TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2011. gada 8. decembrī (*)
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Vara santehnikas cauruļu tirgus – Naudas sodi – Tirgus apmērs, pārkāpuma ilgums un sadarbība, ko var ņemt vērā – Efektīva pārsūdzība tiesā
Lieta C‑386/10 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2010. gada 29. jūlijā iesniedza
Chalkor AE Epexergasias Metallon, Atēnas (Grieķija), ko pārstāv I. Foresters [I. Forrester], QC,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv E. Žipinī Furnjē [E. Gippini Fournier] un S. Noe [S. Noë], pārstāvji, kuriem palīdz B. Dohertijs [B. Doherty], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. Ross [A. Rosas] (referents), A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 12. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību Chalkor AE Epexergasias Metallon (turpmāk tekstā – “Chalkor”) prasa atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑21/05 Chalkor/Komisija (Krājums, iI‑1895. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa daļēji noraidīja Chalkor prasību atcelt tiesību aktu vai samazināt naudas sodu, kas tai tika uzlikts saskaņā ar Komisijas 2004. gada 3. septembra Lēmuma C(2004) 2826 par [EKL 81. pantā] un EEZ līguma 53. pantā noteiktās procedūras piemērošanu (Lieta COMP/E‑1/38.069 – Sanitārtehnikas vara caurules [vara santehnikas caurules]) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) 2. panta d) punktu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā Regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu – (OV 1962, 13, 204. lpp.) 15. panta 2. punktā ir noteikts:
“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodus] 1000 līdz 1000000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj [EKL 81. panta] 1. punktu vai [EKL 82. pantu] vai
b) neizpilda kādu no pienākumiem, kas uzlikts, ievērojot 8. panta 1. punktu.
Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.”
3 Regula Nr. 17 tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), kura ir piemērojama kopš 2004. gada 1. maija.
4 Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj Līguma 81. vai 82. pantu [..]
[..].
Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.
[..]
3. Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”
5 Šīs regulas 31. pantā ir noteikts:
“Eiropas Kopienu Tiesai ir neierobežota jurisdikcija [neierobežota kompetence] pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu]. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu].”
6 Komisijas paziņojuma ar nosaukumu “Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu” (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), kas bija piemērojams apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, preambulā ir noteikts:
“Turpmāk izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, vienlaicīgi atbalstot Komisijai piešķirto diskrecionāro varu, kas noteikta saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem, noteikt sodanaudu līdz 10 % apmērā no uzņēmuma apgrozījuma kopējā apjoma. Šī vara jāīsteno ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem.
Jaunā metodoloģija, ko piemēro sodanaudas apjoma [naudas soda apmēra] noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatapjomu [pamatsummu], ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazināts [samazina], ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.”
7 Atbilstoši Pamatnostādņu 1. punktam “pamatapjomu [pamatsummu] nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu, kas ir vienīgie kritēriji, kas izklāstīti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā”.
8 Attiecībā uz pārkāpuma smagumu Pamatnostādņu 1. punkta A daļā ir paredzēts, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Pārkāpumi tiek iedalīti trīs pārkāpumu kategorijās: mazāk smagi pārkāpumi, smagi pārkāpumi un sevišķi smagi pārkāpumi.
9 Atbilstoši Pamatnostādnēm sevišķi smagi pārkāpumi ir it īpaši horizontāli ierobežojumi, piemēram, “cenu karteļi” un tirgus sadales kvotas. Piemērojamā naudas soda pamatsumma ir “[var pārsniegt] 20 miljon[us] [euro]”. Pamatnostādnēs ir norādīts uz nepieciešamību diferencēt šo pamatsummu, lai ņemtu vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpumu izdarītāju faktisko ekonomisko spēju izraisīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši patērētājiem, naudas soda preventīvo iedarbību, kā arī uzņēmumu juridiskās un ekonomiskās zināšanas un infrastruktūru, kas ļauj tiem novērtēt, vai viņu rīcība ir pārkāpums. Tāpat Pamatnostādnēs ir precizēts, ka, ja pārkāpumā ir iesaistīti vairāki uzņēmumi, atsevišķos gadījumos var būt vajadzība ņemt vērā nodarījuma īpašo nozīmi un līdz ar to katra uzņēmuma nodarītā kaitējuma reālo ietekmi uz konkurenci, īpaši gadījumos, kad uzņēmumi, kuri izdarījuši viena veida konkurences pārkāpumus, būtiski atšķiras pēc apjoma.
10 Attiecībā uz pārkāpumu ilgumu Pamatnostādnēs ir nošķirti īslaicīgi pārkāpumi (parasti mazāk nekā viens gads), vidēja termiņa pārkāpumi (parasti no viena līdz pieciem gadiem) un ilgtermiņa pārkāpumi (parasti vairāk nekā pieci gadi). Attiecībā uz pēdējiem minētajiem ir paredzēta papildu naudas soda summa, kas par katru gadu var tikt noteikta līdz 10 % no summas, kāda noteikta par pārkāpuma smagumu. Tāpat Pamatnostādnēs ir paredzēts nostiprināt naudas soda palielināšanu par ilgtermiņa pārkāpumiem, lai faktiski sodītu par ierobežojumiem, kas ir negatīvi ietekmējuši patērētājus ilgākā laika posmā, un veicinātu pārkāpuma izbeigšanu vai sadarbību ar Komisiju.
11 Atbilstoši Pamatnostādņu 2. punktam naudas soda pamatsumma var tikt palielināta, ja pastāv atbildību pastiprinoši apstākļi, it īpaši tādi kā atkārtots pārkāpums, ko ir izdarījis viens un tas pats uzņēmums vai uzņēmumi. Saskaņā ar minēto Pamatnostādņu 3. punktu šī pamatsumma var tikt samazināta, ja pastāv īpaši atbildību mīkstinoši apstākļi, piemēram, uzņēmumam ir bijusi vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā, nolīgumi nav tikuši efektīvi īstenoti vai ir notikusi uzņēmuma efektīva līdzdalība procedūrā par tādu jomu, kas nav minēta Komisijas Paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu aizliegtu vienošanos lietās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).
12 Pamatnostādnes sākot ar 2006. gada 1. septembri tika aizstātas ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV C 210, 2. lpp.).
13 Paziņojumā par sadarbību ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kādiem uzņēmumi, kas sadarbojas ar Komisiju laikā, kad tā veic rūpīgu izmeklēšanu attiecībā uz aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda, kurš tiem ir jāmaksā, vai tas var tikt samazināts. Saskaņā ar šī paziņojuma B daļu naudas sods tiek samazināts vismaz par 75 % vai vispār netiek noteikts uzņēmumam, kas paziņo par aizliegto vienošanos Komisijai, pirms tā ir uzsākusi pārbaudi un nav ieguvusi pietiekamu informāciju, lai pierādītu paziņotās aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, vai kas pirmais ir iesniedzis noteicošos elementus, lai pierādītu aizliegtās vienošanās pastāvēšanu. Saskaņā ar minētā paziņojuma D daļu naudas sods uzņēmumam var tikt samazināts par 10 % līdz 50 % it īpaši tādos gadījumos, ja pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas šis uzņēmums ir iesniedzis Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, kas apstiprina apgalvojumu par pārkāpuma izdarīšanu.
14 Paziņojums par sadarbību sākot no 2002. gada 14. februāra tika aizstāts ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV C 45, 3. lpp.). Tomēr šajā lietā Komisija piemēroja Paziņojumu par sadarbību, jo šis paziņojums bija tas, kuru uzņēmumi ņēma vērā, kad tie sadarbojās ar Komisiju.
Tiesvedības priekšvēsture
15 Chalkor ir saskaņā ar Grieķijas tiesībām dibināta sabiedrība, kuras akcijas tiek kotētas Atēnu biržā. Kopā ar citiem uzņēmumiem, kas ražo vara un vara sakausējumu pusfabrikātus, tā bija tādas aizliegtas vienošanās dalībniece, kuras mērķis bija vienoties par cenu, sadalīt tirgus un apmainīties ar konfidenciālu informāciju par vara santehnikas cauruļu tirgu.
16 Pēc pārbaudēm un izmeklēšanas Komisija 2004. gada 3. septembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu, kura kopsavilkums ir publicēts 2006. gada 13. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 192, 21. lpp.).
17 Komisija apstrīdētā lēmuma 458. un 459. apsvērumā ir norādījusi, ka attiecīgais pārkāpums bija izpaudies trīs dažādās, bet saistītās formās. Pirmo karteļa daļu veidoja nolīgumi, kas noslēgti starp noteikta veida gludo vara santehnikas cauruļu “SANCO ražotājiem” (turpmāk tekstā – “SANCO nolīgumi”). Otro attiecīgā pārkāpuma daļu veidoja nolīgumi, kas noslēgti starp izolētu vara santehnikas cauruļu “WICU un Cuprotherm ražotājiem” (turpmāk tekstā – “WICU un Cuprotherm nolīgumi”). Visbeidzot, trešā karteļa daļa attiecās uz nolīgumiem, kas noslēgti plašākas gludo vara santehnikas cauruļu ražotāju grupas iekšienē (turpmāk tekstā – “paplašinātie Eiropas nolīgumi”).
18 No apstrīdētā lēmuma 216. apsvēruma izriet, ka Chalkor piedalījās paplašināto Eiropas nolīgumu kartelī un sākotnēji šajā grupā bija pieci dalībnieki (turpmāk tekstā – “piecu dalībnieku grupa”). No šī apsvēruma izriet, ka pēc Chalkor un trīs citu uzņēmumu pievienošanās šīs grupas dalībnieku skaits palielinājās līdz deviņiem (turpmāk tekstā – “deviņu dalībnieku grupa”). Komisija uzskata, ka piecu dalībnieku grupas un deviņu dalībnieku grupas dalībnieki centās stabilizēt gludo vara santehnikas cauruļu tirgu, pamatojoties uz tirgus daļām konkrētā atskaites gadā, lai izvirzītu mērķi attiecībā uz tirgus daļām nākotnē. Apstrīdētā lēmuma 192. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka minētie dalībnieki bija vienojušies par apmaiņu ar sensitīvu informāciju, tirgus daļu sadali, tirdzniecības apjoma uzraudzību, “tirgus līdera” mehānismu katrā atsevišķā tirgū, kā arī par cenu koordināciju, tostarp par cenrāžiem, “cenu nostādņu” piemērošanu un atlaidēm.
19 Attiecībā uz Chalkor izdarītā pārkāpuma ilgumu Komisija apstrīdētā lēmuma 597. apsvērumā norādīja, ka attiecīgais pārkāpums tika uzsākts vēlākais 1998. gada 29. augustā un tika izbeigts 1999. gada septembrī.
20 Ar apstrīdēto lēmumu Komisija piemēroja naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, kā arī saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu. Lai noteiktu šo naudas sodu apmēru, Komisija piemēroja Pamatnostādnēs definēto metodi.
21 Ņemot vērā paša pārkāpuma raksturu, tā konkrēto ietekmi uz tirgu, attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomu un minētā tirgus izmēru, Komisija uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi bija izdarījuši sevišķi smagu pārkāpumu.
22 Apstrīdētajā lēmumā Komisija definēja četras grupas, kuras, pēc tās domām, atspoguļoja uzņēmumu relatīvo nozīmīgumu attiecīgajā pārkāpumā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ietilpa ceturtajā kategorijā.
23 No apstrīdētā lēmuma 683. apsvēruma izriet, ka tirgus daļas tika noteiktas atkarībā no apgrozījuma, ko katrs pārkāpuma izdarītājs guvis no santehnikas cauruļu tirdzniecības kopējā gludo vara santehnikas cauruļu un izolētu vara santehnikas cauruļu tirgū. Tādējādi, kā izriet no šī lēmuma 692. apsvēruma, to uzņēmumu tirgus daļas, kas nepārdeva WICU un Cuprotherm caurules, tika aprēķinātas, izdalot to apgrozījumu, kas gūts no gludajām vara santehnikas caurulēm, ar kopējo gludo un izolēto vara santehnikas cauruļu tirgus lielumu.
24 Chalkor naudas soda sākumsumma, kādu noteica Komisija, bija EUR 9,8 miljoni. Tāpat kā attiecībā uz citiem uzņēmumiem, Komisija naudas sodu sākumsummu palielināja par 10 % par pilnu pārkāpuma gadu un par 5 % par ikvienu papildu periodu, kas bija vienāds vai ilgāks par sešiem mēnešiem, bet mazāks par gadu. Tā kā Chalkor piedalījās kartelī divpadsmit mēnešus, attiecībā uz to bija jāpiemēro naudas soda sākumsummas, kas bija EUR 9,8 miljoni, palielinājums 10 % apmērā, kas nozīmēja, ka kopējā naudas soda summa bija EUR 10,78 miljoni.
25 Saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D daļu Komisija samazināja Chalkor naudas soda summu par 15 %. Līdz ar to galīgā naudas soda summa bija EUR 9,16 miljoni.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
26 Savas prasības, kas celta Vispārējā tiesā, pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja sešus pamatus, kas bija balstīti attiecīgi uz tās dalības kartelī piespiedu rakstura neņemšanu vērā, naudas soda sākumsummas kļūdainu noteikšanu, naudas soda sākumsummas kļūdainu palielināšanu pārkāpuma ilguma dēļ, atbildību mīkstinošo apstākļu neņemšanu vērā, Paziņojuma par sadarbību kļūdainu piemērošanu un nesamērīgu naudas soda apmēru.
27 Pirms apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto pamatu izvērtēšanas Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61.–64. punktā atgādināja principus attiecībā uz konkurences tiesību jomā pieņemto Komisijas lēmumu pārbaudi tiesā.
