Lieta C‑375/15

BAWAG PSK Bank für Arbeit und Wirtschaft und Österreichische Postsparkasse AG

pret

Verein für Konsumenteninformation

(Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2007/64/EK – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – Pamatlīgumi – Iepriekšēja vispārējā informācija – Prasība sniegt šo informāciju papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju – Informācija, kas sniegta, izmantojot tiešsaistes bankas interneta vietnē integrētu elektronisko pastkasti

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2017. gada 25. janvāra spriedums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2007/64 – Pamatlīgumi – Iepriekšēja vispārējā informācija – Informācija par nosacījumu izmaiņām – Pienākums sniegt šo informāciju uz pastāvīgu informācijas nesēja – Pastāvīgu informācijas nesēja jēdziens – Interneta vietne – Iekļaušana – Nosacījumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/111, preambulas 21. un 22. apsvērums, 4. panta 25. punkts)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū – Direktīva 2007/64 – Pamatlīgumi – Iepriekšēja vispārējā informācija – Informācija par nosacījumu izmaiņām – Pienākums sniegt šo informāciju uz pastāvīgu informācijas nesēja – Piemērojamība – Informācija, kas sniegta, izmantojot tiešsaistes bankas interneta vietnē integrētu elektronisko pastkasti – Iekļaušana – Nosacījumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/111, 4. panta 25. punkts, 36. panta 1. punkts, 41. panta 1. punkts, 42. pants un 44. panta 1. punkts)

1.      Ir jāuzskata, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 51.–63. punktā un kā būtībā nospriedusi Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) tiesa savā 2010. gada 27. janvāra spriedumā Inconsult Anstalt pret Finanzmarktaufsicht (E 04/09, EFTA Court Report 2009–2010, 86. lpp., 63.–66. punkts), ka atsevišķas interneta vietnes ir jāuzskata par “pastāvīgiem informācijas nesējiem” Direktīvas 2007/64 4. panta 25. punkta izpratnē.

Ņemot vērā tostarp šī sprieduma 40.–42. punktu, tā tas ir, ja interneta vietne maksājumu pakalpojumu lietotājam ļauj uzglabāt informāciju, kas adresēta personīgi viņam, tā, lai šī informācija būtu pieejama vēlāk informēšanas nolūkam atbilstīgā laikposmā un ļautu neizmainītā veidā to atveidot. Turklāt, lai interneta vietni varētu uzskatīt par “pastāvīgu informācijas nesēju” šīs tiesību normas izpratnē, ir jāizslēdz jebkura vienpusēja tās satura izmainīšana, ko veic maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai cits profesionālās darbības veicējs, kuram uzticēta šīs vietnes pārvaldīšana.

Šī interpretācija atbilst Direktīvas 2007/64 preambulas 21. un 22. apsvērumā paredzētajiem mērķiem, proti, maksājumu pakalpojumu lietotāju un it īpaši patērētāju aizsardzībai.

(skat. 43.–45. punktu)

2.      Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvas 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK, kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvu 2009/111/EK, 41. panta 1. punkts un 44. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 25. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izmaiņas informācijā un nosacījumos, kas paredzēti minētās direktīvas 42. pantā, kā arī izmaiņas pamatlīgumā, kuras maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodod šo pakalpojumu lietotājam, izmantojot elektronisko pastkasti, kas integrēta tiešsaistes bankas interneta vietnē, var tikt uzskatītas par tādām, kas sniegtas uz pastāvīga informācijas nesēja šo tiesību normu izpratnē, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi:

–        šī interneta vietne ļauj šim lietotājam uzglabāt informāciju, kas adresēta personīgi viņam, tā, lai viņš varētu tai piekļūt un neizmainītā veidā to atveidot atbilstošā laikposmā un lai nepastāvētu iespēja vienpusēji izmainīt tās saturu ne šim pakalpojumu sniedzējam, ne citam profesionālās darbības veicējam, un

–        ja maksājumu pakalpojumu lietotājam ir pienākums aplūkot minēto interneta vietni, lai iepazītos ar minēto informāciju, šī informācijas nodošana notiek vienlaikus ar maksājumu pakalpojumu sniedzēja aktīvām darbībām, kas vērstas uz to, lai šim lietotājam darītu zināmu minētās informācijas esamību un pieejamību minētajā interneta vietnē.

Kā būtībā apgalvo ģenerāladvokāts savu secinājumu 79. punktā, par šādu rīcību var tostarp uzskatīt vēstules vai elektriskas vēstules nosūtīšanu uz adresi, kuru parasti izmanto šo pakalpojumu lietotājs saziņā ar citām personām un par kuras izmantošanu puses ir vienojušās starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un šo lietotāju noslēgtajā pamatlīgumā. Šādi izvēlēta adrese tomēr nevar būt tā, kas ir paredzēta minētajam lietotājam tiešsaistes bankas interneta vietnē, ko pārvalda maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai cits profesionālās darbības veicējs, kuram uzticēta šīs vietnes pārvaldīšana, jo minēto vietni, pat ja tajā ir ietverta elektroniskā pastkaste, šis pats lietotājs neizmanto savā ikdienas saziņā ar citām personām, kas nav šis pakalpojumu sniedzējs.

Gadījumā, ja maksājumu pakalpojumu lietotājam ir pienākums aplūkot šādu vietni, lai iepazītos ar konkrēto informāciju, tā vienkārši ir nodota šī lietotāja rīcībā Direktīvas 2007/64, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/111, 36. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, jo šīs informācijas nodošana nenotiek vienlaikus ar maksājumu pakalpojumu sniedzēja aktīvu darbību.

(skat. 51. un 53. punktu, kā arī rezolutīvo daļu)