VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(apelācijas palāta)
2011. gada 24. oktobrī
Lieta T‑213/10 P
P
pret
Eiropas Parlamentu
Apelācija – Civildienests – Pagaidu darbinieki – Atlaišana – Uzticības zaudēšana – Pamatojums – Pierādījumu sagrozīšana
Priekšmets Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2010. gada 24. februāra spriedumu lietā F‑89/08 P/Parlaments un ar kuru tiek lūgts šo spriedumu atcelt.
Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. P k‑dze sedz savus, kā arī atlīdzina Parlamenta tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pagaidu darbinieki, uz kuriem attiecas Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts – Pagaidu darbinieks, kurš ir norīkots darbā Parlamenta politiskajā grupā – Lēmums par pagaidu darbinieka atlaišanu uzticības zaudēšanas dēļ – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms
(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punkts)
2. Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Civildienesta tiesas izmantots netiešs pamatojums – Pieļaujamība – Nosacījumi
(Tiesas Statūtu 36. pants un I pielikuma 7. panta 1. punkts)
3. Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu
(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants)
1. Pienākuma norādīt pamatojumu apjoma ievērošana no administrācijas puses ir tiesību jautājums, ko apelācijas kārtībā izvērtē Vispārējā tiesa.
Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu attiecas uz lēmumiem lauzt nenoteikta laika līgumu, ko regulē Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība. Šajā pantā ir paredzēts, ka “ar visiem lēmumiem, kas saskaņā ar šiem noteikumiem pieņemti attiecībā uz konkrētu personu, nekavējoties rakstveidā iepazīstina ieinteresēto personu” un ka “katrā nelabvēlīgā lēmumā ir jānorāda tā pamatojums”.
Proti, attiecībā uz atlaišanas iemeslu sakarā ar savstarpējas uzticības starp pagaidu darbinieku un Parlamenta politisko grupu, kurā tas ir norīkots darbā, pārraušanu vai zaudēšanu, ja nav pienākuma norādīt pamatojumu, pat minimāla kontrole no Savienības Tiesas puses izrādītos neiespējama. Tas apstāklis, ka iestādei, kura ir pilnvarota slēgt darba līgumus (AHCC), nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz politiskās grupas prasības izpildi, nekādā veidā neierobežo pienākuma norādīt pamatojumu apjomu. Šādā gadījumā AHCC lēmuma pamatojumā vismaz ir jāatspoguļo politiskās grupas prasības motīvi, uz kuriem pamatojoties AHCC ir spiesta pieņemt lēmumu, izbeidzot līgumu. Tiešām, pati grupas prasība var būt prettiesiska un attiecīgi par to ir jāveic efektīva pārbaude tiesā. Visbeidzot, tikai ņemot vērā pamatojumu, efektīvi ir tas, ka, no vienas puses, ieinteresētā persona var spriest par pārsūdzības tiesā pret viņai nelabvēlīgu lēmumu pamatotību un, no otras puses, Savienības Tiesa var īstenot savu kontroli.
Šis pienākums norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresāta iespējamo interesi saņemt paskaidrojumu, un, lai izvērtētu, vai pamatojums ir pietiekams, ir svarīgi to izskatīt atbilstīgi kontekstam, kādā ir notikusi apstrīdētā akta pieņemšana. Tādējādi lēmums ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, ko pārzina attiecīgais darbinieks un kas viņam ļauj saprast attiecībā pret viņu veiktā pasākuma apjomu.
(skat. 27.–30. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2005. gada 28. jūnijs, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 453. punkts; 2008. gada 28. februāris, C‑17/07 P Neirinck/Komisija, Krājumā nav publicēts, 50.–52. punkts; 2008. gada 10. jūlijs, C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 30. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2005. gada 8. decembris, T‑237/00 Reynolds/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑385. un II‑1731. lpp., 96. punkts; 2006. gada 17. oktobris, T‑406/04 Bonnet/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑213. un II‑A‑2‑1097. lpp., 52. punkts; 2009. gada 8. septembris, T‑404/06 P EIF/Landgren, Krājums, II‑2841. lpp., 143.–171. punkts.
2. Civildienesta tiesas pienākums spriedumos norādīt pamatojumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 36. panta, kurš jālasa kopā ar šo Statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, neuzliek tai pienākumu izsmeļoši izklāstīt vienu pēc otra lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un tiesai – gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi. Šo pienākumu nevar interpretēt kā Civildienesta tiesas pienākumu sīki atbildēt uz ikvienu prasītāja izvirzīto argumentu, it īpaši, ja arguments nav pietiekami skaidrs un precīzs un nav pamatots ar faktiskiem pierādījumiem.
Jautājums par to, vai Civildienesta tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tāds tiesību jautājums, ko var izvirzīt saistībā ar apelāciju.
(skat. 31. un 32. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2010. gada 21. janvāris, C‑150/09 P Iride un Iride Energia/Komisija, Krājumā nav publicēts, 42. punkts un tajā minētā judikatūra; 2010. gada 24. jūnijs, C‑117/09 P Kronoply/Komisija, Krājumā nav publicēts, 52. punkts un tajā minētā judikatūra.
Bonnet/Tiesa, minēts iepriekš, 52. un 64. punkts un tajos minētā judikatūra; Pirmās instances tiesa: 2009. gada 8. jūnijs, T‑498/07 P Krcova/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑35. un II‑B‑1‑197. lpp., 34. punkts.
3. Atbilstoši Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pantam, kurā ir pārņemts minēto Statūtu 58. panta formulējums, apelācijas sūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem, un tām ir jābūt pamatotām ar to, ka Civildienesta tiesai nav bijusi kompetence, Civildienesta tiesā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, vai arī tā ir pārkāpusi Savienības tiesības.
Tātad tikai Civildienesta tiesas kompetencē ir konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja tās konstatējumi, kas izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, nav precīzi pēc būtības, un izvērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu vērtēšana, izņemot Civildienesta tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts apelācijas tiesas kontrolei.
Šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietā esošiem dokumentiem, neesot vajadzībai vēlreiz izvērtēt faktus un pierādījumus vai arī iesniegt jaunus pierādījumus.
(skat. 46.–48. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2007. gada 9. novembris, C‑74/07 P Lavagnoli/Komisija, Krājumā nav publicēts, 20. punkts; 2010. gada 17. jūnijs, C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑5361. lpp., 17. punkts un tajā minētā judikatūra;
Vispārējā tiesa: 2010. gada 2. marts, T‑248/08 P, 39. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra.