VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2021. gada 6. oktobrī (*)
Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – ECB uzticētie īpašie uzraudzības uzdevumi – Lēmums par kredītiestādes licences anulēšanu – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā pieņemto tiesību aktu pārkāpumi – Pieņemamība – Iesaistīto dalībvalstu kompetento iestāžu (VKI) un ECB pilnvaras vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM) – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Tiesiskā drošība – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietās T‑351/18 un T‑584/18
Ukrselhosprom PCF LLC, Solone (Ukraina),
Versobank AS, Tallina (Igaunija),
ko pārstāv O. Behrends, advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv C. Hernández Saseta un G. Marafioti, pārstāvji, un B. Schneider, advokāts,
atbildētāja,
kuru atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Steiblytė, D. Triantafyllou un A. Nijenhuis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt, pirmkārt, ECB 2018. gada 26. marta lēmumu ECB-SSM-2018-EE-1 WHD-2017‑0012, otrkārt, ECB 2018. gada 17. jūlija lēmumu ECB-SSM-2018-EE-2 WHD-2017‑0012, ar ko aizstāj lēmumu ECB-SSM-2018-EE-1 WHD-2017‑0012, ar kuru ECB anulēja Versobank licenci darboties kā kredītiestādei, un, treškārt, 2018. gada 14. augusta lēmumu ECB/SSM/2018‑EE‑3 par procesa izmaksām saistībā ar pārskatīšanas procedūru,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira] (referente), tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias], M. Kančeva [M. Kancheva], B. Berke [B. Berke] un T. Perišina [T. Perišin],
sekretārs P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 25. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Tiesvedības priekšvēsture
1 Versobank AS, otrā prasītāja, ir Igaunijā reģistrēta kredītiestāde. Tās galvenā akcionāre ir Ukrselhosprom PCF LLC, pirmā prasītāja, kuras līdzdalība Versobank kapitālā ir 85,2622 %.
2 Otrā prasītāja tika klasificēta kā mazāk nozīmīga iestāde saskaņā ar 6. pantu Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “VUM regula”).
3 Tā kā otrā prasītāja ir mazāk nozīmīga iestāde, tai tika piemērota prudenciālā uzraudzība, ko īstenoja Finantsinspektsioon (turpmāk tekstā – “FSA”, Igaunija), kura rīkojas kā valsts kompetentā iestāde (turpmāk tekstā – “VKI”) VUM regulas 2. panta 2. punkta nozīmē. Turklāt šīs pēdējās minētās iestādes kompetencē tostarp bija pārraudzīt, vai tiek izpildīti noteikumi, kas attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu (turpmāk tekstā – “NILL/TFN”).
4 Sākot no 2015. gada, FSA bija konstatējusi, ka otrā prasītāja regulāri izdara pārkāpumus saistībā ar to, ka, pirmkārt, tai ir neefektīvs NILL/TFN režīms attiecībā uz to, kā tā pārvalda ar savu uzņēmējdarbības modeli saistītos riskus, un, otrkārt, tai ir izstrādāta neatbilstīga NILL/TFN pārvaldības kārtība.
5 FSA veica vairākas pārbaudes uz vietas. Pirmā pārbaude notika no 2015. gada 13. aprīļa līdz 12. jūnijam.
6 Ņemot vērā konstatēto pārkāpumu regularitāti, FSA pēc tam, kad bija nosūtījusi vairākus paziņojumus otrajai prasītājai ievērot normatīvo aktu prasības, 2016. gada 8. augustā pieņēma rīkojumu.
7 Attiecīgajā rīkojumā, saskaņā ar kuru bija nekavējoties jānovērš 2015. gadā uz vietas veiktajā pārbaudē konstatētie trūkumi, tika norādīts otrajai prasītājai veikt šādus pasākumus: pirmkārt, īstenot esošās, bet neatbilstoši piemērotās NILL/TFN politikas nostādnes un procedūras, otrkārt, piemērot uzticamības pārbaudes pasākumus, kas noteikti 13. panta 1. punkta 3)–5) apakšpunktā 2007. gada 19. decembra Rahapesu ja terrorismi rahastamise tõkestamise seadus (Igaunijas Likums par NILL/TFN), ar kuru transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV 2015, L 141, 73. lpp.) – redakcijā, kas bija spēkā šīs lietas faktisko apstākļu norises laikā –, treškārt, pārbaudīt, vai tiek atbilstoši piemēroti uzticamības pārbaudes pasākumi, kas noteikti Igaunijas Likuma par NILL/TFN 13. panta 1. punkta 3)–5) apakšpunktā, ceturtkārt, atteikties veikt darījumus, ja saskaņā ar minētā likuma 27. panta 2. punktu redakcijā – kas bija spēkā šīs lietas faktisko apstākļu norises laikā, – tai ir bijis pienākums īstenot šīs tiesības, un, piektkārt, nekavējoties ievērot paziņošanas pienākumu, kas paredzēts minētā likuma 32. pantā – redakcijā, kas bija spēkā šīs lietas faktisko apstākļu norises laikā –, kurā ir noteikts pienākums ziņot par aizdomām attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi. Turklāt minētajā rīkojumā tika norādīts, ka šai prasītājai vēlākais līdz 2016. gada 9. decembrim ir rakstveidā jāsniedz informācija par to, kādā veidā tā ir izpildījusi šīs saistības.
8 FSA veica otru pārbaudi uz vietas no 2016. gada 13. septembra līdz 11. novembrim.
9 Papildus tam no 2016. gada 5. septembra līdz 14. novembrim FSA veica trešo pārbaudi uz vietas attiecībā uz pārkāpumiem, kas tika konstatēti saistībā ar to, ka otrā prasītāja ir, iespējams, Latvijā nelikumīgi ir veikusi darbību, izmantojot filiāli vai meitasuzņēmumu.
10 Ar 2016. gada 9. decembra vēstuli otrā prasītāja nosūtīja FSA rakstveida apsvērumus par šo rīkojumu.
11 Ar 2017. gada 28. februāra vēstuli FSA paziņoja otrajai prasītājai, ka tā joprojām nav izpildījusi visas ar attiecīgo rīkojumu uzliktās saistības. 2017. gada 10. aprīlī FSA attiecībā uz šo prasītāju pieņēma paziņojumu, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga (turpmāk tekstā – “FOLTF lēmums”).
12 Ņemot vērā no otrās prasītājas saņemto informāciju, FSA uzskatīja par nepieciešamu veikt padziļinātu izmeklēšanu. 2017. gada 4. un 22. septembrī tā veica ceturto pārbaudi uz vietas. Šajā pārbaudē FSA konstatēja būtiskus un nopietnus NILL/TFN tiesību aktu pārkāpumus, kas ir līdzīgi tiem, kurus tā bija konstatējusi iepriekšējās divās pārbaudēs, un atklāja, ka prasītājas iekšējās kontroles sistēma ir vāja un neatbilstīga.
13 2018. gada 8. februārī ECB saņēma no FSA priekšlikumu par otrajai prasītājai izsniegtās licences (atļaujas) anulēšanu saskaņā ar 80. pantu Eiropas Centrālās bankas Regulā (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (turpmāk tekstā – “VUM pamatregula”) (OV 2014, L 141, 1. lpp.).
14 Saistībā ar pienākumu sadarboties, kā noteikts VUM pamatregulas 80. panta 2. punktā, FSA saskaņā ar 2015. gada 18. februāra Finantskriisi ennetamise ja lahendamise seadus (Igaunijas Finanšu krīžu novēršanas un noregulējuma likums) 3. pantu rīkojās arī kā valsts noregulējuma iestāde, kas atbild par kredītiestādēm ar savas noregulējuma nodaļas starpniecību. 2018. gada 7. februārī FSA valde apstiprināja savas noregulējuma nodaļas novērtējumu, ka sabiedrības interesēs nav īstenot noregulējuma pilnvaras saskaņā ar 39. panta 1., 3. un 4. punktu minētajā likumā, ar kuru transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 32. panta 5. punktu.
15 2018. gada 6. martā ECB Uzraudzības valde apstiprināja lēmuma projektu par licences anulēšanu otrajai prasītājai un deva tai piecas dienas apsvērumu iesniegšanai par lēmuma projektu saskaņā ar VUM pamatregulas 31. pantu. Pēc licences anulēšanas attiecībā uz šo prasītāju tika uzsākts likvidācijas process un tika iecelti likvidatori.
16 2018. gada 14. martā otrā prasītāja iesniedza savus apsvērumus, kas tika ņemti vērā galīgajā lēmumā. Pēc šo apsvērumu izskatīšanas ECB secināja, ka ir nepieciešams anulēt šai prasītājai izsniegto licenci.
17 Pamatojoties uz VUM regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 14. panta 5. punktu, VUM pamatregulas 83. pantu un 1999. gada 9. februāra Krediidiasutuste seadus (Igaunijas Kredītiestāžu likums) 17. pantu, t. i., likuma, ar kuru transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), ECB 2018. gada 26. martā pieņēma lēmumu par licences anulēšanu otrajai prasītājai (turpmāk tekstā – “2018. gada 26. marta lēmums”) un to paziņoja šai prasītājai.
18 2018. gada 27. martā Igaunijas kompetentā tiesa pieņēma lēmumu sākt otrās prasītājas likvidācijas procesu.
19 2018. gada 26. aprīlī ECB Administratīvā pārskatīšanas padome (turpmāk tekstā – “APP”) saņēma pirmās prasītājas pieteikumu pārskatīt 2018. gada 26. marta lēmumu. Tā secināja, ka pārskatīšanas pieteikums ir pieņemams, ņemot vērā, ka minētais lēmums tieši un individuāli skar šo prasītāju.
20 2018. gada 22. jūnijā APP pieņēma un paziņoja ECB Uzraudzības valdei atzinumu AB/2018/03, ar kuru tā piedāvāja Uzraudzības valdei uzskatīt, ka izvirzītie būtiskie un procesuālie pārkāpumi ir nepamatoti, un pieņemt lēmumu, kura saturs ir identisks 2018. gada 26. marta lēmumam.
21 ECB Padome rīkojās atbilstoši šim atzinumam un pieņēma 2018. gada 17. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “2018. gada 17. jūlija lēmums”). Šis lēmums, ņemot vērā, ka pret otro prasītāju šajā laikā tika uzsākts likvidācijas process, tika paziņots tās likvidatoriem.
22 Ar 2018. gada 26. marta lēmumu ECB anulēja otrajai prasītājai izsniegto kredītiestādes darbības licenci. Ar 2018. gada 17. jūlija lēmumu tā atcēla un aizstāja savu 2018. gada 26. marta lēmumu. Lēmumā par izmaksām tā uzdeva pirmajai prasītājai atlīdzināt izmaksas saistībā ar pārskatīšanas procedūru.
23 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.2. punktā ECB norāda, pirmkārt, ka ierosinājums anulēt otrajai prasītājai izsniegto kredītiestādes darbības licenci tika pieņemts, pamatojoties uz secinājumu par otrās prasītājas ilgstošiem un pastāvīgiem trūkumiem un piemērojamo tiesību normu pārkāpumiem, otrkārt, pamatojoties uz to, ka VKI kopš 2015. gada bija veikusi četras pārbaudes uz vietas un 2016. gadā bija izdevusi rīkojumu un, treškārt, ka minētā prasītāja nebija izpildījusi ne attiecīgās neformālās prasības, ne rīkojumu, lai varētu tikt izdarīts pozitīvs novērtējums, ka minētā prasītāja varētu turpmāk izpildīt tai piemērotās reglamentējošās prasības.
24 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.2. punktā ECB arī pauda uzskatu, ka, pamatojoties uz iegūtajiem pierādījumiem un FSA uz vietas veiktās pārbaudes konstatējumiem, ir uzskatāms, ka attiecībā uz otro prasītāju ir pamatoti iemesli licences anulēšanai saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktu, kā tas ir transponēts Igaunijas tiesībās. Licences anulēšanai bija šāds pamatojums:
– šai prasītājai nebija ieviesta pārvaldības kārtība, kā to prasīja FSA, saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants;
– šai prasītājai nebija efektīva NILL/TFN režīma, lai pārvaldītu riskus, ko rada tās uzņēmējdarbības modelis, neraugoties uz trim NILL/TFN pārbaudēm uz vietas, vairākām sanāksmēm un paziņojumiem, rīkojumu un vēstuli par rīkojuma neizpildi;
– šī prasītāja nebija izpildījusi rīkojumu noteiktajā un pagarinātajā termiņā;
– šī prasītāja bija iesniegusi FSA maldinošus un nepareizus dokumentus un informāciju un pārkāpusi nosacījumus, kas paredzēti Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts (proti, Latvijas Republikas) tiesību aktos.
25 Konkrēti, attiecībā uz licences anulēšanas pirmo pamatojumu, t. i., ka otrā prasītāja nebija ieviesusi FSA prasīto pārvaldības kārtību saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants, ECB 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. punkta a) apakšpunktā norādīja, ka kontroles sistēma ir bijusi vāja un neatbilstoša minētās prasītājas uzņēmējdarbības modeļa veidam, apmēram un sarežģītībai.
26 Attiecībā uz otro licences anulēšanas pamatojumu ECB 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. punkta b) apakšpunktā norādīja, ka otrās prasītājas uzņēmējdarbības modelis bijis vērsts uz pakalpojumu sniegšanu korporatīvajiem klientiem nerezidentiem ar augstu neto vērtību un ka pirmajās trijās pārbaudēs, ko FSA veikusi laikposmā no 2015. gada līdz 2017. gadam, tika konstatēts liels neparastu darījumu skaits.
27 Turklāt saskaņā ar ECB pausto tika uzskatīts, ka otrās prasītājas valdes un padomes darbības attiecībā uz NILL/TFN un riska pārvaldību bija neatbilstošas, jo šī valde nebija nedz noteikusi minētās prasītājas pieļaujamā riska līmeni, nedz ieviesusi atsevišķu riska novērtējuma sistēmu attiecībā uz NILL/TFN, nedz arī sagatavojusi darbības riska analīzi, tostarp ar to saistīto risku detalizētu analīzi, tā pārkāpjot Igaunijas Kredītiestāžu likuma 55. panta 2. punkta 2) un 3) apakšpunktu.
28 Tādējādi saskaņā ar ECB pausto otrā prasītāja nebija ieviesusi pārvaldības kārtību, kā noteikts Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunktā, un tādējādi tā atbilst minētās direktīvas 18. panta f) punktā noteiktajam licences anulēšanas nosacījumam. Turklāt, ņemot vērā minētās prasītājas agrāko rīcību, ECB ir vienisprātis ar FSA viedokli, ka bija maz ticams, ka prasītājas jaunā valde – ceturtā kopš 2015. gada – būtu stingri ieviesusi paziņotās pārmaiņas attiecībā uz NILL/TFN riska pārvaldības sistēmu.
29 Attiecībā uz trešo licences anulēšanas pamatojumu ECB 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. punkta c) apakšpunktā norādīja, ka otrā prasītāja nebija izpildījusi attiecīgo rīkojumu noteiktajā termiņā līdz 2016. gada 9. decembrim. Kā norādīja Komisija, šajā rīkojumā FSA tostarp bija noteikusi, ka šai prasītājai, pirmkārt, ir jāpiemēro procesuālās normas, otrkārt, turpmāk pareizi jāpiemēro Igaunijas likuma par NILL/TFN 13. panta 1. punkta 3)–5) apakšpunkts, redakcijā, kas bija spēkā minētā rīkojuma izdošanas laikā, un, ja nepieciešams, jāizvairās no komercattiecību uzsākšanas, treškārt, jāpārbauda, vai minētie noteikumi ir pareizi piemēroti esošajām komercattiecībām, un, ja nepieciešams, vēlreiz jāpiemēro klientu uzticamības pārbaudes pasākumi, ceturtkārt, jāizvairās attiecīgā gadījumā veikt darījumus saskaņā ar minētā likuma 27. panta 2. punkta noteikumiem, kas bija spēkā attiecīgā rīkojuma izdošanas laikā, piektkārt, jāinformē finanšu ziņu vākšanas vienība, ja darbība vai citi apstākļi varētu liecināt par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu vai mēģinājumu to darīt vai ja šai prasītājai ir bijis iemesls uzskatīt vai tā zinājusi, ka notikusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana, un, sestkārt, jāsniedz FSA pārskats par darbībām, kas veiktas minēto pienākumu izpildei. Tomēr trešās uz vietas veiktās pārbaudes laikā FSA atklāja, ka minētie pienākumi nav pilnībā izpildīti un ka konstatētās nepilnības turpinās. Attiecīgi ECB secināja, ka attiecīgā rīkojuma nepildīšana ir vēl viens licences anulēšanas pamatojums saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktu.
30 Attiecībā uz ceturto licences anulēšanas pamatojumu ECB 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3. punkta d) apakšpunktā norādīja, ka otrā prasītāja bija iesniegusi FSA maldinošu un neprecīzu informāciju un dokumentus par savām darbībām Latvijā, pirmkārt, apgalvodama, ka tai tur nepieder meitasuzņēmums, un, otrkārt, savā 2016. gada 9. februāra paziņojumā informēdama šo VKI, ka tā ir slēgusi savu iedibinājumu Latvijā, lai arī tas joprojām darbojās. ECB norāda, ka pārbaudē uz vietas, ko šī VKI bija veikusi no 2016. gada 5. septembra līdz 14. novembrim, rezultāti faktiski liecināja, ka minētā prasītāja Latvijā ir sniegusi finanšu pakalpojumus bez pārtraukuma kopš 2013. gada. Tā norādīja, ka saskaņā ar Latvijas valsts uzraudzības iestādes sniegto informāciju FSA minētā prasītāja bija izveidojusi “meitasuzņēmumu” Latvijā, pārkāpdama Latvijas tiesību normas, ar kurām transponēts Direktīvas 2013/36 35.–38. pants par “pases” procedūru. Tās ieskatā, šāda rīcība ir Igaunijas Kredītiestāžu likuma 17. panta 1. punkta 2) un 15) apakšpunkta pārkāpums. Tāpēc tā secināja, ka šāda rīcība ir vēl viens licences anulēšanas pamatojums saskaņā ar minētās direktīvas 18. panta e) punktu.
31 Attiecībā uz licences anulēšanas samērīguma izvērtējumu un, pirmām kārtām, šādas anulēšanas atbilstības izvērtējumu ECB norādīja, ka kredītiestādei piešķirtās licences anulēšanas nolūks bijis panākt, ka šī iestāde izbeidz piemērojamo tiesību aktu pārkāpumus, un tas, ka šādai iestādei ir nepieciešama atbilstoša pārvaldības sistēma, izrietēja no fakta, ka šādas sistēmas vājums varētu izraisīt iestādes maksātnespēju un sistēmiskas problēmas dalībvalstī un pasaulē. Tā uzskatīja – ņemot vērā, ka otrā prasītāja ir ilgstoši pārkāpusi tiesību aktus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas jomā, FSA bija jāiejaucas, un ka šajā lietā FSA vispirms bija izdevusi rīkojumu, un tikai pēc tam, kad šis rīkojums netika ievērots, tā ierosināja anulēt licenci, kas šajos apstākļos bija uzskatāms par piemērotu un samērīgu pasākumu. Tā uzskatīja, ka šis pasākums bijis piemērots arī attiecībā uz paziņošanas procedūras pārkāpumu, sauktu par “pases” procedūru, kas ir jāievēro, lai izveidotu filiāli citā dalībvalstī.
32 Otrām kārtām, attiecībā uz licences anulēšanas nepieciešamības izvērtējumu ECB ņēma vērā ne tikai konstatēto pārkāpumu nopietnību, bet arī visus mazāk apgrūtinošos pasākumus, kas jau tika veikti, lai labotu otrās prasītājas trūkumus. Ņemot vērā šīs prasītājas turpināto prettiesisko rīcību, nepatieso informāciju, ko tā sniedza saistībā ar savām darbībām Latvijā, un to, ka ar plašajām uzraudzības un pārbaužu darbībām, kuras FSA jau bija veikusi, neizdevās izbeigt pārkāpumus, ECB, izanalizējot ne tikai FSA veiktās darbības, bet arī visus citus pasākumus, kas pieejami attiecīgās valsts piemērojamajos tiesību aktos, proti, Igaunijas Kredītiestāžu likumā, konstatēja, ka tiesiskumu nav iespējams atjaunot ar mazāk apgrūtinošiem pasākumiem.
33 Konkrētāk, ECB konstatēja, ka attiecībā uz otro prasītāju nav juridiski pieejama “piespiedu pārdošanas” (likvidācijas) iespēja. Tā uzskaitīja vairākus alternatīvus pasākumus, kurus tā bija izvērtējusi, un paskaidroja, kāpēc ir uzskatījusi, ka tie nebūtu efektīvi tiesiskuma atjaunošanai. Pirmkārt, netika uzskatīts, ka prasītājas valdes sastāva jaunas izmaiņas būs efektīvs pasākums, jo, pirmām kārtām, minētā prasītāja jau bija veikusi vairākas izmaiņas valdē, tomēr tam nav bijis nekādas ietekmes attiecīgo juridisko saistību izpildes ziņā, otrām kārtām, prasītāja no 2015. gada bija vairākkārtīgi paziņojusi par savas komercdarbības stratēģijas izmaiņām, tomēr pēc šiem paziņojumiem nesekoja nekādas konkrētas darbības, trešām kārtām, saskaņā ar Igaunijas tiesību aktiem, lai arī valdei ir pilnvaras ietekmēt kredītiestādes komercdarbības stratēģiju, tai nav pilnvaru autonomi definēt šo stratēģiju, jo tās pienākums ir vien vadīt iestādes ikdienas darbu, un, ceturtām kārtām, šajā lietā bija ļoti mazas izredzes, ka izmaiņas valdē varētu izraisīt stratēģijas maiņu, ņemot vērā, ka divus galvenos valdes amatus ieņem divi galvenie kredītiestādes akcionāri, kuri varētu neformāli ietekmēt stratēģiju un tādējādi saglabāt status quo.
34 Otrkārt, attiecībā uz balsstiesību atcelšanu vai apturēšanu atsevišķiem akcionāriem saskaņā ar Igaunijas tiesību normu, ar kuru transponēts Direktīvas 2013/36 26. panta 2. punkts, ECB norādīja – tā kā otrās prasītājas akcijas bija ļoti koncentrētas, šāda pasākuma rezultātā bankas vadība tiktu nodota mazākuma akcionāriem, kuri ir mazāk iesaistīti kredītiestādes darbā un kuri turklāt ir ļoti cieši saistīti ar kontrolējošajiem akcionāriem ar ģimenes saitēm vai kopējām finanšu interesēm, kā rezultātā tie paši akcionāri netieši turpinātu ietekmēt šīs prasītājas stratēģisko vadību, neraugoties uz pieņemtajiem pasākumiem.
35 Treškārt, attiecībā uz cita rīkojuma izdošanu, kas aizliegtu otrajai prasītājai sniegt finanšu pakalpojumus vismaz augsta riska klientiem nerezidentiem, ECB uzskatīja, ka šāds pasākums būtu nepietiekams, jo i) tas, ka netika pildīts iepriekšējais rīkojums, liek apšaubīt prasītājas spēju un gribu izpildīt iespējamo otro rīkojumu, un ii) bankas darbību ierobežojumu rezultātā katru mēnesi būtu ļoti lieli saimnieciskās darbības zaudējumi, tādējādi apdraudot tās likviditāti un līdz ar to – klientu noguldījumus.
36 Ceturtkārt, attiecībā uz pašlikvidāciju ECB atzina, ka šādu risinājumu bija piedāvājusi otrā prasītāja savos apsvērumos par 2018. gada 26. marta lēmuma projektu, ka šāda iespēja pastāv saskaņā ar Igaunijas tiesībām un ka tās rezultātā jebkurā gadījumā licence tiktu anulēta, tomēr ECB nolēma šo iespēju neizmantot, jo, pirmām kārtām, pašlikvidācija apslēptu pamatiemeslus, kuru dēļ FSA bija rosinājusi licences anulēšanu, otrām kārtām, tādā veidā licence tiktu anulēta, pamatojoties uz Igaunijas Kredītiestāžu likuma 16. panta 3. punktu, nevis tā 17. pantu, trešām kārtām, pašlikvidācija tādējādi radītu neprecīzu priekšstatu par to piemērojamo tiesību aktu pārkāpumu nopietnību, kurus pieļāvusi otrā prasītāja, ar ko, kā uzskatīja ECB, tika pamatota licences piespiedu anulēšana, un, ceturtām kārtām, saskaņā ar Direktīvas 2013/36 20. panta 5. punktu jāziņo ir ne tikai par pašu licences anulēšanu, bet arī par tās anulēšanas iemesliem.
37 Piektkārt, runājot par citas Igaunijas sabiedrības veiktu iegādi, ECB nepieņēma šādu risinājumu, jo, pirmām kārtām, netika sniegti dokumentāri pierādījumi, ka būtu bijuši kādi konkrēti centieni no kādu investoru puses un, otrām kārtām, otrās prasītājas uzņēmējdarbības plānā nebija sniegta pietiekama informācija, kas ļautu noskaidrot, vai darījuma rezultātā mainītos komercdarbības stratēģija. Turklāt, lai arī šai prasītājai tika dots papildu laiks šādas dokumentācijas iesniegšanai, tā nepieciešamo informāciju nebija iesniegusi.
38 Trešām kārtām, attiecībā uz licences anulēšanas pamatotības izvērtējumu ECB uzskatīja, ka, ņemot vērā pārkāpumu nopietnību un ilgumu, to, ka otrā prasītāja turpināja savu prettiesisko rīcību, neraugoties uz vairākkārtīgi saņemtiem brīdinājumiem, un to, kādu kaitējumu tā ar savu rīcību ir nodarījusi attiecībā uz sabiedrības uzticēšanos Igaunijas un Eiropas finanšu sistēmai, sabiedrības intereses atjaunot tiesiskumu bija svarīgākas par prasītājas privātajām interesēm saglabāt licenci.
39 Attiecībā uz licences anulēšanas atbilstību tiesiskās paļāvības aizsardzības principam ECB uzskatīja, ka otrā prasītāja nevarēja atsaukties uz šo principu, jo, pirmkārt, lai arī tā vairākas reizes bija saņēmusi vairākus brīdinājumus (četras pārbaudes uz vietas, rīkojums un vairāki brīdinājumi), tā nebija veikusi atbilstošus pasākumus, lai izbeigtu prettiesisko rīcību, otrkārt, FSA nekad nebija tai teikusi, ka varētu licenci neanulēt, un, treškārt, uz tiesisko paļāvību nedrīkst atsaukties, lai sāktu vai turpinātu prettiesisku rīcību.
40 Ņemot to visu vērā, ECB secināja, ka bija pamats anulēt otrajai prasītājai izsniegto licenci saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. pantu un ka šāds pasākums bija jāuzskata par samērīgu (tādā ziņā, ka tas ir bijis atbilstošs, nepieciešams un saprātīgs), ņemot vērā lietas apstākļus, un bijis saskaņā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
A. Tiesvedības uzsākšana un dalībnieku prasījumi lietā T‑351/18
41 Prasītājas cēla šo prasību, 2018. gada 5. jūnijā iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.
42 ECB iebildumu rakstu iesniedza 2018. gada 21. septembrī.
43 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 9. oktobrī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu ECB prasījumus.
44 Ar 2018. gada 26. novembra lēmumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja lūgumu iestāties lietā.
45 Prasītājas 2018. gada 12. decembrī iesniedza replikas rakstu. ECB iesniedza atbildi uz replikas rakstu 2019. gada 18. februārī.
46 Komisija savu iestāšanās rakstu iesniedza 2018. gada 20. decembrī. Prasītājas savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu iesniedza 2019. gada 25. februārī.
47 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2019. gada 1. aprīlī, prasītājas lūdza tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, liecinieku izsaukšanu un noteiktus pierādījumu savākšanas pasākumus.
48 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2019. gada 29. aprīlī, ECB un Komisija iesniedza savus apsvērumus par prasītāju lūgumu izsaukt lieciniekus un pierādījumu savākšanas pasākumiem.
49 Prasītājas lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt 2018. gada 26. marta lēmumu;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
50 ECB lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu attiecībā uz pirmo prasītāju;
– pakārtoti, noraidīt pieteikumu kā nepamatotu attiecībā uz pirmo prasītāju;
– noraidīt prasību kā nepamatotu attiecībā uz otro prasītāju;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
51 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu attiecībā uz pirmo prasītāju;
– katrā ziņā noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
B. Tiesvedības uzsākšana un dalībnieku prasījumi lietā T‑584/18
52 Prasītājas cēla šo prasību, 2018. gada 27. septembrī iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.
53 ECB iebildumu rakstu iesniedza 2018. gada 20. decembrī.
54 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 23. janvārī, Komisija lūdza atļauju iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam.
55 Ar 2019. gada 25. februāra lēmumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja lūgumu iestāties lietā.
56 Prasītājas 2019. gada 28. martā iesniedza replikas rakstu. ECB atbildi uz replikas rakstu iesniedza 2019. gada 3. jūnijā.
57 Komisija savu iestāšanās rakstu iesniedza 2019. gada 5. aprīlī. Prasītājas savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu iesniedza 2019. gada 27. maijā.
58 Prasītājas lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt 2018. gada 17. jūlija lēmumu;
– atcelt lēmumu par procesa izmaksām;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
59 ECB lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu attiecībā uz pirmo prasītāju;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu attiecībā uz pirmo prasītāju;
– noraidīt divdesmit piekto pamatu kā nepieņemamu, ciktāl to ir izvirzījusi otrā prasītāja;
– noraidīt prasību kā nepamatotu attiecībā uz otro prasītāju, tostarp divdesmit piekto pamatu, ja Vispārējā tiesa neatzīst to par nepieņemamu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
60 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu attiecībā uz pirmo prasītāju;
– katrā ziņā noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
61 Procesuālajos rakstos prasītājas lūdza pierādījumu savākšanas pasākumus un it īpaši tās lūdza iesniegt vairākus dokumentus un izsaukt lieciniekus.
C. Tiesvedības turpināšana abās lietās
62 Pēc Vispārējās tiesas palātu sastāva izmaiņām, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tika norīkots uz devīto palātu, kurai līdz ar to tika iedalītas šīs lietas.
63 Pamatojoties uz devītās palātas priekšlikumu, 2020. gada 5. februārī Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot šo lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.
64 Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un saistībā ar Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva rakstiskus jautājumus lietas dalībniekiem, uz kuriem Komisija, ECB un prasītājas atbildēja, iesniedzot dokumentus Vispārējās tiesas kancelejā attiecīgi 2020. gada 13. martā, kā arī 16. un 17. aprīlī.
65 Ar devītās palātas priekšsēdētājas 2020. gada 27. aprīļa lēmumu šīs lietas tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai.
66 2020. gada 25. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem. Dalībnieki tika uzklausīti arī par iespēju apvienot abas šīs lietas galīgā nolēmuma pieņemšanas vajadzībām
67 Pēc tiesneša B. Berkes [B. Berke] nāves 2021. gada 1. augustā trīs tiesneši, kas ir parakstījuši šo spriedumu, turpināja apspriedes saskaņā ar Reglamenta 22. pantu un 24. panta 1. punktu.
68 Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 13. augusta lēmumu šī lieta tika nodota jaunai tiesnesei referentei, kura darbojas devītajā palātā.
III. Juridiskais pamatojums
69 Vispārējā tiesa apvieno lietas T‑351/18 un T‑584/18 sprieduma taisīšanai.
A. Par to, vai strīda priekšmets lietā joprojām pastāv un vai prasītājām ir interese celt prasību lietā T‑351/18
70 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasība, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai pārsūdzētais akts tiktu atcelts. Šāda interese, kas ir jebkuras prasības galvenais un pirmais nosacījums, nozīmē, ka pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra).
71 Prasītāja interesēm celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāpastāv līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz; tas nozīmē, ka prasības iznākumam ir jāspēj radīt labumu lietas dalībniekam, kurš cēlis šo prasību (skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Jautājumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas tāpēc, ka vairs nepastāv interese celt prasību, Savienības tiesas var izvirzīt pēc savas ierosmes (spriedums, 2018. gada 6. septembris, Bank Mellat/Padome, C‑430/16 P, EU:C:2018:668, 49. punkts).
73 Šajā saistībā 2020. gada 3. marta procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros Vispārējā tiesa aicināja dalībniekus izteikt viedokli par to, vai prasītājām joprojām ir interese celt prasību pēc ECB 2018. gada 17. jūlija lēmuma pieņemšanas, ar kuru ECB bija atcēlusi 2018. gada 26. marta lēmumu ar atpakaļejošu spēku.
74 Prasītājas uzskata, ka tās saglabā interesi celt prasību attiecībā uz 2018. gada 26. marta lēmumu pēc 2018. gada 17. jūlija lēmuma pieņemšanas. Prasītāju ieskatā, pirmkārt, pasākuma atcelšanu nevar sistemātiski pielīdzināt Savienības tiesas veiktai lēmuma atcelšanai, jo pēc definīcijas tā nav līdzvērtīga lēmuma prettiesiskuma atzīšanai. Otrkārt, nevarot pieļaut, ka ECB – pieņemot jaunu lēmumu un atceļot iepriekšējo lēmumu – izvairās no tā, ka tiesas ceļā tiek konstatēts lēmuma prettiesiskums. Spēja to darīt tiktu ļaunprātīgi izmantota veidā, kas ir pretrunā tiesiskumam. Treškārt, sākotnējā lēmuma apgalvotā domājamā aizstāšana ar vēlāku lēmumu no kāda agrāka datuma esot ar tiesībām nesaderīga fikcija. Ceturtkārt, prasītājas lūdz atcelt 2018. gada 26. marta lēmumu tostarp tāpēc, ka tām ir interese aizsargāt savu reputāciju un ir interese saņemt finansiālu kompensāciju. Šo interešu leģitimitāte esot tikusi atzīta 2017. gada 12. septembra rīkojumā Fursin u.c./ECB (T‑247/16, nav publicēts, EU:T:2017:623, 17.–23. punkts), un šā Vispārējās tiesas rīkojuma daļa neesot tikusi pārsūdzēta un tādējādi esot juridiski spēkā. Tiesa šo Vispārējās tiesas rīkojuma daļu esot apstiprinājusi. Neesot būtiski, ka Tiesa nav izvērtējusi minēto aspektu tieši. Tas neesot bijis nepieciešams, jo minēto rīkojuma daļu neesot pārsūdzējusi ne ECB, ne Komisija. Piektkārt, lēmumu, ar kuru tiek mainīts adresāta tiesiskais stāvoklis ar ex tunc iedarbību, esot atļauts pieņemt tikai ļoti ierobežotos gadījumos, tostarp, ja tas pozitīvi ietekmē adresātu. Tādējādi nemaz neesot iespējama licences anulēšana, kuras iedarbība sākoties vēl pirms lēmuma pieņemšanas datuma.
75 ECB apgalvo, ka prasītājām nav tādu interešu, kuras nevarētu apmierināt, veicot 2018. gada 17. jūlija lēmuma pārbaudi tiesā. Attiecīgi prasītājas ir zaudējušas interesi celt prasību attiecībā uz 2018. gada 26. marta lēmumu.
76 Kā izriet no VUM regulas 24. panta 1. punkta, ECB ir jāizveido APP, kuras pienākums ir iekšēji administratīvi pārskatīt lēmumus, ko pieņēmusi ECB, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar šo regulu. Saskaņā ar minētā panta 2. punktu APP sastāvā ir piecas personas no dalībvalstīm; šīm personām ir laba reputācija, un tās var apliecināt pietiekami augsta līmeņa atbilstīgas zināšanas un darba pieredzi, tās nedrīkst būt ECB pašreizējā personāla, kā arī kompetento iestāžu vai citu valsts vai Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru pašreizējā personāla locekļi. Ar Lēmumu 2014/360/ES (2014. gada 14. aprīlis) par Administratīvās pārskatīšanas padomes izveidošanu un tās darbības noteikumiem (OV 2014, L 175, 47. lpp.), kas pieņemts, pamatojoties uz VUM regulas 24. pantu, ECB izveidoja APP.
77 No VUM regulas 24. panta 7. punkta arī izriet, ka ECB lēmumu par prudenciālo uzraudzību iekšējā administratīvā pārskatīšana notiek trijos posmos. Pirmajā posmā APP sniedz atzinumu Uzraudzības valdei jauna lēmuma projekta sagatavošanai. Otrajā posmā Uzraudzības valde ņem vērā APP atzinumu un nekavējoties iesniedz ECB Padomei jaunu lēmuma projektu Lēmuma 2014/360 17. panta 2. punktā noteiktajos termiņos. Ar jauno lēmuma projektu “atceļ sākotnējo lēmumu, aizstāj to ar identiska satura lēmumu vai aizstāj to ar grozītu lēmumu”. Trešajā posmā jauno lēmuma projektu, ja vien ECB Padome neizsaka iebildumus, vēlākais pēc desmit darba dienām uzskata par pieņemtu.
78 Visbeidzot, saskaņā ar VUM regulas 24. panta 1. punktu iekšējās administratīvās pārskatīšanas darbības joma attiecas uz tādu lēmumu procesuālo un materiāltiesisko atbilstību šai regulai, kurus ECB ir pieņēmusi, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar šo regulu. Saskaņā ar Lēmuma 2014/360 10. panta 2. punktu APP veiktā pārskatīšana gan aprobežojas ar to argumentu izskatīšanu, uz kuriem pieteikuma iesniedzējs ir balstījies pārskatīšanas pieteikumā. Tomēr saskaņā ar minētā lēmuma 17. panta 1. punktu Uzraudzības valdes izvērtējums neaprobežojas ar to argumentu izskatīšanu, uz kuriem pieteikuma iesniedzējs ir balstījies pārskatīšanas pieteikumā, bet savā priekšlikumā par jaunā lēmuma projektu Uzraudzības valde var ņemt vērā arī citus elementus.
79 No šā sprieduma 76.–78. punktā minētajām tiesību normām, lasot tās kopsakarā, izriet, ka iekšējā administratīvā pārskatīšana, kas tiek veikta saistībā ar ECB lēmumiem, kuri pieņemti, īstenojot tai ar VUM regulu piešķirtās pilnvaras, kopumā ir lietas pilnīga atkārtota izvērtēšana, kas ietver ne tikai pārskatīšanas pieteikumā norādīto argumentu izskatīšanu. Šo administratīvās pārskatīšanas procedūras iezīmi ataino tas, ka saskaņā ar Lēmuma 2014/360 17. panta 1. punktu, kad Uzraudzības valde ir ņēmusi vērā atzinumu, ko sniegusi APP, kura izveidota ECB lēmumu pārskatīšanai un kurai ir lielāka neatkarība un kompetence (skat. šā sprieduma 76. punktu), pašai šai valdei ir piešķirta plašāka kompetence.
80 Šajā kontekstā VUM regulas 24. panta 7. punktā ir noteikts, ka pārskatīšanas procedūrai var būt trīs iznākumi. Pirmais – sākotnējais lēmums tiek vienkārši atcelts. Otrais – sākotnējais lēmums tiek aizstāts ar identiska satura lēmumu. Trešais – sākotnējais lēmums tiek aizstāts ar grozītu lēmumu.
81 Šā sprieduma 82.–85. punktā izklāstīto iemeslu dēļ VUM regulas 24. panta 7. punktā ir noteikts, ka pēc pārskatīšanas ECB ir pienākums pieņemt lēmumu, kam ir atpakaļejošs spēks no brīža, kad bija stājies spēkā sākotnējais lēmums, neatkarīgi no pārskatīšanas iznākuma.
82 Proti, ja Uzraudzības valde un [ECB] Padome uzskata, ka ir spēkā sākotnējais lēmums, ar kuru tika anulēta kredītiestādei izsniegtā licence, [ECB] Padome nevis vienkārši noraida pārskatīšanas pieteikumu pēc būtības, bet gan saskaņā ar VUM regulas 24. panta 7. punktu pieņem lēmumu, kas ir identisks pārskatītajam lēmumam. Tomēr šādā gadījumā nav iespējams otrreiz anulēt to pašu licenci. Tāpēc ar lēmumu, kura saturs ir identisks pārskatītajam lēmumam, šo pārskatīto lēmumu var aizstāt tikai ar atpakaļejošu spēku no brīža, kad bija stājies spēkā pārskatītais lēmums.
83 Šāda interpretācija, kas izriet no attiecīgo pasākumu būtības, ir derīga arī gadījumos, ja Uzraudzības valde un [ECB] Padome uzskata, ka licences anulēšana ir nepamatota vai ka konstatētās nepilnības var labot ar mazāk apgrūtinošiem pasākumiem. Šādā situācijā aktam, ar kuru atceļ licences anulēšanu vai šo pasākumu piemērošanu, ir jābūt ar atpakaļejošu spēku, lai atceltu ex tunc kredītiestādei izsniegtās licences anulēšanu un attiecīgā gadījumā aizstātu šo pasākumu ar tādu, kas tiek uzskatīts par atbilstošāku. Ja šāda atpakaļejoša spēka nebūtu, pārskatītajam lēmumam būtu spēks tikai tad, ja tiktu piešķirta jauna licence saskaņā ar VUM regulas 14. pantā noteikto procedūru.
84 Šādu vērtējumu netieši, bet katrā ziņā apstiprina VUM regulas 24. panta 8. punkts un Lēmuma 2014/360 9. panta 1. punkts, saskaņā ar kuriem apstrīdētā lēmuma pārskatīšanas pieprasījums neaptur tā piemērošanu. Tas nozīmē, ka pārskatītā lēmuma aizstāšana ar grozītu lēmumu ir jāveic ar atpakaļejošu spēku no brīža, kad bija stājies spēkā pārskatītais lēmums, jo pretējā gadījumā galīgajam lēmumam nevar būt nekādas lietderīgas iedarbības.
85 Iepriekš izklāstītā analīze liecina arī par to, ka, pārskatīšanas procedūras noslēgumā aizstājot sākotnējo lēmumu ar identiska satura vai grozītu lēmumu, sākotnējais lēmums noteikti izzūd no tiesību sistēmas.
86 Šajā lietā, pirmkārt, saskaņā ar 2018. gada 26. marta lēmuma ievaddaļu lietā T‑351/18 apstrīdētais pasākums saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta trešo daļu stājās spēkā plkst. 23.00 dienā, kad tas tika paziņots otrajai prasītājai. Otrkārt, saskaņā ar 2018. gada 17. jūlija lēmuma ievaddaļu, proti, par pasākumu, kas apstrīdēts lietā T‑584/18, “ar šo [2018. gada 26. marta lēmums] tiek atcelts un aizstāts ar šo lēmumu, kas stājas spēkā plkst. 23.00 dienā, kad tika paziņots [2018. gada 26. marta lēmums]”.
87 2018. gada 17. jūlija lēmums tika pieņemts pēc 2018. gada 26. marta lēmuma administratīvās pārskatīšanas, un tā saturs bija identisks 2018. gada 26. marta lēmumam VUM regulas 24. panta 7. punkta nozīmē.
88 Tas nozīmē, ka, pamatojoties uz 2018. gada 17. jūlija lēmumu, ECB saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas reglamentē administratīvās pārskatīšanas procedūru (skat. šā sprieduma 76.–81. punktu), aizstāja 2018. gada 26. marta lēmumu ar atpakaļejošu spēku no brīža, kad nupat minētais lēmums bija stājies spēkā, nevis – kā prasītājas, šķiet, apgalvo – tikai atceļ minēto lēmumu attiecībā uz nākotni.
89 Strīda priekšmets var zust tostarp tad, ja tiesvedības laikā apstrīdētais akts tiek anulēts vai aizstāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1961. gada 1. jūnijs, Meroni u.c./Augstā iestāde, 5/60, 7/60 un 8/60, EU:C:1961:10, 211.–213. lpp.; rīkojumus, 1997. gada 17. septembris, Antillean Rice Mills/Komisija, T‑26/97, EU:T:1997:131, 14. un 15. punkts, un 2011. gada 12. janvāris, Terezakis/Komisija, T‑411/09, EU:T:2011:4, 15. punkts).
90 Proti, anulētais un aizstātais akts no Eiropas Savienības tiesību sistēmas zūd pilnībā un ar ex tunc iedarbību, un tāpēc spriedums, ar kuru atceļ anulētu aktu, neradītu nekādas papildu juridiskas sekas salīdzinājumā ar šo anulēšanu (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 1997. gada 28. maijs, Proderec/Komisija, T‑145/95, EU:T:1997:74, 26. punkts; 1999. gada 6. decembris, Elder/Komisija, T‑178/99, EU:T:1999:307, 20. punkts, un 2010. gada 9. septembris, Phoenix‑Reisen un DRV/Komisija, T‑120/09, nav publicēts, EU:T:2010:381, 23. punkts).
91 Tas nozīmē, ka gadījumā, ja apstrīdētais akts tiek anulēts, prasītājam vairs nav intereses panākt tā atcelšanu un prasībai attiecībā uz to vairs nav strīda priekšmeta, kā rezultātā tā vairs nav jāizskata (spriedums, 1961. gada 1. jūnijs, Meroni u.c./Augstā iestāde, 5/60, 7/60 un 8/60, EU:C:1961:10, 211.–213. lpp.; rīkojumi, 1999. gada 6. decembris, Elder/Komisija, T‑178/99, EU:T:1999:307, 21. un 22. punkts; 2010. gada 9. septembris, Phoenix‑Reisen un DRV/Komisija, T‑120/09, nav publicēts, EU:T:2010:381, 24.–26. punkts, un 2011. gada 24. marts, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, T‑36/10, EU:T:2011:124, 46., 50. un 51. punkts).
92 Šāds secinājums ir pat acīmredzamāks, ja – kā šajā lietā – apstrīdētais akts ir ar atpakaļejošu spēku aizstāts ar identisku aktu, kuru nebūtu ietekmējusi pirmā akta iespējamā atcelšana.
93 Turklāt prasītājas nevar pamatoti atsaukties uz 2017. gada 12. septembra rīkojumu Fursin u.c./ECB (T‑247/16, nav publicēts, EU:T:2017:623). Proti, minētais rīkojums tika atcelts ar 2019. gada 5. novembra spriedumu ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923), un prasītāju intereses celt prasību zudums tā iemesla dēļ, ka akts ar atpakaļejošu spēku tika aizstāts ar jaunu, identiska satura lēmumu, kas pieņemts administratīvās pārskatīšanas rezultātā, nebija apelācijas sūdzības priekšmets.
94 Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītājas – juridiskajā kontekstā, kādā tiek organizēta administratīvā pārskatīšana, kuras rezultātā tiek pieņemti akti, ar ko ir paredzēts ar atpakaļejošu spēku aizstāt aktus, kuri bija šīs pārskatīšanas priekšmets –, skarto dalībnieku intereses pilnīgi aizsargā tas, ka ir iespējams lūgt atcelt attiecīgās pārskatīšanas rezultātā pieņemto aktu un atlīdzināt zaudējumus, ko izraisījusi šā akta pieņemšana.
95 No tā izriet, ka celtā prasība lietā T‑351/18 ir zaudējusi strīda priekšmetu un ka tādējādi prasītājas ir zaudējušas interesi lūgt minētajā lietā apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Līdz ar to vairs nav vajadzības lemt par prasību.
B. Par pieņemamību lietā T‑584/18
96 ECB, lai arī tā formāli neizvirza iebildi par nepieņemamību, apstrīd, pirmkārt, prasības pieņemamību tikai tiktāl, cik to cēlusi pirmā prasītāja, un, otrkārt, saistībā ar lietu T‑584/18, otrās prasītājas locus standi saistībā ar divdesmit piekto pamatu, ar kuru tiek lūgts atcelt lēmumu par procesa izmaksām pārskatīšanas procedūrā. Komisija atbalsta šo nostāju.
97 Pirmām kārtām, prasītājas – atsaucoties uz 2017. gada 12. septembra rīkojumu, Fursin u.c./ECB (T‑247/16, nav publicēts, EU:T:2017:623) – apgalvo, ka pirmajai prasītājai ir locus standi apstrīdēt 2018. gada 26. marta un 2018. gada 17. jūlija lēmumus, jo tā ir otrās prasītājas galvenā akcionāre ar 85 % balsstiesību.
98 Turklāt prasītājas norāda – tā kā ECB piekrītot tam, ka pirmajai prasītājai ir locus standi lūgt atcelt lēmumu par procesa izmaksām, jo minētais lēmums ir pamatots ar 2018. gada 26. marta lēmuma un 2018. gada 17. jūlija lēmuma prettiesiskumu, nevar izslēgt, ka tai ir locus standi celt prasību attiecībā uz lēmumu par procesa izmaksām. Turpinājumā tās uzskaita, kādas citas intereses, to ieskatā, ir pirmajai prasītājai, piemēram, interese novērst obligāto likvidāciju, interese iegūt iespēju pārdot banku citam investoram, interese saglabāt savu reputāciju, kas ir nošķirta no bankas reputācijas, nemaz nerunājot par to, ka finansiālā ietekme, kuru licences anulēšana rada pašai prasītājai, ir atšķirīga no bankai radītās finansiālās ietekmes.
1. Par prasības atcelt 2018. gada 17. jūlija lēmumu pieņemamību
99 Pirmām kārtām, būtu jāatzīmē, ka otrajai prasītājai ir locus standi lūgt atcelt 2018. gada 17. jūlija lēmumu. Proti, minētā prasītāja ir anulētās licences turētāja un minētā lēmuma adresāts. Turklāt otrās prasītājas bijušais ģenerāldirektors bija izsniedzis pārstāvjiem pilnvaru ad litem, kuras spēkā esamību otrās prasītājas likvidatori neapšauba. Bez tam ECB neapstrīd minētā lēmuma atcelšanas prasības pieņemamību, ciktāl to bija cēlusi minētā prasītāja.
100 Otrām kārtām, attiecībā uz pirmo prasītāju būtu jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka kredītiestādes akcionāri nav tiesīgi celt prasību pret lēmumu, ar kuru ECB licenci ir anulējusi, jo tos šis lēmums tieši neskar. Pirmkārt, Tiesa uzskatīja, ka pēc licences anulēšana kredītiestāde vairs nespēj īstenot savu darbību un līdz ar to tās spēja izmaksāt saviem akcionāriem dividendes ir apšaubāma, tomēr šīs anulēšanas negatīvajai ietekmei piemīt saimniecisks raksturs, jo lēmums par licences anulēšanu nekādi nav ietekmējis akcionāru tiesības saņemt dividendes, tāpat kā to tiesības piedalīties šīs sabiedrības pārvaldībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 111. punkts). Otrkārt, Tiesa konstatēja – lai arī likvidācija tieši ietekmē akcionāru tiesības piedalīties šīs sabiedrības pārvaldībā, tā nav uzskatāma par 2018. gada 17. jūlija lēmuma īstenošanu, kas būtu pavisam automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma piemērojamās judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 113. un 114. punkts).
101 Attiecīgi prasība par 2018. gada 17. jūlija lēmuma atcelšanu ir pieņemama tikai attiecībā uz otro prasītāju.
2. Par prasības atcelt lēmumu par procesa izmaksām pieņemamību
102 Attiecībā uz prasības atcelt lēmumu par procesa izmaksām pieņemamību ir jāatzīst, ka pirmajai prasītājai ir locus standi celt šādu atcelšanas prasību, jo tā ir vienīgā, kurai ir adresēts lēmums, kas uzliek pienākumu segt izmaksas par pārskatīšanas procedūru, kuru tā ir ierosinājusi un kurā tā ir piedalījusies viena pati. Turklāt ECB neapstrīd šīs atcelšanas prasības pieņemamību, ciktāl to bija cēlusi šī prasītāja.
103 Savukārt otrajai prasītājai, kas bija izvēlējusies neprasīt, lai APP veic pārskatīšanu, kaut arī tā bija tiesīga to darīt, nav nekādas intereses celt prasību par lēmuma par procesa izmaksām atcelšanu, jo šis lēmums to neskar. Turklāt minētā prasītāja nav šā lēmuma adresāts un nav uzskatāma par tieši un individuāli skartu.
104 Attiecīgi prasība par lēmuma par procesa izmaksām atcelšanu ir pieņemama tikai attiecībā uz pirmo prasītāju.
C. Par lietas būtību
105 Lai pamatotu prasību, kas celta lietā T‑584/18, prasītājas izvirza 25 pamatus – pirmie divdesmit četri pamati ir izvirzīti, lai pamatotu lūgumu atcelt 2018. gada 17. jūlija lēmumu, un ar divdesmit piekto pamatu tiek apgalvots, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir prettiesisks, lai pamatotu lūgumu atcelt lēmumu par procesa izmaksām. Ņemot vērā šo pamatu būtību un raksturu, ir lietderīgi tos sagrupēt šādi:
– pirmais, otrais, četrpadsmitais, piecpadsmitais un deviņpadsmitais pamats, ar kuriem tiek apgalvots, ka ECB nav bijis pilnvaru: pieņemt lēmumu par licences anulēšanu un likvidāciju; vērtēt jautājumus, kas attiecas uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu; neatļaut veikt pašlikvidāciju un neatļaut pārdot otro prasītāju citiem iespējamiem investoriem. Arī deviņpadsmito pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana, var iekļaut šajā pamatu grupā, jo ar to tiek pamatoti tie paši argumenti, kas izvirzīti citos minētajos pamatos, ar kuriem apgalvots, ka ECB nav bijis pilnvaru;
– trešais pamats, ar kuru tiek apgalvots, ka ECB, veicot novērtējumu, nav ievērojusi rūpības un objektivitātes pienākumu;
– ceturtais un piektais pamats, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pieļautas kļūdas vērtējumā un ka nav ņemti vērā noteikti būtiski lietas aspekti;
– sestais, divpadsmitais un astoņpadsmitais pamats, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda vērtējumā, ciktāl ECB savu lēmumu ir kļūdaini pamatojusi ar FSA rīkojuma nepildīšanu, un nav ievērots tiesiskās drošības princips;
– septītais līdz vienpadsmitais pamats, trīspadsmitais līdz piecpadsmitais pamats un septiņpadsmitais pamats, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips;
– sešpadsmitais un astoņpadsmitais pamats, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas, tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības princips;
– divdesmitais līdz divdesmit otrais pamats, ar kuriem tiek apgalvots, ka pieļauti būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumi, konkrētāk, tiesību tikt uzklausītiem, tiesību uz aizstāvību un pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumi;
– divdesmit trešais un divdesmit ceturtais pamats, ar kuriem tiek apgalvots tostarp, ka ir pārkāptas tiesības uz piekļuvi otrās prasītājas lietas materiāliem un akcionāra tiesības pārskatīšanas procedūrā;
– divdesmit piektais pamats, kas izvirzīts, lai pamatotu lūgumu atcelt lēmumu par procesa izmaksām, apgalvojot, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir bijis prettiesisks.
1. Par pirmo, otro, četrpadsmito, piecpadsmito un deviņpadsmito pamatu
106 Pirmām kārtām, ar pirmo, četrpadsmito un piecpadsmito pamatu prasītājas apgalvo, ka ECB ir pārsniegusi savas pilnvaras, jo tā nav devusi prasītājām iespēju veikt otrās prasītājas pašlikvidāciju, kā tas izriet no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punkta b) apakšpunkta i) punkta, lai gan, ņemot vērā VKI un ECB pamatpienākumu sadalījumu vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM) un vienotajā noregulējuma mehānismā (VNM), ECB neesot nekādu pilnvaru šajā ziņā. Tas pats attiecoties uz ECB atteikumu atļaut otrās prasītājas pārdošanu citam investoram, kas bija izteicis iespējamo interesi, kā tas izriet no minētā lēmuma 3.3.2. punkta b) apakšpunkta ii) punkta.
107 Otrām kārtām, ECB kompetencē neesot bijis pieņemt lēmumu par licences anulēšanu, jo FSA 2018. gada 7. februārī jau bija pieņēmusi FOLTF lēmumu, nosakot, vai kredītiestāde bija situācijā, kurā tā “kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga”, un tādējādi bija izvēlējusies noregulējuma pasākumus, nevis licences anulēšanu, un šis lēmums ir tikai pašas FSA jautājums. Prasītājas arī apstrīd ECB apgalvojumu, ka minētais lēmums nav nozīmīgs un ir konfidenciāls un ka tāpēc tas nebija tām jāpaziņo.
108 Turklāt prasītājas apstrīd ECB argumentu, ka nav bijis formāla lūguma veikt otrās prasītājas pašlikvidāciju. To ieskatā, ECB 2018. gada 17. jūlija lēmumā, neatkarīgi no tā, vai šāds lūgums ir vai nav, atteicās atļaut minēto pašlikvidāciju, kaut arī tā varēja aicināt prasītājas iesniegt šādu lūgumu vai arī varēja lūgt FSA pieņemt lēmumu šajā jautājumā. Vienīgais šķērslis, kas esot liedzis veikt pašlikvidāciju, esot bijis ECB izteikums, ka tā dod priekšroku tam, lai tas netiktu darīts. Ar jauno “VUM‑VNM” režīmu esot ieviesta agrīnās intervences sistēma, kas ļauj iejaukties labu brīdi pirms bankas faktiskas maksātnespējas, saskaņā ar kuru VKI ir iespēja noskaidrot, vai kredītiestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un izvērtēt, vai ir pieejami citi uzraudzības risinājumi un pēc tam – kā nākamais solis –, vai noregulējuma pasākumi ir sabiedrības interesēs. Prasītājas norāda, ka gadījumā, ja VKI uzskatītu, ka tie nav sabiedrības interesēs, jo bankas maksātnespēja nav sistēmiska problēma, analīze ar to beigtos, ciktāl runa ir par noregulējuma režīmu. Turpinājumā VKI būtu jānoskaidro, vai vienība, kas varētu kļūt maksātnespējīga, faktiski tāda kļūs. Ja tas tā būtu, maksātnespēju varētu risināt atbilstīgā veidā ar valsts maksātnespējas procedūras līdzekļiem. No tā izrietot, ka obligātai likvidācijai nekad nebūtu jānotiek. No otras puses, šāda sistēma neietekmētu iespēju veikt pašlikvidāciju, kas esot atzīta visu valstu tiesību aktos, ar nosacījumu, ka attiecīgā sabiedrība ir maksātspējīga.
109 Trešām kārtām, prasītājas norāda, ka ECB nav bijis pilnvaru pieņemt 2018. gada 17. jūlija lēmumu, pamatojoties uz to, ka tā pilnībā balstījās uz apgalvojumiem, ka nav ievēroti noteikumi NILL/TFN jomā, attiecībā uz kuru ECB nav kompetentā iestāde. Licences anulēšanu šajā lietā nevar pamatot ar prudenciāliem apsvērumiem, bet tā kalpojusi vien tam, lai izpildītu FSA un ECB vēlmi gūt vieglu publicitāti.
110 Ceturtām kārtām, saistībā ar otro pamatu un netieši saistībā ar trešo pamatu prasītājas pārmet ECB, ka tā nav novērtējusi NILL/TFN jautājumus, kas bija 2018. gada 17. jūlija lēmuma pamatā, un nav pārbaudījusi FSA novērtējumus. ECB nevarot būt atbildīga par kredītiestāžu stabilitāti, taču vienlaikus mākslīgi izslēgt no izvērtējuma veselas jomas, kas esot potenciālā riska avoti. Turklāt būtu jānodrošina, ka uz visām šā lēmuma nepilnībām, kas ir radušās FSA sagatavotā lēmuma projekta dēļ, var atsaukties saistībā ar prasību par šā lēmuma atcelšanu.
111 Turklāt mērķis atjaunot tiesiskumu, ko ECB ir centusies panākt ar 2018. gada 17. jūlija lēmumu, nav leģitīms mērķis attiecībā uz licences anulēšanu, jo licenci var anulēt tikai prudenciālu mērķu sasniegšanai. Tomēr, lai arī teorētiski ir iespējams, ka NILL/TFN jautājumi varētu būt nozīmīgi saistībā ar licences anulēšanu, jo šie jautājumi rada prudenciālus riskus, VKI un ECB pienākumu sadalījums, kā arī samērīguma princips paredz, ka vispirms ir jāizmanto viss NILL/TFN pasākumu klāsts (naudas sodi, aizliegums veikt noteiktu veidu darbību, kriminālprocess).
112 ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāju argumentus.
113 Jāatzīmē, ka šajā pamatu grupā prasītājas būtībā izvirza divus pamatus, apgalvojot, pirmkārt, ka ECB nav bijis pilnvaru pieņemt 2018. gada 17. jūlija lēmumu un, otrkārt, ka pilnvaras ir nepareizi izmantotas. Pirms šo pamatu izskatīšanas Tiesa uzskata, ka ir lietderīgi atgādināt, kāds ir ECB un VKI pilnvaru sadalījums.
a) Par pilnvaru sadalījumu starp ECB un to dalībvalstu VKI, kuras piedalās VUM, saistībā ar licences anulēšanu par NILL/TFN noteikumu pārkāpumiem
114 No VUM regulas 15. un 28. apsvēruma izriet, ka pilnvaras, kas netiek uzticētas ECB, paliek VKI kompetencē.
115 Konkrētāk, VUM regulas 28. apsvērumā ir uzskaitīts, ka viens no “uzraudzības uzdevumiem, kas netiks uzticēti ECB” un kam būtu jāpaliek valsts iestāžu kompetencē, ir “novērst finanšu sistēmas izmantošanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas nolūkiem, kā arī aizsargāt patērētājus”.
116 Savukārt VUM regulas 4. panta 1. punktā ir precizēts, ka “saskaņā ar 6. pantu ECB [..] ir ekskluzīvi kompetenta prudenciālās uzraudzības vajadzībām veikt šādus uzdevumus attiecībā uz visām kredītiestādēm, kas veic uzņēmējdarbību iesaistītajās dalībvalstīs”. Tam seko deviņu uzdevumu uzskaitījums, tostarp izsniegt licences kredītiestādēm un anulēt kredītiestāžu licences. Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu pilnvaras anulēt licenci ir dotas vienīgi ECB.
117 VUM regulas 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, “lai veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd tiek skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno”.
118 VUM regulas 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka “gan ECB, gan [VKI] ievēro godprātīgas sadarbības pienākumu un informācijas apmaiņas pienākumu”.
119 No VUM regulas 6. panta 4. punkta izriet, ka attiecībā uz 4. pantā definētajiem uzdevumiem, izņemot minētās regulas [4. panta] 1. punkta a) un c) apakšpunktā norādītos uzdevumus, ECB un VKI ir pienākumi, kas noteikti attiecīgi šā panta 5. un 6. punktā. Saskaņā ar minētā panta 6. punktu VKI tieši uzrauga mazāk nozīmīgas kredītiestādes saskaņā ar minētajā punktā noteiktajiem kritērijiem un informē ECB saskaņā ar minētā panta 7. punktā noteikto sistēmu par pasākumiem, kas veikti, ievērojot 6. punktu, un cieši koordinē šos pasākumus ar ECB.
120 Savukārt no VUM regulas 6. panta 5. punkta b)–d) apakšpunkta izriet, ka, pirmkārt, “ja nepieciešams nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu, ECB var jebkurā laikā pēc savas iniciatīvas pēc apspriešanās ar [VKI] vai pēc [VKI] pieprasījuma nolemt pati tieši izmantot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām 4. punktā minētām kredītiestādēm”, otrkārt, ka ECB uzrauga sistēmas darbību, pamatojoties uz šajā pantā minēto atbildību un procedūrām, un, treškārt, ECB var jebkurā laikā izmantot regulas 10.–13. pantā minētās pilnvaras, kas attiecas uz izmeklēšanas pilnvarām, kuras ECB var īstenot tieši.
121 VUM regulas 6. panta 7. punktā ir noteikts, ka ECB pieņem un dara publiski pieejamu sistēmu šā panta īstenošanas praktiskās kārtības organizēšanai, kas ir juridiskais pamats VUM pamatregulas pieņemšanai.
122 VUM regulas 14. panta 5. punktā ir paredzēts:
“Ievērojot 6. punktu, ECB pēc savas iniciatīvas, apspriedusies ar tās iesaistītās dalībvalsts valsts kompetento iestādi, kurā kredītiestāde veic uzņēmējdarbību, vai pēc šādas [VKI] ierosinājuma, var anulēt atļauju gadījumos, kas paredzēti attiecīgajos Savienības tiesību aktos. Ar šīm apspriedēm jo īpaši nodrošina, lai ECB, pirms tiek pieņemti lēmumi par anulēšanu, dotu valsts iestādēm pietiekamu laiku izlemt par nepieciešamajām korektīvajām darbībām, tostarp iespējamiem noregulējuma pasākumiem, un ņemtu tos vērā.
Ja [VKI], kura ir ierosinājusi izsniegt atļauju saskaņā ar 1. punktu, uzskata, ka atļauja ir jāanulē saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, tā iesniedz šādu ierosinājumu ECB. Tādā gadījumā ECB pieņem lēmumu par ierosinājumu anulēt atļauju, pilnībā ņemot vērā anulēšanas pamatojumu, ko iesniegusi [VKI].”
123 VUM regulas 14. panta 6. punktā ir noteikts, ka, “ciktāl valsts iestādes ir kompetentas regulēt kredītiestādes, gadījumos, kad valsts iestādes uzskata, ka atļaujas anulēšana kaitētu to darbību pienācīgai īstenošanai, kuras vajadzīgas noregulēšanai vai finanšu stabilitātes saglabāšanai, tās noteiktajā kārtībā informē ECB par iebildumiem, sīkāk izskaidrojot kaitējumu, ko šajā sakarībā izraisītu šāda anulēšana”, ka “minētajos gadījumos ECB uz laiku, par ko tā un valsts iestādes ir savstarpēji vienojušās, atturas no anulēšanas” un ka “ECB var pagarināt minēto laikposmu, ja tā uzskata, ka ir panākts pietiekams progress. Ja ECB tomēr ar pamatotu lēmumu konstatē, ka valsts iestādes nav īstenojušas pienācīgas darbības, kas vajadzīgas finanšu stabilitātes saglabāšanai, atļaujas anulēšanu piemēro nekavējoties”.
124 VUM pamatregulas 80. pants “[VKI] priekšlikums par atļaujas atsaukšanu” ir formulēts šādi:
“1. Ja attiecīgā [VKI] uzskata, ka saskaņā ar piemērojamiem Savienības vai nacionālajiem tiesību aktiem nepieciešams pilnīgi vai daļēji atsaukt kredītiestādei izsniegtu atļauju (t. sk. pēc pašas kredītiestādes lūguma), tā iesniedz ECB lēmuma par atļaujas atsaukšanu projektu (tālāk tekstā – “lēmuma par atsaukšanu projekts”) un lēmuma pieņemšanai nozīmīgus pamatojuma dokumentus.
2. [VKI] koordinē sadarbību ar nacionālo [valsts] iestādi, kas ir pilnvarota īstenot kredītiestāžu noregulējumu, (tālāk tekstā – “noregulējuma nacionālā [valsts] iestāde”) attiecībā uz lēmuma projektu par atsaukšanu, kas ir nozīmīgs noregulējuma [valsts] iestādei.”
125 Saskaņā ar VUM pamatregulas 81. pantu:
“1. ECB lēmuma par atsaukšanu projektu izvērtē bez liekas kavēšanās. Tā īpaši ņem vērā [VKI] norādītos steidzamības iemeslus.
2. Atbilstoši tam piemēro 31. pantā paredzētās tiesības tikt uzklausītam.”
126 VUM pamatregulas 83. pantā ir noteikts:
“1. ECB bez liekas kavēšanās pieņem lēmumu par atļaujas atsaukšanu. Ar savu lēmumu tā attiecīgo lēmuma par atsaukšanu projektu var atbalstīt vai noraidīt.
2. Pieņemot lēmumu, ECB ņem vērā visu minēto: a) savu vērtējumu par atsaukšanu attaisnojošiem apstākļiem; b) attiecīgā gadījumā [VKI] sagatavoto lēmuma par atsaukšanu projektu; c) konsultācijas ar attiecīgo [VKI] un, ja [VKI] nav noregulējuma [valsts] iestāde, ar attiecīgo noregulējuma [valsts] iestādi (tālāk tekstā abas kopā sauktas – “nacionālās [valsts] iestādes”); un d) paskaidrojumus, kurus kredītiestāde sniegusi saskaņā ar 81. panta 2. punktu un 82. panta 3. punktu.
3. Ja attiecīgā noregulējuma [valsts] iestāde neiebilst pret atļaujas atsaukšanu vai ja ECB konstatē, ka [valsts] iestādes nav īstenojušas atbilstošus finanšu stabilitātes nodrošināšanai nepieciešamus pasākumus, ECB pieņem lēmumu arī 84. pantā minētajos gadījumos.”
127 VUM pamatregulas 84. pantā ir noteikts:
“1. Ja noregulējuma [valsts] iestāde iebilst pret ECB nodomu atsaukt atļauju, ECB un noregulējuma [valsts] iestāde vienojas par laikposmu, kura ietvaros ECB atturas no atļaujas atsaukšanas. ECB par to informē [VKI] tūlīt pēc sazināšanās ar noregulējuma [valsts] iestādi šādas vienošanās nolūkā.
2. Pēc šādi saskaņotā laikposma ECB konstatē, vai, ņemot vērā starplaikā sasniegto, tā vēlas turpināt atļaujas atsaukšanas procedūru vai arī pagarināt šo laikposmu saskaņā ar VUM regulas 14. panta 6. punktu. ECB konsultējas ar attiecīgo [VKI] un noregulējuma [valsts] iestādi (ja tā nav pati [VKI]). [VKI] informē ECB par [valsts] iestāžu īstenotajiem pasākumiem un iespējamo atsaukšanas seku novērtējumu.
3. Ja noregulējuma [valsts] iestāde neiebilst pret atļaujas atsaukšanu vai ja ECB konstatē, ka [valsts] iestādes nav īstenojušas atbilstošus finanšu stabilitātes nodrošināšanai nepieciešamus pasākumus, piemēro 83. pantu.”
128 Direktīvas 2013/36 18. pants, kurā ir noteikts, kādos gadījumos VKI var rosināt licences anulēšanu attiecībā uz mazāk nozīmīgām iestādēm, ir formulēts šādi:
“Kompetentās iestādes var anulēt kredītiestādei piešķirtu atļauju vienīgi tad, ja kredītiestāde:
[..]
e) atbilst kādam no citiem gadījumiem, kuros valsts tiesību akti paredz atļaujas anulēšanu; vai
f) izdara kādu no 67. panta 1. punktā minētajiem pārkāpumiem.”
129 Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šo pantu piemēro vismaz vienā no šādiem gadījumiem:
[..]
d) iestādei, kam nav pārvaldības kārtības, kuru pieprasa kompetentās iestādes saskaņā ar valsts noteikumiem, ar kuriem transponē 74. pantu;
e) iestādei, kas kompetentajām iestādēm nesniedz informāciju vai sniedz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju par atbilstību [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (ES) Nr. 575/2013 [(2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.] 92. pantā noteikto pašu kapitāla prasību ievērošanas pienākumam, tādējādi pārkāpjot minētās regulas 99. panta 1. punktu;
[..]
o) iestādei, par kuru ir konstatēts, ka tā ir atbildīga par nopietnu tādu valsts noteikumu pārkāpumu, kas pieņemti atbilstīgi [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvai 2005/60/EK [(2005. gada 26. oktobris) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV 2005, L 309, 15. lpp.)];
[..].”
130 Direktīvas 2013/36 74. panta 1. punktā ir noteikts, ka “iestādēm ir noturīga pārvaldības kārtība, kas ietver skaidru organizatorisko struktūru, kurā ir precīzi definēts, pārredzams un konsekvents atbildības sadalījums, efektīvi procesi esošo vai varbūtējo risku noteikšanai, pārvaldībai, pārraudzībai un ziņošanai par tiem, atbilstīgi iekšējās kontroles mehānismi, tostarp pareizas administratīvās un grāmatvedības procedūras, un atalgojuma politika un prakse, kas atbilst pareizai un efektīvai riska pārvaldībai un veicina to”.
131 No šā sprieduma 115.–118. punktā minētajām tiesību normām izriet, ka VUM ietvaros ar prudenciālo uzraudzību saistītās funkcijas centralizēti veic ECB, savukārt decentralizēti tās īsteno iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes ECB uzraudzībā, ar kuru tās sadarbojas un kurai tās sniedz palīdzību. Tādējādi VUM iekšienē, pirmkārt, ECB īsteno noteiktas ekskluzīvas pilnvaras: nozīmīgu kredītiestāžu “tiešu” prudenciālo uzraudzību un VUM regulas 4. pantā tai noteiktās pilnvaras attiecībā uz visām iestādēm neatkarīgi no to lieluma. Otrkārt, mazāk nozīmīgu iestāžu prudenciāla uzraudzība ir daļa no pilnvarām, ko decentralizēti īsteno VKI un ko pārrauga un uzrauga – galīgajā instancē – ECB, kuras uzdevums ir nodrošināt prudenciālās uzraudzības sistēmas atbilstīgu darbību un efektivitāti un prudenciālo noteikumu saskanīgu un viendabīgu piemērošanu visās iesaistītajās dalībvalstīs. ECB veic mazāk nozīmīgu iestāžu “netiešu” uzraudzību, un šajā kontekstā VKI sadarbojas ar ECB un sniedz tai palīdzību. Turklāt šo pašu VKI kompetencē paliek VUM regulā neietvertie jautājumi – patērētāju aizsardzība, finanšu instrumentu tirgi, NILL/TFN un korupcijas apkarošana.
132 Konkrētāk, saskaņā ar vienoto uzraudzības mehānismu no VUM regulas 6. panta 4.–6. punkta sistēmas izriet, ka tiek nodalīta “nozīmīgu” iestāžu un to iestāžu, kas tiek kvalificētas par “mazāk nozīmīgām”, prudenciāla uzraudzība septiņos no deviņiem uzdevumiem, kuru saraksts ir iekļauts minētās regulas 4. panta 1. punktā.
133 No minētā, pirmām kārtām, izriet, ka “nozīmīgu” iestāžu prudenciālo uzraudzību veic tikai ECB. Tas pats attiecas uz “mazāk nozīmīgu” iestāžu prudenciālo uzraudzību saistībā ar VUM regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā uzskaitītajiem uzdevumiem, kas attiecas uz licenču izsniegšanu kredītiestādēm un to anulēšanu.
134 Otrām kārtām, attiecībā uz “mazāk nozīmīgām” iestādēm un citiem VUM regulas 4. panta 1. punktā norādītajiem uzdevumiem no minētās regulas 6. panta 5. un 6. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka to īstenošana – ECB kontrolē – tiek uzticēta iesaistīto dalībvalstu VKI, kuras tādējādi veic minēto iestāžu tiešu prudenciālu uzraudzību.
135 Proti, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, izvērtējot VUM regulas 4. panta 1. punkta un 6. panta mijiedarbību, kas ir izskaidrota šā sprieduma 116.–121. punktā, ir redzams, ka to attiecību loģika atļauj ECB uzticētās ekskluzīvās kompetences drīzāk īstenot decentralizēti, nevis veidot ECB un iesaistīto dalībvalstu VKI pilnvaru sadalījumu minētās regulas 4. panta 1. punktā norādīto uzdevumu izpildei. Šo konstatējumu apstiprina arī minētās regulas apsvērumu formulējums. Pirmkārt, no VUM regulas 15. un 28. apsvēruma izriet, ka no dalībvalstu kompetences ir izslēgti tikai ECB skaidri uzticētie uzdevumi un ka finanšu iestāžu prudenciālā uzraudzība citu iemeslu dēļ, kas nav minēti šīs regulas 4. panta 1. punktā, paliek dalībvalstu kompetencē. No minētā noteikti izriet, ka VUM regulas 4. panta 1. punktā ECB uzticēto uzdevumu definēšanas stadijā notiek kompetenču sadale starp ECB un VKI. Otrkārt, ir jānorāda, ka, lai gan VUM regulas 28. apsvērumā ir atrodams to uzraudzības uzdevumu saraksts, kam ir jāpaliek valsts iestāžu kompetencē, tajā nav neviena no minētās regulas 4. panta 1. punktā uzskaitītajiem uzdevumiem. Minētajā apsvērumā turklāt nav norādīts, ka mazāk nozīmīgu iestāžu tieša uzraudzība būtu valsts iestādēm piemītošas kompetences īstenošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 54.–57. punkts).
136 Trešām kārtām, vienotajā uzraudzības mehānismā, ko veido ECB un VKI, pirmkārt, no VUM regulas 6. panta 2. un 3. punkta sistēmas izriet, ka gan ECB, gan minētajām VKI ir pienākums sadarboties un pienākums apmainīties ar informāciju. Proti, saskaņā ar minētās regulas 6. panta 2. punkta otro daļu “[VKI] jo īpaši sniedz ECB visu informāciju, kas vajadzīga, lai ECB veiktu uzdevumus, kuri tai uzticēti ar šo regulu”. Turklāt šā panta 3. punktā ir noteikts, ka minēto VKI pienākums ir palīdzēt ECB sagatavot un īstenot visus aktus, kas saistīti ar 4. pantā minētajiem uzdevumiem un attiecas uz visām kredītiestādēm, tostarp palīdzēt veikt pārbaudes darbības.
137 Ir jau nospriests, ka par “mazāk nozīmīgām” klasificēto iestāžu uzraudzība ir minēta VUM regulas 38.–40. apsvērumā, proti, uzreiz pēc tās 37. apsvēruma, kurā ir uzsvērts, ka “[VKI] vajadzētu būt atbildīgām par to, lai palīdzētu ECB jebkuru tādu aktu sagatavošanā un īstenošanā, kas saistīti ar ECB uzraudzības uzdevumu izpildi”, un ka “tam jo īpaši būtu jāietver kredītiestādes situācijas ikdienas novērtējums un saistītās pārbaudes uz vietas”. Šāds VUM regulas apsvērumu izkārtojums norāda uz to, ka valsts kompetento iestāžu veiktu tiešo prudenciālo uzraudzību VUM ietvaros Eiropas Savienības Padome ir raksturojusi drīzāk kā iespēju palīdzēt ECB, nevis kā autonomas kompetences īstenošanu (spriedums, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 58. punkts).
138 Otrkārt, VKI īstenotās tiešās prudenciālās uzraudzības izpildi pārrauga ECB, kurai, piemērojot VUM regulas 6. panta 5. punkta a) un b) apakšpunktu, ir pilnvaras, pirmām kārtām, paziņot minētajām iestādēm “priekšrakstus, pamatnostādnes vai vispārējus norādījumus valsts kompetentajām iestādēm, saskaņā ar kuriem tiek veikti [minētās regulas] 4. pantā [..] minētie uzdevumi”, un, otrām kārtām, “nolemt pa[šai] tieši izmantot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām [..] kredītiestādēm”. Turklāt tas, ka ECB pārrauga VKI īstenoto tiešo uzraudzību, dod pamatu i) uzraudzības pilnvarām, kas noteiktas minētās regulas 6. panta 5. punkta c) apakšpunktā, kurā ir atsauce uz tās 6. panta 7. punkta c) apakšpunktu, un ii) uzraudzības un izmeklēšanas pilnvarām, kas norādītas minētās regulas 10.–13. pantā un ko ECB var nolemt tieši īstenot attiecībā uz mazāk nozīmīgām kredītiestādēm saskaņā ar minētās regulas 4. panta 6. punkta d) apakšpunktu.
139 Tādējādi jāatzīmē, ka ECB saglabā ievērojamas privilēģijas pat apstākļos, kad VKI veic VUM regulas 4. panta 1. punkta b) un d)–i) apakšpunktā norādītos uzraudzības uzdevumus, un ka šādu privilēģiju esamība atspoguļo valsts iestāžu iesaistīšanās pakārtoto raksturu gadījumos, kad tās īsteno minētos uzdevumus (spriedums, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 59. punkts).
140 Ceturtām kārtām, attiecībā konkrēti uz kredītiestādes licences anulēšanu, kā noteikts VUM regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ECB un VKI sadarbība saskaņā ar minētās regulas 14. panta 5. punktu izpaužas tādējādi, ka, pirmkārt, ECB ir pienākums apspriesties ar VKI, ja ECB anulē licenci pēc savas iniciatīvas, un, otrkārt, VKI ir iespēja ierosināt, lai ECB anulē licenci.
141 Ja VKI saskaņā ar VUM regulas 14. panta 5. punktu ierosina licences anulēšanu, ECB saskaņā ar minētās tiesību normas otro daļu un VUM pamatregulas 83. panta 2. punktu ir pilnībā jāņem vērā konkrētās VKI sniegtais anulācijas pamatojums, apspriedes ar šo VKI un – attiecīgā gadījumā – ar valsts noregulējuma iestādi, kā arī attiecīgās kredītiestādes apsvērumi. Tai ir arī pašai jāizvērtē, vai pastāv anulāciju attaisnojoši apstākļi, un tādējādi jālemj pieņemt vai noraidīt lēmuma projektu, ar kuru tiek anulēta VKI izsniegtā licence.
142 Piektām kārtām, jāatzīmē, ka no VUM regulas 28. un 29. apsvēruma izriet, ka uzdevums nepieļaut, ka finanšu sistēma tiek izmantota nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, paliek dalībvalstu kompetencē, un ECB šajā saistībā ir pienākums sadarboties ar valsts iestādēm.
143 Sestām kārtām, ciktāl runa ir par saikni starp NILL/TFN un prudenciālo uzraudzību, būtu jāatzīmē, ka to apstākļu skaitā, kuri attaisno bankas licences anulēšanu, pirmkārt, Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktā ir minēti tās 67. panta 1. punktā norādītie pārkāpumi, tostarp atbilstoši Direktīvai 2005/60 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, pieņemtu valsts noteikumu nopietni pārkāpumi. Otrkārt, minētās direktīvas 18. panta e) punktā ir minēts, ka ir citi gadījumi, kuros valsts tiesību akti paredz licences anulēšanu.
144 Šajā saistībā ir jāatzīmē – lai arī Direktīvas 2013/36 18. pants attiecas uz VKI pilnvarām anulēt licenci, ņemot vērā VKI un ECB veicamo uzdevumu sadalījumu, kā paredzēts VUM regulas 4. pantā un it īpaši ņemot vērā to, ka licences anulēšanas pilnvaras ir vienīgi ECB kompetencē, kuru tā var izmantot, ievērojot minētās regulas 14. panta 5. punktu, pēc VKI ierosinājuma, šīs direktīvas 18. pants ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir norāde uz pilnvarām ierosināt licences anulēšanu, kura ietilpst VKI pilnvarās.
145 Septītām kārtām, attiecībā uz VUM un VNM mijiedarbību, no 11. apsvēruma Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 255, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VNM regula”) izriet, ka uzraudzība un noregulējums ir divi papildinoši Eiropas banku savienības aspekti un tāpēc principā tie nav alternatīvas.
146 Jāatzīmē, ka VUM un VNM mērķi atšķiras. VNM regulas 7. apsvērumā ir atgādināts, ka VUM mērķis ir nodrošināt kredītiestāžu mikroprudenciālās uzraudzības politiku Eiropas līmenī un tās konsekventu un efektīvu īstenošanu visās eurozonas dalībvalstīs un tajās dalībvalstīs, kas nav eurozonas dalībvalstis, bet kas vēlas piedalīties VUM. Tā attiecas arī uz makroprudenciālo uzraudzību un galu galā – uz Eiropas Savienības finansiālo stabilitāti. Savukārt VNM pamatuzdevums, kā tas izriet no minētās regulas 6. un 8. apsvēruma un tās 1. panta, ir vadīt krīzes situācijas, kad tās jau ir radušās, un izveidot efektīvākus noregulējuma mehānismus, lai, ievērojot vienotus noteikumus un procedūras, novērstu banku maksātnespējas radīto negatīvo seku izplatīšanos. Tādējādi, lai arī abas sistēmas darbojas kopā, lai virzītos uz galīgo mērķi nodrošināt ES finanšu sistēmas uzticamību un stabilitāti, VUM darbojas, lai novērstu krīžu iestāšanos, savukārt VNM darbojas, lai risinātu krīzes.
147 Astotām kārtām, paziņojumi par to, ka iestāde kļūst vai kļūs maksātnespējīga, ko var izdot ECB vai Vienotā noregulējuma valde (turpmāk tekstā – “VNV”) attiecībā uz nozīmīgām kredītiestādēm vai ko var izdot VKI vai valsts noregulējuma iestādes attiecībā uz mazāk nozīmīgām kredītiestādēm, kā tas izriet no VNM regulas 7. panta 3. punkta, ir sagatavojoši akti, kuri tiek pieņemti iepriekš, bet kuri ne vienmēr nozīmē, ka tiks pieņemta noregulējuma shēma. Noregulējuma shēmas pieņemšana atkarībā no kredītiestādes lieluma ir vienīgi Vienotās noregulējuma valdes vai valsts noregulējuma iestāžu kompetencē.
148 Turklāt novērtējumi, vai iestāde kļūst vai kļūs maksātnespējīga, nekādā veidā nav oficiāli lēmumi par to, ka kredītiestāde nepilda savas normatīvās saistības, bet ir sagatavojoši akti, kas nemaina attiecīgās kredītiestādes juridisko stāvokli. Proti, šajos aktos ir iekļauts ECB (vai VKI) veiktais faktisko apstākļu novērtējums par iestādes maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju, kurš nekādā veidā nav saistošs, bet ir pamats, balstoties uz kuru VNV (vai valsts noregulējuma iestāde) pieņem noregulējuma shēmas vai lēmumus par to, ka noregulējums nav sabiedrības interesēs (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 6. maijs, ABLV Bank/ECB, T‑281/18, EU:T:2019:296, 36., 48. un 49. punkts).
149 No VNM regulas 18. panta 1. punkta izriet, ka šāda shēma tiek pieņemta vien tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi. Konkrēti, kredītiestādei ir ne vien jābūt maksātnespējas vai iespējamās maksātnespējas stāvoklī, bet nedrīkst arī pastāvēt pamatotas izredzes, ka citi privātā sektora pasākumi vai uzraudzītāja darbība pieņemamā termiņā varētu novērst tās maksātnespēju. Turklāt noregulējuma pasākumam ir jābūt vajadzīgam no sabiedrības interešu viedokļa.
150 Šajā saistībā saskaņā ar judikatūru, ievērojot VNM regulas 26. pantu, lai arī ECB (un pēc analoģijas valsts kompetentajām iestādēm) un Vienotā noregulējuma valdei (un pēc analoģijas valsts noregulējuma iestādēm) ir jāspēj novērtēt, vai kredītiestāde kļūst vai kļūs maksātnespējīga, vienīgi Vienotā noregulējuma valde (un pēc analoģijas valsts noregulējuma iestādes) var novērtēt noregulējuma piemērošanai nepieciešamos nosacījumus un pieņemt noregulējuma shēmu, ja tā uzskata, ka visi nosacījumi ir izpildīti, kā tas skaidri noteikts VNM regulas 18. panta 1. punktā. Lai arī ECB (un pēc analoģijas VKI) ir pilnvaras paziņot novērtējumu saistībā ar pirmo nosacījumu, proti, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, tas tomēr ir tikai novērtējums, kas nekādā veidā Vienotā noregulējuma valdei (un pēc analoģijas valsts noregulējuma iestādēm) nav saistošs (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 6. maijs, ABLV Bank/ECB, T‑281/18, EU:T:2019:296, 34. punkts).
151 Devītām kārtām, no VNM regulas 57. apsvēruma izriet, pirmkārt, ka tam vien, ka vienība neatbilst licences saņemšanas prasībām, pašam par sevi nevajadzētu būt pamatojumam noregulējuma sākšanai, it īpaši tad, ja vienība joprojām ir vai, iespējams, joprojām būs dzīvotspējīga. Otrkārt, vienība ir jāuzskata par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ja tā pārkāpj vai, iespējams, tuvākajā nākotnē pārkāps licences saglabāšanas prasības.
152 Maksātnespējas vai iespējamās maksātnespējas novērtējums un licences anulēšana nav funkcionāli līdzvērtīgi pasākumi. Lai arī šādu novērtējumu patiešām varētu veikt, pamatojoties uz konstatējumu, ka vairs netiek izpildīti licences saglabāšanas nosacījumi saskaņā ar VNM regulas 18. panta 4. punkta a) apakšpunktu, abi šie akti nekādā ziņā nav līdzvērtīgi. Šajā saistībā pietiek atzīmēt, ka Direktīvas 2013/36 18. pantā noteiktie licences anulēšanas nosacījumi skaidri atšķiras no apsvērumiem, pamatojoties uz kuriem tiek veikts minētās regulas 18. panta 4. punktā noteiktais maksātnespējas vai iespējamās maksātnespējas novērtējums (rīkojums, 2019. gada 6. maijs, ABLV Bank/ECB, T‑281/18, EU:T:2019:296, 46. punkts).
153 Tādējādi šī izvirzīto pamatu grupa ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.
b) Par pirmo daļu – ECB kompetences neesamību anulēt kredītiestādes licenci, ja VKI jau ir izdevusi paziņojumu par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju
154 Šajā lietā, pirmām kārtām, būtu jāatzīmē, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums attiecas uz to, ka otrajai prasītājai tiek anulēta licence darboties kā kredītiestādei Igaunijas valsts tiesību aktu pārkāpumu dēļ, un ar šo pasākumu tā tiek sodīta par to, ka tai nav NILL/TFN pārvaldības kārtības un efektīvas NILL/TFN sistēmas, tā nav izpildījusi VKI izdotos norādījumus un ir sniegusi maldinošu informāciju vai dokumentus.
155 Otrām kārtām būtu jāatzīmē, ka ECB ir pieņēmusi 2018. gada 26. marta lēmumu, pēc tam 2018. gada 17. jūlija lēmumu pēc FSA – Igaunijas valsts kompetentās iestādes – ierosinājuma, pamatojoties uz VUM regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 14. panta 5. punktu un VUM pamatregulas 83. panta 1. punktu.
156 Trešām kārtām, saistībā ar šo lēmumu un ekskluzīvās kompetences anulēt licenci decentralizēto īstenošanu, tā kā otrā prasītāja ir mazāk nozīmīga kredītiestāde, ECB saskaņā ar VUM regulas 14. panta 5. punktu un VUM pamatregulas 83. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu ir pilnībā jāņem vērā VKI izvirzītais anulēšanas pamatojums un ir jāsadarbojas ar VKI, apspriežoties ar to par noregulējuma pasākumiem, kurus valsts noregulējuma iestāde ir uzskatījusi par nepieciešamiem.
157 Ceturtām kārtām, no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.2. punkta d) apakšpunkta izriet, ka FSA, kas Igaunijā ir gan valsts kompetentā iestāde VUM ietvaros, gan valsts noregulējuma iestāde VNM ietvaros (Igaunijas Finanšu krīžu novēršanas un noregulējuma likuma 3. pants), 2017. gada 10. aprīlī pieņēma FOLTF lēmumu, pamatojoties uz to, ka otrā prasītāja ir vairākkārtīgi pārkāpusi licences saglabāšanas nosacījumus, kas nozīmē, ka licence varētu tikt anulēta, kā noteikts VUM regulas 57. apsvērumā.
158 Proti, saskaņā ar VUM regulas 57. apsvērumu vienība ir jāuzskata par tādu, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ja tā pārkāpj vai, iespējams, pārkāps licences saglabāšanas prasības.
159 Turpinot – no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka 2018. gada 7. februārī FSA, rīkojoties valsts noregulējuma iestādes statusā, pieņēma lēmumu, kurā tā konstatēja, ka noregulējums nav sabiedrības interesēs. Tas ir tas lēmums, uz kuru prasītājas atsaucas savos rakstveida apsvērumos kā uz “otro FOLTF lēmumu”.
160 Tādējādi, lai arī FSA pieņēma FOLTF lēmumu, ko tā bija kompetenta darīt, un attiecīgi tika izpildīts VNM regulas 18. panta 1. punkta a) apakšpunktā norādītais noregulējuma shēmas pieņemšanas pirmais nosacījums, tika uzskatīts, ka noregulējuma pasākumu īstenošana nav sabiedrības interesēs, un tāpēc minētās regulas 18. panta 1. punkta c) apakšpunktā norādītais trešais nosacījums nebija izpildīts. Attiecīgi šajā lietā šā lēmuma rezultātā valsts noregulējuma iestāde (FSA) nepieņēma noregulējuma shēmu, jo netika kumulatīvi izpildīti prasītie nosacījumi.
161 Savukārt no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka 2018. gada 6. martā FSA ierosināja pieņemt lēmumu par licences anulēšanu, un pēc šī ierosinājuma saņemšanas ECB deva otrajai prasītājai iespēju iesniegt apsvērumus par šo ierosinājumu un tikai tad pieņēma 2018. gada 26. marta lēmumu un 2018. gada 17. jūlija lēmumu, kura pamatā ir FSA norādītie iemesli un faktisko apstākļu novērtējumi un tās veikto pārbaužu un inspekciju rezultāti.
162 Pirmkārt, ECB 2018. gada 17. jūlija lēmuma 2.1. punktā ir pareizi uzskatījusi, ka tai ir ekskluzīva kompetence pieņemt lēmumu par licences anulēšanu. Šāds secinājums saskan, no vienas puses, ar VUM regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 14. panta 5. punktu un VUM pamatregulas 83. pantu un, no otras puses, ar šā sprieduma 135. punktā minēto judikatūru.
163 Otrkārt, tas, ka FSA iesniedza ECB ierosinājumu pieņemt lēmumu par licences anulēšanu un ka ECB savu lēmumu pieņēma, pamatojoties uz minētajā ierosinājumā sniegto pamatojumu, ir saskaņā ar VUM noteikto pilnvaru sadalījumu starp iesaistīto dalībvalstu VKI un ECB, piemērojamajām tiesību normām un judikatūru, kā norādīts šā sprieduma 136., 137., 140. un 141. punktā.
164 Tā kā otrā prasītāja ir mazāk nozīmīga kredītiestāde, FSA, tas ir, Igaunijas VKI, pirmām kārtām, bija jāveic nepieciešamās faktu pārbaudes un jāpalīdz ECB sagatavot un īstenot visus aktus, kas attiecas uz VUM regulas 4. pantā norādītajiem uzdevumiem, tostarp uz lēmumu par licences anulēšanu.
165 Otrām kārtām, saskaņā ar šā sprieduma 138. un 139. punktā minētajām tiesību normām un judikatūru ECB bija pilnvaras pārraudzīt, kā FSA īsteno tiešo uzraudzību, un ECB šajā lietā to izpildīja, vairākkārtīgi apspriežoties ar FSA, it īpaši, sākot no 2017. gada aprīļa un pēc pēdējās pārbaudes, kā to ECB ir apstiprinājusi tiesas sēdē.
166 Treškārt, ECB noteikti bija pilnvaras pieņemt 2018. gada 17. jūlija lēmumu, neraugoties uz un neatkarīgi no lēmumiem, uz kuriem atsaucās prasītājas.
167 Šajā saistībā prasītāju apgalvojumi, ka ECB kompetencē nav bijis pieņemt 2018. gada 17. jūlija lēmumu, jo VKI bija pieņēmusi lēmumu, ka otrā prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ir pamatoti ar kļūdainu izpratni par mijiedarbību starp VUM, no vienas puses, un VNM, no otras puses, un ar atsevišķām kļūdām faktos.
168 Proti, prasītājas būtībā uzskata, ka VUM un VNM ir alternatīvas sistēmas, ka – pretēji tam, kas iepriekš bija norādīts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, – noregulējuma pasākuma nepieņemšana nenozīmē, ka kredītiestāde ir jālikvidē saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un ka ECB pēc FOLTF lēmuma pieņemšanas nav pilnvaru lemt par licences anulēšanu.
169 Tomēr – pretēji prasītāju apgalvotajam – FSA pieņēma nevis divus lēmumus, bet gan, pirmām kārtām, FOLTF lēmumu, tas ir, 2017. gada 10. aprīļa paziņojumu par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju un, otrām kārtām, valsts noregulējuma iestādes statusā tā 2018. gada 7. februārī pieņēma lēmumu, kurā noteica, ka noregulējums nav sabiedrības interesēs, kā tas skaidri izriet no 2018. gada 17. jūlija lēmuma, kura teksta daļas ir minētas šā sprieduma 157. un 159. punktā.
170 Abi attiecīgie akti ir nošķirami – paziņojums par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju ir viens no priekšnosacījumiem, lai pieņemtu galīgo lēmumu par noregulējumu, proti, noregulējuma shēmu saskaņā ar VNM regulas 18. panta 6. punktu. Šis nosacījums savukārt ir obligāts, bet nav pietiekams, lai pieņemtu noregulējuma pasākumu, kā tas izriet no šā sprieduma 149. punkta.
171 Šāda interpretācija ir apstiprināta šā sprieduma 148. punktā minētajā judikatūrā, saskaņā ar kuru paziņojums par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju ietver faktu novērtējumu, ko veikusi VKI, par to, vai iestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un tas nekādā ziņā nav saistošs, taču, pamatojoties uz to, valsts noregulējuma iestāde pieņem noregulējuma shēmas vai lēmumus, ar kuriem konstatē, ka noregulējums nav sabiedrības interesēs.
172 Šajā lietā ir runa par šo otrā veida lēmumu, ko ir pieņēmusi FSA, rīkojoties valsts noregulējuma iestādes statusā.
173 Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šāds lēmums nekādā veidā neliedz ECB pēc tam pieņemt lēmumu par licences anulēšanu.
174 Tieši pretēji, ir jāsecina – tā kā paziņojumā par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju, ko tostarp var pieņemt, ja tiek izpildīti licences anulēšanas nosacījumi, kā tas izriet no VNM regulas 57. apsvēruma un kā to ir arī atzinusi otrā prasītāja, un ko var izmantot kā pamatu noregulējuma pasākuma pieņemšanai, nav rosināts pieņemt šādu pasākumu, kā to norāda noregulējuma valsts iestāde, kuras kompetencē ir to pieņemt saskaņā ar minētās regulas 7. panta 3. punkta e) apakšpunktu (attiecībā uz mazāk nozīmīgu kredītiestādi), ECB var lemt par licences anulēšanu kredītiestādei, kura vairs neizpilda licences saglabāšanas nosacījumus.
175 Lai arī VNM pilda tādu pašu uzdevumu kā VUM, proti, aizsargāt Eiropas Savienības finanšu sistēmas stabilitāti un drošību, un tāpēc VNM papildina VUM, kā tas izriet no VNM regulas 11. apsvēruma, VNM tomēr ir paredzēts piemērot gadījumos, ja vienība ir maksātnespējīga vai ir pakļauta maksātnespējas riskam, un tā mērķis ir nodrošināt finanšu krīžu vadību, kad tās ir iestājušās, kā tas izriet no minētās regulas 7. apsvēruma.
176 Šo secinājumu turklāt apstiprina VNM regulas 57. apsvērums, saskaņā ar kuru “tam, ka vienība neatbilst atļaujas saņemšanas prasībām, pašam par sevi nevajadzētu būt pamatojumam noregulējuma sākšanai, jo īpaši tad, ja vienība joprojām ir vai, iespējams, joprojām būs dzīvotspējīga”, un šā sprieduma 152. punktā minētā judikatūra.
177 Saskaņā ar VUM un VNM pieņemtie pasākumi varētu būt savstarpēji izslēdzoši – kā to apgalvo prasītājas – vien tad, ja vienība vairs neizpilda licences saglabāšanas nosacījumus un turklāt vairs nav maksātspējīga.
178 Tikai tādā gadījumā ECB būtu jādod priekšroka noregulējuma pasākumam, ko (atkarībā no kredītiestādes lieluma) ir pieņēmusi Vienotā noregulējuma valde vai valsts noregulējuma iestāde, saskaņā ar koordinācijas un sadarbības mehānismu ar šīm citām iestādēm, kas ir noteikts VUM regulas 14. panta 5. un 6. punktā un VUM pamatregulas 83. panta 3. punktā un 84. pantā. Turklāt ECB saskaņā ar minētās pamatregulas 83. panta 2. punktu, pirms tiek pieņemts lēmums par licences anulēšanu, ir pienācīgi jāapspriežas ar valsts noregulējuma iestādēm.
179 Tas, ka līdztekus pastāv VUM un VNM, nav jāsaprot tādējādi, ka kompetentajai iestādei, kas veic prudenciālo uzraudzību, proti, ECB, ir liegta iespēja anulēt licenci, ja nepastāv noregulējuma pasākuma noteikšanai nepieciešamie nosacījumi, proti, ja attiecīgā kredītiestāde nav pakļauta dzīvotnespējas riskam.
180 Tādējādi finansiāli spēcīgas kredītiestādes tiktu atbrīvotas no pienākuma izpildīt citas prudenciālās normas, kas uz tām ir attiecinātas licences saglabāšanas nolūkos.
181 Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka tās bija jāinformē par “FOLTF lēmumiem”, pietiek vien atzīmēt, ka galīgais lēmums, ar kuru valsts noregulējuma iestāde konstatēja, ka noregulējums nav sabiedrības interesēs, un FSA paziņojums par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju ietilpst procedūrā, kas ir nošķirama no procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts 2018. gada 17. jūlija lēmums, un tādējādi tam, ka otrajai prasītājai netika paziņots FOLTF lēmums, neietekmē 2018. gada 17. jūlija lēmuma tiesiskumu. Turklāt, tā kā FOLTF lēmums ir pieņemts, ņemot vērā to pašu pamatojumu, kas tika sniegts FSA ierosinājumā lemt par licences anulēšanu, kāds tika sniegts arī 2018. gada 17. jūlija lēmumā, ir jāuzskata, ka šis pamatojums minētajai prasītājai, kas ir šo lēmumu adresāts, ir bijis zināms.
182 Turklāt, ņemot vērā precizējumus, kas šā sprieduma 173.–180. punktā tika sniegti attiecībā uz VUM un VNM sistēmu mijiedarbību, ir jāsecina, ka prasītāju argumenti par 2018. gada 17. jūlija lēmumā iekļauto atsauci uz valsts tiesību normu, kas, kā apgalvots, tika atcelta, stājoties spēkā šīm divām sistēmām, un konkrēti – uz Igaunijas Kredītiestāžu likuma 118. pantu, ir neiedarbīgi.
183 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka šī daļa nav pieņemama.
c) Par otro daļu – ECB kompetences neesamību vērtēt ar NILL/TFN saistītus jautājumus
184 Prasītājas būtībā apstrīd ECB pilnvaras pieņemt lēmumu par licences anulēšanu tā iemesla dēļ, ka ir pārkāptas NILL/TFN tiesību normas, proti, jomā, kas nav tās kompetencē. Gluži pretēji – licences anulēšanu varot pamatot tikai ar prudenciāliem iemesliem.
185 Pirmām kārtām, kā izriet no Direktīvas 2013/36 67. panta, licences anulēšana ir paredzēta arī gadījumos, ja kredītiestāde neizpilda NILL/TFN prasības. Tādējādi šādu pienākumu ievērošana skaidri iekļaujas prudenciālās uzraudzības kontekstā, jo, kā uzsvērts Direktīvas 2005/60 1. un 2. apsvērumā, finanšu sistēmas izmantošana nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai var apdraudēt finanšu sistēmas un vienotā tirgus stabilitāti, integritāti un reputāciju
186 Tas, ka Direktīvas 2013/36 18. panta formulējumā vēl ir minētas valsts uzraudzības iestāžu pilnvaras anulēt licenci, nevar likt apšaubīt Savienības likumdevēja nodomu, kas ir atspoguļots šobrīd spēkā esošās VUM regulas noteikumos.
187 Proti, lai gan dalībvalstis saglabā kompetenci īstenot NILL/TFN tiesību normas, kā tas ir skaidri norādīts VUM regulas 28. apsvērumā, ECB ir ekskluzīva kompetence anulēt licences visām kredītiestādēm, neatkarīgi no to lieluma, pat ja šī kompetence tiek izmantota – kā šajā lietā –, pamatojoties uz iemesliem, kas minēti Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d), e) un o) apakšpunktā, uz kuriem ir atsauce minētās direktīvas 18. pantā, jo VUM regulas 14. panta 5. punktā ir noteikts, ka nosacījums licences anulēšanai ir viena vai vairāku tādu iemeslu esamība, kuri attaisno anulēšanu saskaņā ar minētās direktīvas 18. pantu. Tādējādi prasītājas šā iemesla dēļ nevar pamatoti apšaubīt ECB kompetenci pieņemt 2018. gada 17. jūlija lēmumu.
188 Otrām kārtām, saistībā ar licences anulēšanas iemesliem šajā lietā prasītājas nevar pamatoti apstrīdēt, ka šie iemesli atbilst kādiem no iemesliem, kas pamato licences anulēšanu, it īpaši tiem, kas noteikti Direktīvas 2013/36 18. panta e) un f) punktā, kā tas prasīts VUM regulas 14. panta 5. punktā. Konkrētāk, minētās direktīvas 18. panta f) punkts attiecas uz kredītiestādes pārkāpumiem, kā minēts šīs direktīvas 67. panta 1. punktā.
189 Šajā lietā 2018. gada 17. jūlija lēmumā tika konstatēts, ka otrā prasītāja ir izdarījusi Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d), e) un o) apakšpunktā uzskaitītos pārkāpumus. Šie pārkāpumi ir attiecīgi ir šādi: nav ieviesta pārvaldības kārtība, kā to prasīja VKI saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām transponē minētās direktīvas 74. pantu; nav sniegta informācija vai arī ir sniegta nepilnīga vai neprecīza informācija par to, kā tiek ievērotas saistības izpildīt pašu kapitāla prasības, un ir nopietni pārkāptas valsts tiesību normas, kas NILL/TFN jomā pieņemtas, pamatojoties uz Direktīvu 2005/60.
190 Attiecīgi, arī ņemot vērā šā sprieduma 185. un 187. pantā minētos apsvērumus, prasītāju argumenti, ka ECB nav kompetences anulēt licenci, pamatojoties uz NILL/TFN pārkāpumiem, ir jānoraida.
191 Turklāt, runājot konkrētāk par prasītāju argumentu – ka, ņemot vērā iesaistīto dalībvalstu VKI un ECB pilnvaru sadalījumu saskaņā ar VUM, kā arī samērīguma principu, vispirms ir jāizmanto viss cits pieejamo pasākumu klāsts (naudas sodi, aizliegums veikt noteiktu veidu darbību, kriminālprocess) un tikai tad jāveic licences anulēšana uz NILL/TFN tiesību aktu pārkāpumu pamata, – tas ir jānoraida.
192 Proti, no Vispārējai tiesai iesniegtajiem dokumentiem ir redzams, ka FSA deva otrajai prasītājai vairākas iespējas izpildīt NILL/TFN reglamentējošās prasības, kā tas izriet no šā sprieduma 25., 26. un 29. punkta, tostarp FSA izdeva rīkojumu, un arī to šī prasītāja neievēroja. Šajos apstākļos prasītājas nevar pamatoti pārmest ECB, ka tā lēmumu anulēt licenci pieņēma priekšlaicīgi vai pārkāpjot samērīguma principu.
193 Trešām kārtām, tā kā valsts iestāžu kompetencē neapšaubāmi ir īstenot pasākumus, lai nodrošinātu, ka kredītiestādes ievēro NILL/TFN tiesību normas, un uzraudzīt to ievērošanu, un tā kā šajā lietā FSA bija iestāde, kas īstenoja šo kompetenci, prasītājas nevar pamatoti apgalvot, ka ECB ir aizskārusi FSA pilnvaras.
194 Pirmkārt, saskaņā ar iesaistīto dalībvalstu VKI un ECB pilnvaru sadalījumu saskaņā ar VUM, kā norādīts šā sprieduma 131., 136., 137. un 140. punktā, un it īpaši ņemot vērā ekskluzīvo pilnvaru decentralizētu īstenošanu attiecībā uz licences anulēšanu, kā tas ir atzīts šā sprieduma 135. punktā minētajā judikatūrā, FSA ir izpildījusi pienākumu sadarboties ar ECB un sniegt tai palīdzību, kā noteikts VUM regulas 6. panta 2. punkta otrajā daļā un 3. punktā, pirmām kārtām, veicot nepieciešamās fiziskās pārbaudes un inspekcijas, otrām kārtām, sazinoties ar attiecīgo iestādi, lai agrīnajā stadijā risinātu problēmas, tostarp, sniedzot konsultācijas, ko FSA darīja valsts noregulējuma iestādes statusā, un, trešām kārtām, sagatavojot līguma projektu saskaņā ar VUM regulas 14. panta 5. punktu.
195 Otrkārt, prasītājas nevar pamatoti pārmest ECB, ka tā 2018. gada 17. jūlija lēmumu ir pieņēmusi, pamatojoties uz šo FSA ierosinājumu lemt par licences anulēšanu, jo, kad VKI ierosina ECB anulēt licenci, ECB ir pilnībā jāņem vērā VKI izvirzītie iemesli, lai pamatotu šo anulēšanu, kā tas izriet no VUM regulas 14. panta 5. punkta otrās daļas un VUM pamatregulas 83. panta 2. punkta.
196 Turklāt jāatzīmē, ka ECB ir arī lūgusi otrajai prasītājai iesniegt apsvērumus saistībā ar FSA lēmuma projektu par licences anulēšanu un ir ņēmusi vērā šos apsvērumus saskaņā ar VUM pamatregulas 83. panta 2. punkta d) apakšpunktu.
197 Līdz ar to šajā lietā FSA faktus, kuri veido NILL/TFN jomas normatīvo aktu pārkāpumus, ir konstatējusi, ievērojot VUM ietvaros noteikto kompetenču sadalījumu starp VKI un ECB, savukārt juridiskais vērtējums par to, vai šie fakti attaisno licences anulēšanu, kā arī samērīguma novērtējums tika atstāts ECB ziņā.
198 Turklāt, ņemot vērā minēto, prasītāju izvirzītie argumenti saistībā ar šo pamatu grupu par to, ka ECB nav organizētas institucionālās kompetences NILL/TFN jautājumos, ir neiedarbīgi.
199 Ņemot vērā iepriekš minēto, šī daļa ir jānoraida.
d) Par trešo daļu – ECB pilnvaru neatļaut otrās prasītājas pašlikvidāciju vai tās pārdošanu citam investoram neesamību
200 Prasītājas būtībā pārmet, ka ECB ir pieņēmusi lēmumu neatļaut otrās prasītājas pašlikvidāciju vai kredītiestādes pārdošanu citiem investoriem.
201 Iesākumā saistībā ar otrās prasītājas pašlikvidāciju jāatzīmē, ka saskaņā ar Igaunijas Kredītiestāžu likuma 117. pantu, lai kredītiestāde varētu pašlikvidēties, tās pienākums ir iesniegt pašlikvidācijas pieteikumu FSA, kas tādējādi ir iestāde, kuras kompetencē ir šā pieteikuma apmierināšana vai noraidīšana.
202 No lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, otrā prasītāja neapgalvo, ka tā ir iesniegusi pašlikvidācijas pieteikumu, un, otrkārt, tā pārmet ECB, ka ECB nav devusi tai iespēju to darīt. Tātad šī prasītāja nebija iesniegusi šādu pieteikumu. Turklāt ECB katrā ziņā nav pienākuma mudināt kredītiestādi iesniegt šādu pašlikvidācijas pieteikumu valsts iestādei, un ECB kompetencē nav pieņemt oficiālu lēmumu par šāda pašlikvidācijas pieteikuma apmierināšanu vai noraidīšanu, kā lietas dalībnieki to atzīst.
203 No tā izriet, ka prasītāju argumentiem ir nozīme tikai tiktāl, cik tie ir vērsti uz 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punktā sniegto ECB vērtējumu par licences anulēšanas lēmuma samērīgumu, un tie tiks izvērtēti kontekstā ar licences anulēšanas samērīguma analīzi (skat. šā sprieduma 306.–344. punktu). Tas pats attiecas uz saistībā ar prasības piecpadsmito pamatu izvirzītajiem argumentiem, ka ECB nav kompetences aizliegt kredītiestādes pārdošanu citiem investoriem.
204 Ņemot vērā iepriekš minēto, šī daļa ir jānoraida.
e) Par ceturto daļu – pilnvaru nepareizu izmantošanu
205 Lai pamatotu šo daļu, prasītājas būtībā apgalvo, ka ECB nav ļāvusi īstenot otrās prasītājas pašlikvidāciju (vai tās pārdošanu citiem investoriem, vai citus mazāk apgrūtinošus pasākumus) un anulējusi šīs prasītājas licenci ar prudenciālu uzraudzību nesaistītu iemeslu dēļ, un to darījusi it īpaši pozitīvas publicitātes nolūkā, ko tā, iespējams, radījusi attiecībā uz ECB un FSA, neņemot vērā VUM regulas 75. apsvērumu un 19. pantu, kurā noteikts, ka ECB veic uzdevumus neatkarīgi bez jebkādas politiskās ietekmes.
206 ECB, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka šis pamats ir acīmredzami nepamatots.
207 Iesākumā būtu jāatzīmē, ka saskaņā ar VUM regulas 75. apsvērumu, “lai ECB uzticētos uzraudzības uzdevumus īstenotu efektīvi, tai tie būtu jāveic pilnīgi neatkarīgi, jo īpaši esot brīvai no nepamatotas politiskas ietekmes un nozares pārstāvju intervences, kas negatīvi ietekmētu tās darbības neatkarību”.
208 Turklāt no VUM regulas 15. apsvēruma izriet, ka īpašie uzraudzības uzdevumi, kas ir izšķirīgi, lai konsekventi un iedarbīgi īstenotu Savienības politiku attiecībā uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, būtu jāuztic ECB, tostarp tai būtu jāpieņem pasākumi, kas veicami makroprudenciālās stabilitātes nodrošināšanai, ievērojot konkrētus nosacījumus, kuri atspoguļo valstu iestāžu lomu. Minētās regulas 19. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“ECB, veicot uzdevumus, kas tai uzticēti ar šo regulu, un [VKI], strādājot VUM, rīkojas neatkarīgi. Uzraudzības valdes un vadības komitejas locekļi rīkojas neatkarīgi un objektīvi visas Savienības interesēs un nelūdz vai nepieņem Savienības iestāžu vai struktūru, nevienas dalībvalsts valdības vai citas publiskas vai privātas iestādes norādījumus.”
209 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pilnvaru nepareizas izmantošanas jēdziens administratīvas iestādes gadījumā faktiski attiecas uz tās pilnvaru izmantošanu citiem mērķiem, nevis tiem, kuru sasniegšanai tai šīs pilnvaras piešķirtas. Lēmumā ir pieļauta nepareiza pilnvaru izmantošana tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskaņotām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts šādā nolūkā. Turklāt, pastāvot vairākiem mērķiem, pat ja nepamatoti motīvi mijas ar pamatotiem, lēmums tomēr nezaudē spēku pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, ja tas sasniedz galveno mērķi (skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, Crédit mutuel Arkéa/ECB, T‑52/16, EU:T:2017:902, 210. punkts un tajā minētā judikatūra).
210 Šajā lietā ir pietiekami konstatēt, ka prasītājas nav pierādījušas, ka ECB 2018. gada 17. jūlija lēmumu būtu pieņēmusi ar citu mērķi, nevis pildot savu uzdevumu veikt kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību. Turklāt tās nav iesniegušas nekādus pierādījumus, kas apliecinātu ECB iespējamo atkarību, pārkāpjot VUM regulas 19. pantu.
211 Katrā ziņā 2018. gada 17. jūlija lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz vairākiem licences anulēšanas iemesliem, kuri norādīti Direktīvas 2013/36 18. pantā, kas attiecas uz nopietniem NILL/TFN tiesību aktu pārkāpumiem. Tas nozīmē, ka minētā lēmuma pamatojums saskan ar mērķiem, kas ECB ir jāsasniedz, pildot tai uzticētos uzraudzības uzdevumus.
212 Tādējādi šī daļa arī ir jānoraida.
213 Tātad šī pamatu grupa ir jānoraida pilnībā.
2. Par trešo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ECB nav izpildījusi savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu novērtējumu
214 Saskaņā ar prasītāju pausto ECB nav rūpīgi un objektīvi novērtējusi visus atbilstošos lietas aspektus. Tomēr tās pārmet ECB vienīgi to, ka tā ir vienkārši akceptējusi FSA secinājumus, kuri bija izdarīti, pamatojoties uz maldinošu informāciju, ko bija sniegusi šī VKI, un pati ECB nav izvērtējusi iemeslus, uz kuriem pamatojoties tika pieņemts lēmuma projekts par licences anulēšanu.
215 ECB apstrīd prasītāju argumentus.
216 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru rūpības pienākums nozīmē, ka attiecīgajai iestādei ir pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgos lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2013. gada 16. septembris, ATC u.c./Komisija, T‑333/10, EU:T:2013:451, 84. punkts).
217 Šajā lietā, pirmkārt, ir jāatzīmē – kā to norādīja ECB –, ka 2018. gada 17. jūlija lēmumā ir sniegts pilnīgs un skaidrs licences anulēšanas pamatojums, kas ir sagatavots, pirmām kārtām, pamatojoties uz novērtējumiem, kurus veikusi FSA kā VKI, kas veic otrās prasītājas (kā mazāk nozīmīgas kredītiestādes) prudenciālo uzraudzību, un, otrām kārtām, attiecas uz neatkarīgu novērtējumu, ko veikusi ECB saistībā ar citu nosacījumu ievērošanu, lai lemtu par anulēšanu, tostarp anulēšanas pasākuma samērīguma novērtējumu.
218 Otrkārt, šādus vispārēji formulētus pārmetumus par apgalvoto ECB rūpības un objektivitātes trūkumu var apstiprināt vien tad, ja tiek sīki apstrīdētas iespējamās nepilnības, ko pieļāvusi ECB 2018. gada 17. jūlija lēmuma pieņemšanas gaitā.
219 Treškārt, būtu jāatzīmē – kā to norāda ECB –, ka FSA konstatējumus attiecībā uz pārkāpumiem, kurus otrā prasītāja nav pienācīgi apstrīdējusi, ECB ir jāuzskata par konstatētiem faktiem un šā iemesla dēļ ECB tie nav jāpārskata. Tādējādi ECB ir pareizi aprobežojusies vien ar to, ka pārliecinājās, vai šie pārkāpumi patiešām attaisno licences anulēšanu. Šī pārbaude tika veikta 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. un 3.3.2. punktā.
220 Ceturtkārt, prasītāju apgalvojumi, ka ECB ir balstījusies vien uz VKI secinājumiem, arī ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti šā sprieduma 194.–198. punktā.
221 Turklāt ir jānorāda, ka prasītāju apgalvojums, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir sagatavots, pamatojoties uz FSA sniegtu maldinošu informāciju, ir tikai un vienīgi apgalvojums, kas nav pamatots ne ar kādiem pierādījumiem, un tāpēc tas ir jānoraida.
222 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.
223 Ciktāl ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka FSA lēmuma priekšlikumā ir kļūdas vērtējumā, ir jāatgādina, ka Tiesa nesen ir nospriedusi, ka tādā gadījumā, ja Savienība neparedz izveidot divu kompetenču – valsts un Savienības kompetenču – sadali, kurām ir atšķirīgi mērķi, bet, gluži pretēji, nostiprina ekskluzīvas lēmumpieņemšanas pilnvaras Savienības iestādei, Savienības tiesai saskaņā ar tās ekskluzīvo kompetenci īstenot Savienības aktu tiesiskuma kontroli, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jālemj par attiecīgās Savienības iestādes pieņemtā galīgā lēmuma tiesiskumu un, lai nodrošinātu efektīvu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, ir jāizvērtē iespējamie pārkāpumi saistībā ar valsts iestāžu izdotajiem sagatavojošajiem aktiem vai priekšlikumiem, kas varētu ietekmēt šī galīgā lēmuma tiesiskumu (skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Berlusconi un Fininvest, C‑219/17, EU:C:2018:1023, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
224 Šādos apstākļos Eiropas Savienības tiesai ir jāpārliecinās, vai ir kādi trūkumi, kas ietekmē 2018. gada 17. jūlija lēmumā atveidotā FSA lēmuma projekta tiesiskumu, ciktāl šos trūkumus prasītājas ir apstrīdējušas saistībā ar citiem pamatiem.
225 Tādējādi ir jāizvērtē, vai otrajai prasītājai ir izdevies radīt šaubas par 2018. gada 17. jūlija lēmumā sniegtajiem novērtējumiem.
3. Par ceturto un piekto pamatu, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pieļautas kļūdas vērtējumā un ka nav ņemti vērā noteikti būtiski lietas aspekti
a) Par piekto pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka nav ņemta vērā otrās prasītājas jaunās vadības pozitīvā ietekme
226 Prasītājas apgalvo, ka 2018. gada 17. jūlija lēmumā nav ņemta vērā pozitīvā ietekme, ko panākusi otrās prasītājas jaunā vadības grupa, un, ņemot vērā šīs 2017. gada novembrī izveidotās grupas kompetenci un labo reputāciju, ECB nevajadzēja anulēt licenci 2018. gada martā.
227 ECB apstrīd prasītāju argumentus.
228 Pirmām kārtām, ciktāl prasītājas apgalvo, ka ECB nav ņēmusi vērā būtisku faktoru, ir jānorāda, ka 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. punkta b) apakšpunkta ii) punktā otrās prasītājas vadības maiņa tika pienācīgi ņemta vērā un ka iemesli, kāpēc šī maiņa netika uzskatīta par pietiekamu, lai atrisinātu NILL/TFN riska vadības sistēmā konstatētās problēmas, minētajā lēmumā tika sīki analizēti.
229 Pirmkārt, 2018. gada 17. jūlija lēmumā ECB tostarp uzskatīja, ka, lai arī otrās prasītājas jaunā vadība, kas darbojās kopš 2017. gada 1. novembra, bija piekritusi FSA iebildumiem par šīs prasītājas nespēju sniegt nepārprotamu stratēģiju attiecībā uz saviem klientiem, sīki noteikt riskus šiem klientiem un darbības risku finansiālo novērtējumu un ka šī vadības grupa apņēmās mainīt prasītājas komerciālo stratēģiju laikposmā no 2018. gada līdz 2021. gadam, šī vadības grupa arī apstiprināja, ka tā vēlētos turpināt darboties Krievijas un Ukrainas tirgos, uzskatot tos par savas uzņēmējdarbības pamatvirzienu.
230 Otrkārt, 2018. gada 17. jūlija lēmumā tika atzīmēts, ka saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām (Igaunijas Kredītiestāžu likuma 52. panta 4. punktu un 55. panta 1. punktu) kredītiestādes komercdarbības stratēģiju nosaka padome, nevis valde.
231 Treškārt, 2018. gada 17. jūlija lēmumā tika arī atzīmēts, ka, neraugoties uz otrās prasītājas padomes locekļu sastāva izmaiņām, kuras arī notika laikposmā no 2012. gada līdz 2018. gadam, divi šīs prasītājas kontrolējošie akcionāri joprojām bija padomes locekļi un FSA nekonstatēja nekādas izmaiņas stratēģijā attiecībā uz riska vadības principiem, pamatoti izdarot secinājumu, ka šos principus ietekmēja šie divi akcionāri. Šo ietekmi varētu apstiprināt arī tas, ka, neraugoties uz to, ka no 2012. gada līdz 2017. gadam vadībā izmaiņas notika trīs reizes, šī prasītāja tā arī neizmainīja ne uzņēmējdarbības modeli, ne savu attieksmi saistībā ar NILL/TFN reglamentējošo prasību neievērošanu.
232 Visu šo iemeslu dēļ FSA savā lēmuma projektā un ECB 2018. gada 17. jūlija lēmumā secināja, ka konstatētie uzlabojumi pēc otrās prasītājas vadības izmaiņām nav bijuši pietiekami, lai nodrošinātu, ka šī otrā prasītāja ievēro NILL/TFN tiesību aktus.
233 Šie iemesli, kurus turklāt prasītājas, kas cēlušas prasību lietā T‑584/18, nav apstrīdējušas, pirmkārt, parāda, ka ECB patiešām bija ņēmusi vērā šīs prasītājas jauno vadību kā būtisku faktoru lietā un, otrkārt, attiecībā uz tiem nav pieļauta kļūda vērtējumā.
234 Otrām kārtām, ciktāl prasītājas apgalvo, ka ECB ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz 2018. gada 17. jūlija lēmumu, ir jānorāda, ka otrās prasītājas licence netika anulēta, pamatojoties uz kādām nepilnībām saistībā ar valdi, saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. panta c) punktu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 13. panta 1. punktu, bet gan pamatojoties uz to, ka prasītāja neveica pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu reglamentējošās prasības saistībā ar NILL/TFN – tas ir iemesls, kuru, kā atzīmēts šā sprieduma 231. punktā, prasītājas nav sekmīgi apstrīdējušas, neraugoties uz šīs prasītājas vadības izmaiņām.
235 Trešām kārtām, tā kā prasītāju argumenti attiecas uz kļūdu vērtējumā, ko ECB esot pieļāvusi, vērtējot 2018. gada 17. jūlija lēmuma samērīgumu salīdzinājumā ar citiem mazāk apgrūtinošiem pasākumiem nekā licences anulēšana, būtu jāsniedz norāde uz samērīguma vērtējuma pārbaudi (skat. šā sprieduma 306.–344. punktu).
236 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piektais pamats ir jānoraida.
b) Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda vērtējumā saistībā ar to, ka informācija par otrās prasītājas darbību Latvijā ir kļūdaina
237 Prasītājas apgalvo, ka ECB nav bijis tiesību pamatot 2018. gada 17. jūlija lēmumu ar to, ka FSA tika paziņota nepareiza informācija par otrās prasītājas pārrobežu darbību Latvijā. Saskaņā ar prasītāju pausto, pirmkārt, paziņojumi par faktiem, kuri esot nepareizi, netika konkrēti identificēti vai pamatoti, savukārt prasītājas nekad nav slēpušas otrās prasītājas darbību Latvijā, par kuru bija atklāti sniegta informācija šīs prasītājas tīmekļvietnē. Otrkārt, šie paziņojumi attiecoties vienīgi uz terminoloģisku nošķīrumu starp “pārstāvniecības birojiem” un “pārrobežu pakalpojumiem/biroju” vai starp “atbalsta birojiem” un “filiāli”. Treškārt, pases procedūra, kas nepieciešama pārrobežu finanšu darbību veikšanai citās valstīs, kuru otrā prasītāja nebija ievērojusi, esot tīri formāls process un šī prasītāja to esot ievērojusi saistībā ar savām darbībām Vācijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē. Ceturtkārt, šim jautājumam pašlaik neesot nozīmes, jo tas bija izlīguma priekšmets Latvijas administratīvajā tiesā un ne FSA, ne Latvijas VKI neesot piemērojusi otrajai prasītājai sankcijas šajā saistībā. Piektkārt, lai šādu paziņojumu dēļ tiktu anulēta licence, tiem esot jābūt īpaši nopietniem.
238 Turklāt prasītājas uzskata, ka FSA attieksme no FOLTF lēmuma pieņemšanas brīža bija pretrunīga un ka FSA nebija skaidri norādījusi otrajai prasītājai, ka tā šo jautājumu joprojām uzskata par atvērtu. Tās šajā saistībā atsaucas uz minētās prasītājas 2017. gada 28. jūlija paziņojumu presei, kurā ir sniegts kopsavilkums par izlīgumu ar Latvijas VKI un no kura izriet, ka lieta saistībā ar otrās prasītājas darbībām Latvijā ir izbeigta. Tās piebilst, ka būtu absurds vienkāršu neprecizitāti uzskatīt par iemeslu kredītiestādes licences anulēšanai. Tās lūdz, lai Vispārējā tiesa uzdotu FSA un ECB norādīt iespējami maldinošos izteikumus un iesniegt dokumentus, kuros tās esot izvirzījušas šo jautājumu kā joprojām neatrisinātu, kaut arī ir panākts izlīgums Latvijas administratīvajā tiesā. Tāpat tās lūdz, lai FSA un ECB pārstāvjiem tiktu uzdots sniegt pierādījumus šajā jautājumā.
239 ECB apstrīd prasītāju argumentus.
240 Iesākumā būtu jāatgādina, ka Direktīvas 2013/36 19. apsvērumā ir norādīts, ka “kredītiestādēm, kam atļaujas piešķirtas to piederības dalībvalstīs, vajadzētu būt tiesībām dažas vai visas to darbību sarakstā, uz kurām attiecas savstarpēja atzīšana, minētās darbības veikt visā Savienībā, dibinot filiāles vai sniedzot pakalpojumus”.
241 Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 20. apsvērumu “ir lietderīgi savstarpēju atzīšanu attiecināt uz minētajām darbībām, ko veic finanšu iestādes, kuras ir kredītiestāžu meitasuzņēmumi, ja uz šādiem meitasuzņēmumiem attiecas konsolidētā uzraudzība, ko īsteno attiecībā uz to mātesuzņēmumiem, un tās ievēro noteiktus stingrus nosacījumus”.
242 Direktīvas 2013/36 V sadaļas 2. nodaļā “Kredītiestāžu tiesības veikt uzņēmējdarbību” 35. un 36. pantā ir noteikta prasība par paziņošanu un reglamentētas kompetento iestāžu attiecības.
243 Direktīvas 2013/36 35. pantā ir noteikta prasība, ka kredītiestāde, kas vēlas izveidot filiāli citas dalībvalsts teritorijā, par to paziņo savas piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm (1. punkts). Šim paziņojumam ir jāpievieno tostarp informācija par dalībvalsti, kuras teritorijā tā plāno izveidot filiāli, darbības programma, kurā izklāstīti filiāles paredzētās darījumdarbības veidi un organizatoriskā struktūra, adrese uzņēmējā dalībvalstī, kur var iegūt dokumentus, un to personu vārds un uzvārds, kuras būs atbildīgas par filiāles vadību (2. punkts).
244 Direktīvas 2013/36 35. panta 4. punktā ir noteikts, ka tad, “ja piederības dalībvalsts kompetentās iestādes atsakās 2. punktā minēto informāciju darīt zināmu uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, tās trīs mēnešos pēc visas informācijas saņemšanas paziņo attiecīgajai kredītiestādei šā atteikuma iemeslus”.
245 Direktīvas 2013/36 36. panta 1.–4. punkts ir izteikts šādi:
“1. Pirms kredītiestādes filiāle uzsāk savu darbību, uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes divos mēnešos pēc 35. pantā minētās informācijas saņemšanas sagatavojas kredītiestādes uzraudzībai saskaņā ar 4. nodaļu un vajadzības gadījumā norāda nosacījumus, ar kuriem vispārējās interesēs minēto darbību veic uzņēmējā dalībvalstī.
2. Saņemot paziņojumu no uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm vai līdz 1. punktā paredzētā termiņa beigām nesaņemot nekādu paziņojumu no šīm iestādēm, var izveidot filiāli un sākt darbību.
3. Jebkādu saskaņā ar 35. panta 2. punkta b), c) vai d) apakšpunktu sniegtās informācijas izmaiņu gadījumā, kredītiestāde par attiecīgajām izmaiņām rakstiski paziņo piederības dalībvalsts un uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm vismaz vienu mēnesi pirms to īstenošanas, lai piederības dalībvalsts kompetentās iestādes varētu pieņemt lēmumu pēc paziņošanas saskaņā ar 35. pantu, un lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes varētu pieņemt lēmumu, izklāstot izmaiņu nosacījumus saskaņā ar šā panta 1. punktu.
4. Attiecībā uz filiālēm, kuras saskaņā ar to uzņēmējās dalībvalstīs spēkā esošajiem noteikumiem darbību sākušas pirms 1993. gada 1. janvāra, uzskata, ka tām tika piemērota 35. pantā un šā panta 1. un 2. punktā paredzētā kārtība. No 1993. gada 1. janvāra tās reglamentē šā panta 3. punkts, 33. un 52. pants, un 4. nodaļa.”
246 Direktīvas 2013/36 39. panta “Paziņošanas procedūra” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ikviena kredītiestāde, kas vēlas pirmo reizi īstenot pakalpojumu sniegšanas brīvību, darbojoties citas dalībvalsts teritorijā, paziņo piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm par I pielikuma sarakstā uzskaitītajām darbībām, kuras tā paredzējusi veikt.
2. Viena mēneša laikā pēc 1. punktā paredzētā paziņojuma saņemšanas piederības dalībvalsts kompetentās iestādes šo paziņojumu nosūta uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm.”
247 Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Šo pantu piemēro vismaz vienā no šādiem gadījumiem:
a) iestādei, kas ir ieguvusi atļauju ar nepatiesiem paziņojumiem vai jebkādiem citiem neatbilstīgiem līdzekļiem;
[..]
e) iestādei, kas kompetentajām iestādēm nesniedz informāciju vai sniedz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju par atbilstību Regulas (ES) Nr. 575/2013 92. pantā noteikto pašu kapitāla prasību ievērošanas pienākumam, tādējādi pārkāpjot minētās regulas 99. panta 1. punktu;
f) iestādei, kas kompetentajām iestādēm nesniedz informāciju vai sniedz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju saistībā ar datiem, kas minēti Regulas (ES) Nr. 575/2013 101. pantā;
g) iestādei, kas kompetentajām iestādēm nesniedz informāciju vai sniedz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju par lielu riska darījumu, tādējādi pārkāpjot Regulas (ES) Nr. 575/2013 394. panta 1. punktu;
h) iestādei, kas kompetentajām iestādēm nesniedz informāciju vai sniedz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju par likviditāti, tādējādi pārkāpjot Regulas (ES) Nr. 575/2013 415. panta 1. un 2. punktu;
i) iestādei, kas kompetentajām iestādēm nesniedz informāciju vai sniedz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju par sviras rādītāju, tādējādi pārkāpjot Regulas (ES) Nr. 575/2013 430. panta 1. punktu;
[..]
m) iestādei, kas neizpauž informāciju vai sniedz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju, tādējādi pārkāpjot Regulas (ES) Nr. 575/2013 431. panta 1., 2. un 3. punktu vai 451. panta 1. punktu;
[..].”
248 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. punkta d) apakšpunktā ECB, pamatojoties uz FSA lēmuma projektu par licences anulēšanu, pauda nostāju, ka otrā prasītāja ir pārkāpusi Latvijas tiesību aktus, ar kuriem ir transponēts Direktīvas 2013/36 35.–38. pants, jo tā ir izveidojusi Latvijā savu filiāli, neievērojot noteiktās procedūras un tātad – nelikumīgi, kā arī sniegusi nepatiesu informāciju FSA attiecībā uz iedibinājumu Latvijā. Pirmkārt, FSA atsaucās uz divām vēstulēm, kas tika saņemtas no šīs prasītājas, proti, pirmajā vēstulē prasītāja noliedza, ka tā izmanto filiāli Latvijā, kaut arī bija pierādīts pretējais, un otrajā vēstulē prasītāja norādīja, ka ir slēgusi savu filiāli Latvijā, kaut arī tā joprojām darbojās. Otrkārt, FSA bija ņēmusi vērā pierādījumus, kas tika iegūti pārbaudē uz vietas, kura tika veikta laikposmā no 2016. gada 5. septembra līdz 14. novembrim un kurā tika secināts, ka šī prasītāja, izmantojot Latvijā izveidoto filiāli, ir sniegusi finanšu pakalpojumus kopš 2013. gada oktobra.
249 Prasītājas būtībā apstrīd Direktīvas 2013/36 35. un 36. pantā minētās paziņošanas procedūras (tā sauktā “pases procedūra”) obligātumu.
250 Šajā saistībā ir jānorāda, ka Direktīvas 2013/36 mērķis ir saskaņot licences piešķiršanas nosacījumus kredītiestādēm finanšu darbību veikšanai visā Eiropas Savienībā, lai iestāde, kas saņēmusi licenci savā dalībvalstī, varētu veikt dažas vai visas savas darbības, uz kurām attiecas savstarpēja atzīšana, visā Eiropas Savienībā, izveidojot filiāli vai sniedzot pakalpojumus, kā tas arī izriet no minētās direktīvas 19. apsvēruma.
251 Turklāt no Direktīvas 2013/36 35.–38. panta izriet, ka Savienības likumdevējs bija paredzējis izveidot paziņojumu sniegšanas sistēmu, lai kredītiestādes, kas vēlas nodibināt filiāli citā dalībvalstī, sniegtu paziņojumus piederības dalībvalsts kompetentajai iestādei. Tāpēc piederības dalībvalsts kompetentā iestāde ir tā, kas novērtē, vai ir izpildīti nosacījumi, lai filiāle varētu veikt finanšu darbības citā dalībvalstī.
252 Piederības dalībvalsts kompetentās iestādes lēmumu pieņemšanas pilnvaras it īpaši attiecas uz jautājumu, vai Direktīvas 2013/36 35. panta 2. punktā uzskaitītā informācija, kas ir jāpaziņo piederības dalībvalsts kompetentajai iestādei, ir pietiekama un pilnīga, un jāpārrauga, vai kredītiestādei, kas vēlas izveidot filiāli citā dalībvalstī, ir atbilstoša administratīvā struktūra un finanšu stāvoklis. Šaubu gadījumā šī informācija nav paziņota un attiecīgā kredītiestāde tiek informēta par atteikuma iemesliem.
253 Pilnvaras noraidīt paziņojumu un piederības dalībvalsts kompetentās iestādes brīvība novērtēt informāciju, kas jāsniedz kredītiestādei, kura vēlas izveidot filiāli citā dalībvalstī, parāda, ka paziņošanas procedūra, kas tiek saukta par “pases” procedūru, nav tikai formalitāte.
254 Turklāt no Direktīvas 2013/36 36. panta 1. punkta izriet, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei nav jābūt gatavai uzraudzīt filiāli, kamēr nav saņemta šīs direktīvas 35. pantā minētā informācija. Tas nozīmē, ka šīs informācijas paziņošana ir būtiska procesuāla prasība, lai šī valsts kompetentā iestāde varētu veikt citas dalībvalsts kredītiestādes filiāles uzraudzību.
255 Šādu secinājumu apstiprina Direktīvas 2013/36, it īpaši šīs direktīvas V sadaļas 2. un 3. nodaļas, teoloģiskā un sistēmiskā interpretācija. Šo tiesību normu jēga ir saskaņot iespēju kredītiestādēm, kuras saņēmušas licenci vienā dalībvalstī, īstenot pakalpojumu sniegšanas brīvību un iedibinājuma tiesības citā dalībvalstī, ar nepieciešamību citās dalībvalstīs veikt šādas iestādes filiāļu prudenciālo uzraudzību. Lai atvieglotu šo tiesību īstenošanu un licenču savstarpēju atzīšanu Eiropas Savienībā laikā, kad šādu licenču piešķiršana ir valsts iestāžu kompetencē, likumdevējs Direktīvā 2013/36 ir izvēlējies piederības dalībvalsts kompetentās iestādes rokās koncentrēt pienākumu pārliecināties, vai ir izpildīti nosacījumi, lai kredītiestādes filiāle varētu veikt finanšu darbības. Šī iestāde vislabāk pārzina kredītiestādes organizatorisko struktūru un komercdarbības politiku un, sniedzot šo informāciju, var vislabāk palīdzēt uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei uzraudzīt tās teritorijā izveidoto filiāli.
256 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka paziņošanas procedūra, saukta par “pases” procedūru, ir saistoša.
257 Prasītājas neapstrīd faktu, ka otrā prasītāja nav uzsākusi paziņošanas procedūru, bet tikai apšauba tās rīcības nopietnību, uzskatot, ka nav izpildītas vien tīri formālas prasības. Tomēr no šā sprieduma 248.–256. punktā izklāstītajiem argumentiem izriet, ka paziņošanas procedūra, kuru šī prasītāja nav izpildījusi, nav tikai formalitāte, bet gan ir juridisks pienākums. Attiecīgi šī prasītāja ir izveidojusi filiāli Latvijā un nelikumīgi veikusi finanšu darbību.
258 Turklāt, tā kā FSA bija sniegusi ECB detalizētu skaidrojumu par šā jautājuma izmeklēšanas rezultātiem un no tā turklāt izriet, ka otrā prasītāja Latvijā bija sniegusi finanšu pakalpojumus gan Latvijas, gan trešo valstu klientiem un ka šie Latvijā iegūtie klienti laikposmā no 2013. gada novembra līdz 2016. gada augustam bija radījuši 66 % no kopējiem ienākumiem par pakalpojumiem, ko sniegusi otrā prasītāja, un ka otrās prasītājas vien nepamatotie apgalvojumi nekādā veidā neradīja ne mazākas šaubas par šiem rezultātiem, jāuzskata, ka šie fakti ir pierādīti.
259 Finanšu pakalpojumu sniegšana Latvijas klientiem un būtiskā ienākumu daļa, ko otrā prasītāja no tiem ir guvusi, liecina, ka filiāle Latvijā nevarēja būt tikai vienkārši pārstāvniecība vai atbalsta birojs.
260 Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka FSA konstatējumi par abās vēstulēs – 2013. gada 26. septembra un 2016. gada 9. februāra vēstulē – sniegtās informācijas nepatiesumu ir kļūdaini. Proti, lai arī prasītājas apgalvo, ka šīs filiāles darbība nebija vērsta uz Latvijas iedzīvotājiem, bet trešo valstu klientiem, detalizēti pierādījumi, ko FSA bija ieguvusi uz vietas veiktajā pārbaudē, liecina, ka 66 % no šīs prasītājas ienākumiem tika gūti no šīs filiāles darbībām un ka 3 % no šajā filiālē atvērtajiem kontiem bija Latvijas rezidentu konti. Jānorāda, ka prasītājas nav pat centušās apstrīdēt rādītājus, ko FSA bija sniegusi ECB.
261 Visbeidzot, ir jānoraida argumenti, ar kuriem prasītājas pārmet ECB, ka tā nav analizējusi otrās prasītājas rīcības nopietnību.
262 Šajā saistībā, pirmkārt, būtu jāatzīmē, ka nepatiesas informācijas sniegšana valsts uzraudzības iestādei jau pēc būtības ir nopietna, jo šāda rīcība liek apšaubīt, cik ticama ir uzraudzībai pakļautās kredītiestādes sniegtā informācija, kas nepieciešama, lai nodrošinātu VKI uzticēto uzdevumu un to savstarpējās uzticēšanās sistēmas efektivitāti un iedarbīgumu, kuras nodrošināšanai VUM sistēmā arī ir izstrādāta paziņošanas procedūra, saukta par “pases” procedūru.
263 Apstiprinājums tam, ka VKI ir svarīgi saņemt nepieciešamo informāciju un spēt balstīties uz pareizu informāciju, lai veiktu prudenciālās uzraudzības funkcijas, un ka tādējādi, ja kredītiestāde nepilda pienākumu sniegt informāciju, tā ir nopietna rīcība, ir sniegts arī Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta a), e)–i) un m) apakšpunktā, kuros ir noteikts, ka licences anulēšanas iemesli (pamatojoties uz atsauci, kura uz šo tiesību normu ir iekļauta minētās direktīvas 18. panta f) punktā) ir informācijas nesniegšana 67. panta e)–i) un m) apakšpunktā minētajos gadījumos un nepatiesas informācijas sniegšana nolūkā iegūt licenci šā paša panta a) apakšpunktā minētajā gadījumā.
264 Otrkārt, ECB saistībā ar licences anulēšanas pasākuma samērīguma novērtējumu patiešām bija jāņem vērā, ka pastāv “izlīgums administratīvajā tiesā” starp kredītiestādi un uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestādi, ar kuru šī kredītiestāde apņēmās izbeigt attiecīgos pārkāpumus, un tādēļ nepietiek vien ar norādi, ka šie pārkāpumi ir iemesls licences anulēšanai saskaņā ar Igaunijas valsts tiesību normām (Igaunijas Kredītiestāžu likuma 17. panta 1. punkta 2) un 15) apakšpunkts).
265 Tomēr jānorāda, ka saistībā ar konkrēto “izlīgumu administratīvajā tiesā” otrā prasītāja bija apņēmusies pilnībā izpildīt Latvijas VKI lēmumu, ar kuru tai bija liegts sniegt finanšu pakalpojumus Latvijā un piesaistīt jaunus klientus Latvijā un kurā tai tika prasīts izbeigt līgumattiecības ar esošajiem klientiem Latvijā un darījumu attiecības ar klientiem, kas Latvijā tika piesaistīti saskaņā ar principu par pakalpojumu sniegšanas brīvību.
266 Turklāt, pirmkārt, ar attiecīgo “izlīgumu administratīvajā tiesā” nevar legalizēt otrās prasītājas agrāko prettiesisko rīcību, bet tikai novērst citu iespējamu pasākumu, tostarp naudas sodu, turpmāku piemērošanu.
267 Otrkārt, no Latvijas VKI paziņojuma medijiem izriet, ka otrajai prasītājai vispirms ir jāiegūst atļauja saskaņā ar tiesību aktos noteiktajām procedūrām, lai tā varētu sniegt pakalpojumus Latvijā. Tas parāda, ka situācija nebija pilnībā atrisināta, jo šī prasītāja vēl nebija uzsākusi atļaujas iegūšanas procedūru.
268 Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats nav pieņemams. Tādējādi šī pamatu grupa ir jānoraida.
4. Par sesto, divpadsmito un astoņpadsmito pamatu, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda vērtējumā, jo ECB savu lēmumu ir kļūdaini pamatojusi ar FSA rīkojuma nepildīšanu, un ka ir pārkāpts tiesiskās drošības princips
269 Ar astoņpadsmito pamatu prasītājas apgalvo, ka ir pārkāpts tiesiskās drošības princips, jo rīkojumā FSA nebija skaidri norādījusi, kādas NILL/TFN prasības ir jāizpilda. Minētā rīkojuma rezolutīvajā daļā šo prasību neizpildes gadījumā esot paredzēts naudas sods 32 000 EUR apmērā, kas tādējādi esot varējis raisīt otrajai prasītājai tiesisko paļāvību, ka pirms licences anulēšanas valsts kompetentā iestāde esot varējusi īstenot mazāk apgrūtinošus uzraudzības pasākumus. Sestā pamata kontekstā prasītājas atzīmē, ka VKI lēmuma projektā par licences anulēšanu un ECB 2018. gada 17. jūlija lēmumā nebija definējušas normatīvo aktu prasības un standartizētus kritērijus, kurus prasītāja neesot izpildījusi un attiecībā uz kuriem tika izdarīts konstatējums par to neievērošanu.
270 Divpadsmitajā pamatā prasītājas norāda, ka VKI rīkojuma pārkāpums nav pamatots iemesls licences anulēšanai, it īpaši, ja – kā šajā gadījumā – rīkojums ir formulēts vispārināti, nenorādot, kādi konkrēti korektīvie pasākumi ir jāpieņem. FSA rīkojuma tekstā, kas pievienots ECB iebildumu rakstam, ir atsauce uz saturu, kas ietverts ziņojumā par laikposmā no 2015. gada 13. aprīļa līdz 12. jūnijam veikto pārbaudi uz vietas, lai arī pats ziņojums tomēr nav iekļauts lietas materiālos. Prasītājas apgalvo, ka ECB bijis jāparāda, ka šim norādījumam ir konkrēts saturs. 2018. gada 17. jūlija lēmumā ir nekonkrēti apgalvots, ka rīkojums netika pilnībā ievērots vai ka tas netika izpildīts norādītajā laikposmā. Šāds pamatojums neattaisno bargāko uzraudzības pasākumu, proti, licences anulēšanu. Visbeidzot prasītājas norāda, ka otrā prasītāja bija lūgusi precizējumu saistībā ar NILL/TFN reglamentējošo prasību konkrēto saturu, taču nav saņēmusi nekādu precizējumu.
271 ECB apstrīd prasītāju argumentus.
272 Ir lietderīgi atgādināt Direktīvas 2013/36 74. panta 1. un 2. punkta formulējumu:
“1. Iestādēm ir noturīga pārvaldības kārtība, kas ietver skaidru organizatorisko struktūru, kurā ir precīzi definēts, pārredzams un konsekvents atbildības sadalījums, efektīvi procesi esošo vai varbūtējo risku noteikšanai, pārvaldībai, pārraudzībai un ziņošanai par tiem, atbilstīgi iekšējās kontroles mehānismi, tostarp pareizas administratīvās un grāmatvedības procedūras, un atalgojuma politika un prakse, kas atbilst pareizai un efektīvai riska pārvaldībai un veicina to.
2. Šā panta 1. punktā minētā kārtība, procesi un mehānismi ir vispusīgi un samērīgi ar to risku veidu, mērogu un sarežģītību, kuri saistīti ar attiecīgo uzņēmējdarbības modeli un iestādes darbību. Vērā ņem 76. līdz 95. pantā noteiktos tehniskos kritērijus.”
273 Saskaņā ar judikatūru tiesiskās drošības princips paredz, ka ir jāatsaucas uz to tiesisko regulējumu, kas bijis spēkā attiecīgās tiesību normas piemērošanas brīdī (spriedums, 1971. gada 14. jūlijs, Henck, 12/71, EU:C:1971:86, 5. punkts), un ka iestāžu īstenotajiem pasākumiem, kas rada tiesiskās sekas, ir jābūt skaidriem un precīziem un tie ir jādara zināmi ieinteresētajai personai tādējādi, lai tā varētu precīzi noteikt laiku, kad attiecīgais pasākums ir stājies spēkā un sāk radīt tiesiskās sekas (skat. spriedumu, 1997. gada 22. janvāris, Opel Austria/Padome, T‑115/94, EU:T:1997:3, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).
274 Šajā lietā 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. punkta c) apakšpunktā ECB, pamatojoties uz FSA lēmuma projektu, norādīja, ka otrā prasītāja nebija izpildījusi attiecīgo 2016. gada 8. augustā izdoto rīkojumu, kurā otrajai prasītājai bija prasīts, lai tā, pirmkārt, piemērotu procesuālās normas, otrkārt, turpmāk pareizi piemērotu Igaunijas likuma par NILL/TFN 13. panta 1. punkta 3)–5) apakšpunktu, redakcijā, kas piemērojama minētā rīkojuma izdošanas laikā, un attiecīgā gadījumā izvairītos no komercattiecību uzsākšanas, treškārt, pārliecinātos, ka minētie noteikumi ir pareizi piemēroti komercattiecībām, un, ja nepieciešams, vēlreiz piemērotu uzticamības pārbaudes pasākumus, ceturtkārt, izvairītos attiecīgā gadījumā veikt darījumus saskaņā ar minētā likuma 27. panta 2. punkta noteikumiem, kas bija spēkā attiecīgā rīkojuma izdošanas laikā, piektkārt, informētu finanšu ziņu vākšanas vienību, ja darbība vai citi apstākļi varētu liecināt par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu vai mēģinājumu to darīt vai ja šai prasītājai ir bijis iemesls uzskatīt vai tā zinājusi, ka notikusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana, un, sestkārt, līdz 2016. gada 9. decembrim iesniegtu FSA pārskatu par to, kā prasītāja ir izpildījusi rīkojumu. ECB secināja, ka, tā kā otrā prasītāja nebija pilnībā izpildījusi attiecīgo rīkojumu noteiktajā termiņā, tā ir pārkāpusi Igaunijas Kredītiestāžu likuma 17. panta 1. punkta 14) apakšpunktu un ka šis valsts tiesību akta pārkāpums ir vēl viens pamats licences anulēšanai saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktu.
275 Prasītājas būtībā norāda, ka attiecīgais rīkojums nebija izpildāms, jo tajā bija vienīgi atgādinātas tiesību normas, kas otrajai prasītājai ir jāievēro, un ka tiesiskuma atjaunošanas mērķis nav leģitīms mērķis kredītiestādes licences anulēšanai.
276 Pirmām kārtām, pretēji prasītāju apgalvojumam licences anulēšanas mērķis ir panākt, ka reglamentējošās prasības, kas ir jāizpilda visām kredītiestādēm, vairs netiek atkārtoti pārkāptas. Šajā kontekstā VKI izdotais rīkojums apstiprina vien to, ka adresātam ir bijušas vairākas iespējas izpildīt šīs prasības un ka bargākais pasākums – licences anulēšana – tika pieņemts vien kā galējais līdzeklis.
277 Otrām kārtām, pēc vairākiem VKI izteiktiem brīdinājumiem un pēc daudzkārtējas saziņas ar VKI par attiecīgo tēmu – tostarp kredītiestādei dotas iespējas sniegt apsvērumus par tai iesniegtajiem pārbaužu ziņojumiem un formāli un neformāli lūgt informāciju procedūras gaitā – nav ticams, ka kredītiestāde nebūtu varējusi saprast, kā īstenot tiesību normas, piemēram, spēkā esošās tiesību normas saistībā ar NILL/TFN. Turklāt prasītāju apgalvojums, ka FSA un ECB ir atteikušās sniegt informāciju, ko prasītājas bija lūgušas sniegt, ir jānoraida, jo tas nekādā veidā nav pamatots.
278 Šajā saistībā būtu jānorāda, ka FSA bija veikusi četras pārbaudes uz vietas. Attiecīgais rīkojums tika izdots 2016. gada 8. augustā pēc pirmās 2015. gadā uz vietas veiktās pārbaudes. Otrās pārbaudes uz vietas laikā, kas tika veikta 2016. gada rudenī, FSA konstatēja, ka konstatētās nepilnības turpinās un ka otrā prasītāja joprojām nav izpildījusi šo rīkojumu. Pēc šīs otrās pārbaudes uz vietas šai prasītājai bija iespēja iesniegt apsvērumus, un 2016. gada rudenī tika rīkotas vairākas sanāksmes ar FSA. FSA 2017. gada septembrī veica trešo pārbaudi uz vietas, un ziņojums par to šai prasītājai tika iesniegts 2017. gada 4. oktobrī, dodot tai iespēju sniegt apsvērumus. Papildus tam, ka šai prasītājai vienmēr bija iespējams lūgt FSA sniegt paskaidrojumus, ja tā konstatē, ka nav bijušas pietiekamas tai atkārtoti sniegtās norādes par to, kādas struktūrvienības ir jāizveido, kāds personāls ir nepieciešams, kādi iekšējie procesuālie noteikumi tiek prasīti, kādi noteikumi ir jāievēro, lai nodrošinātu konkrētu vienību nošķiršanu, un kādas informācijas plūsmas ir jāievieš, jāatzīmē, ka šai prasītājai bija 14 mēneši laika no rīkojuma saņemšanas brīža līdz minētā ziņojuma paziņošanai un vēl 6 mēneši līdz licences anulēšanas brīdim, lai saprastu un izpildītu reglamentējošās prasības.
279 Trešām kārtām, lai arī ECB norāda, ka attiecīgais rīkojums būtu jālasa kopsakarā ar otrajai prasītājai iesniegto ziņojumu par otro pārbaudi uz vietas, jāatzīmē, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir pietiekami skaidrs un precīzs attiecībā uz to, kādas reglamentējošās prasības šai prasītājai bija jāizpilda.
280 Attiecībā uz apgalvotajām pārvaldības kārtības nepilnībām 2018. gada 17. jūlija lēmumā ir norādīts – lai arī otrajai prasītājai ir izveidotas organizatoriskās vienības un atbilstoši procesuālie noteikumi, šajās vienībās personāls ir bijis nepietiekams un pārslogots ar pienākumiem un iekšējie procesuālie noteikumi netika pareizi piemēroti. Šīs nepilnības tika novērotas attiecībā uz trim aizsardzības līmeņiem, kas ir attiecīgi šādi: atsevišķu darījumu izsekošana, ko veic klientu attiecību pārvaldības vadītāji; risku atklāšana, vadība un pārraudzība papildus tam, ka pirmais un otrais aizsardzības līmenis (risku uzņemšanās un risku vadība) nav pienācīgi nošķirti, kas rada nopietnu interešu konfliktu, un iekšējā audita funkcijas. Lai arī par risku atklāšanu, vadību un pārraudzību atbildīgās personas jau bija konstatējušas, ka netiek ievēroti iekšējie noteikumi, un par to ziņojušas valdei 2013. un 2014. gadā, valde nav uz to pienācīgi reaģējusi, pārkāpjot 55. panta 2. punkta 31) apakšpunktu Igaunijas Kredītiestāžu likumā, ar kuru transponē Direktīvas 2013/36 88. pantu. Turklāt valde nenodrošināja nepieciešamo atbilstības uzraudzības personālu, kas ir otrais aizsardzības līmenis, tādējādi pārkāpjot Igaunijas NILL/TFN likuma, ar kuru transponēta Direktīva 2015/849, 31. panta 2. punktu, redakcijā, kas piemērojama minētā rīkojuma izdošanas laikā.
281 Kas attiecas uz apgalvotajām nepilnībām saistībā ar NILL/TFN, 2018. gada 17. jūlija lēmumā ir norādīts, ka tika novērots liels skaits neparastu darījumu. Otrās prasītājas vidējais izejošais maksājums 2015. gadā bija četras reizes lielāks un vidējais ienākošais maksājums septiņas reizes lielāks nekā vidēji Igaunijas banku sistēmā. Šos maksājumus bija veikuši galvenokārt augsta riska klienti, un tie bija apmēram 97 % no visiem Igaunijā veiktajiem pārvedumiem 2015. gadā. Kaut arī FSA bija atkārtoti brīdinājusi, ka šai prasītājai ir jāīsteno jauna komercdarbības stratēģija, lai risinātu paustās bažas, un kaut arī trīs dažādi prasītājas valdes sastāvi bija pauduši vēlmi mainīt uzņēmējdarbības modeli, trešās uz vietas veiktās pārbaudes rezultāti liecināja, ka prasītājas komercdarbības stratēģija nav būtiski mainījusies un ka tādējādi tā joprojām darbojas tirgus segmentā, kuru šajā saistībā raksturo augstāki riski.
282 Tika arī norādīts, ka ir konstatēts, ka nav efektīvu NILL/TFN noteikumu ar otrās prasītājas uzņēmējdarbības modeli saistīto risku vadībai, pirmkārt, attiecībā uz klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, kad tiek veidotas jaunas līgumattiecības, un esošo komercattiecību pastāvīgas uzraudzības neesamību, un, otrkārt, attiecībā uz veikto darījumu un attiecīgo klientu riska profila uzraudzību. Tika uzskatīts, ka konstatētie trūkumi ir strukturāli, nevis tikai atsevišķi gadījumi.
283 Turklāt, lai arī tika veiktas dažas izmaiņas NILL/TFN kontroles pasākumos un otrā prasītāja samazināja augsta riska klientu skaitu, šie pasākumi tika uzskatīti par neefektīviem, jo tie negarantēja esošo komercattiecību pastāvīgu uzraudzību, tostarp attiecībā uz darījumos izmantoto līdzekļu izcelsmi, un nekonstatēja un nepārbaudīja darījumus, kuri ir sarežģīti, saistīti ar neparasti lielām summām vai kuros ir iesaistītas neparasti lielas summas, un darījumus, kam nav skaidra ekonomiska mērķa.
284 Turklāt tika uzskatīts, ka otrās prasītājas valdes un padomes darbības attiecībā uz NILL/TFN un riska pārvaldību bija neatbilstošas, jo šī valde nebija noteikusi minētās prasītājas pieļaujamā riska līmeni, kā arī nebija ieviesusi atsevišķu riska novērtējuma sistēmu attiecībā uz NILL/TFN, nedz arī sagatavojusi darbības riska analīzi, tostarp ar to saistīto risku detalizētu analīzi, tā pārkāpjot Igaunijas Kredītiestāžu likuma 55. panta 2. punkta 2) un 3) apakšpunktu.
285 ECB patiešām bija ņēmusi vērā otrās prasītājas valdes maiņu, kas tika veikta 2017. gada novembrī, kā arī paziņojumus, ar kuriem šī valde bija distancējusies no iepriekšējās komercdarbības politikas, atzinusi, ka nav pastāvīgas nepārprotamas stratēģijas attiecībā uz klientiem, un paudusi nodomu izstrādāt jaunu komercdarbības stratēģiju 2018.–2021. gadam. Tomēr ECB konstatēja, ka, pirmkārt, jaunā valde ir apstiprinājusi šīs prasītājas nodomu turpināt agrāko komercdarbības stratēģiju, kas liek šaubīties, vai šī prasītāja faktiski ir spējīga īstenot pasludinātās izmaiņas.
286 Otrkārt, ECB atzīmēja, ka, lai arī valdes maiņa varētu ietekmēt kredītiestādes stratēģiju, stratēģisko lēmumu apstiprināšana saskaņā ar Igaunijas Kredītiestāžu likuma 52. panta 4. punktu drīzāk ir padomes pienākums. Šajā lietā tomēr valdes sastāva maiņa nebija skārusi divus tās locekļus, proti, otrās prasītājas divus kontrolējošos akcionārus, kuri, ļoti iespējams, ietekmēja minētās prasītājas stratēģiju un riska vadības principus, kā rezultātā nekādas radikālas un būtiskas izmaiņas nākotnē nevarēja tikt ieviestas vai pamatoti sagaidītas. Šajā saistībā sistēmas uzlabojumi, ko minētā prasītāja darīja zināmus FSA, tika uzskatīti par nepietiekamiem NILL/TFN jomā piemērojamo tiesību normu pilnīgai ievērošanai.
287 Tādējādi ir skaidrs, ka reglamentējošo prasību pārkāpumi ir ļoti sīki aprakstīti attiecībā uz konkrētām situācijām, un tie it īpaši attiecas uz šādiem jautājumiem: pirmkārt, nav izstrādāta pārvaldības kārtība atbilstoši otrās prasītājas uzņēmējdarbības modelim, kas vērsts uz finanšu pakalpojumu sniegšanu korporatīvajiem klientiem nerezidentiem ar augstu neto vērtību, kā prasīts valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēts Direktīvas 2013/36 74. pants; otrkārt, par NILL/TFN procesuālo aizsardzības un risku vadības noteikumu īstenošanu atbildīgajām organizatoriskajām vienībām ir nepilnības, it īpaši saistībā ar risku atklāšanu, vadību un pārraudzību, klientu identificēšanu pirms līgumattiecību sākšanas un līgumattiecību laikā, atsevišķu darījumu pārbaudi, ko veic klientu attiecību pārvaldības vadītāji, nošķīruma neesamību starp riska uzņemšanās pārskatīšanas funkciju, no vienas puses, un risku vadību, no otras puses, kas savukārt varētu izraisīt interešu konfliktu; treškārt, ir trūkumi saistībā ar iekšējā audita funkcijām; ceturtkārt, nav iekšējo procedūru vai netiek ievērotas esošās iekšējās procedūras; piektkārt, ir liels skaits ar augsta riska klientiem saistītu neparastu darījumu, kuri veido apmēram 97 % no visiem pārvedumiem Igaunijā (2015. gadā); sestkārt, netiek veikta klienta uzticamības pārbaude, nodibinot jaunas līgumattiecības, kā arī netiek pastāvīgi pārraudzītas esošās komercattiecības, tostarp līdzekļu izcelsme un tādu darījumu identificēšana, kuri ir sarežģīti, kuros ir iesaistītas neparasti lielas summas un kuriem nav skaidra ekonomiska mērķa, un, septītkārt, valdes un padomes neatbilstošas darbības NILL/TFN riska vadības jomā, jo tās nav noteikušas otrās prasītājas pieļaujamā riska līmeni, nav izveidojušas atsevišķu riska novērtējuma sistēmu attiecībā uz NILL/TFN un nav arī sagatavojušas darbības riska analīzi.
288 Līdz ar to šajos apstākļos otrā prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu šā sprieduma 273. punktā minētās judikatūras izpratnē.
289 Ceturtām kārtām, ir jānorāda, ka otrā prasītāja nekad nav apstrīdējusi konstatējumu, ka tā nav pilnībā izpildījusi attiecīgo rīkojumu noteiktajā termiņā vai ka saskaņā ar Igaunijas valsts tiesībām FSA rīkojuma neizpilde ir pamats licences anulēšanai.
290 Šajā saistībā no lietas materiāliem izriet, ka visas šā sprieduma 287. punktā minētās nepilnības attiecībā uz NILL/TFN, ņemot vērā, ka tās bija pastāvīgas un ilga vairākus gadus, tika uzskatītas par strukturālām un netika pilnībā novērstas ar uzlabojumu pasākumiem, kurus otrā prasītāja bija veikusi. Proti, ar to vien, ka tika “samazināts” augsta riska klientu skaits, nevarēja atrisināt visas iepriekš minētās problēmas. Turklāt valdes vairākkārtīga maiņa nebija radījusi vēlamās sekas, jo otrās prasītājas komercdarbības stratēģija nebija būtiski mainījusies un arī nešķiet, ka tā varētu mainīties saprātīgā termiņā šā sprieduma 229.–232. punktā minēto iemeslu dēļ.
291 Izņemot atsauces uz uzlabojumiem, kas veikti saistībā ar augsta riska klientu skaita samazinājumu, un uz valdes izmaiņām, otrā prasītāja detalizēti neapstrīd visas šā sprieduma 287. punktā minētās nepilnības.
292 Tas nozīmē – tā kā attiecīgā rīkojuma neizpilde patiešām ir pamats licences anulēšanai saskaņā ar valsts tiesībām un tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktu un tā kā otrā prasītāja nav izpildījusi visu attiecīgo rīkojumu noteiktajā termiņā, ir jāsecina, ka ECB nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, balstoties arī uz minēto iemeslu kā pamatojumu licences anulēšanai.
293 Piektām kārtām, ciktāl prasītājas pārmet, ka ECB nav definējusi, pamatojoties uz kādām reglamentējošām prasībām tā ir vērtējusi, ka otrā prasītāja nav izpildījusi attiecīgo rīkojumu, ir jānorāda, ka šīs prasības ir noteiktas tiesību normās, kas ietvertas Igaunijas valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē NILL/TFN jomas direktīvas. Šīs tiesību normas ir jāīsteno saskaņā ar katras kredītiestādes konkrētajām iezīmēm. Tāpēc veidam, kādā šīs normas tiek ievērotas, ir jābūt pielāgotam attiecīgajām kredītiestādēm un tas ir pašu kredītiestāžu kompetencē. Ja kompetentā uzraudzības iestāde, šajā gadījumā FSA, uzskata, ka kārtība, kuru ir ieviesusi attiecīgā kredītiestāde, nav atbilstoša, tai tas ir jāpaziņo šai kredītiestādei un jāiesaka korektīvie pasākumi. Šajā lietā, kā tas bija norādīts šā sprieduma 278. punktā, minētajai prasītājai, ņemot vērā tās daudzkārtējo saziņu ar FSA, bija iespēja saprast atbilstošos korektīvos pasākumus, kurus tā varētu īstenot un kuri tai būtu jāīsteno, lai izpildītu šīs prasības.
294 Sestām kārtām, ciktāl prasītājas apgalvo, ka attiecīgajā rīkojumā nebija skaidri norādīts, ka ir iespējama kredītiestādes licences anulēšana gadījumā, ja netiks izpildītas NILL/TFN jomas reglamentējošās prasības, un ka otrajai prasītājai būtībā draudēja tikai iespēja saņemt naudas sodu, būtu jāatzīmē – kā to norādīja ECB –, ka attiecīgā rīkojuma 4.8. punktā ir skaidri noteikts, ka “ir jāņem vērā Igaunijas Kredītiestāžu likuma 17. panta 2. punkta noteikumi, kas paredz, ka pirms lemšanas par licences anulēšanu saskaņā ar minētā likuma 17. panta 1. punktu FSA var kredītiestādei izdot rīkojumu un noteikt termiņu, kurā jānovērš trūkumi, kas ir licences anulēšanas pamats”.
295 Ir jāsecina, ka otrā prasītāja attiecīgā rīkojuma rezultātā zināja par konstatētajām nepilnībām, par to, kas tai bija jādara, lai tās labotu, un par risku, ka neizpildes gadījumā tās licences varētu būt apdraudēta.
296 Tādējādi šī pamatu grupa ir jānoraida.
5. Par septīto līdz vienpadsmito pamatu, trīspadsmito līdz piecpadsmito pamatu un septiņpadsmito pamatu, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips
297 Ar septiņpadsmito pamatu prasītājas – uzstājot, ka 2018. gada 17. jūlija lēmumā ir piemērots galējais līdzeklis, proti, licences anulēšana, kas ir nesamērīgi ar reglamentējošo prasību neizpildi, – apgalvo, ka ir pārkāpts samērīguma princips. Pirmkārt, prasītājas apstrīd, ka šāda pasākuma mērķis “atjaunot tiesiskumu” būtu leģitīms mērķis, jo tas esot pārāk abstrakts. Gluži otrādi – šāds pasākums būtu jāpamato ar konkrētu leģitīmu reglamentējošu mērķi. Otrkārt, prasītājas iebilst pret attiecīgā pasākuma piemērotības analīzi, apgalvojot, no vienas puses, ka, tā kā FSA ir valsts kompetentā iestāde NILL/TFN jautājumos, NILL/TFN noteikumu izpilde būtu primāri jāpanāk ar pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar NILL/TFN regulējumu, nevis banku uzraudzības pasākumiem. No otras puses, anulēšana nav atbilstīgs līdzeklis, lai sodītu par agrāk veiktu pārkāpumu, jo ar reglamentējošiem pasākumiem būtu jārisina vienīgi pašreizējas situācijas vai lai novērstu turpmāku neizpildi. Tā kā jautājums par otrās prasītājas darbībām Latvijā tika atrisināts tiesā noslēgta izlīguma veidā, esot skaidri redzams, ka licences anulēšanas pasākums ir nesamērīgs ar šo apgalvoto agrāko pārkāpumu. Treškārt, prasītāju ieskatā, ECB ir kļūdaini interpretējusi kritēriju, ka pasākumam ir jābūt nepieciešamam. Ceturtkārt, prasītājas norāda, ka ECB veiktā pasākuma saprātīguma pārbaude ir arī abstrakta un bezjēdzīga, jo ir tikai abstrakti salīdzinātas sabiedrības intereses tiesiskuma nodrošināšanā ar bankas privātajām interesēm, kaut arī tai bija jāsalīdzina konkrētais regulējuma mērķis, piemēram, konkrētā riska novēršana, ar šīm privātajām interesēm. Turklāt tās norāda, ka ECB būtu bijis jāpamato apgalvojums, ka neatbilstības gadījumi ir nopietni, salīdzinot tos ar citiem neatbilstības gadījumiem banku nozarē. Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka ECB nav ņēmusi vērā citus ne tik bargus alternatīvus risinājumus, piemēram, veikt konkrētus pasākumus specifisku jautājumu risināšanai noteiktos termiņos, piemērot sodus vai naudas sodus, īstenot pasākumus pret kredītiestādes valdes locekļiem vai iecelt personu, kuras kompetencē ir pārraudzīt otrās prasītājas centienus izpildīt reglamentējošās prasības, kas iepriekš netika pildītas.
298 Ar septīto, astoto un devīto pamatu prasītājas būtībā apstrīd ECB vērtējumu, apgalvojot, ka tā pietiekami nav ņēmusi vērā to, ka būtiska daļa no otrās prasītājas darbības nerada nekādus nozīmīgus NILL/TFN riskus vai ka tika būtiski samazināts to klientu skaits, kuri ierindojami augstāka riska kategorijās, un kļūdaini secinājusi, ka, lai arī otrā prasītāja ir panākusi progresu, nevar pamatoti sagaidīt, ka tā saprātīgā laikā varētu labot konstatētos pārkāpumus.
299 Konkrēti, septītajā pamatā prasītājas norāda – tā kā pārkāpums neattiecās uz visu to darbību, bet tikai tās daļu, ECB varēja prasīt, lai tiek izbeigtas tās darbības, kas rada lielāko risku, nevis anulēt licenci.
300 Astotajā pamatā prasītājas norāda, ka ECB nav pietiekami ņēmusi vērā, ka tika būtiski samazināts to klientu skaits, kuri ierindojami augstāka riska kategorijās, un ka, lai arī jebkura neatbilstība patiešām ir jālabo, būtu acīmredzami kļūdaini apgalvot, ka licences anulēšana ir attaisnojama visos neatbilstības gadījumos.
301 Devītā pamata kontekstā prasītājas norāda, ka vēl joprojām ir bijis iespējams izpildīt reglamentējošās prasības un tāpēc ECB nevarēja secināt, ka citi korektīvi pasākumi, kas nav licences anulēšana, būtu bijuši nereālistiski.
302 Ar desmito un vienpadsmito pamatu prasītājas nepiekrīt tam, kā tika apspriests jautājums par valdes nomaiņu un akcionāru balsstiesību apturēšanu kā alternatīvu licences anulēšanai, ko ECB bija vērtējusi 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punkta b) apakšpunkta ii) punktā par anulēšanas samērīgumu. Tās apgalvo, ka 2017. gada novembrī ieceltajai valdei bija vienkārši jāļauj strādāt un ka akcionāri jau tika atstatīti no jebkādas tiešas iesaistes otrās prasītājas vadīšanā.
303 Ar trīspadsmito pamatu, ar kuru tika apstrīdēts 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punkta b) apakšpunkta iv) punktā sniegtais ECB vērtējums par alternatīvu pasākumu, kas sastāvētu no tā, ka FSA izdotu vēl vienu rīkojumu, ar kuru tiktu liegta finanšu pakalpojumu sniegšana, prasītājas norāda, ka šāds vispārējs aizliegums de facto līdzinātos licences anulēšanai un ka FSA nebūtu bijis pilnvaru to darīt. No otras puses, tās vēlreiz atkārto, ka otrs FSA rīkojums, ar ko tiktu aizliegta tikai daļa no otrās prasītājas darbības, proti, finanšu pakalpojumu sniegšana tikai klientiem nerezidentiem, būtu bijis iespējams un būtu mazāk apgrūtinošs nekā licences anulēšana. Tās nepiekrīt apgalvojumam, ka otrā prasītāja šāda aizlieguma rezultātā vairs nebūtu finansiāli dzīvotspējīga.
304 Visbeidzot – ar argumentiem, kas sniegti ar četrpadsmito un piecpadsmito pamatu, apgalvojot, ka ECB nav bijis pilnvaru neatļaut otrās prasītājas pašlikvidāciju vai tās pārdošanu citam investoram, – prasītājas apstrīd arī secinājumu, ko ECB izdarīja, izvērtējot licences anulēšanas samērīgumu, proti, ka šie pasākumi būtu nepiemēroti. Prasītājas arī apgalvo, ka ECB ir rīkojusies patvaļīgi, nedodot laiku, kas nepieciešams, lai īstenotu pārdošanu. Tās arī norāda, ka pašlikvidācija netika pieļauta vien tāpēc, ka ECB vēlējās gūt pozitīvu publicitāti.
305 ECB apstrīd prasītāju argumentus.
306 Vispirms būtu jāpatur prātā, ka atbilstoši LES 5. panta 4. punktam saskaņā ar samērīguma principu Eiropas Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgi ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo. Savienības iestādēm ir jāpiemēro samērīguma princips atbilstoši LESD pievienotajam Protokolam Nr. 2 par subsidiaritātes principa un samērīguma principa piemērošanu.
307 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti būtu piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tie nepārsniegtu mērķu sasniegšanai vajadzīgās robežas, un, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
308 Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru pasākuma samērīguma novērtējumam ir jāatbilst rīcības brīvībai, kas saistībā ar tā veikšanu eventuāli ir atzīta Savienības iestādēm (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
309 Šajā lietā, konstatējusi, ka ir vairāki iemesli, kas to attaisno, balstoties uz piemērojamajām tiesību normām, 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punktā ECB ir analizējusi licences anulēšanas pasākuma samērīgumu.
310 Pirmām kārtām, ECB pārbaudīja, vai licences anulēšana bija atbilstošs pasākums, lai sasniegtu mērķi izbeigt nopietnus un ilgstošus otrās prasītājas īstenotus pārkāpumus, un secināja, ka, ņemot vērā pārkāpumus, kuri attiecas uz stingras korporatīvās pārvaldības kārtības neesamību, uz NILL/TFN noteikumu pārkāpumiem, uz valsts uzraudzības iestādes saistoša lēmuma neizpildi, uz šai iestādei sniegtu maldinošu informāciju un uz filiāles nelikumīgu darbību citā dalībvalstī, ar licences anulēšanu tiktu sasniegts minētais mērķis.
311 Otrām kārtām, ECB pārbaudīja, vai licences anulēšana bija nepieciešams pasākums, un it īpaši – vai ir bijuši citi mazāk apgrūtinoši alternatīvi pasākumi, ar kuriem varētu līdzīgi sasniegt mērķi atjaunot tiesiskumu. Tā izvērtēja šādas iespējas: pirmkārt, atsaukt otrās prasītājas valdi, secinot, ka šāds pasākums nav bijis piemērots, jo iepriekšējās komercdarbības stratēģijas izmaiņas, ko īstenojušas trīs dažādas valdes, nenodrošināja piemērojamo tiesību aktu ievērošanu; otrkārt, izbeigt vai apturēt balsstiesības dažiem prasītājas akcionāriem, secinot, ka šāds pasākums nebūtu bijis efektīvs, jo kontrolējošie akcionāri ir padomes locekļi un varētu turpināt izšķirīgi ietekmēt prasītājas stratēģiju, pat ja tiem būtu liegtas balsstiesības; treškārt, izdot jaunu FSA rīkojumu – šo iespēju ECB noraidīja, ņemot vērā, ka i) minētā prasītāja nebija izpildījusi pirmo rīkojumu un tāpēc nav pamatotu cerību, ka tā varētu izpildīt otro rīkojumu, un ii) rīkojums, ar kuru tiktu uzdots izbeigt augsta riska darbības, nenodrošinātu attiecīgās prasītājas dzīvotspēju, jo tās komercdarbības stratēģija ir vērsta tieši uz augsta riska klientiem; ceturtkārt, ļaut attiecīgai prasītājai pašlikvidēties, secinot tomēr, ka ar šādu pasākumu netiktu sasniegts mērķis atjaunot tiesiskumu un aizsargāt noguldītāju tiesības un ka šādā gadījumā lēmums iziet no tirgus tiktu atstāts akcionāru ziņā, un, piektkārt, pārdot šo prasītāju citam investoram – šī iespēja tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka, šķiet, nav bijis konkrētas apņemšanās šajā saistībā un ka uzņēmējdarbības plānā, ko bija iesniedzis potenciālais pircējs, nebija sniegta pietiekama informācija, lai varētu novērtēt, vai darījuma rezultātā šīs prasītājas uzņēmējdarbības modelis būtiski mainītos.
