Lieta T‑401/11 P‑RENV‑RX

(spriedums publicēts izvilkumu veidā)

Missir Mamachi di Lusignano u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Ierēdņa un viņa laulātās slepkavība – Pieteikuma, sūdzības un prasības par zaudējumu atlīdzību savstarpējas atbilstības prasība – Pienākums nodrošināt Savienības personāla drošību – Cēloņsakarība – Materiālais kaitējums – Solidāra atbildība – Civildienesta noteikumos paredzēto pabalstu ņemšana vērā – Morālais kaitējums – Iestādes atbildība par mirušam ierēdnim nodarīto morālo kaitējumu – Iestādes atbildība par mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem nodarīto morālo kaitējumu

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (apelācijas palāta) 2017. gada 7. decembra spriedums

1.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Apstākļi – Cēloņsakarība – Kaitējuma cēloņu daudzveidība – Adekvātas cēloņsakarības un nosacījumu līdzvērtības teoriju piemērošana

(LESD 340. panta otrā daļa)

2.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Apstākļi – Cēloņsakarība – Trešās personas izdarīta ierēdņa slepkavība pēc tam, kad tā iestāde nebija izpildījusi savu aizsardzības pienākumu – Cēloņsakarības pārtraukšana trešās personas iejaukšanās dēļ – Trūkums – Iestādes kvalifikācija par līdzvainīgu kaitējuma nodarīšanā

(LESD 340. panta otrā daļa)

3.      Apelācija – Pamati – Pamats, kas ir vērsts pret ad abundantiam motīvu – Neiedarbīgs pamats – Noraidīšana

(LESD 256. panta 1. punkts; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

4.      Ierēdņi – Administrācijas pienākums sniegt palīdzību – Piemērojamība – Apjoms – Robežas

(Civildienesta noteikumu 24. pants)

5.      Ierēdņu celta prasība – Savienības tiesas kompetence – Iestādes solidāras atbildības par ierēdnim nodarīto kaitējumu konstatēšana – Iekļaušana

(LESD 270. pants un Civildienesta noteikumu 24. pants)

6.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Kaitējums – Atlīdzināmi zaudējumi – Vairāku personu vainas dēļ nodarīts kaitējums – Līdzvainīgo personu solidāra atbildība

(LESD 340. panta otrā daļa)

7.      Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Civildienesta tiesas izvēlētie kritēriji, lai noteiktu atlīdzības apmēru, kas jāpiešķir kā zaudējumu atlīdzība – Kontrole Vispārējā tiesā

8.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Apstākļi – Kaitējums – Morāls kaitējums, ko veido noslepkavotā ierēdņa fiziskās un psiholoģiskās ciešanas pirms viņa nāves – Neatgriezenisks kaitējums

(LESD 340. panta otrā daļa)

9.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Apstākļi – Kaitējums – Morāls kaitējums, kas nodarīts noslepkavotā ierēdņa tiesību pārņēmējiem tāpēc, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu sistēmu piešķirtie pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu tiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu – Novēršams kaitējums – Robežas

(LESD 340. panta otrā daļa)

10.    Ārpuslīgumiskā atbildība – Kaitējums – Atlīdzināmi zaudējumi – Tuvinieka nāves radīts morāls kaitējums – Iekļaušana – Novērtēšana ex aequo et bono

(LESD 340. panta otrā daļa)

1.      Principā viena kaitējuma cēloņu daudzveidības gadījumā var tikt piemērotas divas cēloņsakarību teorijas, proti, nosacījumu līdzvērtības teorija un adekvātas cēloņsakarības teorija. Savienības tiesībās parādās tendence par labu adekvātas cēloņsakarības teorijai. Savienību var saukt pie atbildības tikai par kaitējumu, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības, un prasītājam ir jāpierāda, ka bez pieļautā pārkāpuma kaitējums nebūtu radies un ka šis pārkāpums ir galvenais tai nodarītā kaitējuma cēlonis.

Turklāt, ja, pirmkārt, iestādei pārmestā rīcība iekļaujas plašākā procesā, kurā ir piedalījušās trešās personas, un, otrkārt, apgalvotā kaitējuma tūlītējais cēlonis ir kādas trešās personas iejaukšanās, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šī iejaukšanās ir bijusi padarīta par nenovēršamu tikai pārmestās rīcības dēļ vai, gluži pretēji, tā ir bijusi autonomas gribas izpausme. Autonomas gribas gadījumā tiesai ir jākonstatē cēloņsakarības pārtraukšana. Turklāt judikatūrā par LESD 340. panta otro punktu Savienības atbildība tiek attiecināta vienīgi uz zaudējumiem, kas tieši vai pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības, ar ko it īpaši tiek izslēgts, ka minētā atbildība aptver visus zaudējumus, kuri ir bijuši tikai attālas šīs rīcības sekas. Saskaņā ar šo loģiku, tikai ar faktu, ka prettiesiskā rīcība bija zaudējumu rašanās nepieciešams nosacījums tādā nozīmē, ka tie nebūtu radušies, ja nebūtu bijusi šāda rīcība, nepietiek, lai konstatētu cēloņsakarību.

Tomēr ar šiem principiem, kas izriet no judikatūras, netiek izslēgta absolūti nosacījumu līdzvērtības teorijas piemērošana un tie ļauj vienīgi konstatēt, ka tad, ja iestādes pieļautais pārkāpums ir attālināts no kaitējuma un tiesa konstatē cēloņsakarības pārtraukšanu, nosacījumu līdzvērtības teorija ir jānoraida. Tādējādi a contrario gadījumā, ja zaudējumi tieši vai pietiekami tieši izriet no iestādes pārkāpuma un ja šis pārkāpums tātad nav attālināts no kaitējuma tā, lai cēloņsakarība tiktu pārtraukta, Savienības tiesa var piemērot nosacījumu līdzvērtības teoriju.

(skat. 64. un 67.–70. punktu)

2.      Ja iestāde ir atbildīga par aizsardzības pienākuma neizpildi, kas ir sekmējusi tāda specifiska kaitējuma rašanos, kuru novērst ir bijis minētā pienākuma mērķis, ir jāuzskata, ka šī neizpilde, pat ja to nevar uzskatīt par vienīgo kaitējuma cēloni, pietiekami tieši var sekmēt tā rašanos. Tādējādi paredzamu vai neparedzamu trešās personas darbību Savienības tiesa var uzskatīt par tādu, kas nevar ne izraisīt cēloņsakarības pārtraukšanu, ne arī būt par apstākli, kas iestādi pilnībā atbrīvo no tās atbildības, jo abi cēloņi, proti, iestādes pienākuma neizpilde, izdarot pārkāpumu, un trešās personas darbība, ir sekmējuši viena un tā paša kaitējuma rašanos. Šādos apstākļos tāda pārkāpuma gadījumā, kas izpaužas kā aizsardzības pienākuma neizpilde, kura ir sekmējusi specifiska kaitējuma rašanos, ko novērst ir bijis minētā pienākuma mērķis, pat ja iestāde nevar tikt uzskatīta par galveno atbildīgo par kaitējumu, šī iestāde ir jāuzskata par līdzvainīgu kaitējuma nodarīšanā.

(skat. 72. un 84. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 92. punktu)

4.      Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas priekšnoteikums ir fakts, ka ierēdnim ir nodarīts kaitējums viņa amata vai pienākumu dēļ. Tādējādi šī tiesību norma nav piemērojama gadījumā, kad ierēdnim kaitējums nav nodarīts, viņam izpildot savus amata pienākumus.

(skat. 106. punktu)

5.      Savienības tiesai ir kompetence lemt par iestādes atbildību, ja tā viena pati vai kopā ar trešo personu ir izraisījusi kaitējumu ierēdnim. Civildienesta noteikumu 24. panta formulējums liecina, ka trešās personas atbildības raksturam nav nekādas ietekmes uz iestādes solidāro atbildību, kura ir līdzvainīga kaitējumā, kas ierēdnim nodarīts, viņam izpildot savus amata pienākumus. Šī tiesību norma liecina, ka trešās personas rīcības dēļ Savienības tiesa var tikt aicināta izskatīt lietu, kas attiecas uz jautājumu par iestādes solidāro atbildību, un trešās personas atbildības raksturam nav nekādas ietekmes uz Savienības tiesas kompetenci lemt par iestādes solidāro atbildību.

(skat. 113. punktu)

6.      No dalībvalstu tiesībām izriet kopīgs vispārējs princips, ka valsts tiesa atzīst to personu solidāru atbildību, kuras ir līdzvainīgas viena kaitējuma nodarīšanā, uzskatot par taisnīgu to, ka cietušajai personai nav, pirmkārt, jānosaka kaitējuma daļa, par kuru ir atbildīga katra persona, kas ir līdzvainīga, un, otrkārt, jāuzņemas risks, ka persona, pret kuru tā vēršas, ir atzīta par maksātnespējīgu. Solidāras atbildības princips ir piemērojams gan attiecībā uz materiālo kaitējumu, gan attiecībā uz morālo kaitējumu.

(skat. 118. un 195. punktu)

7.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 129. punktu)

8.      No dalībvalstu tiesību sistēmām neizriet kopīgs vispārējs princips, saskaņā ar kuru apstākļos, kad ierēdnis, kas pilda savus amata pienākumus trešajā valstī, ir ticis nogalināts tā rīcībā nodotā mājokli, valsts tiesa piespriestu morālā kaitējuma atlīdzinājumu, ko veido cietušā fiziskas un psiholoģiskas ciešanas līdz tās nāves brīdim.

(skat. 175. un 176. punktu)

9.      No dalībvalstu tiesībām izriet kopīgs vispārējs princips, ka apstākļos, kad ierēdnis, kas pilda savus amata pienākumus trešajā valsti, ir ticis nogalināts viņa rīcībā nodotā mājoklī, tādas sistēmas esamība, kurā tiek garantēta pabalstu automātiska izmaksāšana mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem, nav šķērslis tam, ka minētie tiesību pārņēmēji, ja viņi uzskata, ka nodarītie zaudējumi netiek segti vai netiek segti pilnībā saskaņā ar minēto sistēmu, saņem arī atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, izmantojot prasību valsts tiesā. Šajā ziņā no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet arī kopīgs vispārējs princips, ka nodarītais morālais kaitējums nedrīkst tikt atlīdzināts dubultā apmērā. Tādējādi Savienības tiesai ir jāpārbauda, kādā mērā sistēma, kurā tiek garantēta automātiska pabalstu samaksa, atlīdzina visu, daļēji atlīdzina vai nekādi neatlīdzina minēto kaitējumu, kas nodarīts tiesību pārņēmējiem.

(skat. 194. un 195. punktu)

10.    No dalībvalstu tiesībām izriet kopīgs vispārējs princips, ka tiesību pārņēmējiem, it īpaši mirušās personas bērniem un vecākiem, tiek atzīts atlīdzināms morāls kaitējums, ko veido morālās sāpes, kuras izraisījusi tuvinieka nāve. Attiecībā uz morālā kaitējuma apmēra noteikšanu Savienības tiesa nevar izmantot vienā vienīgā dalībvalstī izstrādātas tabulas. Šajā ziņā tai ir jānosaka ex æquo et bono apmērs, izklāstot kritērijus, kas ir ņemti vērā šajā nolūkā.

(skat. 198. un 200. punktu)