VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2015. gada 15. jūlijā (*)
Tiesību aktu tuvināšana – Direktīva 2006/42/EK – Mašīnas ar “CE” marķējumu – Būtiskas drošības prasības – Apdraudējums cilvēku drošībai – Drošības klauzula – Komisijas lēmums, ar kuru valsts pasākums saistībā ar aizliegumu laist tirgū ir atzīts par pamatotu – Drošības klauzulas īstenošanai piemērojamie nosacījumi – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Vienlīdzīga attieksme
Lieta T‑337/13
CSF Srl, Abadeses Grumolo [Grumolo delle Abbadesse] (Itālija), ko pārstāv R. Santoro, S. Armellini un R. Bugaro, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Zavvos, pārstāvis, kam palīdz M. Pappalardo, advokāts,
atbildētāja,
ko atbalsta
Dānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja V. Pasternak Jørgensen un M. Wolff, vēlāk – M. Wolff, C. Thorning, U. Melgaard un N. Lyshøj, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2013. gada 8. aprīļa Lēmumu 2013/173/ES par pasākumu, ko Dānija veikusi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/42/EK 11. pantu, aizliedzot noteikta tipa daudzfunkcionālas zemes rakšanas un pārvietošanas mašīnas (OV L 101, 29. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents) un E. Bieļūns [E. Bieliūnas],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 28. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja CSF Srl ir Itālijā reģistrēta sabiedrība, kas darbojas mašīnu ražošanas nozarē. Tostarp tā ražo mašīnu ar nosaukumu “Multione S630” (turpmāk tekstā – “Multione S630”). Šīs mašīnas galvenā īpašība ir tāda, ka to var izmantot dažādiem mērķiem un dažādās darbības nozarēs, pateicoties 58 aprīkojuma daļām, ar kurām to ir iespējams aprīkot. Šīs aprīkojuma daļas, kuras arī ražo prasītāja, ļauj, piemēram, pārvērst minēto mašīnu par betona maisītāju, sniega tīrāmo mašīnu, autokrāvēju, ekskavatoru, hidraulisko trieci, knaiblēm, augsnes sagatavotāju vai pļaujmašīnu un tādējādi izmantot tādām darbībām kā dārzkopība, lauksaimniecība, celtniecība, ceļu uzturēšana vai meža darbiem. Attiecīgā mašīna tika laista tirgū dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Desmit attiecīgās mašīnas eksemplāri kopš 2009. gada tika tirgoti Dānijā, kur tās izmantoja lopbarības sadalei un iežogojumu tīrīšanai ūdeļu audzētavās.
2 2012. gada 31. janvārī Multione S630 tika piemēroti Dānijas iestāžu veiktie pasākumi atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīvas 2006/42/EK par mašīnām, un ar kuru groza Direktīvu 95/16/EK (OV L 157, 24. lpp.), 11. panta 1. punktam. Ar šiem pasākumiem, pirmkārt, tika aizliegts Dānijas tirgū laist jaunus šīs mašīnas eksemplārus, ja tiem nav atbilstošas aizsargkonstrukcijas pret priekšmetu krišanu, un, otrkārt, prasītājai tika noteikts par pienākumu veikt stāvokļa uzlabošanas pasākumus attiecībā uz tiem minētās mašīnas eksemplāriem, kas jau bija nodoti ekspluatācijā Dānijā.
3 Dānijas iestādes šo pasākumu veikšanu pamatoja ar to, ka Multione S630 neatbilstot atsevišķām Direktīvā 2006/42 noteiktām būtiskām drošības prasībām. Šajā ziņā tās konstatēja, ka minētās mašīnas eksemplāriem, kas bija laisti Dānijas tirgū, nebija piemērotas aizsargkonstrukcijas, lai gan vairākas funkcijas, kuru veikšanai šī mašīna tika projektēta, pakļauj tās vadītāju krītošu priekšmetu vai materiālu apdraudējumam. Tās arī uzskatīja, ka šāda situācija neatbilst Direktīvas 2006/42 I pielikuma 3.4.4. pantam. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka, ja pašgājēju mašīnu ar vadītāju apdraud krītoši priekšmeti vai materiāli, šī mašīna jāprojektē un jākonstruē tā, lai ņemtu vērā šo risku, un jāaprīko, ja mašīnas izmēri to ļauj, ar atbilstīgu aizsargkonstrukciju.
4 Saskaņā ar Direktīvas 2006/42 11. panta 2. punktu Dānijas valsts iestāžu veiktie pasākumi tika paziņoti Eiropas Komisijai. Tā 2013. gada 8. aprīļa Lēmumā 2013/173/ES par pasākumu, ko Dānija veikusi saskaņā ar Direktīvas 2006/42 11. pantu, aizliedzot noteikta tipa daudzfunkcionālas zemes rakšanas un pārvietošanas mašīnas (OV L 101, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), nosprieda, ka minētie pasākumi saskaņā ar šī paša panta 3. punktu ir pamatoti.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
5 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 19. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.
6 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. augustā, prasītāja iesniedza arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Ar 2013. gada 11. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu noraidīja kā nepamatotu, jo prasītāja nebija pierādījusi izlemšanas steidzamību, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem atliekot.
7 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 1. oktobrī, Dānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2013. gada 13. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā.
8 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu.
9 Vispārējā tiesa 2015. gada 28. aprīļa tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
10 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– ciktāl nepieciešams, veikt ekspertīzi;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Dānijas Karaliste lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.
Juridiskais pamatojums
13 Oficiāli neatsaucoties uz prasības nepieņemamību, Komisija jautā par tās pieņemamību. Pēc būtības prasītāja izvirza divus pamatus savu prasījumu pamatojumam saistībā ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Tā arī izvirza iebildumu saistībā ar zaudējumiem, kas tai esot radīti, tomēr neizvirzot prasījumus šajā ziņā.
Par prasības pieņemamību
14 Komisija būtībā norāda, ka apstrīdētais lēmums tieši neskar prasītāju LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Lai gan tajā tiek lemts par pasākumu, kurus Dānijas valsts iestādes ir veikušas attiecībā uz prasītāju, pamatotību, prasītājas tiesisko situāciju tieši ietekmējot Dānijas valsts iestādes atbilstoši Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzētajai kompetenču sadalei. Turklāt, lai gan šis lēmums tika darīts zināms arī pārējām Savienības dalībvalstīm, ne tikai Dānijas Karalistei, šobrīd tas, cik lielā mērā mašīnas, kuras Dānijas tirgū laida prasītāja, atbilst vai neatbilst minētajai direktīvai, ir jāpārbauda un sekas ir jākonstatē kompetentajām valsts iestādēm.
15 Prasītāja apstrīd šo argumentāciju.
16 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no LESD 263. panta ceturtās daļas izriet, ka jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par tiesību aktu, kas viņu skar tieši un individuāli.
17 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fizisku vai juridisku personu tiesību akts skar tieši, ja tas tieši ietekmē to tiesisko situāciju un nedod nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, jo tā ir pilnīgi automātiska un izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas (spriedumi, 1998. gada 5. maijs, Dreyfus/Komisija, C‑386/96 P, Krājums, EU:C:1998:193, 43. punkts, un 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, Krājums, EU:C:2008:159, 47. punkts).
18 Šajā gadījumā prasītājas celtajā prasībā tiek lūgts atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek secināts, ka Dānijas valsts iestāžu veiktie pasākumi saistībā ar nosacījumiem, ar kādiem Multione S630 tiek laista Dānijas tirgū, ir pamatoti.
19 Dānijas valsts iestāžu veikto pasākumu pamatā ir Dānijas tiesību normas, kas tika pieņemtas, piemērojot Direktīvu 2006/42, īpaši tās 11. panta 1. punktu. Tajā ir noteikts, ka, ja dalībvalsts konstatē, ka mašīnas, uz ko attiecas šī direktīva, kam piestiprināts “CE” marķējums un pievienota EK atbilstības deklarācija un ko lieto saskaņā ar tām paredzēto nolūku vai apstākļos, kurus var pamatoti paredzēt, var apdraudēt cilvēku, tā veic visus attiecīgos pasākumus, lai izņemtu šādas mašīnas no tirgus, aizliegtu šādu mašīnu laišanu tirgū vai nodošanu ekspluatācijā vai ierobežotu to brīvu apriti.
20 Savukārt apstrīdētā lēmuma pamatā ir Direktīvas 2006/42 11. panta 3. punkts. Tajā ir paredzēts, ka, tiklīdz dalībvalsts informē Komisiju par to, ka ir veikti pasākumi atbilstoši minētās direktīvas 11. panta 1. punktam, tā uzsāk apspriešanos ar iesaistītajām pusēm, lai apsvērtu, vai šie pasākumi ir pamatoti, un savu lēmumu tā dara zināmu dalībvalstij, kas to ir veikusi, kā arī pārējām dalībvalstīm un mašīnas ražotājam vai viņa pilnvarotajam pārstāvim.
21 Kā pamatoti norāda Komisija, lasot vēstuli, kuru Dānijas valsts iestādes nosūtījušas prasītājai 2012. gada 31. janvārī, var konstatēt, ka šo iestāžu veiktie pasākumi tieši skar prasītājas tiesisko situāciju. Uzskatot, ka Multione S630 neatbilst atsevišķām Direktīvā 2006/42 noteiktām būtiskām drošības prasībām, ciktāl šai mašīnai nav aizsargkonstrukcijas pret krītošiem priekšmetiem vai materiāliem, minētās iestādes, pirmkārt, aizliedza to laist Dānijas tirgū, otrkārt, noteica prasītājai pienākumu mainīt mašīnas projektu un konstrukciju, lai to aprīkotu ar šādu konstrukciju, un, treškārt, noteica prasītājai pienākumu panākt to minētās mašīnas eksemplāru, kas jau ir nodoti ekspluatācijā Dānijā, atbilstību direktīvā paredzētajām prasībām vai izņemt tos no tirgus.
22 Tomēr Komisija kļūdaini secina, ka apstrīdētais lēmums tieši neskar prasītāju.
23 Gluži pretēji, pirmām kārtām ir jāuzskata, ka apstrīdētais lēmums prasītājas tiesiskajai situācijai rada sekas, kas atšķiras no tām, kas izriet no Dānijas valsts iestāžu veiktajiem pasākumiem.
24 Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka apstrīdētā lēmuma adresātes ir visas Savienības dalībvalstis, ne tikai Dānijas Karaliste, atbilstoši paziņošanas un informēšanas pienākumam, kas Komisijai ir noteikts ar Direktīvas 2006/42 11. panta 3. un 6. punktu. Tādējādi saskaņā ar LESD 288. pantu lēmums uzliek saistības kopumā katrai no tām.
25 Otrkārt, Direktīva 2006/42 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. pantu (tagad – LESD 114. pants), kurā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome ir pilnvarotas veikt pasākumus, kuru mērķis ir novērst šķēršļus tirdzniecībai, ko rada izkropļojumi, kas izriet no atšķirībām starp dalībvalstu normatīviem un administratīviem aktiem (skat. spriedumus, 1994. gada 17. maijs, Francija/Komisija, C‑41/93, Krājums, EU:C:1994:196, 22. punkts, un 1994. gada 9. augusts, Vācija/Padome, C‑359/92, Krājums, EU:C:1994:306, 22. punkts, saistībā ar EKL 100.A pantu). Tās mērķis ir saskaņot nosacījumus, ar kādiem mašīnas ar “CE” marķējumu un EK atbilstības deklarāciju tiek laistas iekšējā tirgū, un nodrošināt to brīvu apriti Savienībā, vienlaicīgi nodrošinot to, ka tiek ievērotas visas prasības, kuru mērķis ir aizsargāt personu veselību un drošību pret apdraudējumu, ko rada šo mašīnu izmantošana (šajā ziņā skat. spriedumus, 2005. gada 8. septembris, Yonemoto, C‑40/04, Krājums, EU:C:2005:519, 31. un 45. punkts, un 2007. gada 17. aprīlis, AGM-COS.MET, C‑470/03, Krājums, EU:C:2007:213, 52. un 53. punkts), tāpat kā Padomes 1989. gada 14. jūnija Direktīva 89/392/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mašīnām (OV L 183, 9. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīva 98/37/EK (OV L 207, 1. lpp.), kas bija spēkā pirms tās.
26 Šajā nolūkā Direktīva 2006/42 it īpaši aizliedz dalībvalstīm apdraudēt mašīnu brīvu apriti Savienībā, ja tās atbilst nosacījumiem, kas ļauj uzskatīt, ka tās atbilst tajā norādītajām būtiskajām veselības un drošības prasībām (Direktīvas 2006/42 6. un 7. pants). Turklāt tajā ir noteikts pienākums kompetentajām valsts iestādēm nodrošināt to attiecīgā tirgus uzraudzību, it īpaši veicot visus atbilstīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka mašīnas var laist tirgū vai nodot ekspluatācijā tikai tad, ja tās atbilst noteikumiem un neapdraud cilvēku veselību un drošību (Direktīvas 2006/42 4. pants). Visbeidzot tā uzliek saistības dalībvalstīm veikt visus lietderīgos pasākumus, lai mašīnas, kas var apdraudēt personu veselību vai drošību, izņemtu no tirgus, aizliegtu to laišanu tirgū un/vai nodošanu ekspluatācijā vai ierobežotu to brīvu apriti plašākā nozīmē (Direktīvas 2006/42 11. pants).
27 Treškārt, no Direktīvas 2006/42 14. panta 7. punkta un 19. panta, interpretējot tos šīs direktīvas preambulas 9. un 10. apsvēruma gaismā, izriet, ka, veicot minētajā direktīvā noteikto tirgus uzraudzību, konkrētāk, īstenojot tās 11. pantā paredzēto drošības klauzulu, dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt šīs direktīvas pareizu un vienotu piemērošanu, veicot koordinēšanu un ņemot vērā Komisijas izstrādātās nostādnes.
28 Ņemot vērā iepriekš 26. un 27. punktā minēto tiesību normu mērķi, vispārējo sistēmu un saturu, jāuzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir noteikts, ka katra dalībvalsts, ne tikai Dānijas Karaliste, veic lietderīgus pasākumus saistībā ar Multione S630 laišanu tirgū vai ekspluatāciju un, to darot, nodrošina pareizu un vienotu Direktīvas 2006/42 piemērošanu, ņemot vērā pasākumus, kurus veikušas Dānijas iestādes un kurus Komisija atzinusi par pamatotiem, kā to būtībā norāda prasītāja. Citiem vārdiem sakot, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu dalībvalstīm, ne tikai Dānijas Karalistei, ir jāpārbauda, ciktāl tas attiecas uz katru no tām, vai minētās mašīnas eksemplāri, kurus prasītāja var laist to attiecīgajos tirgos, ir vai nav aprīkoti ar piemērotu aizsargkonstrukciju pret priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumu, un tādējādi, vai šīs mašīnas var atstāt minētajā tirgū vai nevar. Šādā saistībā apstrīdētais lēmums rada tiešas sekas, aizsākot valsts procedūru, ar kuru tiek apstrīdētas tiesības, kādas prasītājai bija līdz attiecīgajam brīdim visā Savienībā, – tirgot mašīnu, uz kuru attiecās minētās direktīvas 7. pantā paredzētā atbilstības prezumpcija, jo tai bija “CE” marķējums un EK atbilstības deklarācija (pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Infront WM, minēts 17. punktā, EU:C:2008:159, 50.–52. punkts).
29 Turklāt šajā gadījumā Komisija neapstrīd to, ka, būdamas apstrīdētā lēmuma adresātes, Somijas un Lietuvas iestādes jau bija veikušas pasākumus šajā ziņā.
30 Otrkārt, apstrīdētais lēmums tā adresātēm neatstāj nekādas izvērtēšanas tiesības, jo tā īstenošana šajā ziņā ir tikai automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus.
31 Protams, kā norāda Komisija, ir ticams, ka, lai varētu noteikt, vai prasītāja ir laidusi tirgū vai plāno laist tirgū Multione S630 eksemplārus dalībvalstu teritorijā un vai atsevišķiem no šiem eksemplāriem nav aizsargkonstrukcijas pret priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumu, kompetentajām valsts iestādēm vispirms ir jāveic kontroles pasākumi. Tomēr, ja izrādās, ka ir šāda situācija, šīm iestādēm ir jāuzskata, ka šī situācija var apdraudēt personu drošību, un jāveic visi lietderīgie pasākumi šī apdraudējuma novēršanai, nodrošinot šajā ziņā Direktīvas 2006/42 pareizu un vienotu piemērošanu, ņemot vērā apstrīdēto lēmumu un Dānijas pasākumus, kas tajā ir atzīti par pamatotiem, un tādējādi izdodot rīkojumu par attiecīgās mašīnas aizliegumu, izņemšanu no tirgus vai uzlabošanu vai veicot jebkādus līdzvērtīgus pasākumus. Tādējādi ar Komisijas lēmumu Dānijas pasākumi, kuros ir noteikts rezultāts, kāds ir jāsasniedz citām valsts iestādēm, kurām nav nekādas rīcības brīvības šajā ziņā, ir atzīti par pamatotiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, IMS/Komisija, T‑346/06 R, Krājums, EU:T:2007:164, 51.–54. punkts; skat. arī pēc analoģijas spriedumu Komisija/Infront WM, minēts 17. punktā, EU:C:2008:159, 59.–63. punkts).
32 Turklāt šajā gadījumā Komisija nav pamatoti apstrīdējusi ne prasītājas argumentus, saskaņā ar kuriem Somijas un Lietuvas iestāžu veiktie pasākumi pēc tam, kad tās uzzināja par apstrīdēto lēmumu, apstiprina to, ka šīm iestādēm neradās šaubas par šī lēmuma piemērošanas jomu un sekām, kas tām no tā izriet, ne arī šajā ziņā iesniegtos dokumentus.
33 Direktīvas 2006/42 9. pants iepriekš minētos apsvērumus neliek apšaubīt. Šajā pantā, ar kuru ir noteikti “konkrēti pasākumi attiecībā uz iespējami bīstamām mašīnām”, it īpaši ir noteikts, ka, ja saskaņā ar minētās direktīvas 11. pantā minēto procedūru Komisija uzskata, ka dalībvalsts veiktais pasākums ir pamatots, Komisija var paredzēt pasākumus, pieprasot dalībvalstīm aizliegt vai ierobežot tādu mašīnu laišanu tirgū, kuru tehniskie raksturlielumi izraisa tādu pašu risku, vai attiecināt uz šādām mašīnām īpašus nosacījumus. Turklāt šīs direktīvas preambulas 13. apsvērumā ir precizēts, ka šādi pasākumi, kas veikti Savienības līmenī, nav tieši piemērojami komersantiem un to īstenošana ir jāveic dalībvalstīm.
34 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai gan dalībvalstīm ir jānodrošina Direktīvas 2006/42 pareiza un vienota piemērošana, īstenojot sekas, kuras izriet no valsts pasākuma, kas ir paredzēts saistībā ar attiecīgo mašīnu un ko Komisija ir atzinusi par pamatotu, ja to rīcības brīvība attiecas tikai uz sasniedzamo rezultātu, tās acīmredzami nevar paplašināt savā labā, pārsniedzot šīs direktīvas 11. panta 1. punktā paredzēto procesuālo un materiālo ietvaru, šī pasākuma piemērošanas jomu, to attiecinot uz citām mašīnām, pamatojoties uz to, ka tām esot tāds pats apdraudējums, jo tad tiktu pārkāpts minētās direktīvas 6. panta 1. punktā norādītais brīvas aprites princips un tās 7. pantā paredzētā atbilstības prezumpcija (šajā ziņā skat. spriedumus, 1999. gada 25. marts, Komisija/Itālija, C‑112/97, Krājums, EU:C:1999:168, 54. punkts, un AGM-COS.MET, minēts 25. punktā, EU:C:2007:213, 61.–64. un 68.–70. punkts). Šī iemesla dēļ Savienības likumdevējs kā nosacījumu šai īpašās procedūras īstenošanas paplašināšanai noteica to, lai, pirmkārt, tiktu pieņemts skaidrs Komisijas lēmums šajā ziņā un, otrkārt, lai tiktu veikti valsts pasākumi šī lēmuma īstenošanai. Turpretī šādas darbības nav nedz paredzētas, nedz nepieciešamas attiecīgās direktīvas 11. panta mērķiem, ņemot vērā tās piemērošanas jomu (skat. iepriekš 28. un 31. punktu).
35 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Komisijai nav pamata apstrīdēt lēmuma pieņemamību, pamatojoties uz to, ka apstrīdētais lēmums tieši neskarot prasītāju.
Par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu
36 Prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus, pirmais no tiem ir saistīts ar Direktīvas 2006/42 pārkāpšanu un otrs ir saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu.
Par pirmo pamatu saistībā ar Direktīvas 2006/42 pārkāpumu
37 Prasītāja būtībā uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatā ir kļūdaina Direktīvas 2006/42 tiesību normu saistībā ar būtiskām drošības prasībām, kas ir jāievēro to mašīnu ražotājiem, kuras paredzēts laist Savienības tirgū, interpretācija un piemērošana.
38 Pirmkārt, ar apstrīdēto lēmumu esot apstiprināta pasākumu, kurus Dānijas valdība veica attiecībā uz Multione S630, pamatotība, lai gan tajos bija noteiktas saistības, kas pārsniedz tās, kas paredzētas Direktīvas 2006/42 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kā arī šīs direktīvas I pielikuma 1.1.2. un 3.4.4. punktā.
39 Otrkārt, tas, ka sākotnēji Dānijas valsts iestādes un vēlāk Komisija šīm tiesību normām noteica nepareizu piemērošanas jomu, esot izraisījis to, ka ar apstrīdēto lēmumu tika apstiprinātas valsts tiesību normas, kas tika pieņemtas, pārkāpjot apstākļus, kas nosaka Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzētās drošības klauzulas īstenošanu, minētās direktīvas 6. panta 1. punktā noteikto aizliegumu apdraudēt dalībvalstīs ražotu mašīnu brīvu apriti un atbilstības prezumpciju, kas bija attiecināma uz Multione S630 saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu.
40 Treškārt, Komisija esot piekritusi Dānijas valsts iestāžu nostājai, neņemot vērā iebildumus, ko prasītāja izteica šīm iestādēm un vēlāk konsultāciju laikā, kas tika rīkotas, piemērojot Direktīvas 2006/42 11. panta 3. punktu.
41 Visbeidzot, ceturtkārt, prasītāja norāda, ka, neatkarīgi no kļūdainās Direktīvas 2006/42 interpretācijas, kas pamato apstrīdēto lēmumu, ir kļūdains pats Dānijas valsts iestāžu faktu vērtējums, ko Komisija atzina par pamatotu.
42 Komisija, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd šos dažādos iebildumus.
43 Ņemot vērā lietas dalībnieku argumentāciju, secīgi ir jāizvērtē šī pamata atbilstība, tad – divi pirmie iebildumi, kurus prasītāja izvirzījusi šajā ziņā un kuri ir saistīti ar kļūdām tiesību piemērošanā, un visbeidzot – divi pēdējie iebildumi, ar kuriem prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā esot pieļāvusi kļūdas vērtējumā.
– Par pamata atbilstību
44 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, uzliekot saistības dalībvalstīm veikt visus lietderīgos pasākumus, lai ierobežotu mašīnu, kas, kā tās ir konstatējušas, var apdraudēt personu veselību vai drošību, brīvu apriti valsts tirgū, Direktīvas 2006/42 11. pantā “Drošības klauzula” ir arī paredzēts, ka Komisija “apsver”, vai šie pasākumi “ir pamatoti” (skat. iepriekš 19. un 20. punktu).
45 Kā norāda pati Komisija, Direktīvas 2006/42 juridiskais pamats ir EKL 95. pants (tagad – LESD 114. pants), kura 10. punktā ir noteikts, ka saskaņošanas pasākumos, kas paredzēti, izmantojot šo pamatu, vajadzības gadījumā paredz drošības klauzulu, kas ļauj dalībvalstīm viena vai vairāku LESD 36. pantā minētu un ar ekonomiku nesaistītu iemeslu dēļ veikt “provizoriskus pasākumus, attiecībā uz kuriem kontroli īsteno Savienība”.
46 No tā izriet, ka, lai gan tās faktiski ir dalībvalstis, kurām ir pareizi jāīsteno Direktīva 2006/42 un jāuzrauga, lai mašīnas, kas ir laistas tirgū vai nodotas ekspluatācijā to teritorijā, atbilstu šiem noteikumiem, vajadzības gadījumā veicot tādus pasākumus, kas ir paredzēti tās 11. pantā, kā to norāda Komisija, pēdējai minētajai iestādei tomēr ir jāpārbauda šo pasākumu pamatojums, it īpaši pārliecinoties par juridisko un faktisko iemeslu, kas ir pamatojuši to veikšanu, pamatotību (pēc analoģijas skat. spriedumu Francija/Komisija, minēts 25. punktā, EU:C:1994:196, 27. un 28. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 2007. gada 14. jūnijs, Medipac-Kazantzidis, C‑6/05, Krājums, EU:C:2007:337, 46. punkts, un 2015. gada 22. aprīlis, Klein/Komisija, C‑120/14 P, EU:C:2015:252, 64. un 76. punkts). Šīs pārbaudes rezultāts ir nosacījums tam, lai neapstrīdami varētu atstāt spēkā attiecīgo valsts pasākumu, proti, dalībvalsts to var atstāt spēkā tikai tad, ja Komisija to atzīst par pamatotu, pretējā gadījumā tai tas ir jāatceļ.
47 No tā, pretēji Komisijas norādītajam, izriet, ka jebkura persona, kas var lūgt atcelt lēmumu, ar kuru apstiprināta šādu pasākumu pamatotība, var norādīt savu prasījumu pamatošanai, ka minētā lēmuma pamatā ir kļūdaina Direktīvas 2006/42 noteikumu interpretācija, lai gan šo interpretāciju, kas būtu pienācīgi jāievēro visām dalībvalstīm (skat. iepriekš 28., 30. un 31. punktu), vispirms veica kompetentās valsts iestādes un pēc tam to pārņēma Komisija. Šādā gadījumā kļūda tiesību piemērošanā, kas var padarīt lēmumu, ar kuru Komisija ir apstiprinājusi attiecīgo valsts pasākumu pamatotību, par spēkā neesošu, var tikt apstrīdēta Savienības tiesā, pretējā gadījumā tiktu apdraudēta LESD 263. panta un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa piemērojamība.
48 Turklāt juridiskā pamatojuma, kas Komisijai lika apstiprināt attiecīgo valsts pasākumu pamatotību, pārbaude tiesā attiecībā uz tiesību jautājumu var tikt veikta tikai kā vispārēja pārbaude.
49 Šajā gadījumā prasītājai tādējādi ir pamats uzskatīt, ka tai ir tiesības norādīt, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, ciktāl Komisija, pirmkārt, ir pārņēmusi kļūdainu Direktīvas 2006/42 interpretāciju, kuru bija veikušas Dānijas iestādes, un, otrkārt, apstiprinājusi valsts pasākumu, kas tika veikti, pārkāpjot šīs direktīvas 6. panta 1. punktu, 7. pantu, 11. pantu un I pielikumu, pamatotību.
– Par iebildumiem saistībā ar kļūdām tiesību piemērošanā
50 Tādējādi, otrkārt, ir jāpārbauda šo iebildumu pamatotība. Būtībā prasītāja apstrīd atsevišķu apstākļu, kas ir noteikti Direktīvas 2006/42 11. panta 1. punktā paredzētās drošības klauzulas īstenošanai, interpretāciju, ko veica Dānijas iestādes un ko Komisija apstrīdētajā lēmumā atzina par pamatotu. Šajā ziņā nav strīda par to, pirmkārt, ka Multione S630 ir mašīna, kurai ir piemērojama minētā direktīva, otrkārt, ka šīs mašīnas eksemplāriem, kurus prasītāja ir laidusi Dānijas tirgū, ir “CE” marķējums un, treškārt, ka tām ir pievienota EK atbilstības deklarācija. Turpretī prasītājas un Komisijas viedokļi atšķiras attiecībā uz nosacījuma piemērojamību, saskaņā ar kuru kompetentajai dalībvalstij ir jākonstatē, ka “[attiecīgās mašīnas,] ko lieto saskaņā ar tām paredzēto nolūku vai apstākļos, kurus var pamatoti paredzēt, var apdraudēt cilvēku [..] veselību [..]”, lai tā būtu tiesīga ierobežot to brīvu apriti savā teritorijā. It īpaši to viedokļi atšķiras jautājumā par, pirmkārt, apdraudējuma, ko mašīna var radīt tās lietotāju drošībai, novērtēšanas noteikumiem un, otrkārt, par dažādu pienākumu, kas noteikti ražotājiem šī apdraudējuma novēršanai, apmēru un noteikšanu.
51 Šajā ziņā no Direktīvas 2006/42 11. panta 1. punkta skaidri izriet, ka, ja dalībvalsts konstatē, ka “mašīnas”, uz kuru attiecas šī direktīva, “ko lieto saskaņā ar tām paredzēto nolūku vai apstākļos, kurus var pamatoti paredzēt, var apdraudēt cilvēku [..] veselību”, tās veic visus attiecīgos pasākumus, lai izņemtu “šādas mašīnas” no tirgus, aizliegtu “to” laišanu tirgū vai ierobežotu “to” brīvu apriti.
52 Turklāt Direktīvas 2006/42 2. panta otrās daļas a) punkta pirmajā ievilkumā mašīna ir definēta kā “īpaša lietojuma nolūkā savienoto detaļu vai sastāvdaļu, no kurām vismaz viena kustas, kopums, kas aprīkots vai ko paredzēts aprīkot ar tādu piedziņas sistēmu, kurā netiek tieši pielietots cilvēka vai dzīvnieka spēks”. Citos šīs tiesību normas ievilkumos norādītās definīcijas vai nu atsaucas uz pirmajā ievilkumā minēto definīciju, vai arī tajās šādas atsauces nav, bet arī tajās šīs mašīnas papildu citiem kritērijiem tiek raksturotas, izmantojot faktu, ka tās sastāv no elementiem, kas “paredzēti viena mērķa sasniegšanai”, vai “darbojas kā viens vesels”, ņemot vērā attiecīgo mērķi. Turklāt 1. panta 1. punkta g) apakšpunktā un 2. panta g) punktā mašīnām tiek pielīdzinātas daļēji komplektētas mašīnas, kas tiek definētas kā tādas, kas pašas nevar veikt konkrēto uzdevumu un kas ir paredzētas iekļaušanai citā mašīnā vai iekārtā vai samontēšanai ar to, tādējādi veidojot pašu mašīnu.
53 Visbeidzot no Direktīvas 2006/42 1. panta 1. punkta un 2. panta pirmās daļas izriet, ka jēdziens “mašīna” ir jāsaprot kā tāds, kas papildus pašām mašīnām iepriekšējā punktā minēto tiesību normu izpratnē attiecas uz citu ražojumu kopumu, kuros ietilpst maināmas ierīces. Šīs direktīvas 2. panta otrās daļas b) punktā maināma iekārta ir definēta kā “ierīce, kuru pēc mašīnas vai traktora nodošanas ekspluatācijā šai mašīnai vai traktoram uzmontē pats operators, lai mainītu mašīnas vai traktora funkciju vai piešķirtu tam jaunu funkciju, ciktāl šī ierīce nav instruments”. “Rokasgrāmatas Direktīvas 2006/42/EK par mašīnām piemērošanai” otrajā izdevumā, kuru Komisija publicējusi 2010. gada jūnijā un kura ir iekļauta lietas materiālos, 41. punktā ir precizēts, ka, atšķirībā no instrumentiem, “kas nemaina pamata mašīnas funkciju vai nepiešķir tai jaunu funkciju” un uz kuriem minētā direktīva neattiecas, “iekārtas, kas samontētas ar lauksaimniecības vai mežsaimniecības traktoriem tādām funkcijām kā aršana, ražas novākšana, celšana un iekraušana, kā arī iekārtas, kas samontētas ar zemesdarbu iekārtām tādām funkcijām kā urbšana vai nojaukšana, ir maināmu ierīču piemēri”.
54 Ņemot vērā šīs tiesību normas un definīcijas, pirmkārt, ir jāuzskata, ka dalībvalstij ir tiesības izmantot Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzēto drošības klauzulu attiecībā uz konkrētu mašīnu vai maināmu ierīci, kurai ir viena vai vairākas noteiktas funkcijas, un šādā ziņā tai ir pienākums izvērtēt personu veselības vai drošības apdraudējumu, kas ir nosacījums šādas klauzulas īstenošanai (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Itālija, minēts 34. punktā, EU:C:1999:168, 10. un 39. punkts). Šis vērtējums un no tā izrietošais valsts pasākums tādējādi ir jāpamato saistībā ar minēto mašīnu, kāda tā tika tirgota, un vajadzības gadījumā saistībā ar maināmo ierīci, ar kuru tā tika aprīkota, to laižot tirgū vai nododot ekspluatācijai. Pretējā gadījumā dalībvalstij būtu iespēja apdraudēt brīvas aprites principu, ko nevarētu pamatot ar faktiska apdraudējuma esamību personas veselībai vai drošībai (skat. turpmāk 57. punkts).
55 Šajā gadījumā prasītāja tādējādi pamatoti uzskata, ka būtībā Dānijas iestādēm apdraudējuma risks, kas ir nosacījums Direktīvā 2006/42 paredzētās drošības klauzulas īstenošanai, kā arī Dānijas tiesību normas, kas tika pieņemtas tās piemērošanai, bija jāveic saistībā ar Multione S630, kāda tā faktiski tika laista Dānijas tirgū. Šajā ziņā tā norāda, un ne Komisija, ne Dānijas Karaliste to neapstrīd, ka visi šīs mašīnas eksemplāri, kas tika tirgoti Dānijas tirgū, tika nopirkti kopā ar aprīkojumu, kas to padarīja atbilstošu tam, lai varētu veikt ar ūdeļu audzēšanu saistītus apkopes darbus, no vienas puses, un tādējādi to parastā izmantošana pati par sevi neradītu priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumu, no otras puses.
56 Otrkārt, apdraudējuma novērtējumu, kas ir jāveic attiecīgajām valsts iestādēm un ko pārbauda Komisija, tomēr nevar ierobežot ar novērtējumu, kas tiek veikts, ja attiecīgā mašīna tiek izmantota “saskaņā ar tām paredzēto nolūku” vai “ražotāja paredzētajos apstākļos”. Gluži pretēji, vairākās Direktīvas 2006/42 tiesību normās, tostarp tās 4. panta 1. punktā un 11. panta 1. punktā, kā arī “Vispārējos principos”, kas ir noteikti tās I pielikuma sākumā un minētā pielikuma 1.1.2. punktā ar nosaukumu “Drošības integrācijas principi”, plašākā nozīmē ir noteikts, ka ir jāņem vērā apdraudējums, kas pastāv “apstākļos, kurus var pamatoti paredzēt”, vai kas ir saistīti ar “jebkuru pamatoti paredzamu nepareizu tās lietojumu”, kas šī pielikuma 1.1.1. punktā ir definēti kā “mašīnas lietojums tādā veidā, kas nav paredzēts lietošanas instrukcijā, taču kas var izrietēt no paredzamas cilvēka uzvedības”.
57 Turklāt saskaņā ar pašu Direktīvas 2006/42 I pielikuma 1.1.2. punkta a) apakšpunkta formulējumu ir jāuzskata, ka minētās direktīvas 11. pantā paredzētās drošības klauzulas izmantošanu var pamatot “jebkāds risks”, kas saistīts ar attiecīgās mašīnas instalēšanu, apkopi vai darbību neatkarīgi no tā, vai tas notiek parastā lietojuma vai paredzama nepareiza lietojuma apstākļos. Tomēr šajā pantā ir noteikts, ka apdraudējums, kas pamato tās īstenošanu, ir “jākonstatē” un ka tādējādi dalībvalstij, kura uz to atsaucas, juridiski pietiekami ir jāpierāda šāda apdraudējuma esamība. Ja tas netiek pierādīts, brīvas aprites apdraudējumu, ko izraisa valsts pasākums, kas veikts saistībā ar šajā tiesību normā paredzēto drošības klauzulu, nevar uzskatīt par “pamatotu” šīs tiesību normas izpratnē (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 5. marts, Komisija/Spānija, C‑88/07, Krājums, EU:C:2009:123, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Visbeidzot ir jākonstatē, ka apdraudējumu cilvēku veselībai vai drošībai Direktīvas 2006/42 11. panta 1. punkta izpratnē var novērtēt, par vienu no kritērijiem izmantojot būtiskās veselības un drošības prasības, kas ir noteiktas mašīnu ražotājiem minētās direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā un I pielikumā (pēc analoģijas skat. spriedumu Klein/Komisija, minēts 46. punktā, EU:C:2015:252, 71. punkts). Šo prasību ievērošana, kas ir noteiktas, lai garantētu to, ka, projektējot un konstruējot mašīnas, tiek ņemti vērā ar tām saistītie riski (“Vispārējie principi”, kas noteikti šīs direktīvas I pielikuma sākumā un minētā pielikuma 1.1.2. punktā), ir nosacījums šo mašīnu laišanai tirgū (šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts). Savukārt uz to neievērošanu var atsaukties, lai pamatotu atsaukšanas vai aizlieguma pasākumu (attiecīgās direktīvas 11. panta 2. punkts).
59 Tādējādi šajā gadījumā Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, tāpat kā to dara Dānijas iestādes, ka, novērtējot ar Multione S630 saistīto risku, ir jāņem vērā ne tikai mašīnas izmantošana tam paredzētajā nolūkā, bet arī jebkurš pamatoti paredzams nepareizs tās lietojums. Tāpat tā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka šis novērtējums ir jāveic Direktīvas 2006/42 I pielikuma 1.1.2. un 3.4.4. punktā noteikto veselības un drošības pamatprasību gaismā (apstrīdētā lēmuma preambulas 3., 6. un 7. apsvērums).
60 Konkrētāk, pat ja šis novērtējums ir jāveic tieši saistībā ar tādu Multione S630, ar kādu minētā mašīna tika aprīkota un kādu to prasītāja laida Dānijas tirgū (skat. iepriekš 54. un 55. punktu), tas kompetentajām valsts iestādēm neliedza ņemt vērā apdraudējumu, kas saistīts ar to, ka šo mašīnu, kas tika tirgota bez piemērotas aizsargkonstrukcijas pret priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumu, vēlāk varēja aprīkot ar citu aprīkojumu, kam šāda konstrukcija bija nepieciešama. Turpretī to varēja ņemt vērā ar nosacījumu, ka tiktu pierādīts, ka runa ir par pamatoti paredzamu nepareizu tās lietojumu un ka tas radītu faktisku personu drošības apdraudējumu (skat. iepriekš 56. un 57. punktu).
61 Treškārt, lietas dalībnieki nepiekrīt Direktīvas 2006/42 I pielikuma 3.4.4. punktā noteiktās būtiskās veselības un drošības prasības piemērojamībai.
62 Direktīvas 2006/42 I pielikuma 3. punktā ir noteiktas vairākas būtiskas veselības un drošības prasības, kas īpaši attiecas uz mašīnām, kas rada apdraudējumu to mobilitātes dēļ. Šīs prasības un minētā pielikuma 1. punktā paredzētās vispārējās prasības ir papildinošas. No šī pielikuma sākumā ietverto “Vispārējo principu” 3. un 4. punkta izriet, ka minētajām mašīnām principā ir jāatbilst šo vispārējo un īpašo prasību kopumam.
63 Direktīvas 2006/42 I pielikuma 3.4.4. punktā it īpaši ir paredzēts, ka, “ja mašīnu, uz kuras sēž vadītājs un, iespējams, arī operatori vai citas personas, apdraud krītoši objekti vai materiāli, mašīna jāprojektē un jākonstruē tā, lai ņemtu vērā šo risku, un jāaprīko, ja mašīnas izmēri to ļauj, ar atbilstīgu aizsargkonstrukciju”.
64 Kā pamatoti norāda Komisija, šīs īpašās prasības piemērojamība ir jāinterpretē, ņemot vērā vispārējās Direktīvā 2006/42 noteiktās prasības, īpaši tās I pielikuma sākumā norādīto “Vispārējo principu” 1. punktu, kā arī minētā pielikuma 1.1.2. punktā norādītos “Drošības integrācijas principus”. No šīm pēdējām minētajām tiesību normām skaidri izriet, pirmkārt, ka mašīnu, kuras paredzēts laist Savienības tirgū, projektēšanai un konstruēšanai ir jānodrošina, ka tās spēj darboties, “nepakļaujot cilvēkus riskam, ja šīs darbības veic paredzētajos apstākļos, ņemot vērā tomēr arī jebkuru pamatoti paredzamu nepareizu lietojumu”, un plašākā nozīmē, “lai tās nevarētu lietot neparedzētiem mērķiem, ja to lietošana tādiem mērķiem nav droša”. Tas pats ir noteikts citos šī pielikuma noteikumos, tostarp tā 1.1.7. punktā “Ekspluatācijas zonas”. Turklāt šajā ziņā veiktie pasākumi ir jāveic “ar mērķi novērst jebkādu risku”. Visbeidzot, lai šis pienākums tiktu izpildīts, lai gan ražotājam ir iespēja “izvēlēties vispiemērotākās metodes”, tam tomēr ir jāievēro prioritārā kārtība, kuras ietvaros vispirms “iespēju robežās jānovērš vai jāsamazina riski (izstrādājot būtībā drošas mašīnas projektu un konstrukciju)”, pakārtoti “jāveic vajadzīgie aizsargpasākumi pret riskiem, ko nevar novērst”, un arī pakārtoti “jāinformē lietotāji par nenovērstajiem riskiem, ko rada pieņemto aizsargpasākumu nepilnības”.
65 Ņemot vērā mērķa prioritāti “iespēju robežās [novērst vai samazināt riskus]”, jau “izstrādājot [..] projektu un konstrukciju”, apdraudējumu, kas saistīts ar to “parasto lietojumu” vai to “pamatoti paredzamu nepareizu lietojumu”, jāuzskata, ka tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, mašīnu ir paredzēts izmantot vairākiem dažādiem izmantošanas veidiem atkarībā no dažādām maināmajām ierīcēm, ar kurām tā var tikt aprīkota, pirms tā tiek laista tirgū vai nodota ekspluatācijā, tā ir jāaprīko ar piemērotu aizsargkonstrukciju, ja tiek konstatēts, ka, pat ja parastais lietojums, kādam pircējs konkrētā gadījumā to ir paredzējis, pats par sevi nerada priekšmetu vai materiālu krišanas risku, kāds no citiem pamatoti paredzamiem lietojumiem, kādiem tā var tikt izmantota, var radīt šādu risku. Šāds pasākums ir viens no tiem, kuru mērķis ir “iespēju robežās [novērst vai samazināt riskus]”, “izstrādājot drošas mašīnas projektu un konstrukciju”.
66 Neviens no prasītājas argumentiem, kas nebūtu iepriekš izvērtēti, šo secinājumu neliek apšaubīt.
67 Konkrētāk, prasītājai nav pamata šo argumentu balstīt uz Padomes 1989. gada 26. maija Direktīvas 86/296/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saistībā ar atsevišķu celtniecības iekārtu aizsargkonstrukcijām pret krītošiem priekšmetiem (FOPS) saskaņošanu (OV L 186, 10. lpp.) 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka “1. pantā norādītās celtniecības iekārtas var laist tirgū tikai tad, ja tās ir projektētas veidā, kas paredz tās aprīkot ar aizsargkonstrukciju [EK]. Tiek uzskatīts, ka ar aizsargkonstrukciju [EK] ir aprīkotas visas iekārtas, kuras ir aprīkotas ar apgāšanās aizsargkonstrukciju (ROPS), uz kuras var nostiprināt minēto aizsargkonstrukciju [EK]” [Neoficiāls tulkojums]. Pirmkārt, šis tiesību akts vairs nav spēkā. Otrkārt, pat ja ir taisnība, ka šīs tiesību normas teksts sākumā tika pilnībā pārņemts Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/37/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mašīnām (OV L 207, 1. lpp.) I pielikuma 3.4.4. punktā, tas tomēr tika grozīts procesa laikā, kas izraisīja Direktīvas 2006/42 pieņemšanu, kurā šobrīd ir paredzēts instalēt aizsargkonstrukciju pret krītošiem priekšmetiem vai materiāliem (skat. iepriekš 63.–65. punktu).
68 Prasītājai nav arī pamata atsaukties uz Direktīvā 2006/42 paredzēto informēšanas pienākumu.
69 Neapšaubāmi, ka būtiskās veselības un drošības prasības, ko Direktīva 2006/42 nosaka mašīnu ražotājiem, ietver, kā tas it īpaši izriet no tās I pielikuma 1.7.4.1. un 1.7.4.2. punkta, pienākumu aprīkot šīs mašīnas ar instrukciju, kurā aprakstīta to parastā lietošana, ņemot vērā arī pamatoti paredzamu nepareizo lietošanu, brīdinot lietotāju par nepareizas lietošanas sekām, kas pēc pieredzes var rasties, un instruējot lietotājus par veicamajiem aizsardzības pasākumiem. Atsevišķā gadījumā, kad mašīnas to mobilitātes dēļ rada apdraudējumu, šī pielikuma 3.6.3.2. punktā turklāt ir noteikts, ka “instrukcijās attiecībā uz mašīnām, kas paredzētas vairāku funkciju veikšanai atkarībā no izmantotajām ierīcēm, un instrukcijās attiecībā uz maināmām ierīcēm jābūt tāda informācijai, kāda nepieciešama drošas montāžas un pamata mašīnas un pievienojamo maināmo ierīču lietojuma nolūkā”. Šajā gadījumā prasītāja detalizēti izklāsta iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka tā šo pienākumu ir izpildījusi, un Komisija neapstrīd ne tās izvirzītos argumentus šajā ziņā, ne pierādījumus argumentu pamatojumam.
70 Tomēr šīs prasības ievērošana neietekmē mašīnu ražotājiem noteikto prioritāro pienākumu to projektēšanas un konstruēšanas darbos iekļaut drošību, ciktāl tas iespējams, izslēdzot vai samazinot riskus, kas saistīti ar to parasto lietošanu vai pamatoti paredzamu nepareizo lietošanu, kā tas izriet no Direktīvas 2006/42 I pielikuma 1.7.4.2. punkta l) apakšpunkta un kā to norāda Dānijas Karaliste. Citiem vārdiem sakot, direktīva ražotājiem ne tikai nosaka par pienākumu brīdināt to klientus par apdraudējumu, kas saistīts ar to pārdoto mašīnu pamatoti paredzamu nepareizo lietošanu, kā to vēlas prasītāja. Tajā ražotājiem ir noteikts arī pienākums izslēgt vai samazināt šādu apdraudējumu, ciktāl tas ir iespējams, jau šo mašīnu projektēšanas un konstruēšanas posmā, kā to norāda Komisija.
71 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, kā to ir darījušas Dānijas iestādes, ka mašīnu ražotāju veikto pasākumu mērķim ir jābūt tam, lai jau projektēšanas un konstruēšanas posmā tiktu izslēgts jebkāds apdraudējums, kas varētu būt saistīts ar to parasto lietošanu vai pamatoti paredzamu nepareizo lietošanu. Tā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, arī būtībā uzskatot, ka, ja tiek konstatēts, ka daudzfunkcionāla mašīna, kāda tiek aplūkota šajā lietā, savu lietotāju pakļauj priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumam tās parastās lietošanas vai pamatoti paredzamas nepareizas lietošanas ietvaros, šis risks ir jāņem vērā, aprīkojot šo mašīnu ar aizsargkonstrukciju, pirms tā tiek laista tirgū vai nodota ekspluatācijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 3., 4., 6. un 7. apsvērums).
72 Attiecīgi Komisija nav pārkāpusi ne Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzētās drošības klauzulas īstenošanas nosacījumus, ne aizliegumu apdraudēt brīvu apriti, kas dalībvalstīm noteikts šīs direktīvas 6. panta 1. punktā, pamatojot apstrīdēto lēmumu ar šādu analīzi. To darot, tā nav arī pārkāpusi atbilstības prezumpciju, kas piemita Multione S630 saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu, jo no šī tiesību akta struktūras skaidri izriet, ka šī prezumpcija neietekmē dalībvalstīm noteikto iespēju izmantot tās 11. pantā paredzēto drošības klauzulu, ja ir izpildīti tajā iekļautie nosacījumi (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Medipac-Kazantzidis, minēts 46. punktā, EU:C:2007:337, 44. un 46. punkts, un spriedumu, 2009. gada 19. novembris, Nordiska Dental, C‑288/08, Krājums, EU:C:2009:718, 23. un 24. punkts).
– Par iebildumiem saistībā ar kļūdām faktu vērtējumā
73 Attiecīgi, treškārt, ir jāizskata prasītājas izvirzītie iebildumi saistībā ar Komisijas vērtējuma, saskaņā ar kuru Dānijas valsts iestāžu veiktie pasākumi tika pamatoti ar tās mašīnu saistītā apdraudējuma dēļ, pamatotību.
74 Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā vispirms bija norādīts, ka Dānijas valsts iestādēm bija pamats uzskatīt, ka, lai gan Multione S630 sākotnēji tika projektēta tā, lai tā darbotos apstākļos, kas nerada priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumu, bija iespējams, ka minētā mašīna tiks izmantota citos apstākļos, kas tās vadītāju pakļautu šādam apdraudējumam (preambulas 4. un 7. apsvērums). Turklāt Komisija uzskatīja, ka prasītājas paziņoto apsvērumu izvērtējums apstiprinot šāda apdraudējuma esamību (preambulas 8. apsvērums).
75 Pirmkārt, ir jākonstatē, kā to būtībā uzskata prasītāja, ka šis īsais pamatojums ir jāinterpretē procedūras, kas tika izbeigta ar apstrīdēto lēmumu, kontekstā un jāsaprot tādējādi, ka Komisija apstiprināja analīzi, kuru vispirms veica Dānijas valsts iestādes, to izvērtējot prasītājas iesniegto apsvērumu gaismā saskaņā ar Direktīvas 2006/42 11. panta 3. punktu, un kuras kopsavilkums ir atrodams apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērumā.
76 Tādējādi Komisijai nav pamata uzskatīt, ka argumenti, kurus prasītāja izmanto, lai apstrīdēto vērtējumu, ar kuru tika pamatoti pret Multione S630 vērstie pasākumi, būtībā ir neefektīvi, jo tie attiecas nevis uz apstrīdēto lēmumu, bet uz nostāju, kuru sākotnēji bija pieņēmušas Dānijas valsts iestādes. Turklāt, ja šāds arguments tiktu apstiprināts, šī lēmuma likumība būtu jāizvērtē, abstrahējoties no konteksta, kas to ļauj saprast, un pēc savas ierosmes, ņemot vērā iepriekš 74. punktā atgādināto pamatojumu, jānorāda, ka Vispārējā tiesa nevar pārbaudīt šī tiesību akta pamatotību un tādējādi tai tas ir jāatceļ pamatojuma neesamības dēļ.
77 Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā prasītājas iesniegtos apsvērumus, īsumā pareizi aprakstot to saturu. Tas arī pierāda, ka Komisija nav neapstrīdami piekritusi Dānijas valsts iestāžu nostājai, bet gan īsā, tomēr saprotamā veidā, ņemot vērā kontekstu, kādā tā pieņēma nostāju, izskaidroja galvenos tiesiskos un faktiskos iemeslus, kas tai lika secināt, ka šo iestāžu veiktie pasākumi ir pamatoti. Tādējādi prasītājas argumenti šajā ziņā ir jānoraida.
78 Treškārt, ņemot vērā Komisijas un Dānijas Karalistes argumentus saistībā ar Vispārējās tiesas veicamo pārbaudi tiesā par apstrīdētajā lēmumā iekļauto faktu vērtējumu pamatotību, kā arī prasītājas iebildumus šajā ziņā, vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2006/42 mērķis ir saskaņot nosacījumus, ar kādiem mašīnas, uz kurām tā attiecas, tiek laistas iekšējā tirgū, un nodrošināt to brīvu apriti Savienībā, vienlaicīgi nodrošinot to, ka tiek ievērotas visas prasības, kuru mērķis ir aizsargāt personu veselību un drošību pret apdraudējumu, ko rada šo mašīnu izmantošana (iepriekš 25. punkts).
79 Šādā nolūkā ar Direktīvu 2006/42 ir ieviesta iekšējā tirgus uzraudzības un regulēšanas sistēma, kurā, pirmkārt, kompetentajām valsts iestādēm ir jāizvērtē, vai kāda mašīna var apdraudēt personu drošību vai veselību (skat. iepriekš 19., 26. un 27. punktu), un apstiprinošas atbildes gadījumā jāveic noteiktie pasākumi to izņemšanai no tirgus vai aizliegšanai. Šajā ziņā Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzētā drošības klauzula ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 114. panta 10. punktu, kas ļauj dalībvalstīm viena vai vairāku LESD 36. pantā minētu un ar ekonomiku nesaistītu iemeslu dēļ veikt šādus pasākumus (skat. iepriekš 45. punktu), šo iemeslu vidū ir personu veselības un dzīvības aizsardzība. Šāda darbība kompetentajām valsts iestādēm var likt veikt sarežģītus tehniskus vai zinātniskus vērtējumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1999. gada 21. janvāris, Upjohn, C‑120/97, Krājums, EU:C:1999:14, 33. un 35. punkts).
80 Savukārt Komisijai saskaņā ar šo tiesību normu ir jāpārbauda tas, vai dalībvalstu veikti pasākumi no tiesiskā un faktiskā viedokļa ir vai nav pamatoti (skat. iepriekš 20. un 46. punktu). Savienības tiesas saistībā ar Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvu 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 230, 1. lpp.), ar kuru īstenotie institucionālie un procesuālie pasākumi neapšaubāmi atšķiras no Direktīvā 2006/42 paredzētajiem pasākumiem, bet kuriem ir līdzīgs mērķis, jau bija nospriedušas, ka, lai varētu efektīvi sasniegt Komisijai noteikto mērķi, ņemot vērā tās veicamos sarežģītos tehniskos vērtējumus, tai ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība (spriedumi, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, C‑326/05 P, Krājums, EU:C:2007:443, 75. punkts, un 2011. gada 9. septembris, Dow AgroSciences u.c./Komisija, T‑475/07, Krājums, EU:T:2011:445, 86. un 150. punkts). Tās arī atzina, ka Komisijai ir šādas pilnvaras gadījumā, kad tai ir jāpārbauda dalībvalsts veiktie pasākumi nevis saistībā ar direktīvu, kurā ir paredzēta drošības klauzula LESD 114. panta 10. punkta izpratnē, kā tas ir šajā gadījumā, bet gan saistībā ar šī paša panta 4.–6. punktā paredzētajiem pasākumiem (spriedums, 2008. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija, C‑405/07 P, Krājums, EU:C:2008:613, 54. punkts).
81 Tad, kad tai ir jāpārbauda plašas rīcības brīvības izmantošana, Savienības tiesai, ņemot vērā tajā izvirzītos pamatus, jāpārliecinās, vai tiek ievēroti procesuālie noteikumi, jāpārbauda Komisijas pieņemto faktu saturiskā pareizība, tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā vai nepareizi izmantotas pilnvaras (spriedumi, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, minēts 80. punktā, EU:C:2007:443, 76. punkts, un Dow AgroSciences u.c./Komisija, minēts 80. punktā, EU:T:2011:445, 151. punkts).
82 Konkrētāk, tai, ņemot vērā lietas dalībnieku norādītos argumentus, ir jāpārliecinās par apstrīdētā tiesību akta pamatā esošo pierādījumu materiālo precizitāti, uzticamību un konsekvenci un jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un tas, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (spriedumi, Nīderlande/Komisija, minēts 80. punktā, EU:C:2008:613, 55. punkts, un Dow AgroSciences u.c./Komisija, minēts 80. punktā, EU:T:2011:445, 153. punkts).
83 Turklāt attiecībā uz riska novērtējumu, kas ir jāveic attiecīgajai dalībvalstij, pirms tā izmanto Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzētos pasākumus, tos pārbaudot Komisijai, prasītāja pamatoti norāda, ka tas ir jāveic, raugoties no vidusmēra patērētāja, kurš ir pietiekami vērīgs un piesardzīgs, skatpunkta, turklāt Komisija šo argumentu īpaši neapstrīd. Pilnvaras, kas ar šo pantu ir piešķirtas valsts iestādēm, ir atkāpe no direktīvā noteiktā brīvas aprites principa, un to var pamatot tikai tad, ja pastāv risks, kas ir saistīts ar “parastu” lietošanu vai “pamatoti paredzamu” nepareizu attiecīgās mašīnas lietošanu, kas ir definēta šīs direktīvas I pielikuma 1.1.1. punkta i) apakšpunktā kā lietošana, “kas var izrietēt no paredzamas cilvēka uzvedības”. Šādā kontekstā tas, ka valsts iestādes šāda apdraudējuma esamību novērtē, raugoties no vidusmēra patērētāja, kurš ir pietiekami rūpīgs, skatpunkta, nevis abstrakti, ļauj nodrošināt, ka tās nepamatoti neapdraud mašīnu brīvu apriti minētās direktīvas 11. panta 1. punkta izpratnē (skat. iepriekš 54. un 57. punktu).
84 Tomēr, tiklīdz šāda riska esamība ir juridiski pietiekami pierādīta, atsaucoties uz vidusmēra patērētāju, kurš ir pietiekami rūpīgs, tam, ka patērētājs pirms tam ir ticis informēts par šāda riska esamību, nav nozīmes, pretēji prasītājas apgalvotajam, ņemot vērā, pirmkārt, hierarhiju, kas Direktīvā 2006/42 noteikta mašīnu ražotāju preventīvo pasākumu un informēšanas pienākumiem (skat. iepriekš 64. un 71. punktu), un, otrkārt, sekas šo pienākumu neievērošanas gadījumā (skat. iepriekš 58. punktu).
85 Tādējādi, visbeidzot, tas, vai šajā gadījumā Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka Dānijas valsts iestādes pasākumus, kas tika veikti attiecībā uz Multione S630, ir pamatojušas ar to, ka pastāv tās lietotāju drošības apdraudējums, kas ir saistīts ar piemērotas aizsargkonstrukcijas pret priekšmetu vai materiālu krišanu neesamību, ir jānosaka, atsaucoties uz vidusmēra patērētāju, kurš ir pietiekami rūpīgs.
86 Šajā ziņā Dānijas iestādes būtībā uzskatīja, ka, pat gadījumā, kad Multione S630 tika iegādāta kopā ar aprīkojumu, kas to neparedzēja tādai parastai lietošanai, kura tās lietotājus pakļautu priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumam, šāds apdraudējums tomēr pastāvēja trīs iemeslu dēļ. Vispirms esot pamatoti paredzams, ka ieinteresētās personas vēlāk iegādājās aprīkojumu, kas tās pakļauj šādam riskam, lietotu preču tirgū, par starpnieku neizmantojot prasītāju. Turklāt esot pamatoti paredzams, ka kādam no prasītāja klientiem ir vairāki šīs mašīnas eksemplāri un viņš ir paredzējis tos izmantot gan veidā, kas nerada risku, gan veidā, kas rada risku, un viņš tos var izmantot abiem veidiem, ko prasītāja nevar novērst. Visbeidzot pat gadījumā, kad minētās mašīnas parasta lietošana pati par sevi nerada apdraudējumu, atsevišķos gadījumos vide, kādā tās tiek izmantotas, piemēram, veicot lauksaimniecības darbus vai apstrādājot zemi, tomēr lietotāju pakļauj pamatoti paredzamam priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumam.
87 Komisija būtībā uzskata, ka šis novērtējums kopumā ir pamatots.
88 Jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd pirmo vērtējumu. Tā būtībā tikai norāda, ka tas “nešķiet pārliecinošs” divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Multione S630 pievienotās instrukcijas noteica, ka tās īpašniekam ir jāinstalē piemērota aizsargkonstrukcija, ja viņš atsevišķi iegādājas aprīkojumu, kas rada priekšmetu vai materiālu krišanas apdraudējumu, un šajā nolūkā viņam ir jāvēršas pie tirgotāja vai apstiprinātā darbnīcā. Otrkārt, tāpat kā jebkurš ražojums, kam ir raksturīgs zināms tehnoloģijas koeficients, arī šī mašīna radot zināmu apdraudējumu, ja tā netiek izmantota, ievērojot ar to saistītajās instrukcijās, kas lietotājam esot jāievēro, aprakstītos nosacījumus. Tomēr, lai gan šķiet, ka šo argumentu pamatā ir pirmais apgalvojums, saskaņā ar kuru Dānijas valsts iestāžu konstatētais apdraudējums patiešām eksistē, tos nevar atbalstīt, kā to norāda Komisija, ņemot vērā hierarhiju, kas Direktīvā 2006/42 noteikta mašīnu ražotāju preventīvo pasākumu un informēšanas pienākumiem (skat. iepriekš 84. punktu).
89 Prasītāja turklāt neapstrīd otro Dānijas iestāžu veikto un Komisijas apstiprināto vērtējumu, pret kuru tā vienīgi izvirza tos pašus argumentus.
90 Tā kā šie argumenti neatklāj nekādas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, argumenti saistībā ar trešo vērtējumu, ar kuru tiek pamatoti Dānijas valsts iestāžu veiktie un Komisijas vēlāk par pamatotiem atzītie pasākumi, nav jāizvērtē. Pat, ja tiktu uzskatīts, ka šie argumenti ir pamatoti, tomēr apstrīdēto lēmumu pamato tikko izklāstītie iemesli. Tādējādi nav jānorīko prasītājas šajā ziņā pieprasītā ekspertīze.
91 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida pilnībā.
Par otro pamatu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu
92 Prasītāja būtībā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, ciktāl tajā ir secināts, ka Dānijas valsts iestāžu veiktie pasākumi ir pamatoti, lai gan minēto pasākumu mērķis bija tikai tie Multione S630 eksemplāri, kas tika laisti Dānijas tirgū, izslēdzot tūkstošiem analogu daudzfunkcionālu mašīnu, kas tika laistas šajā tirgū.
93 Komisija, ko atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd šos argumentus.
94 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka salīdzināmas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un dažādas situācijas nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedumi, 1984. gada 13. decembris, Sermide, 106/83, Krājums, EU:C:1984:394, 28. punkts; 2006. gada 11. jūlijs, Franz Egenberger, C‑313/04, Krājums, EU:C:2006:454, 33. punkts, un 2009. gada 3. septembris, Cheminova u.c./Komisija, T‑326/07, Krājums, EU:T:2009:299, 214. punkts).
95 Šajā gadījumā vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošana, ko prasītāja pārmet Komisijai, būtībā attiecas uz faktu, ka Komisija par pamatotiem esot atzinusi pasākumus, kurus Dānijas valsts iestādes piemēroja pret Multione S630, pirms tam nepārliecinoties par to, ka šie pasākumi nav diskriminējoši, lai gan tie attiecās tikai uz šo mašīnu, nevis uz tūkstošiem analogu mašīnu, kas tika laistas Dānijas tirgū.
96 Komisija, kuru šajā jautājumā atbalsta Dānijas Karaliste, norādīja faktiskos iemeslus, kas tai lika uzskatīt, ka mašīnas, uz kurām attiecas izmeklēšana, ko Dānijas valsts iestādes veica pirms pasākumu, kas tika mērķēti uz Multione S630, veikšanas, atradās atšķirīgās situācijās un katrā no tām minētajām iestādēm bija jāpiemēro atšķirīga attieksme. Prasītāja šos faktiskos apstākļus replikā neapstrīd, vienlaicīgi norādot, ka tie neliekot apšaubīt tās argumentācijas pamatotību. No tā izriet, ka nav pierādīts, ka Komisija, veicot šo izmeklēšanu, nebūtu ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
97 Turpretī, kā norāda prasītāja, ne Komisija savā atbildes rakstā un atbildes rakstā uz repliku, ne Dānijas Karaliste savā iestāšanās rakstā neapstrīd faktu, ka Dānijas tirgū ilgstoši tika laistas tūkstošiem Multione S630 līdzīgu mašīnu, kuras ražoja citi ražotāji, nevis tie, uz kuriem attiecās Dānijas valsts iestāžu veiktā izmeklēšana. Arī šo faktu var uzskatīt par pierādītu, un, ja tas tiktu apstrīdēts, nebūtu nepieciešams veikt prasītājas pieprasīto ekspertīzi, jo Komisija ir tikai norādījusi, ka tam nav nozīmes, jo Komisijai nebija pienākuma veikt pārbaudi, kuras neveikšanu tai pārmet prasītāja. Tādējādi ir jānosaka vērtējuma, kas Komisijai šajā gadījumā bija jāveic, apmērs.
98 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja kāda joma Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ievērojot šī saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis primāro tiesību noteikumus (spriedumi, 1993. gada 12. oktobris, Vanacker un Lesage, C‑37/92, Krājums, EU:C:1993:836, 9. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, Komisija/Vācija, C‑100/13, Krājums, EU:C:2014:2293, 62. punkts). Šī judikatūra it īpaši ir piemērojama gadījumā, ja aplūkotais pasākums ir uzskatāms nevis par tiesību vai administratīvu aktu, bet gan par individuālu pasākumu (šajā ziņā skat. spriedumu AGM-COS.MET, minēts 25. punktā, EU:C:2007:213, 49.–51. punkts), kā tas ir šajā gadījumā.
99 Otrkārt, ar Direktīvu 2006/42 Savienības līmenī pilnā mērā tika visaptveroši harmonizēti ne tikai tie noteikumi, kas attiecās uz mašīnām piemērojamām drošības pamatprasībām un apstiprinājumu tam, ka šīs mašīnas atbilst minētajām prasībām, bet arī uz rīcību, kādu dalībvalstis var piemērot saistībā ar mašīnām, kas tiek uzskatītas par atbilstošām šīm (spriedums AGM-COS.MET, minēts 25. punktā, EU:C:2007:213, 53. punkts). Attiecīgi tas, vai Komisija nav izpildījusi savus pienākumus, nepārbaudot, vai šajā gadījumā Dānijas valsts iestāžu pasākumi tika veikti, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, kā to būtībā norāda prasītāja, vai arī Komisijai šāda pārbaude nebija jāveic pēc savas ierosmes, kā to norāda pēdējā minētā, ir jāizvērtē, ņemot vērā Direktīvas 2006/42 noteikumus.
100 Treškārt, Direktīvas 2006/42 11. panta priekšmets nav uzticēt Komisijai rūpes visos aspektos pārbaudīt valsts iestāžu veiktos pasākumus, ja tās konstatēja, ka mašīnas var apdraudēt personu veselību vai drošību. Šāda pārbaude ir jāveic valsts iestādēm, kā tas izriet no minētās direktīvas preambulas 25. apsvēruma un 20. panta.
101 Ceturtkārt, lai gan Direktīvas 2006/42 11. panta 3. punktā ir tikai paredzēts, ka Komisija pārbauda, vai dalībvalstu pasākumi ir “pamatoti”, minētā panta vispārējā sistēma nosaka, ka šis pienākums ir jāaplūko, ņemot vērā pienākumus, kas minētā panta 1. un 2. punktā sākotnēji ir noteikti valsts iestādēm. Šādā saistībā pārbaude, kas jāveic Komisijai, pirmkārt, attiecas to, vai, ņemot vērā iemeslus, kurus dalībvalsts norādījusi attiecībā uz pasākumu, to paziņojot Komisijai, kas it īpaši var attiekties uz minētajā direktīvā norādīto “būtisko prasību neievērošanu” (2. punkts), no juridiskā un faktiskā skatpunkta raugoties, ir pamatoti uzskatīt, ka mašīna “apdraud cilvēku veselību un drošību” (1. punkts).
102 Turklāt no LESD 114. panta 10. punkta, ar kuru Savienības likumdevējam tiek atļauts paredzēt tādas drošības klauzulas kā Direktīvas 2006/42 11. pantā noteiktā, izriet, ka minētās klauzulas var ļaut dalībvalstīm “viena vai vairāku 36. pantā minētu un ar ekonomiku nesaistītu iemeslu dēļ” veikt provizoriskus pasākumus, attiecībā uz kuriem kontroli īsteno Savienība (skat. iepriekš 45. un 79. punktu).
103 Lai gan tajā tādējādi ir atsauce uz LESD 36. panta pirmajā teikumā minētajiem “iemesliem”, LESD 114. panta 10. punktā tomēr nav norādes uz šī panta otro teikumu, kurā ir noteikts, ka aizliegumus vai ierobežojumus, ko var pamatot ar šādiem iemesliem, “nedrīkst piemērot dalībvalstu tirdzniecībā kā patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzekļus”. Tādējādi tas atšķiras no šī paša panta 4.–6. punkta, kas attiecas uz noteikumiem, kurus dalībvalsts var noteikt vai atstāt spēkā pēc tam, kad ir veikts saskaņošanas pasākums saskaņā ar 1. punktu. Tikai šie pēdējie punkti piešķir Komisijai pārbaudes tiesības neatkarīgi no tā, vai attiecīgās dalībvalsts veiktie pasākumi katrā atsevišķā gadījumā ir pamatoti ar “[LESD] 36. pantā norādītajām būtiskajām prasībām” vai ar “iemesliem”, kas ir saistīti ar “vides vai darba vides aizsardzību”, ja turklāt minētie pasākumi nav uzskatāmi par “patvaļīgas diskriminācijas līdzekli vai slēptu ierobežojumu tirdzniecībai starp dalībvalstīm” (skat. spriedumu, 2003. gada 20. marts, Dānija/Komisija, C‑3/00, Krājums, EU:C:2003:167, 57., 118. un 123.–126. punkts, un 2010. gada 9. decembris, Polija/Komisija, T‑69/08, Krājums, EU:T:2010:504, 59. punkts (attiecībā uz EKL 95. pantu); skat. spriedumus Francija/Komisija, minēts 25. punktā, EU:C:1994:196, 27. punkts, un 2003. gada 21. janvāris, Vācija/Komisija, C‑512/99, Krājums, EU:C:2003:40, 38.–41., 44., 86. un 89. punkts (attiecībā uz EKL 100.A pantu)).
104 Šādos apstākļos, kā norāda Komisija, jāuzskata, ka Direktīvas 2006/42 11. pants tai, veicot īpašo pārbaudi attiecībā uz to, vai pasākumi, kurus tai paziņo dalībvalstis, ir vai nav pamatoti, neliek noteikt, vai tie turklāt atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam.
105 Ja šāds pasākums ir pamatots minētās tiesību normas izpratnē, kā tas šajā gadījumā izriet no prasītājas pirmā izvirzītā pamata pārbaudes, lēmumu, ar kuru Komisija atzīst tā pamatotību, tādējādi nevar apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka attiecīgajā valsts tirgū ir mašīnas, kas ir salīdzināmas ar tām, uz kurām attiecas šis pasākums, bet kurām netiek piemēroti līdzīgi pasākumi, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 11. septembris, Pfizer Animal Health/Padome, T‑13/99, Krājums, EU:T:2002:209, 479. punkts).
106 Iesākumam Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ciktāl direktīvas pieņemšanas brīdī kompetentās valsts iestādes nav veikušas vielas izvērtēšanu atbilstoši šajā direktīvā norādītajiem kritērijiem un ciktāl katrai vielai ir savas raksturīgās īpašības, viela, kas vēl nav izvērtēta, piemērojot šos kritērijus, atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam neatrodas tādā pašā situācijā kā viela, kurai šāda izvērtēšana ir tikusi piemērota (spriedums, 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c., C‑154/04 un C‑155/04, Krājums, EU:C:2005:449, 116. un 117. punkts). Lai gan konteksts, kādā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, atšķiras no konteksta, kas raksturo lietu, kuras ietvaros šis spriedums tika pasludināts, šī sprieduma gaismā var uzskatīt, ka, tā kā Multione S630 tika izvērtēta un Dānijas iestādes attiecībā uz to veica pasākumus, pamatojoties uz Direktīvas 2006/42 11. panta 1. punktu, tā pārbaudes, kas Komisijai bija jāveic, piemērojot šī panta 3. punktu, nolūkos atradās situācijā, kas atšķiras no tās, kādā atradās analogas Dānijas tirgū esošas daudzfunkcionālās mašīnas.
107 Visbeidzot, piektkārt, no tā tomēr neizriet, ka gadījumā, ja vienas un tās pašas dalībvalsts teritorijā tiek tirgotas vairākas mašīnas, kurām ir analogs tehniskais raksturojums un kuras rada vienu un to pašu apdraudējumu personu veselībai vai drošībai, kompetentās valsts iestādes var patvaļīgi izlemt, ka laišanas tirgū aizlieguma, izņemšanas no tirgus vai brīvas aprites ierobežošanas pasākumi tiks piemēroti tikai daļai no šīm mašīnām.
108 Turpretī, kā to būtībā norāda gan prasītāja, gan pati Komisija, katrs Savienības akts ir jāinterpretē saskaņā ar visām primārajām tiesībām, tostarp saskaņā ar vienlīdzīgās attieksmes principu (spriedumi, 2009. gada 19. novembris, Sturgeon u.c., C‑402/07 un C‑432/07, Krājums, EU:C:2009:716, 48. punkts, un 2010. gada 16. septembris, Chatzi, C‑149/10, Krājums, EU:C:2010:534, 43. punkts). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai veiktu Savienības tiesību noteikumu interpretāciju, vērā ir jāņem ne tikai to redakcija, bet arī vispārējā sistēma, konteksts un mērķis regulējumam, kura daļu tā veido (skat. spriedumu, 2006. gada 23. novembris, Lidl Italia, C‑315/05, Krājums, EU:C:2006:736, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Visbeidzot jāatgādina, ka dalībvalstīm, kurām šajā lietā ir jāīsteno aplūkotā direktīva, ne tikai ir tiesības izmantot tās 11. pantā paredzēto drošības klauzulu, bet arī pienākums to darīt gadījumā, ja tās konstatē, ka mašīnas var apdraudēt personu drošību vai veselību (spriedums AGM-COS.MET, minēts 25. punktā, EU:C:2007:213, 62. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu Klein/Komisija, minēts 46. punktā, EU:C:2015:252, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
109 Tas, ka dalībvalsts varētu izmantot minētās direktīvas 11. punktā paredzēto drošības klauzulu attiecībā uz mašīnu, kas var apdraudēt personu veselību vai drošību, tomēr vienlīdzīgi neizturoties pret salīdzināmām mašīnām, ja tam nav objektīva pamatojuma, būtu pretrunā ne tikai vienlīdzīgas attieksmes principam, bet arī Direktīvas 2006/42 mērķim saskaņot nosacījumus, ar kādiem mašīnas tiek laistas iekšējā tirgū un tajā ir brīvā apritē, vienlaicīgi aizsargājot personu veselību un drošību pret apdraudējumu, ko rada to izmantošana (skat. iepriekš 25. un 78. punktu), kā arī mērķa, kas ir noteikts, lai nodrošinātu to, ka valsts iestādes pareizi un vienoti piemēro šo direktīvu, vispārējai sistēmai (skat. iepriekš 26.–28. un 79. punktu), ko pārbauda Komisija (skat. iepriekš 46. un 80. punktu).
110 Turklāt likumdevējs Direktīvas 2006/42 9. panta “Konkrēti pasākumi attiecībā uz iespējami bīstamām mašīnām” 1. punkta otrajā daļā ieviesa īpašo procedūru, kas Komisijai, pieņemot lēmumu, ļauj veikt pasākumus, kuros ir noteikts, ka dalībvalstis aizliedz vai ierobežo tādu mašīnu laišanu tirgū, kuras to tehniskā raksturojuma dēļ rada tādu pašu apdraudējumu kā mašīnas, kurām ir piemērots par pamatotu atzīts valsts pasākums, nolūkā nodrošināt Direktīvas 2006/42 vienotu piemērošanu un šajā ziņā nodrošināt vienādu personu veselības un drošības aizsardzību attiecībā uz Savienībā tirgotām mašīnām (skat. iepriekš 33. punktu). Šis pants Komisijai ļauj pieprasīt, lai ne tikai dalībvalsts, kas ir veikusi šo pasākumu, bet arī visas citas dalībvalstis piemēro vienlīdzīgu attieksmi, ciktāl tas ir nepieciešams, ievērojot samērīguma principu, visām mašīnām, kas tiek ekspluatētas iekšējā tirgū un kas to tehniskā raksturojuma dēļ rada tādu pašu apdraudējumu kā mašīna, kurai tika paredzēts minētais pasākums.
111 Kā to būtībā norāda gan Komisija, gan prasītāja, pati šī īpašā procedūra neietekmē iespēju attiecīgās mašīnas ražotājam lūgt dalībvalsti, kas ir ierobežojusi tās brīvu apriti, veikt analogus pasākumus attiecībā uz salīdzināmām mašīnām, kas atrodas tās tirgū, no vienas puses, un Komisijas brīvību izmantot LESD 258. pantā paredzēto procedūru, no otras puses.
112 Šādā ziņā prasītājai ir iespēja pamatoti norādīt, kā tā to ir darījusi savos apsvērumos un kā to apstiprina Komisija, ka Dānijas iestādes ir īstenojušas Direktīvas 2006/42 11. pantā paredzēto drošības klauzulu attiecībā uz diviem Itālijā un Somijā reģistrētiem daudzfunkcionālu mašīnu ražotājiem, kas ir ienācēji Dānijas tirgū, tomēr nerīkojoties tāpat attiecībā uz citiem ražotājiem, kuri šajā tirgū atrodas ilgu laiku.
113 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, īpaši to, ka apstrīdētais lēmums ir juridiski un faktiski pietiekami pamatots Direktīvas 2006/42 11. panta izpratnē, otrais pamats ir jānoraida.
114 Attiecīgi ir jānoraida prasītājas celtā prasība atcelt apstrīdēto lēmumu un nav nepieciešams lemt par tās prasību vajadzības gadījumā noteikt ekspertīzi.
Par iebildumu saistībā ar zaudējumiem, kurus radījis apstrīdētais lēmums
115 Prasītāja norāda, ka tai ar apstrīdēto lēmumu esot radīti dažādi materiālie zaudējumi, kā arī nodarīts kaitējums tās reputācijai. Tomēr, lasot prasības pieteikumu, jākonstatē, ka prasītājas formulētais iebildums ir izvirzīts tikai kā pamatojums paziņojumam, ar kuru ieinteresētā persona būtībā saglabā iespēju celt Vispārējā tiesā jaunu pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
116 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība iestājas tad, ja tiek izpildīti visi nosacījumi, kas attiecas, pirmkārt, uz rīcības, kuras veikšanā prasītāja apsūdz atbildētāju iestādi, prettiesiskumu, otrkārt, reālu un droši zināmu kaitējumu un, treškārt, tiešas cēloņsakarības starp attiecīgo rīcību un apgalvoto kaitējumu esamību. No tā izriet, ka gadījumā, ka nav izpildīts kāds no šiem trīs kumulatīvajiem nosacījumiem, prasība par zaudējumu atlīdzību šajā saistībā ir jānoraida un nav nepieciešams izvērtēt, vai ir izpildīti pārējie nosacījumi (skat. spriedumu, 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, Krājums, EU:T:2006:121, 76. un 77. punkts un tajos minētā judikatūra).
117 Šajā gadījumā, nepastāvot nepieciešamībai lemt par šī iebilduma pieņemamību saistībā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 76. pantu, pietiek, ja tiek konstatēts, kā tas izriet no visa iepriekš minētā, ka prasītāja nav pierādījusi, ka būtu izpildīts nosacījums saistībā ar apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
118 No tā izriet, ka šī prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
119 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
120 Turklāt Reglamenta 138. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
121 Tā kā šajā gadījumā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus gan šajā tiesvedībā, gan saistībā ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu (skat. iepriekš 6. punktu) saskaņā ar tās prasījumiem. Turklāt Dānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) CSF Srl sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un pagaidu noregulējuma tiesvedībā;
3) Dānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Papasavvas | Forwood | Bieliūnas |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. jūlijā.
[Paraksti]