Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 18. decembrī iesniedza Sofiyski rayonen sad (Bulgārija) – “Banka DSK EAD”/RP

(Lieta C-689/20)

Tiesvedības valoda – bulgāru

Iesniedzējtiesa

Sofiyski rayonen sad

Pamatlietas puses

Prasītāja: “Banka DSK EAD”

Atbildētājs: RP

Prejudiciālie jautājumi

Vai Direktīvas 93/13/EEK ¹ 3. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas pielikuma 1. punkta e) un f) apakšpunktu, kā arī Pamattiesību hartas 15. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikumi – pretēji pienākumam rīkoties labticīgi – rada saistības par sliktu patērētājam, ja kredītlīgumā ir paredzēts ievērojami palielināt patērētāja izmaksas, ja patērētājs neveic sava atalgojuma ikmēneša pārskaitīšanu uz [uz kontu] bankā, kura izsniegusi kredītu, ņemot vērā arī to, ka līgumā ir noteikts, ka viņam ir pienākums nodibināt ķīlu uz prasījuma tiesībām uz savu atalgojumu neatkarīgi no tā, kā un kurā valstī viņš saņem savu atalgojumu?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas 93/13/EEK 3. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas pielikuma 1. punkta e) un f) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikumi pretēji pienākumam rīkoties labticīgi rada saistības par sliktu patērētājam, ja tajos patērētājam ir noteikts pienākums ne tikai pārskaitīt savu atalgojumu [uz kontu] pie komersanta, kas viņam izsniedzis kredītu, bet arī faktiski izmantot citus šā komersanta pakalpojumus?

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, pēc kādiem kritērijiem valsts tiesai principā ir jāvērtē negodīgums? Vai it īpaši ir jāņem vērā tas, cik cieši kredītlīguma priekšmets ir sasaistīts ar papildpakalpojumiem, kuri patērētājam jāizmanto, papildpakalpojumu skaits un valsts tiesību normas par sasaistīšanas prakses ierobežošanu?

Vai princips par valsts tiesību interpretāciju atbilstoši Savienības tiesībām, kas izklāstīts sprieduma von Colson, 14/83 26. punktā, ir piemērojams, arī interpretējot valsts tiesību normas, kas reglamentē citas, bet ar Eiropas Savienības tiesību akta, kuru valsts tiesa piemēro tās izskatāmajā lietā (šajā gadījumā Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos), jomu saistītas tiesību jomas (konkrēti, tiesību normas par negodīgu konkurenci)?

Vai Direktīvas 2005/29/EK ² 7. panta 2. punkts kopsakarā ar 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu un Direktīvas 2008/48/EK ³ 10. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tiem ir aizliegts pamatlīgumā par patēriņa kredītu norādīt zemāku “aizņēmuma likmi”, ja kredīta piešķiršana ar šo aizņēmuma likmi ir pakļauta nosacījumiem, kas izklāstīti līguma pielikumā? Vai, veicot šo pārbaudi, ir jāizvērtē veids, kādā formulēti nosacījumi aizņēmuma likmes samazināšanas nosacījumi, šādas samazināšanas atcelšana, kā arī līdzekļi, ar kuriem tiek veikta atkārtota samazināšana?

Vai Direktīvas 2005/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, novērtējot iespēju būtiski ietekmēt patērētāju saimniecisko rīcību, ir jāņem vērā bankas, kas piešķir patēriņa kredītus, tirgus daļa, ņemot vērā patērētāju, kuri šādus produktus izmanto, vajadzības?

Vai Direktīvas 2008/48/EK 3. panta g) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izmaksas, kas noteiktas ar patēriņa kredītlīgumu saistītos līgumos, kuru izpildes gadījumā saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu ir piešķirama procentu atlaide, ir uzskatāmas par daļu no kredīta gada procentu likmes un ka tās ir jāiekļauj tās aprēķinā?

Vai Direktīvas 2008/48/EK 3. panta g) punkts kopsakarā ar Direktīvas 93/13/EEK 5. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka neizpildot saistības, kuras paredzētas ar kredīta patēriņa līgumu saistītos līgumos, kas izraisa aizņēmuma procentu likmes palielināšanu, šādas neizpildes gadījumā arī gada procentu likme ir jāaprēķina pēc šādas paaugstinātas procentu likmes?

Vai Direktīvas 2008/48/EK 10. panta 2. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā starp komersantu un patērētāju kā kredītņēmēju nepareizi norādīta gada procentu likme ir jāuzskata par kredītlīgumā nenorādītu gada procenta likmi un ka valsts tiesai ir jāpiemēro tiesiskās sekas, kas paredzētas valsts tiesību aktos par gada procentu likmes nenorādīšanu patēriņa kredītlīgumā?

Vai Direktīvas 2008/48/EK 22. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts likumdevēja paredzēta sankcija, ka patēriņa kredītlīgums jāatzīst par spēkā neesošu un līdz ar to ir jāatmaksā tikai piešķirtā kredīta pamatsumma, ir samērīga apstākļos, kad patēriņa kredītlīgumā nav precīzi norādīta gada procentu likme?

____________

¹ Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

² Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva) (OV 2005, L 149, 22. lpp.).

³ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.).