ĢENERĀLADVOKĀTA DŽERARDA HOGANA [GERARD HOGAN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 13. decembrī (1)
Lieta C‑299/17
VG Media Gesellschaft zur Verwertung der Urheber ‑ und Leistungsschutzrechte von Medienunternehmen mbH
pret
Google LLC, kas ir Google Inc. tiesību pārņēmēja
(Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesību aktu tuvināšana – Direktīva 98/34/EK – Informācijas sniegšanas kārtība tehnisko noteikumu un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā – Dalībvalstu pienākums darīt zināmus Eiropas Komisijai visus tehnisko noteikumu projektus – Par tehniskiem noteikumiem kvalificējamu, Komisijai nepaziņotu noteikumu nepiemērojamība – Valsts tiesiskais regulējums, kurā komerciāliem meklētājprogrammu operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri apstrādā saturu, ir liegts plašai sabiedrībai darīt pieejamus preses izdevumus, regulējums, kas nav īpaši paredzēts šajā punktā noteiktajiem pakalpojumiem – Tehniskie noteikumi – Noteikumi, kas nav īpaši paredzēti informācijas sabiedrības pakalpojumiem
1. Ja dalībvalsts savos autortiesību aktos iekļauj jaunas tiesību normas, kurās paredzēts, ka komerciāliem interneta meklētājprogrammu operatoriem nav tiesību bez atbilstošas atļaujas izmantot dažus preses izdevēju izveidota teksta, attēlu un video satura fragmentus (2), vai par šiem noteikumiem ir jāziņo Eiropas Komisijai saskaņā ar prasībām, kas noteiktas 8. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un [i]nformācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (3), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Direktīvu 2006/96/EK (2006. gada 20. novembris), ar ko pielāgo dažas direktīvas preču brīvas aprites jomā saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos (4) (turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”)?
2. Būtībā tāds ir jautājums, kas uzdots šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ir skaidrs, ka Komisijai par attiecīgo Vācijas tiesību aktu netika paziņots. Tāpat ir skaidrs, ka gadījumā, ja saskaņā ar Direktīvas 98/34 noteikumiem paziņojums bija jāsniedz, valsts tiesai ir jāatsakās piemērot attiecīgo valsts tiesību aktu, tostarp tiesvedībā, kurā iesaistītas privātpersonas, kamēr minētais paziņojums nav sniegts (5). Tāpēc pamatjautājums ir par to, vai Direktīvas 98/34 noteikumi attiecas uz šīm jaunajām Vācijas autortiesību aktos iekļautajām tiesību normām.
3. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) tiesvedībā starp VG Media Gesellschaft zur Verwertung der Urheber‑ und Leistungsschutzrechte von Medienunternehmen mbH (turpmāk tekstā – “VG Media”), kas ir mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kura saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem ir pilnvarota pārvaldīt autortiesības un blakustiesības, tostarp preses izdevēju vārdā, un Google LLC (turpmāk tekstā – “Google”), kas ar domēniem www.google.de un www.google.com uztur meklētājprogrammu Google search un pakalpojumu Google News, kam Vācijā var piekļūt atsevišķi tīmekļa vietnēs news.google.de vai news.google.com.
4. VG Media savu dalībnieku vārdā iesniedza prasību par zaudējumu atlīdzību pret Google, kas laikposmā no 2013. gada 1. augusta saviem pakalpojumiem bija izmantojusi VG Media dalībnieku radīta preses un mediju satura teksta fragmentus, attēlus un videomateriālus, neveicot par to samaksu.
5. Vācijas Federatīvā Republika 2013. gada 1. augustā saskaņā ar Urheberrechtsgesetz (Likums par autortiesībām un blakustiesībām, turpmāk tekstā – “UrhG”) 87.f un 87.h pantu ieviesa preses izdevēju blakustiesības. Ņemot vērā, ka par attiecīgo tiesību akta projektu netika paziņots Komisijai saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu – un sods par šīs tiesību normas neievērošanu, kā jau esmu norādījis, ir valsts tiesību normu nepiemērojamība, kas nozīmē, ka tiesību normas, par kurām nav paziņots, nevar tikt piemērotas attiecībā pret privātpersonām, – Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) ir uzdevusi Tiesai divus jautājumus, lai noskaidrotu, vai attiecīgie UrhG noteikumi saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 5. punktu ir “noteikumi par pakalpojumiem” un līdz ar to vispārīga rakstura prasība attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sākšanu un veikšanu (6), nevis “noteikum[i], kas nav [īpaši] paredzēti” šiem pakalpojumiem (7).
