TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 25. oktobrī (*)
Apelācija – Konkurence – Sodas tirgus Kopienā – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Piekļuve lietas materiāliem – Uzņēmuma uzklausīšana
Lieta C‑109/10 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, kas iesniegta 2010. gada 26. februārī,
Solvay SA, Brisele (Beļģija), ko pārstāv P. Forjē [P. Foriers], R. Žaferali [R. Jafferali], F. Luī [F. Louis] un A. Valerī [A. Vallery], avocats,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre], pārstāvji, kuriem palīdz N. Kutrelisa [N. Coutrelis], advokāte, kas ir norādījuši dzīvesvietu Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Levits, A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 18. janvāra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2011. gada 14. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā apelācijas sūdzībā Solvay SA (turpmāk tekstā – “Solvay”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑57/01 Solvay/Komisija (Krājums, II‑4621. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā noraidīja Solvay prasību atcelt Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmumu 2003/6/EK par EK līguma 82. panta piemērošanas procedūru (COMP/33.133 – C: Kalcinētā soda – Solvay) (OV 2003, L 10, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un pakārtoti – atcelt vai samazināt tam uzlikto naudas sodu.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Solvay ir liels ķīmiskās rūpniecības uzņēmums. Tās dibinātājs Ernests Solvejs [Ernest Solvay] izgudroja procesu, kurš ļauj sintētiski ražot sodu, kas ir viela, kuru galvenokārt izmanto stikla ražošanā. Soda tiek izmantota arī ķīmiskajā rūpniecībā, lai ražotu mazgāšanas līdzekļus, kā arī metalurģijā.
3 Ap 1870. gadu Solvay piešķīra ražošanas licenci Brunner, Mond & Co., vienai no sabiedrībām, kas sākotnēji veidoja Imperial Chemical Industries (turpmāk tekstā – “ICI”). Solvay, kā arī Brunner, Mond & Co. sadalīja savas ietekmes jomas (“Alkali Cartel”), Solvay darbojoties Eiropas kontinentā, bet Brunner, Mond & Co. – Britu salās, Britu sadraudzībā un citās Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas valstīs. Sākotnējais nolīgums tika atjaunots vairākas reizes, arī 1945. gadā.
4 1980. gadu beigās Solvay bija galvenais sodas ražotājs gan Eiropas Kopienā, kur tas pārstāvēja 60 % no tirgus, gan pasaules mērogā. ICI bija otrs lielākais [sodas] ražotājs. Tiem sekoja četri mazi ražotāji, proti, Rhône‑Poulenc, Akzo, Matthes & Weber, kā arī Chemische Fabrik Kalk (turpmāk tekstā – “CFK”).
5 Dabiskā soda tika iegūta Amerikas Savienotajās valstīs. Tās ražošanas izmaksas bija zemākas nekā sintētiskajai sodai, bet šīm izmaksām bija jāpieskaita transporta izmaksas. Kopienas uzņēmumi vairākus gadus aizsargājās ar antidempinga pasākumu palīdzību, bet tie tika pārskatīti brīdī, kad Eiropas Kopienu Komisija uzsāka strīdīgās procedūras. Bija iespējams, ka dempings vairs netiks konstatēts.
6 Arī Austrumeiropas valstu ražotāji bija konkurenti, bet attiecībā uz nelieliem sodas daudzumiem. Arī pret importu no šīm valstīm tika veikti antidempinga pasākumi.
7 Kopienas tirgū varēja konstatēt ietekmes sfēru sadali starp Solvay un ICI, kā arī valstu tirgu nodalīšanu ar būtiskām cenu atšķirībām.
8 Tā kā Komisijai bija aizdomas par nolīgumiem starp dažādiem Kopienas ražotājiem uzņēmumiem, tā 1989. gada sākumā veica pārbaudes pie galvenajiem sodas ražotājiem un lika iesniegt vairāku dokumentu kopijas. Šīs pārbaudes tika papildinātas ar informācijas pieprasījumiem.
9 1990. gada 13. martā Komisija nosūtīja kopēju paziņojumu par iebildumiem Solvay, ICI un CFK. Pārmestie pārkāpumi ir šādi:
– Solvay un ICI izdarīts EEK līguma 85. panta (jaunajā redakcijā – EK līguma 85. pants, kas vēlāk kļuva par EKL 81. pantu) pārkāpums,
– Solvay un CFK izdarīts Līguma 85. panta pārkāpums,
– Solvay izdarīts EEK līguma 86. panta (jaunajā redakcijā – EK līguma 86. pants, kas vēlāk kļuva par EKL 82. pantu) pārkāpums,
– ICI izdarīts Līguma 86. panta pārkāpums.
10 Komisija katram attiecīgajam uzņēmumam nosūtīja nevis visus dokumentus, bet tikai dokumentus, kas attiecas uz tam pārmesto pārkāpumu. Turklāt daudzi dokumenti vai to daļas attiecīgajiem uzņēmumiem netika nodoti konfidencialitātes dēļ.
11 Minētie uzņēmumi tika aicināti uz noklausīšanos. Šķiet, ka Solvay nevēlējās tikt uzklausīts.
12 1990. gada 19. decembrī Komisija pieņēma šādus četrus lēmumus:
– Lēmumu 91/297/EEK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – A: Kalcinētā soda – Solvay, ICI) (OV 1991, L 152, 1. lpp.), kurā tā pārmeta Solvay un ICI galvenokārt to, ka tie ir turpinājuši sadalīt sodas tirgu, lai gan šie uzņēmumi apgalvoja, ka 1945. gadā noslēgtais nolīgums ir aizmirsts, un kurā, lai pierādītu, ka rīcība nebija autonoma (“paralēla rīcība”), tā minēja it īpaši faktu, ka noteiktos apstākļos Solvay veica piegādi ICI vārdā, kā arī to, ka starp šiem abiem uzņēmumiem pastāvēja bieža saziņa;
– Lēmumu 91/298/EEK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – B: Kalcinētā soda – Solvay, CFK) (OV 1991, L 152, 16. lpp.), kurā tā pārmeta Solvay un CFK, ka tie ir noslēguši nolīgumu par cenām, kā atlīdzību garantējot CFK ikgadēju minimālo sodas pārdošanas apjomu;
– Lēmumu 91/299/EEK par [EKL 82.] panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – C: Kalcinētā soda – Solvay) (OV 1991, L 152, 21. lpp.), kurā tā pārmeta Solvay, ka tas ir ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli, piemērojot atlaižu un citu finansiālu stimulu sistēmu ar atsauci uz virsapjomu, lai saistītu klientus attiecībā uz visām viņu vajadzībām un izslēgtu konkurentus;
– Lēmumu 91/300/EEK par [EKL 82.] panta piemērošanas procedūru (IV/33.133 – D: Kalcinētā soda – ICI) (OV 1991, L 152, 40. lpp.), kurā tā pārmeta ICI līdzīgu rīcību.
13 Šie četri lēmumi tika apstrīdēti Vispārējā tiesā. Solvay lūdza atcelt Lēmumu 91/297 (lieta T‑30/91), Lēmumu 91/298 (lieta T‑31/91) un Lēmumu 91/299 (lieta T‑32/91). ICI lūdza atcelt Lēmumu 91/297 (lieta T‑36/91) un Lēmumu 91/300 (lieta T‑37/91). Savukārt CFK samaksāja tai Lēmumā 91/298 noteikto naudas sodu.
14 Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka 1992. gada 27. februārī Vispārējā tiesa atzina par spēkā neesošu Komisijas lēmumu par polivinihlorīda (PVC) ražošanas uzņēmumu aizliegtu vienošanos minētā lēmuma pienācīgas autentificēšanas neesamības dēļ (1992. gada 27. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑79/89, T‑84/89, T‑85/89, T‑86/89, T‑89/89, T‑91/89, T‑92/89, T‑94/89, T‑96/89, T‑98/89, T‑102/89 un T‑104/89 BASF u.c./Komisija, Recueil, II‑315. lpp.). Šī sprieduma 13. punktā norādītajās lietās, kurās Solvay bija prasītājs, tas iesniedza “papildu prasības pieteikumus”, kuros tas izvirzīja jaunu pamatu par lēmuma, kuru tas sākotnēji lūdza atcelt, atzīšanu par spēkā neesošu, atsaucoties uz diviem rakstiem presē, no kuriem izriet, ka Komisija atzīst, ka tā 25 gadus nav autentificējusi nevienu lēmumu.
15 Pēc tam, kad 1994. gada 15. jūnija spriedumā lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c. (Recueil, I‑2555. lpp.) Tiesa bija pieņēmusi lēmumu par apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, Vispārējā tiesa apturēja pārējos procesa organizatoriskos pasākumus šajā lietā, aicinot it īpaši Komisiju tostarp iesniegt to prasītāja apstrīdētā lēmuma tekstu, kas tajā laikā bija autentificēts. Komisija atbildēja, ka tā uzskata, ka šī pamata pamatotība nav apstrīdama, kamēr Vispārējā tiesa nav lēmusi par tā pieņemamību. Tomēr Vispārējā tiesa ar 1994. gada 25. oktobra rīkojumu pieprasīja Komisijai iesniegt iepriekš minēto dokumentu, ko tā izpildīja, un iesniedza minētā lēmuma tekstu. 1994. gada 6. un 7. decembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem.
16 1995. gada 29. jūnijā Vispārējā tiesa taisīja piecus spriedumus.
17 Lēmums 91/297 tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ tika atcelts ar 1995. gada 29. jūnija spriedumiem lietā T‑30/91 Solvay/Komisija (Recueil, II‑1775. lpp.) un lietā T‑36/91 ICI/Komisija (Recueil, II‑1847. lpp.), jo administratīvās procedūras laikā Komisija nav sniegusi pietiekamu piekļuvi dokumentiem, it īpaši tiem, kas varētu būt bijuši noderīgi aizstāvībai. Pamatojot viedokli, ka administratīvās procedūras pārkāpums nevar tikt novērsts tiesvedībā, Vispārējā tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Solvay/Komisija 98. punktā norādīja arī, ka, “ja prasītājs administratīvās procedūras laikā būtu varējis atsaukties uz dokumentiem, kas varētu to attaisnot, tas, iespējams, būtu varējis ietekmēt komisāru kolēģijas izdarīto vērtējumu vismaz attiecībā uz tam pārmestās paralēlās rīcības un pasīvās uzvedības izšķirošo nozīmi attiecībā uz pārkāpuma sākumu un tātad ilgumu”. Gan iepriekš minētajā spriedumā lietā Solvay/Komisija, gan iepriekš minētajā spriedumā lietā ICI/Komisija Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisijai vismaz bija jāiesniedz to dokumentu saraksts, kas iegūti no citiem uzņēmumiem, lai ļautu pārbaudīt to precīzo saturu un to noderību aizstāvībai.
