VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2023. gada 28. jūnijā (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Iebildumu process – Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīmes reģistrācijas pieteikums – Zāles stiebra pudelē forma – Valsts agrākas preču zīmes – Relatīvs atteikuma pamats – Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 3. punkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 3. punkts) – Jēdziens “aģents” vai “pārstāvis” – Prasība par tiešu līgumisku vienošanos
Lietā T‑145/22
CEDC International sp. z o.o., Lielpolijas Oborņiki [Oborniki Wielkopolskie] (Polija), ko pārstāv M. Fijałkowski, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv D. Stoyanova‑Valchanova un V. Ruzek, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa ITSB Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Underberg AG, Dītlikona [Dietlikon] (Šveice), ko pārstāv A. Renck un C. Stöber, advokāti,
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un U. Ēbergs [U. Öberg],
sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc 2023. gada 19. janvāra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, CEDC International sp. z o.o. lūdz atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2021. gada 22. decembra lēmumu lietā R 1954/2020‑5 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 1996. gada 1. aprīlī Underberg AG iesniedza EUIPO Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kas savukārt aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).
3 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir trīsdimensiju apzīmējums, kas attēlots šādi:
4 Šīs reģistrācijai pieteiktās preču zīmes attēlam ir pievienots šāds apraksts: “Preču zīmes priekšmets ir zaļgani brūns zāles stiebrs pudelē, zāles stiebra garums ir aptuveni trīs ceturtdaļas no pudeles augstuma”.
5 Preces, uz kurām attiecas reģistrācijai pieteiktā preču zīme, ietilpst 33. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “Stiprie alkoholiskie dzērieni un liķieri”.
6 2003. gada 15. septembrī Przedsiębiorstwo Polmos Białystok (Spółka Akcyjna) (turpmāk tekstā – “Polmos”), prasītājas tiesību priekštece, kuras vietā prasītāja ir iestājusies 2011. gada 27. jūlija pievienošanas veidā notikušās apvienošanās rezultātā, saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 42. pantu (kļuvis par Regulas Nr. 207/2009 41. pantu un pēc tam par Regulas 2017/1001 46. pantu) iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz šā sprieduma 5. punktā minētajām precēm.
7 Iebildumi it īpaši bija balstīti uz šādām agrākām valsts preču zīmēm:
– Francijas trīsdimensiju preču zīme, kas reģistrēta ar numuru 95588457, pieteikta 1995. gada 18. septembrī, reģistrēta 1997. gada 18. aprīlī uz Przedsiębiorstwo Przemyslu Spirytusowego Polmos (turpmāk tekstā – “PPS Polmos”) vārda, cedēta 2001. gada 28. augustā Polmos, 2011. gada 28. oktobrī nodota prasītājai, pagarināta līdz 2025. gada 20. novembrim attiecībā uz “alkoholiskajiem dzērieniem”, kas ietilpst 33. klasē, un attēlota šādi:
– Vācijas trīsdimensiju preču zīme, kas reģistrēta ar numuru 39848553, pieteikta 1998. gada 25. augustā, reģistrēta 1999. gada 28. aprīlī attiecībā uz “alkoholiskajiem dzērieniem, it īpaši degvīnu”, kas ietilpst 33. klasē, un attēlota šādi:
– Polijas preču zīme, kas reģistrēta ar numuru 62018 un ko apstiprina vairāki Urząd Patentowy Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Patentu birojs) dokumenti, kuros nebija attēlojuma;
– Polijas trīsdimensiju preču zīme, kas reģistrēta ar numuru 62081, pieteikta 1985. gada 30. augustā, reģistrēta 1987. gada 20. novembrī un pagarināta līdz 2025. gada 30. augustam attiecībā uz “degvīnu (alkoholiskie produkti)”, kas ietilpst 33. klasē – šī preču zīme 1987. gadā tika cedēta PPS Polmos, kas 1999. gadā to nodeva Polmos, prasītājas priekštecei, – un attēlota šādi:
– Polijas trīsdimensiju preču zīme, kas reģistrēta ar Nr. 85811 un pieteikta reģistrācijai 1993. gada 2. augustā, reģistrēta 1995. gada 3. jūlijā uz Polmos vārda, atjaunota līdz 2023. gada 2. augustam attiecībā uz “alkoholiskajiem produktiem”, kas ietilpst 33. klasē, un ir attēlota šādi:
– Japānas trīsdimensiju preču zīme, kas reģistrēta ar numuru 2092826, pieteikta 1985. gada 17. decembrī, reģistrēta 1988. gada 30. novembrī uz Przedsiębiorstwo Handlu Zagranicznego Agros (turpmāk tekstā – “PHZ Agros”) vārda, attiecībā uz “degvīnu”, kas ietilpst 33. klasē, un attēlota šādi:
– Francijas trīsdimensiju preču zīme, kas reģistrēta ar numuru 98746752, pieteikta 1998. gada 19. augustā uz Agros Holding S.A. (turpmāk tekstā – “Agros”) vārda, attiecībā uz “degvīnu”, kas ietilpst 33. klasē, un attēlota šādi:
– nereģistrēta Vācijas trīsdimensiju preču zīme, kas, iespējams, tiek izmantota komercdarbībā Vācijā attiecībā uz “alkoholiskajiem dzērieniem, it īpaši degvīnu”, kas ietilpst 33. klasē, šādā formā:
8 Iebildumi bija balstīti arī uz citiem nereģistrētiem apzīmējumiem, kas ir pieteikti dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
9 Iebildumu pamatošanai norādītie pamati ir tie, kas paredzēti, pirmkārt, Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā (kļuvis par Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, pēc tam – Regulas 2017/1001 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts) attiecībā uz iepriekš 7. punktā attēloto agrāko Francijas trīsdimensiju preču zīmi Nr. 95588457, otrkārt, Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā (kļuvis par Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punktu, pēc tam – Regulas 2017/1001 8. panta 3. punkts) attiecībā uz šā sprieduma 7. punktā minētajām preču zīmēm un, treškārt, Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā (kļuvis par Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, pēc tam – Regulas 2017/1001 8. panta 4. punkts) attiecībā uz nereģistrētiem apzīmējumiem, kas minēti šā sprieduma 7. punkta beigās un 8. punktā.
10 2010. gada 18. oktobrī Iebildumu nodaļa iebildumus pilnībā noraidīja.
11 2010. gada 17. decembrī prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 66.–71. pants), iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.
12 Ar 2012. gada 26. marta lēmumu lietā R 2506/2010‑4 (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”) EUIPO Apelācijas ceturtā padome noraidīja apelācijas sūdzību.
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 29. maijā un reģistrēts ar lietas numuru T‑235/12, prasītāja cēla prasību par pirmā lēmuma atcelšanu.
14 Ar 2014. gada 11. decembra spriedumu CEDC International/ITSB – Underberg (Zāles stiebra pudelē forma) (T‑235/12, turpmāk tekstā – “pirmais atcelšanas spriedums”, EU:T:2014:1058) Vispārējā tiesa pilnībā atcēla pirmo lēmumu. Iesākumā tā norādīja, ka prasītāja bija apstrīdējusi EUIPO konstatējumus un vērtējumus attiecībā uz visiem iebildumu pamatiem, t.i., tiem, kas norādīti Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā, 3. un 4. punktā, bet tomēr tā bija norādījusi, ka tā ierobežo savu argumentāciju tikai ar Apelācijas padomes secinājumiem par iesniegto izmantošanas pierādījumu vērtējumu, jo šie secinājumi vienlīdz attiecas uz visiem iebildumu pamatiem. Attiecībā uz iebildumu pamatojumu, kas paredzēts tās pašas regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā, tā konstatēja, ka, objektīvi un pamatoti neizmantojot savu rīcības brīvību attiecībā uz to, vai ņemt vērā pierādījumus par agrākas trīsdimensiju Francijas preču zīmes Nr. 95588457 izmantošanu, kas pirmo reizi tika iesniegti Apelācijas padomei, šī padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu (tagad – Regulas Nr. 2017/1001 95. panta 2. punkts) un, ņemot vērā šādi konstatēto pamatojuma neesamību, Regulas Nr. 207/2009 75. pantu (tagad – Regulas Nr. 2017/1001 94. pants). Līdz ar to Vispārējā tiesa apmierināja prasību (pirmā atcelšanas sprieduma 29., 69. un 103. punkts).
15 Ar 2016. gada 29. augusta lēmumu lietā R 1248/2015‑4 (turpmāk tekstā – “otrais lēmums”) EUIPO Apelācijas ceturtā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Tā uzskatīja, ka, pat ņemot vērā pierādījumus, kas pirmo reizi iesniegti procesā šajā padomē, prasītāja nav pierādījusi agrākās Francijas trīsdimensiju preču zīmes Nr. 95588457 izmantošanas raksturu, un no tā secināja, ka iebildumi, kas balstīti uz šo preču zīmi un Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajiem pamatiem, ir jānoraida. Attiecībā uz pārējiem iebildumu pamatiem un pārējām norādītajām agrākajām tiesībām Apelācijas padome “tieši atsaucas uz tās 2012. gada 26. marta lēmumā lietā R 2506/2010‑4 ietverto argumentāciju”. Tā secināja, ka iebildumi tiek noraidīti attiecībā uz visiem pamatiem un visām agrākām tiesībām, uz kurām balstīti šie iebildumi (otrā lēmuma 46.–49. punkts).
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 11. novembrī un reģistrēts ar lietas numuru T‑796/16, prasītāja cēla prasību par otrā lēmuma atcelšanu. Pēc EUIPO lūguma šī tiesvedība tika apturēta no 2017. gada 29. maija līdz 2019. gada 12. augustam.
17 Ar 2020. gada 23. septembra spriedumu CEDC International/ITSB – Underberg (Zāles stiebra pudelē forma) (T‑796/16, turpmāk tekstā – “otrais atcelšanas spriedums”, EU:T:2020:439) Vispārējā tiesa daļēji atcēla otro lēmumu. Pirmkārt, tā apstiprināja Apelāciju padomes vērtējumu, saskaņā ar kuru agrākās Francijas trīsdimensiju preču zīmes Nr. 95588457, kāda tā ir attēlota un reģistrēta, izmantošana nav pierādīta, līdz ar to iebildumu pamats, kas balstīts uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, ir jānoraida. Otrkārt, ir jākonstatē, ka, aprobežojoties – ciktāl runa ir par šīs regulas 8. panta 3. un 4. punktā paredzētajiem iebildumu pamatiem – ar “tiešo atsauci” uz Vispārējās tiesas pilnībā atceltajā pirmajā lēmumā ietverto argumentāciju un pēc tam sava lēmuma, ar kuru tiek noraidīta Apelācijas padomē iesniegtā apelācijas sūdzība, rezolutīvo daļu daļēji pamatojot ar šo atsauci, Apelācijas padome nav juridiski pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu, pārkāpjot Regulas Nr. 207/2009 75. pantu. Līdz ar to tā atcēla otro lēmumu tikai tiktāl, ciktāl tas attiecās uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. un 4. punktā minētajiem iebildumu pamatiem, un noraidīja apelācijas sūdzību pārējā daļā, t.i., visā daļā, kas attiecas uz šīs pašas regulas 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēto iebildumu pamatu (otrā atcelšanas sprieduma 179., 204. un 209. punkts).
