TIESAS SPRIEDUMS
1974. gada 4. decembrī (*)
Sabiedriskā kārtība
Lieta 41/74
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Anglijas High Court of Justice, Chancery Division, lai tiesvedībā starp
Yvonne van Duyn
un
Home Office
saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 48. pantu un 3. pantu Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvā Nr. 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu [uzturēšanos], kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV, 04.04.1964., 850. lpp.).
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Lekūrs [R. Lecourt], palātu priekšēdētāji K. O’Daleijs [C. Ó Dálaigh] un A. Dž. Makenzijs Stjuarts [A. J. Mackenzie Stuart], tiesneši A. M. Donners [A. M. Donner], R. Monako [R. Monaco], Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], P. Peskatore [P. Pescatore], H. Kučers [H. Kutscher] un M. Sērensens [M. Sørensen] (referents),
ģenerāladvokāts A. Meirā [H. Mayras],
sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar 1974. gada 1. marta Vice Chancellor lēmumu, kas Tiesai iesniegts 13. jūnijā, High Court of Justice (Anglijas Augstākā tiesa), Chancery Division saskaņā ar EEK līguma 177. pantu ir uzdevusi Tiesai trīs jautājumus par dažu Kopienu tiesību normu interpretāciju attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2 Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar prasību, ko pret Home Office ir cēlusi kāda Nīderlandes pilsone, kurai netika dota atļauja iebraukt Apvienotajā Karalistē, lai stātos darbā par sekretāri Scientoloģijas baznīcā.
3 Atļauja tika liegta saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības politiku attiecībā uz minēto organizāciju, kuras darbību tā uzskata par sociāli bīstamu.
Par pirmo jautājumu
4 Ar pirmo jautājumu Tiesai tiek lūgta atbilde attiecībā uz to, vai EEK līguma 48. pants ir tieši piemērojams, proti, vai tas piešķir indivīdiem tiesības, uz kurām tie var atsaukties dalībvalsts tiesā.
5 Līguma 48. panta 1. un 2. punkts noteic, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvību nodrošina no pārejas perioda beigām, un tas nozīmē, ka “likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem”.
6 Šīs normas uzliek dalībvalstīm skaidru pienākumu, attiecībā uz kuru ne Kopienas iestādēm, ne dalībvalstīm nav jāpieņem nekādi tiesību akti un kura izpildē dalībvalstīm nav dota nekāda rīcības brīvība.
7 Minētā panta 3. punktā, kurā ir noteiktas tiesības, ko nodrošina darba ņēmēju brīvas pārvietošanās princips, ir ietverta atruna par ierobežojumiem, kuri ir attaisnojami ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.
Uz šīs atrunas piemērošanu tomēr attiecas tiesas kontrole, un tas nozīmē, ka dalībvalsts iespēja izmantot šo atrunu neliedz ar 48. panta noteikumiem, kas paredz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principu, piešķirt indivīdiem tiesības, uz kurām šie indivīdi var atsaukties tiesā un kuras valsts tiesām ir jāaizsargā.
8 Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
Par otro jautājumu
9 Ar otro jautājumu Tiesai tiek lūgta atbilde attiecībā uz to, vai Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīva (64/221) par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu [uzturēšanos], kas ir attaisnojami ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem, ir tieši piemērojama, proti, vai tā piešķir indivīdiem tiesības, uz kurām tie var atsaukties dalībvalsts tiesā.
10 No nolēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka lietā svarīgs ir tikai 3. panta 1. punkts, kas paredz, ka “pasākumi, ko veic, ņemot vērā sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, ir balstīti tikai uz attiecīgā indivīda personīgo darbību”.
11 Apvienotā Karaliste norāda, ka Līguma 189. pantā ir nošķirta regulu, direktīvu un lēmumu atšķirīgā iedarbība un ka tāpēc ir jāuzskata, ka Padome, pieņemot direktīvu, nevis regulu, ir vēlējusies, lai šā akta iedarbība atšķirtos no regulas iedarbības, un tātad šis akts nav tieši piemērojams.
12 Lai gan saskaņā ar 189. panta noteikumiem regulas ir tieši piemērojamas un tāpēc tām ir tieša iedarbība, no šiem noteikumiem tomēr neizriet, ka citām šajā pantā minēto tiesību aktu kategorijām nekad nevarētu būt līdzvērtīga iedarbība.
Tas, ka attiecīgajām personām principā tiktu liegta iespēja atsaukties uz direktīvā noteiktajiem pienākumiem, būtu pretrunā ar juridiski saistošo spēku, ko direktīvām piešķir 189. pants.