6. Iesniedzējtiesa ir arī lūgusi interpretēt terminu “tehniskie noteikumi” minētās direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē. Pirms šo jautājumu izskatīšanas vispirms ir jāaplūko atbilstošās tiesību normas.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
7. Direktīvas 98/34 1. panta 2., 5. un 11. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:
[..]
2. “pakalpojums” – jebkāds [i]nformācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.
[..]
5. “noteikumi par pakalpojumiem” – vispārīga rakstura prasība attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu 2. punkta nozīmē, jo īpaši, noteikumi, kas skar pakalpojumu sniedzēju, pakalpojumus un pakalpojumu saņēmēju, izņemot noteikumus, kas nav paredzēti šajā punktā noteiktajiem pakalpojumiem.
[..]
Šajā definīcijā:
– noteikumi uzskatāmi par īpaši paredzētiem [i]nformācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja, ņemot vērā tās iemeslu pamatojumu un operatīvo daļu, īpašais mērķis un visu vai daļas individuālo noteikumu priekšmets ir šādu pakalpojumu regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā,
– noteikumus neuzskata par īpaši paredzētiem [i]nformācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja tie ietekmē šādus pakalpojumus vienīgi netiešā vai gadījuma rakstura veidā;
[..]
11. “tehniskie noteikumi” – tehniski parametri un citas prasības vai noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 10. pantā minētos, kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju.”
8. Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.”
B. Valsts tiesības
9. Saskaņā ar UrhG 87.f pantu “Preses izdevēji”:
“(1) Preses izdevuma izdevējam (preses izdevējam) ir ekskluzīvas tiesības komerciālos nolūkos darīt pieejamu plašai sabiedrībai preses izdevumu vai tā daļas, ja vien tie nav atsevišķi vārdi vai nelieli teksta fragmenti. Ja preses izdevums ir izgatavots uzņēmumā, par izdevēju ir uzskatāms uzņēmuma īpašnieks.
(2) Preses izdevums ir žurnālistikas darbu redakcionālā un tehniskā sagatavošana, lai tos apkopotā veidā periodiski publicētu jebkurā medijā ar vienu nosaukumu kā iespieddarbu, kuru pēc vispārējo apstākļu izvērtēšanas var uzskatīt par lielākoties raksturīgu attiecīgajai izdevniecībai un kurš netiek izmantots galvenokārt pašreklāmas nolūkiem. Žurnālistikas darbi ir pārsvarā raksti un ilustrācijas, kuru mērķis ir izplatīt informāciju, veidot viedokļus vai izklaidēt.”
10. UrhG 87.g pantā “Tiesību nodošana, ilgums un ierobežojumi” ir noteikts:
“(1) Preses izdevēja tiesības saskaņā ar 87.f panta 1. punkta pirmo teikumu ir nododamas. Šā likuma 31. un 33. pantu piemēro mutatis mutandis.
(2) Tiesības beidzas vienu gadu pēc preses izdevuma publicēšanas.
(3) Preses izdevējs nedrīkst izmantot savas tiesības, kaitējot autoram vai blakustiesību subjektam, kura darbs vai objekts, kas aizsargāts saskaņā ar šo likumu, ir ietverts preses izdevumā.
(4) Preses izdevumu vai to daļu publiskošana ir pieļaujama, ja vien to neveic komerciālu meklētājprogrammu operatori vai komerciālu pakalpojumu sniedzēji, kuri attiecīgi apstrādā saturu. Turklāt mutatis mutandis piemēro 1. daļas 6. nodaļas noteikumus.”
11. UrhG 87.h pantā “Autora līdzdalības tiesības” ir noteikts:
“Autoram ir tiesības uz taisnīgu atlīdzības daļu.”
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12. VG Media ar tiesību subjektiem slēdz “līgumu par televīzijas, radio, izdevēju tiesību pārvaldību”, kurā tiesību subjekti tai piešķir ekskluzīvas tiesības pārvaldīt savas tiesības un prasījumus (8) attiecībā uz viņu izdotajiem preses izdevumiem UrhG 87.f panta 2. punkta izpratnē.
13. Kā iepriekš norādīts, Google ar domēniem www.google.de un www.google.com uztur pazīstamo meklētājprogrammu tīmekļa vietņu atrašanai (Google search). Ievadot meklējamo vārdu un aktivizējot meklēšanas funkciju, parādās īss teksts vai teksta fragments ar sīktēlu, kam jāļauj lietotājam novērtēt attēlotās tīmekļa vietnes nozīmību viņa konkrētajam informācijas pieprasījumam. Tā ir vārdu kombinācija no attēlotās tīmekļa vietnes, ko veido daži vārdi kontekstā ar meklējamo vārdu. Turklāt meklētājprogramma ietver izvēlni, ar kuras palīdzību lietotājs var izvēlēties īpašus meklēšanas pakalpojumus, piemēram, Google Image Search, Google Video Search un Google News Search (“News” izvēlnē). Līdztekus Google Vācijā ar tīmekļa vietnēm news.google.de un news.google.com uztur atsevišķas piekļuves pakalpojumu Google News, kurā tā žurnāla veidā atspoguļo ziņas no ierobežota ziņu avotu loka. Šeit attiecīgos teksta fragmentus veido tīmekļa vietnes īss kopsavilkums, bieži izmantojot ievadteikumus. Google, izmantojot savus pakalpojumus AdWords un AdSense, par samaksu izplata trešo personu reklāmas sludinājumus savās un trešo personu tīmekļa vietnēs.
14. Prasības pieteikumā iesniedzējtiesā VG Media iebilst pret to, ka Google saviem pakalpojumiem izmanto teksta fragmentus un attēlus no tās dalībnieku radītā satura, neveicot par to samaksu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, tā kā tajā iesniegtā VG Media prasība vismaz daļēji ir pamatota, tiesvedības iznākums šajā tiesā ir atkarīgs no tā, ciktāl ir piemērojams UrhG 87.f un 87.g pants, ņemot vērā, ka par tiem netika paziņots Komisijai saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu.
15. Šī tiesa it īpaši uzskata, ka tiesvedības iznākums ir atkarīgs no tā, vai UrhG 87.g panta 4. punkts (to lasot kopā ar UrhG 87.f panta 1. punktu) ir vispārīga rakstura prasība attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē, nevis noteikumi, kas nav īpaši paredzēti šiem pakalpojumiem.
16. Šādos apstākļos Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saskaņā ar Direktīvas [98/34] 1. panta 2. un 5. punktu tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā tikai komerciāliem meklētājprogrammu operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri apstrādā saturu, bet ne pārējiem – arī komerciāliem – lietotājiem ir liegts plašai sabiedrībai darīt pieejamus preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus un nelielus teksta fragmentus), ir regulējums, kas nav īpaši paredzēts šajā punktā noteiktajiem pakalpojumiem,
un, ja tas tā nav,
2) vai valsts tiesiskais regulējums, kurā tikai komerciāliem meklētājprogrammu operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri apstrādā saturu, bet ne pārējiem – arī komerciāliem – lietotājiem ir liegts plašai sabiedrībai darīt pieejamus preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus un nelielus teksta fragmentus), ir tehnisks noteikums Direktīvas [98/34] 1. panta 11. punkta izpratnē, proti, obligāts noteikums, kas skar pakalpojumu sniegšanu?”
III. Analīze
17. Uz abiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir iespējams sniegt vienu kopīgu atbildi, un šajos secinājumos es piedāvāju izmantot šādu pieeju.
A. Vai UrhG izdarītie grozījumi var tikt uzskatīti par “tehniskiem noteikumiem” Direktīvas 98/34 izpratnē
18. Vispirms ir jāatbild uz jautājumu, vai tādi noteikumi kā UrhG izdarītie grozījumi var tikt uzskatīti par “tehniskiem noteikumiem” Direktīvas 98/34 izpratnē.
19. Ir skaidrs, ka jēdziens “tehniskie noteikumi” attiecas uz četrām pasākumu kategorijām, proti, i) “tehniskiem parametriem” Direktīvas 98/34 1. panta 3. punkta izpratnē, ii) “citām prasībām” atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 4. punktā ietvertajai definīcijai, iii) minētās direktīvas 1. panta 5. punktā norādītajiem “noteikumiem par pakalpojumiem” un iv) “dalībvalstu normatīv[ajiem] un administratīv[ajiem] akt[iem], [..] kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju”, tās pašas direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē (9).
20. Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, protams, ir atzīts, ka valsts tiesību normas, kurās ir paredzēti tikai tādi nosacījumi uzņēmumu dibināšanai vai to pakalpojumu sniegšanai kā tiesību normas, kurās ir noteikts, ka profesionālas darbības veikšanai ir vajadzīga iepriekšēja atļauja, nav tehniskie noteikumi Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē (10).
21. Tāpat ir skaidrs, ka pasākumi, kas būtībā aprobežojas ar pastāvošu, Komisijai pienācīgi paziņotu tehnisku noteikumu atveidi vai aizvietošanu, arī neietilpst šīs definīcijas piemērošanas jomā (11).
22. Tomēr ir jāatzīmē, ka šo noteikumu galvenās daļas, ciktāl tas attiecas uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir UrhG 87.g panta 4. punktā ietvertie nosacījumi, jo šā pasākuma tīrā ietekme ir ļaut plašai sabiedrībai piekļūt preses izdevumiem bez autortiesību (12) pārkāpuma, izņemot gadījumus, kad publiskošanu veic komerciālu meklētājprogrammu operatori vai komerciālu pakalpojumu sniedzēji, kuri apstrādā preses izdevumu saturu (13). Šis ir jaunā likuma kritiskais nosacījums, jo šī tiesību norma faktiski samazina vai ierobežo šo pakalpojumu sniegšanas iespējas interneta meklētājprogrammu operatoriem (tādiem kā Google), paredzot, ka šādi pakalpojumi ir autortiesību pārkāpums un pastāv iespēja attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai izvirzīt naudas prasījumu (14). Kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa), šo izmaiņu ietekme ir šāda:
“[..] preses izdevumu vai to daļu publiskošana nav pieļaujama tikai tad, ja to veic komerciālu meklētājprogrammu operatori vai komerciālu pakalpojumu sniedzēji, kuri atbilstoši apstrādā saturu, tomēr tā joprojām ir pieļaujama, ja to veic citi lietotāji, tostarp citi komerclietotāji. Likums piešķir blakustiesību subjektam ius prohibendi tikai attiecībā uz komerciālu meklētājprogrammu operatoriem vai komerciālu pakalpojumu sniedzējiem, kuri atbilstoši apstrādā saturu, bet tam nav šādu tiesību, ja publiskošanu veic citi lietotāji, arī komerclietotāji”.
23. Izņemot saistītos 87.f panta 1. punkta noteikumus, citi UrhG jauno pantu 87.f–87.h noteikumi man šķiet lielā mērā procesuāli vai papildinoši attiecībā uz šo pamatnoteikumu un nerada būtiskus jautājumus saistībā ar direktīvas ievērošanu.
24. Es personīgi nedomāju, ka UrhG 87.f panta 1. punkts un 87.g panta 4. punkts var tikt uzskatīti vienkārši par līdzvērtīgiem nosacījumiem, kas reglamentē profesionālu darbību, piemēram, prasībai saņemt iepriekšēju atļauju. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, šo grozījumu praktiskā iedarbība ir tāda, ka preses izdevējs attiecībā uz pakalpojuma sniegšanu var prasīt izdot aizlieguma rīkojumu vai izvirzīt naudas prasījumu. Protams, ir taisnība, ka meklētājprogrammas operators var izmantot autortiesību izņēmumu, bet tikai tad, ja publikācija aprobežojas ar dažiem vārdiem vai nelielu fragmentu.
25. Jāatzīmē, ka spriedumā Berlington Hungary u.c. (15) Tiesa jau ir atzinusi, ka Ungārijas tiesiskais regulējums, ar ko noteiktu azartspēļu organizēšana tiek uzticēta vienīgi kazino, ir “tehniski noteikumi” Direktīvas 98/48 1. panta 11. punkta izpratnē tikai tiktāl, ciktāl tas var būtiski ietekmēt preču raksturu vai tirdzniecību. Tiesa turklāt ir atzinusi, ka aizliegums ekspluatēt spēļu automātus ārpus kazino “var būtiski ietekmēt šo automātu – kuri ir preces, kurām var piemērot LESD 34. pantu – [raksturu vai] tirdzniecību [..], samazinot to ekspluatācijas iespējas” (16).
26. Pēc analoģijas piemērojot šo argumentāciju šajā gadījumā, tāpat varētu teikt, ka UrhG 87.f panta 1. punkta un 87.g panta 4. punkta noteikumi var būtiski ietekmēt šo interneta pakalpojumu raksturu vai tirdzniecību, jo attiecībā uz meklētājprogrammu operatoriem ir iespējams prasīt izdot aizlieguma rīkojumu vai prasīt zaudējumu atlīdzību, ja interneta meklēšanas funkcija ļauj lasītājam piekļūt vairāk nekā dažiem vārdiem vai nelielam fragmentam no attiecīgā preses izdevuma. Pārsteidzoši, ka līdzīgs aizliegums vai iespējama juridiska atbildība nav paredzēta attiecībā uz citiem sabiedrības locekļiem (tostarp komerciāliem operatoriem, uz kuriem neattiecas UrhG 87.g panta 4. punktā paredzētais izņēmums), kas piekļūst attiecīgajam preses izdevumam vai to izmanto. Šāda veida jauns tiesiskais regulējums nepārprotami var ietekmēt ar preses izdevumiem saistītu pakalpojumu sniegšanu un tādējādi var būt pamats LESD 56. panta piemērošanai.
27. Šajos apstākļos es uzskatu, ka UrhG 87.f panta 1. punkts un 87.g panta 4. punkts ir tehniskie noteikumi Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē.
28. Ir taisnība, kā to norādīja vairāku lietas dalībnieku pārstāvji 2018. gada 24. oktobra tiesas sēdē, ka uz blakustiesībām, kas piešķirtas ar UrhG 87.f–87.h pantu, attiecas intelektuālā īpašuma tiesību kā pamattiesību aizsardzība saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “Harta”). No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka UrhG un arī Savienības tiesību akti, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (17), nodrošina tiesību subjektiem plašu tiesiskās aizsardzības līdzekļu klāstu, piemēram, prasību noteikt aizliegumu un prasību par zaudējumu atlīdzību, lai piemērotu intelektuālā īpašuma tiesības, un tādējādi to mērķis ir nodrošināt tostarp intelektuālā īpašuma tiesību augsta līmeņa aizsardzību.
29. Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka intelektuālā īpašuma tiesības nav absolūtas. Tiesa ir uzsvērusi, ka šādas ekskluzīvas tiesības, it īpaši iespēja lūgt piemērot tādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus kā aizlieguma rīkojumi, lai nodrošinātu to aizsardzību, var aizskart citu personu pamattiesības, piemēram, tiesības uz darījumdarbības brīvību, kas ir aizsargātas saskaņā ar Hartas 16. pantu, un tiesības uz informāciju, kuru aizsardzību nodrošina Hartas 11. pants. Ja runa ir par vairākām Savienības tiesībās aizsargātām pamattiesībām, ir jānodrošina atbilstošs līdzsvars starp šīm tiesībām (18). Katrā ziņā tas nenozīmē, ka tiesību akti, kuros paredzēta intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība, nevar būt tehniski noteikumi Direktīvas 98/34 izpratnē.
30. Turpinājumā ir jāizvērtē, vai ir izpildītas arī Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta un 1. panta 5. punkta prasības.