18 Lēmums 91/298 attiecībā uz Solvay tika atcelts ar 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑31/91 Solvay/Komisija (Recueil, II‑1821. lpp.), jo šis Komisijas lēmums nebija pienācīgi autentificēts.
19 Lēmums 91/299 tika atcelts ar 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑32/91 Solvay/Komisija (Recueil, II‑1825. lpp.) šī paša iemesla dēļ.
20 Par Lēmumu 91/300 tika taisīts 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑37/91 ICI/Komisija (Recueil, II‑1901. lpp.). Vispārējā tiesa noraidīja pamatus un argumentus par dokumentu, kas iegūti no citiem uzņēmumiem, nepaziņošanu, jo šie dokumenti nevarēja būt noderīgi prasītāja aizstāvībai, kā arī par paša prasītāja dokumentu saraksta nepaziņošanu. Tomēr tā atcēla apstrīdēto lēmumu pienācīgas autentificēšanas neesamības dēļ.
21 Par iepriekš minētajiem 1995. gada 29. jūnija spriedumiem lietā T‑31/91 Solvay/Komisija un lietā T‑32/91 Solvay/Komisija Komisija iesniedza apelācijas sūdzības, par kurām 2000. gada 6. aprīlī tika taisīts spriedums apvienotajās lietās C‑287/95 P un C‑288/95 P Komisija/Solvay (Recueil, I‑2391. lpp.). Tāpat arī par iepriekš minēto 1995. gada 29. jūnijā spriedumu lietā T‑37/91 ICI/Komisija tika iesniegta apelācijas sūdzība, par ko 2000. gada 6. aprīlī tika taisīts spriedums lietā C‑286/95 P Komisija/ICI (Recueil, I‑2341. lpp.). Šīs apelācijas sūdzības Tiesa noraidīja abos iepriekš minētajos spriedumos lietā Komisija/Solvay un Komisija/ICI.
22 Attiecībā uz Solvay Komisija 2000. gada 13. decembrī pieņēma divus jaunus lēmumus:
– apstrīdēto lēmumu, kas ir identisks Lēmumam 91/299. Šo lēmumu formulējumi būtībā ir vienādi. Turklāt apstrīdētais lēmums ietver procedūras aprakstu. Tā adresāts ir Solvay, uzņēmums, kam Komisija ir noteikusi EUR 20 miljonu naudas sodu;
– Lēmumu 2003/5/EK par EK līguma 81. panta piemērošanas procedūru (COMP/33.133 – B: Kalcinētā soda – Solvay, CFK) (OV 2003, L 10, 1. lpp.), kas ir identisks Lēmumam 91/298, bet kas papildus ietver procedūras aprakstu. Šajā lēmumā Komisija noteica Solvay EUR 3 miljonu naudas sodu.
23 Solvay šos lēmumus pārsūdzēja. Vispārējā tiesa šīs prasības noraidīja ar 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑58/01 Solvay/Komisija (Recueil, II‑4781. lpp.) un ar pārsūdzēto spriedumu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā
24 Tā kā prasītājs izvirzīja pamatu par piekļuves lietas materiāliem neesamību, Vispārējā tiesa 2003. gada 19. decembrī aicināja Komisiju iesniegt sarakstu, kurā būtu detalizēti uzskaitīti visi lietas materiālos ietvertie dokumenti. Pēc tam, kad Komisija bija lūgusi pagarināt noteikto termiņu, tā iesniedza pirmo un pēc tam otro sarakstu. Solvay lūdza iespēju iepazīties ar atsevišķiem dokumentiem. Šīs izmeklēšanas laikā Komisija atzina, ka tā ir pazaudējusi atsevišķus lietas materiālus un nevar sastādīt to dokumentu sarakstu, ko tie ietvēra, jo pēc tās apgalvojumiem arī šo materiālu klasifikācijas numuri neesot atrodami. Prasītājs un Komisija attiecīgi 2005. gada 15. jūlijā un 17. novembrī iesniedza savus rakstveida apsvērumus par dokumentu, ar kuriem iepazinās Solvay, noderību tā aizstāvībai. 2008. gada laikā lietas dalībniekiem vēl tika uzdoti dažādi jautājumi. Tiesas sēde notika tā paša gada 26. jūnijā.
Pārsūdzētais spriedums
Prasījumu atbalstam izvirzītā argumentācija, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu
25 Prasītājs izvirzīja sešus pamatus, kas ir sadalīti daļās, kuras ietver vairākus argumentus.
Pirmais pamats – laika faktors
– Noteikumu par noilgumu kļūdaina piemērošana
26 Solvay apgalvoja, ka procesuālo darbību noilguma termiņš, kas aprēķināts saskaņā ar Padomes 1974. gada 26. novembra Regulu (EEK) Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi Eiropas Ekonomikas kopienas transporta un konkurences noteikumiem (OV L 319, 1. lpp.), netika apturēts apelācijas tiesvedības laikā. Komisija, kā tā apgalvo, varēja pieņemt jaunu lēmumu tūlīt pēc iepriekš minētā 1995. gada 29. jūnija sprieduma lietā T‑31/91 Solvay/Komisija pasludināšanas. Tā esot uzņēmusies risku, iesniedzot apelācijas sūdzību, vēl jo vairāk – darot to, zinādama par iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/BASF u.c., kurā Tiesa pauda savu viedokli par tiesību aktu autentificēšanas neesamību.
27 Savus argumentus pamatojot ar 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (Recueil, I‑8375. lpp.) par otro “PVC” lēmumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā apgalvoja, ka ir jāuzskata, ka laikposms, kurā apelācija tika izskatīta Tiesā, ir laikposms, kurā tiek apturēts procesuālo darbību noilguma termiņš (96.–109. punkts). Tā norādīja uz praktiskām grūtībām, ko rada Solvay piedāvātais risinājums, proti, iespējama divu lēmumu vienlaicīga pastāvēšana gadījumā, ja Tiesa apmierinātu Komisijas apelācijas sūdzību.
– Saprātīga termiņa principa pārkāpums
28 Vispārējā tiesa pārbaudīja katru procedūras stadiju un to kopumā. Turklāt tā norādīja, ka, tā kā apstrīdētais lēmums būtībā ir identisks Lēmumam 91/299, tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas, neņemot vērā laika faktoru. Pārsūdzētā sprieduma 141. punktā tā it īpaši norādīja, ka prasītājs ir skaidri atteicies no iespējas samazināt naudas sodu kā no atlīdzības par apgalvoto tā tiesību tikt tiesātam saprātīgā termiņā pārkāpumu un ka tas arī nav iesniedzis prasību par zaudējumu atlīdzību.
Otrais pamats – apstrīdētā lēmuma pieņemšanai un autentificēšanai noteiktu būtisku formas prasību pārkāpums
29 Vispārējā tiesa ir noraidījusi divas pirmās šī pamata daļas, kas attiecas uz koleģialitātes un tiesiskās drošības principu pārkāpumu. Attiecībā uz prasītāja tiesību tikt no jauna uzklausītam pārkāpumu Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētais lēmums ir formulēts būtībā identiski Lēmumam 91/299 un ka tādējādi Komisijai nebija pienākuma no jauna uzklausīt prasītāju (pārsūdzētā sprieduma 191. punkts). Turklāt Vispārējā tiesa noraidīja minētā pamata daļu, kas attiecas uz jaunas konsultēšanās ar Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju neesamību, kā arī uz šīs komitejas sastāva prettiesiskumu.
30 Pārsūdzētā sprieduma 218.–230. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi šī paša pamata daļu par iesniegto dokumentu izmantošanu, pārkāpjot Padomes 1962. gada 6. februāra Regulu Nr. 17, Pirmo regulu par Līguma [81]. un [82]. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.). Solvay apgalvoja, ka, tā kā 1989. gada 5. aprīļa lēmums par pārbaudes veikšanu attiecas tikai uz EKL 81. panta pārkāpumu, Komisija neesot varējusi izmantot iesniegtos dokumentus, lai vērstos pret prasītāju, pamatojoties uz EKL 82. pantu. Vispārējā tiesa atbildēja, ka Komisijai šajā lēmumā par pārbaudes veikšanu nebija precīzi jākvalificē pārkāpums un ka šajā lietā daļa no minētajā lēmumā par pārbaudes veikšanu norādītajiem pārmestajiem faktiem, proti, “ekskluzīvās iegādes vienošanos īstenošana”, bija identiski tiem, kas tika izvirzīti saistībā ar dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas pārkāpumu. Tātad Komisija nav pārsniegusi tajā pašā lēmumā par pārbaudes veikšanu noteiktos tiesiskos ietvarus.
31 Vispārējā tiesa noraidīja arī šī paša pamata daļu, kas attiecas uz objektivitātes, labas pārvaldības un samērīguma principu pārkāpumu.
Trešais pamats – kļūdaina attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus definīcija
32 Pēc šī pamata pārbaudes Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 256. punktā secināja, ka Solvay atradās dominējošā stāvoklī neatkarīgi no tā, vai attiecīgo ģeogrāfisko tirgu definē kā Kopienu, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju, vai kā katru no valstīm, kurās tai tiek pārmesti EKL 82. panta pārkāpumi kalcinētās sodas tirgū.
Ceturtais pamats – dominējoša stāvokļa neesamība
33 Pārsūdzētā sprieduma 275.–279. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru, kas attiecas uz dominējoša stāvokļa jēdzienu. Tā konstatēja Solvay piederošās tirgus daļas un 286.–304. punktā norādīja, ka prasītāja izvirzītie argumenti neļauj atzīt, ka pastāvētu ārkārtēji apstākļi, kas attaisnotu, ka tiek apšaubīts secinājums par to, ka prasītājs attiecīgajā tirgū atradās dominējošā stāvoklī.
Piektais pamats – dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana
34 Pārsūdzētā sprieduma 325., 327., 349., 368., 369., 376. un 388. punktā vairākas reizes pārliecinājusies, ka Solvay neapstrīd pret to izvirzīto pierādījumu patiesumu, Vispārējā tiesa secināja, ka pārmestās darbības, proti, atlaides virsapjomam, lojalitātes atlaides, “grupas” atlaide galvenajam klientam un līgumi par ekskluzivitāti, bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Tā it īpaši paskaidroja, kādā veidā atlaides virsapjomam rada diskriminējošu praksi.
Sestais pamats – tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem pārkāpums
35 Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai piekļuves atsevišķiem dokumentiem neesamība administratīvās procedūras laikā liedza prasītājam iepazīties ar dokumentiem, kas varētu būt bijuši noderīgi tā aizstāvībai. Tās secinājums bija negatīvs, iepriekš pārbaudot, vai minētie dokumenti būtu varējuši ietekmēt attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus vai attiecīgā produkta tirgus noteikšanu, kā arī secinājumus, ka Solvay bija dominējošs stāvoklis un tas šo stāvokli izmantoja ļaunprātīgi. Vispārējā tiesa pārbaudīja daļu, kas attiecas uz to, ka prasītājs nav iepazinies ar visiem lietas materiāliem. Pēc mēģinājuma noteikt, kas bija Komisijas nozaudētajos lietas materiālos, Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai Solvay pārmesto rīcību pierāda esošajos lietas materiālos ietvertie dokumenti, un pārsūdzētā sprieduma 479. punktā secināja, ka “tādējādi [var] izslēgt, ka iztrūkstošajās “apakšlietās” prasītājs būtu varējis atrast [savai] aizstāvībai noderīgus dokumentus”.
Argumentācija prasījumu atcelt vai samazināt naudas sodu atbalstam
36 Prasītājs izvirzīja piecus pamatus – pārkāpumu smaguma kļūdains vērtējums, pārkāpuma ilguma kļūdains vērtējums, atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšana, naudas soda nesamērīgums un laika faktors.
37 Pārsūdzētā sprieduma 510. un 511. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka lēmumā par EKL 82. panta piemērošanu nevarēja atsaukties uz recidīvu kā atbildību pastiprinošu apstākli, pamatojoties uz konstatēto EKL 81. panta pārkāpumu, un ka turklāt pārkāpumi, par kuriem Solvay ir jau sodīts, būtiski atšķīrās no šajā lietā aplūkotajiem. Līdz ar to tā samazināja noteikto naudas sodu par 5 %.
38 Atbildot uz piekto izvirzīto pamatu, Vispārējā tiesa nosprieda, ka naudas sods saglabā sodošu un preventīvu raksturu pat pēc zināma laika sprīža.
39 Tā rezultātā Vispārējā tiesa noteica naudas sodu EUR 19 miljonu apmērā. Tā piesprieda prasītājam segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt 95 % no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, un pēdējai minētajai segt 5 % no saviem tiesāšanās izdevumiem.
Par apelācijas sūdzību
40 Prasītājs izvirza deviņus pamatus. Pirmais pamats ir par tiesību tikt tiesātam saprātīgā termiņā pārkāpumu. Otrais pamats attiecas uz Regulas Nr. 17 14. un 20. panta pārkāpumu. Trešais pamats ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izriet no tā, ka pēc tam, kad prasītājam tika atteikta piekļuve lietas materiāliem administratīvās procedūras laikā, Komisija pazaudēja daļu no tiem. Ceturtais pamats ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar attaisnojošiem dokumentiem, ar kuriem varēja iepazīties tiesas kancelejā. Piektais pamats attiecas uz prasītāja tiesību tikt uzklausītam, pirms Komisija pieņem apstrīdēto lēmumu, pārkāpumu. Sestais pamats ir par pienākuma norādīt spriedumu pamatojumu un EKL 82. panta pārkāpumu attiecībā uz pārsūdzētajā spriedumā Vispārējās tiesas izdarīto attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus definīciju. Septītais pamats attiecas uz pienākuma norādīt spriedumu pamatojumu un EKL 82. panta pārkāpumu, pārsūdzētajā spriedumā vērtējot dominējošo stāvokli. Astotais pamats ir par pienākuma norādīt spriedumu pamatojumu un EKL 82. panta pārkāpumu attiecībā uz Saint‑Gobain grupai piešķirto atlaidi. Devītais pamats attiecas uz pienākuma norādīt spriedumu pamatojumu un EKL 82. panta pārkāpumu attiecībā uz ļaunprātīgu diskriminēšanu.
41 Vispirms kopā ir jāpārbauda trešais un piektais pamats, kas abi attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
Lietas dalībnieku argumenti
42 Ar trešā pamata pirmo daļu prasītājs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir prasījusi neiespējamu pierādījumu, liekot tam pierādīt, ka pazaudētie dokumenti varētu būt bijuši noderīgi tā aizstāvībai, jo šos dokumentus nevarēja pārbaudīt.
43 Ar šī pamata otro daļu prasītājs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi principu, ka ir pietiekama kaut vai nelielas varbūtības iespējas pastāvēšana, ka minētie dokumenti būtu varējuši ietekmēt apstrīdēto lēmumu.
44 Ar minētā pamata trešo daļu prasītājs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā vietā, lai veiktu lietas materiālu pagaidu pārbaudi nolūkā pārbaudīt, vai trūkstošie dokumenti varēja ietekmēt minēto lēmumu, tā vispirms izskatīja lietu pēc būtības. Vispārējā tiesa nolēma, pirmkārt, ka pamati, kas attiecas uz lietas būtību un ko prasītājs ir izvirzījis prasības atcelt apstrīdēto lēmumu atbalstam, ir jānoraida, un no tā secināja, otrkārt, ka prasītājam neizpaustie dokumenti nekādā veidā nevarēja ietekmēt minēto lēmumu.
45 Ar šī paša pamata ceturto daļu prasītājs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 470. punktā uzskatīja, ka “nav nekādu norāžu par to, ka prasītājs iztrūkstošajās “apakšlietās” būtu varējis atrast dokumentus, kas liktu apšaubīt secinājumu, ka tas kalcinētās sodas tirgū atradās dominējošā stāvoklī”, pamatojoties vienīgi uz tirgus daļām, tādējādi apvēršot pierādīšanas pienākumu un neievērojot nevainīguma prezumpciju. Prasītājs apstrīdēja dominējoša stāvokļa pastāvēšanu un pieļāva, ka citi dokumenti tam būtu ļāvuši uzlabot savu argumentāciju.
46 Ar otrā pamata piekto daļu prasītājs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz Saint‑Gobain piešķirto “grupas” atlaidi pārsūdzētā sprieduma 474. punktā uzskatot, ka tam “būtu bijis jāmēģina norādīt, kādā mērā citi pierādījumi būtu varējuši likt apšaubīt slepenā protokola saturu vai vismaz likt to skatīt citā gaismā”.
47 Ar šī pamata sesto daļu prasītājs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, pārsūdzētā sprieduma 471. punktā uzskatot, ka Komisijas kļūda attiecībā uz ģeogrāfiskā tirgus definīciju “nevarēja noteicoši ietekmēt iznākumu”, jo Komisijas pazaudētajās mapēs prasītājs nebūtu varējis atrast tā aizstāvībai noderīgus dokumentus.
48 Ar piektā pamata pirmo daļu prasītājs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atbildējusi uz prasītāja argumentu, ka tas bija jāuzklausa pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai gan ir iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, tāpēc ka administratīvajā procedūrā tika pieļautas nelikumības, nenodrošinot piekļuvi lietas materiāliem stadijā pirms šī lēmuma pieņemšanas, kas ietekmēja tā sagatavošanas pasākumu spēkā esamību, un tāpēc ka šīs nelikumības Vispārējā tiesa konstatēja iepriekš minētajā 1995. gada 29. jūnija spriedumā lietā T‑30/91 Solvay/Komisija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
49 Ar šā pamata otro daļu prasītājs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir atteikusies atzīt, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisijai bija jāuzklausa attiecīgais uzņēmums, jo Vispārējās tiesas spriedumā, lai arī tas ir taisīts atšķirīgā tiesvedībā, ir konstatēts pārkāpums, kas ietekmēja atceltā lēmuma sagatavošanas pasākumus. Šajā ziņā prasītājs atgādina iepriekš minēto 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija un uzsver, ka procedūrā šajā lietā ir pieļauti tie paši pārkāpumi, kas ir norādīti lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums. Atbilstoši EKL 233. pantam Komisijai bija jāizdara vajadzīgie secinājumi no Vispārējās tiesas taisītā sprieduma. Lai gan Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu 91/299 autentificēšanas neesamības dēļ, Komisijai bija jāievēro arī iepriekš minētais 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, kurā tika galīgi konstatēts cits procesuāls pārkāpums. Komisijai tātad, kā uzskata prasītājs, bija jālabo šis Vispārējās tiesas konstatētais procesuālais pārkāpums, lai padarītu tiesisku procedūru, un tādējādi bija jāsniedz iespēja piekļūt lietas materiāliem un jāļauj tam izteikt jebkādus rakstiskus un mutiskus apsvērumus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
50 Tādējādi Komisija apstrīd prasītāja izvirzīto pamatu un argumentu pieņemamību un pamatotību.
Tiesas vērtējums
51 Pretēji Komisijas apgalvotajam, ar pamatu par tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem pārkāpumu prasītājs kritizē nevis Vispārējās tiesas izdarīto faktu vērtējumu, bet gan tās piemērotās tiesību normas jautājumā, kam ir jāpierāda to dokumentu lietderība, ko viens lietas dalībnieks ir nozaudējis. Jautājums, vai Vispārējā tiesa ir piemērojusi juridiski pareizu kritēriju, novērtējot šo dokumentu noderību prasītāja aizstāvībai, ir tiesību jautājums, ko Tiesa pārbauda apelācijas ietvaros (šajā ziņā skat. 2007. gada 25. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 40. punkts, kā arī 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 117. punkts).
52 Tiesības uz aizstāvību ir pamattiesības, kas ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošana Tiesai ir jānodrošina, neatņemama daļa (2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 64. punkts).
53 Tiesību uz aizstāvību ievērošana Komisijā notiekošā procesā, kura mērķis ir uzņēmumam uzlikt naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, pieprasa, lai attiecīgajam uzņēmumam būtu bijusi iespēja pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par attiecīgo faktu pastāvēšanu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par Līguma pārkāpuma pastāvēšanu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 66. punkts). Šīs tiesības ir norādītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā.
54 Kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 405. punktā pamatoti ir atgādinājusi, tiesības piekļūt lietas materiāliem paredz, ka Komisija attiecīgajam uzņēmumam sniedz iespēju veikt visu izmeklēšanas lietā esošo dokumentu, kas varētu attiekties uz šī uzņēmuma aizstāvību, pārbaudi. Tas attiecas gan uz dokumentiem, kas ir apsūdzoši, gan arī uz dokumentiem, kas ir attaisnojoši pierādījumi, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 315. punkts, kā arī apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 68. punkts).
55 Tiesību uz piekļuvi lietas materiāliem procedūrā pirms lēmuma pieņemšanas pārkāpums principā var izraisīt šī lēmuma atcelšanu, ja tas ir ietekmējis tiesības uz aizstāvību (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 317. punkts).
56 Šādā gadījumā izdarītais pārkāpums netiek novērsts ar to vien, ka piekļuve tiek nodrošināta tiesvedības stadijā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 318. punkts). Ja notiek vienīgi izvirzīto pamatu kontrole tiesā, ne Vispārējās tiesas pārbaudes priekšmets, ne sekas nav lietas pilnīgas izmeklēšanas administratīvā procedūrā aizstāšana. Turklāt novēlota iepazīšanās ar atsevišķiem lietas materiālos esošiem dokumentiem pret Komisijas lēmumu prasību cēlušajam uzņēmumam nerada situāciju, kādā tas būtu bijis, ja tas būtu varējis balstīties uz šiem pašiem dokumentiem, lai sniegtu šai iestādei savus rakstveida un mutvārdu apsvērumus (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Ja piekļuve lietas materiāliem, un konkrēti – attaisnojošiem dokumentiem, tiek nodrošināta tiesvedības laikā, attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda nevis tas, ka, ja tam būtu bijusi piekļuve nepaziņotajiem dokumentiem, Komisijas lēmumam būtu cits saturs, bet tikai, ka minētie dokumenti varētu būt bijuši noderīgi tā aizstāvībai (2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 128. punkts; iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 318. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 131. punkts).
58 Lai gan Vispārējā tiesa ir pareizi atgādinājusi šos principus, tā tomēr pārsūdzētā sprieduma 481. punktā secināja, ka, “pat ja prasītājam nebija piekļuves visiem izmeklēšanas lietas materiālos esošajiem dokumentiem, šis apstāklis tam šajā lietā neliedza nodrošināt savu aizstāvību attiecībā uz iebildumiem pēc būtības, ko Komisija izvirzījusi paziņojumā par iebildumiem un [apstrīdētajā] lēmumā”.
59 Lai izdarītu šādu secinājumu, Vispārējā tiesa vispirms pārbaudīja minētajā lēmumā izteiktos iebildumus un to atbalstam norādītos materiālos pierādījumus. Pret šādu pieeju nevar iebilst, jo pārējo dokumentu noderība aizstāvībai ir jānovērtē, ievērojot šos elementus.
60 Tomēr Vispārējā tiesa savus secinājumus it īpaši balstīja uz apsvērumiem, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, “ļoti liela tirgus daļa, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumus [apstākļus], ir uzskatāma par dominējoša stāvokļa pastāvēšanas pierādījumu” un, pieņemot, ka šādi izņēmuma apstākļi pastāvēja, prasītājs nevarēja par tiem nezināt (pārsūdzētā sprieduma 470. punkts), otrkārt, “Komisijas iespējamā kļūda[, nosakot ģeogrāfisko tirgu,] šajā sakarā nevarēja noteicoši ietekmēt iznākumu” (minētā sprieduma 471. punkts) un, treškārt, “prasītājam būtu bijis jāmēģina norādīt, kādā mērā citi pierādījumi būtu varējuši likt apšaubīt slepenā protokola saturu vai vismaz likt to skatīt citā gaismā” (minētā sprieduma 474. punkts).
61 Šādi apgalvojumi ignorē sekas, kādas lietas materiālu nozaudēšana šajā lietā atstāj uz prasītāja tiesībām. Šādi argumentējot, Vispārējā tiesa pamatojas uz pieņēmumiem ne tikai attiecībā uz nozaudēto dokumentu saturu, bet arī attiecībā uz to, kas prasītājam bija jāzina par šo saturu. It īpaši, kā ģenerāladvokāte norāda savu secinājumu 202. punktā, Vispārējā tiesa nepaskaidro, kādēļ prasītājam bija pašam jāzina par iespējamajiem izņēmuma apstākļiem, kuri varētu apvērst prezumpciju par dominējoša stāvokļa pastāvēšanu, kas izriet no informācijas par tirgus daļām.
62 Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka, pēc Komisijas uzskata, trūkstošās apakšlietas varbūtēji ietvēra atbildes uz informācijas pieprasījumiem, kas tika nosūtīti, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 11. pantu. Tādējādi nav izslēgts, ka prasītājs varēja šajās apakšlietās atrast citu uzņēmumu iesniegtus pierādījumus, kas ļautu tam faktus interpretēt citādāk, nekā to ir darījusi Komisija, un kas varētu noderēt tā aizstāvībai.
63 Tā kā prasītājam nebija piekļuves šiem dokumentiem un tā kā to saturs nebija zināms un nebija nosakāms, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, prasot tam, kā tā to darīja pārsūdzētā sprieduma 474. punktā, precizēt argumentus, ko tas būtu varējis izvirzīt, ja tā rīcībā būtu bijuši šie dokumenti, ko tas faktiski tomēr nevarēja zināt.
64 Ir svarīgi uzsvērt, ka šajā lietā runa ir nevis par dažiem trūkstošiem dokumentiem, kuru saturu varētu rekonstruēt no citiem avotiem, bet par visām apakšlietām, kurās, ja šī sprieduma 62. punktā norādītie Komisijas pieņēmumi ir pareizi, varēja būt Komisijā notikušajā procedūrā būtiski dokumenti un kas varēja attiekties uz prasītāja aizstāvību.
65 No minētā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 481. punktā secinot, ka apstāklis, ka prasītājam nebija piekļuves visiem izmeklēšanas lietā iekļautajiem dokumentiem, nevarēja traucēt nodrošināt tā aizstāvību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Komisijas izdarītu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir pārkāpusi principus par pierādīšanas pienākumu un ir balstījusies uz pieņēmumiem par trūkstošo dokumentu saturu, ko pati Komisija nespēja pārbaudīt.
66 Runājot par attiecīgā uzņēmuma uzklausīšanu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, uz ko prasītājs norāda savas apelācijas sūdzības piektajā pamatā, ir jāatgādina, ka tā ir tiesību uz aizstāvību daļa. Tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma specifiskajiem apstākļiem.
67 Pārsūdzētā sprieduma 184. punktā Vispārējā tiesa pamatoti atgādināja, ka, ja Komisija pēc lēmuma, ar kuru tika sodīti EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu izdarījušie uzņēmumi, atcelšanas procesuālo normu pārkāpuma dēļ, kas attiecās vienīgi uz kārtību, kādā to galīgi pieņēma komisāru kolēģija, pieņem jaunu lēmumu ar būtībā identisku saturu un tas ir balstīts uz tiem pašiem iebildumiem, tai nav pienākuma veikt jaunu attiecīgo uzņēmumu uzklausīšanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 83.–111. punkts).
68 Šajā lietā jautājums par prasītāja uzklausīšanu tomēr nevar tikt nodalīts no piekļuves dokumentiem. Lai gan apstrīdētā lēmuma saturs būtībā ir identisks un tas ir balstīts uz tiem pašiem iebildumiem, kas ietverti pirmajā lēmumā, kuru Vispārējā tiesa atcēla procesuālo normu pārkāpuma dēļ, kas izdarīts procedūras beigu stadijā, proti, pienācīgas autentificēšanas komisāru kolēģijā neesamības dēļ, tomēr šī pirmā lēmuma pieņemšanā arī tika pieļauts pārkāpums krietni pirms pēdējā minētā pārkāpuma. Kā tas izriet no šī sprieduma 17. punkta, ir skaidrs, ka administratīvās procedūras laikā, kurā tika pieņemts minētais pirmais lēmums, Komisija nav izsniegusi prasītājam visus tās lietas materiālos iekļautos dokumentus, it īpaši attaisnojošos dokumentus.
69 Kā ir atgādināts šī sprieduma 17. punktā, iepriekš minētajos 1995. gada 29. jūnija spriedumos lietā T‑30/91 Solvay/Komisija un lietā T‑36/91 ICI/Komisija Vispārējā tiesa attiecībā uz šī sprieduma 12. punktā minēto Lēmumu 91/297, kas ir saistīts ar apstrīdēto lēmumu un uz ko attiecas tas pats paziņojums par iebildumiem, konstatēja, ka šajā administratīvajā procedūrā ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo Komisija nav sniegusi attiecīgajam uzņēmumam pietiekamu piekļuvi dokumentiem, it īpaši tiem, kas varētu būt bijuši noderīgi tā aizstāvībai. Tādējādi Vispārējā tiesa atcēla šos lēmumus, atgādinot it īpaši, pirmkārt, ka piekļuve lietas materiāliem konkurences lietās ir viena no procesuālajām garantijām, kuru mērķis ir aizsargāt tiesības uz aizstāvību, un, otrkārt, ka ir nepieciešams izveidot detalizētu lietas materiālos ietverto dokumentu sarakstu, lai attiecīgais uzņēmums varētu novērtēt iespēju lūgt piekļuvi specifiskiem dokumentiem, kas varētu būt noderīgi tā aizstāvībai (iepriekš minētie 1995. gada 29. jūnija spriedumi lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, 59. un 101. punkts, kā arī lietā T‑36/91 ICI/Komisija, 69. un 111. punkts)
70 Lai gan ir šie fakti un Tiesas judikatūra, kas apstiprina piekļuves lietas materiāliem un it īpaši attaisnojošiem dokumentiem nozīmīgumu (it īpaši skat. 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, I‑4235. lpp.), Komisija ir pieņēmusi tādu pašu lēmumu kā tas, kas tika atcelts pienācīgas autentificēšanas neesamības dēļ, neuzsākot jaunu administratīvo procedūru, kurā tā varētu uzklausīt prasītāju pēc tam, kad tam tiktu nodrošināta piekļuve lietas materiāliem.
71 No minētā izriet, ka, neņemot vērā īpašos lietas apstākļus un konkrēti pamatojoties uz to, ka pirmais lēmums tika atcelts pienācīgas autentificēšanas neesamības dēļ un ka otrais ietvēra tos pašus iebildumus, Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka prasītāja uzklausīšana nebija nepieciešama. Tādējādi tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot, ka Komisija nav pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, neuzklausot pēdējo pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
72 No šiem apsvērumiem izriet, ka trešais un piektais apelācijas sūdzības pamats ir pamatoti un ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl ar to Vispārējā tiesa nav atcēlusi apstrīdēto spriedumu tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ.
73 Tā kā trešā un piektā pamata pamatotības atzīšana izraisa pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, pārējie apelācijas pamati nav jāpārbauda.
Par prasību, kas celta par apstrīdēto lēmumu
74 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. pantam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.
75 No šī sprieduma 51.–72. punkta izriet, ka apelācijas sūdzība ir pamatota un ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiesību uz aizstāvību pārkāpuma dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
76 Saskaņā ar Reglamenta 122. pantu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Atbilstoši šī paša reglamenta 69. panta 2. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājs ir prasījis piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt visus prasītāja tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑57/01 Solvay/Komisija atcelt;
2) Komisijas 2000. gada 13. decembra Lēmumu 2003/6/EK par EK līguma 82. panta piemērošanas procedūru (COMP/33.133 – C: Kalcinētā soda – Solvay) atcelt;
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.
[Paraksti]