Gadījumos, kad Kopienas iestādes ar direktīvu ir uzlikušas dalībvalstīm pienākumu veikt noteiktu rīcību, šāda tiesību akta lietderība mazinātos, ja personas nevarētu uz to atsaukties tiesā un ja valstu tiesas nevarētu to ņemt vērā kā Kopienu tiesību daļu.
Tas, ka 177. pants ļauj valstu tiesām iesniegt Tiesai jautājumus par visu iestāžu pieņemto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju, cita starpā nozīmē, ka uz šiem tiesību aktiem minētajās valstu tiesās var atsaukties privātpersonas.
Katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda, vai attiecīgās tiesību normas veids, sistēmiskā uzbūve un redakcija ir tāda, lai tai būtu tieša iedarbība dalībvalstu un privātpersonu attiecībās.
13 Direktīvas 64/221 3. panta 1. punkts, nosakot, ka pasākumi, ko veic, ņemot vērā sabiedrisko kārtību, ir balstīti tikai uz attiecīgā indivīda personīgo darbību, paredz ierobežot diskrecionāro varu, ko valstu tiesību akti parasti piešķir kompetentām iestādēm ārvalstnieku ieceļošanas un izraidīšanas jomā.
No vienas puses, šī norma paredz pienākumu, uz kuru neattiecas nekādas atrunas vai nosacījumi un saskaņā ar kuru ne Kopienas iestādēm, ne dalībvalstu iestādēm nav jāpieņem nekādi turpmāki akti.
No otras puses, tā kā dalībvalstīm, piemērojot izņēmumu no Līguma pamatprincipa par labu indivīdiem, ir pienākums neņemt vērā ar personas darbību nesaistītus faktorus, tiesiskās drošības nolūkos attiecīgajām personām ir jābūt iespējai atsaukties uz šo pienākumu pat tad, ja tas ir noteikts ar normatīvu aktu, kuram kopumā nav pilnībā tiešas iedarbības.
14 Ja minētā panta nozīme un piemērošanas joma rada jautājumus par interpretāciju, šos jautājumus var atrisināt tiesā, ņemot vērā arī Līguma 177. pantā noteikto procedūru.
15 Tāpēc uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvas 64/221 3. panta 1. punkts piešķir privātpersonām tiesības, uz ko tās var atsaukties dalībvalsts tiesā un kas valstu tiesām ir jāaizsargā.
Par trešo jautājumu
16 Ar trešo jautājumu Tiesai tiek lūgta atbilde attiecībā uz to, vai Līguma 48. pants un Direktīvas 64/221 3. pants ir jāinterpretē šādi:
“Kad dalībvalsts pilda savu pienākumu, t.i., ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem saistītus pasākumus veic, pamatojoties tikai uz attiecīgās personas darbību, dalībvalstij ir tiesības par personas darbībai piederīgiem faktoriem uzskatīt:
a) to, ka šī persona ir vai ir bijusi saistīta ar kādu grupu vai organizāciju, kuras darbību dalībvalsts uzskata par sabiedrības interesēm neatbilstošu, bet kura ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem tomēr nav aizliegta;
b) to, ka attiecīgā persona ir paredzējusi šajā dalībvalstī stāties darbā šādā grupā vai organizācijā, bet šīs dalībvalsts pilsoņiem, kas vēlas strādāt līdzvērtīgā darbā šādā grupā vai organizācijā, netiek likti nekādi šķēršļi”.
17 Šajā ziņā vispirms ir jāpārbauda, vai saistība ar šādu organizāciju vai grupu var nozīmēt personīgu darbību Direktīvas 64/221 3. panta nozīmē.
Ja agrāk pastāvējusi saistība parasti neattaisno aizliegumu attiecīgajam indivīdam izmantot personu pārvietošanās brīvību Kopienā, tad tomēr pašreizēja saistība, kas nozīmē dalību šīs grupas vai organizācijas darbībā un tās mērķu un nodomu atbalstīšanu, var tikt uzskatīta par attiecīgās personas gribas izpausmi un tātad tās personīgas darbības daļu iepriekšminētās tiesību normas nozīmē.
18 Uzdotais jautājums tādējādi izvirza problēmu attiecībā uz to, cik liela nozīme piešķirama faktam, ka attiecīgās organizācijas darbība, ko dalībvalsts uzskata par tādu, kas ir pretrunā ar sabiedrības interesēm, tomēr nav aizliegta ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem.
Šajā ziņā ir jāuzsver, ka sabiedriskās kārtības jēdziens Kopienā kā attaisnojums atkāpei no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības pamatprincipa ir jāinterpretē sašaurināti, lai tās piemērošanas jomu vienpusēji nenoteiktu katra dalībvalsts atsevišķi bez Kopienas iestāžu kontroles.
Tomēr īpašie apstākļi, kas varētu attaisnot atsaukšanos uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, dažādās valstīs un dažādos laika posmos var būt atšķirīgi, un tāpēc šajā ziņā valstu kompetentajām iestādēm ir jādod diskrecionārā vara, nepārkāpjot ar Līgumu noteiktos ierobežojumus.
19 No iepriekšminētā izriet, ka nevar prasīt, lai dalībvalsts, kuras kompetentās iestādes ir skaidri paudušas attieksmi pret atsevišķas organizācijas darbību, raksturojot to kā sociāli bīstamu, un veikušas administratīvus pasākumus šādas darbības apkarošanai, varētu atsaukties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem tikai tad, kad ir aizliegusi šo darbību ar tiesību aktu, ja šādu pasākumu dalībvalsts uzskata par apstākļiem neatbilstošu.
20 Šis jautājums izvirza arī problēmu, vai dalībvalsts sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ ir tiesīga savā teritorijā neļaut citas dalībvalsts pilsonim strādāt algotu darbu kādā grupā vai organizācijā, ja šī dalībvalsts neliek šādus šķēršļus saviem pilsoņiem.
21 Šajā ziņā Līgums, nosakot darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principu bez jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ, 48. panta 3. punktā tomēr pieļauj atrunu attiecībā uz tiesībām, kas izriet no šā principa, paredzot, ka tās var ierobežot sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumu dēļ.
Tiesības, uz kurām ir attiecināta šī atruna, pamatojoties uz minēto tiesību normu, cita starpā ietver arī tiesības pieņemt faktiskus darba piedāvājumus, tiesības šādā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā un tiesības uzturēties dalībvalstī, lai tajā strādātu.
Minētās atrunas rezultātā vienas dalībvalsts pilsonim cita dalībvalsts var liegt iebraukšanas atļauju, kā arī aizliegt uzturēties šajā teritorijā visos gadījumos, kuros ir piemērojama šī atruna.
22 No otras puses, starptautisko tiesību princips, kas attiecībās starp dalībvalstīm ir jāievēro EEK līgumā, aizliedz valstij liegt saviem pilsoņiem iebraukšanas un uzturēšanās tiesības savā teritorijā.
23 No tā izriet, ka dalībvalsts sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ vajadzības gadījumā var liegt citas dalībvalsts pilsonim izmantot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principu nolūkā veikt konkrētu algotu darbu pat tad, ja tā līdzīgus ierobežojumus saviem pilsoņiem neizvirza.
24 Tāpēc uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka EEK līguma 48. pants un Direktīvas 64/221 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādā veidā, ka dalībvalsts, uzliekot ierobežojumus sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, var kā attiecīgās personas personīgo darbību ņemt vērā faktu, ka šī persona ir saistīta ar grupu vai organizāciju, kuras darbību dalībvalsts uzskata par sabiedriski bīstamu, tomēr neaizliedz, pat ja šādi ierobežojumi netiek uzlikti šīs dalībvalsts pilsoņiem, kas vēlas veikt tādu pašu darbu, kādu šajās grupās vai organizācijās vēlas veikt citas dalībvalsts pilsonis.
Par tiesāšanās izdevumiem
25 Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotajai Karalistei un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesā, nav atlīdzināmi.
Šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata valsts tiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa,
atbildot uz jautājumiem, ko ar 1974. gada 1. marta rīkojumu tai iesniegusi High Court of Justice, nospriež:
1) EEK līguma 48. pantam ir tieša iedarbība dalībvalstu tiesību sistēmā, un tas piešķir privātpersonām tiesības, kuras dalībvalstu tiesām ir jāaizsargā;
2) 3. panta 1. punkts Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvā 64/221 par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu [uzturēšanos], kas ir attaisnojami ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem, piešķir privātpersonām tiesības, uz ko tās var atsaukties dalībvalsts tiesā un kas valstu tiesām ir jāaizsargā;
3) EEK līguma 48. pants un Direktīvas 64/221 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādā veidā, ka dalībvalsts, uzliekot ierobežojumus sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ, var kā attiecīgās personas personīgo darbību ņemt vērā faktu, ka šī persona ir saistīta ar grupu vai organizāciju, kuras darbību dalībvalsts uzskata par sabiedriski bīstamu, tomēr neaizliedz, pat ja šādi ierobežojumi netiek uzlikti šīs dalībvalsts pilsoņiem, kas vēlas veikt tādu pašu darbu, kādu šajās grupās vai organizācijās vēlas veikt citas dalībvalsts pilsonis.
Lecourt | Ó Dálaigh | Mackenzie Stuart |
Donner | Monaco | Mertens de Wilmars |
Pescatore | Kutscher | Sørensen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1974. gada 4. decembrī.