TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2011. gada 29. septembrī (*)
Apelācija – Aizliegtas vienošanās – EKL 81. pants un EEZ līguma 53. pants – Monohloretiķskābes Eiropas tirgus – Noteikumi par mātessabiedrības vainojamību par tās meitassabiedrības pret konkurenci vērstām darbībām – Izšķirošas ietekmes faktiskas izmantošanas prezumpcija – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta C‑520/09 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2009. gada 14. decembrī iesniedza
Arkema SA, Kolomba [Colombes] (Francija), ko pārstāv M. Debrū [M. Debroux], advokāts,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Bukē [A. Bouquet] un F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents) un P. Linda [P. Lindh],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 25. novembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 17. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību Arkema SA (iepriekš Elf Atochem SA, tagad Atofina SA; turpmāk tekstā – “Arkema”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas [šobrīd – Vispārējā tiesa] 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑168/05 Arkema/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā ir noraidījusi prasību, galvenokārt, daļēji atcelt Komisijas 2005. gada 19. janvāra Lēmumu C(2004) 4876, galīgā redakcija, par procesu saistībā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑1/37.773 – Monohloretiķskābe) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un, pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda apmēru.
Strīda priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
2 Strīda pamatā esošos faktus, kā arī apstrīdēto lēmumu, kā izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 2.–31. punktā, šīs apelācijas sūdzības nolūkā var rezumēt šādi.
3 Ar apstrīdēto lēmumu Eiropas Komisija konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja un tās mātessabiedrība Elf Aquitaine SA (turpmāk tekstā – “Elf Aquitaine”) ir pārkāpušas tostarp EKL 81. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja ir bijusi aizliegtas vienošanās saistībā ar monohloretiķskābes (turpmāk tekstā – “MHES”) tirgu dalībniece.
4 Komisija Elf Aquitaine un apelācijas sūdzības iesniedzēju vainoja par pārkāpuma izdarīšanu laikā no 1984. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 7. maijam. Komisija, noraidot Elf Aquitaine izvirzītos argumentus par pretējo, uzskatīja, ka ar to, ka Elf Aquitaine pieder 98 % Atofina SA akciju, pietiek, lai to sauktu pie atbildības par meitassabiedrības rīcību. Tā arī uzskatīja, ka tas, ka Elf Aquitaine nav piedalījusies MHES ražošanā un tirdzniecībā, neliedz to uzskatīt par vienotu ekonomisku vienību ar grupas operatīvajām vienībām.
5 Naudas soda apmēru Komisija noteica, izmantojot Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada Pamatnostādnes”), kā arī Komisijas Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to lieluma samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).
6 Atzīmējot, ka Elf Atochem SA jau ir bijusi Komisijas 1994. gada 27. jūlija Lēmuma 94/599/EK par [LESD 101. panta] piemērošanas procedūru (OV L 239, 14. lpp.) adresāte, Komisija uzskatīja, ka atkārtota pārkāpuma dēļ palielinājums būtu jāpiemēro tikai apelācijas sūdzības iesniedzējai, nevis Elf Aquitaine, jo tā pirmā pārkāpuma laikā nekontrolēja apelācijas sūdzības iesniedzēju.
7 Tāpēc papildus EUR 45 miljonu naudas sodam, kas tika kopīgi un solidāri uzlikts Elf Aquitaine un apelācijas sūdzības iesniedzējai, tā, ņemot vērā [sabiedrības] atkārtoto pārkāpumu, tikai apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlika atsevišķu EUR 13,5 miljonu naudas sodu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
8 Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 38. punkta, ar prasību Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā lūdza, galvenokārt, atcelt apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu, ciktāl tā attiecas uz Elf Aquitaine, un, pakārtoti, samazināt Elf Aquitaine un tai uzlikto naudas sodu apmēru.
9 No pārsūdzētā sprieduma 40.–42. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savas prasības pamatošanai Vispārējā tiesā, galvenokārt, ir izvirzījusi astoņus pamatus. Apelācijas sūdzības iesniedzēja kā pirmo pamatu ir izvirzījusi noteikumu, kas reglamentē mātessabiedrības vainojamību par meitassabiedrības darbībām, neievērošanu un diskriminējošu attieksmi pret grupu Elf Aquitaine, kā otro pamatu – meitassabiedrības juridiskās un komerciālās autonomijas principa pārkāpumu, kā arī kā piekto pamatu – pamatojuma nenorādīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ar devīto pamatu, pakārtoti, ir norādījusi uz samērīguma principa pārkāpumu, jo, preventīvos nolūkos nosakot reizināšanas koeficientu, Komisija divreiz esot ņēmusi vērā Arkema apgrozījumu.
10 Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja visus gan galvenokārt, gan pakārtoti izvirzītos pamatus un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Ar savu pirmo pamatu Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apstrīdēja Elf Aquitaine, kas pārkāpuma izdarīšanas laikā bija tās mātessabiedrība, vainojamību par tās pārkāpumiem, apgalvojot, ka tā neesot sekojusi Elf Aquitaine politikai.
