VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 6. septembrī(*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu kodolieroču izplatīšanas novēršanai – Līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Kļūda vērtējumā
Lieta T‑493/10
Persia International Bank plc, Londona (Apvienotā Karaliste), ko sākotnēji pārstāvēja S. Gadhia, S. Ashley, solicitors, D. Anderson, QC, un R. Blakeley, barrister, pēc tam S. Ashley, S. Jeffrey, A. Irvine, solicitors, D. Wyatt, QC, un Blakeley,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un A. Vitro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv S. Boelaert un M. Konstantinidis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par lūgumu, pirmkārt, atcelt Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 195, 25. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmumu 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 281, 81. lpp.), Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP (OV L 319, 71. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 961/2010 (OV L 319, 11. lpp.), un Padomes 2012. gada 23. marta Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.), ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju, un, otrkārt, prasība atzīt, ka prasītājai nav piemērojams Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) 7. panta 2. punkta d) apakšpunkts, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 3. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
22 2010. gada 7. oktobrī iesniedzot Vispārējās tiesas kancelejā prasības pieteikumu, prasītāja cēla šo prasību.
23 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 5. novembrī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus pēc Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 pieņemšanas 2010. gada 25. oktobrī.
24 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 14. janvārī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam šajā tiesvedībā. Ar 2011. gada 8. marta rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos.
25 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 24. janvārī, prasītāja, pirmkārt, pielāgoja savus prasījumus pēc Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 pieņemšanas 2011. gada 1. decembrī un, otrkārt, lūdza, lai apstrīdētie akti attiecīgā gadījumā tiktu atcelti ar tūlītēju iedarbību.
26 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 23. aprīlī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus pēc Regulas Nr. 267/2012 pieņemšanas 2012. gada 23. martā.
27 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībniekiem uzdeva rakstveida jautājumus par to, kādi secinājumi šajā lietā ir jāizdara saistībā ar Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑380/09 P Melli Bank/Padome, par to, cik prasītajai ir direktoru un kāda ir to iecelšanas kārtība, kā arī par prasītājas ceturtā prasības pamata pieņemamību. Lietas dalībnieki atbildēja uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
28 Savā atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, kas tika Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2012. gada 8. jūnijā, prasītāja atteicās no savas prasības trešā pamata par Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta, Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta d) apakšpunkta, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta nesamērīgo un līdz ar to prettiesisko raksturu.
29 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2012. gada 3. jūlija tiesas sēdē.
30 Ar Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2012. gada 4. septembra rīkojumu tika atsākts mutvārdu process, lai lietas materiāliem pievienotu prasītājas apsvērumus par Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 19. jūlija rīkojumu lietā [C‑110/12 P(R)] Akhras/Padome un apkopotu pārējo lietas dalībnieku apsvērumus. Mutvārdu process tika atkārtoti pabeigts 2012. gada 4. oktobrī.
31 Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt ar tūlītēju iedarbību Lēmuma 2010/413 II pielikuma B tabulas 4. punktu, Īstenošanas Regulas Nr. 668/2010 pielikuma B tabulas 2. punktu Lēmuma 2010/644 pielikuma I sadaļas, B tabulas 4. punktu, Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma B tabulas 4. punktu, Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma I sadaļas B tabulas 4. punktu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;
– atzīt, ka Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta d) apakšpunkts, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts nav piemērojami prasītājai;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 Padomes un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
[..]
Par lietas būtību
[..]
Par pirmo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, tiesību uz aizstāvību un prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu
[..]
– Par prasītājas tiesību uz aizstāvību, un prasītājas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu, jo tā neesot saņēmusi pietiekamu informāciju saistībā ar tai piemēroto ierobežojošo pasākumu pieņemšanu
78 Prasītāja norāda, ka, lai gan tā bija izteikusi atkārtotus lūgumus sniegt informāciju, tā nav saņēmusi pietiekamu informāciju saistībā ar pret to un Bank Mellat noteikto ierobežojošo pasākumu pieņemšanu un tā tostarp neesot saņēmusi nevienu pierādījumu par apgalvoto Bank Mellat piedalīšanos kodolieroču izplatīšanā. Šajā ziņā tā uzsver priekšlikumu pieņemt ierobežojušus pasākumus, kas tai tika paziņots ar 2010. gada 13. septembra vēstuli, un tā priekšlikuma, kurš tai tika paziņots atbildes raksta uz repliku pielikumā, neatbilstošo raksturu, kā arī to, ka šī pēdējā priekšlikuma paziņošana ir bijusi novēlota.
79 Prasītāja no tā secina, ka šo pierādījumu paziņošana nav tai ļāvusi izteikt lietderīgus apsvērumus par ierobežojošu pasākumu noteikšanu gan pret prasītāju, gan Bank Mellat un ka šādi nevarēja tai nodrošināt lietas taisnīgu izskatīšanu.
80 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītājas argumentu pamatotību. Tā tostarp paskaidroja, ka, tiklīdz Padome saņēma to dalībvalstu, kuras bija izteikušas šo priekšlikumu, piekrišanu, tā uzreiz paziņoja prasītajai priekšlikumu pieņemt ierobežojušus pasākumus.
81 Pirmkārt, no pārbaudes, kas tika veikta šī sprieduma 62.–77. punktā, izriet, ka Padomes pirmais, ceturtais un piektais pamats, kuru tā izvirzīja pret Bank Mellat, kā arī pamatojums attiecībā uz prasītāju, kā tas izriet no apstrīdētajiem aktiem un prasītājai paziņotajiem priekšlikumiem pieņemt ierobežojušus pasākumus, ir pietiekami precīzs. Turpretī Padomes norādītā otrā, trešā, sestā un septītā pamata pret Bank Mellat vispārīgais raksturs ir kvalificējams par prasītājas tiesību uz aizstāvību, kā arī tās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
82 Otrkārt, ir jānorāda, ka 2010. gada 13. septembrī paziņotie priekšlikumi noteikt ierobežojušus pasākumus, tika paziņoti pirms Padomes noteiktā termiņa, kurā prasītāja var iesniegt savus apsvērumus, beigām 2010. gada 25. septembrī, tādējādi attiecībā uz prasītāju nevar konstatēt jebkādu tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
83 Turpretī priekšlikums, kas bija atbildes raksta uz repliku pielikumā, tika paziņots pēc iepriekš 82. punktā minētā termiņa beigām.
84 Šis Padomes arguments par attiecīgās dalībvalsts piekrišanas saņemšanu nevar tikt pieņemts. Ja Padome ir iecerējusi balstīties uz pierādījumiem, kurus ir sniegusi dalībvalsts, lai noteiktu ierobežojošus pasākumus pret kādu vienību, tai pirms šo pasākumu noteikšanas ir pienākums nodrošināt, ka attiecīgie fakti attiecīgajai vienībai tiek paziņoti laikus, lai tā varētu lietderīgi paust savu nostāju.
85 Tomēr ir jāuzskata, ka dokumenta, uz kuru ir pamatojusies Padome, lai pieņemtu vai paturētu spēkā ierobežojošus pasākumus attiecībā uz kādu vienību, novēlota paziņošana ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas attaisno iepriekš pieņemtu aktu atcelšanu tikai tad, ja tiek pierādīts, ka attiecīgos ierobežojošos pasākumus nevarētu pamatoti pieņemt vai paturēt spēkā tādēļ, ka novēloti paziņoto dokumentu būtu bijis jānoraida kā apsūdzošu pierādījumu.
86 Kā izriet no šī sprieduma 70. un 76. punkta, atbildes rakstam uz repliku pievienotajā priekšlikumā nav ietverti papildu pierādījumi attiecībā uz apstrīdētajiem aktiem un 2010. gada 13. septembrī paziņotajiem priekšlikumiem, no tā izriet, ka šī pierādījuma kā apsūdzoša pierādījuma noraidīšana nevar ietekmēt pret prasītāju noteikto ierobežojošo pasākumu pieņemšanas un to paturēšanas spēkā pamatotību. Šādos apstākļos iepriekš minētā priekšlikuma novēlota paziņošana nav pamats Lēmuma 2010/413, Īstenošanas Regulas Nr. 668/2010, Lēmuma 2010/644 un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanai.
87 Treškārt, attiecībā uz pierādījumu nepaziņošanu ir jānorāda, ka saskaņā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu Padomei nav pienākuma paziņot citus pierādījumus, kā vien tos, kuri ir tās lietas materiālos. Šajā lietā Padome izklāsta, ko neapstrīd prasītāja, ka tās lietas materiālos nav papildu pierādījumu par Bank Mellat vai pašas prasītājas piedalīšanos kodolieroču izplatīšanā. Šādos apstākļos Padomei nevar pārmest, ka, nepaziņojot šādus pierādījumus, tā ir pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību un tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
[..]
Par otro pamatu par kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, ka prasītāja ir Bank Mellat īpašumā vai tās kontrolē
101 Prasītāja apgalvo, ka tā nav Bank Mellat kontrolē un tā tai nepieder Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta d) apakšpunkta, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkta, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta izpratnē.
102 Iesākumā ir jānorāda, ka Vispārējās tiesas vērtējums attiecas vienīgi uz faktu, ka Bank Mellat īpašumā ir 60 % prasītājas kapitāldaļu. Tiesa, ka kopš 2012. gada 24. janvāra saskaņā ar Lēmumu 2010/413, Regulu Nr. 961/2010 un Regulu Nr. 267/2012 ierobežojoši pasākumi ir noteikti arī pret Bank Tejarat, kas ir vēl viena prasītājas akcionāre. Tomēr Padome uz šo faktu pirmoreiz atsaucās tiesas sēdē, un tostarp tas nav iekļauts apstrīdēto aktu pamatojumā. Līdz ar to šo faktu nevar ņemt vērā saistībā ar šo aktu tiesiskuma pārbaudi.
103 Saskaņā ar judikatūru, ja vienības, kas ir atzīta par tādu, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, līdzekļi tiek iesaldēti, pastāv ievērojams risks, ka tā izdarīs spiedienu uz vienībām, kas ir tās īpašumā vai ko tā kontrolē, lai apietu tai piemērotos pasākumus. Tādēļ šo vienību naudas līdzekļu iesaldēšana, kas Padomei ir jāveic atbilstoši Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta d) apakšpunktam, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktam, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktam un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktam, ir nepieciešama un piemērota, lai nodrošinātu noteikto pasākumu efektivitāti un garantētu to, ka šie pasākumi netiek apieti (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 27. punktā minēto spriedumu lietā Melli Bank/Padome, 39. un 58. punkts).
104 Tāpat, ja kāda vienība pilnībā pieder vienībai, kura uzskatāma par tādu, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktais piederības nosacījums ir izpildīts (pēc analoģijas skat. iepriekš 27. punktā minēto spriedumu lietā Melli Bank/Padome, 79. punkts). Šis pats secinājums ir jāattiecina uz vienībai, kura tiek uzskatīta par tādu, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, “piederošas” vienības jēdzienu, kas ir minēts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā.
105 Lai gan ir iepriekš minētais, netiek apstrīdēts, ka Bank Mellat pieder tikai 60 % prasītājas kapitāldaļu.
106 Šādos apstākļos pretēji tam, ko apgalvo Padome un Komisija, iepriekš 104. punktā minētais judikatūras noteikums nav piemērojams, jo 60 % prasītājas kapitāldaļu kontrole pati par sevi nenozīmē, ka ir izpildīts iepriekš 104. punktā minētajās normās paredzētais nosacījums par “kontroli” vai “piederēšanu”.
107 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā lietas apstākļus un tostarp apmēru kādā [prasītāja] pieder Bank Mellat, pastāv ievērojams risks, ka [tā] ietekmēs prasītāju, lai apietu ierobežojošos noteikumus, kas ir noteikti pret to (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 27. punktā minēto spriedumu lietā Melli Bank/Padome, 40. punkts).
108 Padome, ko atbalsta Komisija, apgalvo, ka tas tā ir, jo, tā kā Bank Mellat ir vairākuma akcionāre, kam pieder 60 % prasītājas kapitāldaļu, tā var iecelt un atcelt tās direktorus.
109 Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka prasītajai ir septiņi direktori, no kuriem divi ir neatkarīgi direktori, kuri neveic nekādas izpildfunkcijas.
110 Protams, taisnība, ka gan saskaņā ar piemērojamo Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu, gan prasītājas statūtiem tās direktorus ieceļ ar parastu akcionāru kopsapulces lēmumu, ko pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu.
111 Pat ja tas tā ir, pirmām kārtām no prasītājas sniegtajiem pierādījumiem, kuru patiesumu neapstrīd pārējās lietas dalībnieces, izriet, ka atbilstoši nolīgumam prasītājas akcionāru starpā tikai četrus no tās direktoriem izvēlas Bank Mellat, atlikušos trīs izvēlas Bank Tejarat.
112 Turklāt viens no četriem direktoriem, ko izvēlas Bank Mellat, ir neatkarīgs direktors, kuram nav izpildu pilnvaru. No prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka pastāvības nosacījums, kura ievērošanu uzrauga FSA [Finanšu uzraudzības iestāde, Apvienotā Karaliste], izsniedzot atļauju sabiedrības direktoriem, tostarp nozīmē to, ka minētais direktors nekādi nav saistīts ar prasītājas akcionāriem, tostarp Bank Mellat.
113 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Bank Mellat var ietekmēt, lielākais, trīs no septiņiem pašreizējiem prasītājas direktoriem, proti, to mazākumu.
114 Padome tiesas sēdē turklāt šajā ziņā apgalvoja, ka neatkarīgie direktori nepiedalās prasītājas ikdienas pārvaldībā, jo tie neveic izpildfunkcijas.
115 Tomēr ir jānorāda, ka attiecībā uz direktoru pieņemtajiem kopīgajiem lēmumiem prasītājas statūtos nav paredzētas atšķirības starp izpilddirektoriem ar un bez reālām izpildfunkcijām saistībā ar noteikumiem par kvorumu vai balsošanas tiesībām. Līdz ar to šajā ziņā izpilddirektoru bez izpildfunkcijām statuss ir vienāds ar izpilddirektoru ar šādām funkcijām statusu.
116 Turklāt, ciktāl Padomes argumentācija ir jāsaprot tādējādi, ka tā ir par ietekmi, ko daži Bank Mellat izvēlētie prasītājas direktori individuāli var īstenot pār prasītāju, veicot izpildfunkcijas, to nevar ņemt vērā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis apstāklis nav minēts apstrīdēto aktu pamatojumā. Otrkārt, attiecīgā argumentācija nav pietiekami precīza, jo Padome nav norādījusi ne attiecīgo direktoru personas datus, ne precīzas to veiktās funkcijas, ne arī specifisku risku, ko šis apstāklis rada pret Bank Mellat noteikto ierobežojošo pasākumu efektivitātei.
117 Otrām kārtām ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka, ieceļot katru jaunu prasītājas direktoru, ir jāsaņem FSA atļauja. Tātad Bank Mellat nevar brīvi grozīt prasītājas direktoru skaitu un veidu, tostarp atceļot no amata neatkarīgos direktorus.
118 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka šīs lietas īpašajos apstākļos fakts, ka Bank Mellat pieder 60 % prasītājas kapitāldaļu, nav pamats uzskatīt, ka ir izpildīts nosacījums par “kontroli” vai “piederēšanu”, kas paredzēts Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkta d) apakšpunktā, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā.
119 Līdz ar to tas vien, ka 60 % prasītājas kapitāldaļu pieder Bank Mellat, nav pamats pret prasītāju noteikt un paturēt spēkā ierobežojošus pasākumus.
120 Ciktāl tas, ka 60 % prasītājas kapitāldaļu pieder Bank Mellat, ir vienīgais apstāklis, ko Vispārējā tiesa var ņemt vērā, otrais prasības pamats ir jāapmierina un tātad jāatceļ Lēmums 2010/644, Regula Nr. 961/2010, Lēmums 2011/783, Īstenošanas regula Nr. 1245/2011 un Regula Nr. 267/2012, ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju. Nav vajadzības izskatīt, pirmkārt, pārējos prasītājas izvirzītos argumentus saistībā ar otro pamatu un, otrkārt, piekto pamatu.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt, ciktāl tie attiecas uz Persia International Bank plc:
– Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP, II pielikuma B tabulas 4. punktu;
– Padomes 2010. gada 26. jūlija Īstenošanas Regulas (ES) Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu, pielikuma B tabulas 2. punktu;
– Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmuma 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, pielikuma B tabulas I sadaļas 4. punktu;
– Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007, VIII pielikuma B tabulas 4. punktu;
– Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP;
– Padomes 2011. gada 1. decembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011, ar kuru īsteno Regulu Nr. 961/2010;
– Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas Nr. 961/2010 atcelšanu IX pielikuma I sadaļas B tabulas 4. punktu;
2) Lēmums 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un tad ar Lēmumu 2011/783, attiecībā uz Persia International Bank paliek spēkā, līdz stājas spēkā Regulas Nr. 267/2012 atcelšana;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Persia International Bank tiesāšanās izdevumus;
5) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. septembrī.
[Paraksti]