312 Trešām kārtām, ECB analizēja licences anulēšanas saprātīgumu un izvērtēja sabiedrības intereses atjaunot tiesiskumu pretstatā otrās prasītājas privātajām interesēm novērst anulēšanas pasākumu un turpināt savu darbību.
313 Jāsecina, ka licences anulēšanas pasākuma samērīguma pārbaude, ko veica ECB, tika strukturēta un īstenota visaptverošā veidā. Šī pārbaude nav prettiesiska, un tajā nav kļūdu vērtējumā. Katrā ziņā prasītāju sūdzībās šī argumentācija netiek apšaubīta.
314 Prasītājas nesekmīgi apstrīd visus ECB veiktās licences anulēšanas pasākuma samērīguma analīzes posmus.
315 Pirmām kārtām, prasītājas nepiekrīt viedoklim, ka mērķis atjaunot tiesiskumu ir leģitīms mērķis, lai veiktu licences anulēšanas pasākumu. Lai pamatotu savus argumentus, tās tomēr vienīgi atkārto, ka vienkāršas nelikumības rezultātā nedrīkstētu veikt visbargāko pasākumu. Šajā saistībā ir jānorāda, ka 2018. gada 17. jūlija lēmuma 5., 6. un 10.–20. lappusē uzskaitītos pārkāpumus un trūkumus, kuri ir norādīti arī šā sprieduma 279. punktā un kurus – kā tas izriet no šā sprieduma 289. punkta – turklāt prasītājas detalizēti nav apstrīdējušas, nevar uzskatīt par “vienkāršu nelikumību” jeb maznozīmīgu nelikumību, ņemot vērā pārkāpumu skaitu, to nopietnību, ilgumu un daudzās iespējas, kuras otrajai prasītājai bija tos labot un kuras tā tomēr neizmantoja.
316 Otrām kārtām, prasītājas apstrīd ECB veikto licences anulēšanas pasākuma piemērotības pārbaudi. Šajā saistībā, pirmkārt, to arguments, ka šis pasākums ir nepiemērots NILL/TFN pārkāpumu labošanai, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti šā sprieduma 185.–195. punktā. Otrkārt, šis pasākums tiešām nebūtu jāizmanto, lai sodītu par agrākiem pārkāpumiem, kā norādīts šā sprieduma 267. punktā. Tāpēc, ja ECB, vērtējot šā pasākuma samērīgumu, būtu balstījusies vienīgi uz pārkāpumu saistībā ar “filiāles” nodibināšanu Latvijā, neievērojot “pases” procedūru, minēto pasākumu varētu apstrīdēt. Tomēr šajā lietā šī kļūda nevar padarīt par prettiesisku visu ECB argumentāciju par attiecīgā pasākuma samērīgumu, jo ECB uzskatīja, ka pasākums ir samērīgs, ņemot vērā visus pārkāpumus, kas pārmesti otrajai prasītājai.
317 Tā kā ECB ir rīcības brīvība veikt licences anulēšanas pasākumu, šā pasākuma piemērotības novērtēšanu šajā gadījumā nevar uzskatīt par acīmredzami kļūdainu, ņemot vērā šā sprieduma 308. punktā minēto judikatūru, otrās prasītājas pārkāpumu skaitu, nopietnību un ilgumu, kā arī nelielo varbūtību, ka šī prasītāja varētu pilnībā izpildīt reglamentējošās prasības pieņemamā laikposmā – tas pamato bargākā pasākuma piemērošanu un neļauj izdarīt secinājumu, ka iespējamā kļūda samērīguma vērtējumā attiecībā uz “pases” procedūras pārkāpumiem varētu izšķiroši ietekmēt ECB veiktā vispārējā novērtējuma iznākumu.
318 Trešām kārtām, prasītājas apšauba ECB secinājumus par licences anulēšanas pasākuma pamatotību. Šajā saistībā, pirmkārt, apgalvojumam, ka ECB ir veikusi pārmērīgi nekonkrētu pārbaudi, jo tā abstrakti salīdzinājusi sabiedrības intereses nodrošināt tiesiskumu ar šīs prasītājas privātajām interesēm, nav faktos balstīta pamata, jo šā sprieduma 315. punktā tika konstatēts, ka ECB bija analizējusi pārkāpumu nopietnību, to ilgumu, to, ka otrajai prasītājai bija vairākas iespējas labot situāciju, bet tās netika izmantotas, un sabiedrības uzticēšanās zudumu Igaunijas un Eiropas finanšu tirgiem un secinājusi, ka sabiedrības intereses atjaunot tiesiskumu atsver šīs prasītājas privātās intereses novērst licences anulēšanu. Otrkārt, arguments, ka ECB nav pamatojusi apgalvojumu par neatbilstību nopietnību, veicot salīdzinošo pārbaudi, kurā būtu novērtēta situācija, kā citas kredītiestādes ievēro NILL/TFN standartus, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kuri ir norādīti šā sprieduma 315. punktā, kā arī pamata par vienlīdzīgas attieksmes principa iespējamo pārkāpumu analīzē (skat. šā sprieduma 353. punktu).
319 Ceturtām kārtām, prasītājas apstrīd licences anulēšanas pasākuma nepieciešamības analīzi. Pirmkārt, tās nepiekrīt tam, kā ECB ir interpretējusi nepieciešamības kritēriju.
320 Šajā saistībā ir taisnība, ka saskaņā ar šā sprieduma 307. punktā minēto judikatūru, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais. Tomēr, lai alternatīvi pasākumi tiktu uzskatīti par piemērotiem, tiem ir jābūt vienlīdz efektīviem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Francija, C‑89/09, EU:C:2010:772, 80. punkts, un 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 236. punkts).
321 Tā kā ECB bija ņēmusi vērā tikai tādus alternatīvus pasākumus, kas ir tikpat efektīvi kā licences anulēšanas pasākums, ir jāsecina, ka pretēji prasītāju apgalvojumiem ECB ir pareizi interpretējusi pasākuma nepieciešamības kritēriju.
322 Otrkārt, prasītājas nepiekrīt analīzei, kurā izvērtēti vairāki citi pasākumi kā alternatīva licences anulēšanas pasākumam, un apgalvo, ka ECB nav ņēmusi vērā citus mazāk apgrūtinošus alternatīvus risinājumus, piemēram, piemērot konkrētus pasākumus specifisku jautājumu risināšanai noteiktos termiņos, piemērot sodus vai naudas sodus, īstenot pasākumus pret kredītiestādes valdes locekļiem vai iecelt personu, kuras kompetencē ir pārraudzīt otrās prasītājas centienus izpildīt reglamentējošās prasības, kas iepriekš netika pildītas.
323 Pirmkārt, attiecībā uz konkrētu pasākumu piemērošanu stingri noteiktos termiņos šis arguments būtībā ir tāds pats kā arguments par otra rīkojuma izdošanu, kas tiks aplūkots šā sprieduma 331.–333. punktā. Otrkārt, attiecībā uz sodiem vai naudas sodiem būtu jāatzīmē – kā to norāda ECB –, ka administratīvie naudas sodi neietilpst prudenciālo pasākumu klāstā, kurus ECB varētu izvērtēt kā alternatīvu licences anulēšanai. Treškārt, attiecībā uz citiem prasītāju ieteiktajiem pasākumiem, it īpaši attiecībā uz kredītiestādes valdes locekļiem, ir jāsecina, ka šiem pasākumiem ir tādi paši trūkumi kā tiem, kurus ECB ir noraidījusi, proti, ar tiem nebūtu iespējams sasniegt mērķi atjaunot uzticēšanos Igaunijas un Eiropas finanšu tirgiem iespējami īsākā laikā, ņemot vērā agrāko pārkāpumu ilgumu, kā tas tika atzīmēts 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punkta b) apakšpunktā.
324 Šajā saistībā ir jāņem vērā tas, ka pārkāpumi bija smagi, strukturālas un neatgriezeniskas dabas un ilglaicīgi, kā arī tas, ka tika zaudēta ticība, ka otrā prasītāja spēj un patiesi vēlas labot konstatētos trūkumus, par ko liecina tas, ka tā nepildīja reglamentējošās prasības un izdarīja turpmākus pārkāpumus pēc FSA vairākkārtīgas iejaukšanās laikā no 2015. gada līdz 2018. gadam. Šīs prasītājas rīcība tika ņemta vērā, izvērtējot arī, kādas ir katra alternatīvā pasākuma pamatotas izredzes panākt izdarīto pārkāpumu izbeigšanu. Tas, ka netika pildīts FSA rīkojums, nemainījās komercdarbības stratēģija, kaut arī valde bija vairākkārtīgi nomainīta, ka kontrolējošie akcionāri, kuri ieņēma amatus šīs prasītājas padomē, realizēja ietekmi (pat netiešu), kas, visticamāk, neizbeidzās, pat apturot vai atceļot to balsstiesības, ka šīs prasītājas darbības pastāvīgi un galvenokārt tika vērstas uz nerezidentiem un augsta riska klientiem, apvienojumā ar to, ka nebija izstrādāta pārvaldības kārtība un procesuāli riska vadības noteikumi, kas atbilstu šādam uzņēmējdarbības modelim – visi šie faktori lika apšaubīt analizēto alternatīvo pasākumu efektivitāti. Tas it īpaši tā bija vismaz attiecībā uz visiem pasākumiem, kuru rezultātā, visticamāk, prasītājas darbības netiktu pilnībā izbeigtas (proti, valdes atsaukšana, balsstiesību apturēšana vai atcelšana atsevišķiem akcionāriem un jauna FSA rīkojuma izdošana).
325 Šajos apstākļos licences anulēšana nepārsniedza to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai īstenotu mērķi izbeigt otrās prasītājas izdarītos pārkāpumus.
326 Taisnība, ka tādiem pasākumiem kā otrās prasītājas pašlikvidācija vai pārdošana citam investoram arī varētu būt tāda pati iedarbība. Turklāt šīs iespējas, kas netika aizliegtas, prasītājas būtu varējušas īstenot pirms 2018. gada 26. marta lēmuma pieņemšanas.
327 Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka ECB, vērtējot šo pasākumu samērīgumu un spēju atrisināt konstatētos pārkāpumus, bija ņēmusi vērā “laika” faktoru un paudusi skaidru nostāju, ka šie prasītāju priekšlikumi ir novēloti un izteikti vien kontekstā ar apsvērumiem par FSA lēmuma projektu par licences anulēšanu, kuru ECB tām bija paziņojusi un kura īstenošana bija nenovēršama. Turklāt vairākos pamatos, kurus prasītājas bija izvirzījušas Vispārējā tiesā, šo pārkāpumu ticamība netika apšaubīta.
328 Otrkārt, šajā lietā ECB licences anulēšanas pasākumu veica arī atturēšanas nolūkā, proti, ar mērķi “vispārēji novērst” tādu rīcību kā, piemēram, NILL/TFN pārkāpumu atkārtošanos finanšu pakalpojumu tirgos. Tas izriet no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punkta b) apakšpunkta i) punkta “pašlikvidācija”, kurā ECB norādīja, ka otrās prasītājas pašlikvidācija apslēptu pamatiemeslus, kuru dēļ licence tika anulēta, un ka šāda pašlikvidācija būtu jāveic, pamatojoties uz Igaunijas Kredītiestāžu likuma 16. panta 3. punktu, nevis uz minētā likuma 17. pantu, kas būtu ļāvis apslēpt faktu, ka otrā prasītāja ir izdarījusi nopietnus pārkāpumus, tādējādi pamatojot, ka darbības ir jāizbeidz piespiedu kārtā, nevis brīvprātīgi. Saskaņā ar ECB pausto tas, ka, piemērojot tiesību aktu, ir jāpaziņo arī tās rīcības juridiskais pamats, ir leģitīms mērķis, kā noteikts Direktīvas 2013/36 20. panta 5. punktā.
329 Tādējādi šajā lietā pašlikvidācijas iespēja un pārdošanas iespēja citam investoram nebija alternatīvi pasākumi licences anulēšanai, lai sasniegtu ECB leģitīmos mērķus šā sprieduma 320. punktā minētās judikatūras izpratnē.
330 Attiecībā uz septīto un trīspadsmito pamatu ir lietderīgi tos skatīt kopā, jo tie ir savstarpēji cieši saistīti. Ar septīto pamatu prasītājas pārmet ECB, ka tā nebija ņēmusi vērā faktu, ka otrā prasītāja veic arī darbības, kurās nav augsta riska. Tās uzskata, ka ECB tāpēc varēja pieņemt mazāk apgrūtinošu pasākumu, izbeidzot tikai to darbību daļu, kurās ir augsts risks. Lai arī šis pamats tika formulēts kā būtiska lietas elementa neņemšana vērā, ar šo pamatu faktiski prasītājas cenšas apšaubīt licences anulēšanas pasākuma samērīgumu, jo esot citi, mazāk apgrūtinoši pasākumi, tostarp tikai tās darbības daļas izbeigšana, kas bijusi nelikumīga. Ar trīspadsmito pamatu prasītājas apstrīd, ka ECB nav ņēmusi vērā šādu iespēju, proti, ka FSA nav izdevusi vēl vienu rīkojumu, saskaņā ar kuru būtu jāizbeidz tikai tās darbības, kas vērstas uz augsta riska klientiem nerezidentiem.
331 Kā pareizi norāda ECB, no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.2.2. punkta b) apakšpunkta iv) punkta izriet, ka ECB bija ņēmusi vērā iespēju FSA izdot citu rīkojumu (kas būtu saistošs administratīvs pasākums), kas aizliegtu otrajai prasītājai sniegt finanšu pakalpojumus vai šo aizliegumu sniegt pakalpojumus attiecinātu uz augsta riska klientiem nerezidentiem, kā rezultātā tiktu izbeigtas tās nelikumīgās darbības.
332 Tomēr ECB noraidīja šo pasākumu kā neatbilstošu, jo, pirmkārt, attiecībā uz otro prasītāju jau bija izdots attiecīgais rīkojums un prasītāja to nebija izpildījusi, kas liek apšaubīt prasītājas spēju vai patiesu vēlmi to izpildīt, un, otrkārt, augsta riska darbības radīja nozīmīgāko šīs prasītājas ieņēmumu daļu, un šādu darbību izbeigšana attiecīgi radītu būtiskus ikmēneša darbības zaudējumus, tādējādi apdraudot tās dzīvotspēju un apdraudot tās noguldītājus.
333 Attiecīgi, pirmkārt, prasītājas nevar pamatoti pārmest, ka ECB nav pietiekami ņēmusi vērā to, ka otrajai prasītājai ir bijušas darbības, kurām nav augsta riska, un nevar uzskatīt, ka ECB tāpēc varēja pieņemt mazāk apgrūtinošu pasākumu, proti, izbeigt tikai daļu tās darbību, jo tā jau iepriekš bija izvērtējusi, ka šāds pasākums būtu neefektīvs. Otrkārt, jāatzīmē, ka prasītājām ar savu vispārīgo un nepamatoto apgalvojumu, ar kuru tās cenšas noliegt, ka šāda iespēja radītu dzīvotspējas risku, kā to norādīja ECB, nav izdevies likt apšaubīt šo vērtējumu, kas ir pilnībā pamatots.
334 Turklāt attiecībā uz prasītāju argumentiem, ar kuriem tās cenšas apstrīdēt konstatējumu, ka otrā prasītāja nav vēlējusies izpildīt attiecīgo rīkojumu, vienkārši apgalvojot, ka minētais rīkojums bijis neskaidrs un to nav bijis iespējams izpildīt, šie argumenti ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas sniegti šā sprieduma 276.–288. punktā. Turklāt būtu jāatzīmē, ka prasītājas neapstrīd, ka nav pildījušas minēto rīkojumu, kā tas konstatēts 2018. gada 17. jūlija lēmumā, un nesniedz arī nekādus argumentus, lai varētu parādīt, kā minētā prasītāja varētu praktiski izpildīt otru FSA rīkojumu, kas aizliegtu tai veikt augsta riska darbības.
335 Attiecīgi septītais un trīspadsmitais pamats ir jānoraida.
336 Saistībā ar astoto pamatu prasītājas būtībā pārmet, ka ECB nav pietiekami novērtējusi to, ka otrā prasītāja tika būtiski samazinājusi to klientu skaitu, kas ierindojami augsta riska kategorijās.
337 Šajā lietā pietiek norādīt, ka 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.1. punkta b) apakšpunkta i) punktā ECB bija pienācīgi ņēmusi vērā to, ka otrā prasītāja ir samazinājusi augsta riska kategorijās ierindojamo klientu skaitu un slēgusi to bankas kontus, it īpaši saistībā ar kontiem, kas attiecas uz šīs prasītājas akcionāru paziņām un sabiedrotajiem, kā arī citus pasākumus, ko šī prasītāja efektīvi bija pieņēmusi, lai izpildītu reglamentējošās prasības, kuras tā bija pārkāpusi. Tomēr ir jānorāda – kā to uzsvērusi ECB, pamatojoties uz FSA konstatējumiem –, ka problēma neaprobežojas vien ar šo klientu grupu, bet ir strukturāla. Turklāt joprojām turpinājās citi vairāku reglamentējošo prasību pārkāpumi saistībā ar to, ka nebija izstrādāta atbilstoša pārvaldības kārtība, kas būtu pielāgota uzņēmējdarbības modelim, tas ir, pašas prasītājas uzņēmējdarbības modelis palika būtībā nemainīgs, lai arī tika samazināts augsta riska klientu skaits un veiktas valdes izmaiņas – šo faktu prasītājas neapstrīd.
338 Prasītājas apstrīd vienīgi to, vai ECB bija jāprasa nodrošināt pilnīgu atbilstību, uzskatot, ka tā būtu varējusi apmierināties ar daļēju atbilstību un tiem centieniem, kurus veica otrā prasītāja, pat pēc visiem brīdinājumiem, kurus FSA jau bija nosūtījusi šai prasītājai, un iespējām, kuras tai bija, lai izpildītu prasības, pirms tika pieņemts lēmuma projekts par licences anulēšanu. Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas neapšauba ECB secinājumu, ka citi pārkāpumi joprojām turpinājās. Bez tam arguments, ka nav bijis iespējams pilnībā izpildīt reglamentējošās prasības, ir pretrunā sūdzībai, ka ECB nav devusi otrajai prasītājai pietiekami daudz laika, lai tā varētu pilnībā tās izpildīt.
339 Šajos apstākļos astotais pamats arī ir jānoraida.
340 Attiecībā uz devīto pamatu ir jānorāda, ka tas ir izteikts vispārīgi un nav pietiekami skaidrs un precīzs, tādējādi tas neatbilst Reglamenta 76. pantā noteiktajām minimālajām formālām prasībām. Katrā ziņā, pat ja šis pamats būtu pieņemams, ciktāl tas attiecas uz to, ka nav ņemts vērā kāds cits pasākums, konkrēti nenorādot šo pasākumu, pietiek vien atgādināt – kā to ir darījusi ECB –, ka ECB nav jāanalizē visi teorētiski iespējamie pasākumi, bet tikai tādi pasākumi, kas ir piemēroti un ar ko ir saprātīgas izredzes sasniegt tos pašus mērķus. No šā sprieduma 311. punkta (un no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.3.2. punkta b) apakšpunkta) izriet, ka ECB šādu pārbaudi ir veikusi detalizēti. Savukārt, ja otrā prasītāja vēlas kritizēt ECB secinājumus, ar kuriem ir noraidīti citi alternatīvie pasākumi, kas tika ņemti vērā un analizēti, ir jāsniedz atsauce uz apsvērumiem, kas sniegti, analizējot šos citus pamatus, kuros otrā prasītāja izsaka konkrētākus pārmetumus par katra šī cita alternatīvā pasākuma vērtējumu.
341 Attiecīgi devītais pamats ir jānoraida kā nepieņemams vai katrā ziņā kā nepamatots.
342 Ar desmito un vienpadsmito pamatu prasītājas apstrīd ECB apsvērumu par pasākumiem, kas ir alternatīvi licences anulēšanai un kas attiecas uz otrās prasītājas valdes atsaukšanu un balsstiesību atņemšanu dažiem šīs prasītājas akcionāriem.
343 Šajā saistībā pietiek vien atzīmēt, ka ECB bija ņēmusi vērā šos attiecīgos alternatīvos pasākumus un tad tos noraidījusi. Attiecīgi tie nevar negatīvi ietekmēt otro prasītāju. No tā izriet, ka desmitais un vienpadsmitais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.
344 Visbeidzot, ciktāl ar četrpadsmito un piecpadsmito pamatu tiek nevis apgalvots ECB kompetences trūkums (skat. šā sprieduma 203. punktu), bet gan tiek apšaubīts ECB samērīguma vērtējums attiecībā uz pasākumiem, kas ir alternatīvi licences anulēšanai un kas attiecas uz otrās prasītājas pašlikvidāciju un tās pārdošanu citam investoram, tie ir jānoraida ar tādu pašu pamatojumu, kāds ir norādīts šā sprieduma 326.–329. punktā.
345 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka licences anulēšanas pasākuma samērīguma analīzē nav pieļauta kļūda vērtējumā.
346 Tādējādi šī pamatu grupa ir jānoraida.
6. Par sešpadsmito un astoņpadsmito pamatu, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principi
347 Ar sešpadsmito pamatu prasītājas apgalvo, ka ar 2018. gada 17. jūlija lēmumu tiek pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi tādā ziņā, ka nav veikts salīdzinājums, kurā saistībā ar NILL/TFN tiktu analizēta otrās prasītājas situācija un citu salīdzināmu banku situācija Igaunijā vai citviet. Tās apgalvo, ka minētajā lēmumā nav ietverta nekāda attiecīgā informācija no FSA šajā saistībā un ka FSA izvēlējās izraudzīties otro prasītāju, lai parādītu piemēru, nevis tās pārkāpumu nopietnības dēļ, bet gan tāpēc, ka tā ir maza, finansiāli stipra, kas atvieglo likvidāciju, un pieder ārvalstniekiem, kuriem varētu būt grūtāk iebilst pret vērstajām darbībām.
348 ECB apstrīd prasītāju argumentus.
349 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas tagad ir ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā un kas paredz, ka pret salīdzināmām situācijām nedrīkst attiekties atšķirīgi un pret atšķirīgām situācijām nedrīkst attiekties vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2017. gada 9. marts, Milkova, C‑406/15, EU:C:2017:198, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, un atzinumu 1/17 (ES un Kanādas CETA), 2019. gada 30. aprīlis, EU:C:2019:341, 176. punkts un tajā minētā judikatūra).
350 Turklāt ir lietderīgi atgādināt, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principu, atbilstoši kuram persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs izdarītu nelikumību (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).
351 Turklāt tika atzīts, it īpaši saistībā ar sankcijām par konkurences pārkāpumiem, ka iestādes iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nav izmantojama kā juridisks pamats naudas sodu noteikšanai konkurences jomā un ka lēmumiem citās lietās saistībā ar diskriminācijas pastāvēšanu ir vienīgi norādošs raksturs (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 134. punkts un tajā minētā judikatūra).
352 Šajā lietā ir jāatzīmē, ka prasītājas apgalvo, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, atsaukdamās vien uz to, ka nav salīdzinošas analīzes, kurā tiktu aplūkoti apgalvotie otrās prasītājas pārkāpumi un citu kredītiestāžu izdarītie pārkāpumi.
353 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka, lai vērstos pret fizisku vai juridisku personu saistībā ar prettiesisku rīcību, nav analītiski jāsalīdzina par prettiesisku rīcību atbildīgā persona un citas personas, kuras izdarījušas līdzīgus prettiesiskus nodarījumus. Vienīgā analīze, kas ir jāveic, ir analīze par pārkāpumus veidojošo faktu ticamību saistībā ar tiesību normu, kurā ir prasīts rīkoties noteiktā veidā. Nav jāvērtē rīcības nopietnības pakāpe salīdzinājumā ar citu personu rīcības nopietnības pakāpi, bet tā ir jāvērtē tikai attiecībā pret tiesību standartiem, kas tiek prasīti ar piemērojamajām tiesību normām; savukārt nopietnības pakāpe ir būtiska, tikai lai noskaidrotu atbilstošo sankciju. Turklāt no šā sprieduma 351. punktā minētās judikatūras izriet – pat ja ir bijuši citi lēmumi saistībā ar licences anulēšanu citām kredītiestādēm par NILL/TFN reglamentējošo prasību pārkāpumiem, ECB šādi lēmumi nav saistoši.
354 Otrām kārtām, tā kā prasītājas atkārtoti norāda, ka ECB nav bijusi tiesīga izmantot NILL/TFN standartus prudenciāliem mērķiem, pamatojoties uz to, ka tas neesot ECB kompetencē, šis arguments ir jānoraida šā sprieduma 185.–190. punktā minēto iemeslu dēļ, kā arī ir jāatgādina, ka NILL/TFN standartu pārkāpums ir pamats licences anulēšanai, kā noteikts Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktā, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 67. panta 1. punktu.
355 Visbeidzot, prasītāju vienkāršie un pilnīgi nepamatotie apgalvojumi par iespējamiem iemesliem, kāpēc ECB ir izvēlējusies otro prasītāju kā pirmo kredītiestādi, kas tiek Igaunijā sodīta par NILL/TFN standartu pārkāpumu, arī ir jānoraida.
356 Tas nozīmē, ka arī šo pamatu nevar atzīt par pamatotu.
357 Ar astoņpadsmito pamatu prasītājas apgalvo, ka ar 2018. gada 17. jūlija lēmumu tiek pārkāpti tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principi, jo FSA ir izvairījusies konkrēti apspriest apgalvotās bažas un maldinājusi otrās prasītājas jauno vadību, nepaziņojot tai iespējami sagatavotos vērtējumus par kredītiestādes maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju. Turklāt minētā prasītāja negaidīja, ka pēc FSA rīkojuma tai varētu anulēt licenci.
358 ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāju argumentus.
359 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Tomēr tiesības atsaukties uz šo principu ir pakārtotas trīs kumulatīvu nosacījumu izpildei. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai konkrētus, beznosacījumu un saskanīgus apsolījumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Otrkārt, šiem apsolījumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, uz kuru tie attiecas. Treškārt, sniegtajiem apsolījumiem ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām (skat. spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
360 Turklāt ir jāatgādina, ka – lai arī iespēja atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību kā Savienības tiesību pamatprincipu ir dota ikvienam ekonomikas dalībniekam, kuram kāda iestāde ir devusi pamatotas cerības –, ja apdomīgs un piesardzīgs ekonomikas dalībnieks ir spējīgs paredzēt tāda Savienības pasākuma pieņemšanu, kurš var ietekmēt viņa intereses, viņš nevar atsaukties uz šo principu, kad šis pasākums ir pieņemts. Ekonomikas dalībnieki nevar arī tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt mainīta, Savienības iestādēm īstenojot rīcības brīvību, it īpaši tādā jomā kā monetārā politika, kuras mērķis ir pastāvīga pielāgošanās atkarībā no ekonomiskās situācijas izmaiņām (skat. spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
361 Visbeidzot, uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties persona, kura ir pārkāpusi spēkā esošās tiesības (skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑387/17, EU:C:2019:51, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
362 Šajā lietā vispirms būtu jāatzīmē, ka prasītājas tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu apgalvo, pamatodamās vienīgi uz tiem pašiem argumentiem, ko tās izvirzījušas, lai pamatotu savu apgalvojumu par tiesiskās drošības principa pārkāpumu, taču tās nekādā veidā neapgalvo, ka otrā prasītāja būtu saņēmusi precīzus un beznosacījuma apsolījumus no FSA vai ECB par licences saglabāšanu. Turklāt pārmestā rīcība ir VKI rīcība, nevis ECB rīcība.
363 Bez tam, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka otrā prasītāja ne tikai nebija saņēmusi nekādus precīzus apsolījumus šā sprieduma 359. punktā minētās judikatūras izpratnē, ka tās licence varētu netikt anulēta, bet bija saņēmusi pietiekamus brīdinājumus no FSA par pretējo.
364 No 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.2. punkta d) apakšpunkta izriet, ka, pirmkārt, FSA bija divas sanāksmes ar otrās prasītājas padomi un valdi, kas notika 2015. gada 2. septembrī un 30. oktobrī, un sanāksme ar īpašnieku un valdi 2015. gada 30. novembrī, kurā FSA brīdināja, ka šai prasītājai ir jāmaina pārvaldības kārtība un klientu uzticamības pārbaudes procedūras, un, ja turpināsies NILL/TFN pārkāpumi, tai varētu piemērot uzraudzības pasākumus. Otrkārt, pēc rīkojuma pieņemšanas 2016. gada 9. augustā FSA bija vēl viena sanāksme ar šīs prasītājas padomes locekli, kurā FSA apsprieda nelikumīgo filiāles izveidošanu Latvijā un darīja skaidri zināmu, ka tā uzskata, ka konstatētie pārkāpumi ir nopietni un ka tā apsverot anulēt šīs prasītājas licenci, ja tā neizlabos konstatētās problēmas. Treškārt, FSA bija vēl divas sanāksmes ar šīs prasītājas valdi 2016. gada novembrī un viena sanāksme 2017. gada janvārī, kurās tā uzsvēra vajadzību mainīt šīs prasītājas pārvaldības kārtību un vēlreiz norādīja, ka varētu pieņemt uzraudzības pasākumus, ja pārkāpumi netiks izbeigti. Ceturtkārt, 2017. gada 28. februārī FSA informēja attiecīgo prasītāju, ka tā uzskata, ka minētais rīkojums daļēji tika pārkāpts, un 2017. gada 5. aprīlī nosūtīja prasītājai lūgumu sniegt informāciju par tās iespējamo iesaisti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas plānā, kas plašsaziņas līdzekļos tika dēvēts par “Krievijas laundromātu”. Piektkārt, FSA 2017. gada 10. aprīlī izdeva paziņojumu par prasītājas maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju. 2018. gada 7. februārī tā pieņēma FOLTF lēmumu, saskaņā ar kuru noregulējuma pasākumu īstenošana nav sabiedrības interesēs. Sestkārt, 2017. gada 7. augustā tā atteicās informēt 23 valstis par šīs prasītājas nodomu turpināt pārrobežu finanšu pakalpojumu sniegšanu. Septītkārt, pēdējā pārbaudē uz vietas, kas notika 2017. gada 4.–22. septembrī, tā atklāja jaunus NILL/TFN pārkāpumus. Visbeidzot, tikai 2018. gada 8. februārī FSA rosināja ECB anulēt šīs prasītājas licenci.
365 Otrām kārtām, pat ja otrā prasītāja būtu saņēmusi šādus apsolījumus, tā nevarētu uz tiem atsaukties, ņemot vērā, ka, pirmkārt, šā sprieduma 362. punktā raksturotajos apstākļos tā varēja paredzēt Savienības pasākuma piemērošanu, kas varētu ietekmēt tās intereses, 360. punktā minētās judikatūras izpratnē, un, otrkārt, tā bija prettiesiskā situācijā 361. punktā minētās judikatūras izpratnē.
366 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka šī pamatu grupa ir jānoraida.
7. Par divdesmito līdz divdesmit otro pamatu, ar kuriem tiek apgalvots, ka noticis būtisku procesuālo noteikumu pārkāpums
367 Ar divdesmito un divdesmit pirmo pamatu, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības tikt uzklausītam, prasītājas norāda, pirmkārt, ka piecu dienu termiņš, kas tika dots otrajai prasītājai apsvērumu sniegšanai par licences anulēšanas lēmuma projektu, ir bijis nepietiekams un, otrkārt, ka tām procedūras laikā netika darīti zināmi paziņojumi par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju, un ka tiem ir bijusi nozīme – pretēji tam, ko apgalvo ECB. Treškārt, tās apgalvo, ka ECB nav paskaidrojusi, kāpēc lieta ir bijusi steidzama. Visbeidzot, prasītājas apgalvo, ka VUM pamatregulas tiesību normas, kas paredz trīs dienu termiņu apsvērumu iesniegšanai par licences anulēšanas lēmuma projektu, nesamērīgi un patvaļīgi ierobežo kredītiestāžu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tāpēc ir prettiesiskas.
368 Ar divdesmit otro pamatu prasītājas atsaucas uz to, ka ir pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, argumentējot, ka 2018. gada 17. jūlija lēmuma pamatā esošie iemesli esot virspusēji un neskaidri un ka neesot skaidri konstatēti īpaši smagie pārkāpumi, kas pamatotu otrās prasītājas licences anulēšanu no nozarē pastāvošo atbilstības standartu viedokļa.
369 ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāju argumentus.
a) Par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu
370 Iesākumā būtu jānorāda, ka VUM pamatregulas 31. pants “Tiesības tikt uzklausītam” ir formulēts šādi:
“1. Pirms ECB uzraudzības lēmuma pieņemšanas ECB nodrošina iespēju tā adresātam, kura tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmētu, sniegt ECB rakstiskus paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem. [..]
[..]
3. ECB principā nodrošina ikvienai pusei iespēju sniegt rakstiskus paskaidrojumus divu nedēļu laikā pēc tam, kad tai ir darīti zināmi faktiskie apstākļi, iebildumi un juridiskie pamatojumi, uz kuriem ECB paredzējusi balstīt ECB uzraudzības lēmumu.
Pēc puses lūguma ECB šo termiņu var atbilstoši pagarināt.
Attiecīgos apstākļos ECB šo termiņu var saīsināt līdz trim darbdienām. Šo termiņu līdz trim darbdienām saīsina arī VUM regulas 14. un 15. pantā minētajos gadījumos.
4. Neatkarīgi no 3. punkta un ievērojot 5. punkta noteikumus, ja ECB uzskata, ka nepieciešams steidzami pieņemt lēmumu, lai novērstu ievērojamu kaitējumu finanšu sistēmai, ECB var pieņemt ECB uzraudzības lēmumu, kas adresēts pusei, kuras tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmētu, pirms lēmuma pieņemšanas nedodot pusei iespēju sniegt paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem.
5. Ja saskaņā ar 4. punktu tiek pieņemts steidzams ECB uzraudzības lēmums, pēc tā pieņemšanas ECB bez liekas kavēšanās dod pusei iespēju sniegt rakstiskus paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem. ECB principā nodrošina pusei iespēju sniegt rakstiskus paskaidrojumus divu nedēļu laikā pēc tam, kad tā saņēmusi ECB uzraudzības lēmumu. Pēc puses lūguma ECB šo termiņu var pagarināt, bet ne ilgāk kā līdz sešiem mēnešiem. ECB pārskata ECB uzraudzības lēmumu, ņemot vērā puses paskaidrojumus; ECB var to atstāt spēkā vai atcelt, vai grozīt, vai aizstāt ar jaunu ECB uzraudzības lēmumu.
[..]”
371 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības tikt uzklausītam ir tiesību uz aizstāvību neatņemama sastāvdaļa, kas ikvienai personai garantē iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli. Saskaņā ar Tiesas judikatūru mērķis noteikumam, saskaņā ar kuru nelabvēlīga lēmuma adresātam jābūt iespējai sniegt savus apsvērumus pirms šā lēmuma pieņemšanas, ir ļaut kompetentajai iestādei efektīvi ņemt vērā visu atbilstošo informāciju (skat. spriedumu, 2019. gada 16. oktobris, Glencore Agriculture Hungary, C‑189/18, EU:C:2019:861, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
372 Šajā lietā no 2018. gada 17. jūlija lēmuma 3.1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka, tā kā lēmums bija pieņemts, pamatojoties uz VUM regulas 14. panta 5. punktu, noteiktais termiņš apsvērumu iesniegšanai būtu bijis trīs dienas un ka ECB nolēma pēc saviem ieskatiem pagarināt šo termiņu līdz piecām darba dienām.
373 Pirmkārt, būtu jāatzīmē, ka ECB ir pareizi piemērojusi VUM pamatregulas attiecīgās tiesību normas, proti, šīs pamatregulas 31. panta 3. punktu, saistībā ar to kredītiestāžu tiesībām tikt uzklausītām, kurām ir adresēts ECB lēmums.
374 Otrkārt, ir jāatzīst – kā to norādīja arī ECB –, ka Savienības likumdevējs ir izvērtējis šajās tiesību normās sniegtā termiņa pamatotību, izsverot attiecīgās pretējās intereses, proti, no vienas puses, kredītiestāžu privātās intereses gūt pēc iespējas ilgāku laiku apsvērumu sagatavošanai un, no otras puses, sabiedrības intereses pēc iespējas ātrāk atjaunot tiesiskumu. Tāpēc prasītājas nevar apšaubīt VUM pamatregulā noteikto termiņu pamatotību, ja vien tās neizvirza formālu iebildi par attiecīgo tiesību normu prettiesiskumu.
375 Ciktāl prasītājas izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz VUM pamatregulas tiesību normām saistībā ar to, ka ir paredzēts nesamērīgs termiņš apsvērumu iesniegšanai par ierosināto licences anulēšanu, tā ir jānoraida kā nepieņemama, jo ir izvirzīta novēloti. Prasītājas ir izvirzījušas šo iebildi tikai replikas raksta stadijā. No judikatūras skaidri izriet, ka strīda priekšmets ir jānorāda pieteikumā un iebilde par prettiesiskumu ir nepieņemama replikas raksta stadijā. Turklāt iebilde par prettiesiskumu šajā lietā nav pamatota ne ar kādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas būtu nākuši gaismā procedūras gaitā Reglamenta 84. panta 2. punkta nozīmē (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 27. septembris, Common Market Fertilizers/Komisija, T‑134/03 un T‑135/03, EU:T:2005:339, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
376 Treškārt, prasītāju apgalvojums par steidzamības neesamību nav iedarbīgs, jo ECB šajā lietā nebija piemērojusi VUM pamatregulas attiecīgās tiesību normas, proti, tās 31. panta 4. un 5. punktu. Patiesībā ECB ir pareizi piemērojusi šīs pamatregulas 31. panta 3. punkta trešo daļu, jo tā pieņēma lēmumu, pamatojoties uz VUM regulas 14. pantu – tā ir situācija, kurā termiņš lietas dalībnieku uzklausīšanai ir samazināts līdz trim darba dienām.
b) Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
377 Attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu prasītājas tikai piebilst, ka tām nav darīti zināmi paziņojumi par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju.
378 Šajā saistībā pietiek atgādināt, ka paziņojumi par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju, kā tas izriet no šā sprieduma 147.–152. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ir tikai nesaistoši sagatavojoši akti, kuri tiek izstrādāti pirms iespējamajiem noregulējuma pasākumiem un kuru pieņemšana ne vienmēr nozīmē, ka tiks pieņemts šāds pasākums saskaņā ar VNM regulu, un ka maksātnespējas vai iespējamās maksātnespējas novērtējums nav funkcionāli līdzvērtīgs licences anulēšanai, lai arī fakti, kas ir abu šo aktu pamatā, var pārklāties, jo nosacījumi licences anulēšanai skaidri atšķiras no maksātnespējas vai iespējamās maksātnespējas novērtējuma pamatā esošajiem apsvērumiem.
379 Tādējādi šajā lietā, kā to pareizi norāda ECB, paziņojumi par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju tika sagatavoti, pamatojoties uz iemesliem, kas atšķiras no lēmuma par licences anulēšanu pieņemšanas iemesliem. No otras puses, tā kā tie pārklājās, šie iemesli tika iekļauti FSA lēmuma projektā par licences anulēšanu, kas vienīgais attiecas uz šo lietu, par kuru otrajai prasītājai tika dota iespēja sniegt apsvērumus. Attiecīgi iebildums, ka nav darīti zināmi paziņojumi par maksātnespēju vai iespējamo maksātnespēju, ir jānoraida kā neiedarbīgs.
380 Turklāt prasītājas nevar pārmest FSA, ka tā nav iesaistījusies dialogā ar uzraudzītās vienības vadību un akcionāriem, lai panāktu pilnīgu atbilstību. No šā sprieduma 23., 39. un 278. punkta izriet, ka otrā prasītāja nenoliedzami tika vairākkārtīgi brīdināta un tai tika dotas vairākas iespējas iesaistīties dialogā ar FSA, un ka FSA ir pietiekami sadarbojusies, visas procedūras gaitā skaidrojot, kādos veidos turpinās konstatētie trūkumi.
c) Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
381 Iesākumā būtu jāatzīmē, ka saskaņā ar VUM regulas 22. panta 2. punkta otro daļu ECB lēmumos ir jānorāda to pamatojums.
382 Saskaņā ar VUM pamatregulas 33. panta 1. un 2. punktu ECB prudenciālās uzraudzības lēmumam ir jāpievieno lēmuma pieņemšanas pamatojums. Pamatojumā ir jānorāda ECB uzraudzības lēmumam pieņemšanas pamatā esošie būtiskie faktiskie apstākļi un juridiskie argumenti.
383 Šīs pašas VUM pamatregulas 39. panta 1. punktā ir precizēts, ka “[..] ECB uzraudzīto iestādi atzīst par nozīmīgu tai adresētā argumentētā ECB lēmumā”.
384 Jāatzīmē, ka šā sprieduma 381.–383. punktā minētajās tiesību normās, kas sniegtas VUM regulas un VUM pamatregulas tekstā, ir tikai atgādināts pienākums norādīt pamatojumu, kas uz Savienības iestādēm un struktūrām attiecas atbilstoši LESD 296. panta otrajai daļai (spriedums, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 121. punkts).
385 LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir nošķirama no jautājuma par motīvu pamatotību, kurš attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).
386 Šajā nolūkā, pirmkārt, LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo iestādes – akta izdevējas – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Tādējādi saistībā, konkrēti, ar individuālu lēmumu pamatojumu pienākuma norādīt šādu lēmumu pamatojumu mērķis – papildus tam, ka tiesai tiek atļauts īstenot savu kontroli, – ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai saprastu, vai lēmumā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).
387 Turklāt prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp attiecīgā akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).
388 Šajā lietā pietiek vien atzīmēt, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir ļoti skaidri strukturēts (tajā ir procesuālā daļa, daļa, kurā atgādināti lietas pamatā esošie fakti, daļa, kurā apkopoti konstatētie trūkumi, pamatojoties uz FSA lēmuma projektu par licences anulēšanu, un daļa, kurā analizēts licences anulēšanas pasākuma samērīgums, pamatojoties uz pašas ECB analīzi) un pilnīgi izklāstīti faktu un tiesību elementi, pamatojoties uz kuriem ir izstrādāta katra daļa. Turklāt jānorāda, ka minētais lēmums tika pieņemts kontekstā ar otrās prasītājas un FSA dialogu vairāku gadu garumā, kā izklāstīts šā sprieduma 364. punktā, no kā var secināt, ka otrā prasītāja neapšaubāmi zināja par minētajā lēmumā norādīto faktisko un procesuālo kontekstu šā sprieduma 387. punktā norādītās judikatūras izpratnē. Turklāt jāatzīmē, ka šā lēmuma pamatojums ir ļāvis otrajai prasītājai saprast tā pieņemšanas iemeslus un formulēt savus iebildumus, kā arī ļāvis Tiesai īstenot tiesiskuma pārbaudi saskaņā ar šā sprieduma 386. punktā minēto judikatūru.
389 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka šī pamatu grupa ir jānoraida.
8. Par divdesmit trešo un divdesmit ceturto pamatu, ar kuriem tiek tostarp apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz piekļuvi otrās prasītājas lietas materiāliem un akcionāra tiesības pārskatīšanas procedūrā
390 Ar divdesmit trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka ir pārkāptas tiesības uz piekļuvi otrās prasītājas lietas materiāliem. Tās uzskata, ka ECB ir prettiesiski liegusi piekļuvi, kas tika prasīta pirms pārskatīšanas pieprasījuma iesniegšanas, lai arī dokumenti, kurus bija lūgusi pirmā prasītāja, bija nepieciešami minētā lūguma sagatavošanai; savukārt ECB piešķīra šo piekļuvi pēc tam, kad APP bija atzinusi pārskatīšanas pieprasījumu par nepieņemamu, lai arī faktiski tā bija liegusi piekļuvi, izsniedzot vien 23 no kopumā 230 lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, jo tā visus pārējos uzskatīja par konfidenciāliem.
391 Ar divdesmit ceturto pamatu prasītājas apgalvo, ka izdarīti vairāki pirmās prasītājas tiesību pārkāpumi saistībā ar pārskatīšanas procedūru, kuri, kā tiek apgalvots, padara 2018. gada 17. jūlija lēmumu par tādā mērā prettiesisku, ka ir pamats to atcelt.
392 Pirmām kārtām, tās norāda, ka ECB ir pieļāvusi kļūdu 2018. gada 26. marta lēmumā, jo minētajā lēmumā bija iekļauta nepareiza informācija, ka tikai kredītiestāde ir tiesīga iesniegt pārskatīšanas pieprasījumu, savukārt APP lēmumā tika uzskatīts, ka arī akcionārs ir tiesīgs iesniegt šādu pieprasījumu. Turklāt ECB nebija paziņojusi šo lēmumu pirmajai prasītājai, lai arī tai bija tiesības pieprasīt šā lēmuma pārskatīšanu.
393 Otrām kārtām, prasītājas pārmet, ka ECB, pamatojoties uz iespējamo konfidencialitāti, nebija piešķīrusi pirmajai prasītājai piekļuvi lietas materiāliem pirms lietas izskatīšanas APP, tādējādi liedzot tai pienācīgi formulēt un atbilstoši pamatot pārskatīšanas pieprasījumu.
394 Trešām kārtām, esot tikušas ierobežotas pirmās prasītājas tiesības tikt uzklausītai, jo pēc piekļuves lietas materiāliem saņemšanas tai tika dots nepamatoti īss termiņš papildu apsvērumu sniegšanai.
395 Ceturtām kārtām, prasītājas apgalvo, ka ECB nav piešķīrusi APP piekļuvi pilnai 2018. gada 26. marta lēmuma versijai, jo šo lēmumu pirmā prasītāja bija iesniegusi tikai rediģētā versijā, kas tai bija pieejama un kas tika atrasta FSA tīmekļvietnē. Iespēju panākt objektīvu un neatkarīgu pārskatīšanu vēl vairāk esot mazinājis tas, ka APP vērtējums attiecās vien uz juridiskajiem jautājumiem un pārskatīšanas pieprasījumā rosinātajām sūdzībām, šis ierobežojums esot noteikts Lēmuma 2014/360 10. panta 2. punktā, kam neesot nekāda pamata VUM regulas 24. pantā.
396 Piektām kārtām, prasītājas pārmet, ka ECB nav iesaistījusi pārskatīšanas procedūrā pārstāvjus, piemēram, otrās prasītājas likvidatorus vai bijušos vadītājus, kas esot acīmredzami pretrunā lietas taisnīgas izskatīšanas principam un pārkāpjot šīs prasītājas tiesības tikt uzklausītai, lai arī šis lēmums uz to attiecas.
397 Sestām kārtām, prasītājas apgalvo, ka 2018. gada 17. jūlija lēmumā nav norādīts pamatojums, jo tajā nav iekļauti pārskatīšanas pieprasījuma noraidīšanas iemesli. Tas, ka pastāv iespēja ņemt vērā arī minētās komitejas atzinumā sniegto pamatojumu, nevar kompensēt pamatojuma neesamību minētajā lēmumā, jo prasību, kas noteikta VUM regulas 24. panta 9. punktā, nevar izpildīt ar per relationem pamatojumu.
398 ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāju argumentus.
399 Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar VUM regulas 22. panta 2. punktu, VUM pamatregulas 32. pantu un Lēmuma 2014/360 20. pantu procesā tiek pilnībā ievērotas attiecīgo personu tiesības uz aizstāvību. Šīs personas ir tiesīgas piekļūt ECB lietas materiāliem, ievērojot citu personu likumīgās intereses attiecībā uz to komercnoslēpumu aizsardzību. Tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem neattiecas uz konfidenciālu informāciju.
400 Turklāt saskaņā ar VUM regulas 24. panta 5. punktu jebkura fiziska vai juridiska persona var pieprasīt, lai tiktu pārskatīts ECB lēmums, kas ir adresēts šai personai vai tieši un individuāli skar šo personu.
401 Šajā lietā, pirmām kārtām, jānorāda, ka otrā prasītāja nebija iesniegusi pārskatīšanas pieprasījumu saskaņā ar VUM regulas 24. pantu, lai arī bija tiesīga to darīt. Otrām kārtām, attiecībā uz pirmo piekļuves pieprasījumu, ko iesniedza pirmā prasītāja, 2018. gada 15. aprīlī šī prasītāja iesniedza pieprasījumu piekļuvei, kad bija beigusies sākotnējā uzraudzības procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts 2018. gada 26. marta lēmums.
402 2018. gada 26. marta lēmums nebija adresēts pirmajai prasītājai, un nevar uzskatīt, ka tas tieši un individuāli skar šo pirmo prasītāju saskaņā ar Tiesas judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 108.–114. un 119. punkts).
403 Šajos apstākļos ECB nav pieļāvusi kļūdu, pirmajai prasītājai – kas nebija lietas dalībniece VUM regulas 22. panta 2. punkta un VUM pamatregulas 26. un 32. panta izpratnē, kad tā iesniedza savu pirmo pieteikumu, – nepiešķirot piekļuvi lietas materiāliem.
404 Attiecībā uz otro piekļuves pieprasījumu, kas iesniegts 2018. gada 26. aprīlī kopā ar 2018. gada 26. marta lēmuma pārskatīšanas pieprasījumu, un citām sūdzībām par procedūras norisi, ir jānorāda, ka APP bija atzinusi par pieņemamu pārskatīšanas pieprasījumu, ko pirmā prasītāja bija iesniegusi, pamatojoties uz VUM regulas 24. panta 5. punktu. Tika uzskatīts, ka pieņemamības kritēriji, kas noteikti minētajā tiesību normā un kas ir tādi paši kā LESD 263. pantā noteiktie attiecībā uz tiesvedību tiesā, ir izpildīti attiecībā uz šo prasītāju, pamatojoties uz 2017. gada 12. septembra rīkojumu Fursin u.c./ECB (T‑247/16, nav publicēts, EU:T:2017:623). Attiecīgi APP atzina arī šīs prasītājas kā pārskatīšanas pieteikuma iesniedzējas pieteikumu piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar Lēmuma 2014/360 20. pantu.
405 Tomēr šajā saistībā jāatzīmē, ka pirmā prasītāja netiktu atzīta par tiesīgu iesniegt pārskatīšanas pieprasījumu, ja nebūtu 2017. gada 12. septembra rīkojuma Fursin u.c./ECB (T‑247/16, nav publicēts, EU:T:2017:623), un ka minētais rīkojums tika atcelts ar Tiesas 2019. gada 5. novembra spriedumu ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923). Attiecīgi minētajai prasītājai faktiski tika piešķirtas iespējas, piemēram, pārskatīšanas procedūra, kura ir vēl viens līdzeklis papildus iespējai vērsties tiesā, un piekļuve lietas materiāliem, ko faktiski tai nebūtu bijis jāpiešķir.
406 Šajos konkrētajos apstākļos, kas, visticamāk, vairs neatkārtosies, kopš Tiesa ir atcēlusi 2017. gada 12. septembra rīkojumu Fursin u.c./ECB (T‑247/16, nav publicēts, EU:T:2017:623), uz kuru atsaucās APP, un ņemot vērā faktu, ka pirmā prasītāja nebija tiesīga celt šo prasību, jo – kā tas izriet no šā sprieduma 100. punkta – tā attiecas uz pieteikumu par 2018. gada 17. jūlija lēmuma atcelšanu un faktu, ka otrā prasītāja nav tiesīga izvirzīt šādus pamatus, jo tā nav pārskatīšanas procedūras dalībniece tāpēc, ka ir izvēlējusies neiesniegt šādu pieteikumu, lai arī bija tiesīga to darīt, pamati, ar kuriem tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību pārskatīšanas procedūrā, ir jānoraida kā nepieņemami.
407 Katrā ziņā, pat ja šie pamati būtu uzskatāmi par pieņemamiem, ar tiem nevarētu panākt 2018. gada 17. jūlija lēmuma atcelšanu, jo lēmuma iznākums būtu tāds pats arī tad, ja šo procesuālo pārkāpumu nebūtu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 14. februāris, Francija/Komisija, C‑301/87, EU:C:1990:67, 31. punkts), kā tas izriet no šā sprieduma 105.–389. punktā sniegtās analīzes.
9. Par divdesmit piekto pamatu, kas izvirzīts, lai pamatotu lūgumu atcelt lēmumu par procesa izmaksām, apgalvojot, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir prettiesisks
408 Ar divdesmit piekto pamatu, kas izvirzīts, lai pamatotu lūgumu atcelt lēmumu par procesa izmaksām, tiek apgalvots, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir prettiesisks.
409 ECB, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāju argumentus.
410 Šajā lietā nevienā no lietā T‑584/18 izvirzītajiem pamatiem nav pamatots secinājums, ka 2018. gada 17. jūlija lēmums ir prettiesisks.
411 Tādējādi šis pamats ir jānoraida.
10. Par pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem
412 Prasītājas savos procesuālajos rakstos ir vairākas reizes lūgušas Vispārējai tiesai veikt vairākus pierādījumu savākšanas pasākumus: pirmkārt, uzdot ECB un FSA iesniegt dokumentus, tostarp FOLTF lēmumus; otrkārt, uzdot iesniegt dokumentus, kas pierāda, ka ECB bija pieņēmusi lēmumu par pašlikvidāciju, un attiecīgajām ECB amatpersonām sniegt liecības; treškārt, uzdot ECB un Igaunijas Republikai atklāt konstatējumus par NILL/TFN tiesību aktu pārkāpumiem un FSA priekšsēdētājam un attiecīgajām ECB amatpersonām sniegt liecības un, ceturtkārt, uzdot ECB norādīt konkrētus maldinošos paziņojumus, kurus prasītājas, iespējams, ir sniegušas, un atklāt dokumentus, kas pierāda, ka ECB un FSA ir sazinājušās saistībā ar jautājumu par filiāli Latvijā, kas palicis neatrisināts jautājums Latvijas administratīvajā tiesā, un izsaukt FSA priekšsēdētāju un attiecīgās ECB amatpersonas kā lieciniekus.
413 ECB iebilst pret prasītāju pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem, jo tas neatbilst judikatūrā un Reglamenta 88. pantā piemērotajiem nosacījumiem, it īpaši saistībā ar prasītās informācijas atbilstību un nepieciešamību noteiktu faktu atklāšanai un strīda risināšanai.
414 Iesākumā jāatzīmē, ka prasītāju pieteikums ir pieteikums par pierādījumu savākšanas pasākumiem Reglamenta 91. panta b)–d) punkta izpratnē, kas iesniegts saskaņā ar šā reglamenta 88. panta 1. punktu.
415 No Reglamenta 88. panta 2. punkta izriet, ka šā panta 1. punktā minētajā pieteikumā precīzi jānorāda lūgto pasākumu mērķis un iemesli, kas var tos pamatot. Turklāt minētajā tiesību normā ir norādīts, ka tad, ja šis pieteikums tiek iesniegts pēc pirmās procesuālo rakstu apmaiņas, lietas dalībniekam, kas to iesniedz, ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tas to nevarēja iesniegt agrāk.
416 Šajā lietā lielākā daļa pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem, izņemot pieteikumu iesniegt “FOLTF lēmumus”, pirmo reizi tika iesniegti replikas raksta stadijā. Prasītājas savā pieteikumā nekādā veidā nav paskaidrojušas šādas kavēšanās iemeslus. Tādējādi šie pieteikumi ir jānoraida kā nepieņemami.
417 Katrā ziņā ir jāsecina, ka pieteikumi par pierādījumu savākšanas pasākumiem ir nepietiekami precīzi prasīto liecību un dokumentu nolūka un atbilstības ziņā.
418 Jāatzīmē – kā norādījusi ECB un Komisija –, ka, pirmām kārtām, jautājumi, attiecībā uz kuriem prasītājas lūdz liecinieku nopratināšanu, nav paredzēti, lai pierādītu faktus, bet gan lai apstiprinātu virkni nepamatotu apgalvojumu, ko izteikušas šīs prasītājas. Pat ja šie apgalvojumi tiktu apstiprināti, tiem nebūtu nozīmes lietas iznākumā. Turklāt ir jāatzīmē, ka pieteikums nopratināt lieciniekus ir arī daļēji neprecīzs attiecībā uz personām, kas jānopratina.
419 Otrām kārtām, attiecībā uz pieteikumiem par dokumentu iesniegšanu, pirmkārt, attiecībā uz “FOLTF lēmumiem” (vienīgais pieteikums par pierādījumu savākšanas pasākumiem, kas iesniegts pieteikuma stadijā un tāpēc nav novēlots) pieteikums ir jānoraida, pamatojoties uz šā sprieduma 181. punktā minētajiem apsvērumiem. Otrkārt, kā tika pierādīts šā sprieduma 279. punktā, konstatējumi par NILL/TFN tiesību aktu pārkāpumiem pietiekami skaidri izriet no 2018. gada 17. jūlija lēmuma. Treškārt, no šā sprieduma 267. punkta izriet, ka noskaidrošana, vai jautājums par filiāli Latvijā ir joprojām atvērts attiecībā uz FSA un ECB, nav obligāts elements strīda atrisināšanai.
420 No iepriekš izklāstītā izriet, ka pieteikumi veikt pierādījumu savākšanas pasākumus ir jānoraida kā novēloti un daļēji nepamatoti vai – pakārtoti – kā pilnībā nepamatoti.
421 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība lietā T‑584/18 ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
422 Atbilstoši Reglamenta 137. pantam, ja tiesvedība lietā tiek izbeigta pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.
423 Ņemot vērā apsvērumus, kas likuši Vispārējai tiesai konstatēt, ka vairs nav vajadzības iztiesāt lietu T‑351/18, šajos apstākļos ir taisnīgi piespriest katrai lietas dalībniecei pašai segt savus izdevumus.
424 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā lietā T‑584/18 prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
425 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tātad lietā T‑584/18 Komisija pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Lietas T‑351/18 un T‑584/18 apvienot sprieduma taisīšanai.
2) Izbeigt tiesvedību lietā T‑351/18.
3) Noraidīt prasību lietā T‑584/18.
4) Ukrselhosprom PCF LLC, Versobank AS, Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Komisija lietā T‑351/18 katra pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.
5) Ukrselhosprom PCF un Versobank lietā T‑584/18 pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina ECB tiesāšanās izdevumus.
6) Lietā T‑584/18 Komisija pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.
Costeira | Gratsias | Kancheva |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 6. oktobrī.
Satura rādītājs