PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2007. gada 10. maijā

Lieta T‑255/04

Monique Negenman

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums – Slimības atvaļinājums – Iespējamais dzemdību datums – Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sākums

Priekšmets Prasība, pirmkārt, atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru atbilstoši Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 58. pantam nosaka grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sākuma un beigu datumu, un, otrkārt, prasība atlīdzināt zaudējumus

Nolēmums Atcelt Komisijas 2003. gada 23. oktobra lēmumu, ar kuru nosaka grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sākuma un beigu datumu. Pārējā daļā prasību noraidīt. Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

Ierēdņi – Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums – Ilgums – Atskaites datums

(Civildienesta noteikumu 58. un 59. pants)

Ar Civildienesta noteikumiem ir iedibināta skaidra un nepārprotama sistēma grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma aprēķināšanai, kuras mērķis saskaņā ar tiesiskās drošības principu ir iepriekš un droši noteikt došanās grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā brīdi, lai grūtniecei pirms došanās grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā ļautu saprast viņas situāciju no administratīvā aspekta. Šīs sistēmas ietvaros iecēlējinstitūcijai nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sākuma un beigu noteikšanas datumu. Tādējādi, lai gan datuma, kad ierēdnim jāatgriežas darbā, noteikšanai tai ir jāņem vērā faktiskais dzemdību datums, tai tomēr ir jāievēro tikai iespējamais dzemdību datums, kas minēts medicīniskajā izziņā, lai noteiktu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sākuma datumu, un tā nekādā gadījumā to nevar noteikt vēlāk atkarībā no faktiskā dzemdību datuma. Tādējādi, ja faktiskais dzemdību datums ir pirms to iespējamā datuma, ir uzskatāms, ka došanās brīdis grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā paliek nemainīgs un ka attiecīgajam ierēdnim pēc dzemdībām ir tiesības saņemt papildu atvaļinājumu, lai nodrošinātu Civildienesta noteikumos paredzēto minimumu, kā bērna kopšanas atvaļinājumu, kura kopējais ilgums ir 16 nedēļas.

Šo secinājumu neatspēko pieņēmums, kad grūtniece jau pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma sākuma ir slimības atvaļinājumā ar grūtniecību saistītu iemeslu dēļ, jo Civildienesta noteikumu 58. pantā šajā sakarā nav paredzēta nekāda atšķirība. Šīs normas piemērošanas metode, saskaņā ar kuru a posteriori, esot šādam pieņēmumam, došanās grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā brīdis tiek noteikts atkarībā no faktiskā dzemdību datuma, un slimības atvaļinājums, ja tas ir sešas nedēļas pirms šī datuma, tiek pārvērsts bērna kopšanas atvaļinājumā, ir Civildienesta noteikumu 58. un 59. panta pārkāpums. Faktiski grūtniecību nevar uzskatīt par slimību un nevienu no Civildienesta noteikumu normām nevar interpretēt kā tādu, ar kuru tiek pieļauts šos divu veidu atvaļinājumus pārvērst vienu otrā, kuri, kalpodami dažādiem mērķiem, ir divi dažādu veidu atvaļinājumi. Tāpat šāda metode būtu pamats diskriminācijai starp sievietēm grūtniecēm, kurām grūtniecības laikā nav radušies nekādi sarežģījumi un tādējādi nav vajadzīgs slimības atvaļinājums, un sievietēm grūtniecēm, kurām ir jāņem slimības atvaļinājums pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, jo viņas nav spējīgas strādāt.

(skat. 50.–56. un 58.–61. punktu)