18 Ar apelācijas sūdzību, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2020. gada 26. novembrī un reģistrēta ar lietas numuru C‑639/20 P, prasītāja cēla prasību daļēji atcelt otro atcelšanas spriedumu.
19 Ar 2021. gada 23. marta rīkojumu CEDC International/EUIPO (C‑639/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:227) Tiesa apelācijas sūdzību nepieņēma.
20 Ar Apelācijas padomju prezidija lēmumu, kas lietas dalībniekiem paziņots 2020. gada 8. oktobrī, lieta tika pārdalīta Apelācijas piektajai padomei ar numuru R 1954/2020‑5, lai tā lemtu no jauna.
21 Ar apstrīdēto lēmumu Apelācijas piektā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzēto iebildumu pamatu tā vispirms konstatēja, ka noteiktas izvirzītās agrākās tiesības nevar tikt ņemtas vērā iebildumu pamatojumam. Otrkārt, Apelācijas padome konstatēja, ka prasītāja, iespējams, toreizējā Polijas Republikas komunistiskā režīma īpašās situācijas dēļ, nav pierādījusi līgumattiecību pastāvēšanu starp sevi un personu, kas iestājusies lietā, vai starp sevi un PHZ Agros vai Agros Trading Co. Ltd., ne pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, ne pirms tam. Tā secināja, ka attiecībā uz agrāko Francijas trīsdimensiju preču zīmi Nr. 95588457 un agrākajām Polijas preču zīmēm Nr. 62081 un Nr. 85811 persona, kas iestājusies lietā, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas rīkojas prasītājas aģenta vai pārstāvja statusā, līdz ar to iebildumi nevar tikt apmierināti, ņemot vērā minētajā pantā paredzēto otro nosacījumu. Visbeidzot, “pilnīguma labad” tā konstatēja, ka nevienā no iesniegtajām līgumiskajām vienošanām nav tiešas atsauces uz iepriekš minētajām agrākajām preču zīmēm. Otrkārt, attiecībā uz šīs pašas regulas 8. panta 4. punktā paredzēto iebildumu pamatu Apelācijas padome uzskatīja, ka prasītāja nav pierādījusi pieteiktās nereģistrētās Vācijas preču zīmes faktisko izmantošanu un vēl jo mazāk tās izmantošanu komercdarbībā, kas pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas nebija tikai vietēja mēroga, un ka tas pats attiecas uz apgalvotajām citās Savienības valstīs nereģistrētām preču zīmju tiesībām, līdz ar to iebildumi arī šī iemesla dēļ ir jānoraida.
Lietas dalībnieku prasījumi
22 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu daļā attiecībā uz iebildumu pamatiem saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu;
– piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt izdevumus, kuri radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā un procesā Apelācijas padomē.
23 EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
24 Ņemot vērā aplūkotā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, proti, 1996. gada 1. aprīli, kas ir izšķirošs, nosakot piemērojamās materiālās tiesības, šo strīdu reglamentē Regulas Nr. 40/94 materiāltiesiskās normas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 8. maijs, Bimbo/ITSB, C‑591/12 P, EU:C:2014:305, 12. punkts, un 2020. gada 18. jūnijs, Primart/EUIPO, C‑702/18 P, EU:C:2020:489, 2. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šajā lietā attiecībā uz materiālo tiesību normām lietas dalībnieku procesuālajos rakstos izdarītās atsauces uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punktu vai Regulas 2017/1001 8. panta 3. punktu ir jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu un kuru saturs ir identisks.
25 Turklāt, tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru parasti tiek uzskatīts, ka procesuālie noteikumi ir piemērojami dienā, kad tie stājas spēkā (spriedums, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts un tajā minētā judikatūra), uz strīdu attiecas Regulas 2017/1001 procesuālo tiesību normas.
26 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, it īpaši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkta un 94. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, pārkāpumu un, otrkārt, uz šīs pēdējās minētās tiesību normas kā tādas pārkāpumu.
27 Vispirms ir jānorāda, ka pati prasītāja prasības pieteikuma 35. punktā precizē, ka šī prasība attiecas uz apstrīdēto lēmumu tikai daļēji saistībā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzēto iebildumu pamatu. Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd to, ka EUIPO instances ir noraidījušas iebildumus, kas balstīti uz šīs pašas regulas 8. panta 4. punktā paredzēto pamatu, un ka šis noraidījums tātad ir galīgs.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, it īpaši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkta un 94. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, pārkāpumu
28 Ar pirmo pamatu prasītāja norāda uz būtisku procedūras noteikumu, it īpaši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkta, kas attiecas uz faktu pareizas pārbaudes neesamību, un šīs pašas regulas 94. panta 1. punkta pārkāpumu pamatojuma nenorādīšanas dēļ, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu. Šo pamatu veido trīs iebildumi. Pirmais iebildums ir par to, ka Apelāciju padome nav izvērtējusi iebildumu pamatus, kas balstīti uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, saistībā ar paziņojumā par iebildumiem norādītajām agrākajām tiesībām kā “preču zīmi, kuras pieteikumu iesniedzis pārstāvis”, proti, nereģistrētu Vācijas trīsdimensiju preču zīmi, kuras forma ir pudele ar zāles stiebru. Otrais iebildums ir par to, ka Apelācijas padome nav izvērtējusi, vai pastāv netiešas pārstāvja attiecības starp lietas dalībniekiem, pamatojoties uz iesniegtajiem pierādījumiem, kas pierāda personas, kas iestājusies lietā, un tās priekšteces uzticības un lojalitātes pienākumu. Trešais iebildums ir par to, ka Apelācijas padome ir veikusi kļūdainu faktu pārbaudi attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma tiesību, uz kurām attiecas pārstāvja attiecības starp lietas dalībniekiem, apjomu, tostarp neatzīstot, ka uz rūpnieciskā īpašuma tiesībām uz nereģistrētu Vācijas trīsdimensiju preču zīmi, kuras forma ir pudele ar zāles stiebru, attiecas uzticības un lojalitātes pienākums, kas noteikts personai, kas iestājusies lietā, un tās priekštecei.
29 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms jāizvērtē otrais iebildums.
30 Šim nolūkam tiek izmantoti šādi saīsinājumi:
– “PPS Polmos” attiecas uz Przedsiębiorstwo Przemyslu Spirytusowego Polmos, Polijas valsts uzņēmumu, degvīna ražotāju, kas ir Przedsiębiorstwo Polmos Białystok (Spółka Akcyjna), kas pati ir prasītājas CEDC International sp. z o.o. priekštece, priekštecis;
– “Polmos” attiecas uz Przedsiębiorstwo Polmos Białystok (Spółka Akcyjna), PPS Polmos tiesību pārņēmēju un prasītājas priekšteci;
– “PHZ Agros” attiecas uz Polijas valsts uzņēmumu Przedsiębiorstwo Handlu Zagranicznego Agros, kas ir pilnvarots eksportēt Polijas degvīnus uz ārvalstīm;
– “Agros” attiecas uz Agros Holding S.A. un/vai tai pilnībā piederošo meitas sabiedrību Agros Trading Sp. z o.o. (angļu valodā – Agros Trading Co. Ltd), PHZ Agros tiesību pārņēmēja;
– “Diversa” attiecas uz Diversa Specialitäten GmbH, kas ir personas, kas iestājusies lietā, Underberg AG priekštece.
31 Savu apgalvojumu pamatojumam prasītāja norāda uz dažādiem tirdzniecības nolīgumiem, no kuriem galvenie ir:
– 1983. gada 10. maija importa līgums, kas noslēgts starp Agros un Diversa [K7–K7a];
– 1987. gada 8. maija importa līgums, kas noslēgts starp Agros un Diversa [K8–K8a];
– 1993. gada 29. oktobra līgums, kas noslēgts starp Agros un personu, kas iestājusies lietā un kas kvalificēta kā “importētāja” [K9];
– 1999. gada 24. maija līgums [K11], kas noslēgts starp Agros un personu, kas iestājusies lietā un kas kvalificēta kā “importētāja”.
Par otro iebildumu, kas attiecas uz netiešas aģenta vai pārstāvja attiecību starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, esamības neizvērtēšanu
32 Ar otro iebildumu prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā neesot pārbaudījusi pierādījumus, ar kuriem, pēc tās domām, esot pierādīta netiešu fiduciāru attiecību esamība starp pusēm ar PHZ Agros vai Agros starpniecību, kas de facto rīkojas kā PPS Polmos vai Polmos (intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieki, tostarp attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmi, kurā attēlota pudele ar zāles stiebru) aģents vai pārstāvis. Prasītāja šajā ziņā pamatojas uz dažādiem pierādījumiem [K1‑K11], tostarp iepriekš 31. punktā uzskaitītajiem nolīgumiem, un uzskata, ka visi šie fakti, kas izvērtēti kopā, pierāda, ka pastāvēja netieši izteikts uzticības un lojalitātes pienākums, kas noteikts Diversa vai personai, kas iestājusies lietā, attiecībā pret PPS Polmos vai Polmos, kurus pārstāv PHZ Agros vai Agros de facto aģents. It īpaši Apelāciju padome neesot atzinusi, ka pušu (vai to priekšteču) attiecību fiduciārais raksturs skaidri izriet no 1983. gada 10. maija un 1987. gada 8. maija importa nolīgumiem, kā arī no 1993. gada 29. oktobra nolīguma, bet esot “vienīgi pārbaudījusi, vai pastāv līgumi”. Turklāt no judikatūras izrietot, ka preču zīmes īpašnieka aizsardzība ir spēkā pat pēc līgumattiecību, no kurām izriet uzticības pienākums, izbeigšanās. Visbeidzot, esot jāņem vērā komunistiskais režīms Polijā septiņdesmitajos gados un “trauksmainie apstākļi”, kas saistīti ar valsts uzņēmumu privatizāciju 1990. gados. Tā secina, ka Apelācijas padome nav izpildījusi savus procesuālos pienākumus pārbaudīt faktus un pamatot savu lēmumu attiecībā uz visiem šiem pierādījumiem.
33 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
34 Saskaņā ar Regulas Nr. 2017/1001 95. panta 1. punktu lietas izskatīšanas procesa laikā EUIPO izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai, Birojs aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu, ko puses iesniegušas, pārbaudi.
35 Saskaņā ar Regulas Nr. 2017/1001 94. panta 1. punkta pirmo teikumu EUIPO lēmumos ir jānorāda pamatojums.
36 Visbeidzot, ir jāatgādina arī, ka pienākums pamatot lēmumus ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatu pamatotību un kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus Līdz ar to iebildumi un argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt tiesību akta pamatotību, ir neefektīvi saistībā ar pamatu par pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu. (skat. otro atcelšanas spriedumu, 187. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).
37 Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 (kas nav grozīta ar Regulu Nr. 207/2009 un Regulu 2017/1001) 8. panta 3. punktu, ja preču zīmes īpašnieks iebilst, preču zīmi nereģistrē, ja preču zīmes īpašnieka aģents vai pārstāvis iesniedz pieteikumu tās reģistrācijai savā vārdā bez īpašnieka piekrišanas, ja vien šis aģents vai pārstāvis neattaisno savu rīcību.
38 Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta mērķis ir nepieļaut to, ka agrākās preču zīmes īpašnieka aģents vai pārstāvis ļaunprātīgi izmanto agrāko preču zīmi, jo tie var izmantot zināšanas un pieredzi, kas iegūta to komerciālajās attiecībās ar šo īpašnieku, un līdz ar to netaisnīgi gūt labumu no šī īpašnieka ieguldītajām pūlēm un veiktajiem ieguldījumiem (spriedumi, 2020. gada 11. novembris, EUIPO/John Mills, C‑809/18 P, EU:C:2020:902, 72. un 83. punkts; 2006. gada 6. septembris, DEF‑TEC Defense Technology/ITSB – Defense Technology (“FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”), T‑6/05, EU:T:2006:241, 38. punkts, un 2019. gada 14. februāris, Mouldpro/EUIPO – Wenz Kunststoff (“MOULDPRO”), T‑796/17, nav publicēts, EU:T:2019:88, 24. punkts). Tātad šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt preču zīmju īpašnieku likumīgās intereses un aizsargāt tos no jebkādas patvaļīgas viņu preču zīmju ļaunprātīgas izmantošanas, piešķirot tiem tiesības aizliegt reģistrācijas, ko to aģenti vai pārstāvji pieprasījuši bez viņu piekrišanas (spriedums, 2021. gada 8. septembris, Qx World/EUIPO – Mandelay (“EDUCTOR”), T‑84/20, nav publicēts, EU:T:2021:555, 61. punkts).
39 No Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka, lai iebildumus apmierinātu uz šī pamata, ir vajadzīgs, pirmkārt, lai iebildumu iesniedzējs būtu agrākās preču zīmes īpašnieks, otrkārt, lai preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs būtu vai būtu bijis preču zīmes īpašnieka aģents vai pārstāvis, treškārt, lai reģistrācijas pieteikums būtu bijis iesniegts aģenta vai pārstāvja vārdā bez īpašnieka piekrišanas un lai aģenta vai pārstāvja rīcība nebūtu attaisnota ar leģitīmiem iemesliem, un, ceturtkārt, lai pieteikums attiektos galvenokārt uz identiskiem vai līdzīgiem apzīmējumiem un precēm. Šie nosacījumi ir kumulatīvi (spriedums, 2011. gada 13. aprīlis, (Safariland/ITSB – DEF‑TEC Defense Technology (“FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”), T‑262/09, EU:T:2011:171, 61. punkts).
40 Tādējādi ir jāizvērtē, vai izskatāmajā lietā ir īstenojušies Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi.
– Par pirmo nosacījumu attiecībā uz īpašumtiesībām uz agrākajām preču zīmēm
41 Kā Apelācijas padome norādīja apstrīdētā lēmuma 45.–48. punktā, Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā ir atsauce uz “preču zīmes īpašnieku”, bet nav precizēts, kāda veida agrākā preču zīme ir domāta, proti, vai tā ir tikai reģistrēta vai arī nereģistrēta preču zīme, vai arī tā ir tikai uz Eiropas Savienības preču zīme vai arī trešās valsts preču zīme.
42 Šajā ziņā, no vienas puses, runājot par attiecīgās agrākās preču zīmes veidu, tāpat kā Apelācijas padome, ir jāuzskata, ka jēdziens “preču zīme” Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta izpratnē ietver ne tikai reģistrētas preču zīmes, bet arī nereģistrētas preču zīmes, taču tikai tiktāl, ciktāl izcelsmes valsts tiesību akti atzīst šāda veida tiesības.
43 Otrkārt, attiecībā uz agrākās preču zīmes izcelsmi, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta formulējumā nav nekādas atsauces uz attiecīgo “teritoriju” atšķirībā no 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta, ir jāuzskata, ka nav nozīmes tam, vai ar agrāko preču zīmi saistītās tiesības ir vai nav piemērojamas Eiropas Savienībā.
44 Vispārējā tiesa izmantoja līdzvērtīgu principu spriedumā saistībā ar diviem pieteikumiem par divu Eiropas Savienības preču zīmju spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta b) apakšpunktam (tagad – Regulas 2017/1001 60. panta 1. punkta b) apakšpunkts), lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 3. punktu, pamatojoties uz agrāku Polijas preču zīmi laikā, kad Polijas Republika nebija Savienības dalībvalsts. It īpaši Vispārējā tiesa precizēja, ka minētās regulas 8. panta 3. punkta piemērošanas joma neaptver tikai preču zīmes, kas reģistrētas kādā dalībvalstī vai kas ir spēkā šajā valstī, un ka pretējā gadījumā tas dublētu šīs pašas regulas 8. panta 1. un 5. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 29. novembris, Adamowski/ITSB – Fagumit (“FAGUMIT”), T‑537/10 un T‑538/10, EU:T:2012:634, 19. punkts).
45 Turklāt, interpretējot Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, ir jāņem vērā pārskatītās un grozītās 1883. gada 20. marta Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību 6.f pants (spriedums, 2020. gada 11. novembris, EUIPO/John Mills, C‑809/18 P, EU:C:2020:902, 65. punkts), jo ar minēto pirmo pantu ir paredzēts īstenot minēto konvencijas pantu. Jēdziens “īpašnieks” ir jāinterpretē atbilstoši, kas ļauj arī tādas preču zīmes īpašniekam, kura ir reģistrēta ārpus Eiropas Savienības, bet kādā no šīs konvencijas dalībvalstīm, lūgt tās aizsardzību.
46 Citiem vārdiem sakot, no tā izriet, ka agrākas preču zīmes īpašnieks jebkurā Parīzes konvencijas līgumslēdzējā valstī var atsaukties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, ja tā aģents vai pārstāvis lūdz reģistrēt preču zīmi Eiropas Savienībā bez viņa piekrišanas.
47 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 49.–53. punktā Apelācijas padome vispirms norādīja, ka dažas no agrāk minētajām tiesībām, proti, Vācijas preču zīme Nr. 39848553 un Francijas preču zīme Nr. 98746752, nevar tikt ņemtas vērā, jo tās ir iesniegtas pēc reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma datuma un tādējādi nevar būt par pamatu iebildumiem saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu. Turklāt tā norādīja, ka iebildumu iesniegšanas brīdī prasītāja nebija Japānas preču zīmes Nr. 2092826 īpašniece, jo tajā laikā tā bija reģistrēta uz PHZ Agros vārda, un tādēļ šī Japānas preču zīme arī neatbilst prasībai par īpašumtiesībām iebildumu iesniegšanas brīdī saskaņā ar minēto pantu [K15a un K15d]. Visbeidzot tā konstatēja, ka Polijas preču zīme Nr. 62018 nav tikusi atjaunota tiesību aktos noteiktajos termiņos un tātad ir zaudējusi spēku. Ņemot vērā, ka lēmuma pieņemšanas dienā agrākās tiesības bija jāaizsargā, šī Polijas preču zīme saskaņā ar minēto pantu vairs nevarēja būt derīgs pamats šajā tiesvedībā.
48 Līdz ar to Apelācijas padome konstatēja, ka trīs agrākās preču zīmes (skat. šī sprieduma 7. punktu), attiecībā uz kurām prasītājai ir izdevies pierādīt, ka tā ir īpašniece Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta izpratnē un kura tātad var tikt ņemta vērā, ir agrākā Francijas preču zīme Nr. 95588457, agrākā Polijas preču zīme Nr. 85811 un agrākā Polijas preču zīme Nr. 62081. Runājot par pēdējo minēto, Apelācijas padome to ņēma vērā “pilnīguma labad”, ņemot vērā, ka runa bija par prasītājai “vislabvēlīgāko scenāriju”, lai gan šī preču zīme tika pamatota ar izraksta no Polijas Republikas Patentu biroja preču zīmju reģistra tulkojumu angļu valodā, un ka prasītāja bija iesniegusi oriģinālo reģistrācijas un atjaunošanas apliecību poļu valodā 2008. gada 3. jūlijā [K31 un K32], proti, trīs gadus pēc iebildumu pamatojumam noteiktā termiņa beigām atbilstoši 19. noteikuma 1. punktam un 2. punkta e) apakšpunktam Komisijas Regulā (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV 1995, L 303, 1. lpp.) (tagad – Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 (2018. gada 5. marts), ar ko papildina Regulu 2017/1001 un atceļ Deleģēto Regulu (ES) 2017/1430 (OV 2018, L 104, 1. lpp.), 7. panta 1. punkts un 2. punkta c) apakšpunkts), t.i., termiņa, kas beidzās 2005. gada 7. jūlijā.
49 Prasītāja neapstrīd šos vērtējumus, izņemot vērtējumu attiecībā uz Vācijas preču zīmi Nr. 39848553. Šajā ziņā jākonstatē, ka šī preču zīme tika iesniegta 1998. gada 25. augustā, vairāk nekā divus gadus pēc reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, līdz ar to tā nekādā ziņā nevar būt agrāka par šo preču zīmi.
50 Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, lai nodrošinātu pareizu tiesvedību, Vispārējā tiesa, tāpat kā Apelācijas padome, uzskata par lietderīgu pēc būtības izvērtēt otro nosacījumu attiecībā uz aģenta vai pārstāvības līgumiskas vienošanās esamību attiecībā uz agrāko Francijas preču zīmi Nr. 95588457 un agrākajām Polijas preču zīmēm Nr. 62081 un Nr. 85811, nelemjot par to, ka paziņojumā par iebildumiem šīs preču zīmes bija norādītas un pamatotas.