B. Vai UrhG 87.f panta 1. punkts un 87.g panta 4. punkts atbilst Direktīvas 98/34 1. panta 2. punkta prasībām
31. Protams, ir taisnība, ka saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktu ar terminu “tehniskie noteikumi” apzīmē noteikumus, kas attiecas uz pakalpojumiem, kuri tiek raksturoti kā informācijas sabiedrības pakalpojumi, t.i., pakalpojumi, ko sniedz par atlīdzību (19) no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma. Šī prasība nerada problēmas pamatlietā, jo tā attiecas arī uz preses pakalpojumu sniegšanu, tostarp izmantojot interneta meklētājprogrammas (20). Katrā ziņā iesniedzējtiesa savā 2017. gada 8. maija lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesai ir skaidri norādījusi, ka šis nosacījums ir izpildīts.
C. Vai UrhG 87.f panta 1. punkts un 87.g panta 4. punkts ir īpaši paredzēti informācijas sabiedrības pakalpojumiem
32. Vēl viena Direktīvas 98/34 prasība ir, ka attiecīgajiem noteikumiem ir jābūt “īpaši” paredzētiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem (21). Direktīvas 98/34 1. panta 5. punktā ir skaidri noteikts, ka valsts noteikumi ir uzskatāmi par īpaši paredzētiem šādiem pakalpojumiem, ja īpašais mērķis un visu vai daļas individuālo noteikumu priekšmets ir šādu pakalpojumu “regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā” (22).
33. Tomēr nav šaubu, ka UrhG 87.g panta 4. punkta noteikumi, lasot tos kopā ar UrhG 87.f panta 1. punktu, attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem un ka konkrētie noteikumi patiesībā ir īpaši paredzēti šādiem pakalpojumiem.
34. Spānijas valdība savos apsvērumos ir norādījusi, ka attiecīgo valsts noteikumu mērķis ir aizsargāt preses izdevēju blakustiesības, nevis jebkādā veidā regulēt informācijas sabiedrības pakalpojumus. Manuprāt, tas, ka ar attiecīgajām valsts tiesību normām šiem izdevējiem tiek piešķirtas intelektuālā īpašuma tiesības, pats par sevi nenozīmē, ka ar šīm normām nekādā veidā vai tikai gadījuma rakstura veidā netiek regulēti informācijas sabiedrības pakalpojumi. Komisija savos apsvērumos ir norādījusi, ka tā uzskata, ka intelektuālais īpašums nav ārpus Direktīvas 98/34 piemērošanas jomas. No sprieduma Schwibbert (23) skaidri izriet, ka valsts intelektuālā īpašuma tiesību normas var būt “tehniskie noteikumi”, par kuriem jāziņo saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu.
35. Grieķijas valdība uzskata, ka pienākums saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu ziņot par tādām blakustiesībām, kādas ar UrhG ir piešķirtas preses izdevējiem, ir formalitāte, kas ir pretrunā Bernes Konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (1971. gada Parīzes akts) (“Bernes konvencija”) 5. panta 2. punktam, Līguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS līgums) 9. pantam un Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) 1996. gada Līguma par autortiesībām 3. pantam.
36. Es personīgi uzskatu, ka šie argumenti nav pārliecinoši. Lai arī dalībvalsts nepaziņošana par tehnisko noteikumu projektu saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu var padarīt to nepiemērojamu, iepriekšējas paziņošanas pienākums ir uzlikts dalībvalstīm, nevis individuāliem tiesību subjektiem, un jebkura analoģija ar aizliegumu pakļaut tiesību izmantošanu un īstenošanu jebkādām formalitātēm man šķiet ļoti samākslota. Turklāt noteikumi, kas attiecas uz autortiesībām, ex ante nav izslēgti no Direktīvas 98/34 ietverto paziņošanas pienākumu piemērošanas jomas pretstatā, piemēram, tam, ka saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 5. punktu no tās piemērošanas jomas īpaši ir izslēgti noteikumi, kas attiecas uz telekomunikāciju pakalpojumu un finanšu pakalpojumu sniegšanu.
37. Šie attiecīgie UrhG noteikumi acīmredzami attiecas gan uz tiešsaistes pakalpojumiem, ko sniedz meklētājprogrammu operatori (piemēram, Google), gan uz atsevišķiem pakalpojumiem, kurus sniedz citi operatori, kas dara pieejamus preses izdevumus. Pēdējā gadījumā, manuprāt, ir iespējams, ka preses izdevumu pakalpojumu sniedzējs (kas, piemēram, par samaksu varētu apkopot preses komentārus par konkrētu jautājumu vai vienību, vai indivīdu), joprojām varētu turpināt to darīt bezsaistē. Tiesas 2018. gada 24. oktobra sēdē Vācijas valdības pārstāvis apstiprināja, ka šāda veida pakalpojumi, kurus sniedz citi operatori, nav izplatīti un nav šīs tiesiskā regulējuma grozīšanas galvenais iemesls.
38. Protams, jautājumi par tiesību aktu darbības jomu un ietekmi ir jāaplūko reālistiski, ņemot vērā pašreizējos apstākļus. Manuprāt, ir skaidrs (24), ka šo tiesiskā regulējuma grozījumu galvenais mērķis un uzdevums (25) bija risināt jautājumu par interneta meklētājprogrammu ietekmi, jo mediju saturs arvien vairāk tiek lasīts un ir pieejams tiešsaistē, un paredzēt īpašus autortiesību noteikumus, kas attiektos uz tiešsaistes pakalpojumiem saistībā ar preses izdevumiem, kurus sniedz šādu meklētājprogrammu operatori. Tātad, pat ja vēl eksistē komerciāli pakalpojumu sniedzēji, kas sniedz šādus pakalpojumus bezsaistē, šķiet, ka tie noteikti nav Vācijas likumdevēja uzmanības centrā. Lai gan šis jautājums galu galā būtu jāpārbauda iesniedzējtiesai, tā vismaz šķietami izriet no tās sniegtās UrhG interpretācijas.
39. Tieši šādā nozīmē attiecīgie UrhG noteikumi ir “īpaši” paredzēti informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanai tā, kā noteikts Direktīvas 98/34 1. panta 5. punktā, jo patiesībā šie Vācijas autortiesību tiesiskā regulējuma grozījumi ir paredzēti, lai regulētu šādus pakalpojumus “skaidrā un mērķtiecīgā veidā” (26).
40. Manuprāt, šo secinājumu apstiprina Tiesas spriedums lietā Falbert u.c. (27). Minētajā lietā atbildētāji bija Dānijas laikraksta redaktori, kas minētajā laikrakstā un tā tīmekļa vietnē bija publicējuši reklāmu par derību sabiedrībām, kuras Dānijā piedāvā azartspēļu un derību pakalpojumus, lai gan tām šajā ziņā nav izsniegta licence. Dānijas tiesību aktos nav skaidri nošķirti bezsaistē sniegti pakalpojumi no tiešsaistē sniegtiem pakalpojumiem. Tomēr Tiesa neuzskatīja, ka šis apsvērums varētu ietekmēt jautājumu par to, vai tiesiskais regulējums ir īpaši paredzēts informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 5. punktu netiek prasīts, lai attiecīgo noteikumu kopumā īpašais mērķis un priekšmets būtu reglamentēt informācijas sabiedrības pakalpojumus, jo “pietiek, ka šajos noteikumos minētais mērķis vai priekšmets tiek īstenots dažās tiesību normās” (28). To pašu tikpat droši var apgalvot šajā gadījumā.
41. Es, protams, piekrītu tiem lietas dalībnieku pārstāvjiem, kas tiesas sēdē uzsvēra, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir pieņemts, lai nostiprinātu preses izdevēju intelektuālā īpašuma tiesības un līdz ar to veicinātu arī mediju daudzveidību un preses brīvību. Pateicoties visuresošajai interneta klātbūtnei un plašajai personālo datoru un viedtālruņu pieejamībai, puspaaudzes laikā dramatiski ir mainījušies dziļi iesakņojušies patērētāju paradumi attiecībā uz mediju satura patēriņu, tostarp laikrakstu faktisko pirkšanu.
