Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2013. gada 7. marta rīkojumu lietā T-64/12 Henkel AG & Co. KGaA, Henkel France/Eiropas Komisija 2013. gada 24. maijā iesniedza Henkel AG & Co. KGaA, Henkel France

(lieta C-284/13 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Henkel AG & Co. KGaA, Henkel France (pārstāvji – F. Brunet, E. Paroche, avocats, E. Bitton, advocate)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Dānijas Karaliste

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

atcelt rīkojumu tiktāl, ciktāl Henkel prasījums prasībā par apstrīdētā lēmuma atcelšanu Vispārējā tiesā ir atzīts par nepieņemamu;

atzīt, ka Henkel prasībai Vispārējā tiesā ir priekšmets un ka tā ir pieņemama, un nosūtīt lietu Vispārējai tiesai attiecīgo faktu atkārtotai izvērtēšanai;

atcelt rīkojumu tiktāl, ciktāl ar to Henkel uzdots segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus (rīkojuma rezolutīvās daļas 3. punkts), un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā apelācijas sūdzībā ir trīs pamati, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu, ka tām nav intereses pārsūdzēt apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesā. Vispārējā tiesa nepamatoti nosprieda, ka apstrīdētais lēmums ir zaudējis priekšmetu ADLC lēmuma, kurā ADLC uzskatīja, ka dokumentu nosūtīšana nav nepieciešama, lai nodrošinātu apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību, un ka dokumentiem nav nozīmes lietas izvērtēšanā ADLC.

Tieši pretēji, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tām ir juridiska interese celt prasību Vispārējā tiesā, jo tām ir nepieciešams pamatoties uz dokumentiem tiesvedībā Francijā, lai pierādītu, ka i) fakti, saistībā ar kuriem noteikts sods Lietā COMP/39.579, ir tie paši vai vismaz cieši saistīti ar faktiem, kuri tiek izskatīti tiesvedībā Francijā un kuriem ir nozīme saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju statusu sakarā ar iecietību Francijā, un ii) Henkel uzstāšana uz to, lai tai būtu ļauts izmantot dokumentus tiesvedībā Francijā, būtu jāuzskata nevis par iecietības pieteikuma iesniedzēja sadarbības neesamību, kas pamato naudas soda samazinājumu par 25 % 30 % procentu vietā, kā ir nospriedusi ADLC, bet gan par leģitīmu tiesību un interešu izmantošanu, proti, tiesību uz aizstāvību aizsardzību.

Šī apelācijas sūdzība sastāv no trīs pamatiem:

pirmkārt, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, jo tā kļūdaini konstatēja, ka pēc ADLC lēmuma nav citas procesuālas stadijas, kurā dokumenti varētu tikt izvērtēti, ja apstrīdētais lēmums būtu atcelts un dokumenti nosūtīti ADLC;

otrkārt, rīkojumā nav norādīts pamatojums, jo Vispārējā tiesa, neizvērtējot Henkel norādītos argumentus, ir uzskatījusi, ka Henkel nav intereses celt prasību;

treškārt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizvērtējot, vai Henkel ir saglabājusi interesi celt prasību Vispārējā tiesā, lai izvairītos no prettiesiskas darbības atkārtošanas.

Katra šī iemesla dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas ar cieņu lūdz Tiesu atcelt rīkojumu.