28 Otrā pamata izvērtēšanas kontekstā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nav pārbaudījusi, vai pārkāpuma izdarītājs, kas piedalās tikai vienā aizliegtas vienošanās daļā, izdara mazāk smagu pārkāpumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta izpratnē nekā pārkāpuma izdarītājs, kurš tās pašas aizliegtās vienošanās ietvaros piedalās visās tās daļās. Šis jautājums šajā gadījumā bija vēl jo svarīgāks tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja piedalījās tikai paplašinātajos Eiropas nolīgumos un netika saukta pie atbildības par divām citām karteļa daļām, proti, SANCO nolīgumiem un WICU un Cuprotherm nolīgumiem. Rezultātā Vispārējā tiesa samazināja naudas sodu par 10 %.
29 Pārējos apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos pamatus Vispārējā tiesa noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
30 Chalkor prasījumi Tiesai ir šādi:
– pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīta tās prasība atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu;
– atcelt vai būtiski samazināt tai uzlikto naudas sodu vai veikt jebkādus citus pasākumus, kas izrādīsies atbilstoši, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā.
31 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 Tiesa vispārējā sapulcē nolēma, ka šī lieta tiks izskatīta bez secinājumiem un mutvārdu process notiks tajā pašā dienā, kad tiks izskatīta lieta C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija, kura attiecas uz to pašu aizliegto vienošanos. Tomēr, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa veica ierobežotu pārbaudi tiesā, un šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja gan šajā lietā, gan lietā C‑272/09 P KME Germany u.c./Komisija, kurā mutvārdu process notika agrāk un kura attiecās uz paralēlu aizliegtu vienošanos rūpniecisko vara cauruļu tirgū, lietas dalībnieki tiesas sēdē, kurā tika uzklausīti mutvārdu paskaidrojumi, tika aicināti ņemt vērā secinājumus, kurus 2011. gada 10. februārī ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston] sniedza šajā pēdējā minētajā lietā.
Par apelācijas sūdzību
33 Chalkor izvirza četrus pamatus, kas ir balstīti attiecīgi uz kļūdainu pārbaudi tiesā, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, naudas soda pārskatīšanas, ko veica Vispārējā tiesa, iracionālo un patvaļīgo raksturu un pamatojuma neesamību, kas ļautu pamatot Chalkor uzlikto naudas sodu.
Par pirmo un otro pamatu, kas ir balstīti attiecīgi uz kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa veica ierobežotu pārbaudi tiesā, un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
34 Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē metodi, kādu izmantoja Vispārējā tiesa, lai pārbaudītu, vai apelācijas sūdzības iesniedzējai uzliktais naudas sods bija atbilstošs, taisnīgs un samērīgs attiecībā pret tai pārmestās prettiesiskās rīcības smagumu un ilgumu. Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā atšķirības, kas nošķir tās rīcību no piecu dalībnieku grupas rīcības, un līdz ar to nav pietiekami individualizējusi tai piemēroto sodu. Tā kā šie divi pamati attiecas uz soda pārbaudi, ko veica Vispārējā tiesa, tie ir jāizvērtē kopā.
35 Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārbaudes metodi, kādu Vispārējā tiesa ir aprakstījusi pārsūdzētā sprieduma 61.–64. punktā. Šie punkti ir formulēti šādi:
“61 Tādējādi, pārbaudot ar apstrīdēto lēmumu uzlikto naudas sodu tiesiskumu, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, vai savu rīcības brīvību Komisija ir īstenojusi atbilstoši Pamatnostādnēs noteiktajai metodei, un tiktāl, ciktāl tā konstatētu, ka Komisija no tās ir atkāpusies, ir jāpārbauda, vai šī atkāpe ir attaisnota un tiesiski pietiekami pamatota. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka Tiesa ir apstiprinājusi, pirmkārt, paša Pamatnostādņu principa un, otrkārt, tajās norādītās vispārējās metodes spēkā esamību (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 252.–255., 266., 267., 312. un 313. punkts).
62 No Pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas rīcības brīvības pašierobežošana patiešām ir saderīga ar būtiskas rīcības brīvības saglabāšanu Komisijai. Pamatnostādnēs ir iekļauti dažādi mainīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto rīcības brīvību atbilstoši Regulas Nr. 17 un Regulas Nr. 1/2003 normām, kā tās ir interpretējusi Tiesa ([iepriekš minētā] sprieduma apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija 267. punkts).
63 Tātad jomās, kurās Komisija ir saglabājusi rīcības brīvību, piemēram, jomā, kas attiecas uz [naudas soda pamatsummas] likmes palielināšanu atbilstoši pārkāpuma ilgumam, tās vērtējumu tiesiskuma kontrole aprobežojas ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudi (šajā ziņā skat. [Vispārējās] tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija, Krājums, II‑2917. lpp., 64. un 79. punkts).
64 Komisijas rīcības brīvība un ierobežojumi, ko tā šai rīcības brīvībai ir noteikusi, principā neliedz tiesai īstenot savu neierobežoto kompetenci ([Vispārējās] tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 538. punkts), kas tai dod tiesības Komisijas uzliktā naudas soda apmēru atcelt, samazināt vai palielināt (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 60.–62. punkts, un [Vispārējās] tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑368/00 General Motors Nederland un Opel Nederland/Komisija, Recueil, II‑4491. lpp., 181. punkts).”
36 Pamatojoties uz apelācijas sūdzībai pievienoto F. Džeikobsa [F. Jacobs] eksperta atzinumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevis izmantoja savu neierobežoto kompetenci, bet gan tikai pārbaudīja, vai Komisija bija piemērojusi Pamatnostādnes. It īpaši tā kritizē pārsūdzētā sprieduma 177. punktu, kurā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, jo tie nebija tieši vērsti uz to, lai apšaubītu ar Pamatnostādnēm ieviesto naudas sodu apmēra aprēķināšanas sistēmu. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai neesot bijušas saistošas Pamatnostādnes, bet esot bijis pienākums pašai pārbaudīt, vai naudas sods ir samērīgs ar prettiesiskās rīcības smagumu.
37 Pienākums veikt padziļinātu kontroli esot nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “harta”) un LESD 261. pantā, skatot to kopā ar hartas 47. un 49. pantu. Saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz hartu, ar tās 47. pantu Savienības tiesībās tiek ieviesta aizsardzība, kas piešķirta ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 1. punktu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Komisijas īstenotās procedūras konkurences tiesību jomā ir krimināltiesiska rakstura procedūras ECPAK izpratnē. Līdz ar to, tā kā Komisija ir administratīva iestāde, nevis “neatkarīga un objektīva tiesa”, Vispārējai tiesai esot pienākums, ja tajā ir celta prasība, veikt pilnīgu faktisku un tiesisku pārbaudi tiesā attiecībā uz Komisijas lēmumiem, proti, tai esot jāizvērtē visi atbilstošie apstākļi un, pamatojoties uz savas pašas neatkarīgu vērtējumu, jālemj par visiem faktiskajiem elementiem.
38 Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šajā gadījumā Vispārējā tiesa neesot veikusi pienācīgu pārbaudi tiesā un neesot ņēmusi vērā it īpaši pārkāpuma īslaicīgo raksturu un apelācijas sūdzības iesniedzējas brīvprātīgo izstāšanos no aizliegtās vienošanās, pirms Komisija bija uzsākusi izmeklēšanu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 143.–145. punktu, kuros Vispārējā tiesa atsaucas uz Komisijas plašo rīcības brīvību, nosakot palielinājuma likmi, kādu tā vēlas piemērot atkarībā no pārkāpuma ilguma. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini ierobežojusi pārbaudi tiesā, aprobežojoties tikai ar tiesiskuma pārbaudi.
39 Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija cietušās, nevis iniciatores statusā. Līdz ar to Vispārējās tiesas attieksme pret apelācijas sūdzības iesniedzēju esot bijusi tāda pati kā pret citiem uzņēmumiem, un tā esot ņēmusi vērā vienīgi pārdošanas apjomu, nevis apelācijas sūdzības iesniedzējas vainīgumu. Tāpat tā esot kļūdaini ņēmusi vērā pārdošanas apjomus Grieķijā, kaut arī uz šo teritoriju prettiesiskā rīcība acīmredzami neattiecās.
40 Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka arguments, kas bija balstīts uz procedūru konkurences tiesību jomā krimināltiesisko raksturu ECPAK 6. panta izpratnē, nav atbilstošs, runājot par pārbaudi tiesā, jo tai ir jānotiek saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem neatkarīgi no tā, vai procedūras tiek uzskatītas par krimināltiesību pamatprocedūrām Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpratnē vai arī uz tām attiecas administratīvās tiesības, kā to apgalvo Komisija. Turpretim procedūru kvalifikācija par “kriminālprocesu” esot svarīga, lai novērtētu procedūras Komisijā, ņemot vērā ECPAK 6. pantu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā ziņā ir izteikusi dažādu kritiku.
41 Tāpat tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizēja Vispārējās tiesas nekonsekvenci, tai veicot pārbaudi konkurences lietās. Dažos tās spriedumos, piemēram, 2003. gada 11. decembra spriedumā lietā T‑59/99 Ventouris/Komisija (Recueil, II‑5257. lpp.), kā arī 2004. gada 29. aprīļa spriedumā apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija (Recueil, II‑1181. lpp.) Vispārējā tiesa esot veikusi padziļinātu pārbaudi, kamēr citās lietās, piemēram, šajā lietā, Vispārējā tiesa esot atsaukusies uz Komisijas plašo rīcības brīvību un izmantojusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā kritēriju.
42 Atsaucoties uz Vispārējās tiesas norādīto kļūdu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas nepiedalīšanos visos nolīgumos, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējai tiesai tādēļ esot vajadzējis būt vēl uzmanīgākai, pārbaudot naudas soda atbilstību pārkāpuma smagumam.
43 Komisija uzsver, ka jēdziens “neierobežota jurisdikcija” ECPAK kontekstā nav identisks jēdzienam “neierobežota kompetence”, kāda Savienības tiesām ir piešķirta ar LESD un Savienības tiesību aktiem. ECPAK kontekstā iestāde ar “neierobežotu jurisdikciju” ir tāda vienība, kurai ir tiesības “faktiski un juridiski katrā punktā grozīt pieņemto lēmumu”. Tā tas esot Vispārējās tiesas gadījumā. Neierobežota kompetence naudas sodu jomā, kas ar Līgumu un Savienības tiesību aktiem ir piešķirta Vispārējai tiesai un kas tai ļauj aizstāt Komisijas vērtējumu par naudas sodu ar savas pašas vērtējumu, pārsniedzot to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu atbilstību ECPAK, jo tajā ir vienīgi prasīts nodrošināt, lai tiesa var pārbaudīt faktisku kļūdu esamību. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas pamats, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nevar aprobežoties ar tiesiskuma pārbaudi, jo tai ir pienākums pārbaudīt naudas soda samērīgumu, neatbilstot Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādītajam kritērijam.
44 Visbeidzot Komisija atbild uz dažāda veida kritiku attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma konkrētiem elementiem.
Tiesas vērtējums
45 Apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz ECPAK 6. pantu, kā arī hartu, lai apstrīdētu, pirmkārt, principus, saskaņā ar kuriem tiek veikta pārbaude tiesā, konkrētāk, veidu, kādā Vispārējā tiesa atzina, ka tai bija jāņem vērā Komisijas plašā rīcības brīvība, un, otrkārt, veidu, kādā Vispārējā tiesa īstenoja savu pārbaudi šajā lietā.
46 Lemjot par apelācijas sūdzību, Tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, izvēloties veidu, kādā lemt par tajā celto prasību.
47 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa šajā lietā ir veikusi pārbaudi, kāda tai ir jāveic, neņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 61.–64. punktā minēto pārbaudes tiesā abstrakto un deklaratīvo aprakstu, jo šis apraksts nav atbilde uz pamatiem, kurus savā prasībā ir izvirzījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, un tas nav izrādījies nepieciešamais atbalsts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajai daļai.
48 Turklāt arguments, kas ir balstīts uz Vispārējās tiesas nekonsekvenci pārbaudē, ko tā ir veikusi konkurences lietās, nav atbilstošs. Tas, kas Tiesai šīs apelācijas sūdzības sakarā patiešām ir jāpārbauda, ir pārsūdzētais spriedums, nevis visa Vispārējās tiesas judikatūra.
49 Tāpat Tiesai ir nevis pēc savas ierosmes pilnībā jāpārbauda pārsūdzētais spriedums, bet tikai jāatbild uz apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem.
50 Apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesas sēdē atzina, ka arguments, kas ir balstīts uz procedūru konkurences tiesību jomā krimināltiesisko raksturu ECPAK 6. panta izpratnē, nav atbilstošs, ciktāl runa ir par pārbaudi tiesā, jo tai ir jānotiek saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem neatkarīgi no tā, vai procedūras tiek uzskatītas par krimināltiesību pamatprocedūrām Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpratnē vai arī uz tām attiecas administratīvās tiesības.
51 Turklāt, kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atzīmējusi savā apelācijas sūdzībā, ar hartas 47. pantu Savienības tiesībās tiek ieviesta ar ECPAK 6. panta 1. punktu piešķirtā aizsardzība. Tāpēc ir jāatsaucas vienīgi uz šo pirmo minēto tiesību normu.
52 Princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir Savienības tiesību vispārējais princips, kas šodien ir izteikts hartas 47. pantā (skat. 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑279/09 DEB, Krājums, I‑13849. lpp., 30. un 31. punkts; 2011. gada 1. marta rīkojumu lietā C‑457/09 Chartry, Krājums, I‑819. lpp., 25. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C‑69/10 Samba Diouf, Krājums, I‑0000. lpp., 49. punkts).
53 Iestāžu lēmumu pārbaude tiesā tika noteikta ar pamatlīgumiem. Papildus tiesiskuma pārbaudei, kas šobrīd ir paredzēta LESD 263. pantā, attiecībā uz sodiem, kas paredzēti regulās, tika paredzēta kontrole ar neierobežotu kompetenci.
54 Attiecībā uz tiesiskuma pārbaudi Tiesa ir atzinusi, ka, lai arī jomās, kurās ir jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, Komisijai ir rīcības brīvība ar ekonomiku saistītajos jautājumos, tas nenozīmē, ka Savienības tiesai ir jāatturas no pārbaudes par to, kā Komisija ir interpretējusi ekonomiska rakstura informāciju. Savienības tiesai it īpaši ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šī informācija aptver visu to atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šī informācija pamato no tās izrietošos secinājumus (skat. 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I‑987. lpp., 39. punkts, kā arī 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I‑9947. lpp., 56. un 57. punkts).
55 Attiecībā uz sodiem par konkurences tiesību pārkāpumiem Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta otrajā daļā bija paredzēts, ka, lai noteiktu naudas soda apmēru, papildus pārkāpuma smagumam ir jāņem vērā tā ilgums. Tāds pats teksts ir atrodams Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā.
56 Tiesa ir atzinusi, ka, lai noteiktu naudas sodu summu, ir jāņem vērā pārkāpumu ilgums un visi tie elementi, kas ļauj novērtēt pārkāpumu smagumu, piemēram, katra uzņēmuma rīcība, loma saskaņotajās darbībās, ieguvumi no šīm saskaņotajām darbībām, lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, kādu šāda veida pārkāpumi rada Eiropas Kopienai (1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 129. punkts, iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 242. punkts, kā arī 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 96. punkts).
57 Tāpat Tiesa ir norādījusi, ka ir jāņem vērā tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība (2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 91. punkts).
58 Šis lielais elementu skaits uzliek Komisijai pienākumu veikt pārkāpuma apstākļu detalizētu izvērtēšanu.
59 Pārskatāmības nodrošināšanai Komisija pieņēma Pamatnostādnes, kurās tā ir norādījusi, kāpēc tā ņems vērā to vai citu pārkāpuma apstākli, un sekas, kādas no minētā var izrietēt attiecībā uz naudas soda apmēru.
60 Pamatnostādnēs – par kurām Tiesa ir atzinusi, ka tajās ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kas ir jāievēro un no kuras administrācija konkrētajā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus (2006. gada 18. maija spriedums lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts) – ir aprakstīta tikai pārkāpuma izvērtēšanas metode, kādu izmanto Komisija, un kritēriji, kādus Komisija ir apņēmusies ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru.
61 Ir jāatgādina pienākums pamatot Savienības aktus. Šajā gadījumā šim pienākumam ir īpaša nozīme. Komisijai ir pienākums pamatot savu lēmumu un it īpaši paskaidrot līdzsvarošanu un novērtēšanu, ko tā ir veikusi attiecībā uz vērā ņemtajiem elementiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 87. punkts). Pamatojuma esamība ir jāizvērtē tiesai pēc savas ierosmes.
62 Turklāt Savienības tiesai ir jāveic tiesiskuma pārbaude, pamatojoties uz elementiem, kādus ir iesniegusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, lai pamatotu izvirzītos pamatus. Šīs pārbaudes ietvaros tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas rīcības brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot Pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu, lai atteiktos veikt detalizētu faktisko un tiesību elementu pārbaudi.
63 Tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežota kompetence, kas Savienības tiesai saskaņā ar LESD 261. pantu tika atzīta ar Regulas Nr. 17 17. pantu un pašlaik – ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (šajā ziņā skat. 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 692. punkts).
64 Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamība, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus.
65 Šī procesuālā prasība nav pretrunā normai, saskaņā ar kuru konkurences normu pārkāpuma gadījumā Komisija ir tā, kurai ir jāiesniedz pierādījumi tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda elementi, kas no tiesību viedokļa pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību. Prasītājam, vēršoties tiesā, tiek prasīts identificēt apstrīdētā lēmuma strīdīgos elementus, izteikt šajā sakarā iebildumus un iesniegt pierādījumus, kas var tikt uzskatīti par nopietnām norādēm uz to, ka šie iebildumi ir pamatoti.
66 Pēc savas ierosmes neveicot visu apstrīdētā lēmuma pārbaudi, netiek pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips. Šī principa ievērošanai nav nepieciešams, lai Vispārējā tiesa – kurai, protams, ir jāatbild uz izvirzītajiem pamatiem un jāveic faktisko un tiesību elementu pārbaude – pēc savas ierosmes no jauna uzsāk lietas materiālu pilnīgu izpēti.
67 Tādējādi Līgumos paredzētā pārbaude nozīmē, ka Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan tiesību elementu pārbaudi un ka tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu summu. Tāpēc nešķiet, ka LESD 263. pantā paredzētā likumības pārbaude, ko papildina Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzētā neierobežotā kompetence attiecībā uz naudas soda apmēru, ir pretrunā hartas 47. pantā paredzētā principa par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasībām.
68 Tagad ir jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzējas izteiktā dažādā kritika attiecībā uz pārsūdzēto spriedumu.
69 Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 177. punktu, kurā Vispārējā tiesa noraidīja tās argumentus tāpēc, ka tie ir netieši vērsti uz to, lai apšaubītu ar Pamatnostādnēm ieviesto naudas sodu aprēķināšanas sistēmu. Saskaņā ar judikatūru Vispārējai tiesai nav saistošas Pamatnostādnes, taču tai ir pienākums pašai pārbaudīt, vai naudas sods ir samērīgs ar prettiesiskās rīcības smagumu.
70 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka pārsūdzētā sprieduma 175. punktā Vispārējā tiesa noraidīja vienu no apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumiem, atsaucoties uz pēdējās minētas neapstrīdētu Komisijas paskaidrojumu. Šī sprieduma 176. punktā ir atzīmēts, ka, pat ja pieņem, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu izvirzīt argumentu par to, ka tai uzliktā naudas soda apmērs var pasliktināt tās konkurētspēju, lai pierādītu tā nesamērīgo raksturu, ir jāsecina, ka tā nav iesniegusi konkrētus pierādījumus šajā sakarā. Kā tika atgādināts šī sprieduma 64.–66. punktā, izņemot absolūtus pamatus, Vispārējai tiesai nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt Komisijas lēmumu, bet ir pienākums izskatīt ar prettiesiskumu saistītus pamatus, kurus tai ir iesniegusi apelācijas sūdzības iesniedzēja. Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar Vispārējai tiesai pārmest, ka tā nav izskatījusi pamatus, kas tai netika iesniegti vai netika konkretizēti kritikas ietvaros, un pierādījumus, kas Vispārējai tiesai ļautu īstenot efektīvu apstrīdētā lēmuma pārbaudi.
71 Katrā ziņā pārsūdzētā sprieduma 178. punktā Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu pamatojumā, pierādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja no jauna mēģināja apstrīdēt naudas soda apmēra noteikšanu atkarībā no pārkāpuma ilguma. Šī sprieduma 179. punktā Vispārējā tiesa pamatoti noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas kritiku, saskaņā ar kuru, ņemot vērā naudas soda palielināšanu par 10 % par katru gadu, kurā ir notikusi piedalīšanās pārkāpumā, jo ilgāk uzņēmums piedalās pārkāpumā, jo mazāka ir naudas soda mēneša likme, atgādinot, ka Pamatnostādnēs Komisija ir noteikusi ierobežojumus pati sev. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pārkāpuma ilgumu kā tādu Savienības likumdevējs ir minējis kā elementu, kas jāņem vērā, nosakot naudas sodu apmēru, un ka gadījumā, ja likumdevējs nav noteicis konkrētu kritēriju, Pamatnostādnes ļauj precizēt šī elementa nozīmi naudas soda aprēķināšanā.
72 Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē faktu, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā tās izdarītā pārkāpuma īso laika periodu. Taču šāda kritika ir balstīta uz pieņēmumu, ka pārkāpuma ilgums bija mazāks nekā apstrīdētajā lēmumā ņēma vērā Komisija. Tomēr ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru, kurā ir precizēti pārkāpumu veidojošie elementi. Ņemot vērā šo judikatūru, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 131.–133. punktā pārbaudīja, kad sākās laika periods, kurā tika izdarīts pārkāpums, savukārt minētā sprieduma 134. un 135. punktā – kad šis periods beidzās. Konstatējusi, ka Komisija nebija pieļāvusi kļūdu šo faktu vērtējumā, tā pamatu noraidīja.
73 Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd šo faktu vērtējumu, un šāda apstrīdēšana jebkurā gadījumā nebūtu pieņemama, jo uz faktu vērtējumu neattiecas Tiesas pārbaude. Tāpēc ir jākonstatē, ka kritika attiecībā uz pārkāpuma ilguma neņemšanu vērā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu un ir jānoraida.
74 Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā neesot ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas brīvprātīgo izstāšanos no aizliegtās vienošanās, pirms vēl Komisija bija uzsākusi izmeklēšanu. Taču Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 151. punktā atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai nav pienākuma piešķirt naudas soda samazinājumu par tāda pārkāpuma izbeigšanu, kas ir izbeidzies jau pirms dienas, kurā Komisija uzsākusi pirmo iejaukšanos, un minētā sprieduma 152. punktā Vispārēja tiesa atgādināja faktu, ka Chalkor brīvprātīga izstāšanās no aizliegtās vienošanās tika pietiekami ņemta vērā, aprēķinot tās izdarītā pārkāpuma ilgumu. No minētā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas kritika nav pamatota.
75 Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 143.–145. punktu, kuros Vispārējā tiesa atsaucas uz Komisijas plašo rīcības brīvību attiecībā uz palielinājuma likmes, ko tā vēlas piemērot atbilstoši pārkāpuma ilgumam, noteikšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini ierobežojusi savu pārbaudi tiesā, pārbaudot vienīgi naudas soda palielinājuma likmes atbilstību Pamatnostādnēm pārkāpuma ilguma dēļ.
76 Šajā ziņā ir jānorāda uz principiem, kas Tiesas judikatūrā ir minēti attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu un atgādināti šī sprieduma 56. un 57. punktā. Lielais elementu skaits, kas jāņem vērā, noteikti dod Komisijai dažādas iespējas šo elementu izskatīšanā, izsvēršanā un novērtēšanā, lai atbilstoši sodītu par pārkāpuma izdarīšanu. Tomēr Komisijai joprojām ir jāievēro noteikti pienākumi.
77 Jāatgādina, kā jau tika minēts šī sprieduma 71. punktā, ka pārkāpuma ilgumu kā tādu Savienības likumdevējs ir norādījis kā elementu, kas jāņem vērā, lai noteiktu naudas sodu apmēru, un ka gadījumā, ja likumdevējs nav noteicis konkrētu kritēriju, Pamatnostādnes ļauj precizēt šī elementa nozīmi naudas soda aprēķināšanā. Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu, ir pārbaudījusi Komisijas aprēķina atbilstību Pamatnostādnēm.
78 Katrā ziņā un pretēji apelācijas sūdzības apgalvotajam Vispārējā tiesa neaprobežojās ar atbilstības Pamatnostādnēm pārbaudi, bet pārsūdzētā sprieduma 145. punktā pati pārbaudīja soda atbilstību.
79 Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nevis ņēmusi vērā tās kā cietušās statusu, bet esot izturējusies pret to tāpat kā pret citiem uzņēmumiem, ņemot vērā vienīgi pārdošanas apjomu, nevis apelācijas sūdzības iesniedzējas vainīgumu. Tāpēc ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru uz uzņēmumu izdarītais spiediens neatbrīvo pēdējo minēto no atbildības par dalību pārkāpumā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 369. un 370. punkts; Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑17/99 KE KELIT/Komisija, Recueil, II‑1647. lpp., 50. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 63. punkts). No minētā izriet, ka šī kritika ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija cietusī, nevis pārkāpuma dalībniece, kas ir atbildīga par šo pārkāpumu.
80 Sestkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā esot kļūdaini ņēmusi vērā pārdošanas apjomu Grieķijā, kaut arī bija acīmredzams, ka uz šo teritoriju pārkāpums neattiecās. Tomēr šī kritika ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu attiecībā uz Grieķijas izslēgšanu no teritorijas, uz kuru attiecās aizliegtā vienošanās. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka pārsūdzētā sprieduma 120. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīdēja Komisijas secinājumu, kas ir izteikts apstrīdētā lēmuma 17. apsvērumā, saskaņā ar kuru Eiropas Ekonomikas zona (EEZ) bija uzskatāma par atbilstošo ģeogrāfisko tirgu, uz kuru attiecās kartelis un kurā ietilpa arī Grieķija.
81 Katrā ziņā no pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem, kas ir apkopoti pārsūdzētā sprieduma 117. punktā, izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja piedalījās kartelī, baidoties no represijām, proti, piecu dalībnieku grupas īstenota dempinga Grieķijas tirgū. Ar šādām norādēm ir pietiekami, lai konstatētu, ka tās dalība kartelī bija pamatota ar raizēm tikt pasargātai no konkurences Grieķijas tirgū. Līdz ar to kritika nav pamatota.
82 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmetumi nav pamatoti. Kaut arī Vispārējā tiesa vairākkārt, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 62., 63. vai 143. punktā, atsaucās uz Komisijas “būtisko rīcības brīvību” vai “plašo rīcības brīvību”, šādas norādes nekavēja Vispārējo tiesu īstenot faktisko un tiesību elementu pilnīgu pārbaudi, ko tai ir pienākums veikt.
83 Līdz ar to pirmais un otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo un ceturto pamatu, kas ir balstīti attiecīgi uz Chalkor uzliktā naudas soda pārskatīšanas iracionālo un patvaļīgo raksturu un atbilstoša pamatojuma šajā ziņā neesamību pārsūdzētajā spriedumā
Lietas dalībnieku argumenti
84 Šie divi pamati attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 105.–113. un 182.–184. punktu. Tie ir jāapskata kopā.
85 Pārsūdzētā sprieduma 105.–113. punkts ir formulēti šādi:
“105 [..] Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, [..] uzskata, ka Komisijas noteiktā sākumsumma ir atbilstoša salīdzinājumā ar smagumu, kāds piemita visām trim karteļa daļām, un ka ir jāsamazina Chalkor uzliktā naudas soda sākumsumma, lai ņemtu vērā, ka Komisija to sauca pie atbildības tikai par dalību trešajā karteļa daļā.
106 Turklāt šī sprieduma 83. un 84. punktā izklāstītie Komisijas argumenti ir jānoraida tiktāl, ciktāl tos var saprast kā apgalvojumu, ka prasītājas nepiedalīšanās SANCO nolīgumos pietiekami bija atspoguļota tai uzliktā naudas soda īpašajā sākumsummā. Šis arguments ir pamatots ar pieņēmumu, ka tirgus daļa, kas piederēja Chalkor, kura nepārdeva SANCO caurules, tika aprēķināta, pamatojoties uz visu gludo vara santehnikas cauruļu ražotāju apgrozījumu summu, ieskaitot SANCO cauruļu tirdzniecību.
107 SANCO nolīgumi un paplašinātie Eiropas nolīgumi attiecās uz vienu un to pašu attiecīgo tirgu, proti, gludo vara santehnikas cauruļu tirgu. Tādējādi Komisijai, pat nepastāvot SANCO nolīgumiem, bija pienākums ņemt vērā apgrozījumu, kas gūts no SANCO cauruļu tirdzniecības, lai aprēķinātu prasītājai piederošo attiecīgā tirgus daļu.
108 Savukārt attiecībā uz WICU un Cuprotherm nolīgumiem situācija atšķiras. Šie nolīgumi attiecās uz produktiem, kurus nevar aizstāt ar gludajām vara santehnikas caurulēm. No apstrīdētā lēmuma 459. apsvēruma izriet, ka gludās vara santehnikas caurules un [izolētās] vara santehnikas caurules veido atsevišķus attiecīgos tirgus.
109 Līdz ar to, aprēķinot tirgus daļu, kas piederēja prasītājai, kura darbojās gludo vara santehnikas cauruļu tirgū, ņemot vērā apgrozījumu, kas gūts gludo vara santehnikas cauruļu tirgū, un to, kurš gūts [izolēto] vara santehnikas cauruļu tirgū, prasītājai faktiski tika piedēvēta mazāka tirgus daļa un tādējādi noteikta tāda īpašā sākumsumma, kas [ir] mazāka nekā tā, kura būtu bijusi noteikta, ja tās tirgus daļa būtu aprēķināta, ņemot vērā tikai to apgrozījumu, kas gūts tirgū, kurā tā faktiski piedalījās kartelī.
110 Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai apstāklis, ka sadarbība [piecu dalībnieku] grupas iekšienē bija intensīvāka nekā tā, kas pastāvēja [deviņu dalībnieku] grupas iekšienē, pamato atšķirīgu attieksmi naudas sodu ziņā, ir jāpauž šādi argumenti.
111 Gan [piecu dalībnieku] grupa, gan [deviņu dalībnieku] grupa darbojās karteļa trešās daļas ietvaros, par kuru prasītāja ir saukta pie atbildības. Apstrīdētā lēmuma 690. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja [piecu dalībnieku] grupā neietilpa tās izmēra dēļ. Prasītāja šo secinājumu nav apstrīdējusi.
112 Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā ir secinājusi, ka prasītājas dalības paplašinātajos Eiropas nolīgumos smagums atbilstoši bija ņemts vērā, pārkāpuma izdarītājus sadalot kategorijās, ko Komisija darīja, pamatojoties uz to tirgus daļām.
113 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāgroza tikai prasītājai uzliktā naudas soda apmērs, lai atspoguļotu to, ka tā nepiedalījās SANCO nolīgumos. Šo izmaiņu konkrētas sekas tiks precizētas šī sprieduma 183.–186. punktā.”
86 Pārsūdzētā sprieduma 182.–184. punkts ir formulēts šādi:
“182 [..] apstrīdētais lēmums ir jāgroza, jo, nosakot naudas soda apmēru, Komisija nav ņēmusi vērā, ka prasītāja nav piedalījusies SANCO nolīgumos.
183 Turklāt Komisijas apsvērumi, kas ir izklāstīti apstrīdētajā lēmumā, kā arī šajā gadījumā piemērotā naudas sodu aprēķināšanas metode paliek nemainīgi. Līdz ar to naudas soda galīgā summa tiek aprēķināta šādi.
184 Prasītājai uzliktā naudas soda sākumsumma tiek samazināta par 10 %, ņemot vērā tās dalības kartelī mazāko smaguma pakāpi salīdzinājumā ar “SANCO ražotāju” dalības kartelī smaguma pakāpi. Jaunā prasītājai uzliktā naudas soda sākumsumma līdz ar to ir EUR 8,82 miljoni.”
87 Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 104. punktā esot pamatoti secinājusi, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, naudas sodu apmēra aprēķinā neņemot vērā to, ka atšķirībā no grupas, kurā ietilpa KME Germany AG (agrāk – KM Europa Metal AG), KME France SAS (agrāk – Tréfimétaux SA), kā arī KME Italy SpA (agrāk – Europa Metalli Spa), Wieland‑Werke AG, un no grupas, kurā ietilpa Boliden AB, Outokumpu Copper Fabrication AB (agrāk – Boliden Fabrication AB) un Outokumpu Copper BCZ SA (agrāk – Boliden Cuivre & Zinc SA), apelācijas sūdzības iesniedzēja piedalījās tikai vienā karteļa daļā. Tomēr Vispārējā tiesa patvaļīgi samazināja naudas sodu par 10 %, kaut arī šāds samazinājums šķiet pārāk pieticīgs, lai atspoguļotu dažādos un būtībā neapstrīdētos apstākļus, kādos atradās Chalkor.
88 Tomēr Vispārējā tiesa neizmantoja principiālu pieeju, lai pārskatītu naudas soda apmēru, piemēram, samazinājumu balstot uz SANCO cauruļu pārdošanas daļu gludo vara santehnikas cauruļu tirgū, proti, samazinot naudas sodu par 49 % vai 37 % saskaņā ar vērā ņemamo tirgu, vai samazinot naudas sodu tā, lai naudas soda aprēķina bāzē ņemtu vērā kļūdaini iekļauto Grieķijā īstenoto apgrozījumu. Tā vietā tā izvēlējās izmantot Komisijas ieteikto matemātisko pieeju un patvaļīgi samazināt naudas sodu, neizmantojot uz principiem balstītu un matemātiski konsekventu pieeju.
89 Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo Vispārējās tiesas lēmumu salīdzina ar pēdējās minētās pieņemto lēmumu iepriekš minētajā spriedumā lietā Ventouris/Komisija. Pamatojoties uz tiem pašiem vienlīdzības un samērīguma apsvērumiem, kas ir minēti sprieduma lietā Ventouris/Komisija 219. punktā, Vispārējai tiesai vajadzēja samazināt naudas sodu par 49 %, ņemot vērā SANCO, WICU un Cuprotherm tirgu izslēgšanu no lielāka vara santehnikas cauruļu tirgus, vai par 37 %, ņemot vērā SANCO tirgus izslēgšanu no ierobežotāka gludo vara santehnikas cauruļu tirgus.
90 Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot pareizi pamatojusi pārsūdzēto spriedumu. Tā esot samazinājusi par 10 % naudas soda sākumsummu, lai ņemtu vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas dalības kartelī mazāku smagumu salīdzinājumā ar “SANCO ražotāju” dalības kartelī smagumu, bet tā neesot sniegusi nekādu norādi, kas ļautu saprast, kāpēc tā uzskatīja, ka samazinājums par 10 % atrisinātu problēmu. Neprecizējot nekādus kritērijus, uz kādiem tā pamatojās, Vispārējā tiesa neesot ļāvusi Tiesai noteikt, vai pārsūdzētais spriedums ir vai nav pretrunā samērīguma principam un vai tāds naudas sods, kādu noteica Vispārējā tiesa, atbilstošā veidā atspoguļo Chalkor dalības pārkāpumā smaguma pakāpi.
91 Komisija apgalvo, ka šie pamati ir nepieņemami tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja prasot Tiesai no jauna izvērtēt naudas soda apmēru, kas nav Tiesas kompetencē, izskatot apelācijas sūdzību.
92 Pakārtoti tā apgalvo, ka ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai kritizē pārsūdzēto spriedumu, taču neprecizē juridisko pamatu, balstoties uz kuru Vispārējai tiesai vajadzēja pieņemt atšķirīgu nolēmumu. Atbildot uz ceturto pamatu, Komisija it īpaši apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma rindkopās – kas nav tās, uz kurām ir norādījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja – esot paskaidrots, kāpēc Vispārējā tiesa noraidīja noteiktus apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, kurus tā bija izvirzījusi, lai apstrīdētu naudas soda samazināšanas summu.
Tiesas vērtējums
93 Vispirms ir jānorāda uz šī sprieduma 80. un 81. punktu, ciktāl tie attiecas uz pārdošanu Grieķijā.
94 Jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pamatoja savu lēmumu grozīt naudas soda apmēru pārsūdzētā sprieduma 105.–113. un 183. punktā. Minētā sprieduma 109. punktā tā vispirms uzsvēra, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tirgus daļas aprēķināšanas metode bija tai labvēlīga, jo tā tika aprēķināta, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgrozījumu izdalot ar apgrozījuma gludo vara santehnikas cauruļu tirgū un apgrozījuma izolēto vara santehnikas cauruļu tirgū summām, savukārt dalība WICU un Cuprotherm nolīgumos attiecībā uz izolētajām vara santehnikas caurulēm apelācijas sūdzības iesniedzējai netika pārmesta.
95 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 111. punktā Vispārējā tiesa atzīmēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīdēja faktu, kāds ir konstatēts apstrīdētā lēmuma 692. apsvērumā, ka tā nepiedalījās piecu dalībnieku grupā sava lieluma dēļ. Līdz ar to Vispārējā tiesa atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kas ir izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 77. punktā un saskaņā ar kuru sadarbība deviņu dalībnieku grupā bija mazāk intensīva nekā sadarbība piecu dalībnieku grupā, un, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 690. apsvērumu, apstiprināja Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas dalība aizliegtās vienošanās īstenošanā kvalitatīvi vai kvantitatīvi neatšķīrās no pārējo pārkāpuma izdarītāju dalības.
96 Pārsūdzētā sprieduma 112. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja principu par pārkāpuma smaguma aprēķināšanu, sadalot pārkāpuma izdarītājus pa kategorijām, pamatojoties uz viņu tirgus daļām. Tā atkārtoja savu vispārējo piekrišanu naudas sodu aprēķināšanas metodei pārsūdzētā sprieduma 183. punktā.
97 Ar šādu pamatojumu no juridiskā viedokļa ir pietiekami konstatēti elementi, kādi bija jāņem vērā Vispārējai tiesai, lai samazinātu apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu. Vispārējai tiesai nevar pārmest izvēli samazināt naudas soda kopsummu, ņemot vērā neiespējamību precīzi izsvērt katru elementu, jo daži apelācijas sūdzības iesniedzējai ir labvēlīgi, bet daži nelabvēlīgi.
98 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar pierādīt samērīguma principa pārkāpumu, pamatojoties vienīgi uz apgrozījumu un izslēdzot SANCO, kā arī WICU un Cuprotherm nolīgumus, vai arī tikai SANCO nolīgumus. Jāatgādina, ka apgrozījums tirgū, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, ir tikai viens no elementiem, ko var ņemt vērā, nosakot soda apmēru.
99 Attiecībā uz salīdzinājumu ar Vispārējās tiesas izmantoto metodi iepriekš minētajā spriedumā lietā Ventouris/Komisija ir jāuzsver, ka minētajā lietā Komisija sodīja Ventouris Group Enterprises SA par diviem pārkāpumiem, kaut arī tā izdarīja tikai vienu, savukārt šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja piedalījās tikai vienā salikta pārkāpuma daļā. Turklāt no iepriekš minētā sprieduma lietā Ventouris/Komisija 221. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa grozīja naudas soda apmēru, ievērojot apstrīdētā lēmuma sistēmu un Komisijas izmantoto metodi, lai noteiktu naudas sodu. Tieši tā pārsūdzētā sprieduma 112. un 183. punktā rīkojās Vispārējā tiesa, piekrītot Komisijas izmantotajām pārkāpuma smaguma novērtēšanas un naudas soda aprēķināšanas metodēm.
100 No minētā izriet, ka neviens arguments, kas ļautu apšaubīt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, nevar tikt izsecināts no šī salīdzinājuma ar iepriekš minēto spriedumu lietā Ventouris/Komisija, tomēr šis salīdzinājums ir atbilstošs, neskatoties uz faktu, ka pēdējais minētais spriedums attiecas uz atšķirīgu strīdu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja pamatus, kas atšķiras no šajā lietā izvirzītajiem pamatiem, un kurš tika risināts uz sacīkstes principu balstītā tiesvedībā, kurā Chalkor nepiedalījās.
101 Tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja apšauba Vispārējās tiesas taisnīgumu, ir jāsecina, ka Vispārējās tiesas lēmums, kas būtu balstīts vienīgi uz taisnīgumu, katrā ziņā nevarētu tikt pārbaudīts Tiesā apelācijas sūdzības ietvaros.
102 Ņemot vērā visus šos elementus, trešais un ceturtais pamats nav pamatoti.
103 Līdz ar to neviens no Chalkor izvirzītajiem pamatiem tās apelācijas sūdzības pamatošanai nevar tikt atbalstīts un tāpēc tā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
104 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar Reglamenta 118. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Chalkor atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Chalkor AE Epexergasias Metallon atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]