skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanu un atstāšanu spēkā. Šajā ziņā 2009. gada 23. jūlija vēstulē Padome precizēja, ka ierobežojošie pasākumi tika piemēroti prasītājai, jo tā ir BMI meitassabiedrība. 2009. gada 18. novembra vēstulē prasītāja pēc pārskatīšanas apstrīdēja, pirmkārt, to, ka BMI sniedz atbalstu kodolieroču izplatīšanai, otrkārt, ka prasītāja pieder BMI, kura varēja īstenot ietekmi uz prasītāju, un, treškārt, ka prasītājas piedāvātie alternatīvie pasākumi neļauj izvairīties no riska, ka BMI ar prasītājas starpniecību apies uz to attiecinātos ierobežojošos pasākumus. Tā uzturēja šo viedokli 2010. gada 11. maijā.
9 Otrkārt, prasītāja lūdza piekļuvi Padomes lietas materiāliem. Šajā kontekstā 2009. gada 23. jūlija vēstulē Padome liedza piekļuvi sākotnējam priekšlikumam noteikt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz BMI un prasītāju (turpmāk tekstā – “sākotnējais priekšlikums”) sakarā ar šī dokumenta konfidenciālo raksturu. Ar 2009. gada 1. oktobra vēstuli tā paziņoja prasītājai papildpamatojumu par apgalvoto BMI dalību kodolieroču izplatīšanā. Ar 2009. gada 18. novembra vēstuli tā nosūtīja prasītājai priekšlikuma noteikt ierobežojošus pasākumus nekonfidenciālo versiju attiecībā uz 2009. gada 1. oktobrī norādīto papildpamatojumu (turpmāk tekstā – “papildpriekšlikums”).
10 Kopš Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), pieņemšanas gan BMI, gan prasītāja ir iekļautas šī lēmuma II pielikumā. Attiecībā uz BMI ir izmantots šāds pamatojums:
“Sniedz vai mēģina sniegt finansiālu atbalstu uzņēmumiem, kas iesaistīti Irānas kodolprogrammā un raķešu programmā vai iegādājas šīm programmām paredzētas preces (AIO, SHIG, SBIG, AEOI, Novin Energy Company, Mesbah Energy Company, Kalaye Electric Company un DIO). [BMI] veicina Irānas paaugstināta riska darbības. Tā ir daudzkārt veicinājusi paaugstināta riska materiālu iegādi Irānas kodolprogrammai un raķešu programmai. Tā ir sniegusi dažādus finanšu pakalpojumus tādu vienību vārdā, kuras ir saistītas ar Irānas kodolrūpniecību un raķešu rūpniecību, tostarp atvērusi akreditīvus un uzturējusi kontus. Daudzi no nosauktajiem uzņēmumiem ir minēti [Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes] Rezolūcijās 1737 (2006) un 1747 (2007). [BMI] turpina darboties šajā uzdevumā, iesaistoties darbībās, kas atbalsta un sekmē Irānas augsta riska darbības. Izmantojot savus sakarus bankās, tā turpina sniegt atbalstu un finansiālus pakalpojumus ANO un ES melnajos sarakstos iekļautām organizācijām saistībā ar minētajām darbībām. Tā arī rīkojas šādu organizāciju, tostarp arī Bank Sepah, interesēs un vadībā, bieži vien darbojoties ar to meitasuzņēmumu un saistītu organizāciju starpniecību.”
11 Prasītājas iekļaušanu Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā neskāra Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas regulas (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 195, 25. lpp.), stāšanās spēkā.
12 Ar 2010. gada 27. jūlija vēstuli Padome informēja prasītāju par tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā.
13 Ar 2010. gada 17. augusta vēstuli prasītāja lūdza Padomi pārskatīt lēmumu par tās iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā un atstāšanu Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā. Tādēļ tā lūdza atsūtīt visu Padomes lietas materiālu par ierobežojošo pasākumu pieņemšanu attiecībā uz to kopiju. Viņa arī atkārtoja savu garantiju priekšlikumu ar mērķi novērst jebkādu risku apiet pret BMI vērstos ierobežojošos pasākumus.
14 Prasītājas iekļaušana Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā tika atstāta spēkā ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.).
15 Tā kā Regula Nr. 423/2007 ar Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 281, 1. lpp.), tika atcelta, Padome BMI un prasītājas nosaukumu iekļāva pēdējās minētās regulas VIII pielikumā. Tā rezultātā saskaņā ar šīs regulas 16. panta 2. punktu tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi.
16 Lēmumā 2010/644 un Regulā Nr. 961/2010 attiecībā uz BMI norādītais pamatojums ir tāds pats kā Lēmumā 2010/413 esošais.
17 Ar 2010. gada 28. oktobra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās vārda atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma sarakstā un tās iekļaušanu Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā. Tādēļ viņa precizēja, ka apsvērumi, kurus prasītāja tika iesniegusi 2010. gada 17. augustā, neattaisno uz to attiecināto ierobežojošo pasākumu atcelšanu un ka tās lietā nav viņu skarošas jaunas informācijas vai jaunu pierādījumu.
18 Ar 2011. gada 29. jūlija vēstuli prasītāja lūdza Padomi pārskatīt lēmumu par tās atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajā sarakstā. Tā atkārtoja savu garantiju priekšlikumu ar mērķi novērst jebkādu risku apiet pret BMI vērstos ierobežojošos pasākumus, it īpaši, kas attiecas uz tās direktoru iecelšanu un atcelšanu no amata, un uzsvēra šo garantiju efektivitāti un īstenojamību.
19 BMI un prasītājas iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā neskāra Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmuma 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.) un Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), stāšanās spēkā.
20 Ar 2011. gada 5. decembra vēstuli Padome informēja prasītāju par tās nosaukuma atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā. Tā konstatēja, ka apsvērumi, kurus prasītāja iesniedza 2011. gada 29. jūlijā, neattaisno pret to vērsto ierobežojošo pasākumu atcelšanu, ņemot vērā to, ka prasītājas ierosinātās garantijas attiecībā uz tās direktoru iecelšanu un atcelšanu no amata ir nepietiekamas, lai nodrošinātu tās neatkarību no BMI.
21 Ar 2012. gada 31. janvāra vēstuli prasītāja norāda, ka, viņasprāt, pret to vērsto ierobežojošo pasākumu pārskatīšanā ir pieļautas kļūdas. Tā it īpaši konstatēja, kā viņa uzskata, ka Padome 2011. gada 5. decembra vēstulē nav juridiski pietiekami pamatojusi atteikumu ņemt vērā tās piedāvātās papildgarantijas.
22 Ar 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑380/09 P Melli Bank/Padome Tiesa noraidīja prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību par iepriekš 6. punktā minēto Vispārējās tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā Melli Bank/Padome.
23 Tā kā Regula Nr. 961/2010 ar Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 88, 1. lpp.) tika atcelta, BMI un prasītājas nosaukums tika iekļauts pēdējās minētās regulas IX pielikumā. Attiecībā uz BMI, kā arī tās filiālēm un meitassabiedrībām norādītais pamatojums ir tāds pats kā Lēmumā 2010/413 esošais. Tādējādi saskaņā ar šīs regulas 23. panta 2. punktu tika iesaldēti prasītājas naudas līdzekļi un saimnieciskie resursi.
24 Ar 2012. gada 24. aprīļa vēstuli Padome informēja prasītāju par tās nosaukuma atstāšanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā esošajā sarakstā un tā iekļaušanu Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā esošajā sarakstā. Šajā ziņā tā atsaucās uz pašas iepriekš izklāstītajiem argumentiem gan korespondencē ar prasītāju, gan Vispārējā tiesā. Turklāt tā vērsa prasītājas uzmanību uz Tiesas konstatējumiem iepriekš 22. punktā minētajā 2012. gada 13. marta spriedumā lietā Melli Bank/Padome.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
25 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 7. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
26 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 5. novembrī, prasītāja pēc Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pieņemšanas pielāgoja savus prasījumus atbilstoši tiem.
27 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 14. janvārī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 8. marta rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos.
28 Savā Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 7. martā iesniegtajā replikas rakstā prasītāja atsauca savu prasību, ciktāl tā attiecās uz Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 atcelšanu.
29 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 31. janvārī, prasītāja, pirmkārt, pēc Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 pieņemšanas pielāgoja savus prasījumus atbilstoši tiem un, otrkārt, lūdza, lai apstrīdētie akti attiecīgā gadījumā tiek atcelti ar tūlītēju iedarbību.
30 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 27. aprīlī, prasītāja pēc Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanas pielāgoja savus prasījumus atbilstoši tai.
31 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus par to, kādi secinājumi izdarāmi šajā lietā no iepriekš 22. punktā minētā 2012. gada 13. marta sprieduma lietā Melli Bank/Padome, un par prasītājas ceturtā pamata pieņemamību. Lietas dalībnieki atbildēja uz jautājumiem.
32 Savā atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem, kura tika iesniegta pēdējās minētās kancelejā 2012. gada 8. jūnijā, prasītāja vispirms atsauca daļu no iebildumiem, kuri tika norādīti pirmajā pamatā par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kā arī daļu no argumentiem, kuri tika norādīti otrajā pamatā par kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, ka prasītāja ir BMI īpašumā vai ka tā kontrolē prasītāju, un, visbeidzot, trešo pamatu par Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta prettiesiskumu.
