Lieta T‑492/10

Melli Bank plc

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu, lai novērstu kodolieroču izplatīšanu – Līdzekļu iesaldēšana – Vienība, kuras mātesuzņēmums atzīts par tādu vienību, kura ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā – Iebilde par prettiesiskumu – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 20. februāra spriedums

1.      Procedūra – Lēmums vai regula, ar kuru tiesvedības laikā tiek aizstāts apstrīdētais akts – Jauns elements – Sākotnējo prasījumu un pamatu paplašināšana

2.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Tādu personu, vienību vai struktūru līdzekļu iesaldēšana, kuras Padome ir apzinājusi kā tādas, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā – Pienākums šo pasākumu attiecināt uz vienībām, kas pieder vai kuras kontrolē šāda vienība – Piederošas vai kontrolētas vienības statuss – Atbilstošo Savienības tiesību piemērošana – Padomes novērtējuma brīvības neesamība

(Padomes Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunkts un Padomes Regulas Nr. 267/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkts; Padomes Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

3.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Minimālās prasības

(LESD 296. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punkts un Padomes Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. punkts; Padomes Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punkts)

4.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Pienākums paziņot apsūdzošus elementus – Piemērojamība

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. un 6. punkts)

5.      Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Tiesības piekļūt dokumentiem – Tiesības, kas ir pakļautas nosacījumam par atbilstoša lūguma izteikšanu Padomei

(Padomes Regulas Nr. 423/2007, Nr. 961/2010 un Nr. 267/2012; Padomes Lēmums 2010/413)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 42. punktu)

2.      Ja vienības, kas ir apzināta kā tāda, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, līdzekļi tiek iesaldēti, pastāv ievērojams risks, ka tā izdarīs spiedienu uz vienībām, kas ir tās īpašumā vai ko tā kontrolē, lai apietu to skarošo pasākumu iedarbību. Tādēļ, kas attiecas uz tādiem ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu kā tās vienību līdzekļu iesaldēšana, kas noteikta ar Padomes Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu, Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, tā ir nepieciešama un piemērota, lai nodrošinātu noteikto pasākumu efektivitāti un garantētu to, ka šie pasākumi netiek apieti. Turklāt, ja kāda vienība pilnībā pieder vienībai, kura uzskatāma par tādu, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktais piederības nosacījums ir izpildīts. Šis pats secinājums ir jāattiecina uz vienībai, kura tiek uzskatīta par tādu, kas piedalās kodolieroču izplatīšanā, “piederošas” vienības jēdzienu, kas ir Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā. No tā izriet, ka ierobežojošu pasākumu noteikšana vienībai, kura pilnībā ir īpašumā vai pilnībā pieder vienībai, kura tiek uzskatīta par kodolieroču izplatīšanas dalībnieci, neizriet no Padomes vērtējuma attiecībā uz risku, ko tā rada, lai apietu pret mātesuzņēmumu noteiktos ierobežojošos pasākumus, bet tieši izriet no atbilstīgo Lēmuma 2010/413, Regulas Nr. 961/2010 un Regulas Nr. 267/2012 noteikumu ieviešanas, kā tos interpretē Savienības tiesa.

(sal. ar 55.–57. un 96. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 67.–69. punktu)

4.      Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips prasa, pirmkārt, lai pārkāpumu pamatojošie pierādījumi, ar kuriem pamatots attiecīgajai struktūrai nelabvēlīgais lēmums, tai tiktu paziņoti. Otrkārt, tai ir jābūt iespējai lietderīgi paust savu viedokli par šiem pierādījumiem.

Tātad attiecībā uz sākotnējo aktu, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības līdzekļi, ja vien nav imperatīvu apsvērumu, kuri attiecas uz Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību veidošanu, kas to neļautu, pārkāpumu pamatojošie pierādījumi ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai iespējami ātrāk pēc tā pieņemšanas. Pēc attiecīgās vienības pieprasījuma tai ir arī tiesības pēc akta pieņemšanas paust savu viedokli par šiem pierādījumiem. Ar tādām pašām atkāpēm pirms visiem turpmākiem lēmumiem par līdzekļu iesaldēšanu attiecīgajai vienībai principā ir jāpaziņo par jauniem pārkāpumu pamatojošiem pierādījumiem un jādod jauna iespēja paust savu nostāju.

Turklāt, kas attiecas uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, tas paredz, ka attiecīgajai Savienības iestādei ierobežojošā pasākuma pamatojums attiecīgajai vienībai ir jāpaziņo cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad šāds pasākums ir noteikts, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs noteikšanas, lai attiecīgā vienība paredzētajā termiņā varētu izmantot savas pārsūdzības tiesības. Šī pienākuma paziņot pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ļautu ierobežojošo pasākumu adresātiem pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums.

(sal. ar 71., 72. un 74. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 73. punktu)