VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2023. gada 22. novembrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Lēmumu atcelšanas vai reģistra ierakstu anulēšanas procedūra – Tāda lēmuma atcelšana, kurā ir acīmredzama EUIPO izdarīta kļūda – Licenču ierakstīšana reģistrā attiecībā uz grafiskām preču zīmēm “LAPLANDIA Land of purity” u.c. – Licences reģistrācijas nosacījumi – Pierādījums par to, ka reģistrētais īpašnieks ir piešķīris licenci – Jēdziens “skaidra EUIPO izdarīta kļūda” – Regulas (ES) 2017/1001 27. panta 1. punkta otrais teikums – Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta pirmais teikums
Lietā T‑679/22
Oy Shaman Spirits Ltd, Tirneve [Tyrnävä] (Somija), ko pārstāv R. Almaraz Palmero, advokāte,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv E. Markakis, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Global Drinks Finland Oy, Helsinki (Somija), ko pārstāv T. Talvitie, advokāts,
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs F. Šalīns [F. Schalin], tiesneši G. Šteinfate [G. Steinfatt] (referente) un D. Kukovecs [D. Kukovec],
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā, ka trīs nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Oy Shaman Spirits Ltd, lūdz atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2022. gada 14. septembra lēmumu lietā R 909/2021‑1 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Laikposmā no 2008. līdz 2016. gadam Brandavid Oy reģistrēja šādas Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes (turpmāk tekstā – “attiecīgās preču zīmes”):
– Eiropas Savienības grafisku preču zīmi, kas reģistrēta 2008. gada 15. septembrī ar numuru 6 491 914 un kas apzīmē 32. un 33. klasē ietilpstošas preces pārskatītā un grozītā 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīguma par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām izpratnē, un kas attēlota šādi:
– Eiropas Savienības grafisku preču zīmi, kas 2009. gada 20. oktobrī reģistrēta ar numuru 7 087 281 attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 32. un 33. klasē, un kas attēlota šādi:
– Eiropas Savienības grafisku preču zīmi, kas 2016. gada 29. februārī reģistrēta ar numuru 14 786 883 attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 31., 32. un 33. klasē, un kas ir attēlota šādi:
3 Attiecīgo preču zīmju nodošana personai, kas iestājusies lietā, Global Drinks Finland Oy, tika ierakstīta reģistrā 2017. gada 5. janvārī.
4 Ar 2020. gada 6. jūlijā iesniegtu pieteikumu, tostarp par vienošanos, kas noslēgta starp prasītāju un Brandavid Oy (turpmāk tekstā – “licences līgums”), prasītāja lūdza EUIPO par labu tai Eiropas Savienības preču zīmju reģistrā reģistrēt ekskluzīvu licenci saistībā ar attiecīgajām preču zīmēm.
5 2020. gada 27. jūlijā par EUIPO reģistru atbildīgā struktūrvienības paziņoja prasītājai un personai, kas iestājusies lietā, licences reģistrāciju, kas veikta pēc prasītājas pieteikuma saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 111. pantu.
6 Ar 2020. gada 12. un 19. oktobra vēstulēm persona, kas iestājusies lietā, norādīja, ka tā nepiekrīt licences reģistrācijai.
7 2020. gada 25. novembrī par reģistru atbildīgā struktūrvienība paziņoja par licences reģistrācijas atsaukšanu, ja vien prasītāja neiesniegs pierādījumus, ka persona, kas iestājusies lietā, piekrīt licences reģistrācijai.
8 2020. gada 22. decembrī prasītāja iesniedza sešus dokumentus, lai pierādītu, ka persona, kas iestājusies lietā, ir piekritusi licences līgumam.
9 Ar 2021. gada 18. marta lēmumu, kas pamatots ar Regulas 2017/1001 103. panta 1. punktu, par reģistru atbildīgā struktūrvienība anulēja licences ierakstu Eiropas Savienības Preču zīmju reģistrā.
10 2021. gada 14. maijā prasītāja pārsūdzēja par reģistru atbildīgās struktūrvienības lēmumu.
11 2022. gada 14. septembrī Apelācijas pirmā padome pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību. Tā uzskatīja, ka vienīgais pierādījums, kas iesniegts kopā ar reģistrācijas pieteikumu, ir licences līgums, ko Brandavid Oy un prasītāja parakstīja 2016. gadā un kurā persona, kas iestājusies lietā, nekad nav bijusi puse. Tā kā nav nekādu pierādījumu, kas ļautu pierādīt licences, kuru ir piešķīrusi vai apstiprinājusi persona, kas iestājusies lietā, kā attiecīgo preču zīmju reģistrētā īpašniece, esamību, 2020. gada 27. jūlijā veiktā licences reģistrācija esot skaidra [acīmredzama] Biroja izdarīta kļūda Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta izpratnē un tas pamatojot tās anulēšanu. Jautājumam par to, vai persona, kas iestājusies lietā, reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī zināja par minēto licences līgumu, neesot nozīmes, jo persona, kas iestājusies lietā, neesot trešā persona, un juridiskie argumenti un pierādījumi saistībā ar Somijas tiesībām nevar atspēkot faktisko secinājumu, ka persona, kas iestājusies lietā, nav piekritusi šim licences līgumam.
Lietas dalībnieku prasījumi
12 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ITSB un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies procesā Apelācijas padomē.
13 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja tiks rīkota tiesas sēde.
14 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies procesā Apelācijas padomē.
Juridiskais pamatojums
15 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz Regulas 2017/1001 25.–27. panta pārkāpumu, otrais attiecas uz šīs regulas 19. un 20. panta pārkāpumu un trešais attiecas uz minētās regulas 103. panta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu par Regulas 2017/1001 25.–27. panta pārkāpumu
16 Prasītāja būtībā pārmet Apelācijas padomei, ka tā nav ievērojusi licences līgumu, ar kuru tā ir saņēmusi licenci uz attiecīgajām preču zīmēm atbilstoši Regulas 2017/1001 25. panta 1. punktam, un nav ievērojusi tiesības reģistrēt šo licenci atbilstoši minētās regulas 26. panta 1. punktam. Tā precizē, ka licences līgumu 2016. gadā parakstīja Brandavid Oy, kas tolaik bija attiecīgo preču zīmju īpašniece, un ka tā prasītājai skaidri piešķīra līgumiskās tiesības izmantot minētās preču zīmes un tikt reģistrētai kā ekskluzīvās licences īpašniecei. Šo preču zīmju nodošanas reģistrācijas brīdī, proti, 2017. gadā, persona, kas iestājusies lietā, esot uzzinājusi par šā licences līguma esamību, tādējādi tā esot akceptējusi ekskluzīvās licences piešķiršanu prasītājai.
17 Turklāt prasītāja uzskata, ka ekskluzīvā licence tai esot tikusi piešķirta neatkarīgi no īpašumtiesībām uz attiecīgajām preču zīmēm.
18 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
19 Saskaņā ar Regulas 2017/1001 25. panta 5. punktu pēc kādas puses lūguma licences piešķiršanu vai nodošanu attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi ieraksta reģistrā un publicē.
20 Saskaņā ar Regulas 2017/1001 26. panta 1. punktu minētās regulas 20. panta 5. punktu un saskaņā ar šo tiesību normu pieņemtos noteikumus mutatis mutandis piemēro minētās regulas 25. panta 5. punktā minētās licences reģistrācijai.
21 Regulas 2017/1001 20. panta 5. punktā ir paredzēts, ka nodošanas reģistrācijas pieteikumā ietver konkrētu informāciju, kā arī dokumentus, kas pienācīgi pierāda nodošanu saskaņā ar 2. un 3. punktu, un minētajā 3. punktā ir prasīts, ka “ES preču zīmi nodod rakstveidā, un tam nepieciešams līguma pušu paraksts, izņemot, ja tas notiek tiesas sprieduma rezultātā; pretējā gadījumā tā nav spēkā”.
22 Turklāt Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2018/626 (2018. gada 5. marts), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/1001 par Eiropas Savienības preču zīmi, un atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2017/1431 (OV 2018, L 104, 37. lpp.), 13. panta 3. punkta a), c) un d) apakšpunktā, kas mutatis mutandis ir piemērojami licencēm saskaņā ar Regulas 2017/1001 20. panta 6. punkta b) apakšpunktu un 26. panta 1. punktu, ir precizēts, ka reģistrētā īpašnieka paraksts vai piekrišana ir priekšnosacījums derīgai licences piešķiršanai.
23 Anulējot licences reģistrāciju, EUIPO ir pareizi piemērojis Regulas 2017/1001 25. un 26. pantu, lasot tos kopsakarā ar tiesību normām, uz kurām ir atsauce minētajos pantos. Licences līgumā nebija minēta persona, kas iestājusies lietā, kas bija licences pieteikuma iesniegšanas un reģistrācijas brīdī reģistrētais īpašnieks, un tajā nav arī tās paraksta. Agrākajam reģistrētajam īpašniekam vairs nebija tiesību dot attiecīgajās tiesību normās prasīto piekrišanu.
24 EUIPO pamatoti paskaidro, ka piemērojamajās tiesību normās tiesiskās drošības apsvērumu dēļ ir prasīts, lai reģistrētais īpašnieks aktīvi paustu savu vēlmi piešķirt licenci, proti, vai nu tieši iesniedzot EUIPO licences reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Regulas 2017/1001 26. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Īstenošanas regulas 2018/626 13. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu, vai arī parakstot paziņojumu, līgumu vai standarta veidlapas atbilstoši minētās īstenošanas regulas 13. panta 3. punkta c) un d) apakšpunktam.
25 Prasītājas izvirzītie argumenti nevar atspēkot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
26 Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru attiecīgo preču zīmju nodošanas reģistrācijas brīdī personai, kas iestājusies lietā, un Brandavid Oy bija zināms par licences līguma esamību, ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka personas, kas iestājusies lietā, tiesību priekšteča piešķirtā licence ir uz to attiecināma saskaņā ar Regulas 2017/1001 27. panta 1. punkta otro teikumu, no tā tomēr neizriet EUIPO pienākums reģistrēt šo licenci. Proti, apstrīdētā lēmuma tiesiskums ir atkarīgs tikai no piemērojamajās tiesību normās paredzētajiem formālajiem nosacījumiem. Tā kā šie nosacījumi šajā lietā neesot izpildīti (skat. šā sprieduma 23. punktu), apstrīdētais lēmums nevar tikt atcelts arī tādēļ vien, ka tieši persona, kas iestājusies lietā, ir vērsusi EUIPO uzmanību uz reģistrācijas nosacījumu neievērošanu.
27 Pat pieņemot, ka licence var palikt spēkā vai piešķirt tiesības atbilstoši valsts tiesībām, kas piemērojamas licences līgumam pēc attiecīgās preču zīmes nodošanas, ciktāl Brandavid Oy un persona, kas iestājusies lietā, būtu veikušas minēto nodošanu, pilnībā zinot par licenci, kā to apgalvo prasītāja, šī materiālo tiesību situācija nevar ietekmēt reģistrācijas tiesības, kas atbilst formālai pieejai, kura ir skaidri kodificēta piemērojamām tiesību normām, kuru formulējums neatstāj nekādu interpretācijas brīvību. Prasītāja joprojām var īstenot savas no materiālajām tiesībām izrietošās tiesības valsts tiesās. Šajā ziņā EUIPO pamatoti ir norādījis, ka ir iespējams, ka eventuālais minētā licences līguma un tā tiesību pārņēmējiem piemērojamās klauzulas pārkāpums varētu izraisīt otras līgumslēdzējas puses līgumisko atbildību, tomēr šis līgumiskais aspekts nevar ietekmēt reģistrācijas pieteikuma izskatīšanu.
28 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu par Regulas 2017/1001 19. un 20. panta pārkāpumu
29 Prasītāja no Regulas 2017/1001 19. panta 1. punkta secina, ka strīdiem par attiecīgo preču zīmju reģistrāciju piemērojamās tiesības ir Somijas valsts tiesības, ņemot vērā, ka pašas, personas, kas iestājusies lietā, un Brandavid Oy juridiskās adreses ir Somijā.
30 Taču, pirmkārt, Somijas tiesībās līgumam neesot prasīta rakstveida forma, un, otrkārt, saskaņā ar Somijas tiesībām neesot nozīmes tam, vai persona, kas iestājusies lietā, 2016. gadā ir parakstījusi licences līgumu, ņemot vērā, ka pēdējā minētā esot pārņēmusi Brandavid Oy tiesības pēc tam, kad pilnībā tika nodotas reģistrā jau ierakstītās preču zīmes tiesības, vienlaikus zinot, ka pastāv minētais licences līgums. Jaunajiem preču zīmju īpašniekiem būtu jāievēro iepriekšējo līgumu klauzulas, ko iepriekšējie preču zīmju īpašnieki noslēguši ar minēto preču zīmju licenču īpašniekiem.
31 Turklāt prasītāja kritizē apstrīdētā lēmuma 21. punktā ietverto Apelācijas padomes apsvērumu, saskaņā ar kuru tā nekad neesot iesniegusi preču zīmju, kuru īpašniece bija Brandavid Oy un kuras vēlāk tika nodotas personai, kas iestājusies lietā, sarakstu. Tā apgalvo, ka šis saraksts bija ietverts Apelācijas padomē iesniegtās apelācijas sūdzības pamatojuma 1. pielikumā.
32 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
33 Vispirms ir jānorāda, kā to dara EUIPO, ka Regulas 2017/1001 19. panta 1. punkts, kurā ir atsauce uz tās dalībvalsts tiesībām, kurā atrodas Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka juridiskā adrese, ir piemērojams tikai tad, “ja vien 20. līdz 28. pantā nav noteikts citādi”. Taču licences, kas attiecas uz Eiropas Savienības preču zīmi, ierakstīšanu Eiropas Savienības preču zīmju reģistrā autonomi reglamentē Savienības tiesības, kas izklāstītas minētās regulas 25.–28. pantā un Īstenošanas regulas 2018/626 13. pantā.
34 No tā izriet, ka jautājumam par to, vai Somijas tiesībās ir noteiktas formas prasības attiecībā uz licences līgumu vai ar kādiem nosacījumiem šāds līgums ir saistošs arī attiecīgo preču zīmju tiesību pārņēmējam, nav nozīmes attiecībā uz jautājumu par to, vai licences reģistrācija par labu prasītājai Eiropas Savienības preču zīmju reģistrā bija pareiza vai ne. Tādējādi prasītājas argumenti, kas balstīti uz Somijas tiesībām, nevar atspēkot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu attiecībā uz licences reģistrācijas nosacījumiem.
35 Turklāt prasītājas kritika attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 21. punktā ietverto Apelācijas padomes apsvērumu ir neefektīva, jo, kā to pamatoti ir norādījis EUIPO, runa ir par Apelācijas padomes ad abundantiam apsvērumu. Proti, apstrīdētais lēmums galvenokārt ir balstīts uz konstatējumu, ka prasītāja nav pierādījusi, ka reģistrētais īpašnieks tai ir piešķīris licenci. Šis konstatējums nav atkarīgs no jautājuma par to, kādas preču zīmes ir tikušas licencētas.
36 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu par Regulas 2017/1001 103. panta pārkāpumu
37 Prasītāja pārmet EUIPO, ka tas esot pārsniedzis savas pilnvaras. Tās ieskatā EUIPO nav izlabojis nevienu kļūdu. EUIPO esot pārsniedzis savu kompetenci, pieņemot lēmumu par licences līguma reģistrācijas atsaukšanu, kas bija pareizs un Somijas tiesībām atbilstošs. EUIPO esot bijis jāpiemēro Somijas tiesības saskaņā ar Regulas 2017/1001 19. pantu, nevis jāpiemēro minētās regulas 103. pants.
38 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
39 Saskaņā ar Regulas 2017/1001 103. panta 1. punkta pirmo teikumu, “ja Birojs reģistrā ir izdarījis ierakstu vai pieņēmis lēmumu, kurā ir skaidra [acīmredzama] Biroja izdarīta kļūda, tas nodrošina, lai ieraksts tiktu anulēts vai lēmums atcelts”.
40 Pirmkārt, kā pamatoti norāda EUIPO, kā arī persona, kas iestājusies lietā, 2020. gada 27. jūlijā anulētajā ierakstā bija acīmredzama EUIPO izdarīta kļūda. Šī kļūda slēpjas apstāklī, ka ierakstīšana reģistrā tika akceptēta, pamatojoties uz dokumentiem, kas neatbilst piemērojamajā tiesiskajā regulējumā noteiktajām prasībām (skat. šā sprieduma 23. punktu). Reģistrācijas pieteikumam pievienotajā licences līgumā nebija ietverts neviens pierādījums par licenci, ko būtu piešķīris attiecīgo preču zīmju reģistrētais īpašnieks. Šajā ziņā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 15. punktā ir pareizi konstatējusi, ka prasītāja nav pierādījusi, ka licence ir tikusi piešķirta ar šo preču zīmju īpašnieka piekrišanu.
41 Otrkārt, Apelācijas padomei nebija jāpiemēro valsts tiesības, ņemot vērā, ka ar Eiropas Savienības preču zīmi saistītas licences ierakstīšanas Eiropas Savienības preču zīmju reģistrā process autonomi ir reglamentēts Savienības tiesībās ar Regulas 2017/1001 25.–28. pantu un Īstenošanas regulas 2018/626 13. pantu (skat. šā sprieduma 33. punktu).
42 Treškārt, ir jānoraida prasītājas pārmetums, ka Apelācijas padome ir pārsniegusi savas pilnvaras, atceļot lēmumu, kas saskaņā ar Somijas tiesībām nav acīmredzami kļūdains, bet gan pareizs.
43 Proti, no judikatūras izriet, ka EUIPO nav jāpārbauda Eiropas Savienības preču zīmju nodošanas spēkā esamība un tiesiskās sekas saskaņā ar valsts tiesībām. Izskatot pieteikumu reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmes nodošanu, EUIPO kompetencē principā ietilpst tikai Regulas 2017/1001 20. pantā un Īstenošanas regulas 2018/626 13. pantā paredzēto formālo nosacījumu pārbaude un tā neietver to jautājumu vērtējumu pēc būtības, kuri var rasties piemērojamo valsts tiesību ietvaros (spriedums, 2021. gada 22. septembris, Marina Yachting Brand Management/EUIPO – Industries Sportswear (“MARINA YACHTING”), T‑169/20, EU:T:2021:609, 61. punkts). Ja licences reģistrācija tiek veikta saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā nodošana, šī judikatūra mutatis mutandis ir jāpiemēro šajā lietā (skat. šā sprieduma 20. punktu).
44 Tādējādi prasības trešais pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
46 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem, tostarp nepieciešamos izdevumus, kas radušies saistībā ar procesu Apelācijas padomē un kas saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu tiek uzskatīti par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem.
47 Savukārt, tā kā EUIPO ir lūdzis piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai tiesas sēdes rīkošanas gadījumā, ir jānolemj, ka EUIPO sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, jo tiesas sēde netika rīkota.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Oy Shaman Spirits Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies Global Drinks Finland Oy, ieskaitot tos, kas tai radušies Apelācijas padomē.
3) EUIPO sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 22. novembrī.
[Paraksti]