33 2012. gada 3. jūlija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
34 Ar Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2012. gada 4. septembra rīkojumu tika uzsākts mutvārdu process, lai apkopotu prasītājas apsvērumus par Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 19. jūlija rīkojumu lietā [C‑110/12 P(R)] Akhras/Padome un apkopotu pārējo lietas dalībnieku apsvērumus. Mutvārdu process no jauna tika pabeigts 2012. gada 4. oktobrī.
35 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Lēmuma 2010/413 II pielikuma B tabulas 5. punktu, Lēmuma 2010/644 pielikuma I sadaļas B tabulas 5. punktu, Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma B tabulas 5. punktu, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju;
– atzīt, ka Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts tai nav piemērojami;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
37 Prasītāja norāda trīs pamatus savos rakstveida iesniegumos. Pirmais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Otrais pamats ir par kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, ka prasītāja ir BMI īpašumā vai BMI to kontrolē. Trešais pamats ir par Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta nesamērīgumu un daļēju prettiesiskumu. Ceturtais pamats ir par kļūdu vērtējumā attiecībā uz BMI iesaistīšanos kodolieroču izplatīšanā. Piektais pamats ir par samērīguma (proporcionalitātes) principa pārkāpumu, kā arī prasītājas tiesību uz īpašumu un tiesību veikt saimniecisku darbību pārkāpumu.
38 Kā izriet no šī sprieduma 32. punkta, prasītāja tiesvedības laikā ir atsaukusi savu trešo pamatu, kā arī daļu no iebildumiem, kas norādīti pirmajā un otrajā pamatā. Tā kā trešais pamats bija vienīgais pamats, kas norādīts otrā prasījuma Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta d) apakšpunkta, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta nepiemērojamības atzīšanas pamatošanai, prasītājas daļēja atkāpšanās turklāt nozīmē, ka šim prasījumam ir zudis priekšmets.
39 Padome un Komisija apstrīd prasītājas izvirzīto prasības pamatu pamatotību. Turklāt atbildes rakstā uz repliku Padome norādīja, ka prasītāja nevar atsaukties uz savu pamattiesību pārkāpumu, jo tā ir Irānas valsts veidojums.
40 Vispirms ir jāpārbauda, pirmkārt, prasītājas prasījumu pielāgojumu pieņemamība, otrkārt, ceturtā pamata pieņemamība un, visbeidzot, Padomes argumentu par iespēju prasītājai atsaukties uz savu pamattiesību aizsardzību pieņemamība.
Par pieņemamību
Par prasītājas prasījumu pielāgojumu pieņemamību
41 Kā izriet no šī sprieduma 14., 15. un 23. punkta, kopš prasības pieteikuma iesniegšanas Lēmuma 2010/413 II pielikuma saraksts ir ticis aizstāts ar jaunu sarakstu, kas pieņemts ar Lēmumu 2010/644, un Regula Nr. 423/2007 ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 961/2010, kas savukārt tikusi aizstāta un atcelta ar Regulu Nr. 267/2012. Turklāt Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 preambulu apsvērumos Padome ir skaidri konstatējusi, ka tā ir veikusi Lēmuma 2010/413 II pielikuma un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma saraksta pārskatīšanu pilnībā un secinājusi, ka personām, vienībām un organizācijām, kuru nosaukumi tajos ir uzskaitīti, tostarp prasītājai, ir jāturpina piemērot ierobežojošos pasākumus. Prasītāja ir pielāgojusi savus sākotnējos prasījumus tādējādi, ka tās prasība atcelt tiesību aktus papildus Lēmumam 2010/413, attiecas arī uz Lēmumu 2010/644, Regulu Nr. 961/2010, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012 (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”). Padome un Komisija nav iebildušas pret šo pielāgojumu.
42 Šajā ziņā jāatgādina, ka, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu uzlikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērota tiesvedības ekonomijas prasība. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Eiropas Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Tāds pats secinājums attiecas uz tādiem tiesību aktiem kā Lēmums 2011/783 un Īstenošanas regula Nr. 1245/2011, kuros konstatēts, ka lēmumam vai regulai ir jāturpina tieši un individuāli attiekties uz noteiktām personām pēc pārskatīšanas, kura skaidri noteikta šajā pašā lēmumā vai šajā pašā regulā.
44 Šajā lietā tādējādi ir jāuzskata, ka prasītāja var prasīt atcelt Lēmumu 2010/644, Regulu Nr. 961/2010, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl šie tiesību akti to skar (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu lietā People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, 47. punkts).
Par ceturtā pamata par kļūdu vērtējumā attiecībā uz BMI iesaistīšanos kodolieroču izplatīšanā pieņemamību
45 Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka nav attaisnojama ierobežojošo pasākumu noteikšanai BMI. Šajā ziņā tā atsaucas uz BMI celtajām prasībām Savienības tiesās un paskaidro, ka, ja šī sprieduma pasludināšanas brīdī pēdējo minēto vairs neskar ierobežojoši pasākumi, ir jāatceļ pret prasītāju vērstie pasākumi.
46 Tā tam esot, prasītāja nenorāda nevienu konkrētu iebildumu, apstrīdot pret BMI vērsto ierobežojošo pasākumu tiesiskumu. Tā neizsakās pietiekami precīzi par papildpamatojumu saistībā ar apgalvoto BMI dalību kodolieroču izplatīšanā, kas tai tika paziņoti ar Padomes 2009. gada 1. oktobra vēstuli (skat. iepriekš 9. punktu), pat nenorādot, vai tā apstrīd BMI pārmesto faktu patiesumu vai šo faktu kvalifikāciju, lai pamatotu kodolieroču izplatīšanu.
47 Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nespēj spriest par ceturto pamatu, jo nav pietiekama prasītājas argumentu precizējuma. Tādējādi šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā arī to norāda Komisija.
Par Padomes argumentu par pamatu par apgalvoto prasītājas pamattiesību pārkāpumu pieņemamību
48 Atbildes rakstā uz repliku Padome norādīja, ka prasītāja ir jāuzskata par Irānas valsts veidojumu, tādēļ tā nevar atsaukties savā labā uz aizsardzību un garantijām, kuras saistītas ar pamattiesībām. Tādējādi tā uzskata, ka prasības pamati par apgalvoto šo tiesību pārkāpumu ir jāatzīst par nepieņemamiem.
49 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Padome neapstrīd prasītājas tiesības lūgt apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu. Tā apstrīd vienīgi to, ka prasītājai ir noteiktas tiesības, uz kurām tā ir atsaukusies, lai panāktu minēto atcelšanu.
50 Otrkārt, jautājums par to, vai prasītājai ir vai nav tiesību, uz kurām tā ir atsaukusies prasījuma par atcelšanu pamatojumam, ir saistīts nevis ar šī paša prasības pamata pieņemamību, bet gan ar tā pamatotību. Līdz ar to Padomes argumentācija, ka prasītāja esot Irānas valsts veidojums, ir noraidāma, ciktāl tās mērķis ir panākt prasības atzīšanu par daļēji nepieņemamu.
51 Treškārt, šī argumentācija pirmoreiz tika izvirzīta tikai atbildes rakstā uz repliku, Padomei nenorādot, ka tā būtu pamatota ar tādiem tiesību vai faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Ciktāl runa ir par lietas būtību, šī argumentācija tādējādi ir jauns pamats Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē, kas nozīmē, ka tā ir atzīstama par nepieņemamu.
Par lietas būtību
52 Pēc prasītājas daļējas [prasījumu] atsaukšanas un ņemot vērā ceturtā pamata nepieņemamību, ir jāpārbauda tikai pirmais, otrais un piektais pamats.
53 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāizskata kopā vispirms otrais pamats par kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, ka prasītāja ir BMI īpašumā vai BMI to kontrolē, un piekto pamatu par samērīguma principa pārkāpumu, īpašuma tiesību pārkāpumu un tiesību veikt saimniecisku darbību pārkāpumu. Otrkārt, ir jāpārbauda pirmais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
Par otro pamatu par kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, ka prasītāja ir BMI īpašumā vai BMI to kontrolē, un piekto pamatu par samērīguma principa pārkāpumu, tiesību uz īpašumu pārkāpumu un tiesību veikt saimniecisku darbību pārkāpumu
54 Atbildē uz Vispārējā tiesas jautājumiem, kas iesniegta pēdējās minētās kancelejā 2012. gada 8. jūnijā (skat. iepriekš 32. punktu), prasītāja norādīja, ka pēc iepriekš 22. punktā minētā 2012. gada 13. marta sprieduma lietā Melli Bank/Padome tā vairs neapgalvo, ka tā nav BMI īpašumā Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta izpratnē, ne arī ka tā nepieder BMI Regulas Nr. 267/2010 23. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tā tomēr uzskata, ka viņu skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšana un atstāšana spēkā ir nesamērīgs tās īpašuma tiesību un tiesību veikt saimniecisku darbību ierobežojums.
55 Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, ja vienības, kas ir apzināta kā tāda, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, naudas līdzekļi tiek iesaldēti, pastāv ievērojams risks, ka tā izdarīs spiedienu uz vienībām, kas ir tās īpašumā vai ko tā kontrolē, lai apietu tai piemērotos pasākumus, tās mudinot vai nu tai tieši, vai netieši apiet to skarošo pasākumu iedarbību. Tādēļ šo vienību naudas līdzekļu iesaldēšana, kas noteikta ar Padomes Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir nepieciešama un piemērota, lai nodrošinātu noteikto pasākumu efektivitāti un garantētu to, ka šie pasākumi netiek apieti (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 22. punktā minēto 2012. gada 13. marta spriedumu lietā Melli Bank/Padome, 39. un 58. punkts).
56 Arī saskaņā ar judikatūru – ja kāda vienība pilnībā pieder vienībai, kura uzskatāma par tādu, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktais piederības nosacījums ir izpildīts (pēc analoģijas skat. iepriekš 22. punktā minēto 2012. gada 13. marta spriedumu lietā Melli Bank/Padome, 79. punkts). Šis pats secinājums ir jāattiecina uz vienībai, kura tiek uzskatīta par tādu, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, “piederošas” vienības jēdzienu, kas ir Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā.
57 No tā izriet, ka ierobežojošu pasākumu noteikšana vienībai, kura pilnībā ir īpašumā vai pilnībā pieder vienībai, kura tiek uzskatīta par kodolieroču izplatīšanas dalībnieci (turpmāk tekstā – “īpašumā esoša vienība”), neizriet no Padomes vērtējuma attiecībā uz risku, ko tā rada, lai apietu pret mātessabiedrību noteiktos ierobežojošos pasākumus, bet tieši izriet no atbilstīgo Lēmuma 2010/413, Regulas Nr. 961/2010 un Regulas Nr. 267/2012 noteikumu ieviešanas, kā tos interpretē Savienības tiesa.
58 Tādējādi argumenti, ar kuriem apstrīd īpašumā esošas vienības līdzekļu iesaldēšanas samērīgumu, neattiecas uz Padomes veiktā jebkādu lietas apstākļu vērtējuma tiesiskumu. Tie pavisam noteikti ir par tādu vispārējo noteikumu, ar kuriem liek Padomei iesaldēt līdzekļus visām īpašumā esošajām vienībām, tiesiskumu, kādi ir Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts.
59 Tādējādi, ja īpašumā esošā vienība ir iecerējusi apstrīdēt to skarošo ierobežojošo pasākumu samērīgumu, tai prasībā par to tiesību aktu atcelšanu, ar kuriem šie pasākumi tika noteikti vai atstāti spēkā, ir jāatsaucas uz šo vispārējo noteikumu nepiemērojamību, izmantojot iebildi par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē.
60 Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka prasītāja ir pilnībā BMI īpašumā vai ka tā pilnībā pieder tai. Netiek apstrīdēts arī tas, ka Padome uzskata BMI par iesaistītu kodolieroču izplatīšanā.
61 Tomēr nebūtu jāuzskata, ka prasītāja ir atsaukusies uz iebildi par prettiesiskumu, kas pamatota ar otrajā un piektajā pamatā norādītajiem argumentiem.
62 Pirmkārt, iebilde par prettiesiskumu, kas pamatota uz šiem argumentiem, netika skaidri formulēta ne prasītājas procesuālajos rakstos, ne tās 2012. gada 8. jūnija atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem, ne [arī] tiesas sēdē.
63 Otrkārt, argumenti, kurus prasītāja norādīja otrajā un piektajā pamatā, ir pamatoti ar tai atbilstošajiem apstākļiem, jo tie tika formulēti, atsaucoties uz tās konkrēto situāciju un uz konkrētiem pasākumiem, kurus tā piedāvāja Padomei. Tādējādi tie ir nebūtiski Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto vispārējo normu tiesiskuma pārbaudē.
64 Šajos apstākļos otrais un piektais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgi.
Par pirmo pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpums un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums
65 Ar savu pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, tās tiesības uz aizstāvību un tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ciktāl, pirmkārt, Padome tai nav nosūtījusi pietiekamu informāciju, kas tai ļautu formulēt derīgus apsvērumus saistībā ar ierobežojošo pasākumu noteikšanu pret to un nodrošinātu tai taisnīgu procesu, un, otrkārt, pret to vērsto ierobežojošo pasākumu periodiskā pārskatīšanā ir pieļautas vairākas kļūdas.
66 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Konkrētāk, tā apgalvo, ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.
67 Jāatgādina, pirmkārt, ka LESD 296. panta otrajā daļā – un, konkrētāk, šajā lietā – Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punktā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu un pamatojuma trūkumu nevar novērst tā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā procesā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Tādējādi Padomei, ja vien nepastāv imperatīvi apsvērumi, kuri attiecas uz Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu, kas neļautu paziņot zināmus faktus, veidojumam, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, ir jādara zināmi īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka ierobežojošie pasākumi ir jānosaka. Tai ir arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs konkrēto pasākumu juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kas to ir pamudinājuši šos pasākumus veikt (šajā ziņā skat. iepriekš 67. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Turklāt pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. iepriekš 67. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, tostarp tiesību tikt uzklausītam, ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret kādu vienību un kuros var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma (iepriekš 67. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 91. punkts).
71 Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa, pirmkārt, lai pārkāpumu pamatojošie pierādījumi, ar kuriem pamatots attiecīgajai vienībai nelabvēlīgais lēmums, tai tiktu paziņoti. Otrkārt, tai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 93. punkts).
72 Tātad attiecībā uz sākotnējo aktu, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības naudas līdzekļi, ja vien nav imperatīvu apsvērumu, kuri attiecas uz Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu, kas to neļautu, pārkāpumu pamatojošie pierādījumi ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai iespējami ātrāk pēc tā pieņemšanas. Pēc attiecīgās vienības pieprasījuma tai ir arī tiesības pēc akta pieņemšanas paust savu viedokli par šiem pierādījumiem. Ar tādām pašām atkāpēm pirms visiem turpmākiem lēmumiem par naudas līdzekļu iesaldēšanu attiecīgajai vienībai principā ir jāpaziņo par jauniem pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem un jādod jauna iespēja paust savu nostāju (pēc analoģijas skat. iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 137. punkts).
73 Turklāt ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz Padomei pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot pieeju tās lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot pieeju tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. iepriekš 67. punktā minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Treškārt, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un ir noteikts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2010, C 83, 389. lpp.) 47. pantā. Pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ierobežojošā pasākuma pamatojums attiecīgajai vienībai ir jāpaziņo cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad šāds pasākums ir noteikts, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs noteikšanas, lai attiecīgā vienība paredzētajā termiņā varētu izmantot savas pārsūdzības tiesības. Šī pienākuma paziņot pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ļautu ierobežojošo pasākumu adresātiem pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 335.–337. punkts un tajos minētā judikatūra).
75 Ņemot vērā šo judikatūru, Vispārēja tiesa uzskata, ka, pirmkārt, ir jāpārbauda Padomes un Komisijas ievadarguments, ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu. Otrkārt, ir jāpārbauda apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kas izriet no tā, ka tā neesot saņēmusi pietiekamu informāciju par ierobežojošo pasākumu noteikšanu tai. Visbeidzot, Vispārējā tiesa pārbaudīs argumentus par apgalvotajām kļūdām Padomes veiktajā prasītājai noteikto ierobežojošo pasākumu periodiskajā pārskatīšanā.
– Par iespēju prasītājai atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu
76 Padome un Komisija apstrīd tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa piemērošanu šajā lietā. Atsaucoties uz Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑181/08 Tay Za/Padome (Krājums, II‑1965. lpp., 121.–123. punkts), tās norāda, ka ierobežojošie pasākumi netika attiecināti uz prasītāju tās darbības dēļ, bet sakarā ar tās piederību vispārējai personu un vienību kategorijai, kuras ir sniegušas atbalstu kodolieroču izplatīšanai. Tādējādi ierobežojošo pasākumu noteikšanas procedūra netika uzsākta pret prasītāju šī sprieduma 70. punktā minētās judikatūras izpratnē un līdz ar to tā nevarot atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību vai arī varot atsaukties tikai ierobežojošā apmērā.
77 Šādai argumentācijai nevar piekrist.
78 Pirmkārt, iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā Tay Za/Padome apelācijas instancē ar Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑376/10 P Tay Za/Padome pilnībā tika atcelts. Tādējādi šajā spriedumā veiktie secinājumi vairs neietilpst Savienības tiesību sistēmā un Padome un Komisija uz tiem vairs nevar likumīgi atsaukties.
79 Otrkārt, Lēmuma 2010/413 24. panta 3. un 4. punktā, Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. un 4. punktā un Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. un 4. punktā ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina to vienību tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz kurām atbilstoši šiem tiesību aktiem ir noteikti ierobežojoši pasākumi. Šo tiesību ievērošana ir Savienības tiesas veicamās pārbaudes priekšmets (iepriekš 67. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. punkts).
80 Šajos apstākļos ir jāsecina, ka prasītāja šajā lietā var atsaukties uz šī sprieduma 70.–73. punktā atgādināto tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.
– Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, prasītājas tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kas izriet no tā, ka prasītāja neesot saņēmusi pietiekamu informāciju par ierobežojošo pasākumu noteikšanu tai
81 Atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem, kas iesniegta pēdējās minētās kancelejā 2012. gada 8. jūnijā (skat. iepriekš 32. un 54. punktu), prasītāja izklāstīja, ka pēc iepriekš 22. punktā minētā 2012. gada 13. marta sprieduma lietā Melli Bank/Padome tā vairs neapgalvo, ka Padome ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu un tās tiesības uz aizstāvību ar to, ka tā nav paziņojusi prasītājai, pirmkārt, iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka prasītāja ir BMI īpašumā, un, otrkārt, šo konstatējumu pamatojošos pierādījumus.
82 Prasītāja tomēr norāda, ka, lai gan bija atkārtoti informācijas lūgumi, tā netika saņēmusi pietiekamu informāciju par ierobežojošo pasākumu noteikšanu BMI un tā tostarp neesot saņēmusi nevienu pierādījumu par apgalvoto BMI dalību kodolieroču izplatīšanā. Šajā ziņā tā apstrīd sākotnējā priekšlikuma konfidencialitāti, par ko iebilst Padome, un uzsver, ka 2009. gada 1. oktobrī un 18. novembrī paziņotie pierādījumi ir neadekvāti.
83 Prasītāja no tā secina, ka šo pierādījumu paziņošana nav tai ļāvusi izteikt derīgus apsvērumus par ierobežojošu pasākumu noteikšanu gan tai, gan BMI un nevarēja tai nodrošināt taisnīgu procesu.
84 Vispirms ir jāatgādina, ka ierobežojošie pasākumi skar prasītāju kopš 2008. gada 23. jūnija. Laikā no šī datuma līdz pirmā apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas datumam, proti, 2010. gada 26. jūlijam, prasītāja un Padome ir apmainījušās ar virkni dokumentu, tostarp pēdējās minētajām 2009. gada 1. oktobra un 18. novembra vēstulēm, ar kurām tā informēja prasītāju par papildpamatojumu ierobežojošo pasākumu pieņemšanai un nosūtīja tai papildpriekšlikuma nekonfidenciālu versiju. Šie dokumenti veido ierobežojošo pasākumu noteikšanas kontekstu un tādējādi var tikt ņemti vērā šī pamata pārbaudē.
85 Ir jānorāda arī, ka prasītāju skarošajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir divkāršs pamatojums, proti, pirmkārt, sākotnējais priekšlikums un, otrkārt, 2009. gada 1. oktobrī un 18. novembrī paziņotie pierādījumi.
86 Tā kā šiem abiem pamatojumiem ir autonoms raksturs, prasītājas procesuālo tiesību pārkāpums attiecībā uz sākotnējo priekšlikumu, pat ja to pierādītu, varētu attaisnot apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu, ja tiktu turklāt pierādīts, ka 2009. gada 1. oktobrī un 18. novembrī paziņotie pierādījumi bija nepietiekami, lai tikai tie vien pamatotu prasītāju skarošo ierobežojošo pasākumu noteikšanu.
87 Šajā ziņā iepriekš 45.–47. punktā jau tika konstatēts, ka ceturtais pamats par 2009. gada 1. oktobrī paziņoto pamatojumu būtisko pamatotību ir nepieņemams.
88 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 82. punkta, pirmajā pamatā prasītāja apstrīd 2009. gada 1. oktobrī un 18. novembrī paziņoto pierādījumu pietiekamību, tostarp uzsverot, ka tajos nav pierādījumu par apgalvoto BMI dalību kodolieroču izplatīšanā.
89 Pirmkārt, ir jānorāda, ka 2009. gada 1. oktobrī paziņotie papildpamatojumi ierobežojošo pasākumu noteikšanai ir pietiekami precīzi, lai izpildītu iepriekš 67.–74. punktā izklāstītos judikatūras kritērijus. Tādējādi šie pierādījumi ļauj identificēt vienības, kurām BMI tika sniegusi finanšu pakalpojumus un uz kurām attiecās Savienības vai Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes noteiktie ierobežojošie pasākumi, tāpat kā laikposmu, kurā šie pakalpojumi tika sniegti, un atsevišķos gadījumos īpašos darījumus, ar kuriem tie bija saistīti.
90 Otrkārt, attiecībā uz pierādījumu nepaziņošanu ir jānorāda, ka saskaņā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu Padomei nav pienākums paziņot citus pierādījumus, kā vien tos, kuri ir tās lietas materiālos. Šajā lietā Padome izklāsta, ko neapstrīd prasītāja, ka tās lietas materiālos nav papildu pierādījumu attiecībā uz 2009. gada 1. oktobrī paziņotajiem pamatojumiem.
91 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas argumenti par 2009. gada 1. oktobrī un 18. novembrī paziņoto pierādījumu it kā nepietiekamību ir jānoraida kā nepamatoti.
92 Šajos apstākļos, ņemot vērā iepriekš 85. un 86. punktā izklāstīto, ir turklāt jānoraida kā neiedarbīga prasītājas argumentācija, ar ko tā apstrīd sākotnējā priekšlikuma nepaziņošanu.
– Par kļūdām, kuras ietekmējot prasītāju skarošo ierobežojošo pasākumu periodisko pārskatīšanu
93 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Padome neesot patiešām pārskatījusi to skarošos ierobežojošos pasākumus, jo balstās tikai uz esošiem pierādījumiem, kas ietver prasītājai nepaziņotus pierādījumus. Konkrētāk, Padome neesot pārbaudījusi prasītājas piedāvātās garantijas, lai novērstu visa veida risku BMI skarošo ierobežojošo pasākumu apiešanai.
94 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka no šī sprieduma 85. un 86. punkta izriet, ka prasītāju skarošajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir divkāršs pamatojums, proti, pirmkārt, sākotnējais priekšlikums un, otrkārt, 2009. gada 1. oktobrī un 18. novembrī paziņotie pierādījumi. Šādos apstākļos kļūdas sākotnējā priekšlikumā iekļauto pamatojumu pārskatīšanā, pat ja tās pierādītu, neietekmē pamatojumu, kas balstīti uz šajos datumos paziņotajiem pierādījumiem, pārskatīšanas tiesiskumu.
95 Turklāt Padome norāda, ko neapstrīd prasītāja, ka pirms apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas dalībvalstu pārstāvniecības saņēma BMI un prasītājas iesniegtos apsvērumus, kādēļ šie apsvērumi varēja tikt ņemti vērā. Tāpat no Padomes 2009. gada 18. novembra, 2010. gada 11. maija un 28. oktobra, 2011. gada 5. decembra un 2012. gada 24. aprīļa vēstulēm izriet, ka pēdējā minētā pārbaudīja šos apsvērumus un ka tā atbildēja uz tiem, tajā skaitā attiecībā uz prasītājas piedāvātajām papildu garantijām.
96 Visbeidzot, kas attiecas uz šīm pēdējām garantijām, ir jāatgādina, kā tas tika konstatēts iepriekš 57. punktā, ka ierobežojošo pasākumu, kuri skar īpašumā esošu vienību, noteikšana ir nevis Padomes vērtējuma par risku, ko šī vienība varētu radīt attiecībā pret tās mātessabiedrību pieņemto ierobežojošo pasākumu apiešanai, rezultāts, bet gan tieši izriet no atbilstīgo Lēmuma 2010/413, Regulas Nr. 961/2010 un Regulas Nr. 267/2012 noteikumu, kā tos interpretē Savienības tiesa, īstenošanas. Šādos apstākļos Padomes veiktās ierobežojošo pasākumu pārskatīšanas ietvaros tai katrā ziņā nebija jāņem vērā prasītājas piedāvātās papildu garantijas, lai mazinātu attiecīgo pasākumu apiešanas risku.
97 Turklāt, kā uzskata prasītāja, no diplomātiskās sarakstes izriet, ka dalībvalstis, it īpaši Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, esot izjutušas spiedienu no Amerikas Savienoto Valstu valdības noteikt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz Irānas vienībām. Tā uzskata, ka šis apstāklis liekot apšaubīt noteikto pasākumu un to noteikšanas procedūras tiesiskumu.
98 Apstāklis, ka atsevišķas dalībvalstis esot izjutušas diplomātisku spiedienu, pat ja tas tiktu pierādīts, nenozīmē, ka tāds pats spiediens būtu īstenots saistībā ar Padomes pieņemtajiem tiesību aktiem vai tās veikto pārbaudi sakarā ar to pieņemšanu.
99 Šādos apstākļos ir jānoraida kā nepamatoti argumenti par kļūdu esamību, kuras ietekmējot prasītāju skarošo ierobežojošo pasākumu periodisko pārskatīšanu.
100 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida pirmais pamats un tādējādi visa prasība pilnībā, jo lūgums atcelt apstrīdētos tiesību aktus ar tūlītēju spēku ir zaudējis savu priekšmetu.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
102 Atbilstoši šā paša reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Melli Bank plc sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 20. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Par prasītājas prasījumu pielāgojumu pieņemamību
Par ceturtā pamata par kļūdu vērtējumā attiecībā uz BMI iesaistīšanos kodolieroču izplatīšanā pieņemamību
Par Padomes argumentu par pamatu par apgalvoto prasītājas pamattiesību pārkāpumu pieņemamību
Par lietas būtību
Par otro pamatu par kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, ka prasītāja ir BMI īpašumā vai BMI to kontrolē, un piekto pamatu par samērīguma principa pārkāpumu, tiesību uz īpašumu pārkāpumu un tiesību veikt saimniecisku darbību pārkāpumu
Par pirmo pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpums un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums
– Par iespēju prasītājai atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu
– Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, prasītājas tiesību uz aizstāvību un tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kas izriet no tā, ka prasītāja neesot saņēmusi pietiekamu informāciju par ierobežojošo pasākumu noteikšanu tai
– Par kļūdām, kuras ietekmējot prasītāju skarošo ierobežojošo pasākumu periodisko pārskatīšanu
Par tiesāšanās izdevumiem