– Par otro nosacījumu attiecībā uz aģenta vai pārstāvības līgumiskās vienošanās esamību
51 Ir jāatgādina, ka mērķis novērst, ka preču zīmes īpašnieka aģents vai pārstāvis ļaunprātīgi izmanto agrāko preču zīmi (skat. šī sprieduma 38. punktu) ir nepieciešama plaša jēdzienu “aģents” un “pārstāvis” Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta izpratnē interpretācija. Šie jēdzieni ir jāinterpretē plaši, aptverot visu veidu attiecības, kas pamatotas ar līgumisku vienošanos, saskaņā ar kuru viena puse pārstāv otras puses intereses, un tas tā ir neatkarīgi no līgumattiecību, kas nodibinātas starp īpašnieku vai pilnvaroto personu un Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēju, juridiskās kvalifikācijas. Tātad, lai piemērotu šo tiesību normu, pietiek ar to, ka starp pusēm ir vienošanās par komerciālo sadarbību, kas var radīt uzticības attiecības, tā sauktās “fiduciārās” attiecības, tieši vai netieši uzliekot reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam vispārēju uzticības un lojalitātes pienākumu attiecībā uz agrākās preču zīmes īpašnieka interesēm (spriedumi, 2011. gada 13. aprīlis, “FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”, T‑262/09, EU:T:2011:171, 64. punkts, un 2014. gada 9. jūlijs, Moonich Produktkonzepte & Realisierung/ITSB – Thermofilm Australia (“HEATSTRIP”), T‑184/12, nav publicēts, EU:T:2014:621, 58. un 59. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 11. novembris, EUIPO/John Mills, C‑809/18 P, EU:C:2020:902, 84. un 85. punkts).
52 Tomēr ir nepieciešams, lai starp pusēm pastāvētu rakstiska vai nerakstīta līgumiska vienošanās par komerciālu sadarbību. Ja reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs rīkojas pilnīgi neatkarīgi, nenodibinot nekādas attiecības ar preču zīmes īpašnieku, viņu nevar uzskatīt par pārstāvi Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta izpratnē. Tādējādi vienkāršu īpašnieka pircēju vai klientu nevar uzskatīt par “aģentu” vai “pārstāvi”, tāpēc ka šīm personām nav nekāda īpaša uzticības pienākuma pret preču zīmes īpašnieku (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 13. aprīlis, “FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”, T‑262/09, EU:T:2011:171, 64. punkts; 2014. gada 9. jūlijs, “HEATSTRIP”, T‑184/12, nav publicēts, EU:T:2014:621, 59. punkts, un 2019. gada 14. februāris, “MOULDPRO”, T‑796/17, nav publicēts, EU:T:2019:88, 23. punkts). No šīs judikatūras izriet, ka aģenta vai pārstāvības līgumiska vienošanās ir jānoslēdz tieši starp pusēm, nevis ar trešo personu starpniecību.
53 Līdz ar to, kā pamatoti norāda EUIPO, tas, ka “netiešas” attiecības var būt pietiekamas, lai piemērotu Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, nozīmē vienīgi to, ka izšķirošais kritērijs ir būtībā iedibinātas līgumiskas vienošanās par komerciālo sadarbību esamība un raksturs, nevis tās formālā kvalifikācija. Tādējādi fiduciāras un saistošas līgumattiecības varēja tikt nodibinātas, izmantojot vienkāršu komerciālu saraksti starp pusēm, tostarp pa elektronisko pastu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 9. jūlijs, “HEATSTRIP”, T‑184/12, nav publicēts, EU:T:2014:621, 66. un 67. punkts). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka principā iebildumu iesniedzējs var brīvi izvēlēties to pierādījumu formu, kurus viņš uzskata par lietderīgu iesniegt EUIPO saistībā ar iebildumiem, kas balstīti uz agrākām tiesībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 28. jūnijs, EUIPO/Puma, C‑564/16 P, EU:C:2018:509, 58. punkts). Tomēr šādu līgumattiecību pastāvēšanu nevar pierādīt ar varbūtībām vai pieņēmumiem, bet tā ir jāpamato ar konkrētiem un objektīviem elementiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 12. decembris, Kabushiki Kaisha Fernandes/ITSB – Harrison (“HIWATT”), T‑39/01, EU:T:2002:316, 47. punkts).
54 Attiecībā uz līgumisko attiecību izbeigšanas sekām preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī nav nepieciešams, lai līgums starp pusēm reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl joprojām būtu spēkā. Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkts ir piemērojams arī tiem nolīgumiem, kuru termiņš ir beidzies pirms minētās iesniegšanas datuma, ar nosacījumu, ka pagājušais termiņš ir tāds, ka var likumīgi pieņemt, ka uzticības un konfidencialitātes pienākums joprojām pastāvēja šādas iesniegšanas brīdī. Šādas šīs tiesību normas plašas interpretācijas mērķis ir aizsargāt preču zīmju īpašniekus pat pēc līgumattiecību, no kurām izrietēja uzticības pienākums, beigšanās (spriedums, 2011. gada 13. aprīlis, “FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”, T‑262/09, EU:T:2011:171, 65. punkts). Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar minēto interpretāciju ar minēto tiesību normu piešķirtā aizsardzība ir piemērojama pat pēc līgumisko attiecību, no kurām izriet uzticības pienākums, izbeigšanās, ja ir izpildīts iepriekš minētais nosacījums.
55 No procesuālā viedokļa aģenta vai pārstāvības līgumisko attiecību pastāvēšanas pierādīšanas pienākums ir iebildumu iesniedzējam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 13. aprīlis, “FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”, T‑262/09, EU:T:2011:171, 67. punkts, un 2019. gada 14. februāris, “MOULDPRO”, T‑796/17, nav publicēts, EU:T:2019:88, 30. punkts), proti, agrākās preču zīmes īpašniekam.
56 No šīs judikatūras izriet, ka, lai gan Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā minētie vārdi “aģents” un “pārstāvis” ir jāinterpretē plaši, starp līguma pusēm tomēr ir jāpastāv līgumiskai vienošanās par komerciāla rakstura sadarbību, kas var radīt uzticības attiecības, kuras tieši vai netieši nosaka reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam vispārēju uzticības un lojalitātes pienākumu attiecībā uz agrākās preču zīmes īpašnieka interesēm (skat. spriedumu, 2019. gada 14. februāris, “MOULDPRO”, T‑796/17, nav publicēts, EU:T:2019:88, 33. punkts).
57 Šajā lietā prasītājai tātad bija jāpierāda EUIPO, ka šāda līgumiska vienošanās par komerciālo sadarbību pastāvēja tieši starp pusēm, proti, personu, kas iestājusies lietā, un pašu prasītāju reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā.
58 Vispirms no šī sprieduma 51.–56. punkta izriet, ka apstrīdētā lēmuma 56. punktā Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka šādas uzticības attiecības var rasties arī netieši, pamatojoties uz de facto attiecībām, ja puses nav parakstījušas ne izplatīšanas līgumu, ne formālu pārstāvības līgumu.
59 Apstrīdētā lēmuma 63.–68. punktā Apelācijas padome norādīja, ka, pirms attiecību starp lietas dalībniekiem rakstura izvērtēšanas tai bija jāizklāsta pušu vēsture un to attiecības hronoloģiskā secībā. Prasītājas vēsturiskā izcelsme bija pirmajā valsts ražošanas vienībā, kas izveidota 1973. gadā degvīna ražošanai, proti, PPS Polmos. Šī sabiedrība un tās turpmākie tiesību pārņēmēji bija atbildīgi par citas valsts sabiedrības PHZ Agros ārvalstīs pārdotā produkta ražošanu, kā arī par tā pārdošanu un izplatīšanu Polijā. Apelācijas padome norādīja, ka tajā laikā PHZ Agros bija vienīgā sabiedrība, kas bija tiesīga eksportēt ražotāja PPS Polmos degvīnu. Kopš 1975. gada izplatīšanas līgumi vispirms pastāvēja starp PHZ Agros un Diversa, personas, kas iestājusies lietā, priekšteci no 1975. līdz 1992. gadam, pēc tam starp Agros un personu, kas iestājusies lietā. Saskaņā ar šiem vienošanās dokumentiem, kas vēl pastāvēja reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, PHZ Agros un Agros bija ekskluzīvas Polijas degvīna izplatīšanas tiesības Vācijā, sākotnēji attiecībā uz vairākām preču zīmēm, kā arī degvīnu ar etiķeti “Grasovka”.
60 Apstrīdētā lēmuma 69.–75. punktā attiecībā uz prasītājas iesniegtajiem pielikumiem no K1 līdz K11 Apelāciju padome, protams, norādīja, ka pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas (proti, 1996. gada 1. aprīļa) bija spēkā 1993. gada 29. oktobra vienošanās [K9] starp Agros un personu, kas iestājusies lietā, kurā tā bija minēta kā degvīna ar nosaukumiem “Wyborowa” un “Grasovka” ekskluzīvā importētāja Vācijā. Tomēr tā uzsvēra, ka iebildumus ir iesniegusi cita sabiedrība – Polmos –, kas ir agrākās Francijas preču zīmes Nr. 95588457 un agrāko Polijas preču zīmju Nr. 62081 un Nr. 85811 īpašniece, un ka saskaņā ar iesniegtajiem pierādījumiem prasītājai vai PPS Polmos nekad nav bijis tieša kontakta ar personu, kas iestājusies lietā. Turklāt tā konstatēja, ka prasītāja nekādi nav pierādījusi, ka Agros bija Polmos degvīna licenciāte vai ekskluzīvā izplatītāja Vācijā, jo Agros nebija skaidri norādīts kā tāda, kas iepriekš minētajā līgumā būtu darbojusies šādā statusā. Tā secināja, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi un argumenti nedz pierāda, nedz izskaidro līgumattiecību pastāvēšanu starp pusēm, proti, personu, kas iestājusies lietā, kura rīkojas kā Polmos, kas ir PPS Polmos tiesību pārņēmēja un prasītājas priekštece, aģents vai pārstāvis.
61 Apstrīdētā lēmuma 76.–81. punktā Apelācijas padome arī norādīja, ka šajā lietā nav pierādījumu, ka Polmos bija komerciālas attiecības ar PHZ Agros vai Agros. Tā uzskatīja, ka vienkāršiem prasītājas apgalvojumiem par “bijušās komunistiskās Polijas” eksporta organizēšanas sistēmu nav nozīmes, jo 1996. gadā, kad tika pieteikta reģistrācijai pieteiktā preču zīme, šie noteikumi vairs nebija piemērojami, un ka nevienā procesa brīdī netika iesniegti nekādi pierādījumi šī apgalvojuma pamatojumam. Tā konstatēja, ka, lai gan personai, kas iestājusies lietā, ir bijušas attiecības ar Agros, tai šādas attiecības nekad nav bijušas ne ar apgalvoto preču zīmes īpašnieci Polmos, ne tās priekšteci. Tā norādīja, ka, protams, tajā laikā abi uzņēmumi (proti, PHZ Agros un PPS Polmos), iespējams, bija valsts iestādes un ka nebija iespējams savā starpā izveidot nekādu licencēšanas režīmu, jo saskaņā ar likumu viena valsts iestāde (šajā gadījumā Agros) tika izraudzīta, lai pārstāvētu otras valsts iestādes (šajā gadījumā Polmos) intereses ārvalstīs, un ka galīgais saņēmējs bija Polijas Tautas Republika, kas pēc sistēmas maiņas 1989. gadā kļuva par Polijas Republiku. Prasītāja, kas šajā iebildumu procesā esot atsaukusies uz pielikumiem K17 un no K31 līdz K36, uzskata, ka pēc valsts uzņēmumu privatizācijas tās priekštece Polmos esot ieguvusi visas tiesības uz preču zīmi “Żubrówka” (kas Vācijā pārdota ar nosaukumu “Grasovka”), ieskaitot arī šajā iebildumu procesā izvirzītās agrākās tiesības. Tomēr Apelācijas padome atgādināja, ka agrākās Vācijas preču zīmes reģistrācija Nr. 39848553 nevar tikt ņemta vērā, jo tās reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums ir vēlāks par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu. Turklāt tā apstiprināja Iebildumu nodaļas lēmumu, saskaņā ar kuru vienīgā starp Agros un Polmos noslēgtā vienošanās, ko bija iesniegusi prasītāja, proti, 2001. gada 28. augusta nolīgums par preču zīmes cesiju [K17], bija vēlāka par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu (proti, 1996. gada 1. aprīli) un tai bija atšķirīgs juridiskais raksturs nekā izplatīšanas nolīgumam. Tā norādīja, ka pielikumi no K31 līdz K36 arī ir vēlāki par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.
62 Apstrīdētā lēmuma 82.–86. punktā Apelācijas padome nolēma, ka, lai gan prasītāja lūdza ņemt vērā ļoti sarežģīto situāciju “bijušajā komunistiskajā Polijā”, kā arī uzņēmējdarbības un preču zīmju saistībā ar zāles stiebriņu struktūras vēsturi, tai tomēr bija jāaprobežojas ar pierādījumiem, ko iesniedza prasītāja, lai pierādītu, ka persona, kas iestājusies lietā, ir vai ir bijusi agrāko tiesību īpašnieka pārstāvis vai pārstāvis Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta izpratnē. Tā uzskatīja, ka šajā lietā prasītājai, iespējams, ņemot vērā tā laika “komunistiskās Polijas” īpašo situāciju, nav izdevies pierādīt, ka pastāv līgumiskas attiecības ne starp to un personu, kas iestājusies lietā, ne starp to un PHZ Agros vai Agros ne reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, ne agrāk. Ņemot vērā objektīvos apstākļus, tādus kā politiskā sistēma un īpašumtiesību struktūra Polijā pirms 1989. gada, Apelācijas padome norādīja, ka tā ir izvērtējusi visus pierādījumus un tai ir jāsecina, ka attiecībā uz agrāko Francijas preču zīmi Nr. 95588457 un agrākajām Polijas preču zīmēm Nr. 85811 un Nr. 62081 nevar uzskatīt, ka persona, kas iestājusies lietā, rīkojas prasītājas aģenta vai pārstāvja statusā. Tāpat tā secināja, ka attiecībā uz šīm agrākajām preču zīmēm iebildumus nevar apmierināt, ņemot vērā minētajā pantā paredzēto otro nosacījumu.
63 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no apstrīdētā lēmuma 63.–86. punkta izriet (skat. šī sprieduma 59.–62. punktu), ka Apelācijas padome ir kopīgi izvērtējusi pierādījumus, kurus prasītāja bija iesniegusi visā administratīvajā procesā EUIPO, un nav “vienīgi pārbaudījusi, vai pastāv līgumi”. Turklāt minētajos sava lēmuma punktos Apelācijas padome ir plaši pamatojusi savu vērtējumu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt tiesību akta pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatu pamatotību, kurš attiecas uz apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības (skat. šā sprieduma 36. punktu).
64 Tiklīdz ir izdarīti šie konstatējumi, ir jāpārbauda Apelācijas padomes vērtējuma pamatotība, ņemot vērā Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu.
65 Nav strīda par to, ka starp prasītāju (vai tās priekšteci) un personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci), nebija nekādas formāli noslēgtas līgumiskas vienošanās.
66 No šīs judikatūras izriet, ka aģenta vai pārstāvības līgumiska vienošanās ir jānoslēdz tieši starp pusēm, nevis ar trešo personu starpniecību (skat. šā sprieduma 52. punktu). Tādējādi komercattiecību pastāvēšana starp personu, kas iestājusies lietā, un trešo sabiedrību, visticamāk, nepierāda, ka persona, kas iestājusies lietā, bija prasītājas aģents vai pārstāvis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 14. februāris, “MOULDPRO”, T‑796/17, nav publicēts, EU:T:2019:88, 32. punkts), jo šī trešā sabiedrība, šajā gadījumā PHZ Agros vai Agros, un prasītāja bija atsevišķas juridiskas personas.
67 Prasītāja drīzāk norāda uz “netiešu” komercattiecību pastāvēšanu ar personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci), kurās prasītāju (vai tās priekšteci) esot pārstāvējis PHZ Agros vai Agros “de facto” aģents vai pārstāvis.
68 Tomēr ir jākonstatē, ka šādu “netiešas” vai “de facto” komercattiecību pastāvēšana starp prasītāju (vai tās priekšteci) un personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci) ar PHZ Agros vai Agros starpniecību, nav pamatota ar pierādījumiem, kurus lietas materiāliem ir pievienojusi prasītāja, kurai ir pierādīšanas pienākums (skat. iepriekš šā sprieduma 55. punktu).
69 Pirmkārt, attiecībā uz 1993. gada 29. oktobra nolīgumu [K9], kas regulēja attiecības starp Agros un personu, kas iestājusies lietā, pieteiktās preču zīmes pieteikuma iesniegšanas brīdī (un gandrīz trīs gadus pirms tam), jāatzīmē, ka šajā nolīgumā bija noteikts, ka nav ne tiešas, ne netiešas atsauces uz Agros, kas rīkojas kā aģents (vai licenciāts, izplatītājs vai tālākpārdevējs) vai jebkādā statusā, kurā tas pārstāv kādu trešo personu, it īpaši prasītāju vai tās priekšteci.
70 Lai gan ir taisnība, ka 1993. gada 29. oktobra nolīguma preambulā ir minēts 1987. gada 8. maija nolīgums [K8], kas noslēgts starp Agros un Diversa, tajā ir arī precizēts, ka sadarbība turpināsies saskaņā ar jaunajā nolīgumā paredzētajiem nosacījumiem un ka saskaņā ar tā 22. panta a) punktu šis nolīgums ir visu pušu vienošanos kopums. Līdz ar to – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja,– šāda vispārēja atsauce uz 1987. gada nolīgumu, kura darbības termiņš beidzās un kurš tika aizstāts ar 1993. gada nolīgumu, nevar izraisīt netieša uzticības un lojalitātes pienākuma pret nenorādītu trešo personu, kāda bija prasītāja vai tās priekštece salīdzinājumā ar 1993. gada nolīguma pusēm, ieviešanu.
71 Otrkārt, attiecībā uz 1983. gada 10. maija [K7] un 1987. gada 8. maija importa nolīgumiem, kas noslēgti starp Agros un Diversa, prasītājas atsauces uz atsevišķiem šo nolīgumu noteikumiem, it īpaši uz 1987. gada 8. maija līguma 7. panta pirmajā, trešajā un septītajā daļā Polmos ar roku ierakstīto papildinājumu saistībā ar rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašumtiesībām, nevar apšaubīt secinājumu, ka nav pierādīta tieša līgumiska vienošanās starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā.
72 Vispirms ir jākonstatē, ka 1983. gada 10. maija un 1987. gada 8. maija importa nolīgumi vairs nebija spēkā brīdī, kad tika pieteikta reģistrācijai pieteiktā preču zīme. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru preču zīmes īpašnieka aizsardzība ir spēkā pat pēc līgumattiecību, no kurām izriet uzticības pienākums, izbeigšanās, ar nosacījumu, ka pagājušais termiņš ir tāds, ka var leģitīmi pieņemt, ka pienākums ievērot uzticību un konfidencialitāti joprojām pastāvēja reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī (skat. iepriekš šā sprieduma 54. punktu).
73 Tomēr, pat pieņemot, ka 1983. gada 10. maija un 1987. gada 8. maija importa nolīgumi radīja uzticības attiecības starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā (quod non, skat. šī sprieduma 74.–78. punktu), ir jāuzskata, ka uzticības un lojalitātes pienākumi pēc nolīguma noslēgšanas nav piemērojami nenoteiktu laiku, bet tikai saprātīgā pārejas periodā pēc nolīguma izbeigšanas, kura laikā puses var no jauna definēt savas komerciālās stratēģijas. Izskatāmajā lietā šie nolīgumi, kuru termiņš beidzās, tika noslēgti attiecīgi aptuveni 13 un deviņus gadus pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma. Līdz ar to jebkādas pēcnolīguma attiecības starp pusēm, kas izriet no minētajiem nolīgumiem, attiecīgā gadījumā bija pakāpeniski jāsaīsina un pēc tam pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas tām bija jābeidzas. Tādējādi iepriekš 72. punktā minētais nosacījums šajā lietā nav izpildīts.
74 Katrā ziņā ir jānorāda, ka 1983. gada 10. maija un 1987. gada 8. maija importa nolīgumi neietver nevienu norādi, kas pamatotu prasītājas apgalvojumus par personas, kas iestājusies lietā, “netieša” uzticības un lojalitātes pienākuma esamību pret prasītāju. Gluži pretēji, no šiem nolīgumiem izriet, ka tie ir noslēgti tikai starp personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci Diversa) un Agros.
75 Pirmkārt, attiecībā uz 1983. gada 10. maija importa nolīgumu, lai gan tajā patiešām ir noteikums, kurā Diversa ir minēta kā degvīnu “importētājs/starpnieks” un “ražotāja, kas ir preču zīmes īpašnieks, pārstāvis” (6. panta sestā daļa), ir jānorāda, ka šajā nolīgumā nav nekā tāda, kas pamatotu secinājumu, ka preču zīmju īpašnieks bija paredzēts kā trešā persona un nekonkrēta persona (proti, prasītāja vai tās priekšteces) līguma slēdzējas Agros vietā. Gluži pretēji, noteikumā, kas seko šai atsaucei (6. panta septītā daļa), ir precizēts, ka “Agros aizsargās savas preču zīmes un/vai attēla tiesības”.
76 No otras puses, attiecībā uz 1987. gada 8. maija importa nolīgumu un it īpaši attiecībā uz papildinājumu “Polmos”, kas rakstīts ar roku, pie vārdiem “Agros/Polmos” saistībā ar rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašumtiesībām šā līguma 7. panta pirmajā, trešajā un septītajā daļā, prasītājas interpretācija nevar atspēkot Apelācijas padomes veikto analīzi.
77 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, neraugoties uz prasītājas apgalvojumu, ka 1987. gada janvārī “Polijas preču zīmi”, ko veido pudele ar zāles stiebru, Agros esot cedējusi Polmos (skat. prasītājas iesniegto hronoloģiju pielikumā K20), turpmākajos līgumos, kas noslēgti starp Agros un personu, kas iestājusies lietā 1993. gada 29. oktobrī un 1999. gada 24. maijā, nav nevienas atsauces uz Polmos. Līdz ar to ir jākonstatē, ka tikai ar to, ka Polmos ir pieminēta 1987. gada 8. maija importa nolīgumā, kurā tā nebija līgumslēdzēja puse, ar roku rakstītā piebildē – kuras datums turklāt nav zināms un kuru nav parakstījusi vai līdzparakstījusi neviena no pusēm – nevar pietikt un tā arī nevar palīdzēt konstatēt līgumisko pārstāvību vai pārstāvības nolīgumu starp prasītāju (precīzāk, tās priekšteci Polmos) un personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci Diversa).
78 Tāpat ir jāatgādina, kā to dara EUIPO, ka visa prasītājas argumentācija ir balstīta uz hipotētisku premisu, saskaņā ar kuru tā ir īpašniece trīsdimensiju preču zīmei, kuras forma ir pudele ar zāles stiebru, kas tiek izmantota kopā ar vārdisko preču zīmi “Żubrówka” visā pasaulē un vārdisku preču zīmi “Grasovka” Vācijā. Tomēr 1987. gada 8. maija importa līguma 7. panta otrajā daļā ir skaidri precizēts, ka “preču zīmes “Grasovka” īpašumtiesības uz vārdisku un grafisku preču zīmi regulē atsevišķs nolīgums starp AGROS un dažādiem uzņēmumiem” un ka “šis nolīgums ir šā nolīguma neatņemama sastāvdaļa”. Līdz ar to, pat ja varētu būt grūti precīzi noteikt, uz kādām tiesībām vai preču zīmēm vai uz kādu Polmos degvīnu ir attiecināma ar roku rakstītā norāde “Agros/Polmos”, katrā ziņā ir skaidrs, ka šī norāde nevar attiekties uz degvīnu, kas tiek pārdots ar preču zīmi “Grasovka”. To apstiprina 1999. gada 24. maija nolīgumā [K11], kas noslēgts starp Agros un personu, kas iestājusies lietā, un kuras 12. pantā ir skaidri noteikts, ka nosaukums “Grasovka” ir importētājas, proti, personas, kas iestājusies lietā, reģistrēta preču zīme.
79 Treškārt, runājot par pierādījumiem, kas ir vēlāki par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu (1996. gada 1. aprīlis), arī tajos nav norādes par līgumisku vienošanos starp pusēm iesniegšanas datumā, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, bet drīzāk liecina par pretējo.
80 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pati prasītāja administratīvā procesa laikā un tiesas sēdē norādīja, ka norādītās tiesības uz agrākajām preču zīmēm tā bija ieguvusi 1999. gadā un ka pirms 1999. gada Varšavas (Polija) tiesās starp Agros un Polmos (Warszawa) vienību bija strīds par preču zīmju, ko veido pudele ar zāles stiebru, reģistrāciju un izmantošanu. (skat. hronoloģiju, ko prasītāja iesniegusi pielikumā K20). Nav nepieciešams, lai Vispārējā tiesa lemtu par šo ar valsts tiesībām regulēto strīdu pēc būtības, bet šīs tiesvedības vajadzībām jānorāda, ka tas, ka pati apelācijas sūdzības iesniedzēja atzīst, ka strīds starp Agros un Polmos vienību ir par šīm preču zīmēm, liecina, ka Agros un Polmos ir divas dažādas sabiedrības, kuru komerciālās intereses varēja būtiski atšķirties vai pat būt tiešā pretrunā. Līdz ar to nav ticams, ka Agros varēja rīkoties kā prasītājas (vai tās priekšteces) pārstāvis vai netiešs vai de facto pārstāvis attiecībās ar personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci).
81 Turklāt, kā to pamatoti konstatēja Apelācijas padome, vienīgā prasītājas iesniegtā vienošanās starp Agros un Polmos, proti, 2001. gada 28. augusta nolīgums par preču zīmes cesiju [K17], ir vēlāka par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu un tai ir atšķirīgs juridiskais raksturs nekā izplatīšanas nolīgumam, jo tajā nav ietvertas ne turpinātas attiecības, ne vispārējs uzticības un lojalitātes pienākums.
82 Ceturtkārt, attiecībā uz citiem pierādījumiem, tādiem kā 2002. gada 30. janvāra brīdinājuma vēstule un dokumenti, kas pierādot, ka tā sauktais degvīns “Żubrówka” Vācijā ir ticis tirgots ar preču zīmi “Grasovka”, tostarp darbinieka paziņojums un izvilkums no tiešsaistes enciklopēdijas Wikipedia, ir jākonstatē, ka prasītāja nav precizējusi, kas ir Apelācijas padomes šajā ziņā pieļautās kļūdas vērtējumā.
83 Attiecībā uz 2002. gada 30. janvāra brīdinājuma vēstuli, ko Polmos nosūtīja personai, kas iestājusies lietā, [K19‑19a], lai gan ir taisnība, ka tajā bija atsauce uz tirdzniecības nolīgumu esamību, saskaņā ar kuriem Agros ir “Polmos ekskluzīvs starpnieks alkoholisko dzērienu uz degvīna “Żubrówka” un “Grasovka” bāzes” eksportam, ir jākonstatē, ka šī vēstule ir gandrīz sešus gadus vēlāka par reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu un turklāt vienkāršai vienpusējai vēstulei vispār nav tāda paša pierādījuma spēka kā līgumiskam vienošanās dokumentam starp pusēm, kura šajā lietā nav.
84 Turklāt attiecībā uz 2011. gada 16. februāra paziņojumu, kas sagatavots poļu valodā, tulkots angļu valodā un ko izdevis tehnoloģiju speciālists, kurš Polmos un prasītājas ietvaros ir atbildīgs par marķēšanu kopš 1992. gada, kurā viņš tostarp esot apstiprinājis, ka kopš 1970. gadu sākuma Polmos ražoja degvīnu “Żubrówka”, kurā katrā pudelē neatkarīgi no marķējuma izmaiņām sistemātiski bija ietverts zāles stiebrs (pirmā atceļošā sprieduma 50. un 51. punkts), ir jāatgādina, ka, ja paziņojumu Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punkta f) apakšpunkta (tagad – Regulas 2017/1001 97. panta 1. punkta f) apakšpunkts) izpratnē ir sagatavojis kāds no ieinteresētās puses vadītājiem, minētajam paziņojumam pierādījuma spēks var tikt piešķirts tikai tad, ja to apstiprina citi pierādījumi. Paziņojumam, kas sniegts tā autora interesēs, ir tikai ierobežots pierādījuma spēks un tas ir jāpamato ar papildu pierādījumiem, kas tomēr neļauj EUIPO instancēm principā uzskatīt, ka šādam paziņojumam pašam par sevi nav nekādas ticamības. Šādam paziņojumam, aplūkotam atsevišķi vai kopā ar citiem pierādījumiem, piešķiramais pierādījuma spēks it īpaši ir atkarīgs no lietas apstākļiem (skat. spriedumu, 2022. gada 22. jūnijs, Puma/EUIPO – V. Fraas (“FRAAS”), T‑329/21, nav publicēts, EU:T:2022:379, 41. un 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Izskatāmajā lietā šajā paziņojumā, kas ir sagatavots gandrīz piecpadsmit gadus pēc reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, nav nevienas norādes par līgumiskas vienošanās pastāvēšanu starp prasītāju (vai tās priekšteci Polmos) un personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci Diversa) šajā datumā. Tas pats attiecas uz izvilkumu no enciklopēdijas tiešsaistē Vikipēdijā, kas ir datēts ar 2009. gada 9. aprīli un trīspadsmit gadus pēc reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.
85 Piektkārt, attiecībā uz Polijas politiskās un ekonomiskās sistēmas fundamentālo pārveidi laikposmā no 1970. līdz 1990. gadam ir jānorāda, kā to apstrīdētā lēmuma 76. un 83. punktā ir darījusi Apelācijas padome, ka 1996. gadā, kad tika iesniegta reģistrācijai pieteiktā preču zīme, šī situācija vairs nebija piemērojama un ka katrā ziņā Apelācijas padomei bija jāaprobežojas ar prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem, jo aģenta vai pārstāvja fiduciāro attiecību esamību nevar pierādīt ar varbūtībām vai pieņēmumiem (skat. šā sprieduma 53. punktu).
86 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka nav pierādīta neviena, pat netieša vai de facto, tieša līgumiska vienošanās par komerciālo sadarbību starp prasītāju (vai tās priekšteci) un personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci), līdz ar to nav pierādīts personas, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteča), uzticības un lojalitātes pienākums attiecībā pret prasītāju (vai tās priekšteci).
87 Tādējādi Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, pēc būtības secinot, ka prasītāja nav pierādījusi fiduciāru līgumisko attiecību pastāvēšanu starp sevi un personu, kas iestājusies lietā, ne pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, ne arī pirms tam, ka prasītāja nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai bija, lai pierādītu tiešas aģenta vai pārstāvja līgumiskas vienošanās pastāvēšanu, un ka tādējādi tā nav pierādījusi, ka attiecībā uz agrāku Francijas preču zīmi Nr. 95588457 un agrākām Polijas preču zīmēm Nr. 62081 un 85811 ir izpildīts viens no Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā minētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem.
88 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka tas, ka otrais nosacījums attiecībā uz aģenta vai pārstāvja līgumiskas vienošanās pastāvēšanu nav izpildīts, ir pietiekams, lai noraidītu iebildumus saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu attiecībā uz agrākām preču zīmēm, kuras Apelācijas padome ir izvērtējusi šī pamata ietvaros.
89 No tā izriet, ka Apelācijas padome nav pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu un it īpaši ka, piemērojot šo tiesību normu, tā nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
90 No iepriekš minētā, it īpaši no šī sprieduma 63. punkta, arī izriet, ka Apelācijas padome ir pareizi izvērtējusi faktus un plaši pamatojusi savu vērtējumu, un tādējādi tā nav pieļāvusi nekādu būtisku procedūras noteikumu, it īpaši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkta un šīs pašas regulas 94. panta 1. punkta, pārkāpumu.
91 Tātad otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
92 Līdz ar to nav jāizvērtē personas, kas iestājusies lietā, argumentācija, saskaņā ar kuru būtībā un dažādu iemeslu dēļ neviena no agrākajām tiesībām, uz kurām prasītāja, iespējams, atsaucas saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu paziņojumā par iebildumiem, nav tikusi izvirzīta un pienācīgi pamatota, un no tā izriet, ka iebildumi esot bijuši jānoraida kā nepieņemami un ka EUIPO iesniegtā apelācijas sūdzība jau no paša sākuma esot bijusi jānoraida kā nepamatota.
Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz nereģistrētās Vācijas preču zīmes neizvērtēšanu
93 Ar pirmo iebildumu prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzētā iebildumu pamata ietvaros tā neesot pārbaudījusi nereģistrēto Vācijas preču zīmi, kas ir pudele ar zāles stiebru, un neesot pamatojusi savu lēmumu šajā ziņā.
94 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
95 Apstrīdētā lēmuma 46. punktā, vērtējot Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzēto iebildumu pamatu, Apelācijas padome uzsvēra, ka jēdziens “preču zīme” šīs tiesību normas izpratnē attiecas arī uz nereģistrētām preču zīmēm. Tomēr tā nav tieši atsaukusies ne uz vienu nereģistrētu Vācijas preču zīmi.
96 Apstrīdētā lēmuma 101. un 105. punktā Apelācijas padome, vērtējot Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā paredzēto iebildumu pamatu, norādīja, ka paziņojumā par iebildumiem prasītāja ir identificējusi Vācijas preču zīmi, kurai ir pudeles ar zāles stiebru forma. (skat. šī sprieduma 7. punkta beigas) kā nereģistrētu preču zīmi šī panta izpratnē un iebildumu pamatā tā arī norādīja, ka tai attiecībā uz to pašu preču zīmi ir nereģistrētas preču zīmes tiesības vairākās citās Eiropas valstīs. Tomēr tā norādīja, ka, pat ja izrādītos, ka iesniegtie dokumenti liecina par nozīmīgu degvīna tirdzniecību Vācijā un Polijā, neviens elements specifiski nenorāda uz agrākām nereģistrētām tiesībām, bet tikai uz degvīniem, kas apzīmēti ar vārdiskiem elementiem.
97 Apstrīdētā lēmuma 112.–115. punktā, joprojām saistībā ar to pašu pamatu, Apelācijas padome, tāpat kā Iebildumu nodaļa, norādīja, ka iesniegtie pierādījumi nekādi nepierāda, ka reģistrācijai pieteiktā nereģistrētā Vācijas preču zīme ir tikusi faktiski izmantota kā tāda, ne arī to, ka Vācijas sabiedrība to būtu atzinusi par skaidru produktu komerciālās izcelsmes norādi. Tādējādi tā secināja, ka iebildumu iesniedzēja nebija pierādījusi šīs nereģistrētās preču zīmes faktisko izmantošanu un vēl jo mazāk šīs preču zīmes, kas nebija tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā Vācijā pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas. Tā uzskatīja, ka tas pats attiecas uz apgalvotajām tiesībām uz preču zīmi, kas nav reģistrētas citās Eiropas valstīs, attiecībā uz kurām nav pierādīta reģistrācijai pieteiktās nereģistrētās preču zīmes faktiska izmantošana un nav minētas piemērojamās valsts tiesības. Tā kā nebija izpildīti Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā paredzētie nepieciešamie nosacījumi attiecībā uz visām nereģistrētām preču zīmju tiesībām, kas bija pieteiktas reģistrācijai, tā arī noraidīja iebildumus šī iemesla dēļ.
98 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka prasītāja nepaskaidro, kādā veidā apgalvotā Apelācijas padomes bezdarbība ietekmētu aģenta vai pārstāvja līgumiskas vienošanās pastāvēšanas pārbaudi. It īpaši prasītāja nav nedz apgalvojusi, nedz pierādījusi, ka šīm apgalvotajām agrākajām tiesībām piemērojamais tiesiskais un faktiskais ietvars atšķirtos no tā, kas attiecas uz citām agrākām tiesībām, kuras ir izvērtētas šī pamata otrajā iebildumā, līdz ar to strīda iznākums attiecībā uz šīm tiesībām nevar būt citāds. Līdz ar to šis iebildums ir neefektīvs.
99 Katrā ziņā šis iebildums esot nepamatots.
100 Protams, tāpat kā to dara Apelācijas padome un prasītāja, ir jāatgādina, ka nereģistrētas preču zīmes arī ietilpst jēdzienā “preču zīme” Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta izpratnē, ciktāl izcelsmes valsts tiesību aktos ir atzītas šāda veida tiesības (skat. šā sprieduma 42. punktu). Turklāt prasītāja uzskata, ka Vācijā nereģistrētu preču zīmju aizsardzība izriet no apzīmējuma izmantošanas komercdarbībā, ja vien apzīmējums ir ieguvis preču zīmes nozīmi attiecīgajās profesionālajās aprindās (1994. gada 25. oktobra Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen (Markengesetz) (Likums par preču zīmju un citu atšķirtspējīgu apzīmējumu aizsardzību) 4. panta 2. punkts (BGBl. 1994 I, 3082. lpp.), kas prasības pieteikumam pievienots kā K21 pielikums).
101 Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd Apelācijas padomes vērtējumus apstrīdētā lēmuma 112.–115. punktā (skat. šī sprieduma 97. punktu), kas veikti saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu un kas ir galīgi (skat. iepriekš šā sprieduma 27. punktu).
102 Turklāt lietas materiālos nekas neliek apšaubīt šos vērtējumus, jo nav pierādīts, ka Vācijas tiesībās paredzētie nosacījumi apgalvotās nereģistrētās preču zīmes aizsardzībai ir izpildīti, līdz ar to šīs apgalvotās preču zīmes pastāvēšana nav pierādīta.
103 Šie vērtējumi, kas nav ne apstrīdēti, ne atspēkoti, noteikti nozīmē iebildumu noraidīšanu gan saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, gan saskaņā ar šīs pašas regulas 8. panta 4. punktu attiecībā uz izvirzīto nereģistrēto Vācijas preču zīmi.
104 No tā izriet, ka šajā ziņā Apelācijas padome nav pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu.
105 Turklāt, lai gan, protams, ir taisnība, ka būtu bijis vēlams, lai Apelācijas padome, pārbaudot Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzēto iebildumu pamatu, skaidri atsauktos uz saviem vērtējumiem attiecībā uz prasītājas apgalvoto nereģistrētās Vācijas preču zīmes nepastāvēšanu, kas ir formulēti apstrīdētā lēmuma 112.–115. punktā saistībā ar šīs pašas regulas 8. panta 4. punktu, tomēr šis redakcionālais trūkums nekādi neietekmē ne minētā lēmuma tiesiskumu, ne šī strīda iznākumu, jo ir pierādīts un prasītāja to nav apstrīdējusi, ka prasītājas apgalvotā nereģistrētās Vācijas preču zīmes pastāvēšana nav tikusi pierādīta un ka šāds nepamatots tiesību apgalvojums nevar pamatot iebildumus saskaņā ar minētās regulas 8. panta 3. punktu.
106 Līdz ar to Apelācijas padomei nevar pārmest, ka tā nav pārbaudījusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzēto iebildumu pamatu attiecībā uz nereģistrētu Vācijas preču zīmi, kuras forma ir pudele ar zāles stiebru.
107 Turklāt apstrīdētā lēmuma 112.–115. punktā Apelācijas padomes skaidri formulētais pamatojums attiecībā uz prasītājas apgalvoto nereģistrētās Vācijas preču zīmes nepastāvēšanu tai ir ļāvis uzzināt apstrīdētā lēmuma pamatus, lai varētu aizstāvēt savas tiesības. Turklāt Apelācijas padome ir pienācīgi izvērtējusi prasītājas šajā ziņā iesniegtos faktus.
108 No iepriekš minētā izriet, ka Apelācijas padome ir pareizi izvērtējusi faktus un pietiekami pamatojusi savu vērtējumu un tādējādi tā nav pieļāvusi nekādu būtisku procedūras noteikumu, it īpaši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkta un šīs pašas regulas 94. panta 1. punkta, pārkāpumu.
109 Tāpēc pirmais iebildums ir jānoraida.
Par trešo iebildumu, kas attiecas uz kļūdu to rūpnieciskā īpašuma tiesību apjoma vērtējumā, uz kurām attiecas importa nolīgumi
110 Ar trešo iebildumu prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā esot kļūdaini izvērtējusi faktus attiecībā uz rūpnieciskā īpašuma tiesību, uz kurām attiecas aģenta vai pārstāvja attiecības starp lietas dalībniekiem, apjomu, it īpaši tiesības attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmi, kuras forma ir pudele ar zāles stiebru, un neesot pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru importa nolīgumu formulējums (skat. šī sprieduma 31. punktu) neattiecās uz attiecīgo preču zīmi. It īpaši Apelācijas padome neesot ņēmusi vērā 1987. gada 8. maija importa nolīguma [K8‑K8a] 7. panta pirmās daļas formulējumu, kurā vārda “tostarp” lietojums būtu jāsaprot kā norāde uz neizsmeļošu sarakstu.
111 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
112 Apstrīdētā lēmuma 87.–91. punktā Apelācijas padome paziņoja, ka “pilnīguma labad” tā veic pierādījumu padziļinātu pārbaudi, un secināja, ka nevienā no iesniegtajiem līgumiskās vienošanās dokumentiem nav tiešas atsauces uz iepriekš minētajām agrākajām preču zīmēm, proti, Polijas agrākajām preču zīmēm Nr. 62081 un Nr. 85811 un agrāko Francijas preču zīmi Nr. 95588457. Tā norādīja, ka pirmais nolīgums [K4], kas noslēgts attiecībā uz laikposmu no 1975. līdz 1979. gadam, sastāvēja no “importa nolīguma” (Diversa ir importētāja) attiecībā uz degvīna Wyborowa, Krakus un Żubrówka preču zīmēm, kurā bija norādīts, ka “Agros aizsargā savas preču zīmes un/vai attēla tiesības”, tomēr šīs preču zīmes un šīs tiesības nebija precizētas. Vēlākajos 1983. gada 10. maija, 1987. gada 8. maija un 1993. gada 29. oktobra [no K5 līdz K11] importa nolīgumos, kurus bija noslēgušas Diversa vai personas, kas iestājusies lietā, vairs nebija atsauces uz preču zīmi “Żubrówka”, bet gan uz citām degvīna preču zīmēm, tādām kā “Wyborowa” un “Grasovka”, un pēc tam, sākot no 1987. gada, uz “citiem rūpnieciskā īpašuma elementiem, tostarp etiķetēm, emblēmām un iepakojuma elementiem attiecībā uz šiem degvīniem”, un atkal nebija precizēti šie “citi rūpnieciskā īpašuma elementi”. Tā konstatēja, ka ir grūti noteikt, vai šis formulējums bija domāts attiecībā uz prasītājas preču zīmēm, tomēr vārdi “dizainparaugi, emblēmas, etiķetes un iepakojums” pēc to burtiskās nozīmes attiecas uz preces ārējiem elementiem, nevis uz zāles stiebriņa izvietojumu pudelē, un tādējādi šis formulējums pats par sevi neattiecas uz attiecīgo preču zīmi. Tā uzsvēra, ka būtu bijis vēlams, lai prasītājas iesniegtajos vienošanās dokumentos būtu tiešas atsauces uz iepriekš minētajām Polijas vai Francijas preču zīmju reģistrācijām vai vismaz uz šo preču zīmju attēlojumu (skat. šī sprieduma 7. punktu), bet šajā lietā tas tā nebija.
113 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka šis iebildums ir vērsts pret Apelācijas padomes “pilnīguma labad” veiktu vērtējumu. Līdz ar to iebildums, ar kuru tiek apstrīdēts šāds vērtējums, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu un ir jānoraida kā neefektīvs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 30. aprīlis, Boehringer Ingelheim International/ITSB (“RELY‑ABLE”), T‑640/11, nav publicēts, EU:T:2013:225, 27. un 28. punkts, un 2022. gada 7. septembris, Peace United/EUIPO – 1906 Collins (“MY BOYFRIEND IS OUT OF TOWN”), T‑699/21, nav publicēts, EU:T:2022:528, 46. un 47. punkts).
114 Turklāt arī šis iebildums ir jānoraida kā neefektīvs, jo pietiek ar pirmā pamata otrā iebilduma noraidījumu, lai noraidītu iebildumus saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu attiecībā uz agrākām preču zīmēm, kuras Apelācijas padome ir izvērtējusi šī pamata ietvaros (skat. šī sprieduma 88. punktu).
115 Katrā ziņā arī šis iebildums nav pamatots, jo tas ir balstīts uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma izpratni.
116 Lai gan ir taisnība, ka Apelācijas padome ir norādījusi, ka atsauce uz preču zīmju reģistrāciju būtu vēlama, tā tomēr nav aprobežojusies ar konstatējumu, ka noslēgtajos līgumos nav tiešas un specifiskas atsauces uz preču zīmēm. Jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 87.–91. punktā (skat. šī sprieduma 112. punktu) tā savus secinājumus ir balstījusi arī uz visu iesniegto nolīgumu padziļinātu novērtējumu, paskaidrojot, kāpēc attiecīgās “preču zīmes, tiesības vai rūpnieciskā īpašuma tiesību elementi” nav precizēti un kāpēc minēto nolīgumu attiecīgie formulējumi neļauj skaidri noteikt, uz ko tie atsaucas.
117 Turklāt pati prasītāja norāda, ka, lai preču zīmju īpašnieku “intereses” tiktu aizsargātas, tām ir jābūt pietiekami identificējamām vismaz ar vispārīgu norādi attiecībā uz iesaistītajām pusēm. Tomēr šajā gadījumā tas tā nav.
118 Turklāt nav nozīmes tam, vai vārds “indem” 1987. gada 8. maija importa nolīguma 7. panta pirmās daļas sākotnējā redakcijā vācu valodā nozīmē “ieskaitot”, kā to apgalvo prasītāja, vai drīzāk “atbilst” vai “formā”, kā to apgalvo persona, kas iestājusies lietā, un līdz ar to, vai “citu rūpnieciskā īpašuma elementu, tostarp etiķešu, emblēmu un iepakojuma elementu [formā], kas saistīti ar šiem degvīniem” saraksts ir indikatīvs un tātad neizsmeļošs vai pat ekskluzīvs.
119 Katrā ziņā ir jākonstatē, ka šī noteikuma formulējumā nav skaidri identificējama neviena preču zīme, kurai būtu pudeles ar zāles stiebru forma. Kā apstrīdētā lēmuma 90. punktā ir pamatoti norādījusi Apelācijas padome, visos vārdos “etiķetes, emblēmas un iepakojuma elementi” to burtiskajā nozīmē ir atsauce uz preces ārējiem elementiem, nevis uz zāles stiebra izvietojumu pudelēs, un no tā izriet, ka šāds formulējums nevar aptvert šādu preču zīmi.
120 Tātad Apelācijas padome ir pamatoti secinājusi, ka nevienā no iesniegtajiem līgumiskās vienošanās dokumentiem nav tiešas atsauces uz agrākajām preču zīmēm, kurām ir pudeles ar zāles stiebru forma, it īpaši uz agrākajām Polijas preču zīmēm Nr. 62081 un Nr. 85811 un agrāko Francijas preču zīmi Nr. 95588457.
121 No tā izriet, ka Apelācijas padome nav pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu un it īpaši ka, piemērojot šo tiesību normu, tā nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
122 No iepriekš minētā, it īpaši no apstrīdētā lēmuma 87.–91. punkta, arī izriet (skat. šī sprieduma 112. un 116. punktu), ka Apelācijas padome ir pareizi izvērtējusi faktus un pamatojusi savu vērtējumu atbilstoši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punktam un šīs pašas regulas 94. panta 1. punktam.
123 Tādēļ trešais iebildums ir jānoraida.
124 No visa iepriekš minētā izriet, ka Apelācijas padome nav pārkāpusi būtiskus procedūras noteikumus, it īpaši Regulas 2017/1001 95. panta 1. punktu un 94. panta 1. punktu, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu.
125 Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kopumā.
Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta pārkāpumu
126 Ar otro pamatu prasītāja būtībā pārmet Apelācijas padomei, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktā paredzētos aģenta vai pārstāvja attiecību nosacījumus, ierobežojot šī panta piemērošanu tikai ar gadījumiem, kad agrākās tiesības ir tieši un specifiski identificētas rakstveida līgumā, ar kuru tiek veidotas šīs attiecības. Tā uzskata, ka tādējādi Apelācijas padome esot piemērojusi neatbilstošu pierādījumu līmeni, lai gan šī tiesību norma esot jāinterpretē plaši, kā tāda, kas attiecas uz visu veidu attiecībām, neatkarīgi no tā, vai tieši vai netieši ir noteikts vispārējs uzticības un lojalitātes pienākums pret preču zīmes īpašnieka interesēm, un kā tāds, kas attiecas uz visu veidu šī īpašnieka “interesēm” saistībā ar attiecībām starp pusēm. Tādējādi vispārējo uzticības un lojalitātes pienākumu nevajadzētu ierobežot ar prasību skaidri norādīt visus elementus, uz kuriem tie attiecas.
127 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
128 Vispirms ir jāatgādina, ka lietas materiālos iekļautie pierādījumi nepierāda, ka prasītājai (vai tās priekštecēm) nekad nebūtu bijis tiešas līgumiskas vienošanās ar personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci) (skat. šā sprieduma 63.–92. punktu). Līdz ar to, tā ka nav nekādu pierādījumu par to, ka starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, pastāv tieša (tieši pausta vai netieša, rakstiska vai mutiska) līgumiska vienošanās, pretēji tam, ko apgalvo pirmā minētā, nav nekāda pamata atbilstoši Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktam noteikt vispārēju uzticības un lojalitātes pienākumu to starpā kā “ražotājai” un “importētājai”, kura ietvaros varētu rasties jautājums par aptverto elementu noteikšanas tiešo vai netiešo raksturu. Tādējādi šis pamats ir neefektīvs.
129 Katrā ziņā ir jānorāda, kā to ir darījusi persona, kas iestājusies lietā, ka šis pamats ir balstīts uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma izpratni un nav pamatots ar faktiem.
130 Apelācijas padome nekādi nav apgalvojusi, ka Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punkta piemērošanai būtu nepieciešams, lai līgumiskā vienošanās starp īpašnieku un aģentu tieši un specifiski norādītu uz visām preču zīmēm, uz kurām attiecas to komerciālās attiecības, turklāt Vispārējā tiesa varētu uzlikt sodu par to.
131 Turklāt, lai gan ir skaidrs, ka visas līgumiskās attiecības starp divām pusēm saistībā ar preču izplatīšanu principā var būt pietiekamas, lai piemērotu Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu, šīm pusēm tomēr ir skaidri un precīzi jāzina, kādas ir preču zīmes, attiecībā uz kurām īpašnieks norāda, ka tām ir piešķirta aizsardzība. Lai gan šis aspekts parasti ir skaidrs attiecībā uz vārdiskām un grafiskām preču zīmēm, ko izmanto attiecībā uz izplatīto produktu, tas nav tik skaidrs attiecībā uz cita veida netradicionālām preču zīmēm, piemēram, trīsdimensiju preču zīmēm vai pozīcijas preču zīmēm, tādām kā tās, uz kurām atsaucas prasītāja. Lai līgumiskās attiecībās aptvertu šādas netradicionālas preču zīmes, ir vēlams, lai īpašnieks skaidri un precīzi norādītu aģentam, ka tas pretendē uz šādām preču zīmēm un ka tam pieder tiesības uz tām, lai pārstāvis būtu par tām informēts. Īpaša norāde rakstiskā nolīgumā ir vispiemērotākais veids, kā to nodrošināt.
132 Taču jākonstatē, ka šajā lietā lietas materiālos nav neviena elementa, kas pierādītu, ka prasītāja (vai kāda no tās priekštecēm) būtu informējusi personu, kas iestājusies lietā, par īpašo aizsardzību, kuru tā pieprasīja attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmi, kurā attēlota pudele ar zāles stiebru, vai attiecībā uz pozicionālu preču zīmi, ko veido zāles stiebrs pudelē, tādu kā tā, uz kuru attiecas pieteiktā preču zīme.
133 Līdz ar to, pat ja Apelāciju padome būtu vēlējusies apgalvot, ka līgumos, kas nosaka līgumattiecības, nav skaidras norādes vai atsauces uz preču zīmēm, attiecībā uz kurām īpašnieks pieprasa tiesības, izskatāmajā lietā šāds apgalvojums būtu pareizs, ņemot vērā, ka no lietas materiāliem neizriet, ka prasītāja (vai tās priekšteces) būtu skaidri un precīzi pieprasījusi tiesības uz preču zīmi, kurā attēlota pudele ar zāles stiebru, līgumattiecību ietvaros ar personu, kas iestājusies lietā (vai tās priekšteci), lai gan attiecībā uz šādu netradicionālu preču zīmi tas būtu bijis vēlams.
134 No tā izriet, ka šajā ziņā Apelācijas padome nav pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 3. punktu.
135 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā neefektīvs un katrā ziņā kā nepamatots.
136 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
137 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
138 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) CEDC International sp. z o.o. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 28. jūnijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs