CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)
2010. gada 30. novembrī
Lieta F‑97/09
Christine Taillard
pret
Eiropas Parlamentu
Civildienests – Ierēdņi – Secīgi slimības atvaļinājumi – Strīdu izšķiršana – Labvēlīgi secinājumi par darba spējām – Atteikums pieņemt jaunu, pienācīgi izdotu medicīnisko izziņu – Medicīniskās apskates neesamība – Slimības atvaļinājuma ieskaitīšana ikgadējā atvaļinājuma laikā – Nepieļaujamība – Prasība atcelt tiesību aktu un prasība atlīdzināt zaudējumus
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar ko C. Taillard tostarp lūdz atcelt Parlamenta 2009. gada 15. janvāra lēmumu nepieņemt medicīnisko izziņu, kurā ir apliecināta viņas darba nespēja par četrām dienām, ar kuru četras prombūtnes dienas tikušas ieskaitītas ikgadējā atvaļinājuma laikā, kā arī prasība par apgalvoto zaudējumu atlīdzību
Nolēmums Atcelt Parlamenta 2009. gada 15. janvāra lēmumu, ar kuru Parlaments ir atteicies pieņemt 2009. gada 5. janvārī izdotu medicīnisko izziņu un ar kuru prasītājas prombūtne no 2009. gada 6. līdz 9. janvārim tikusi ieskaitīta viņas ikgadējā atvaļinājuma laikā. Pārējā daļā prasību noraidīt. Parlaments atlīdzina savus un prasītājas tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms
(Civildienesta noteikumu 25. pants)
2. Ierēdņi – Slimības atvaļinājums – Slimības apstiprinājums – Medicīniskās izziņas iesniegšana – Prezumpcija par prombūtnes likumību
(Civildienesta noteikumu 59. pants)
3. Ierēdņi – Slimības atvaļinājums – Slimības apstiprinājums – Medicīniskās izziņas iesniegšana – Noraidījums medicīniskās apskates neesamības dēļ – Nepieļaujamība
(Civildienesta noteikumu 59. panta 1. un 3. punkts)
4. Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Ieviešana
(Civildienesta noteikumu 24. pants)
1. Civildienesta noteikumu 25. pantā noteiktā pienākuma pamatot nelabvēlīgu lēmumu mērķis ir ļaut Savienības tiesai veikt lēmuma tiesiskuma pārbaudi un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir pamatots vai arī tajā ir trūkumi, kuri ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu. Šis pienākums ir izpildīts, ja tiesību akts, par kuru ir celta prasība, ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmā kontekstā, kas ļauj viņam saprast pret viņu vērstā pasākuma piemērošanas jomu. Lemjot, vai lēmums atbilst Civildienesta noteikumos paredzētajai prasībai par pamatojumu, ir jāņem vērā ne vien dokumenti, ar kuriem ticis paziņots lēmums, bet arī apstākļi, kādos tas ir ticis pieņemts un paziņots ieinteresētajai personai. Šajā ziņā tostarp ir jāpārbauda, vai ieinteresētās personas rīcībā jau ir bijusi informācija, ar kuru iestāde pamatojusi savu lēmumu.
(skat. 33. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 16. decembris, T‑80/92 Turner/Komisija, Recueil, II‑1465. lpp., 62. punkts; 1997. gada 27. novembris, T‑20/96 Pascall/Komisija, Recueil FP, I‑A‑361. un II‑977. lpp., 44. punkts; 1998. gada 8. jūlijs, T‑130/96 Aquilino/Padome, Recueil FP, I‑A‑351. un II‑1017. lpp., 45. punkts.
Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. novembris, F‑80/08 Wenig/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑479. un II‑A‑1‑2609. lpp., 41. punkts.
2. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 59. pantu, ja ierēdnis nespēj veikt savus pienākumus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, viņam iespējami drīz jāpaziņo iestādei par savu darbnespēju, norādot savu pašreizējo atrašanās vietu, un, ja viņš neierodas darbā ilgāk nekā trīs dienas, jāuzrāda medicīniskā izziņa, ar ko tiek attaisnota viņa prombūtne. Administrācija nevar neatzīt šādas izziņas derīgumu un izdarīt secinājumu par attiecīgā ierēdņa prombūtnes pretlikumību, izņemot gadījumu, kad tā iepriekš šo ierēdni ir nosūtījusi uz medicīnisko apskati, kurā veiktie secinājumi rada tiesiskas sekas, tikai sākot no šīs apskates datuma.
Lai arī Civildienesta noteikumu 59. pantā nav paredzētas tiesības administrācijai atteikties ņemt vērā medicīnisko izziņu – pat tad, ja tajā nav minēti ierēdņa darbnespējas medicīniskie iemesli, – ar šo pantu administrācijai ir dota iespēja likt tās izvēlētam ārstam izmeklēt attiecīgo ierēdni.
(skat. 50. un 51. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1992. gada 19. jūnijs, C‑18/91 P V./Parlaments, Recueil, I‑3997. lpp., 33. un 34. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1995. gada 26. janvāris, T‑527/93 O/Komisija, Recueil FP, I‑A‑9. un II‑29. lpp., 36. punkts; 1996. gada 20. novembris, T‑135/95 Z/Komisija, Recueil FP, I‑A‑519. un II‑1413. lpp., 32. punkts; 1997. gada 11. jūlijs, T‑29/96 Schoch/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑219. un II‑635. lpp., 38. punkts.
3. No Civildienesta noteikumu 59. panta 3. punkta izriet, ka ierēdņa prombūtni slimības dēļ var ieskaitīt ikgadējā atvaļinājuma laikā tikai tad, ja iestāde atbilstoši iepriekš minētā panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ir pienācīgi konstatējusi attiecīgās prombūtnes nepamatoto raksturu.
Līdz ar to ir pretlikumīgs lēmums noraidīt medicīnisko izziņu, ar ko tiek attaisnota ierēdņa prombūtne, ja šis ierēdnis par minētajā izziņā norādīto laikposmu nav ticis nosūtīts uz medicīnisko apskati, un tas tā ir neatkarīgi no fakta, ka šim ierēdnim ir bijusi noteikta medicīnisko strīdu izšķiršanas procedūra par laikposmu tieši pirms [medicīniskās izziņas].
Pat ja medicīniskajā izziņā nav minēta ne jauna patoloģija, ne tās patoloģijas pasliktināšanās, kuras dēļ ieinteresētajai personai tikusi noteikta medicīnisko strīdu izšķiršanas procedūra, kurā tā tikusi atzīta par darbspējīgu, nevar izslēgt, ka ieinteresētās personas veselības stāvoklis varētu būt mainījies attiecībā pret to stāvokli, kāds tika konstatēts strīdu izšķiršanas procedūrā, un ka ieinteresētā persona īsu, noteiktu laiku varētu būt bijusi darbnespējīga, neraugoties uz faktu, ka šo darbnespēju izraisījusi tā pati patoloģija, kas tika izmeklēta strīdu izšķiršanas procedūrā, vai tāda tās veselības pasliktināšanās, ko var novērtēt tikai ārsts.
(skat. 48., 53. un 57. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑106/05 T/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑419. un II‑A‑1‑2315. lpp., 116. punkts.
4. Principā ieinteresētajam ierēdnim atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam ir jāiesniedz palīdzības lūgums iestādē, kurā viņš strādā. Ja nepastāv izņēmuma apstākļi, iestādei nav pienākuma pēc savas iniciatīvas sniegt palīdzību. Vienīgi šādi apstākļi var radīt iestādei pienākumu sniegt konkrētu palīdzību bez iepriekšēja attiecīgā ierēdņa lūguma, bet pēc savas ierosmes.
(skat. 65. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1986. gada 12. jūnijs, 229/84 Sommerlatte/Komisija, Recueil, 1805. lpp., 20. punkts.
Civildienesta tiesa: 2006. gada 31. maijs, F‑91/05 Frankin u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑25. un II‑A‑1‑83. lpp., 23. un 24. punkts; 2010. gada 13. janvāris, F‑124/05 un F‑96/06 A un G/Komisija, 217. punkts.