42. Tas nozīmē, ka likumdevēji katrā dalībvalstī principā ir tiesīgi reaģēt uz šiem mainīgajiem patērētāju paradumiem. Brīva un dinamiska prese ir daļa no demokrātijas dzīvības spēka, bet demokrātija, kā atzīts LES 2. pantā, ir Savienības un tās dalībvalstu pamatu pamats. Ir diezgan nereāli cerēt uz augstvērtīgu un daudzveidīgu žurnālistiku, kas atbilst augstākajiem mediju ētikas standartiem un respektē patiesību, ja laikrakstiem un citām mediju organizācijām nav ilgtspējīgas ienākumu plūsmas. Būtu muļķīgi un naivi neatzīt, ka pēdējo divdesmit gadu laikā laikrakstu tirdzniecības tradicionālo modeli – pārdošanu un reklāmu – visā Savienībā ir ietekmējusi laikrakstu lasīšana tiešsaistē un šo praksi savukārt ir veicinājusi jaudīgu meklētājprogrammu, piemēram, tādu, ko uztur atbildētāja, parādīšanās.
43. Tomēr viss iepriekš minētais nenozīmē, ka kādai dalībvalstij būtu tiesības apiet Direktīvas 98/34 prasības par paziņošanu. Un tas, ka saskaņā ar šīs direktīvas prasībām ir jāziņo par tiesību akta priekšlikumu, pats par sevi nenozīmē, ka attiecīgais tiesību akta projekts noteikti ir nepareizs vai apstrīdams no iekšējā tirgus viedokļa. Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta mērķis drīzāk ir nodrošināt, lai Komisija (un līdz ar to arī pārējās dalībvalstis) būtu informētas par attiecīgo priekšlikumu un jau agrīni varētu izvērtēt tā iespējamo ietekmi uz iekšējā tirgus darbību. Būtībā tāpēc Tiesa, sākot ar spriedumu CIA Security International (29), tik bieži ir norādījusi, ka paziņošanas pienākuma neizpildes gadījumā attiecīgās valsts tiesību normas, kas pieņemtas, pārkāpjot šo pienākumu, ir uzskatāmas par spēkā neesošām un valsts tiesām attiecīgās tiesvedībās ir jāatsakās tās piemērot.
44. Rezumējot es uzskatu, ka iepriekš minēto iemeslu dēļ UrhG 87.f panta 1. punkta un 87.g panta 4. punkta noteikumi ir tehniski noteikumi, kas īpaši paredzēti konkrētam informācijas sabiedrības pakalpojumam, proti, šajā gadījumā preses izdevumu nodrošināšanai, izmantojot interneta meklētājprogrammas, un tie atbilst Direktīvas 98/34 1. panta 2., 5. un 11. punktā ietvertajām šo terminu definīciju prasībām.
45. No tā, ka šie valsts noteikumi netika paziņoti Komisijai tā, kā noteikts Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā, izriet, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa) ir jāatsakās piemērot UrhG 87.f panta 1. punkta un 87.g panta 4. punkta noteikumus šajā tiesā notiekošajā tiesvedībā, kurā iesaistīti lietas dalībnieki.
IV. Secinājumi
46. Iepriekš minēto iemeslu dēļ es iesaku Tiesai uz abiem Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu un [i]nformācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Direktīvu 2006/96/EK (2006. gada 20. novembris), ar ko pielāgo dažas direktīvas preču brīvas aprites jomā saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos, 1. panta 2. un 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais, kurā tikai komerciāliem meklētājprogrammu operatoriem un komerciāliem pakalpojumu sniedzējiem, kuri apstrādā saturu, bet ne pārējiem – arī komerciāliem – lietotājiem ir liegts darīt pieejamus plašai sabiedrībai preses izdevumus vai to daļas (izņemot atsevišķus vārdus un nelielus teksta fragmentus), ir noteikumi, kas īpaši paredzēti informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais ir tehniskie noteikumi minētās tiesību normas izpratnē un uz to attiecas paziņošanas pienākums saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 1. punktu.