VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

2023. gada 20. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Beļģijas īstenotā atbalsta shēma – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un par nelikumīgu un ar kuru uzdots izmaksāto atbalstu atgūt – Iepriekšējs nodokļu nolēmums (tax ruling) – Ar nodokli apliekamā peļņa – Atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu – Priekšrocība – Selektīvs raksturs – Atgūšana

Lietās T‑263/16 RENV, T‑265/16, T‑311/16, T‑319/16, T‑321/16, T‑343/16, T‑350/16, T‑444/16, T‑800/16 un T‑832/16

Magnetrol International, Zele [Zele] (Beļģija), ko pārstāv H. Gilliams un L. Goossens, advokāti,

prasītājs lietā T‑263/16 RENV,

kuru atbalsta

Soudal NV, Tirnhauta [Turnhout] (Beļģija),

Esko-Graphics BVBA, Gente (Beļģija),

ko pārstāv H. Viaene, advokāts,

un

Flir Systems Trading Belgium, Mēra [Meer] (Beļģija), ko pārstāv C. Docclo un N. Reypens, advokātes,

un

Celio International SA, Brisele (Beļģija), ko pārstāv H. Gilliams un L. Goossens, advokāti,

un

Anheuser-Busch Inbev, Brisele,

Ampar, Lēvena [Leuven] (Beļģija),

Atlas Copco Airpower, Antverpene (Beļģija),

un

Atlas Copco AB, Naka [Nacka] (Zviedrija),

ko pārstāv A. von Bonin, O. W. Brouwer, A. Pliego Selie, T. van Helfteren un A. Haelterman, advokāti,

un

ZF CV Systems Europe, iepriekš Wabco Europe, Watermael-Boitsfort (Beļģija), kuru pārstāv E. Righini, L. Villani, S. Völcker, K. Beikos‑Paschalis un A. Papadimitriou, advokāti,

personas, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV,

Puratos, Dilbeek (Beļģija),

Delta Light, Wevelgem (Beļģija),

Ontex, Buggenhout (Beļģija),

prasītāji lietā T‑265/16,

Siemens Industry Software, Lēvena,

prasītājs lietā T‑311/16,

BASF Antwerpen NV, Antverpene,

prasītājs lietā T‑319/16,

Ansell Healthcare Europe NV, Anderlehta [Anderlecht] (Beļģija),

prasītājs lietā T‑321/16,

Trane, Zaventema [Zaventem] (Beļģija),

prasītājs lietā T‑343/16,

Kinepolis Group, Brisele,

prasītājs lietā T‑350/16,

Vasco Group, Dilsen Stokkem (Beļģija),

Astra Sweets, Tirnhauta,

prasītāji lietā T‑444/16,

Mayekawa Europe NV/SA, Zaventema,

prasītājs lietā T‑800/16,

Celio International SA, Brisele,

prasītājs lietā T‑832/16,

ko pārstāv H. Gilliams, J. Bocken un L. Goossens, advokāti,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P.‑J. Loewenthal, B. Stromsky un F. Tomat, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], V. Tomljenoviča [V. Tomljenović] (referente), R. Norkus [R. Norkus] un V. Valasidis [W. Valasidis],

sekretāre: S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā 2021. gada 16. septembra spriedumu Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741),

ņemot vērā 2023. gada 9. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kura pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāji lietā T‑263/16 RENV Magnetrol International, lietā T‑265/16 Puratos, Delta Light un Ontex, lietā T‑311/16 Siemens Industry Software, lietā T‑319/16 BASF Antwerpen NV, lietā T‑321/16 Ansell Healthcare Europe NV, lietā T‑343/16 Trane, lietā T‑350/16 Kinepolis Group, lietā T‑444/16 Vasco Group un Astra Sweets, lietā T‑800/16 Mayekawa Europe NV/SA un lietā T‑832/16 Celio International SA lūdz atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2016/1699 (2016. gada 11. janvāris) par valsts atbalsta shēmu attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko īsteno Beļģija (OV 2016, L 260, 61. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Tiesvedības rašanās fakti, kā arī atbilstošās tiesību normas ir izklāstītas Vispārējās tiesas 2019. gada 14. februāra sprieduma Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, EU:T:2019:91) 1.–28. punktā, kā arī Tiesas 2021. gada 16. septembra sprieduma Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741) 1.–24. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām tos var rezumēt, kā norādīts turpinājumā.

3        Uz tāda iepriekšēja nolēmuma pamata, kuru pieņēmis “service des décisions anticipées” du service public fédéral des finances belge (Beļģijas Federālā finanšu dienesta Iepriekšējo nolēmumu dienests), balstoties uz 1992. gada code des impôts sur les revenus (Ienākuma nodokļa kodekss; turpmāk tekstā – “CIR 92”) 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu kopsakarā ar loi du 24 décembre 2002 modifiant le régime des sociétés en matière d’impôts sur les revenus et instituant un système de décision anticipée en matière fiscale (2002. gada 24. decembra likums, ar ko groza uzņēmumu tiesisko regulējumu ienākumu nodokļa jomā un ievieš iepriekšēju nolēmumu sistēmu nodokļu jomā; 2002. gada 31. decembra Moniteur belge, 58817. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada 24. decembra likums”) 20. pantu, daudznacionālai grupai piederīgie uzņēmumi Beļģijas rezidenti un ārvalstu uzņēmumu Beļģijas rezidentu pastāvīgie uzņēmumi varēja samazināt savu nodokļa bāzi Beļģijā, no to reģistrētās peļņas atskaitot peļņu, kas tika atzīta par “virspeļņu”. Saskaņā ar šo sistēmu daļa no to struktūru Beļģijā gūtās peļņas, par kurām ir pieņemts iepriekšējs nolēmums, Beļģijā netika aplikta ar nodokli. Beļģijas nodokļu iestāžu ieskatā šīs virspeļņas avots bija sinerģijas, apjomradīti ietaupījumi vai citas priekšrocības, kas izrietēja no dalības daudznacionālā grupā, un tāpēc tā nebija attiecināma uz konkrētajām struktūrām Beļģijā.

4        Ņemot vērā administratīvo procesu, kas tika sākts 2013. gada 19. decembrī ar vēstuli, kurā Eiropas Komisija lūdza, lai Beļģijas Karaliste tai sniedz informāciju par tādu iepriekšēju nodokļu nolēmumu sistēmu attiecībā uz virspeļņu, kas balstīta uz CIR 92 85. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Komisija 2016. gada 11. janvārī pieņēma apstrīdēto lēmumu.

5        Ar apstrīdēto lēmumu Komisija konstatēja, ka atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu shēma, kas balstīta uz CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru Beļģijas Karaliste bija pieņēmusi iepriekšējus nolēmumus par labu daudznacionālu uzņēmumu grupu struktūrām Beļģijā, piešķirot minētajām struktūrām atbrīvojumu attiecībā uz daļu no to gūtās peļņas, ir valsts atbalsta shēma, ar kuru tās saņēmējiem tiek piešķirta tāda selektīva priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu.

6        Tādējādi Komisija galvenokārt ir apgalvojusi, ka ar aplūkoto shēmu tiek piešķirta selektīva priekšrocība iepriekšējo nolēmumu saņēmējiem, jo Beļģijas nodokļu iestāžu piemērotais atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu ir atkāpe no Beļģijas vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Pakārtoti Komisija ir atzinusi, ka atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu var sniegt selektīvu priekšrocību iepriekšēju nolēmumu saņēmējiem, jo šāds atbrīvojums neatbilst nesaistītu pušu darījuma principam.

7        Konstatējusi, ka aplūkotā shēma ir īstenota, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, Komisija uzdeva šādi piešķirto atbalstu atgūt no tā saņēmējiem, kuru galīgais saraksts Beļģijas Karalistei bija jāsagatavo vēlāk.

A.      Par sākotnējo spriedumu

8        Pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Beļģijas Karaliste un vairāki uzņēmumi cēla prasības, lūdzot šo lēmumu atcelt; to vidū ir prasītāji, kuru prasības Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegtas laikposmā no 2016. gada 25. maija līdz 25. novembrim.

9        2018. gada 16. februārī, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktu, Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētāja pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma apturēt tiesvedību citastarp lietās T‑265/16, T‑311/16, T‑319/16, T‑321/16, T‑343/16, T‑350/16, T‑444/16, T‑800/16, un T‑832/16 līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai lietās T‑131/16 un T‑263/16.

10      Ar 2019. gada 14. februāra spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”, EU:T:2019:91) Vispārējā tiesa, pirmkārt, kā nepamatotus noraidīja pamatus, kas būtībā attiecās uz to, ka Komisija nav ievērojusi savu kompetenci valsts atbalsta jomā un ir iejaukusies Beļģijas Karalistes ekskluzīvajā kompetencē tiešo nodokļu jomā.

11      Otrkārt, Vispārējā tiesa atzina, ka Komisija šajā lietā ir kļūdaini konstatējusi atbalsta shēmas esamību, pārkāpdama Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta d) punktu, un līdz ar to atcēla apstrīdēto lēmumu, neuzskatot par nepieciešamu izskatīt pārējos pret to izvirzītos pamatus.

B.      Par apelācijas instances spriedumu

12      Pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas par sākotnējo spriedumu Tiesa pasludināja 2021. gada 16. septembra spriedumu Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, turpmāk tekstā – “apelācijas instances spriedums”, EU:C:2021:741).

13      Apelācijas instances spriedumā Tiesa atzina, ka sākotnējā spriedumā ir pieļautas tiesību kļūdas, jo tajā ir atzīts, ka Komisija ir izdarījusi kļūdainu secinājumu par atbalsta shēmas esamību šajā lietā.

14      Pamatojoties uz šīm Tiesas konstatētajām kļūdām, sākotnējais spriedums tika atcelts.

15      Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu Tiesa nolēma galīgi lemt par pamatiem, kurus tā atzina par izskatāmiem, proti, pirmām kārtām, tiem, kas attiecas uz Komisijas iejaukšanos Beļģijas Karalistes ekskluzīvajā kompetencē tiešo nodokļu jomā un, otrām kārtām, tiem, kuri attiecas uz atbalsta shēmas esamību.

16      Tādējādi vispirms, tāpat kā Vispārējā tiesa, Tiesa noraidīja pamatus par Komisijas iejaukšanos Beļģijas Karalistes ekskluzīvajā kompetencē tiešo nodokļu jomā.

17      Turpinājumā Tiesa secināja, ka atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu shēmu var uzskatīt par atbalsta shēmu Regulas 2015/1589 1. panta d) punkta izpratnē un ka tāpēc pamati saistībā ar atbalsta shēmas esamību ir jānoraida kā nepamatoti.

18      Visbeidzot, attiecībā uz pārējiem Beļģijas Karalistes un Magnetrol International izvirzītajiem atcelšanas pamatiem Tiesa atzina, ka tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu lietā, un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par minētajiem pamatiem.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

19      Ņemot vērā apelācijas instances spriedumu un atbilstoši Reglamenta 216. panta 1. punktam 2021. gada 20. oktobrī lieta T‑263/16 RENV tika nodota Vispārējās tiesas otrajai palātai paplašinātā sastāvā.

20      Atbilstoši Reglamenta 217. panta 1. punktam Magnetrol International un Komisija noteiktajos termiņos iesniedza procesuālos rakstus ar apsvērumu izklāstu. Turklāt saskaņā ar šī paša reglamenta 217. panta 3. punktu tika iesniegti papildu procesuālie raksti ar apsvērumu izklāsts.

21      Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts 2022. gada 2. martā, Magnetrol International lūdza, lai Vispārējā tiesa izņem no lietas materiāliem Komisijas iesniegto apsvērumu lietā T‑263/16 RENV 1. pielikumu saskaņā ar Reglamenta 217. panta 3. punktu vai alternatīvi – lai Vispārējā tiesa lūdz minētajā pielikumā norādītajiem lietas dalībniekiem sniegt apsvērumus un pēc tam par šiem apsvērumiem uzklausa Magnetrol International. Ar 2022. gada 14. septembra rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma atlikt lēmuma par šo lūgumu pieņemšanu līdz galīgā nolēmuma taisīšanai lietā T‑263/16 RENV saskaņā ar Reglamenta 130. panta 7. punktu.

22      Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas 2022. gada 26. aprīlī Vispārējās tiesas otrā palāta nolēma atsākt tiesvedību lietās T‑265/16, T‑311/16, T‑319/16, T‑321/16, T‑343/16, T‑350/16, T‑444/16, T‑800/16 un T‑832/16 saskaņā ar Reglamenta 71. panta 3. punktu.

23      Pēc tiesvedības atsākšanas to attiecīgajās lietās konkrētie lietas dalībnieki noteiktajos termiņos iesniedza apsvērumus, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem par neseno Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru.

24      Turklāt galvenie lietas dalībnieki tika uzklausīti par iespējamo šo lietu apvienošanu tiesvedības mutvārdu daļā, kā arī galīgā nolēmuma taisīšanai.

25      Ņemot vērā 2022. gada 1. augusta rīkojumu Atlas Copco Airpower un Atlas Copco/Komisija (C‑31/22 P(I), EU:C:2022:620), 2022. gada 1. augusta rīkojumu Anheuser‑Busch Inbev, Ampar/Magnetrol International un Komisija (C‑32/22 P(I), EU:C:2022:621) un 2022. gada 1. augusta rīkojumu Soudal un Esko‑Graphics/Magnetrol un Komisija (C‑74/22 P(I), EU:C:2022:632), visas personas, kuras iestājušās lietā apelācijas tiesvedībā Tiesā, tika atzītas par personām, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV Vispārējā tiesā, un to apsvērumi, kuri tika iesniegti saskaņā ar Reglamenta 217. panta 1. punktu, tika pievienoti minētās lietas materiāliem.

26      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti atcelt apstrīdētā lēmuma 2.–4. pantu;

–        katrā ziņā atcelt minētā lēmuma rezolutīvās daļas 2.–4. pantu, ciktāl ar šiem pantiem, pirmkārt, ir prasīts atgūt atbalstu no struktūrām, kuras nav tās, kas saņēmušas iepriekšēju nolēmumu, un, otrkārt, ir uzdots atgūt summu, kura atbilst attiecīgā saņēmēja nodokļu ietaupījumiem, liedzot Beļģijai ņemt vērā citas nodokļu administrācijas veiktu faktisku augšupēju korekciju;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

28      Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas šīs lietas ir jāapvieno galīgā nolēmuma taisīšanai atbilstoši Reglamenta 68. panta 1. punktam.

A.      Par Celio International situāciju

29      Prasības pieteikuma lietā T‑832/16 sadaļā par “pieņemamību” Celio International uzsver, ka to neskar apstrīdētais lēmums, kurš attiecas vienīgi uz nodokļu nolēmumiem par virspeļņu, lai gan tas nav saņēmis iepriekšēju nolēmumu. Tas apgalvo, ka iepriekšēja vienošanās par cenām, ko tas ir noslēdzis ar Beļģijas nodokļu administrāciju, nav iepriekšējs nodokļu nolēmums par virspeļņu.

30      Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Celio International faktiski ir iekļauts apstrīdētā lēmuma pielikumā ietvertajā sarakstā kā aplūkotās shēmas adresāts, lai gan Komisija šo sarakstu ir iesniegusi kā “tikai [..] indikatīva rakstura dokumentu”.

31      Otrkārt, ir jānorāda, ka apelācijas instances spriedumā Tiesa ir atgādinājusi, ka atbalsta shēmas gadījumā Komisija var izpētīt tikai tās raksturlielumus, lai novērtētu, vai ar šo shēmu tiek piešķirta selektīva priekšrocība tās adresātiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un vai tā var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā, kas attiecās uz šādu shēmu, nebija pienākuma analizēt atbalstu, kurš, pamatojoties uz šādu shēmu, ir piešķirts katrā individuālā gadījumā (apelācijas instances spriedums, 77. punkts). Tāpēc Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā Celio International individuālo situāciju, it īpaši nolīgumu par transfertcenām, ko tā ir noslēgusi ar Beļģijas nodokļu iestādēm.

32      Treškārt un šo pašu iemeslu dēļ – nevar uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots tāpēc, ka tajā nav paredzēta konkrēta atbilde uz Celio International apsvērumiem attiecībā uz tā individuālo situāciju.

33      Ceturtkārt un katrā ziņā, ņemot vērā Celio International paša sniegto nolīguma par transfertcenām aprakstu, it īpaši tā apsvērumus, kas iesniegti administratīvajā procedūrā, var atzīt, ka šis nolīgums starp Iepriekšējo nolēmumu dienestu un minēto uzņēmumu bija balstīts uz to, ka šis uzņēmums piederēja pie daudznacionālas uzņēmumu grupas un ka tas centralizēti īstenoja noteiktas funkcijas visas minētās grupas labā. Šajā nolīgumā būtībā bija paredzēts – katrā taksācijas gadā pēc tā pieņemšanas un atkarībā no rezultātiem, kas gūti, veicot darījumus ar citām šajā pašā grupā ietilpstošajām struktūrām, Celio International tiks aplikts ar nodokli par peļņu, kura atbilst konkrētai operacionālās peļņas maržai. Tādējādi bija norādīts, ka tad, ja Celio International reģistrētā peļņa būtu mazāka par šo operacionālās peļņas maržu, lai aprēķinātu šī uzņēmuma ar nodokli apliekamo peļņu, tiktu veikta pozitīva peļņas korekcija saskaņā ar CIR 92 185. panta 2. punkta a) apakšpunktu, bet, ja reģistrētā peļņa pārsniegtu šo robežvērtību, tiktu veikta negatīva korekcija saskaņā ar CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šī minētā negatīvā korekcija nebija atkarīga no pozitīvas primāras korekcijas veikšanas citā dalībvalstī.

34      Tāpēc, tā kā aplūkotajā nolīgumā bija paredzēta negatīva korekcija, ja Celio International faktiski reģistrētā peļņa pārsniegtu hipotētisku peļņu, kas atbilda konkrētai operacionālās peļņas maržai, kā apstrīdētajā lēmumā ir argumentējusi Komisija, par peļņu, kura pārsniedza šādu hipotētisku peļņu, tika piešķirts atbrīvojums no nodokļa.

35      Šādos apstākļos Celio International argumenti par to, ka uz tā situāciju neattiecas apstrīdētā lēmuma piemērošanas joma, nevar tikt izvirzīti, apstrīdot minēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalsta shēmu. Tie katrā ziņā nav pamatoti.

B.      Par lietas būtību

36      Savu prasību pamatojumam un balstīdamies uz praktiski identiskiem prasības pieteikumiem, prasītāji izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pamatojuma neesamību, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta atbalsta shēmas esamība; otrais – uz LESD 107. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl lēmumā aplūkotā shēma ir kvalificēta kā selektīvs pasākums; trešais – uz LESD 107. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka aplūkotā shēma rada priekšrocību; un ceturtais, kas izvirzīts pakārtoti, – uz LESD 107. panta, kā arī tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pamatojuma neesamību, ciktāl ar apstrīdēto lēmumu Beļģijas Karalistei ir uzdots atgūt atbalsta summu.

37      Tā kā Tiesa apelācijas instances spriedumā jau ir lēmusi par Magnetrol International izvirzīto pirmo pamatu lietā T‑263/16, Vispārējai tiesai par minēto pamatu vairs nav jālemj lietā T‑263/16 RENV. Attiecībā uz pārējām lietām, šis pamats, ar ko tiek apstrīdēts Komisijas konstatējums par atbalsta shēmas esamību, joprojām ir daļa no strīdiem, par kuriem Vispārējai tiesai ir jālemj, jo tas formāli nav atsaukts.

1.      Par lietās T‑265/16, T‑311/16, T‑319/16, T‑321/16, T‑343/16, T‑350/16, T‑444/16, T‑800/16 un T‑832/16 izvirzīto pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pamatojuma neesamību, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta atbalsta shēmas esamība

38      Lietās T‑265/16, T‑311/16, T‑319/16, T‑321/16, T‑343/16, T‑350/16, T‑444/16, T‑800/16 un T‑832/16 būtībā tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums nepierāda atbalsta shēmas esamību atbilstoši Regulas 2015/1589 1. panta d) punktam un ka secinājums par atbalsta shēmas esamību katrā ziņā ir balstīts uz nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu.

39      Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.

40      Šajā ziņā jāatgādina, ka apelācijas instances spriedumā Tiesa kā nepamatotu ir noraidījusi Magnetrol International izvirzīto pamatu, kas attiecās uz kļūdainu secinājumu par atbalsta shēmas esamību šajā lietā.

41      Šādos apstākļos, tāpat kā apelācijas instances spriedumā to darījusi Tiesa, lietās T‑265/16, T‑311/16, T‑319/16, T‑321/16, T‑343/16, T‑350/16, T‑444/16, T‑800/16 un T‑832/16 izvirzītais pirmais pamats ir jānoraida, jo tas ir identisks pamatam, ko Magnetrol International ir izvirzījusi lietā T‑263/16.

2.      Par otro pamatu, ciktāl tas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo apstrīdētajā lēmumā Komisijas galvenokārt izvirzītajā argumentācijā aplūkotā shēma ir kvalificēta kā selektīvs pasākums

42      Otrais pamats attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Šajā pamatā pretēji Komisijas galvenokārt izvirzītajai argumentācijai par selektīvas priekšrocības esamību, prasītāji būtībā uzsver, ka Komisija ir kļūdaini sajaukusi jēdzienus “priekšrocība” un “selektivitāte” un nav pierādījusi, ka atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu būtu selektīvs pasākums, kas izpaužas atšķirīgā attieksmē pret uzņēmumiem, kuri atrodas salīdzināmās faktiskās un juridiskās situācijās, un ka līdz ar to attiecīgais režīms būtu selektīvs.

43      Komisija uzskata, ka prasītāju izvirzītais pamats ir jānoraida.

a)      Par jēdzienu “priekšrocība” un “selektivitāte” kopīgu analīzi

44      Uzreiz jāatgādina ka Komisijas pieņemta akta pamatojumam ir jāļauj ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, pirmām kārtām, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir vai nav pamatots, un, otrām kārtām, lai ļautu kompetentajai tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi. Nav prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi nozīmīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai šī tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (spriedumi, 2005. gada 15. jūnijs, Corsica Ferries France/Komisija, T‑349/03, EU:T:2005:221, 62.–63. punkts; 2014. gada 16. oktobris, Eurallumina/Komisija, T‑308/11, nav publicēts, EU:T:2014:894, 44. punkts, un 2019. gada 6. maijs, Scor/Komisija, T‑135/17, nav publicēts, EU:T:2019:287, 80. punkts).

45      Turklāt jāatgādina, ka, analizējot LESD 107. panta 1. punktā uzskaitītos nosacījumus, lai pasākums būtu valsts atbalsts, tostarp nosacījumu, kas attiecas uz selektīvas priekšrocības esamību, jēdziens “priekšrocība” un jēdziens “selektivitāte” ir divi atšķirīgi kritēriji. Attiecībā uz priekšrocību Komisijai ir jāpierāda, ka pasākums uzlabo saņēmēja finansiālo stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1974. gada 2. jūlijs, Itālija/Komisija, 173/73, EU:C:1974:71, 33. punkts). Savukārt attiecībā uz selektivitāti Komisijai ir jāpierāda, ka priekšrocība nesniedz labumu citiem uzņēmumiem tādā juridiskā un faktiskā situācijā, kas no atsauces sistēmas mērķa skatpunkta ir salīdzināma ar saņēmēja situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 49. punkts).

46      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru no LESD 107. panta 1. punkta izrietošā selektivitātes prasība ir skaidri jānošķir no vienlaikus veicamās ekonomiskās priekšrocības konstatēšanas, jo pēc tam, kad Komisija ir konstatējusi, ka pastāv tāda priekšrocība plašā izpratnē, kura tieši vai netieši izriet no konkrēta pasākuma, tai turklāt ir jāpierāda, ka šī priekšrocība sniedz konkrētu labumu vienam vai vairākiem (spriedums, 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL, C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 59. punkts).

47      Tomēr jāprecizē – no Tiesas judikatūras izriet, ka šos abus kritērijus var izvērtēt kopā kā LESD 107. panta 1. punktā paredzēto “trešo nosacījumu” par “selektīvas priekšrocības” esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Beļģija/Komisija, C‑270/15 P, EU:C:2016:489, 32. punkts).

48      Apstrīdētajā lēmumā Komisijas argumentācija par priekšrocību ir ietverta analīzē par selektīvas priekšrocības esamību, proti, 6.3. punktā “Selektīvu priekšrocību esamība”. Šajā kontekstā Komisija faktiski ir izvērtējusi priekšrocības kritēriju.

49      Iesākumā apstrīdētā lēmuma 125. apsvērumā Komisija ir norādījusi – Beļģijas nodokļu iestāžu piemērotais atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmā nebija paredzēts. Turklāt apstrīdētā lēmuma 126. apsvērumā Komisija ir akcentējusi faktu, ka šis atbrīvojums tika aprēķināts, neņemot vērā kopējo peļņu, ko faktiski reģistrējusi struktūra Beļģijā, un likumā paredzētās korekcijas. Apstrīdētā lēmuma 127. apsvērumā tā ir uzsvērusi – lai gan Beļģijas sistēmā ir paredzēti īpaši grupām piemērojami noteikumi, to mērķis drīzāk ir radīt vienlīdzību starp daudznacionālās grupās integrētajām struktūrām un patstāvīgajām struktūrām.

50      Šajā kontekstā apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka saskaņā ar Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu tādu uzņēmumu struktūru darbība, kas ir Beļģijas rezidenti vai darbojas šajā valstī ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību, tiek aplikta ar nodokli, balstoties uz šo struktūru faktiski reģistrēto peļņu, nevis hipotētisku peļņas līmeni, un tas ir iemesls, kura dēļ ar atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu tiek piešķirta priekšrocība tādas grupas struktūrām Beļģijā, kas izmanto aplūkoto shēmu.

51      Apstrīdētā lēmuma 135. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi judikatūru, saskaņā ar kuru ekonomisku priekšrocību var piešķirt, samazinot uzņēmuma nodokļu slogu un it īpaši samazinot nodokļa bāzi vai maksājamā nodokļa summu. Tādējādi Komisija ir atzinusi, ka šajā lietā aplūkotā shēma ļauj uzņēmumiem, kas ir iepriekšēju nolēmumu adresātes, samazināt maksājamo nodokli, no to faktiski reģistrētās peļņas atskaitot tā saukto “virspeļņu”. Pēdējā minētā tika aprēķināta, salīdzināmu patstāvīgu uzņēmumu hipotētisko vidējo peļņu aplēšot tādējādi, ka starpība starp faktiski reģistrēto peļņu un šo hipotētisko vidējo peļņu izpaudās kā atbrīvojuma procents, uz kuru balstoties tika aprēķināta nodokļa bāze, kas tika piešķirta uz pieciem gadiem, kamēr bija piemērojams iepriekšējais nolēmums. Tā kā šī nodokļa bāze, kura bija šādi aprēķināta atbilstoši iepriekšējiem nolēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar aplūkoto shēmu, bija mazāka par nodokļa bāzi, kāda tā būtu bijusi, ja nebūtu minēto nolēmumu, no tiem esot izrietējusi priekšrocība.

52      Tāpēc no šī sprieduma 49.–51. punktā akcentētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem izriet, ka Komisijas konstatētā priekšrocība izpaudās kā saņēmēju uzņēmumu virspeļņas neaplikšana ar nodokli un to peļņas aplikšana ar nodokli, šo peļņu aprēķinot, pamatojoties uz hipotētisku vidējo peļņu un neņemot vērā šo uzņēmumu gūto kopējo peļņu un likumā paredzētās korekcijas atbilstoši iepriekšējiem nolēmumiem saskaņā ar aplūkoto shēmu. Kā norāda Komisija, ar šādu aplikšanu ar nodokli shēmas adresātu nodokļu slogs tika samazināts salīdzinājumā ar nodokļu slogu, kas izrietētu no parastās aplikšanas ar nodokli saskaņā ar Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kura aptvertu visu faktiski reģistrēto peļņu pēc likumā paredzēto korekciju piemērošanas.

53      Turpinājumā pati šīs priekšrocības selektivitātes analīze ir atrodama, pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 136.–141. apsvērumā, kas ietverti minētā lēmuma 6.3.2.1. punktā, attiecībā uz Komisijas galvenokārt izvirzīto argumentāciju par selektivitāti, kuras pamatā ir atkāpe no Beļģijas vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Otrām kārtām, priekšrocības atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu formā selektivitāte ir analizēta arī apstrīdētā lēmuma 152.–170. apsvērumā, kas ietverti minētā lēmuma 6.3.2.2. punktā, attiecībā uz Komisijas pakārtoti izvirzīto argumentāciju par selektivitāti, balstoties uz atkāpes no nesaistītu pušu darījuma principa esamību.

54      No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas norādītais pamatojums, uz kura ir balstīti tās konstatējumi par priekšrocības esamību un tās selektīvo raksturu, atbilst pienākumam norādīt pamatojumu izvirzītajām prasībām, kas aprakstītas šī sprieduma 44. punktā.

55      Turklāt tas, ka no formālā viedokļa priekšrocības analīze ir tikusi iekļauta punktā, kurā veikts arī selektivitātes izvērtējums, neatklāj abu jēdzienu izvērtējuma pēc būtības neesamību, ciktāl, pirmām kārtām, priekšrocības, un, otrām kārtām, tās selektīvā rakstura esamība analīze faktiski ir veikta (šajā nozīmē skat. spriedumu, skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, Nīderlande u.c./Komisija, T‑760/15 un T‑636/16, EU:T:2019:669, 129. punkts). Tāpēc prasītāju iebildumi par tiesību kļūdu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā šādas kopīgas analīzes dēļ ir jānoraida.

b)      Par tādas selektīvas priekšrocības esamību, kas piešķirta ar aplūkoto shēmu

56      Prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta personas, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV Soudal NV, Esko‑Graphics BVBA, Flir Systems Trading Belgium, Celio International, Anheuser‑Busch Inbev, Ampar, Atlas Copco Airpower, Atlas Copco AB un ZF CV Systems Europe, būtībā uzsver – Komisija nav pierādījusi, ka atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu ir Beļģijas nodokļu iestāžu īstenota kļūdaina CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošana un tāpēc – atkāpe no atsauces sistēmas, un šāda piemērošana rada atšķirīgu attieksmi starp uzņēmumiem, kas atrodas salīdzināmās faktiskās un juridiskās situācijās. Tātad tai neesot izdevies pierādīt, ka aplūkotā shēma bija selektīva.

57      Tādējādi prasītāji apgalvo, ka galvenokārt izvirzītajā argumentācijā, pirmkārt, Komisija ir kļūdaini definējusi atsauces sistēmu, nodokļu sistēmas mērķi aplūkojot kā daļu no parastās aplikšanas ar nodokli. Turklāt Komisija esot kā parasto aplikšanu ar nodokli atbilstoši CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktam kļūdaini ņēmusi vērā pati savu minētās tiesību normas interpretāciju. Otrkārt, tie apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini atzinusi, ka Beļģijas nodokļu iestādes šo tiesību normu ir piemērojušas contra legem. Treškārt, prasītāji uzsver, ka Komisija ir kļūdaini atzinusi, ka aplūkotā shēma ietvēra atšķirīgu attieksmi pret saimnieciskās darbības veicējiem, kuri no aplūkotajiem noteikumiem raksturīgo mērķu skatpunkta atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā.

1)      Par atsauces sistēmu

58      Prasītāji, ņemot vērā neseno judikatūru valsts atbalsta jomā, Komisijai izvirza iebildumus, ka tā esot pieļāvusi vairākas kļūdas, izvērtējot atsauces sistēmu, uz kuru tā ir balstījusi savu vērtējumu par aplūkotās shēmas selektivitāti. Šīs kļūdas attiecoties uz nodokļu sistēmas mērķa iekļaušanu atsauces sistēmas definīcijā un minētajā atsauces sistēmā ietilpstošā CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta kļūdainu interpretāciju.

59      Šajā ziņā jāatgādina, ka atsauces sistēmas noteikšanai ir īpaši liela nozīme nodokļu pasākumu gadījumā, jo ekonomiskas priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē var konstatēt, tikai salīdzinot to ar tā saukto “parasto” aplikšanu ar nodokļiem. Tādējādi visu to uzņēmumu kopuma noteikšana, kuri atrodas salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā, ir atkarīga no tā, kā iepriekš ir noteikts tiesiskais režīms, no kura mērķa skatpunkta vajadzības gadījumā ir jāizvērtē to uzņēmumu attiecīgās faktiskās un juridiskās situācijas salīdzināmība, kam aplūkotais pasākums ir labvēlīgs, ar to uzņēmumu situāciju, kuriem tas nav labvēlīgs (skat. spriedumu, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Šajā kontekstā ir atzīts, ka atsauces sistēmas noteikšanai, kas jāveic uz sacīkstes principu balstītas debates ar attiecīgo dalībvalsti iznākumā, ir jāizriet no saskaņā ar šīs valsts iekšējām tiesībām piemērojamo tiesību normu satura, savstarpējās saistības un konkrēto seku objektīva izvērtējuma (skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, World Duty Free Group un Spānija/Komisija, C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet – lai gan dalībvalstīm ir jāatturas noteikt jebkādu nodokļu pasākumu, kas varētu būt ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, tomēr ārpus jomām, kurās Savienības nodokļu tiesības ir saskaņotas, tieši attiecīgā dalībvalsts, īstenojot savu kompetenci tiešo nodokļu jomā un ievērojot savu autonomiju nodokļu jomā, nosaka nodokļa būtiskās pazīmes, kas principā definē atsauces sistēmu vai “parasto” nodokļu režīmu, no kura vadoties, ir jāanalizē selektivitātes nosacījums. Tas it īpaši attiecas uz nodokļa bāzes noteikšanu un tā iekasējamības gadījuma noteikšanu (skat. spriedumu, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 65. un 73. punkts un tajos minētā judikatūra).

62      No tā izriet – nosakot atsauces sistēmu tiešo nodokļu jomā, ir jāņem vērā vienīgi attiecīgajā dalībvalstī piemērojamās valsts tiesības, jo šī noteikšana pati par sevi ir obligāts priekšnoteikums, lai novērtētu ne vien priekšrocības esamību, bet arī to, vai tai ir selektīvs raksturs.

63      Papildus tam, lai noteiktu, vai nodokļu pasākums ir radījis uzņēmumam selektīvu priekšrocību, Komisijai pēc tam, kad tā ir objektīvi izvērtējusi saskaņā ar šīs valsts tiesībām piemērojamo tiesību normu saturu, savstarpējo saistību un konkrētās sekas, ir jāveic salīdzinājums ar nodokļu sistēmu, kas parasti ir piemērojama attiecīgajā dalībvalstī. Tātad, izvērtējot selektīvas nodokļu priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un lai noteiktu nodokļu slogu, kas parasti būtu jāuzņemas uzņēmumam, nevar tikt ņemti vērā rādītāji un noteikumi, kuri nav saistīti ar aplūkoto valsts nodokļu sistēmu, ja vien pēdējā minētā neietver tiešas atsauces uz tiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 92. un 96. punkts).

64      Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 121.–129. apsvērumā Komisija ir izklāstījusi savu nostāju attiecībā uz atsauces sistēmu.

65      Piemēram, apstrīdētā lēmuma 121. un 122. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka atsauces sistēma ir Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmā paredzētā vispārējo tiesību sistēma uzņēmumu peļņas aplikšanai ar nodokli, kuras mērķis ir aplikt ar nodokli visu to uzņēmumu peļņu, kam Beļģijā jāmaksā šis nodoklis. Komisija ir norādījusi, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu Beļģijā piemēro uzņēmumiem, kas ir Beļģijas rezidenti, kā arī nerezidentu uzņēmumu filiālēm Beļģijā. Saskaņā ar CIR 92 185. panta 1. punktu uzņēmumiem, kas ir Beļģijas rezidenti, jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis par gūtās peļņas kopējo summu, izņemot gadījumus, kad piemērojama kāda nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvencija. Turklāt atbilstoši CIR 92 227. un 229. pantam uzņēmumiem nerezidentiem uzņēmumu ienākuma nodoklis jāmaksā tikai par noteikta veida konkrētiem ieņēmumiem ar izcelsmi Beļģijā. Papildus tam Komisija ir uzsvērusi, ka abos gadījumos Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodoklis jāmaksā no kopējās peļņas, kas noteikta saskaņā ar noteikumiem par peļņas aprēķināšanu, kuri definēti CIR 92 24. pantā. Kā noteikts CIR 92 185. panta 1. punktā kopsakarā ar CIR 92 1., 24., 183., 227. un 229. pantu, kopējā peļņa atbilst uzņēmumu ienākumiem, no kuriem atskaitīti atskaitāmie izdevumi, kas parasti tiek reģistrēti grāmatvedības uzskaitē, un tādējādi faktiski reģistrētā peļņa ir sākumpunkts kopējās ar nodokli apliekamās peļņas aprēķināšanai, neskarot vēlāku Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmā paredzēto pozitīvo un negatīvo korekciju piemērošanu.

66      Pirmkārt, attiecībā uz nodokļu sistēmas mērķa iekļaušanu atsauces sistēmas definīcijā ir jānorāda, ka Komisija šajā definīcijā patiešām ir minējusi atsauces sistēmas mērķi. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, balstoties uz ģenerāladvokāta P. Pikamēe [P. Pikamäe] secinājumiem lietā Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija (C‑885/19 P, EU:C:2021:1028), tas vien, ka tā ir minējusi atsauces sistēmas mērķi, nenozīmē, ka Komisija aplūkotās shēmas selektivitāti ir izvērtējusi tikai saistībā ar attiecīgo mērķi.

67      Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 121. un 122. apsvēruma izriet – lai noteiktu atsauces sistēmu, Komisija ir ņēmusi vērā CIR 92 normas, kas bija piemērojamas uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķiem Beļģijā, vienlaikus norādot uz šo tiesību normu detalizētu aprakstu apstrīdētā lēmuma 2. punktā. Tātad atsauces sistēmu Komisija nav noteikusi, atsaucoties uz Beļģijas nodokļu sistēmas mērķi.

68      Turklāt jāatgādina arī šī sprieduma 45. punktā minētā pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru selektivitātes analīzē atsauces sistēmas mērķim ir nozīme, salīdzinot to saimnieciskās darbības veicēju situāciju, uz kuriem attiecas aplūkotais pasākums, ar citu saimnieciskās darbības veicēju situāciju. Tātad atsauces sistēmas mērķis apstrīdētā lēmuma 122. un 129. apsvērumā ir minēts tieši šī salīdzinājuma nolūkā.

69      Papildus tam no apstrīdētā lēmuma 6.3.2.1. punkta izriet, ka Komisija ir pārbaudījusi, cik lielā mērā Beļģijas nodokļu iestāžu veiktā CIR 92 185. panta 2. punkta piemērošana, pieņemot iepriekšējus nolēmumus, ir atkāpe no Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas, kura aprakstīta apstrīdētā lēmuma 6.3.1. punktā, kas ietver norādi uz minētā lēmuma 2. punktu, kurā aprakstītas CIR 92 normas par Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, tieši atsaucoties uz piemērojamajām Beļģijas nodokļu tiesību normām, tostarp CIR 92 185. panta 2. punktu, Komisija ir pārbaudījusi, vai Beļģijas nodokļu iestāžu veiktā piemērošana ir ietvērusi atkāpi no tām.

70      Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto kļūdaino CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju prasītāji, kurus šajā ziņā atbalsta personas, kas iestājušās lietā, Komisijai izvirza iebildumus, ka tā ir atzinusi – ar nodokli apliekamā peļņa bija balstīta uz kopējo peļņu, ko reģistrējuši uzņēmumi, kuriem jāmaksā attiecīgais nodoklis, lai gan saskaņā ar Beļģijas nodokļu tiesībām, kad runa ir par saistītiem uzņēmumiem, ar nodokli apliekamā peļņa esot jānosaka, piemērojot nesaistītu pušu darījuma principu un ņemot vērā šajā ziņā paredzētās pozitīvās un negatīvās korekcijas.

71      Pirmām kārtām, ir jāmin, kā Komisija apstrīdētā lēmuma 122. apsvērumā ir pareizi norādījusi, ka nodokļu mērķiem Beļģijā ar nodokli apliekamie ienākumi ietver citastarp peļņu, kā tā ir definēta CIR 92 24. pantā, kas ietverts sadaļā, kura attiecas uz fizisko personu ienākuma nodokli.

72      CIR 92 24. pantā ir paredzēts, ka rūpniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības uzņēmumu ar nodokli apliekamie ienākumi ir visi ienākumi, kas gūti uzņēmējdarbībā, piemēram, ienākumi, kuri gūti “no visām darbībām, ko īsteno šo uzņēmumu [pastāvīgie] uzņēmumi vai kas tiek veiktas ar to starpniecību”, un no “jebkura aktīvu vērtības palielinājuma [..] un no jebkura pasīvu vērtības samazinājuma [..], ja šī virsvērtība vai mazākā vērtība tiek iekļauta vai atspoguļota grāmatvedības uzskaitē vai gada pārskatos”.

73      Turklāt apstrīdētā lēmuma 122. apsvērumā ir atsauce uz CIR 92 183. pantu un 185. panta 1. punktu. Saskaņā ar CIR 92 183. pantu, ienākumi, ko apliek ar uzņēmumu ienākuma nodokli, ir tādi paši kā tie, kuri paredzēti fizisko personu ienākuma nodokļa jomā, un to aprēķināšana balstās uz principu, ka ar nodokli apliekamos ienākumus veido visi neto ienākumi, tostarp peļņa, kura samazināta atskaitāmo izdevumu apmērā. Papildus tam saskaņā ar CIR 92 185. panta 1. punktu uzņēmumi tiek aplikti ar nodokli par to peļņas kopējo summu.

74      No tā izriet, ka saskaņā ar CIR 92 normām uzņēmumu ienākuma nodokļa mērķiem ar nodokli apliekamos ienākumus aprēķina, ņemot vērā visu peļņu, ko guvuši vai iegrāmatojuši uzņēmumi, kuri ir nodokļa maksātāji Beļģijā un kuriem tiek piemēroti likumā paredzētie atskaitījumi.

75      Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji un personas, kuras iestājušās lietā, nav tā, ka Komisija nebūtu ņēmusi vērā faktu, ka attiecībā uz peļņu, kas gūta no darījumiem starp saistītiem uzņēmumiem, bija jāveic korekcijas, lai noteiktu tā uzņēmuma ar nodokli apliekamo peļņu, kurš ir nodokļa maksātājs Beļģijā.

76      Ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā ir norādīts, ka Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmā paredzētajā vispārējā sistēmā uzņēmumu peļņas aplikšanai ar nodokli, tādu uzņēmumu struktūru darbība, kurām ir jāmaksā šis nodoklis Beļģijā, tiek aplikta ar nodokli, balstoties uz šo struktūru kopējo peļņu, proti, balstoties uz to faktiski reģistrēto peļņu, nevis hipotētisku peļņas līmeni.

77      Tomēr šis konstatējums nenozīmē, ka Komisija nav ņēmusi vērā Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmā paredzētās korekcijas. It īpaši apstrīdētā lēmuma 123. apsvērumā Komisija ir atzinusi, ka tieši saskaņā ar CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai noteiktu Beļģijas uzņēmuma ar nodokli apliekamo peļņu, pastāv iespēja veikt negatīvas korekcijas, ja daļa no šī uzņēmuma peļņas ir iekļauta arī saistīta ārvalstu uzņēmuma ar nodokli apliekamajā peļņā.

78      Tādējādi, pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, no Komisijas apstrīdētajā lēmumā paustās nostājas neizriet, ka Beļģijas nodokļu iestādēm ir jāapliek ar nodokli visa peļņa, ko reģistrējuši uzņēmumi, kuriem jāmaksā nodoklis Beļģijā, un ka šo uzņēmumu grāmatvedības uzskaitē reģistrētajai peļņai nevarētu piemērot korekcijas. Komisija pati ņem vērā faktu, ka kopējā reģistrētā peļņa veido aprēķina bāzi, attiecībā uz kuru Beļģijas vispārējā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmā ir paredzētas korekcijas.

79      Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 68. apsvēruma izriet, ka Komisija Beļģijas Karalistei nepārmet korekciju piemērošanu vispār, bet gan, ka tā par contra legem ir atzinusi vienīgi virspeļņas shēmā paredzēto negatīvo korekciju.

80      Trešām kārtām, attiecībā uz atbrīvojuma no nodokļa kvalifikāciju, kuru Komisija ir izmantojusi, lai definētu virspeļņas sistēmu saskaņā ar aplūkoto shēmu, nav strīda par to, ka Beļģijas nodokļu iestādes pašas šo sistēmu ir aprakstījušas kā “atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu”, kas izpaužas tādējādi, ka ar nodokli tiek aplikta vienīgi peļņas daļa, kādu definējis attiecīgais uzņēmums kopā ar Iepriekšējo nolēmumu dienestu. Tādējādi daļa no peļņas, kas atzīta par virspeļņu, balstoties uz iepriekšējā nolēmumā paredzētu procentu, tiek izslēgta no attiecīgā uzņēmuma nodokļu bāzes par katru taksācijas gadu iepriekšējā nolēmuma spēkā esamības laikposmā neatkarīgi no minētā uzņēmuma gūtās peļņas rakstura un apmēra. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāji un personas, kuras iestājušās lietā, šādu sistēmu ir problemātiski kvalificēt kā vienkāršu “korekciju”. Tāpēc Komisijai nevar pārmest, ka tā virspeļņai piemērojamo shēmu ir apzīmējusi kā atbrīvojumu no nodokļa.

81      Šādos apstākļos prasītāju argumenti par nodokļu uz nodokļu sistēmas mērķa iekļaušanu atsauces sistēmas definīcijā un minētajā atsauces sistēmā ietilpstošā CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta kļūdainu interpretāciju nevar atspēkot Komisijas apstrīdētajā lēmumā veikto atsauces sistēmas noteikšanu.

2)      Par tādas atkāpes no atsauces sistēmas esamību, kas izriet no Beļģijas nodokļu iestāžu īstenotās CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas

82      Būtībā prasītāji Komisijai pārmet, ka tā ir kļūdījusies, atzīstot, ka Beļģijas nodokļu iestādes ir piemērojušas CIR 92 85. panta 2. punkta b) apakšpunktu contra legem, un no tā izsecinot atkāpi no atsauces sistēmas.

83      Šajā ziņā jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru, izvērtējot nodokļu pasākuma selektivitāti, pēc attiecīgajā dalībvalstī piemērojamā vispārējā vai “parastā” nodokļu režīma noteikšanas un izvērtēšanas, kas veikta pirmām kārtam, otrām kārtām ir jānovērtē un jākonstatē ar aplūkoto nodokļu pasākumu piešķirtās priekšrocības iespējami selektīvais raksturs, pierādot, ka šis pasākums ir atkāpe no minētās vispārējās sistēmas, jo ar to ir ieviesta diferenciācija starp saimnieciskās darbības veicējiem, kuri no šīs dalībvalsts nodokļu sistēmai noteiktā mērķa skatpunkta atrodas faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā (skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Paint Graphos u.c., no C‑78/08 līdz C‑80/08, EU:C:2011:550, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 123.–128. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka atbrīvojums no nodokļa nav atsauces sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

85      Turklāt apstrīdētā lēmuma 6.3.2.1. punktā Komisija galvenokārt ir atzinusi, ka Beļģijas atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu shēma ir atkāpe no Beļģijas vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas, ciktāl tajā paredzēts, ka uzņēmumi tiek aplikti ar nodokli, pamatojoties uz to kopējo peļņu, proti, to faktiski reģistrēto peļņu, nevis pamatojoties uz hipotētisku vidējo peļņu, neņemot vērā šo uzņēmumu gūto kopējo peļņu un likumā paredzētās korekcijas.

86      Uzreiz jānorāda, kā Komisija ir apstiprinājusi apstrīdētā lēmuma 125. apsvērumā – atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu, kā to piemēro Beļģijas nodokļu iestādes, nav noteikts nevienā CIR 92 normā.

87      Jānorāda, ka Komisija savu analīzi par CIR 92 185. panta 2. punktu ir balstījusi uz šīs tiesību normas un to dokumentu formulējumiem, kuri ir pavadījuši tās stāšanos spēkā. Apstrīdētā lēmuma 29.–38. apsvērumā Komisija ir detalizēti aprakstījusi, pirmkārt, CIR 92 185. panta 2. punkta – kas iekļauts ar 2004. gada 21. jūnija likumu, ar kuru grozīts CIR 92 un 2002. gada 24. decembra likums (2004. gada 9. jūlija Moniteur belge, 54623. lpp., turpmāk tekstā – “2004. gada 21. jūnija likums”), – tekstu, otrkārt, minētā likuma projektā ietverto paskaidrojuma rakstu, ko Beļģijas valdība 2004. gada 30. aprīlī iesniedza Beļģijas Pārstāvju palātā (turpmāk tekstā – “2004. gada 21. jūnija likuma paskaidrojuma raksts”), un, treškārt, 2006. gada 4. jūlija apkārtrakstu par CIR 92 185. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “2006. gada 4. jūlija administratīvais apkārtraksts”).

88      Redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, CIR 92 185. panta 2. punkts, uz kuru ir atsauce apstrīdētā lēmuma 29. apsvērumā, ir formulēts šādi:

“Neskarot šī punkta otro daļu, attiecībā uz diviem uzņēmumiem, kas pieder saistītu uzņēmumu daudznacionālai grupai, un to savstarpējām pārrobežu attiecībām:

[..]

b)      kad viena uzņēmuma peļņā iekļauj peļņu, ko iekļauj arī otra uzņēmuma peļņā, un šādi iekļautā peļņa ir tā peļņa, kādu gūtu šis otrs uzņēmums, ja noteikumi, par kuriem vienojušies abi uzņēmumi, būtu tie, par kuriem vienotos neatkarīgi uzņēmumi, pirmā uzņēmuma peļņu attiecīgi koriģē.

Pirmo daļu piemēro ar iepriekšēju nolēmumu, neskarot 1990. gada 23. jūlija Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu sakarā ar asociēto uzņēmumu peļņas korekciju (90/436) un starptautisko konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu piemērošanu.”

89      Turpinājumā – 2004. gada 21. jūnija likuma paskaidrojuma rakstā, uz kuru ir atsauce apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumā, ir norādīts, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta atbilstoša korelatīva korekcija, lai novērstu vai atceltu (iespējamu) nodokļu dubultu uzlikšanu, un ka korelatīva korekcija ir jāveic tikai tad, ja nodokļu administrācija vai Iepriekšējo nolēmumu dienests uzskata, ka primārā korekcija ir principā un apmēra ziņā pamatota.

90      Turklāt 2004. gada 21. jūnija likuma paskaidrojuma rakstā ir precizēts, ka minētā tiesību norma nav piemērojama, ja partnervalstī gūtā peļņa ir palielināta tādējādi, ka tā ir lielāka par peļņu, kāda tiktu gūta, piemērojot nesaistītu pušu darījuma principu, jo Beļģijas nodokļu iestādēm nav pienākuma akceptēt partnervalstī patvaļīgi vai vienpusēji veiktas korekcijas sekas.

91      Visbeidzot – 2006. gada 4. jūlija administratīvajā apkārtrakstā, uz kuru ir atsauce apstrīdētā lēmuma 38. apsvērumā, ir atkārtots konstatējums, ka šāda negatīva korekcija nav piemērojama, ja citā jurisdikcijā veiktā primārā pozitīvā korekcija ir pārmērīga. Papildus tam minētajā apkārtrakstā lielā mērā ir pārņemts 2004. gada 21. jūnija likuma paskaidrojuma raksta teksts, ciktāl tajā ir atgādināts, ka korelatīvās negatīvās korekcijas pamats meklējams nesaistītu pušu darījuma principā, kura mērķis ir novērst vai atcelt (iespējamu) nodokļu dubultu uzlikšanu, un ka tā ir jāveic pienācīgi, proti, Beļģijas nodokļu iestādes šo korekciju var veikt tikai tad, ja tā ir principā un apmēra ziņā pamatota.

92      Tātad no CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējuma izriet, ka negatīvā korekcija ir paredzēta saistībā ar pārrobežu attiecībām starp diviem saistītiem uzņēmumiem un ka tai ir jābūt korelatīvai tādā ziņā, ka tā ir piemērojama tikai ar nosacījumu, ka koriģējamā peļņa ir iekļauta arī otra uzņēmuma peļņā un ka šādi iekļautā peļņa ir peļņa, ko šis otrs uzņēmums būtu guvis, ja nosacījumi, par kuriem vienojušies abi uzņēmumi, būtu tādi, par ko būtu vienojušies neatkarīgi uzņēmumi.

93      Šis konstatējums ir apstiprināts gan 2004. gada 21. jūnija likuma paskaidrojuma rakstā, gan 2006. gada 4. jūlija administratīvajā apkārtrakstā, kuros ir uzsvērts, ka korelatīvajai korekcijai ir jābūt principā un apmēra ziņā atbilstošai un ka šī korekcija netiek veikta, ja citā valstī gūtā peļņa ir palielināta tādējādi, ka tā ir lielāka par peļņu, kāda tiktu gūta, piemērojot nesaistītu pušu darījuma principu. Šajos dokumentos ir norādīts, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās negatīvās korekcijas veikšanai ir izvirzīta prasība, ka jāpastāv korelācijai starp peļņu, kam Beļģijā ir veikta korekcija uz leju, un peļņu, kura iekļauta citā valstī reģistrēta cita šīs grupas uzņēmuma peļņā.

94      Turklāt, lai gan ir taisnība, ka šajos dokumentos ir atsauce uz mērķi novērst iespējamu nodokļu dubultu uzlikšanu, šāda norāde nevar izslēgt CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktā skaidri paredzēto nosacījumu, ka koriģējamajai peļņai ir jābūt iekļautai arī otra uzņēmuma peļņā un ka šī peļņa ir peļņa, ko šis otrs uzņēmums būtu guvis, ja nosacījumi, par kuriem vienojušies abi uzņēmumi, būtu tādi, par ko būtu vienojušies neatkarīgi uzņēmumi. Tādējādi CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajai korekcijai nav izvirzīts nosacījumus, ka peļņai, kas jākoriģē, faktiski ir jābūt apliktai ar nodokli citā valstī. Vienīgā šīs tiesību normas piemērošanai izvirzītā prasība ir lai koriģējamā peļņa būtu iekļauta citas struktūras peļņā un lai šī peļņa būtu tā peļņa, kas būtu gūta, ja nosacījumi par šo uzņēmumu attiecībām, par kuriem tie vienojušies, būtu tādi, par ko būtu vienojušies neatkarīgi uzņēmumi. Nodokļu dubultas uzlikšanas iespēja var pastāvēt tieši tad, ja struktūras Beļģijā peļņa ir iekļauta otra citā valstī reģistrēta uzņēmuma peļņā.

95      Savukārt Beļģijas nodokļu iestāžu piemērotajā virspeļņas shēmā ir paredzēta peļņas negatīva korekcija, neizpildot CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētos nosacījumus.

96      Šī shēma, kā Komisija to aprakstījusi apstrīdētā lēmuma 13.–22. apsvērumā, būtībā izpaudās kā abstrakts vienpusējs atbrīvojums attiecībā uz fiksētu daļu vai fiksētu procentu no peļņas, ko Beļģijā faktiski reģistrējusi daudznacionālai grupai piederīga struktūra.

97      Turklāt apstrīdētā lēmuma 39.–42. apsvērumā Komisija ir ņēmusi vērā Beļģijas finanšu ministra atbildes uz Parlamenta jautājumiem par to, kā ir piemērots CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkts 2005. gada 13. aprīļa, 2007. gada 11. aprīļa un 2015. gada 6. janvāra redakcijā. Šajās atbildēs ir izskaidrota Beļģijas nodokļu iestāžu administratīvā prakse attiecībā uz virspeļņu.

98      No šīm atbildēm izriet, ka Beļģijas nodokļu iestāžu piemērotajā virspeļņas shēmā peļņas negatīvā korekcija, kura ļāva no nodokļa bāzes atskaitīt minēto virspeļņu, nebija atkarīga no tā, vai no nodokļa atbrīvotā peļņa bija iekļauta otra uzņēmuma peļņā un vai šī peļņa bija peļņa, ko šis otrs uzņēmums būtu guvis, ja nosacījumi, par kuriem vienojušies abi uzņēmumi, būtu tādi, par ko būtu vienojušies neatkarīgi uzņēmumi.

99      Turklāt no Beļģijas Karalistes sniegtajiem skaidrojumiem, kas pārņemti konkrēti apstrīdētā lēmuma 15.–20. apsvērumā, izriet, ka Beļģijas nodokļu iestāžu piemērotā atbrīvojuma no nodokļa saskaņā ar aplūkoto shēmu pamatā bija atbrīvojuma procents, kas aprēķināts, balstoties uz struktūras Beļģijā vidējo hipotētisko peļņu, kura aplēsta, pamatojoties uz pelņas līmeņa rādītāju, kas izriet no salīdzinājuma ar salīdzināmu patstāvīgu uzņēmumu peļņu, un kura noteikta kā lielums, kas atrodas minētā peļņas līmeņa rādītāja – kurš izvēlēts visiem salīdzināmajiem patstāvīgajiem uzņēmumiem – starpkvartiļu diapazonā. Šis atbrīvojuma procents esot bijis piemērojams vairākus gadus, proti, iepriekšējā nolēmuma spēkā esamības laikā. Tādējādi no tā izrietošā struktūru Beļģijā aplikšanas ar nodokli sākumpunkts nebija visa CIR 92 1., 24., 183. panta un 185. panta 1. punkta izpratnē faktiski reģistrētā peļņa, kurai būtu piemērotas likumā paredzētās korekcijas uzņēmumu grupu gadījumā saskaņā ar CIR 92 185. panta 2. punktu, bet drīzāk hipotētiska peļņa, neņemot vērā aplūkotās struktūras Beļģijā gūto kopējo peļņu un likumā paredzētās korekcijas.

100    Attiecībā uz prasītāju argumentiem, kas balstīti uz rechtbank van eerste aanleg van Brussel (Briseles pirmās instances tiesa, Beļģija) 2019. gada 21. jūnija spriedumu, ir jānorāda, ka jautājums, kas radies strīdā, kurš ir pamatā minētajam spriedumam, bija par to, vai Beļģijas nodokļu administrācija saskaņā ar 2002. gada 24. decembra likuma 23. pantu varēja neņemt vērā divus iepriekšējos nolēmumus, kurus bija pieņēmis Iepriekšējo nolēmumu dienests, un minētā tiesa uz to atbildēja noliedzoši. Šajā ziņā šī tiesa ir skaidri konstatējusi, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošana pati par sevi nebija attiecīgā strīda daļa. Tomēr, lai būtu aplūkoti visi aspekti, atbildot uz Beļģijas nodokļu administrācijas argumentu par CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta tvērumu, minētā tiesa ir norādījusi – lai varētu piemērot šo tiesību normu, ir jānovērtē katra tā konkrētā uzņēmuma peļņa, kuru skar pārrobežu attiecības grupas iekšienē. Turklāt, precizējot, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas mērķis bija novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, tiesa kā nenozīmīgu ir noraidījusi Beļģijas administrācijas argumentu, ar kuru tika apšaubīta šādas tiesību normas piemērošana, jo minētās lietas gadījumā nodokļu dubulta uzlikšana nenotika. Tāpēc ar šo spriedumu nevar atspēkot Komisijas secinājumus.

101    Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumā pamatoti ir varējusi secināt, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktam, uz kuru Beļģijas Karaliste atsaucas kā uz aplūkotās shēmas pamatu, nav ne minētajā shēmā ierosinātā jēga, ne iedarbība, un ka tāpēc tā drīzāk ir atkāpe no Beļģijas nodokļu tiesībām, tostarp CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta.

102    Tāpēc Komisija nav kļūdījusies, savā galvenokārt izvirzītajā argumentācijā konstatēdama, ka atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu shēma ir atkāpe no Beļģijas vispārējā uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas.

3)      Par atkāpes no atsauces sistēmas izraisītas diferenciācijas pastāvēšanu starp saimnieciskās darbības veicējiem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā

103    Prasītāji Komisijai pārmet, ka tā kļūdaini ir uzskatījusi, ka aplūkotā sistēma rada atšķirīgu attieksmi pret tās adresātiem salīdzinājumā ar citiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā.

104    Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 138.–140. apsvērumā savu secinājumu pamatojumam ir izvirzījusi trīs alternatīvus iemeslus, kas secīgi jāizvērtē, lai būtu aplūkoti visi aspekti.

i)      Par atšķirīgu attieksmi pret daudznacionālā uzņēmumu grupā integrētiem saņēmējiem

105    Apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka shēma ir selektīva, jo tā ir pieejama vienīgi daudznacionālai uzņēmumu grupai piederīgām struktūrām.

106    Ir taisnība, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir paredzēts piemērot daudznacionālā grupā integrētiem uzņēmumiem. Tomēr, kā izriet no 2004. gada 21. jūnija likuma paskaidrojuma raksta, CIR 92 185. panta 2. punkta mērķis tieši ir radīt vienlīdzību starp saistītajiem un nesaistītajiem uzņēmumiem.

107    Šajā ziņā, kā norādīts šī sprieduma 65. punktā, jāatgādina, ka Beļģijas vispārējo tiesību uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķis, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 129. apsvēruma, ir aplikt ar nodokli visu to struktūru ar nodokli apliekamo peļņu, kam Beļģijā jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis, neatkarīgi no tā, vai šīs struktūras ir patstāvīgas vai integrētas daudznacionālā uzņēmumu grupā. Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 74. punktā, saskaņā ar parastajiem noteikumiem par aplikšanu ar nodokli Beļģijā uzņēmumu ar nodokli apliekamā peļņa pamatā ir visa tā peļņa, kas ir gūta vai atspoguļota grāmatvedības uzskaitē vai gada pārskatos.

108    Tā kā ar Beļģijas nodokļu iestāžu piemēroto atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu ir izdarīta atkāpe no CIR 92 185. panta 2. punkta, attiecīgajiem saņēmējiem savukārt tika piešķirts nodokļu samazinājums, ļaujot tiem tāpēc, ka tie piederēja pie daudznacionālas uzņēmumu grupas, atskaitīt no savas nodokļa bāzes daļu no to reģistrētās peļņas, lai gan tā nebija iekļautas cita grupas uzņēmuma peļņā.

109    Tāpēc pastāvot atšķirīga attieksme starp daudznacionālā grupā integrētām struktūrām, kuras saskaņā ar aplūkoto shēmu ir saņēmušas atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu atbrīvojuma procenta apmērā, kas aprēķināts, balstoties uz hipotētisku vidējo peļņu un neņemot vērā šo uzņēmumu kopējo peļņu un likumā paredzētās korekcijas, un citām struktūrām – neatkarīgi no tā, vai tās ir patstāvīgas vai integrētas uzņēmumu grupā –, kuru darbība tiekot aplikta ar nodokli atbilstoši parastajiem noteikumiem par uzņēmumu aplikšanu ar nodokli Beļģijā attiecībā uz visu to faktiski reģistrēto peļņu, attiecīgā gadījumā – runājot par integrētajām struktūrām – pēc korekcijas piemērošanas saskaņā ar CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu atbilstoši tajā paredzētajiem nosacījumiem.

110    Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā ir apgalvojusi, ka daudznacionālai grupai piederīgām struktūrām, kuras saskaņā ar aplūkoto shēmu ir saņēmušas atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu, kas pats par sevi nav paredzēts likumā, esot piemērota atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar citām struktūrām Beļģijā, kuras šādu atbrīvojumu nav saņēmušas, lai gan šīs struktūras atradās faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā attiecībā uz Beļģijas vispārējo tiesību uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķi, proti, aplikt ar nodokli visu ar nodokli apliekamo peļņu, ko guvuši visi tie uzņēmumi, kuri ir Beļģijas rezidenti vai darbojas šajā valstī ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību.

ii)    Par atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas nav veikuši ieguldījumus, radījuši darba vietas vai īstenojuši darbības centralizāciju Beļģijā

111    Apstrīdētā lēmuma 139. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka aplūkotā shēma bija selektīva, jo nebija pieejama uzņēmumiem, kas bija nolēmuši neveikt ieguldījumus, neradīt darba vietas vai neīstenot darbības centralizāciju Beļģijā. Komisija ir norādījusi, ka saskaņā ar 2002. gada 24. decembra likuma 20. pantu iepriekšēju nolēmumu varēja pieņemt tad, ja pastāvēja situācija vai darbība, kas nebija radījusi sekas nodokļu jomā, un, lai varētu saņemt atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu, bija nepieciešams iepriekšējs nolēmums.

112    Komisija ir arī norādījusi – katrā no iepriekšējiem nolēmumiem, kas ietverti tās analizētajā iepriekšējo nolēmumu izlasē, ar kuriem piešķirts atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu, ir minēti lieli ieguldījumi, darbības centralizācija vai darba vietu radīšana Beļģijā. Tāpēc tā ir atzinusi, ka pienākums attiecībā uz “jaunu situāciju”, kas bija priekšnoteikums iepriekšēju nolēmumu pieprasījumu iesniegšanai, lai saņemtu atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu, pret daudznacionālām grupām, kuras mainīja savu uzņēmējdarbības modeli, ieviešot Beļģijā jaunas darbības formas Beļģijā, radīja atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar visiem citiem saimnieciskās darbības veicējiem, tostarp daudznacionālām grupām, kas Beļģijā turpināja īstenot savu pastāvošo uzņēmējdarbības modeli.

113    Šajā ziņā jāatgādina, ka apelācijas instances sprieduma 142.–144. punktā Tiesa ir apstiprinājusi, ka tādas izlases izvēle, kuru veido 22 iepriekšēji nolēmumi, kas pieņemti 2005., 2007., 2010. un 2013. gadā, bija atbilstoša un pietiekami reprezentatīva.

114    Turklāt jāatgādina, ka 2002. gada 24. decembra likuma 20. pantā iepriekšējs nolēmums ir definēts kā tiesību akts, ar kuru Valsts federālais finanšu dienests atbilstoši spēkā esošajām tiesību normām nosaka, kā likums tiks piemērots konkrētai situācijai vai darbībai, kas vēl nav radījusi sekas nodokļu jomā. Papildus tam šī paša likuma 22. pantā ir precizēts, ka iepriekšēju nolēmumu nevar pieņemt it īpaši tad, ja pieprasījums attiecas uz situācijām vai darbībām, kas ir identiskas tām, kuras jau ir radījušas sekas nodokļu jomā attiecībā uz pieprasījuma iesniedzēju.

115    Ir taisnība, ka, interpretējot šī sprieduma 114. punktā norādītās tiesību normas, nevar izdarīt secinājumu, ka ieguldījumu veikšana, darbavietu radīšana vai darbības centralizācija Beļģijā būtu tieši izvirzīti nosacījumi iepriekšējā nolēmuma saņemšanai.

116    Tomēr no iepriekšējo nolēmumu izlases, ko Komisija ir analizējusi apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka šie nolēmumi faktiski ir tikuši piešķirti, pamatojoties uz pieprasījumu iesniedzēju piedāvājumiem veikt ieguldījumus Beļģijā, pārcelt uz šo valsti noteiktas funkcijas vai radīt tajā noteiktu skaitu darba vietu. Proti, trīs piemēri, kuri ir aprakstīti apstrīdētā lēmuma 80. zemsvītras piezīmē un kuros attiecīgo nolēmumu pieprasījumu iesniedzēji ir aprakstījuši savus plānus par ieguldījumiem un darbības recentralizāciju Beļģijā, parāda, ka praksē iepriekšēja nolēmuma pieņemšanas nosacījums attiecībā uz tādas situācijas esamību, kas nav radījusi sekas nodokļu jomā, tika izpildīts ar ieguldījumiem, darbības centralizāciju vai darba vietu radīšanu Beļģijā.

117    Šajā ziņā jāatgādina, ka šajā lietā par atkāpi no tā, kas paredzēts CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktā, tika atzīta tieši Beļģijas nodokļu iestāžu administratīvā prakse, kas izpaudās kā peļņas atbrīvošana no nodokļa, pieņemot iepriekšējus nolēmumus. Saskaņā ar minētajiem iepriekšējiem nolēmumiem to adresāti saņēma priekšrocību, kas izpaudās kā to nodokļa bāzes samazināšana, kuru izraisīja atbrīvojums no nodokļa par tā saukto “virspeļņu”. Savukārt struktūras, kas nebija mainījušas savu uzņēmējdarbības modeli, lai radītu jaunas nodokļu situācijas, kuras no šādas prakses skatpunkta sistemātiski izpaudās kā ieguldījumu veikšana, darbības centralizācija vai darba vietu radīšana Beļģijā, un tāpēc nebija pieprasījušas iepriekšēju nolēmumu, tika apliktas ar nodokli attiecībā uz visu savu ar nodokli apliekamo peļņu. Tāpēc aplūkotā shēma izraisīja atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas no Beļģijas vispārējo tiesību uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķa skatpunkta atradās faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā.

118    Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā apstrīdētā lēmuma 139. apsvērumā ir apgalvojusi, ka aplūkotā sistēma ir selektīva, jo nav pieejama uzņēmumiem, kas nolēmuši neveikt ieguldījumus Beļģijā, neveikt savas darbības centralizāciju šajā valstī un neradīt tur darba vietas.

iii) Par atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar mazai grupai piederīgiem uzņēmumiem

119    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka attiecīgā shēma ir selektīva, jo atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu faktiski var saņemt tikai lielai vai vidēja lieluma daudznacionālai grupai piederīgās struktūras Beļģijā.

120    Apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka stimuls saņemt iepriekšēju nolēmumu ir tikai pietiekami lielai daudznacionālai grupai piederīgām struktūrām, ņemot vērā, ka tikai lielo uzņēmumu grupās var gūt peļņu no sinerģijām, apjomradītiem ietaupījumiem un citām priekšrocībām būtiskā apmērā, kas pamato iepriekšēja nolēmuma pieprasījumu. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka iepriekšēja nolēmuma iegūšanas procesā ir jāiesniedz detalizēts pieprasījums, kurā izklāstīta jaunā situācija, kas pamato atbrīvojumu no nodokļa, kā arī pētījumi par virspeļņu, un tas mazām uzņēmumu grupām esot ievērojami grūtāk nekā lielajām.

121    Šajā ziņā netiek apstrīdēts, ka 22 saskaņā ar aplūkoto shēmu pieņemto iepriekšējo nolēmumu izlasē, kuru, kā aprakstīts apstrīdētā lēmuma 65. apsvērumā, ir izvērtējusi Komisija un kura apelācijas instances sprieduma 142.–144. punktā ir kvalificēta kā atbilstoša un reprezentatīva, neviens no nolēmumiem neattiecās uz struktūrām, kas pieder pie mazo uzņēmumu grupām.

122    Turklāt, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā, netiek apstrīdēts, ka administratīvajā procedūrā pēc tam, kad Komisija, balstoties uz 22 iepriekšējo nolēmumu izlasi, bija izdarījusi šādu konstatējumu un, atbildot uz Komisijas šajā ziņā paustu lūgumu, Beļģijas Karalistei nebija izdevies pamatot savu apgalvojumu, ka atbrīvojums tika piešķirts arī mazo uzņēmumu grupām piederīgiem uzņēmumiem.

123    Tāpēc, lūkojoties no Komisijas minētās administratīvās prakses skatpunkta, atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu shēmu ir izmantojuši tieši lielām un vidēja lieluma grupām piederīgi uzņēmumi, izslēdzot uzņēmumus, kuri pieder pie mazas uzņēmumu grupas.

124    Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā apstrīdētā lēmuma 140. apsvērumā ir apgalvojusi, ka aplūkotā sistēma ir selektīva, jo tā nav pieejama mazai grupai piederīgiem uzņēmumiem.

125    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisija būtu kļūdaini izmantojusi šādu motīvu attiecībā uz atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar mazai grupai piederīgiem uzņēmumiem, tas neietekmētu divu citu Komisijas izvirzīto un attiecīgi šī sprieduma 105.–110. un 111.–118. punktā izvērtēto motīvu pamatotību.

c)      Secinājums par pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo Komisijas galvenokārt izvirzītajā argumentācijā aplūkotā shēma ir kvalificēta kā selektīvs pasākums

126    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka savā galvenokārt izvirzītajā argumentācijā Komisija, veicot jēdzienu “priekšrocība” un “selektivitāte” kopīgu analīzi, ir pietiekami pamatojusi savu konstatējumu par priekšrocības esamību, un šajā analīzē nav pieļauta kļūda. Turklāt Komisija ir pareizi noteikusi, ka atsauces sistēma ir Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmā paredzētā vispārējo tiesību sistēma uzņēmumu peļņas aplikšanai ar nodokli, kuras mērķis ir aplikt ar nodokli visu to uzņēmumu peļņu, kam Beļģijā jāmaksā šis nodoklis, un kurā ir iekļauts CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Papildus tam Komisija ir pamatoti secinājusi – tā kā nebija prasīts, lai to peļņa būtu iekļauta cita uzņēmuma peļņā, ar aplūkoto shēmu tika izdarīta atkāpe no atsauces sistēmas un piemērota atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar citām struktūrām, kuras atradās juridiski un faktiski salīdzināmā situācijā, ņemot vērā minētās sistēmas mērķi.

127    Tāpēc šis pamats, ciktāl ar to tiek apstrīdēts Komisijas galvenokārt izvirzītajā argumentācijā ietvertais secinājums, ka ar aplūkoto shēmu tās adresātiem tika piešķirta selektīva priekšrocība LESD 107. panta izpratnē, ir jānoraida.

128    Šādos apstākļos nav jāizvērtē to prasītāju argumentu pamatotība, kuri ir izvirzīti otrajā un trešajā pamatā attiecībā uz Komisijas secinājumu par selektīvas priekšrocības esamību, kas izdarīts tās pakārtoti norādītajā argumentācijā par selektivitāti, kura izvērsta apstrīdētā lēmuma 6.3.2.2. punktā.

3.      Par pakārtoti izvirzīto ceturto pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta, tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pamatojuma neesamību, ciktāl Komisija Beļģijas Karalistei ir uzdevusi atgūt ar aplūkoto shēmu piešķirto atbalstu

129    Ceturtais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, ir iedalīts trīs daļās, kas saistītas ar attiecīgi tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un samērīguma principa pārkāpumu, saņēmēju identificēšanu un atgūstamā atbalsta summu.

130    Komisija uzskata, ka prasītāju izvirzītais pamats ir jānoraida.

a)      Par pirmo daļu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu

131    Prasītāji būtībā uzsver, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo neesot bijis iespējams iepriekš paredzēt Komisijas nostāju, it īpaši ciktāl, lai noteiktu ar nodokli apliekamo peļņu, tā apstrīdētajā lēmumā ir piemērojusi nesaistītu pušu darījuma principu sui generis, lai gan Savienībā šajā ziņā nav veikta saskaņošana un Komisija līdz šim nav apstrīdējusi līdzīgas shēmas, ko piemēro citas dalībvalstis.

132    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem, un iespēja atsaukties uz to ir ikvienam saimnieciskās darbības veicējam, kuram iestāde ir radījusi pamatotas cerības, sniedzot tam konkrētus solījumus (skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Kone u.c./Komisija, C‑510/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:696, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Šajā ziņā jākonstatē, ka prasītāji vienīgi apgalvo, ka tie nevarēja nojaust, ka iepriekšējie nolēmumi ir valsts atbalsts. Tie neizvirza nevienu argumentu, kas būtu balstīts uz pierādījumiem, kuri ļautu konstatēt, ka tie no Komisijas ir saņēmuši konkrētus solījumus šī sprieduma 132. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas varētu radīt pamatotas cerības, ka tā nav uzskatījusi par nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu ar iepriekšējiem nolēmumiem piešķirtos atbrīvojumus, kuri neatbilst Beļģijas vispārējai uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmai un it īpaši CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktam.

134    Katrā ziņā, tā kā Komisija savā galvenokārt izvirzītajā argumentācijā pamatoti ir secinājusi, ka ar aplūkoto shēmu tās adresātiem tika piešķirta selektīva priekšrocība LESD 107. panta izpratnē, kā izriet no šī sprieduma 126. un 127. punkta, prasītāju argumenti, ar kuriem tiek uzsvērts, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, ņemot vērā Komisijas pakārtoti izvirzītajā argumentācijā izdarītos secinājumus, ir neefektīvi.

135    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju argumenti par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir jānoraida.

136    Attiecībā uz samērīguma principu ir jāatgādina, ka minētais princips, kas pieder pie Savienības tiesību vispārējiem principiem, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ietver prasību, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir piemērots un nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, ņemot vērā, ka tad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk ierobežojošais (spriedums, 2004. gada 9. septembris, Spānija un Somija/Parlaments un Padome, C‑184/02 un C‑223/02, EU:C:2004:497, 57. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumus, 2002. gada 11. jūlijs, Käserei Champignon Hofmeister, C‑210/00, EU:C:2002:440, 59. punkts, un 2009. gada 7. jūlijs, S.P.C.M. u.c., C‑558/07, EU:C:2009:430, 41. punkts).

137    Šai ziņā jāatgādina, ka nelikumīgā atbalsta atcelšana, to atgūstot, ir tā nelikumības konstatēšanas loģiskas sekas, tāpēc šī atbalsta atgūšanu, lai atjaunotu agrāko situāciju, principā nevar uzskatīt par pasākumu, kas ir nesamērīgs attiecībā pret Līguma normu valsts atbalsta jomā mērķiem (skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, no C‑471/09 P līdz C‑473/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:521, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

138    Šajā lietā prasītāju izvirzītie argumenti attiecībā uz to, ka atgūšana esot tikusi uzdota no visiem iepriekšējā nolēmuma saņēmējiem neatkarīgi no to lieluma, resursiem un sarežģītības pakāpes, neļauj atspēkot šo principu. Kā izriet no šī sprieduma 137. punktā minētās judikatūras, tā kā valsts atbalsta atgūšana ir tā nelikumības un nesaderības ar noteikumiem valsts atbalsta jomā vienīgās sekas, tā nevar būt atkarīga no atbalsta saņēmēju situācijas.

139    Tā kā Komisija šajā lietā varēja pamatoti konstatēt, ka ar aplūkoto shēmu tās adresātiem ticis piešķirts ar iekšējo tirgu nesaderīgs un nelikumīgs valsts atbalsts, tā atgūšana, kas uzdota apstrīdētajā lēmumā, nevar būt samērīguma principa pārkāpums.

140    Tāpēc šī daļa, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu, ir jānoraida.

b)      Par otro daļu, kas attiecas uz pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, pamatojuma neesamību un no atbalsta saņēmēju identificēšanas izrietošu acīmredzamu kļūdu vērtējumā

141    Prasītāji būtībā apstrīd atbalsta saņēmēju identificēšanu apstrīdētā lēmuma 184.–186. apsvērumā un to, ka minētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. panta 2. punktā ir uzdots šī atbalsta summu atgūt no šādi identificētajiem saņēmējiem.

142    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 183. apsvērumā ir norādījusi, ka aplūkotā valsts atbalsta saņēmējas bija struktūras Beļģijā, kuras bija saņēmušas iepriekšēju nolēmumu, kas tām ļāva ar nodokli apliekamās peļņas noteikšanas mērķiem atskaitīt peļņu, kura atzīta par virspeļņu.

143    Turklāt apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi, ka valsts atbalsta jomā atsevišķas juridiskas personas var uzskatīt par vienu vienotu ekonomisku vienību, kuru var atzīt par atbalsta saņēmēju. Tādējādi tā ir atzinusi, ka šajā lietā struktūras Beļģijā, kuras saņēma aplūkoto atbalstu, darbojās kā galvenie uzņēmēji citu savās uzņēmumu grupās ietilpstošo struktūru labā, un pēdējās minētās bieži atradās to kontrolē. Tā ir norādījusi arī, ka struktūras Beļģijā savukārt kontrolēja struktūra, kas pārvalda šo uzņēmumu grupu kopumā. Tādējādi Komisija no tā ir secinājusi, ka daudznacionālo grupu kopumā var uzskatīt par atbalsta pasākuma adresāti.

144    Papildus tam apstrīdētā lēmuma 185. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka grupa kopumā, neatkarīgi no fakta, ka tā ir organizēta kā atšķirīgas juridiskas personas, esot pieņēmusi lēmumu centralizēt atsevišķas darbības Beļģijā un tur veikt nepieciešamos ieguldījumus, lai saņemtu iepriekšējus nolēmumus.

145    Tādējādi apstrīdētā lēmuma 186. apsvērumā Komisija no tā ir secinājusi, ka papildus struktūrām Beļģijā, kas ir iekļautas aplūkotajā shēmā, arī daudznacionālās grupas, pie kurām šīs struktūras pieder, ir jāatzīst par atbalsta shēmas adresātēm LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

146    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. panta 1. punktu Beļģijas Karalistei ir pienākums atgūt 1. pantā minēto atbalstu no tā saņēmējiem. Kā norādīts minētās rezolutīvās daļas 2. panta 2. punktā, visas summas, kas pēc 1. punktā minētās atgūšanas vēl nav atgūtas no saņēmējiem, atgūst no uzņēmumu grupas, pie kuras saņēmējs pieder.

147    Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jāmin, ka apstrīdētā lēmuma 183.–186. apsvērumā ietvertie Komisijas konstatējumi, kuri pamato rīkojuma par atbalsta, kas piešķirts ar aplūkoto shēmu, atgūšanu no uzņēmumu grupām, pie kurām pieder iepriekšējo nolēmumu saņēmēji, atbilst pienākumam norādīt pamatojumu izvirzītajām prasībām, kas aprakstītas šī sprieduma 44. punktā.

148    Otrkārt, attiecībā uz prasītāju argumentāciju, ar kuru tiek apšaubīts, cik pamatots ir rīkojums par atbalsta atgūšanu no uzņēmumu grupām, pie kurām pieder iepriekš pieņemto nolēmumu saņēmēji, ir jāizdara šādi apsvērumi.

149    Uzreiz jāatgādina, ka Komisijai lēmumā, kas attiecas uz atbalsta shēmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kurš, pamatojoties uz šādu shēmu, ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 7. marts, Itālija/Komisija, C‑310/99, EU:C:2002:143, 89. un 91. punkts; 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts, un 2019. gada 13. jūnijs, Copebi, C‑505/18, EU:C:2019:500, 28.–33. punkts).

150    Turklāt saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, kad tai, piemērojot tiesību normas par valsts atbalstu, ir jānosaka, vai to piemērošanas mērķiem atsevišķas juridiskas personas veido vienu ekonomisku vienību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija, C‑480/09 P, EU:C:2010:787, 63. punkts, un 1998. gada 25. jūnijs, British Airways u.c./Komisija, T‑371/94 un T‑394/94, EU:T:1998:140, 314. punkts).

151    Tādējādi ir atzīts, ka Komisija, lai novērtētu valsts atbalsta saņēmējus un sekas, kas izsecināmas no lēmuma, ar kuru uzdots šo atbalstu atgūt, var uzskatīt, ka vairākas atsevišķas juridiskas personas veido vienu ekonomisku vienību, it īpaši tad, ja tās saista kontroles attiecības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija, 323/82, EU:C:1984:345, 11. punkts, un 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija, C‑480/09 P, EU:C:2010:787, 64. punkts).

