TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2010. gada 17. jūnijā (*)
Apelācija – Aizliegta vienošanās – Ģipša plāksnes – Pierādījumu sagrozīšana – Pierādīšanas pienākums – Pamatojuma nenorādīšana – Regula Nr. 17 – 15. panta 2. punkts – Sods – Recidīvs – Stadija, kurā ņem vērā naudas soda preventīvo iedarbību
Lieta C‑413/08 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2008. gada 18. septembrī iesniedza
Lafarge SA, Parīze (Francija), ko pārstāv A. Vinklers [A. Winckler], F. Brunē [F. Brunet], E. Parošs [E. Paroche], H. Kanelopula [H. Kanellopoulos] un K. Medina [C. Medina], avocats,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie lietas dalībnieki –
Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un N. Fon Lingens [N. Von Lingen], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē,
Eiropas Savienības Padome,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši P. Linda [P. Lindh], U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents),
ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 22. oktobra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 11. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Lafarge SA (turpmāk tekstā – “Lafarge”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja Lafarge prasību atcelt Komisijas 2002. gada 27. novembra Lēmumu 2005/471/EK par EK Līguma 81. panta procedūras piemērošanu attiecībā uz BPB PLC, Gebrüder Knauf Westdeutsche Gipswerke KG, Société Lafarge SA un Gyproc Benelux NV (Lieta COMP/E‑1/37.152 – Ģipša plāksnes) (OV 2005, L 166, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 15. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodus] 1000 līdz 1 000 000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj Līguma [81.] panta 1. punktu vai [82.] pantu vai
[..]
Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.”
3 Preambulā Komisijas paziņojumam ar nosaukumu “Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu” (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”), ir paredzēts:
“Turpmāk izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, vienlaicīgi nostiprinot Komisijai piešķirto diskrecionāro varu, kas noteikta saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem, noteikt sodanaudu [naudas sodu] līdz 10 % apmērā no uzņēmuma kopējā apgrozījuma. [..]
Jaunā metodoloģija, ko piemēro sodanaudas [naudas soda] apmēra noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatapmēru [pamatsummu], ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazina, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.”
4 Atbilstoši minēto pamatnostādņu 1. punktam ar nosaukumu “Pamatapjoms [pamatsumma]”:
“Pamatapjomu [pamatsummu] nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu, kas ir vienīgie kritēriji, kas izklāstīti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā.
A. Smagums
[..]
Jāņem vērā arī pārkāpumu izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja izraisīt ievērojamus [būtiskus] zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši patērētājiem, un jānosaka tāds sodanaudas [naudas soda] apmērs, kas atturētu no turpmākām tamlīdzīgām darbībām.
Principā jāņem vērā fakts, ka lielu uzņēmumu rīcībā parasti ir juridiska un ekonomiska rakstura pieredze, kas dod tiem iespēju vieglāk konstatēt, ka to veiktā darbība ir pārkāpums, un tiem arī ir jāapzinās sekas, ko izraisa konkurences noteikumu pārkāpumi.
[..]”
5 Saskaņā ar šo pašu pamatnostādņu 2. punktu pamatsummu var palielināt, ja pastāv tādi atbildību pastiprinoši apstākļi kā atkārtots tā paša veida pārkāpums, ko izdara tas pats uzņēmums vai tie paši uzņēmumi.
Lietas rašanās fakti
6 Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa lietas rašanās faktisko kontekstu izklāstīja šādi:
“1 Prasītāja [..] ir Francijā reģistrēts uzņēmums, kurš būvniecības materiālu nozarē darbojas starptautiskā mērogā. Tai pieder 99,99 % no Lafarge Gypsum International SA (turpmāk tekstā – “Lafarge Plâtres”), kas ražo un tirgo dažādas ģipša preces, tostarp ģipša plāksnes, kapitāla.
2 Četri galvenie ražotāji, kuri darbojas ģipša plākšņu jomā Eiropā, ir: BPB plc [(turpmāk tekstā – “BPB”)], Gebrüder Knauf Westdeutsche Gipswerke KG (turpmāk tekstā – “Knauf”), Gyproc Benelux NV (turpmāk tekstā – “Gyproc”) un Lafarge Plâtres.
3 Pēc tās iegūtās informācijas Komisija 1998. gada 25. novembrī veica iepriekš nepieteiktas pārbaudes astoņos uzņēmumos, kas darbojās ģipša plākšņu jomā, tostarp Lafarge Plâtres Īlsīrlasorgā [Isle-sur-la-Sorgue] (Francija) un Lafarge Parīzē (Francija). 1999. gada 1. jūlijā Komisija veica izmeklēšanu divos citos uzņēmumos.
4 Pēc tam Komisija dažādiem attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja informācijas pieprasījumus saskaņā ar 11. pantu Padomes Regulā Nr. 17 [..], tostarp Lafarge – 1999. gada 21. septembrī. Pēdējā minētā uz to atbildēja 1999. gada 29. oktobrī.
5 2001. gada 18. aprīlī Komisija uzsāka administratīvo procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz uzņēmumiem BPB, Knauf, Lafarge, Etex SA un Gyproc. [..]
[..]
8 Komisija 2002. gada 27. novembrī pieņēma [apstrīdēto] lēmumu.
9 [Apstrīdētā] lēmuma rezolutīvajā daļā ir noteikts:
“1. pants
BPB [..], Knauf grupa, [..] Lafarge [..] un Gyproc [..] ir pārkāpušas [EKL] 81. panta 1. punktu, piedaloties nolīgumos un saskaņotās darbībās ģipša plākšņu nozarē.
Pārkāpuma ilgums bija šāds:
a) BPB [..]: no 1992. gada 31. marta līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim;
b) Knauf [grupa]: no 1992. gada 31. marta līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim;
c) [..] Lafarge [..]: no 1992. gada 31. augusta līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim;
d) Gyproc [..]: no 1996. gada 6. jūnija līdz, vēlākais, 1998. gada 25. novembrim.
[..]
3. pants
Par 1. pantā minēto pārkāpumu šādiem uzņēmumiem tiek noteikti šādi naudas sodi:
a) BPB [..]: EUR 138,6 miljoni;
b) [..] Knauf [..]: EUR 85,8 miljoni;
c) [..] Lafarge [..]: EUR 249,6 miljoni;
d) Gyproc [..]: EUR 4,32 miljoni.
[..]”
10 [Apstrīdētajā] lēmumā Komisija uzskata, ka attiecīgie uzņēmumi ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas izpaudies ar šādām darbībām, kas veido nolīgumus vai saskaņotas darbības:
– 1992. gadā BPB un Knauf pārstāvji tikušies Londonā (Apvienotā Karaliste) un izteikuši kopīgu gribu stabilizēt ģipša plākšņu tirgu Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā un Beniluksā;
– BPB un Knauf pārstāvji, sākot ar 1992. gadu, izveidojuši informācijas apmaiņas sistēmas, kurām pievienojās Lafarge un vēlāk – Gyproc, par to ģipša plākšņu pārdošanas apjomu Vācijas, Apvienotās Karalistes, Francijas un Beniluksa tirgos;
– BPB, Knauf un Lafarge pārstāvji vairākkārt savstarpēji snieguši iepriekšēju informāciju par cenu paaugstināšanu Apvienotās Karalistes tirgū;
– reaģējot uz īpatnībām Vācijas tirgus attīstībā, BPB, Knauf, Lafarge un Gyproc pārstāvji 1996. gadā tikušies Versaļā (Francija), 1997. gadā – Briselē (Beļģija) un 1998. gadā – Hāgā (Nīderlande), lai sadalītu vai vismaz stabilizētu Vācijas tirgu;
– BPB, Knauf, Lafarge un Gyproc pārstāvji savstarpēji vairākkārt apmainījušies ar informāciju un vienojušies par cenu paaugstināšanu Vācijas tirgū no 1996. līdz 1998. gadam.
11 Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta [1998. gada] pamatnostādnēs.
12 Lai noteiktu naudas soda sākumsummu, ko nosaka, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu, Komisija vispirms uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi bija izdarījuši pēc tā rakstura sevišķi smagu pārkāpumu, jo attiecīgo darbību mērķis bija izbeigt cenu karu un stabilizēt tirgu, apmainoties ar konfidenciālu informāciju. Turklāt Komisija uzskatīja, ka attiecīgajām darbībām bija iespaids uz tirgu, jo attiecīgie uzņēmumi aptvēra gandrīz visu ģipša plākšņu piedāvājumu tirgū un turklāt aizliegtās vienošanās dažādās izpausmes tika īstenotas ļoti koncentrētā un oligopolā tirgū. Attiecībā uz konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apjomu Komisija uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās aptvēra četrus galvenos tirgus Eiropas Kopienas ietvaros, proti, Vāciju, Apvienoto Karalisti, Franciju un Beniluksu.
13 Turpinājumā, uzskatot, ka pastāv nozīmīga nevienādība starp iesaistītajiem uzņēmumiem, Komisija īstenoja atšķirīgu attieksmi, šajā sakarā balstoties uz apgrozījuma apjomu, kas saistīts ar attiecīgās preces pārdošanu minētajos tirgos pārkāpuma pēdējā pilnajā gadā. Uz šī pamata naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 80 miljonu apmērā BPB, EUR 52 miljonu apmērā Knauf un Lafarge un EUR 8 miljonu apmērā Gyproc.
14 Lai nodrošinātu naudas soda pietiekamu preventīvu iedarbību, ievērojot uzņēmumu lielumu un kopējos resursus, Lafarge noteiktā naudas soda sākumsumma tika palielināta par 100 %, sasniedzot EUR 104 miljonus.
15 Lai ņemtu vērā pārkāpuma ilgumu, sākumsummas apmērs pēc tam tika palielināts par 65 % BPB un Knauf gadījumā, par 60 % Lafarge gadījumā un par 20 % Gyproc gadījumā, Komisijai pārkāpumu kvalificējot kā ilgstošu pārkāpumu Knauf, Lafarge un BPB gadījumā un kā vidēja ilguma pārkāpumu Gyproc gadījumā.
16 Attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem BPB un Lafarge noteiktā naudas soda pamatsumma tika palielināta par 50 % par recidīvu.
17 Turpinot, Komisija par 25 % samazināja Gyproc noteikto naudas sodu, pamatojoties uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem tādēļ, ka tā bija destabilizējošs elements, kas veicināja aizliegtās vienošanās ietekmes ierobežošanu Vācijas tirgū, un tādēļ, ka tā nedarbojās Apvienotās Karalistes tirgū.
18 Visbeidzot, Komisija samazināja naudas sodu apmēru par 30 % BPB un par 40 % – Gyproc, piemērojot D sadaļas 2. punktu Komisijas paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”). Attiecīgi galīgais noteikto naudas sodu apmērs bija EUR 138,6 miljoni BPB gadījumā, EUR 85,8 miljoni Knauf gadījumā, EUR 249,6 miljoni Lafarge gadījumā un EUR 4,32 miljoni Gyproc gadījumā.”
Pārsūdzētais spriedums
7 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 14. februārī, Lafarge cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Pakārtoti tā lūdza Pirmās instances tiesu samazināt tai noteikto naudas sodu.
8 Pirmās instances tiesa ar pārsūdzēto spriedumu šo prasību noraidīja pilnā apmērā.
Lietas dalībnieku prasījumi
9 Ar savu apelācijas sūdzību Lafarge lūdz Tiesu:
– galvenokārt atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– apmierināt tās pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, atceļot apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to Lafarge ir uzlikts naudas sods;
– pakārtoti, daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– apmierināt tās pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, pakārtoti samazinot tai ar apstrīdēto lēmumu uzliktā naudas soda apmēru, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10 Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
11 Savu prasījumu pamatojumam Lafarge izvirza sešus pamatus, no kuriem ar pirmo pamatu, kas ir izvirzīts kā galvenais pamats, tā vēlas pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu un ar pārējiem pieciem, kas izvirzīti pakārtoti, tā vēlas šo spriedumu atcelt daļēji.
Par pirmo pamatu attiecībā uz pierādījumu sagrozīšanu
Lietas dalībnieku argumenti
12 Lafarge pārmet Pirmās instances tiesai pierādījumu sagrozīšanu, jo tā ir sistemātiski atsaukusies uz “vispārējo kontekstu”, lai katru no izskatāmajām rīcībām atzītu par pārkāpjošu. Šāda sagrozīšana it īpaši izrietot no paziņojumiem pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz apstākļiem, kuri raksturo informācijas apmaiņas sistēmu (pārsūdzētā sprieduma 270. un 271. punkts), konkrētas informācijas par Apvienoto Karalisti apmaiņu (pārsūdzētā sprieduma 303. punkts), cenu paaugstināšanu Apvienotajā Karalistē laikā pirms 1996. gada 7. septembra (pārsūdzētā sprieduma 324. punkts), vienošanās par Vācijas tirgus stabilizēšanu esamību (pārsūdzētā sprieduma 398. un 402. punkts), kā arī attiecībā uz cenu paaugstināšanu Vācijā 1994. un 1995. gadā (pārsūdzētā sprieduma 426. un 430. punkts).
13 Kopumā Pirmās instances tiesa esot balstījusies uz vispārējo kontekstu, kaut arī tā esamība neesot pierādīta un tas pastāvot, tikai pamatojoties uz citām pārkāpjošām rīcībām, kuras kā tādas Pirmās instances tiesa esot šādi kvalificējusi, tikai pamatojoties uz šo pašu “vispārējo kontekstu”. Līdz ar to Pirmās instances tiesas argumentācija esot apļveida.
14 Komisija uzskata, ka Lafarge vairākumā gadījumu nenorādot pierādījumus, kas, iespējams, esot sagrozīti, un neparādot kļūdas analīzē, kuras varētu būt izraisījušas Pirmās instances tiesai šādu pierādījumu sagrozīšanu. Katrā ziņā Pirmās instances tiesai nevarot pārmest nepamatotu atsaukšanos uz nekonstatētu vispārējo kontekstu, ne arī pamatošanos uz apļveida argumentāciju, ņemot vērā, ka tā esot veikusi dažādu pierādījumu rūpīgu pārbaudi.
Tiesas vērtējums
15 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai nav kompetences ne konstatēt faktus, ne – atskaitot izņēmumus – izvērtēt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi, lai apstiprinātu šos faktus. Ja šie pierādījumi iegūti likumīgi un vispārējie tiesību principi un procesuālie noteikumi, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un rīkošanos ar pierādījumiem, ir ievēroti, tad tikai Pirmās instances tiesai ir jāvērtē, kādu nozīmi piešķirt tai iesniegtajiem pierādījumiem (skat. 2003. gada 8. maija spriedumu lietā C‑122/01 P T. Port/Komisija, Recueil, I‑4261. lpp., 27. punkts, kā arī 2007. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑167/06 P Komninou u.c./Komisija, 40. punkts). Tādējādi šis vērtējums nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei, ja vien nav notikusi šo pierādījumu sagrozīšana (skat. it īpaši 1998. gada 28. maija spriedumu lietā C‑8/95 P New Holland Ford/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 26. punkts).
16 Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam, piemērojot EKL 225. pantu, Tiesas Statūtu 51. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ir precīzi jānorāda uz faktiem, kuri ir sagrozīti, un jādara zināmas kļūdas analīzē, kuras, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskata, varētu būt izraisījušas Pirmās instances tiesai šādu pierādījumu sagrozīšanu (šajā ziņā skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 50. punkts).
17 Šāda sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (skat. 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 37. punkts).
18 Vienīgais precīzais pierādījums, kura sagrozīšanu apgalvo Lafarge, ir 1994. gada oktobra iekšējās piezīmes, kas atrastas BPB telpās. Pēc Lafarge domām, no tām nevarot secināt, ka konkurenti savā starpā uzturētu sakarus.
19 Šajā sakarā pārsūdzētā sprieduma 430. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja Lafarge apgalvojumu, ka BPB esot zinājusi par Knauf cenu paaugstināšanu, kas bija paziņota attiecīgajā piezīmē, no saviem klientiem. Pirmās instances tiesa secināja, ka “šo piezīmju autors pēc situācijas tirgū rezumējuma izskaidro, ka Gyproc tirdzniecības direktors bija sūdzējies, ka tā uzņēmums bija zaudējis tirgus daļas un tam bija tās jāatgūst. Turklāt piezīmēs bija paredzēts iesaldēt cenas piezīmēs minētajā līmenī un ka cenu paaugstināšana notiktu no 1995. gada 1. februāra. Šī pēdējā piezīme ir īpaši raksturojoša. Ja Knauf paziņojumi par cenu paaugstināšanu tika izsūtīti vienpusēji un citi ražotāji būtu vienīgi sekojusi šai cenu paaugstināšanai, BPB 1994. gada oktobrī nebūtu varējusi zināt, ka 1995. gada 1. februārī bija paredzēta cenu paaugstināšana, ievērojot, ka Knauf šo cenu paaugstināšanu paziņoja tikai 1994. gada novembrī”. Pēc tam Pirmās instances tiesa ņēma vērā citus precīzus pierādījumus, proti, pirmkārt, to, ka Knauf, atbildot uz Komisijas lūgumu sniegt informāciju, bija norādījusi, ka prakse – nosūtīt cenu paaugstināšanas paziņojumus ar cenu sarakstiem konkurentiem tieši vienlaikus ar to nosūtīšanu pircējiem – bija iedibināta jau sen, otrkārt, to, ka BPB un Lafarge telpās veikto pārbaužu laikā Komisija atklāja vairākas konkurentu cenu paaugstināšanas paziņojumu kopijas un, treškārt, ka cenu paaugstināšana faktiski notika 1995. gada 1. februārī.
20 Tāpat no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Pirmās instances tiesa attiecīgās iekšējās piezīmes nav pārbaudījusi atsevišķi, bet kopā ar citiem precīziem pierādījumiem lietas materiālos. Līdz ar to iebilde par šīm piezīmēm nepārliecina.
21 Pārējā daļā ir jāsecina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav precīzi norādījusi citus pierādījumus, kurus Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi. Tā norāda tikai uz pārsūdzētā sprieduma daļām, kurās Pirmās instances tiesa atsaucās uz “vispārējo kontekstu”, proti, 271., 303., 324., 398., 402., 426. un 430. punktu, neidentificējot tomēr konkrētus pierādījumus, attiecībā uz kuriem Pirmās instances tiesa būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
22 Tādos apstākļos kā šajā lietā esošie pierādījumu sagrozīšana ir jāpārbauda, ņemot vērā to, kas ir ierasts, proti, ka aizliegums piedalīties saskaņotās darbībās un noslēgt vienošanās, kuras ir vērstas pret konkurenci, kā arī sodi, ko var uzlikt likumpārkāpējiem, ir vispārzināmi, ka darbības, kuras ietver šīs rīcības un šo vienošanos noslēgšanu, notiek slepeni, sapulces notiek slepus, visbiežāk trešās valstīs, un ka dokumentācija par tām tiek ierobežota līdz minimumam. Pat tad, ja Komisija atrod tādus dokumentus, kas skaidri pierāda nepieļaujamu kontaktu nodibināšanu starp uzņēmējiem, kā sanāksmes protokols, parasti runa tomēr ir tikai par nepilnīgiem un no konteksta atrautiem pierādījumiem, tā ka bieži atsevišķi precizējumi jārekonstruē ar dedukcijas palīdzību. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas saskaņotas darbības vai vienošanās esamība jāizsecina no virknes sakritību un norāžu, kas, vērtējot kopumā, var būt pierādījums konkurences noteikumu pārkāpumam, trūkstot citam loģiskam izskaidrojumam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 55.–57. punkts).
23 Lai gan tā atsaucas uz pierādījumu sagrozīšanu, patiesībā apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlas, lai tie tiktu izvērtēti no jauna, taču tas ir ārpus Tiesas kompetences.
24 Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
25 Šādos apstākļos ir jāpārbauda pamati, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi pakārtoti.
Par otro pamatu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu regulējošo normu, nevainīguma prezumpcijas principa un in dubio pro reo principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
26 Apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesai pārmet to, ka tā – secinot, ka Komisija no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījusi, ka Lafarge dalība pārkāpumā esot sākusies 1992. gada 31. augustā, – esot pārkāpusi pierādīšanas pienākumu regulējošās normas, nevainīguma prezumpcijas principu un in dubio pro reo principu. Šajā sakarā tā atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai bija jāpārliecinās, ka ir ievēroti Kopienu tiesību pamatprincipi, kā arī procesuālie noteikumi, kas piemērojami pierādīšanas pienākuma un pierādījumu sniegšanas jomā. Turklāt pārkāpuma un tā ilguma pierādīšanas pienākums esot bijis Komisijai.
27 Šajā lietā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 507., 508. un 510. punktā atzina, ka Komisija no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījusi Lafarge dalību pārkāpumā no 1992. gada 31. augusta, turpretim Lafarge nav norādījusi ne konkrētu šīs dalības sākuma datumu, ne apstākļus, kas likuši tai iesaistīties pret konkurenci vērstā informācijas apmaiņā. To darot, tā esot pārlikusi pierādīšanas pienākumu [uz otru lietas dalībnieku]. Šāda pierādīšanas pienākuma pārlikšana esot arī nevainīguma prezumpcijas un in dubio pro reo principa pārkāpums.
28 Komisija apstrīd Lafarge apgalvojumus un norāda, ka Pirmās instances tiesa esot tikai uzskatījusi, ka pārsūdzētā sprieduma 503., 507. un 512. punktā minētie pierādījumi ietver pietiekamas norādes, lai pierādītu Lafarge dalību pārkāpumā no 1992. gada vidus, bet Lafarge varēja iesniegt pierādījumus par pretējo, tomēr tā tos nesniedza.
Tiesas vērtējums
29 Saskaņā ar Tiesas judikatūru lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi un uzņēmumam vai uzņēmumu asociācijai, kas apgalvojuma par šo noteikumu pārkāpumu atspēkošanai izvirza kādu pamatu aizstāvībai, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir iestājušies šī noteikuma aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 78. punkts).
30 Pat ja pierādīšanas pienākums atbilstoši šiem principiem ir Komisijai, uzņēmumam vai attiecīgajai asociācijai, viena lietas dalībnieka norādītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, ko neizdarot, var secināt, ka noteikumi par pierādīšanas pienākumu ir izpildīti (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 79. punkts).
31 No pārsūdzētā sprieduma 515. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija bija pienācīgi konstatējusi, ka, vēlākais, 1992. gada augusta beigās BPB informēja Lafarge par vienošanos starp BPB un Knauf par informācijas apmaiņu un ka šajā sakarā Lafarge pievienojās šim nolīgumam. Lai nonāktu pie šī secinājuma, Pirmās instances tiesa, pirmkārt, atsaucās uz vairākiem BPB paziņojumiem (pārsūdzētā sprieduma 503. un nākamie punkti) un, otrkārt, to, ka no 1991. gada Lafarge tirgus daļa galvenajos Eiropas tirgos bija norādīta BPB tabulās pēc kopējās vērtības un procentuāli (pārsūdzētā sprieduma 512. punkts).
32 Līdz ar to ir jāuzskata, ka, pārsūdzētā sprieduma 508. punktā norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai norādīja uz neprecizitātēm BPB paziņojumos, nesniedzot ne konkrētu datumu, ne apstākļus, kuri tai likuši iesaistīties šādā datu apmaiņā, Pirmās instances tiesa, piemērojot šī sprieduma 29. un 30. punktā minēto Tiesas judikatūru, uzskatīja, ka Komisijas iesniegtie pierādījumi lika otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, kam nenotiekot, varēja secināt, ka šī iestāde bija izpildījusi pienākumus attiecībā uz pierādīšanas pienākumu. Pirmās instances tiesa tādējādi tikai norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tā arī neiesniedza pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka tās pievienošanās datu apmaiņas nolīgumam noteikti notikusi pēc 1993. gada jūnija, iespējams, pat 1994. gada sākumā.
33 No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi pierādīšanas pienākumu regulējošās normas.
34 Ciktāl iebildes par nevainīguma prezumpcijas un in dubio pro reo principa pārkāpumu ir balstītas uz apgalvotu pierādīšanas pienākuma pārlikšanu, tiktāl arī tās ir jānoraida.
35 Tātad otrais pamats ir nepamatots.
Par trešo pamatu attiecībā uz pamatojuma nesniegšanu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
36 Lafarge pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā neesot atbildējusi uz tās argumentu attiecībā uz nevienlīdzīgu attieksmi pret Lafarge un Gyproc, kurš izteikts tās pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 374. un 375. punktā, un ka Pirmās instances tiesa neesot izpildījusi tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu. Pārsūdzētā sprieduma 500.–518. punktā Pirmās instances tiesa esot uzskatījusi, ka attiecībā uz Lafarge Komisijas iesniegtie pierādījumi, proti, Lafarge tirgus daļu minēšana [D.] kunga tabulās un BPB paziņojumos no tiesību viedokļa pietiekami pierādot Lafarge dalību vienotā, saliktā un turpinātā pārkāpumā, sākot no 1992. gada 31. augusta, kaut arī attiecībā uz Gyproc Komisija esot uzskatījusi, ka šie divi faktori nav pietiekami pierādījumi. Savā replikas rakstā Lafarge piebilst, ka tā uz vienlīdzīgas attieksmes principu esot atsaukusies arī sava pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 124., 511. un 512. punktā, tomēr Pirmās instances tiesa uz to neesot atbildējusi.
37 Pēc Komisijas domām, trešais pamats esot nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijā nevarot izvirzīt pamatu, kuru tā nav izvirzījusi Pirmās instances tiesā. Turklāt attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu Komisija uzskata, ka Lafarge nevarot apgalvot, ka esot tādā pašā situācijā kā Gyproc, jo pēdējā tiešā informācijas apmaiņā ir piedalījusies tikai 1996. gadā un nemaz neesot piedalījusies šādā apmaiņā attiecībā uz Apvienotās Karalistes tirgu, tā kā tajā nedarbojas aktīvi. Tāpat Komisija norādīja, ka papildu fakti, uz ko Lafarge norādīja savā replikas rakstā, esot jauns pamats, kas replikas stadijā ir nepieņemams.
Tiesas vērtējums
38 Attiecībā uz Pirmās instances tiesai pārmesto pamatojuma nenorādīšanu, jo tā pārsūdzētajā spriedumā neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmās instances tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 374. un 375. punktā izteikto argumentu par nevienlīdzīgu attieksmi pret Lafarge un Gyproc, ir jākonstatē, ka minētie punkti bija formulēti šādi:
“Tā kā [Lafarge] dalība tika pierādīta tikai no 1993. gada beigām, pat 1994. gada sākuma, datu apmaiņa nav pirmā [Lafarge] “izpausme”, jo [informācijas] apmaiņa attiecībā uz apjomiem un kontaktiem par cenām, uz ko norāda Komisija, kas īpaši attiecas uz Lielbritānijas tirgu, esot sākusies agrāk.
Tas nozīmē, ka ne viena, ne otra no šīm abām izpausmēm, pieņemot, ka tās ir pierādītas, kā tādas acīmredzot nevar būt [Lafarge] pievienošanās vienotam, saliktam un turpinātam pārkāpumam, kas skar četrus galvenos Eiropas tirgus. Turklāt Komisija attiecībā uz Gyproc uzskatīja, ka ar dalību tajās pašās izpausmēs nevarot pierādīt pievienošanos vienotam, saliktam un turpinātam pārkāpumam.”
39 Jānorāda, ka, pirmkārt, iepriekš citētajā daļā nav skaidri formulēts neviens apgalvojums attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Otrkārt, pat pieņemot, ka šādu apgalvojumu varētu no tās secināt, tas nav ne skaidrs, ne precīzs, ne balstīts uz detalizētiem pierādījumiem, lai to pamatotu.
40 Ar vienlīdzīgas attieksmes principu it īpaši netiek atļauts līdzīgas situācijas kvalificēt atšķirīgi, ja vien šādai pieejai nav objektīva pamata (šajā ziņā skat. 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I‑403. lpp., 95. punkts). Kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pat centusies pierādīt, ka tā būtu līdzīgā situācijā kā Gyproc, kas it īpaši bija nepieciešams, ņemot vērā, ka šo abu uzņēmumu dalību aplūkotajā pārkāpumā raksturo nozīmīgas atšķirības faktos. Līdz ar to ir visai neskaidrs pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 375. punkta pēdējā teikumā ietvertā apgalvojuma apmērs.
41 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Pirmās instances tiesas pienākums pamatot savus spriedumus nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tai ir detalizēti jāatbild uz katru prasītāja minētu argumentu, it īpaši ja tas nav pietiekami skaidrs un precīzs un nav detalizēti pierādīts (skat. 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 121. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑197/99 P Beļģija/Komisija, Recueil, I‑8461. lpp., 81. punkts, un 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑404/04 P Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 90. punkts).
42 Savā replikas rakstā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā neesot atbildējusi uz tās pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma punktiem, proti, tā 124., 511. un 512. punktu. Tomēr ir jānorāda, ka minētie punkti attiecas uz vairākiem pārsūdzētā sprieduma apsvērumiem un tajos ir atsauces uz ļoti dažādiem Pirmās instances tiesā izvirzītiem pamatiem. Kā to savā atbildes rakstā uz repliku pamatoti norāda Komisija, Pirmās instances tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 559. un 637. punktā pārbaudīja apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu. Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi šos pārsūdzētā sprieduma punktus.
43 No tā izriet, ka ar papildu apgalvojumiem, kas izteikti tās replikas rakstā, apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā instancē būtībā izvirza jaunu pamatu. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punktu un 118. pantu jaunu pamatu izvirzīšana iztiesāšanas laikā ir aizliegta, ja vien tie nebalstās uz tiesību vai faktu elementiem, kas jau ir norādīti procesā (skat. it īpaši 2004. gada 13. jūnija rīkojumu lietā C‑172/05 P Mancini/Komisija, 20. punkts). Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja šo pamatu ir izvirzījusi tikai replikas stadijā un tas nav pamatots ar faktiem, kas tikuši atklāti pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, tas ir jānoraida kā novēlots.
44 Tātad trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
Par ceturto pamatu attiecībā uz samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
45 Lafarge uzskata, ka ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpti samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi, jo ar to ir apstiprināta Komisijas Lafarge noteiktā naudas soda pamatsumma, kas esot nesamērīga salīdzinājumā ar naudas soda pamatsummu, kura noteikta citiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums. Tā apstrīd apgalvojumu, ko Pirmās instances tiesa ir izteikusi pārsūdzētā sprieduma 634. punktā, ka naudas sodu summu var aprēķināt neatkarīgi no uzņēmumu apgrozījuma. Pat pieņemot, ka šis apgalvojums ir pareizs, Komisija apstrīdētajā lēmumā esot izvēlējusies uzņēmumus iedalīt kategorijās atkarībā no to attiecīgajām tirgus daļām. Tomēr no Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa sprieduma apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija (Recueil, II‑1181. lpp., 223.–232. punkts) izrietot, ka no brīža, kad Komisija ir nolēmusi noteikt kategorijas atkarībā no tāda kritērija kā tirgus daļas, Komisijai un Pirmās instances tiesai esot jānodrošina samērīga attiecība starp dažādu kategoriju sliekšņiem, no vienas puses, un uzņēmuma tirgus daļu, kā arī tā klasifikāciju vienā vai otrā kategorijā, no otras puses.
46 Lafarge naudas soda pamatsumma esot bijusi 6,5 reizes lielāka nekā Gyproc naudas sods, lai gan pirmās tirgus daļa (24 %), kura ierindota otrajā kategorijā, esot bijusi tikai 3,4 reizes lielāka nekā otrās tirgus daļa (7 %), kura ierindota trešajā kategorijā. Turklāt, lai gan Lafarge tirgus daļa 1997. gadā par 81 % esot bijusi mazāka nekā Knauf, šie uzņēmumi esot ierindoti vienā un tajā pašā kategorijā un to naudas soda pamatsumma esot noteikta EUR 52 miljoni.
47 Replikas rakstā Lafarge precizē, ka šajā sakarā esot izvirzījusi vienu pamatu Pirmās instances tiesā.
48 Komisija uzskata, ka šis pamats esot nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot norādījusi šādus argumentus tiesvedībā pirmajā instancē.
49 Turklāt Lafarge argumenti esot acīmredzami nepamatoti. Tā Tiesa esot apstiprinājusi, ka aizliegtas vienošanās locekļi var tikt iedalīti dažādās kategorijās – Komisija šajā sakarā atsaucas uz 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija (Krājums, I‑5977. lpp., 52. un 53. punkts). Ja Komisija nolemj iedalīt attiecīgos uzņēmumus atkarībā no to tirgus daļām, tai neesot jānodrošina, lai katram uzņēmumam uzliktā naudas soda pamatsumma būtu tieši samērīga ar tā tirgus daļu. Tā kā dažādu uzņēmumu tirgus daļas parasti ir atšķirīgas, Komisijai būtu jārada tik kategorijas, cik ir attiecīgie uzņēmumi, un to iedalīšanai kategorijās zustu mērķis.
50 Komisija tāpat apgalvo, ka tā izvēlējās iedalīt uzņēmumus trīs kategorijās atkarībā no to tirgus, par kuriem pastāvēja aizliegta vienošanās pēdējā dalības tajā pilnajā gadā, daļām (proti, 1997. gadā). Līdz ar to BPB, ņemot vērā tās tirgus daļu (42 %) un tās kā lielākā ražotāja pozīciju, tika ierindota pirmajā kategorijā. Knauf un Lafarge, kurām attiecīgi bija 28 % un 24 % tirgus daļu, tika ierindotas otrajā kategorijā. Visbeidzot, tā kā tās tirgus daļa bija 7 % un tā bija ļoti maza dalībniece, Gyproc tika ierindota trešajā kategorijā.
Tiesas vērtējums
51 Jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesā tikai apgalvoja, ka, kaut arī tās ekonomiskā spēja Vācijas un Apvienotās Karalistes tirgos tai neesot ļāvusi radīt konkurences apdraudējumu šajos tirgos un ka tas esot bijis noteicošais faktors pārkāpuma laikā, šis apstāklis neesot atspoguļojies tai uzliktā naudas soda pamatsummā. Savukārt šī pamata ietvaros Lafarge apšauba Komisijas iespēju noteikt uzņēmumu kategorijas atkarībā no to tirgus daļām vai vismaz šajā sakarā Komisijas izmantoto metodi. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmo reizi kritiku šajā sakarā izsaka Tiesā.
52 Kādam lietas dalībniekam ļaujot Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nav izvirzījis Pirmās instances tiesā, varētu tikt atļauts Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, lūgt risināt strīdu, kas ir plašāks par strīdu, kuru ir izskatījusi Pirmās instances tiesa. Līdz ar to apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts atbilstoši pamatiem un argumentiem, kuri tika izvirzīti pirmajā instancē (skat. 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C‑266/97 P VBA/VGB u.c., Recueil, I‑2135. lpp., 79. punkts, kā arī 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 114. punkts). Šajā sakarā šis pamats ir nepieņemams.
53 Tā kā tas ir pamatots ar apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 634. punktā esot uzskatījusi, ka naudas sodu summu var aprēķināt neatkarīgi no uzņēmumu apgrozījuma, ir jākonstatē, ka šis pamats ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju.
54 Minētajā punktā Pirmās instances tiesa atgādināja, ka Tiesa 2005. gada 28. jūnija spriedumā apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp., 255. un 312. punkts) ir nospriedusi, ka Komisijai naudas soda aprēķināšana nav jāveic atkarībā no attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma summām, kā arī, ja naudas sodi tiek uzlikti vairākiem uzņēmumiem, kas iesaistīti pārkāpumā, nav jānodrošina, ka naudas sodu galīgie apmēri, kas aprēķināti attiecīgajiem uzņēmumiem, atspoguļo visas atšķirības šo uzņēmumu starpā saistībā ar to kopējo apgrozījumu vai atbilstošo apgrozījumu.
55 Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
Par piekto pamatu attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā un pamatojuma nenorādīšanu attiecībā uz naudas soda palielināšanu recidīva gadījumā
56 Šis pamats iedalāms divās daļās.
Par pirmo daļu, kura attiecas uz juridiskā pamata esamību naudas soda palielināšanai recidīva gadījumā un tā vērā ņemšanas ierobežojumu laikā
– Lietas dalībnieku argumenti
57 Lafarge pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 724. un 725. punktā esot pārkāpusi nulla poena sine lege principu, jo tā uzskatīja, ka Komisijai esot bijis juridisks pamats palielināt apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto soda naudu recidīva gadījumā. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, gandrīz visās dalībvalstu tiesību sistēmās tiesas var palielināt sodu recidīva gadījumā tikai gadījumos un apstākļos, kuri ir stingri paredzēti likumā. Regulā Nr. 17 Komisijai neesot dotas tiesības palielināt naudas sodu recidīva gadījumā.
58 Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 725. punktā esot pārkāpusi vispārējo tiesiskās drošības principu, jo tā uzskatīja, ka Komisija esot varējusi konstatēt atkārtotu pārkāpumu bez noilguma. Saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmās kopīgu vispārējo principu attiecībā uz atkārtotu pārkāpumu tiesībās esot noteikts maksimālais laikposms starp brīdi, kad ir veikts pārbaudāmais pārkāpums, un iespējamu iepriekšējo sodu. Šajā sakarā Lafarge atsaucas uz vairāku dalībvalstu kriminālkodeksiem. Tāpat tā citē Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 21. februāra spriedumu lietā Öztürk (A sērija, Nr. 73) un 1987. gada 25. augusta spriedumu lietā Lutz (A sērija, Nr. 123‑A), no kuriem izrietot, ka, ņemot vērā konkurences tiesībās paredzēto sankciju raksturu un bardzību, šīs sankcijas ir “krimināl[tiesiskas sankcijas]” atbilstoši tam, kā tās definē šī tiesa.
59 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja aicina Tiesu no jauna pārskatīt tās 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija (Krājums, I‑1331. lpp.) atbilstību iepriekš minētajiem vispārējiem principiem.
60 Komisija precīzi atgādina, ka Tiesa šajā spriedumā esot noraidījusi argumentus, kuri ir līdzīgi apelācijas sūdzības iesniedzējas pašreiz izvirzītajiem argumentiem. Tā apstiprina, ka šajā lietā nevajagot noteikt, vai Pirmās instances tiesas izteiktie apsvērumi ir tādi, kas sankcijas palielināšanu recidīva dēļ padara par pastāvīgi iespējamu, jo Pirmās instances tiesa ir pierādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas meitas sabiedrība četrus gadus pēc tam, kad tai bija paziņots Komisijas 1994. gada 30. novembra Lēmums 94/815/EK par EK līguma [81.] panta piemērošanas procedūru (Lietas IV/33.126 un 33.322 – Cements) (OV L 343, 1. lpp.), turpināja aktīvi piedalīties pārkāpumā, kaut arī lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, Tiesa uzskatīja, ka laikposms starp diviem pārkāpumiem, kurš ir mazāks par 10 gadiem, liecina, ka netiek izdarīti atbilstoši secinājumi no konstatējuma par pienākumu konkurences noteikumos neizpildi.
– Tiesas vērtējums
61 Attiecībā uz juridiskā pamata naudas soda palielināšanai recidīva gadījumā esamību ir jānorāda, ka tāda palielināšana atbilst nepieciešamībai izskaust, ka uzņēmums atkārtoti nepilda konkurences noteikumos paredzētos pienākumus.
62 Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā Komisijai ir piešķirtas tiesības uzlikt naudas sodus uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām par EKL 81. un 82. panta pārkāpumiem. Saskaņā ar minēto normu, lai noteiktu naudas soda apmēru, ir jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma ilgums un smagums.
63 Šajā ziņā, kā Pirmās instances tiesa to norādīja pārsūdzētā sprieduma 722. punktā, iespējamais recidīvs ir viens no faktoriem, kas jāņem vērā, izvērtējot attiecīgā pārkāpuma smagumu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 91. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 26. punkts).
64 Līdz ar to Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts ir atbilstošs juridiskais pamats, lai, aprēķinot naudas sodu, ņemtu vērā recidīvu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 27.–29. punkts).
65 Līdz ar to, apstiprinot Komisijas secinājumu par recidīvu apelācijas sūdzības iesniedzējas rīcībā un šī recidīva kā atbildību pastiprinoša apstākļa kvalifikāciju, Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi nulla poena sine lege principu.
66 Attiecībā uz maksimālo laikposmu, pēc kura recidīvs nav ņemams vērā, vispirms jāuzsver, ka ne Regulā Nr. 17, ne 1998. gada pamatnostādnēs šāds laikposms nav noteikts.
67 Šajā sakarā Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Groupe Danone/Komisija 37. punktā nosprieda, ka ar šāda laikposma neesamību netiek pārkāpts tiesiskās drošības princips.
68 Lafarge tomēr aicina Tiesu pārskatīt secinājumus, pie kuriem tā ir nonākusi šajā spriedumā. Tā, šķiet, no šī sprieduma secina, ka Komisija var palielināt naudas sodu recidīva gadījumā bez ierobežojuma laikā.
69 Tomēr šāds secinājums balstās uz kļūdainu minētā sprieduma interpretāciju. Tiesa tajā ir uzsvērusi, ka Komisija katrā atsevišķā gadījumā var ņemt vērā norādes, kuras apstiprina uzņēmuma tendenci pārkāpt konkurences tiesību normas, to skaitā, piemēram, laiku, kas ir pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 39. punkts).
70 Turklāt saskaņā ar samērīguma principu tiek prasīts, ka, lai novērtētu uzņēmuma tendenci pārkāpt konkurences noteikumus, ir jāņem vērā laikposms starp attiecīgo pārkāpumu un iepriekšējo šajos noteikumos noteikto pienākumu neizpildi. Tiesai pārbaudot Komisijas aktus konkurences tiesību jomā, Pirmās instances tiesai un vajadzības gadījumā Tiesai var lūgt pārbaudīt, vai Komisija, recidīva dēļ palielinot uzlikto naudas sodu, ir ievērojusi minēto principu un, konkrētāk, vai tāda palielināšana ir nepieciešama attiecībā uz laikposmu starp aplūkoto pārkāpumu un iepriekšējo konkurences tiesībās noteikto pienākumu neizpildi.
71 Šajā lietā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 727. punktā secināja, ka izskatāmajā lietā attiecībā uz prasītāju konstatēto pārkāpumu vēsture liecina tās tendenci neizdarīt attiecīgus secinājumus no tā, ka ir konstatēts tās izdarīts konkurences noteikumu pārkāpums, ievērojot, ka pret to ir vērsti Komisijas iepriekšēji pasākumi Lēmuma 94/815 ietvaros un ka tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas meitas sabiedrība turpināja aktīvi piedalīties attiecīgajā pārkāpumā līdz 1998. gadam, proti, četrus gadus pēc tam, kad šis lēmums tai bija paziņots.
72 Tātad Pirmās instances tiesa, nospriežot, ka tiesiskās drošības princips nav pārkāpts ar faktu, ka nav iepriekš noteikts laikposms recidīva vērā ņemšanai, nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā.
73 Attiecībā uz iebildumu par iespējamu dalībvalstīm kopīga vispārējā principa pārkāpumu, saskaņā ar kuru pēc maksimālā laikposma recidīvu nevar ņemt vērā, šis iebildums ir jānoraida kā neefektīvs, ciktāl, kā tas izriet arī no šī sprieduma 70. punkta, Savienības konkurences tiesībās Komisijai nav atļauts ņemt vērā recidīvu bez ierobežojuma laikā.
74 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja, īsumā atsaucoties uz iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Öztürk un Lutz, vēlas pierādīt, ka uz Komisijas konkurences tiesību ietvaros uzliktajām sankcijām attiecoties jēdziens “krimināl[tiesiskas sankcijas]” 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izpratnē.
75 Šo argumentu nevar atbalstīt. Pat gadījumā, ja Komisijas konkurences tiesību ietvaros uzliktās sankcijas būtu uzskatāmas par tādām, kuras attiecas uz “krimināllietu” minētās konvencijas 6. panta izpratnē, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepierāda, kā Pirmās instances tiesa būtu pārkāpusi tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas ir paredzētas minētajā pantā.
76 Līdz ar to piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu attiecībā uz recidīva esamību, kad pirmā pārkāpuma konstatācija vēl nav kļuvusi galīga
– Lietas dalībnieku argumenti
77 Lafarge apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, uzskatot, ka Komisijai bija pamats palielināt naudas soda summu recidīva gadījumā, kaut arī lēmums, ar kuru ir konstatēts iepriekšējs pārkāpums par līdzīgiem faktiem, apstrīdētajā lēmumā aplūkoto faktu laikā nebija kļuvis galīgs, esot pārkāpusi dalībvalstu tiesībām kopīgu vispārējo principu, kā arī tiesiskās drošības un likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principus.
78 Atbilstoši dalībvalstu krimināltiesībām personu parasti uzskatot par recidīvistu tikai tad, ja tā izdara citu pārkāpumu pēc tam, kad tās saņemtais sods par pirmo pārkāpumu ir stājies spēkā. Viens no būtiskiem atkārtota pārkāpuma faktoriem esot galīga notiesāšana, kas noteikti nozīmē, ka ir izsmelti tiesību aizsardzības līdzekļi laikā, kad ir veikts jauns pārkāpums. Šajā lietā Komisija, lai konstatētu, ka Lafarge ir atkārtota pārkāpēja (recidīviste), esot pamatojusies uz Lēmumu 94/815. Tomēr Lafarge esot iesniegusi prasību par šī lēmuma atcelšanu, un Pirmās instances tiesa pasludināja savu spriedumu 2000. gada 15. martā (spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp.). Šis spriedums esot stājies spēkā tikai divus mēnešus pēc tā paziņošanas Lafarge, jo Lafarge neiesniedza apelācijas sūdzību. Apstrīdētajā lēmumā aplūkotās saskaņotās darbības saskaņā ar Komisijas teikto esot beigušās 1998. gada novembrī. Tādēļ šajā datumā Lafarge pārkāpuma konstatējums nebija kļuvis galīgs, jo Lēmums 94/815 vēl nebija galīgs, tā kā Pirmās instances tiesa vēl nebija pasludinājusi spriedumu par minēto prasību atcelt tiesību aktu.
79 Tāpat Lafarge apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi arī kļūdu tiesību piemērošanā un turklāt neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā pārsūdzētā sprieduma 737. punktā esot apstiprinājusi, ka Komisijas pilnvaras ar lēmumu konstatēt recidīvu, pat gadījumā, ja pirmais lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums, vēl nav kļuvis galīgs, pamatojot prasības par otrā lēmuma atcelšanu termiņa atjaunošana, ja pēc tā pieņemšanas pirmais lēmums tiek atcelts. Nevienā Kopienu tiesību normā šāda termiņa atjaunošana neesot paredzēta. Lafarge uzskata, ka šīs kļūdas dēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, jo likt attiecīgajai personai panākt tiesību atjaunošanu, kaut arī tās tikušas pārkāptas recidīva jēdziena kļūdainas interpretācijas dēļ, būtu pretēji tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības principiem.
80 Komisija, kaut arī apstrīd šīs daļas pamatotību, tomēr piekrīt apelācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim, ka nevienā Kopienu tiesību normā nav paredzēta iespēja atjaunot termiņu prasības atcelt Komisijas lēmumu celšanai. Tā iesaka Tiesai aizstāt motīvus, pirmā lēmuma atcelšanu atzīstot par konkurences tiesību pārkāpumu, ar kuru ir pamatota recidīva konstatācija otrajā lēmumā, un piešķirt attiecīgajam uzņēmumam tiesības lūgt Komisijai otrā lēmuma pārskatīšanu. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz EKL 233. pantu.
– Tiesas vērtējums
81 Pārsūdzētā sprieduma 734. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, lai Komisija varētu ņemt vērā recidīvu, pietiek ar to, ka uzņēmums iepriekš ir atzīts par vainīgu par tāda paša veida pārkāpumu, pat ja attiecīgais lēmums vēl būtu pakļauts pārbaudei tiesā. Šajā sakarā tā pārsūdzētā sprieduma 736. punktā pamatoti atgādināja, ka tiek prezumēts, ka Komisijas lēmumi ir spēkā tik ilgi, kamēr tie netiek atcelti vai atsaukti (šajā ziņā skat. 1994. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c., Recueil, I‑2555. lpp., 48. punkts).
82 Tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā Pirmās instances tiesa no jauna pamatoti norādīja, ka prasības pieteikumu iesniegšanai Tiesā nav atceļošas iedarbības. Tas ir skaidri paredzēts EKL 242. pantā.
83 Līdz ar to, pat ja Komisijas lēmums vēl ir pakļauts pārbaudei tiesā, tas turpina radīt visas savas sekas, ja vien Vispārējā tiesa vai Tiesa nenolemj citādi.
84 Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumam, ka ar prasības atcelt Komisijas lēmumu iesniegšanu tiekot atcelta šī lēmuma piemērošana tiesvedības laikā vismaz attiecībā uz sekām, ko tas rada uz iespējamu recidīva konstatējumu nākamajā lēmumā, nav nekāda juridiska pamata, bet, tieši pretēji, tas ir pretrunā it īpaši EKL 242. pantam.
85 Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojums tiktu pieņemts, pārkāpumu veicēji tiktu iedrošināti celt pilnībā novilcinošas prasības, lai tikai izvairītos no recidīva sekām tiesvedības Vispārējā tiesā vai Tiesā laikā.
86 Tātad Pirmās instances tiesas secinājums, ka, lai Komisija varētu ņemt vērā recidīvu, pietiek ar to, ka uzņēmums iepriekš ir atzīts par vainīgu par tāda paša veida pārkāpumu, pat ja attiecīgais lēmums vēl ir pakļauts pārbaudei tiesā, ir juridiski pamatots.
87 Šis secinājums nevar tikt apšaubīts, ja lēmumu, kas bijis pamats vēlākam lēmumam paaugstināt naudas sodu par citu pārkāpumu, Eiropas Savienības tiesa atceļ pēc pēdējā lēmuma pieņemšanas.
88 Tādā gadījumā Komisijai, piemērojot EKL 233. pantu, būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, vajadzības gadījumā grozot vēlāko lēmumu, lai tas ietvertu naudas soda palielināšanu recidīva dēļ.
89 Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, šī sistēma atbilst vispārējiem pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principiem tiktāl, ciktāl, pirmkārt, tā uzliek iestādei, kura ir izdevusi attiecīgo aktu, pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu, pat ja attiecīgais uzņēmums to nelūdz, un, otrkārt, tā palīdz izvairīties no pilnībā novilcinošām prasībām.
90 Tomēr, pieņemot, ka Pirmās instances tiesa, pārsūdzētā sprieduma 737. punktā nospriežot, ka – ja lēmums, kas bijis pamats vēlākam lēmumam paaugstināt naudas sodu par citu pārkāpumu sakarā ar recidīvu, tiek atcelts pēc tam, kad vēlākais lēmums ir kļuvis galīgs, tas būtu jauns fakts, no kura brīža atsāktos prasības par otro lēmumu celšanai paredzētais termiņš, – ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kā to apgalvo gan apelācijas sūdzības iesniedzēja, gan Komisija, šāda kļūda nevarētu būt pamats attiecīgā sprieduma atcelšanai, ja sprieduma rezolutīvā daļa ir pietiekoši pamatota ar citu tiesisko pamatojumu (šajā ziņā skat. 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑210/98 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I‑5843. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
91 No pārsūdzētā sprieduma it īpaši 734.–736. un 739. punkta izriet, ka tas tā ir šajā lietā. Pirmās instances tiesa pamatojās ne tikai uz pārsūdzētā sprieduma 734. un 736. punktā minētajiem un šī sprieduma 81. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, bet pārsūdzētā sprieduma 735. punktā arī atgādināja, ka recidīva īpašo iezīmju izvērtējums ir atkarīgs no Komisijas vērtējuma par attiecīgo gadījumu atbilstoši tās rīcības brīvībai. Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 739. punktā šo lietu ir nošķīrusi no lietas, par kuru ir taisīts Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija (Recueil, II‑347. lpp.), kurā pārkāpuma galvenā daļa bija notikusi pirms pirmā lēmuma, bet šajā gadījumā Lafarge turpināja piedalīties attiecīgās aizliegtās vienošanās ietvaros četrus gadus pēc Lēmuma 94/815, par kuru taisīts iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, pieņemšanas.
92 Attiecībā uz iebildumu par iespējamu vispārējā tiesiskās drošības principa pārkāpumu jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir tikai atsaukusies uz šādu pārkāpumu, nepierādot, kā tieši šis princips varētu būt pārkāpts.
93 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 720. punktā ir norādījusi, ka 1998. gada pamatnostādņu 2. punktā ar nosaukumu “Atbildību pastiprinoši apstākļi” ir neizsmeļošs saraksts ar tādiem apstākļiem, kuru dēļ var tikt palielināta naudas soda pamatsumma, kā recidīvs. Šajā 2. punktā ir konkrēti minēts “atkārtots pārkāpums [recidīvs], ko izdara tas pats [tie paši] uzņēmums[-i]”, neparedzot nosacījumu attiecībā uz lēmuma, ar kuru ir konstatēts iepriekšējais pārkāpums, “galīgo” raksturu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas pamatnostādnes nodrošina konkrēto uzņēmumu juridisko drošību konstatēt metodiku, kuru sev par saistošu atzinusi Komisija, nosakot uzlikto naudas sodu apmēru saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu (skat. 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C‑266/06 P Evonik Degussa/Komisija un Padome, 53. punkts).
94 Attiecībā uz iebildumu par likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principa iespējamu pārkāpumu ir jāatgādina, ka šis princips nozīmē, ka likumā ir skaidri noteikti pārkāpumi un sodi cīņai pret tiem (iepriekš minētais spriedums lietā Evonik Degussa/Komisija un Padome, 39. punkts). Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai likuma skaidrība tiek novērtēta ne tikai no attiecīgā noteikuma formulējuma, bet arī no precizējumiem, kas izdarīti ar pastāvīgo un publicēto judikatūru (šajā ziņā skat. ECT 1995. gada 27. septembra spriedumu lietā G pret Franciju, A sērija, Nr. 325‑B, 25. punkts). Turklāt ir jānorāda, ka tas, ka likums piešķir rīcības brīvību, pats par sevi nav pretrunā prasībai par paredzamību, ja vien šādas brīvības izmantošanas apjoms un kārtība, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēti, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu (ECT 1992. gada 25. februāra spriedums lietā Margareta un Roger Andersson pret Zviedriju, A sērija, Nr. 226., 75. punkts).
95 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai gan Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts atstāj Komisijai plašu rīcības brīvību, regula tomēr tās izmantošanu ierobežo, nosakot objektīvus kritērijus, kas Komisijai ir jāievēro. Tā, pirmkārt, iespējami piemērojamajai naudas soda summai ir skaitlisks un absolūts maksimālais apmērs, tādējādi naudas soda maksimālais apmērs, ko var piemērot kādam uzņēmumam, ir iepriekš nosakāms. Otrkārt, šīs rīcības brīvības izmantošanu arī ierobežo uzvedības noteikumi, kurus Komisija pati ir sev noteikusi paziņojumā par sadarbību un pamatnostādnēs. Turklāt Komisijas zināmā un pieejamā administratīvā prakse ir pilnībā pakļauta Savienības tiesas kontrolei, kuras pastāvīgā un publicētā judikatūra ir ļāvusi precizēt nenoteiktus jēdzienus, kurus varētu ietvert Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts. Tā saprātīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā saņemot juridisku konsultāciju, var pietiekami precīzi paredzēt aprēķināšanas metodi un kārtību, kādā nosaka naudas sodu lielumu par tā attiecīgu rīcību, un tas, ka šim uzņēmējam iepriekš nav precīzi zināms naudas sodu apmērs, ko Komisija uzliks katrā atsevišķā gadījumā, nav uzskatāms par soda tiesiskuma principa pārkāpumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Evonik Degussa/Komisija un Padome, 50.–55. punkts).
96 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piektā pamata otrā daļa ir jānoraida.
97 No tā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par sesto pamatu attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar naudas soda pamatsummas palielināšanu kā preventīvu iedarbību
Lietas dalībnieku argumenti
98 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 680.–684. punktā esot pārkāpusi EKL 81. pantu un Regulu Nr. 17, jo tā ir uzskatījusi, ka Komisijai esot bijis pamats vērtēt nepieciešamību preventīvai iedarbībai paaugstināt naudas soda summu naudas soda pamatsummas aprēķināšanas stadijā, nevis naudas soda aprēķināšanas beigās. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka naudas soda summas, kura aprēķināta, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un ilgumu un atbildību pastiprinošiem un atbildību mīkstinošiem apstākļiem, paaugstināšana preventīvos nolūkos esot pieļaujama tikai tad, ja šī summa šķiet nepietiekama, lai pārliecinātu uzņēmumu un citus saimnieciskās darbības subjektus par pārkāpuma nopietnību un nepieciešamību to neatkārtot.
99 Apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas arī uz Komisijas paziņojumu ar nosaukumu “Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu” (OV 2006 C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), saskaņā ar kurām nepieciešamība “īpaši paaugstināt [naudas sodu] preventīvā nolūkā” tiekot vērtēta attiecībā uz naudas soda galīgo summu, proti, pēc pamatsummas novērtēšanas un pēc šīs summas pielāgojumiem atbildību pastiprinošu un atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ.
100 Komisija norāda, ka 2006. gada pamatnostādnes uz šo lietu neattiecas, jo apstrīdētais lēmums esot pieņemts, piemērojot 1998. gada pamatnostādnes, kurās bija paredzēts, ka, vērtējot pārkāpuma smagumu (I.A punkts), pirms tā ilguma (I.B punkts) ņemšanas vērā varot ņemt vērā uzņēmuma lielumu un kopējos līdzekļus. Komisijai esot iespēja mainīt tās naudas sodu politiku Kopienu konkurences tiesību jomā. 1998. gada un 2006. gada pamatnostādņu formulējums esot līdzīgs, jo abās esot paredzēta iespēja Komisijai naudas soda aprēķināšanā ņemt vērā uzņēmumu lielumu un kopējos līdzekļus. Turklāt posms, kurā tiek ņemts vērā uzņēmuma lielums, neesot svarīgs, jo naudas soda palielināšana sakarā ar šo pamatu neesot atkarīga no naudas soda galīgās summas.
Tiesas vērtējums
101 Kā Pirmās instances tiesa to konstatēja pārsūdzētā sprieduma 657. punktā, atkarībā no pārkāpuma smaguma noteiktās naudas soda pamatsummas 100 % palielināšanas pamatojums ir nepieciešamība nodrošināt pietiekamu naudas soda preventīvo iedarbību, ņemot vērā Lafarge lielumu un kopējos resursus.
102 Attiecībā uz preventīvās iedarbības jēdzienu ir jāatgādina, ka tas ir viens no vērā ņemamiem faktoriem naudas soda apmēra aprēķinā. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tādu EKL 81. panta pārkāpuma dēļ uzlikto kā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzēto naudas sodu mērķis ir cīnīties pret pretlikumīgām attiecīgo uzņēmumu darbībām, kā arī atturēt gan attiecīgos uzņēmumus, gan citus tirgus dalībniekus no iespējamiem Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpumiem. Nevar tikt apstrīdēta saistība starp uzņēmumu lielumu un kopējiem resursiem, no vienas puses, un nepieciešamību nodrošināt naudas soda preventīvo iedarbību, no otras puses. Tā Komisija, aprēķinot naudas soda apmēru, var ņemt vērā tostarp attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko spēju (šajā ziņā skat. 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Lafarge neapstrīd to, ka, lai nodrošinātu pietiekamu naudas soda preventīvo iedarbību, tiek ņemts vērā tās lielums un kopējie resursi, bet apstrīd stadiju, kurā šī vērā ņemšana notika.
104 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka attiecīgā uzņēmuma lieluma un kopējo resursu ņemšana vērā, lai nodrošinātu pietiekamu naudas soda preventīvo iedarbību, pamato vēlamo iedarbību uz minēto uzņēmumu; nosakot sodu, nebūtu jāignorē it īpaši tā finansiālā spēja.
105 Tiesa arī ir nospriedusi, ka Pirmās instances tiesa pamatoti uzskatīja, ka uzņēmums “milzīgā” kopējā apgrozījuma salīdzinājumā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem dēļ vieglāk var apkopot vajadzīgos resursus, lai samaksātu naudas sodu, kas naudas soda pietiekamas preventīvās iedarbības nolūkā pamato reizinātāja piemērošanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Showa Denko/Komisija, 18. punkts).
106 Šajā gadījumā, tā kā naudas soda aprēķināšana tika veikta, piemērojot reizinātājus, šo reizinātāju piemērošanas secībai nebija ietekmes uz naudas soda galīgo summu neatkarīgi no stadijas, kurā attiecīgais reizinātājs ir piemērots.
107 Turklāt jākonstatē, ka Lafarge nekādā veidā nepamato savu apgalvojumu, ka naudas soda summa, ja tā būtu noteikta, neņemot vērā attiecīgo reizinātāju ar preventīvo iedarbību, būtu bijusi pietiekama, lai nodrošinātu šādu naudas soda iedarbību.
108 Visbeidzot, attiecībā uz argumentu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza saistībā ar 2006. gada pamatnostādnēm, ir jānorāda, kā to pamatoti apgalvoja Komisija, ka tās nebija piemērojamas šīs lietas rašanās pamatā esošajiem faktiem.
109 Pārējā daļā ir jānorāda, ka preventīvas iedarbības faktoru, ko var ietvert uzņēmumam uzliktās naudas soda aprēķinā, novērtē, ņemot vērā faktoru kopumu, nevis tikai attiecīgā uzņēmuma īpašo situāciju (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Showa Denko/Komisija, 23. punkts). Līdz ar to nav izslēgts, ka aprēķina stadija, kurā tiek ņemts vērā preventīvās iedarbības faktors, var izrādīties atbilstoša attiecībā uz citiem faktoriem, kuri ir ņemti vērā, lai novērtētu minēto faktoru, kas nav attiecīgā uzņēmuma lielums un kopējie resursi. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka tā tas būtu šajā lietā.
110 Līdz ar to sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
111 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
112 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Lafarge SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]