12 Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi:
“Īpašā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder 100 % no tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi pārkāpumu, pamatkapitāla, pastāv vienkārša prezumpcija, saskaņā ar kuru minētajai mātessabiedrībai ir izšķiroša ietekme uz tās meitassabiedrības rīcību [..] un tādējādi tās veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē [..]. Tāpēc mātessabiedrībai, kas Kopienas tiesās apstrīd Komisijas lēmumu piespriest naudas sodu par tās meitassabiedrības darbībām, ir pienākums atspēkot šo prezumpciju, iesniedzot pierādījumus, ka tās meitassabiedrība bijusi autonoma [..]. Ja prezumpcija netiek atspēkota, Komisija pēc tam var uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu.”
13 Pārsūdzētā sprieduma 71. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tiktāl, ciktāl pārkāpuma laikā gandrīz visas apelācijas sūdzības iesniedzējas kapitāldaļas piederēja Elf Aquitaine, Komisija varēja pamatoti pieņemt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai attiecībā pret tās mātessabiedrību nav autonomijas, un uzskatīt, ka pēdējai minētajai ir jāsniedz pierādījumi, ka tās meitassabiedrība neatkarīgi noteica savu rīcību tirgū.
14 Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajiem dokumentiem un pierādījumiem, lai pierādītu savu autonomiju, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā vispirms ir konstatējusi, ka apstrīdētā lēmuma 257. apsvērumā Komisija ir pārstāstījusi Elf Aquitaine atbildē uz paziņojumu par iebildumiem izvirzītos argumentus. Pārsūdzētā sprieduma 74. punktā tā ir atzīmējusi, ka “apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus savas autonomijas pierādīšanai savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir izvirzījusi arī tās mātessabiedrība, lai pierādītu, ka tai nav izšķirošas ietekmes uz tās meitassabiedrības tirdzniecības politiku”.
15 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 75. punktā ir norādījusi, ka, atspēkojot mātessabiedrības izvirzītos argumentus, Komisija ir atbildējusi kopumā abām sabiedrībām un saskaņā ar judikatūru ir pārbaudījusi, vai mātessabiedrība, lai atspēkotu šo prezumpciju, bija iesniegusi pierādījumus, ka tās meitassabiedrība neatkarīgi noteica savu rīcību tirgū.
16 Pārsūdzētā sprieduma 76.–80. punktā Vispārējā tiesa savu argumentāciju ir turpinājusi:
“76 Attiecībā uz to pierādījumu pamatotību, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedza, lai pierādītu savu autonomiju, ir jānorāda – fakts, ka Elf Aquitaine ir tikai holdinga sabiedrība, kura neveic reālu darbību un ļoti maz iesaistās savu meitassabiedrību pārvaldībā, nav pietiekams, lai noliegtu, ka tai ir izšķiroša ietekme uz apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcību, it īpaši saskaņojot finanšu ieguldījumus Elf Aquitaine grupā. Būtībā saistībā ar sabiedrību grupu tādas holdinga sabiedrības mērķis, kura it īpaši saskaņo finanšu ieguldījumus grupā, ir apvienot kapitāldaļas dažādās sabiedrībās un tās uzdevums ir nodrošināt vienotu šo sabiedrību vadību, it īpaši ar šādu budžeta kontroli.
77 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, neizriet ne no tā, ka mātessabiedrība būtu pamudinājusi savu meitassabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne vēl jo vairāk no mātessabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienotu uzņēmumu.
78 Attiecībā uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Elf Aquitaine labā nekad nav īstenojusi īpašu informēšanas politiku MHES tirgū, šādas informācijas trūkums – pieņemot, ka tas tiktu konstatēts, – nav pietiekams, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija autonoma no tās mātessabiedrības.
79 Tas pats attiecas arī uz argumentu, ka ar MHES saistītā darbība Elf Aquitaine grupā bija nebūtiska, jo tas nepierāda [Arkema] autonomiju attiecībā pret tās mātessabiedrību.
80 Nevar izdarīt nekādus secinājumus no fakta, ka abas sabiedrības darbojās atšķirīgos tirgos un tām nebija piegādātāju un klientu saikņu. Kā Komisija pareizi norādījusi [apstrīdētā] lēmuma 261. apsvērumā, tādā grupā kā Elf Aquitaine ir jāuzskata, ka darba sadale ir normāla parādība, ar ko netiek atspēkota prezumpcija, saskaņā ar kuru Elf Aquitaine un Atofina [SA] veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.”
17 Pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa ir atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru neesot iespējams iesniegt tiešu un neatspēkojamu pierādījumu par tās rīcības autonomiju tirgū un ka tādēļ šādam pierādījumam būtu jābūt kvalificējamam kā “probatio diabolica”. Šis 82. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“[..] no attiecīgajiem lietas dalībniekiem nav prasīts iesniegt tiešu un neatspēkojamu pierādījumu par meitassabiedrības rīcības autonomiju tirgū, bet gan vienīgi, lai tās iesniegtu pierādījumus, kas var pierādīt šādu autonomiju [..]. Turklāt tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā gadījumā nav iesniegusi pierādījumus, lai atspēkotu prezumpciju par autonomijas neesamību, nenozīmē, ka minētā prezumpcija nevar tikt atspēkota. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti nav pamatoti.”
18 Vispārējā tiesa, noraidot tajā izvirzīto pirmā pamata pirmo daļu, pārsūdzētā sprieduma 85. punktā ir secinājusi, ka “Komisijai bija tiesības uzskatīt, ka Elf Aquitaine un Arkema veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē un ka tādējādi tās var būt solidāri atbildīgas par tām inkriminēto rīcību, un tādēļ Elf Aquitaine var tikt vainota par Arkema darbībām, un līdz ar to var tikt uzskatīts, ka tās ir izdarījusi Elf Aquitaine”.
19 Noraidot otro pamatu par meitassabiedrības juridiskās un komerciālās autonomijas principa pārkāpumu, kas izriet no prezumpcijas par izšķirošu mātessabiedrības ietekmi uz tās meitassabiedrību, pārsūdzētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa tostarp ir secinājusi: “Ja ar to, ka [mātessabiedrībai] pieder visas vai gandrīz visas kapitāldaļas, var prezumēt, ka mātessabiedrībai ir izšķiroša ietekme uz tās meitassabiedrības rīcību un ka tādējādi tās veido vienu un to pašu uzņēmumu, attiecīgai pusei ir jāatspēko šī prezumpcija par meitassabiedrības autonomijas neesamību, kā arī jāiesniedz pietiekami pierādījumi [..]. Ar minēto prezumpciju, kādu piemēro šajā gadījumā, nekādi netiek apšaubīta meitassabiedrības komerciālā autonomija.”
20 Noraidot piekto pamatu par apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu, pārsūdzētā sprieduma 126. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija ir atbildējusi uz Elf Aquitaine būtiskākajiem izvirzītajiem argumentiem. Pārsūdzētā sprieduma 127. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi šādi:
“[..] Komisijai nav jāatbild uz visiem apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumiem. Pirmkārt, ciktāl Komisijas sniegtā atbilde uz Elf Aquitaine galvenajiem argumentiem [..] neatšķiras atkarībā no tā, vai runa ir par mātessabiedrību vai tās meitassabiedrību, tai nav atsevišķi jāatbild uz apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem (skat. iepriekš 75. punktu).[..]”
21 Pārsūdzētā sprieduma 205. punktā, noraidot devīto pamatu, Vispārējā tiesa ir norādījusi:
“Arguments, ka Komisija divreiz esot ņēmusi vērā Arkema apgrozījumu, [lai] preventīvos nolūkos palielinātu naudas sodu, ir jānoraida. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar [apstrīdētā] lēmuma 2. panta d) punktu Arkema uzliktā naudas soda summa (EUR 13,5 miljonu apmērā) atbilst tikai paaugstinājumam par atkārtotu pārkāpumu, kas tika piemērots hipotētiskai pamatsummai, un tā sadarbības ietvaros tika samazināta par Komisijas noteiktajiem 40 %. Lai to paveiktu – un ja tā nevēlētos atkāpties no [1998. gada] Pamatnostādņu aprēķina metodes –, Komisijai nebūtu citas izvēles kā aprēķināt hipotētisko pamatsummu no jauna, ja [Arkema] būtu vienīgā, kas uzskatāma par atbildīgu par pārkāpumu.”
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
22 Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelāciju
Par pirmo pamatu attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi noteikumus, kas reglamentē mātessabiedrības vainojamību par meitassabiedrības darbībām
Lietas dalībnieku argumenti
24 Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunās, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 67. punktā atgādinot, ka prezumpcija, ka mātessabiedrībai uz tās meitassabiedrību ir izšķiroša ietekme, ir “vienkārša” un var tikt atspēkota, ja mātessabiedrība un/vai meitassabiedrība iesniedz pierādījumus, ar kuriem tiek pierādīta autonoma meitassabiedrības rīcība, un, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 76. punktā tajā pašā laikā apliecinot, ka katras holdinga sabiedrības pienākums ir nodrošināt vienotu meitassabiedrību vadību sabiedrību grupā.
25 Arkema uzskata, ka tā rezultātā mātessabiedrības izšķirošās ietekmes prezumpcija esot neapstrīdama. Vispārējā tiesa, pieprasot apelācijas sūdzības iesniedzējai iesniegt pierādījumus, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa pati apliecināja, ka tas juridiski nav iespējams, tai esot uzlikusi probatio diabolica.
26 Turklāt Arkema uzskata, ka, pieprasot iesniegt šādus pierādījumus, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir noteiktas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktā.
27 Komisija uzskata, ka šis pamats nav pieņemams, jo ar to netiekot apstrīdēti Vispārējās tiesas izdarītie secinājumi pārsūdzētā sprieduma 78.–80., kā arī 82. punktā.
28 Turklāt attiecībā uz Arkema argumentu par tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot norādījusi uz to, kas veido iespējamo pārkāpumu.
29 Katrā ziņā no pārsūdzētā sprieduma izrietot, ka prezumpcija, saskaņā ar kuru mātessabiedrībai ir izšķiroša ietekme uz tās meitassabiedrību, nav neapstrīdama. Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā esot vēlējusies atspēkot šo prezumpciju, apgalvojot, ka tās mātessabiedrība Elf Aquitaine ir “holdinga sabiedrība, kura neveic reālu darbību”. Komisija uzskata, ka, ja ar to vien, ka grupas vadībā ir “holdinga sabiedrība, kura neveic reālu darbību”, būtu pietiekami, lai atspēkotu prezumpciju, tās efektivitāte tiktu zaudēta. Turklāt tas, ka prezumpcija būtu atspēkojama, nenozīmējot, ka to būtu viegli atspēkot.
Tiesas vērtējums
30 Attiecībā uz šī sprieduma 27. punktā izklāstīto iebildi par nepieņemamību ir jānorāda, ka Komisija būtībā apgalvo, ka šis pamats ir neiedarbīgs.
31 Ja izvirzītais pamats nav iedarbīgs, tad tas attiecas tikai uz spēju pamatot apelācijas sūdzību un neietekmē tās pieņemamību (skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑76/01 P Eurocoton u.c./Padome, Recueil, I‑10091. lpp., 52. punkts, kā arī 2008. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑203/07 P Grieķija/Komisija, Krājums, I‑8161. lpp., 42. un 43. punkts). No tā izriet, ka šī sprieduma 27. punktā ietvertā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
32 Komisija norāda, ka pirmais pamats ir jānoraida, ciktāl ar to nav skaidri apstrīdēts pārsūdzētā sprieduma 78.–80. un 82. punkts par mātessabiedrības vainojamību par tās meitassabiedrības darbībām, kas pats par sevi būtu pietiekami, lai pamatotu pārsūdzētā sprieduma secinājumus.
33 Šādai argumentācijai nevar piekrist.
34 No procesuālajiem rakstiem izriet, ka ar Arkema iesniegto argumentāciju būtībā tiek uzskatīts, ka Vispārējā tiesa, citstarp pārsūdzētā sprieduma 76. punktā, esot nonākusi pretrunās, apstiprinot atspēkojamas prezumpcijas principu, saskaņā ar kuru mātessabiedrībai, kurai pieder gandrīz visas meitassabiedrības kapitāldaļas, ir izšķiroša ietekme uz tās rīcību, un vienlaikus pastāvīgi noraidot Arkema centienus iesniegt pierādījumus par pretējo. Ja šāda argumentācija tiktu pieņemta, tad pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajā daļā, kā arī minētajos 78.–80. un 82. punktā ietvertajos secinājumos būtu pieļauta Arkema apgalvotā kļūda tiesību piemērošanā.
35 Turklāt no Arkema iesniegtā prasības pieteikuma zemsvītras piezīmes izriet, ka tā nepārprotami iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 82. punktu.
36 Tādējādi pirmais pamats nav jānoraida kā neiedarbīgs.
37 Turpinājumā ir jāatgādina, ka ar jēdzienu “uzņēmums” tiek apzīmēta jebkura vienība, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šādas vienības juridiskā statusa un tās kapitāla nodrošinājuma veida. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka, pirmkārt, aplūkojot kontekstā, jēdziens “uzņēmums” nozīmē ekonomisku vienību, pat ja no juridiskā skatupunkta šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas un juridiskas personas, un, otrkārt, līdzko šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesības, tai atbilstoši personiskās atbildības principam ir jāatbild par šādu pārkāpumu (2011. gada 20. janvāra spriedums lietā C‑90/09 P General Química u.c./Komisija, Krājums, I‑1. lpp., 34. un 35. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2011. gada 29. marta spriedums apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 95. punkts).
38 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitassabiedrības rīcībā var vainot mātessabiedrību, it īpaši tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitassabiedrība savu uzvedību tirgū nenosaka autonomi, bet gan būtībā izpilda mātessabiedrības dotus rīkojumus, īpaši ievērojot ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vieno šīs abas juridiskās vienības (skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 58. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā General Química u.c./Komisija, 37. punkts).
39 Šādā situācijā, tā kā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir daļa no vienas un tās pašas ekonomiskās vienības un tātad veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, Komisija var adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un netiek prasīts pierādīt pēdējās minētās personisku līdzdalību pārkāpumā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 59. punkts, kā arī lietā General Química u.c./Komisija, 38. punkts).
40 Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pilnībā pieder tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, kapitāldaļas, pirmkārt, šai mātessabiedrībai var būt izšķiroša ietekme uz šīs meitassabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētajai mātessabiedrībai faktiski ir izšķiroša ietekme uz tās meitassabiedrības rīcību (it īpaši skat. 1983. gada 25. oktobra spriedumu lietā 107/82 AEG‑Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 50. punkts, un iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. punkts; lietā General Química u.c./Komisija, 39. punkts, kā arī apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 97. punkts).
41 Šādos apstākļos, lai prezumētu, ka mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercdarbības politiku, pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka visas meitassabiedrības kapitāldaļas pieder tās mātessabiedrībai. Līdz ar to Komisija var uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū autonomi (skat. 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 29. punkts, un iepriekš minētos spriedumus lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 61. punkts; lietā General Química u.c./Komisija, 40. punkts, kā arī apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 98. punkts).
42 Šajā gadījumā Arkema neapstrīd šī sprieduma 40. un 41. punktā ietvertās izšķirošās ietekmes faktiskās izmantošanas prezumpcijas likumību. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, tā neapstrīd arī šīs prezumpcijas piemērošanu gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder 98 % no tās meitassabiedrības kapitāldaļām.
43 Arkema tomēr apgalvo, ka, piešķirot neatspēkojamu raksturu prezumpcijai, saskaņā ar kuru mātessabiedrībai ir izšķiroša ietekme uz tās meitassabiedrību, pārsūdzētā sprieduma pamatojumā neesot ņemta vērā šī sprieduma 38.–41. punktā minētā judikatūra.
44 Šajā kontekstā Arkema būtībā uzskata, ka, pārsūdzētā sprieduma 76. punkta otrajā teikumā apgalvojot, ka holdinga sabiedrības “uzdevums” ir nodrošināt “vienotu [meitassabiedrību] vadību”, Vispārējā tiesa esot padarījusi juridiski neatspēkojamu prezumpciju par mātessabiedrības izšķirošo ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību, jo jebkurš mēģinājums pierādīt meitassabiedrības rīcības autonomiju tirgū būtu pretējs pašam Vispārējās tiesas atzītajam holdinga sabiedrību uzdevumam un līdz ar to būtu lemts neveiksmei.
45 Taisnība, ka minētais 76. punkts ir formulēts tādējādi, ka to nav viegli saskaņot ar šī sprieduma 38.–41. punktā minēto judikatūru.
46 Tomēr ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas šī sprieduma 43. un 44. punktā minētā argumentācija tiek balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma, to lasot kopumā, interpretāciju.
47 Saskaņā ar 76. punkta pirmo teikumu šis punkts ir par to “pierādījumu pamatotību, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja sniedza, lai pierādītu savu autonomiju” attiecībā pret tās mātessabiedrību, it īpaši “faktu, ka Elf Aquitaine ir tikai holdinga sabiedrība, kura neveic reālu darbību un ļoti maz iesaistās savu meitassabiedrību pārvaldībā”. Arī no Vispārējai tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka šajā ziņā Arkema tostarp apgalvo, ka tā ir “finansiāli neatkarīga, ka Elf Aquitaine kontrolē tikai Arkema investīcijas vai atsavinājumus, kas ietekmē tās ilgtermiņa finansējumus”, ar ko tā nekādi nevarot ietekmēt MHES [tirgus] darbību.
48 Strīdīgajā šī 76. punkta daļā Vispārējā tiesa būtībā ir apgalvojusi tikai, ka, lai gan holdinga sabiedrība, kas “neveic reālu darbību”, tieši neiesaistās tirgū, nevar noliegt, ka tā var īstenot izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrību komercdarbības politiku, it īpaši ņemot vērā tās saskaņošanas un finanšu vadības uzdevumu, un līdz ar to var prezumēt, ka [tāda izšķiroša ietekme] faktiski tiek īstenota, ja mātessabiedrībai pieder visas vai gandrīz visas tās meitassabiedrības kapitāldaļas. Tāpēc saskaņā ar Vispārējās tiesas argumentācijas loģiku, lai atspēkotu minēto prezumpciju par izšķirošās ietekmes uz meitassabiedrības komerciālo politiku faktisku izmantošanu, kas ir tikai prezumpcija, nepietiek norādīt uz to, ka mātessabiedrība neveic reālu darbību.
49 Šajā ziņā no vairākiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, tostarp 67. un 82. punkta, izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka šo prezumpciju ir iespējams atspēkot.
50 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iebildums par to, ka neesot ievēroti noteikumi, kuros ir reglamentēta mātessabiedrības vainojamība par tās meitassabiedrības darbībām, tikai tāpēc, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi par neatspēkojamu prezumpciju, kuras pamatā ir fakts, ka mātessabiedrībai pieder visas meitassabiedrības kapitāldaļas, nav pamatots, jo šis iebildums izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas.
51 Šādos apstākļos, tā kā arguments par to, ka ir pārkāptas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā noteiktās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, tam nevar piekrist.
52 Tādēļ pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – nediskriminācijas principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
53 Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka ar Vispārējās tiesas neapstrīdamo prezumpcijas apgalvojumu, ka mātessabiedrībai ir izšķiroša ietekme uz tās meitassabiedrību, esot pārkāpts arī nediskriminācijas princips starp aizliegtas vienošanās dalībniekiem atkarībā no tā, vai tie pieder kādai sabiedrību grupai.
54 Komisija uzskata, ka otrais pamats esot grūti saprotams un ka tas neesot attiecināms ne uz vienu pārsūdzētā sprieduma pamatu. Tātad tas esot jānoraida kā nepieņemams.
Tiesas vērtējums
55 Tā kā otrais pamats izriet no tādas pašas kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas, ar kādu ir pamatots pirmais apelācijas sūdzības pamats, tas arī ir jānoraida.
Par trešo pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa un apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
56 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, atbildot uz Vispārējā tiesā izvirzīto piekto pamatu, Vispārējā tiesa esot izskatījusi tikai Elf Aquitaine iesniegtos argumentus, bet ne apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos argumentus, “tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu”.
57 Komisijai vispirms ir šaubas par apelācijas sūdzības iesniedzējas šī pamata atbalstīšanai iesniegtās argumentācijas skaidrību. Turklāt Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē neesot apstrīdējusi, ka apstrīdētajā lēmumā galvenokārt tika atbildēts uz Elf Aquitaine argumentiem. Tā uzskata, ka tādējādi ar trešo pamatu esot izvirzīts jauns pamats, kas nav pieņemams apelācijas tiesvedībā.
58 Attiecībā uz lietu pēc būtības Komisija uzskata, ka tas, ka Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ņemot vērā tikai Elf Aquitaine argumentus, neaizskar apelācijas sūdzības iesniedzēju. Tā kā Arkema argumenti būtu jānoraida jebkurā gadījumā, šis pamats esot uzskatāms par neiedarbīgu.
Tiesas vērtējums
59 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta, Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam (it īpaši skat. 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6375. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Šajā gadījumā apelācijas sūdzībā nenoliedzami var identificēt pārsūdzētā sprieduma apstrīdēto daļu, proti, tā 121.–129. punktu.
61 Tomēr ir jākonstatē, ka argumentācija šī pamata atbalstīšanai nav pietiekami skaidra un precīza, lai Tiesa varētu veikt tiesiskuma pārbaudi. Būtiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīts šis pamats, pietiekami loģiski un saprotami neizriet no apelācijas sūdzības, kas šajā gadījumā ir formulēta neskaidri un divdomīgi. Šādos apstākļos, lai nespriestu ultra petita, Tiesa nevar veikt likumības pārbaudi (pēc analoģijas skat. 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 106. punkts; 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑227/04 P Lindorfer/Padome, Krājums, I‑6767. lpp., 83. punkts; 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑343/08 Komisija/Čehijas Republika, Krājums, I‑275. lpp., 26. punkts, kā arī 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑67/09 P Nuova Agricast un Cofra/Komisija, Krājums, I‑9811. lpp., 48. un 49. punkts).
62 Pat uzskatot, ka šis pamats būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek norādīts uz faktu, ka Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka atbilstoši apgalvotajam Komisija nav ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtos pierādījumus, būtu jākonstatē, ka ar šādu kritiku tiktu izveidots jauns pamats, ar kuru tiktu mainīts Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmets.
63 Kā izriet no Vispārējā tiesā izskatītās lietas materiāliem, apelācijas sūdzības iesniedzēja savā prasībā pirmajā instancē ir apgalvojusi tikai, ka apstrīdētajā lēmumā galvenokārt tika atbildēts uz Elf Aquitaine argumentiem.
64 Turklāt saskaņā ar Tiesas Reglamenta 113. panta 2. punktu apelācijā nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Tiesas kompetence apelācijas sūdzības izskatīšanas ietvaros attiecas vienīgi uz juridiskā risinājuma izvērtēšanu, kas ticis sniegts saistībā ar pamatiem, kurus izskatījusi pirmās instances tiesa. Tādēļ lietas dalībnieks, pirmo reizi izvirzot Tiesā pamatu, kuru tas varēja izvirzīt Vispārējā tiesā, bet nav to izdarījis, nedrīkst grozīt strīda priekšmetu, jo tādējādi šis lietas dalībnieks Tiesā, kuras kompetence apelācijas jomā ir ierobežota, varētu iesniegt prasību par strīdu, kas ir plašāks par to, kas ticis izskatīts Vispārējā tiesā (šajā ziņā it īpaši skat. 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I‑1981. lpp., 59. punkts; 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C‑266/97 P VBA/VGB u.c., Recueil, I‑2135. lpp., 79. punkts, kā arī 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑280/08 P Deutsche Telekom/Komisija, Krājums, I‑9555. lpp., 34. punkts). Šāds pamats jāuzskata par nepieņemamu apelācijas tiesvedībā.
65 Šādos apstākļos trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
66 Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi samērīguma principu, apstiprinot aprēķina metodi, kuru Komisija izmantoja, lai noteiktu naudas soda komponentu, kas attiecas uz Arkema atkārtoto pārkāpumu. Šī metode ietverot Arkema apgrozījuma divkāršu ņemšanu vērā, aprēķinot attiecīgās bāzes summas, kurām piemēro reizināšanas koeficientus, kas pieņemti attiecībā uz Elf Aquitaine un Arkema kā preventīvas iedarbības faktors. Vispārējā tiesa, ņemot vērā Komisijas prasību neatkāpties no 1998. gada Pamatnostādnēs minētās aprēķina metodes, neesot apstrīdējusi šādu divkāršu pieskaitīšanu, bet esot to attaisnojusi, līdz ar to piešķirot šīm pamatnostādnēm “absolūti saistošu spēku”, kāda tām neesot.
67 Komisija uzskata, ka ceturtais pamats esot balstīts uz nepareizu apstrīdētā lēmuma izpratni.
Tiesas vērtējums
68 Šis apelācijas sūdzības pamats būtībā ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa nav nosodījusi aizliegto Arkema apgrozījuma “divkāršo pieskaitīšanu” apstrīdētajā lēmumā.
69 Tomēr šī kritika tiek balstīta uz kļūdainu kā apstrīdētā lēmuma, tā arī pārsūdzētā sprieduma interpretāciju.
70 Kā izriet no šī sprieduma 6. punkta, apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā ir uzskatījusi, ka par atkārtoto pārkāpumu ir jāsoda tikai apelācijas sūdzības iesniedzēja, nevis tās mātessabiedrība Elf Aquitaine, jo pirmā pārkāpuma laikā tā nekontrolēja apelācijas sūdzības iesniedzēju. Tāpēc papildus EUR 45 miljonu naudas sodam, kas tika kopīgi un solidāri uzlikts Elf Aquitaine un apelācijas sūdzības iesniedzējai, tā, ņemot vērā [apelācijas sūdzības iesniedzējas] atkārtoto pārkāpumu, tikai apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlika atsevišķu EUR 13,5 miljonu naudas sodu.
71 Kā tostarp izriet no pārsūdzētā sprieduma 204. punkta, nosakot šī pēdējā minētā naudas soda apmēru, Komisija ņēma vērā metodi, kura balstās uz metodi, kas izriet no 1998. gada Pamatnostādnēm.
72 Saskaņā ar šo metodi naudas soda sastāvdaļas tādos atbildību pastiprinošos apstākļos kā atkārtots pārkāpums ir aprēķināmas, pamatojoties uz “pamatsummu”, ko aprēķina no “sākumsummas” un ko palielina ar reizināšanas koeficientu par pārkāpuma ilgumu.
73 Būtībā šo sākumsummu nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un faktisko attiecīgās sabiedrības pārkāpuma ietekmi uz konkurenci. Attiecīgajā gadījumā, ņemot vērā attiecīgās sabiedrības faktisko ekonomisko spēju, šo apmēru var pielāgot, lai nodrošinātu naudas soda preventīvo raksturu.
74 Būtībā no pārsūdzētā sprieduma 199. punkta izriet, ka, lai aprēķinātu apelācijas sūdzības iesniedzējai piespriežamo naudas soda summu, Komisija, preventīvos nolūkos pielāgojot sākumsummu kā pamatu šim naudas sodam, ir izvairījusies ņemt vērā koeficientu, kas neatspoguļo apelācijas sūdzības iesniedzējas faktisko ekonomisko spēju; tas tika ņemts vērā neatkarīgi no tās mātessabiedrības Elf Aquitaine.
75 Tādējādi apstrīdētā lēmuma 222. zemsvītras piezīmē, kas tikusi atveidota minētajā pārsūdzētā sprieduma 199. punktā, ir norādīts:
“[..] Elf [Aquitaine] piemērotais reizināšanas koeficients 2,5 aprēķinā nav iekļauts. Tā vietā ar atkārtoto pārkāpumu saistītajā aprēķinā tiks izmantots reizināšanas koeficients 1,5, kas tiktu piemērots, ja [Arkema] būtu vienīgā lēmuma adresāte (ņemot vērā, ka tās apgrozījums pasaulē ir EUR 17,8 miljardi). [..]”
76 Citiem vārdiem, lai noteiktu sākumsummu tikai sabiedrībai Arkema uzliekamā nauda soda aprēķināšanai, Komisija ir izmantojusi hipotētisku reizināšanas koeficientu 1,5, kas atšķiras no koeficienta 2,5, kas tika izmantots, lai aprēķinātu kopīgi un solidāri Elf Aquitaine un Arkema piemērojamo naudas sodu un lai tiktu ņemta vērā zemākā ekonomiskā spēja, kāda tā ir šai pēdējai minētajai sabiedrībai, skatot to atsevišķi un nodalot to no tās mātessabiedrības.
77 Kā būtībā izriet no pārsūdzētā sprieduma 9., 16.–21. un 203. punkta, Komisija ir piemērojusi hipotētisku reizināšanas koeficientu 1,5, proti, “reizināšanas koeficientu preventīvos nolūkos” minētā 203. punkta izpratnē, sākumsummai – tāpat hipotētiskai –, aprēķinot tikai sabiedrībai Arkema uzliekamo naudas sodu – EUR 12 miljonus –, kas tika noteikts, ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma smagumu un relatīvo Arkema nozīmīgumu attiecībā pret citiem aplūkojamā pārkāpuma dalībniekiem. Šo abu skaitļu rezultāts (EUR 18 miljoni) tika palielināts par 150 %, kas atbilst pārkāpuma ilgumam, kurš apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā ir no 1984. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 7. maijam.
78 “Pamatsumma”, kas izriet no šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajiem aprēķiniem, proti, EUR 45 miljoni, kā pārsūdzētā sprieduma 203. punktā atzīmējusi Vispārējā tiesa, ir hipotētiska. Tā ir paredzēta, tikai lai aprēķinātu vienīgi sabiedrībai Arkema atkārtotā pārkāpuma dēļ uzliekamā naudas soda apmēru.
79 Turklāt, kā Komisija pareizi norāda, tā ir tikai sakritība, ka šī hipotētiskā pamatsumma ir vienāda ar to atsevišķa naudas soda gala summu, kas tikusi kopīgi un solidāri uzlikta apelācijas sūdzības iesniedzējai un Elf Aquitaine.
80 Tikai pamatojoties uz šo hipotētisko pamatsummu, Komisija varēja aprēķināt apmēru, kas atbilst vienīgi apelācijas sūdzības iesniedzējas atkārtotajam pārkāpumam un kas tiek ņemts vērā neatkarīgi no tās mātessabiedrības.
81 Kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 201. punktā, saskaņā ar 1998. gada Pamatnostādņu 2. un 3. punktu Komisija, noteikusi naudas soda pamatsummu, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, vajadzības gadījumā veic minētās summas palielināšanu un samazināšanu atbilstoši atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem.
82 Šajā gadījumā, kā pārsūdzētā sprieduma 203. punktā būtībā konstatējusi Vispārējā tiesa, minētajai hipotētiskajai pamatsummai EUR 45 miljonu apmērā apelācijas sūdzības iesniedzējas atkārtotā pārkāpuma dēļ Komisija patiešām ir piemērojusi 50 % koeficientu.
83 Šo aprēķinu rezultātā tika iegūts skaitlis EUR 22,5 miljoni, kas ir attiecināms tikai uz apelācijas sūdzības iesniedzējas atkārtoto pārkāpumu un kas ticis ņemts vērā neatkarīgi no Elf Aquitaine.
84 Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 26.–28. punkta, Komisija, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja var saņemt būtisku tai piemērojamā naudas soda apmēra samazinājumu saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D 2. punkta pirmo un otro ievilkumu, ir piešķīrusi 40 % samazinājumu tam naudas soda apmēram, kas tai tiktu uzlikts, ja tā nebūtu sadarbojusies ar Komisijas dienestiem.
85 Ņemot par pamatu EUR 22,5 miljonu summu, naudas soda apmērs, kas visbeidzot tika uzlikts Arkema, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punktu bija EUR 13,5 miljoni.
86 Šādos apstākļos, ciktāl, pirmkārt, lai aprēķinātu kopīgi un solidāri Elf Aquitaine un apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliekamā naudas soda pamatsummu un, otrkārt, lai aprēķinātu tikai apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliekamā naudas soda apmēru par tās atkārtoto pārkāpumu, ticis ņemts vērā Arkema apgrozījums, Komisija, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, nav piemērojusi nesamērīgu “divkāršo pieskaitīšanu”, kas Vispārējai tiesai būtu jānosoda.
87 Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt pārmet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 205. punktā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, 1998. gada Pamatnostādnes interpretējot kā tādas, kurām ir absolūti saistošs spēks.
88 Protams, no judikatūras, kā norāda arī Arkema, izriet, ka 1998. gada Pamatnostādnēs ir paredzētas tikai uzvedības normas, kurās norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (šajā ziņā skat. 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 209. un 210. punkts).
89 Tomēr pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, pārsūdzētā sprieduma 205. punktā Vispārējā tiesa nav prettiesiski piešķīrusi šīm pamatnostādnēm “absolūti saistošu spēku”.
90 Faktiski šāda kritika ir balstīta uz minētā 205. punkta selektīvu un pat kļūdainu interpretāciju.
91 No šī spriedumā 21. punktā izklāstītā šī paša 205. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa būtībā ir tikai norādījusi, ka, “ja Komisija nevēlētos atkāpties no [1998. gada] Pamatnostādņu aprēķina metodes”, tai, vēlreiz aprēķinot “hipotētisko pamatsummu”, būtu jāievēro iepriekš aprakstītā metodoloģija.
92 Vispārējā tiesa nav izslēgusi, ka Komisija, ievērojot Savienības tiesības un sniedzot adekvātu pamatojumu, attiecīgā gadījumā varētu izmantot citu metodoloģiju naudas sodu aprēķināšanai Savienības konkurences tiesību jomā.
93 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 207. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā Komisijai nav jāpiemēro noteikta matemātiska formula un tā kā tai, nosakot naudas soda apmēru, ir rīcības brīvība, tā, piemērojot reizināšanas koeficientu 1,5 Arkema, bet 2,5 – visai Elf Aquitaine grupai, varēja ņemt vērā ekonomisko spēju atšķirības, nepārkāpjot samērīguma principu.
94 Attiecībā uz šo reizināšanas koeficientu – 1,5 un 2,5 – izvēli apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd ne to noteikšanas veidu, ne to apmēru, bet tikai būtībā apgalvo, ka to piemērošana ir novedusi pie tās apgrozījuma divkāršas pieskaitīšanas, kas ir aizliegts.
95 No tā izriet, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
96 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
97 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Arkema atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Arkema SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]