152    Apstrīdētā lēmuma 184.–186. apsvērumā Komisija ir akcentējusi faktu, ka aplūkotajā shēmā starp struktūru Beļģijā un citām struktūrām grupā, pie kuras tās pieder, pastāv kontroles saites. Tādējādi, pirmām kārtām, Komisija ir norādījusi, ka struktūra Beļģijā veica centrālās funkcijas citu grupas struktūru labā, kuras bieži atradās minētās struktūras kontrolē. Otrām kārtām, Komisija ir uzsvērusi faktu, ka lēmumus daudznacionālo uzņēmumu grupu iekšienē par struktūrām, kas izraisījušas attiecīgos atbrīvojumus, proti, par darbības centralizāciju Beļģijā vai par Beļģijā veiktajiem ieguldījumiem, pieņēma struktūras grupas iekšienē un tās noteikti bija struktūras, kuru kontrolē šī grupa atradās. Papildus tam no Beļģijas Karalistes sniegtā virspeļņas režīma apraksta, kas pārņemts konkrēti apstrīdētā lēmuma 14. apsvērumā, izriet, ka ticis uzskatīts – no nodokļa atbrīvotā virspeļņa tiek gūta no sinerģijām un apjomradītiem ietaupījumiem, kas izriet no aplūkoto struktūru Beļģijā piederības daudznacionālai uzņēmumu grupai.

153    No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir akcentējusi apstākļus, kas tai ir ļāvuši secināt, ka to daudznacionālo grupu iekšienē, pie kurām piederēja iepriekšēju nolēmumu saņēmušās struktūras Beļģijā, principā pastāvēja kontroles saites. Ņemot vērā šos aplūkotās shēmas elementus, nevar secināt, ka Komisija būtu pārsniegusi savas novērtējuma brīvības robežas, pauzdama uzskatu, ka minētās grupas veido ekonomisku vienību ar šīm struktūrām, kas saņem valsts atbalstu saskaņā ar šo shēmu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

154    Attiecībā uz atgūšanas rīkojumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 16. pantu, ja Komisija konstatē ar iekšējo tirgu nesaderīga un nelikumīga valsts atbalsta esamību, tā nolemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atbalstu atgūtu no saņēmēja.

155    Tāpēc Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punktā uzdodot visas summas, kas nav atgūtas no saņēmējiem, atgūt no uzņēmumu grupām, kuras ir identificētas kā tādas, kas veido ekonomisku vienību ar struktūrām Beļģijā, kuras ir saņēmušas iepriekšēju lēmumu saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu.

156    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida.

c)      Par trešo daļu, kas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir noteikts pienākums atgūt summu, kas varētu būt lielāka par saņēmēju gūto priekšrocību

157    Prasītāji būtībā Komisijai izvirza iebildumus, ka tā, uzdodot atgūt summu, kas atbilst nodoklim, ar kuru būtu aplikti saņēmēju ienākumi, ja nebūtu iepriekšēja nolēmuma, neesot ņēmusi vērā iespējamās pozitīvās korekcijas, ko attiecībā uz virspeļņu varētu būt veikusi cita nodokļu administrācija.

158    Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir konstatēts, ka aplūkotajā shēmā paredzētais atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu ir atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu un ir īstenots nelikumīgi. Turklāt minētā lēmuma 2. pantā ir uzdots atgūt šo atbalstu no tā saņēmējiem.

159    Apstrīdētā lēmuma 207.–210. apsvērumā Komisija ir sniegusi norādes attiecībā uz metodi, lai noteiktu saņēmējiem piešķirtās nodokļu priekšrocības faktisko summu, vienlaikus norādot, ka šī metode vēl varēja tikt precizēta sadarbībā ar Beļģijas nodokļu iestādēm, lai it īpaši ņemtu vērā saņēmēju individuālo situāciju.

160    Papildus tam apstrīdētā lēmuma 211. apsvērumā Komisija būtībā ir secinājusi, ka uzdotās atgūšanas mērķis bija nodrošināt, lai nodoklis, kas galīgi jāsamaksā shēmas adresātam, būtu nodoklis, kas tam būtu jāmaksā, ja nebūtu atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu shēmas.

161    Attiecībā uz prasītāju argumentiem, pirmkārt, jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru saistībā ar lēmumiem, kas attiecas uz atbalsta shēmām, Komisijai nav pienākuma analizēt atbalstu, kas piešķirts, pamatojoties uz šo shēmu, katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija dalībvalstīm ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63.–64. un 130. punkts). Tāpēc Komisijai nevar pārmest, ka tā stadijā, kad pieņemts lēmums, ar ko uzdots atgūt aplūkotajā shēmā piešķirto atbalstu, nav ņēmusi vērā katra saņēmēja individuālo situāciju.

162    Otrkārt, kā pamatoti apgalvo Komisija, ar apstrīdēto lēmumu uzdotā atgūšana ir balstīta tieši uz faktu, ka atbalsts ir piešķirts saskaņā ar aplūkoto shēmu, kas izpaužas kā vienpusēji atbrīvojumi no nodokļa par virspeļņu, neņemot vērā jautājumu par to, vai šāda peļņa bija vai nebija iekļauta citu uzņēmumu peļņā, kas aplikta ar nodokli citās jurisdikcijās. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 68. apsvēruma, apstrīdētais lēmums neattiecas uz iepriekšējiem nolēmumiem par korelatīvajām korekcijām, kas veiktas pēc primārajām pozitīvajām korekcijām, kuras veikušas citu jurisdikciju nodokļu iestādes. Tāpēc prasītāju argumenti, kas balstīti uz pieņēmumu, ka citā jurisdikcijā ir veikta pozitīva korekcija, ir neefektīvi.

163    Treškārt, katrā ziņā lēmums, ar kuru uzdots atgūt aplūkotajā shēmā piešķirto atbalstu, nekādi neietekmē tiesības, uz kurām varētu atsaukties ikviens nodokļu maksātājs saskaņā ar piemērojamajām konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, it īpaši lai saņemtu savas ar nodokli apliekamās peļņas atbilstošu korekciju pēc pozitīvas korekcijas, ko veikušas citu jurisdikciju nodokļu iestādes.

164    Tāpēc nevar apgalvot, ka Komisija, uzdodot atgūt atbalstu, kas atbilst nodokļa summai, kura saņēmējiem būtu jāmaksā, ja nebūtu atbrīvojuma no nodokļa par virspeļņu, Komisija būtu paredzējusi summu, kas atšķiras no priekšrocības, kuru saņēmuši šī atbalsta saņēmēji.

165    Šādos apstākļos ceturtā pamata trešā daļa, kā arī šis pamats ir jānoraida pilnībā.

166    Tātad, tā kā neviens no prasītāju izvirzītajiem pamatiem nav pamatots, prasības ir jānoraida pilnībā, nelemjot par šī sprieduma 21. punktā norādīto lūgumu, jo šajā lūgumā minētajam pielikumam nav nozīmes šī sprieduma mērķiem.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

167    Atbilstoši Reglamenta 219. pantam Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc nolēmumu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz, pirmkārt, tiesvedību Vispārējā tiesā un, otrkārt, apelācijas tiesvedību Tiesā. Tā kā apelācijas instances spriedumā lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu Tiesa atlika, Vispārējai tiesai ir jālemj arī par tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību.

168    Turklāt saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Puratos, Delta Light un Ontex lietā T‑265/15, Siemens Industry Software lietā T‑311/16, BASF Antwerpen lietā T‑319/16, Ansell Healthcare Europe lietā T‑321/16, Trane lietā T‑343/16, Kinepolis Group lietā T‑350/16, Vasco Group un Astra Sweets lietā T‑444/16, Mayekawa Europe lietā T‑800/16 un Celio International lietā T‑832/16 spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus šajās lietās saskaņā ar pēdējās minētās prasījumiem.

169    Konkrētāk attiecībā uz Magnetrol International lietā T‑263/16 RENV, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Komisijai radušies sākotnējā tiesvedībā Vispārējā tiesā lietā T‑263/16, kā arī šajā tiesvedībā pēc lietas nodošanas atpakaļ lietā T‑263/16 RENV saskaņā ar Komisijas prasījumiem. Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas tiesvedību, ņemot vērā, ka tā attiecās uz sākotnējo spriedumu apvienotajās lietās T‑131/16 un T‑263/16, Magnetrol International jāpiespriež atlīdzināt pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā lietā C‑337/19 P.

170    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šī panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai. Šajā lietā ir jānolemj, ka personas, kas iestājušās lietā T‑263/16 RENV, savus tiesāšanās izdevumus šajā lietā, kā arī lietā C‑337/19 P sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Lietas T‑263/16 RENV, T‑265/16, T‑311/16, T‑319/16, T‑321/16, T‑343/16, T‑350/16, T‑444/16, T‑800/16 un T‑832/16 apvienot šī sprieduma taisīšanai.

2)      Prasības noraidīt.

3)      Magnetrol International sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus, kas radušies sākotnējā tiesvedībā Vispārējā tiesā lietā T‑263/16 un tiesvedībā pēc lietas nodošanas atpakaļ lietā T‑263/16 RENV, un pusi no tiem, kas Komisijai radušies apelācijas tiesvedībā lietā C‑337/19 P.

4)      Soudal NV, Esko‑Graphics BVBA, Flir Systems Trading Belgium, Celio International SA, Anheuser‑Busch Inbev, Ampar, Atlas Copco Airpower, Atlas Copco AB un ZF CV Systems Europe savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar iestāšanos lietā T‑263/16 RENV un lietā C‑337/19 P sedz paši.

5)      Puratos, Delta Light un Ontex sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑265/16.

6)      Siemens Industry Software sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑311/16.

7)      BASF Antwerpen NV sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑319/16.

8)      Ansell Healthcare Europe NV sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑321/16.

9)      Trane sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑343/16.

10)    Kinepolis Group sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑350/16.

11)    Vasco Group un Astra Sweets sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑444/16.

12)    Mayekawa Europe NV/SA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑800/16.

13)    Celio International sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus lietā T‑832/16.

Marcoulli Frimodt Nielsen Tomljenović

Norkus       Valasidis

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 20. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

A. Par sākotnējo spriedumu

B. Par apelācijas instances spriedumu

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par Celio International situāciju

B. Par lietas būtību

1. Par lietās T265/16, T311/16, T319/16, T321/16, T343/16, T350/16, T444/16, T800/16 un T832/16 izvirzīto pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pamatojuma neesamību, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta atbalsta shēmas esamība

2. Par otro pamatu, ciktāl tas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo apstrīdētajā lēmumā Komisijas galvenokārt izvirzītajā argumentācijā aplūkotā shēma ir kvalificēta kā selektīvs pasākums

a) Par jēdzienu “priekšrocība” un “selektivitāte” kopīgu analīzi

b) Par tādas selektīvas priekšrocības esamību, kas piešķirta ar aplūkoto shēmu

1) Par atsauces sistēmu

2) Par tādas atkāpes no atsauces sistēmas esamību, kas izriet no Beļģijas nodokļu iestāžu īstenotās CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas

3) Par atkāpes no atsauces sistēmas izraisītas diferenciācijas pastāvēšanu starp saimnieciskās darbības veicējiem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā

i) Par atšķirīgu attieksmi pret daudznacionālā uzņēmumu grupā integrētiem saņēmējiem

ii) Par atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas nav veikuši ieguldījumus, radījuši darba vietas vai īstenojuši darbības centralizāciju Beļģijā

iii) Par atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar mazai grupai piederīgiem uzņēmumiem

c) Secinājums par pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo Komisijas galvenokārt izvirzītajā argumentācijā aplūkotā shēma ir kvalificēta kā selektīvs pasākums

3. Par pakārtoti izvirzīto ceturto pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta, tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pamatojuma neesamību, ciktāl Komisija Beļģijas Karalistei ir uzdevusi atgūt ar aplūkoto shēmu piešķirto atbalstu

a) Par pirmo daļu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu

b) Par otro daļu, kas attiecas uz pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, pamatojuma neesamību un no atbalsta saņēmēju identificēšanas izrietošu acīmredzamu kļūdu vērtējumā

c) Par trešo daļu, kas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir noteikts pienākums atgūt summu, kas varētu būt lielāka par saņēmēju gūto priekšrocību

IV. Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu.