Lieta T‑336/07
Telefónica, SA un
Telefónica de España, SA
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Spānijas platjoslas interneta piekļuves tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 82. panta pārkāpums – Cenu noteikšana – Tarifu šķēres – Tirgu noteikšana – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Maržu saspiešanas aprēķināšana – Ļaunprātīgas izmantošanas sekas – Komisijas kompetence – Tiesības uz aizstāvību – Subsidiaritāte – Samērīgums – Tiesiskā noteiktība – Lojāla sadarbība – Labas pārvaldības princips – Naudas sodi
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Replikas raksts – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasības pieteikumam vai replikai pievienotie dokumenti
(Tiesas Statūtu 21. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
2. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem – Apjoms – Atteikums paziņot dokumentu – Sekas – Nepieciešamība attiecīgā uzņēmuma pierādīšanas pienākuma līmenī nošķirt apsūdzošus un attaisnojošus dokumentus
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts)
3. Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Nepieciešamais saturs – Tiesību uz aizstāvību ievērošana
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts)
4. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Konkrētais tirgus – Noteikšana – Kritēriji – Platjoslas interneta piekļuves vairumtirdzniecības pakalpojumi
(EKL 82. pants; Komisijas Paziņojums 97/C 372/03)
5. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Rīcība dominances pārņemtajā tirgū, kas ietekmē blakus esošo tirgu – EKL 82. panta piemērošana
(EKL 82. pants)
6. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Vērtēšanas kritēriji – Konkurences tirgū iespējamā pastāvēšana – Ietekme
(EKL 82. pants)
7. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Jēdziens – Spēja regulāri paaugstināt cenu – Neobligāts apstāklis
(EKL 82. pants)
8. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Tarifu šķēru efekts – Jēdziens – Vērtēšanas kritēriji
(EKL 82. pants)
9. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Tarifu šķēru efekts – Vienlīdzīgas iespējas – Neesamība
(EKL 82. pants)
10. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Jēdziens – Rīcība, kurai ir konkurenci ierobežojoša ietekme – Potenciāla ietekme
(EKL 82. pants)
11. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Komisijas veikta piemērošana – Tiesiskajā regulējumā attiecībā uz telekomunikāciju tirgu noteiktais Komisijas pilnvaru ierobežojums – Neesamība
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regula Nr. 1/2003; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21)
12. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākums lojāli sadarboties ar valsts regulatīvajām iestādēm – Apjoms
(EKL 10., 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 11.–16. pants)
13. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Izdarīšana tīši vai aiz neuzmanības – Jēdziens
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pirmā daļa un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
14. Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Cenu prakses ļaunprātīgais raksturs – Uzņēmuma patstāvīga rīcība tirgū
(EKL 82. pants)
15. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Materiālā piemērošanas joma – Reglamentēta telekomunikāciju nozare – Iekļaušana
(EKL 82. pants)
16. Konkurence – Naudas sodi – Komisijas rīcības brīvība – Izvērtēšana pēc uzņēmuma individuālās rīcības
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants)
17. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Pienākums ņemt vērā konkrēto ietekmi uz tirgu – Apjoms
(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta pirmā daļa)
18. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Novērtēšana – Komisijas pieņemtajās pamatnostādnēs tieši minēto trīs kritēriju savstarpēja saistība – Pārkāpuma kvalificēšana par sevišķi smagu
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)
19. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda preventīvais raksturs – Vispārīga preventīva iedarbība – Sodu individualitātes principa pārkāpums – Neesamība
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
20. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums – Naudas soda sākumsummas palielināšana – Pārkāpuma intensitātes svārstību ņemšana vērā – Izslēgšana
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts)
21. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Valsts tiesību normu vai valsts iestāžu veikta piekrišana pārkāpumam vai tā pieļaušana
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 3. punkts)
1. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Pielikumu izmantošana vienīgi pierādījumu sniegšanas un tehniskos nolūkos nozīmē, ka, ja tajos ir tiesiski elementi, ar kuriem ir pamatoti atsevišķi prasības pieteikumā minēti pamati, šādiem elementiem ir jābūt norādītiem pašā tā tekstā vai vismaz pietiekami identificētiem šajā dokumentā. Tādēļ prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda, kas ietilpst pamatā, ar kuru ir pamatota prasība, un tā abstrakta minēšana vien neatbilst Reglamenta prasībām. Tātad pielikumi nevar būt, lai plašāk izklāstītu īsumā prasības pieteikumā minētu pamatu, norādot tajā neietvertus iebildumus vai argumentus.
Šāda Tiesas Statūtu 21. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija attiecas arī uz replikas, kas saskaņā ar šī paša reglamenta 47. panta 1. punktu ir paredzēta prasības pieteikuma papildināšanai, pieņemamības nosacījumiem.
Tādējādi prasības pieteikuma un replikas pielikumi var tikt ņemti vērā vienīgi, ciktāl tie pamato vai papildina pamatus vai argumentus, kurus prasītājas ir tieši izklāstījušas savu procesuālo rakstu tekstā, un ciktāl ir iespējams precīzi noteikt, kuri no šajos pielikumos ietvertajiem elementiem pamato vai papildina minētos pamatus vai argumentus.
(sal. ar 58.–61. un 63. punktu)
2. Procedūras par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem ietvaros dokumenta nepaziņošana uzņēmumam ir tā tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, iebildumu var pierādīt, tikai atsaucoties uz šo dokumentu. Ja pastāv citi dokumentāri pierādījumi, par kuriem lietas dalībniekiem bija zināms administratīvā procesa laikā, kas īpaši pamato Komisijas secinājumus, nepaziņota apsūdzoša dokumenta kā pierādījuma atmešana nemazina apstrīdētajā lēmumā ietverto iebildumu pamatotību. Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka iznākums, kuru ir izmantojusi Komisija savā lēmumā, atšķirtos, ja kā apsūdzošs pierādījums tiktu atmests nepaziņots dokuments, uz kuru Komisija ir balstījusies, lai apsūdzētu šo uzņēmumu.
(sal. ar 78. punktu)
3. Tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips it īpaši prasa, ka paziņojumā par iebildumiem, ko Komisija adresē uzņēmumam, kuram tā gatavojas uzlikt sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir jāietver visi būtiskie šim uzņēmumam inkriminētie aspekti, piemēram, pārmestie fakti, to kvalifikācija un pierādījumi, uz kuriem pamatojas Komisija, lai šis uzņēmums varētu lietderīgi izvirzīt savus argumentus pret to ierosinātajā administratīvajā procesā. Šī prasība ir izpildīta, ja Komisijas lēmumā ieinteresētās personas tiek vainotas tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti paziņojumā par iebildumiem, un tajā ir norādīti tikai tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām ir tikusi dota iespēja izteikties.
Komisijas galīgajam lēmumam tomēr nav obligāti jābūt iebildumu apraksta kopijai. Tādējādi papildinājumi paziņojumam par iebildumiem, kas izdarīti, ņemot vērā lietas dalībnieku atbildes rakstu, kurā iekļautie argumenti pierāda, ka tie faktiski ir varējuši īstenot savas tiesības uz aizstāvību, ir atzīstami par pieļaujamiem. Komisija administratīvā procesa vajadzībām var arī pārskatīt vai papildināt faktiskos vai tiesiskos argumentus, lai pamatotu tās izteiktos iebildumus.
Tādējādi, ja paziņojums par iebildumiem atšķiras no galīgā lēmuma, tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas tikai tad, ja šajā lēmumā minētais iebildums paziņojumā par iebildumiem nav bijis izklāstīts pietiekami, lai adresātam dotu iespēju aizstāvēties. Tā tas nav gadījumā, ja apgalvotās atšķirības starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu attiecas tikai uz tādām darbībām, par kurām attiecīgais uzņēmums jau ir sniedzis paskaidrojumus un kuras līdz ar to nav saistītas ne ar vienu jaunu iebildumu.
(sal. ar 80.–82., 84. un 85. punktu)
4. Lai pārbaudītu uzņēmuma iespējamo dominējošo stāvokli konkrētā nozares tirgū, konkurences iespējas ir jānovērtē, ņemot vērā tirgu, kurā tiek pārdotas visas tās preces vai pakalpojumi [tie produkti], kas atkarībā no to īpašībām ir īpaši piemēroti, lai apmierinātu pastāvīgas vajadzības, un ir tikai nelielā mērā savstarpēji aizstājamas ar citām precēm vai pakalpojumiem [citiem produktiem]. Vēl, ņemot vērā, ka konkrētā tirgus noteikšana ir, lai izvērtētu, vai attiecīgajam uzņēmumam ir iespējas likt šķēršļus efektīvai konkurencei un rīkoties lielā mērā neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem, šim nolūkam nedrīkst pārbaudīt tikai attiecīgo preču un pakalpojumu [produktu] objektīvās raksturiezīmes, bet ir jāņem vērā arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū.
Konkrētā tirgus jēdziens nozīmē, ka starp tajā esošajiem produktiem pastāv efektīva konkurence, tādējādi ir jāpastāv pietiekamam savstarpējās aizvietojamības līmenim, lai visus produktus, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, varētu izmantot vienām un tām pašām vajadzībām.
Arī no Komisijas Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās izriet, ka produkta tirgus ietver visas tās preces un/vai pakalpojumus, kas produktu īpašību, cenu vai paredzētā pielietojuma dēļ no patērētāja viedokļa uzskatāmi par aizstājamiem vai aizvietojamiem. No ekonomiskā viedokļa konkrētā tirgus definēšanai savstarpējā aizvietojamība no pieprasījuma viedokļa ir visātrākais un visefektīvākais disciplīnas faktors attiecībā pret konkrētā produkta nodrošinātājiem, it īpaši saistībā ar to lēmumiem cenu noteikšanas jautājumos. Turklāt var ņemt vērā arī piedāvājuma aizvietojamību, definējot konkrētu tirgu tajās situācijās, kad tās ietekme ātruma un efektivitātes ziņā ir līdzvērtīga pieprasījuma aizstāšanas radītajai ietekmei. Tas nozīmē, ka piegādātāji spēj pārorientēt savu ražošanu uz konkrētajiem produktiem un spēj tos realizēt īsā laikposmā bez būtiskām papildu izmaksām vai riskiem, saskaroties ar nelielām, bet pastāvīgām relatīvo cenu izmaiņām.
Attiecībā uz platjoslas interneta piekļuves vairumtirdzniecības tirgiem Komisija var pamatoti secināt, ka, ņemot vērā ievērojamos ieguldījumus, kas saistīti ar pāreju no valsts vairumtirdzniecības produkta uz reģionālo vairumtirdzniecības produktu, kā arī ar pāreju no reģionālā vairumtirdzniecības produkta uz atsaistītu piekļuvi abonentlīnijām, un šādai pārejai nepieciešamo laiku, kas nav ilglaicīgs risinājums visai valsts teritorijai un kam ir vajadzīga minimāla kritiskā masa, un, tā kā starp valsts, reģionālo vairumtirdzniecības pakalpojumu un atsaistītu piekļuvi abonentlīnijām pastāv atšķirības, atsaistīta piekļuve abonentlīnijām nepieder tam pašam tirgum kā valsts un reģionālais vairumtirdzniecības produkts. Tāpat Komisija var pamatoti secināt, ka valsts un reģionālais vairumtirdzniecības produkts nepieder pie viena un tā paša tirgus, jo, ievērojot izmaksas, kas saistītas ar pāreju no valsts vairumtirdzniecības produkta uz reģionālo vairumtirdzniecības produktu, būtu maz ticams un no ekonomiskā viedokļa neloģiski, ka operatori, kas jau ir ieguldījuši tīkla izveidē, uzņemsies izmaksas, kas saistītas ar šā tīkla neizmantošanu, un nolems izmantot valsts vairumtirdzniecības produktu, kas tiem nedod tādas pašas kontroles iespējas attiecībā uz mazumtirdzniecības produktu pakalpojumu kvalitāti kā reģionālais vairumtirdzniecības produkts.
(sal. ar 111.–113., 116., 127., 134., 139. un 143. punktu)
5. Konkrētajā vairumtirdzniecības tirgū dominējošā stāvoklī esoša vertikāli integrēta uzņēmuma īstenotas cenu prakses, kuras dēļ rodas tā konkurentu maržu saspiešana mazumtirdzniecības tirgū, ļaunprātīgais raksturs nav atkarīgs no šī uzņēmuma dominējošā stāvokļa esamības šajā pēdējā tirgū. Tādējādi, lai konstatētu, ka uzņēmums ir ļaunprātīgi izmantojis dominējošo stāvokli tarifu šķēru veidā, Komisijai nav jāpierāda, ka šis uzņēmums ir dominējošā stāvoklī gan vairumtirdzniecības, gan mazumtirdzniecības tirgū.
(sal. ar 146. punktu)
6. Iespējama konkurences esamība tirgū tiešām ir nozīmīgs apstāklis dominējošā stāvokļa esamības izvērtēšanai. Tomēr pat spraiga konkurence noteiktā tirgū neizslēdz iespēju, ka šajā tirgū ir dominējošs stāvoklis, jo šī stāvokļa galvenā pazīme ir attiecīgā uzņēmuma spēja darboties, savā tirgus stratēģijā neņemot vērā šo konkurenci un šādas attieksmes dēļ neciešot kaitīgas sekas.
(sal. ar 162. punktu)
7. Kaut gan iespēja regulāri paaugstināt cenu neapstrīdami ir faktors, kas var norādīt uz dominējoša stāvokļa esamību, tā nekādā ziņā nav obligāts faktors, jo tirgū dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma neatkarība cenu ziņā drīzāk attiecas uz iespēju tās noteikt, neņemot vērā konkurentu, klientu un piegādātāju reakciju, nevis iespēju tās palielināt.
(sal. ar 166. punktu)
8. Lai konstatētu tarifu šķēru prakses pastāvēšanu, nevar prasīt, lai vairumtirdzniecības cena, kura tiek noteikta rēķinos konkurentiem par produktu, kas tiek izmantots cita produkta radīšanā, būtu pārmērīga vai pakārtotā produkta mazumtirdzniecības cena būtu pārmērīgi augsta. Maržu saspiešana pati par sevi, ja tai trūkst objektīva pamatojuma, var veidot ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē. Taču maržu saspiešana izriet no starpības starp cenām par vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumiem, nevis no paša šo cenu apmēra. Šī saspiešana it īpaši var izrietēt ne tikai no neatbilstoši zemas cenas mazumtirdzniecības tirgū, bet arī no neatbilstoši augstas cenas vairumtirdzniecības tirgū.
Tātad Komisija pareizi var uzskatīt, ka piemērotais pārbaudes kritērijs tarifu šķēru konstatēšanai ir noskaidrot, vai konkurents, kam ir tāda pati izmaksu struktūra kā vertikāli integrētā uzņēmuma nākamā posma darbībai, varētu sniegt nākamā posma pakalpojumus, neciešot zaudējumus, ja minētajam vertikāli integrētajam uzņēmumam par piekļuvi iepriekšējam posmam būtu jāmaksā cena, kas tiek iekasēta no tās konkurentiem, atsaucoties uz attiecīgā uzņēmuma izmaksām, neveicot citu attiecīgajā tirgū esošo galveno operatoru maržu izpēti.
Lai novērtētu dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma cenu politikas likumību, principā ir jāatsaucas uz cenas kritērijiem, kas ir pamatoti ar paša dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma izmaksām un tā stratēģiju. It īpaši, runājot par tādu cenu praksi, kuras rezultātā notiek maržu saspiešana, šādu analīzes kritēriju izmantošana ļauj pārbaudīt, vai šis uzņēmums ir bijis pietiekami efektīvs, lai piedāvātu savus mazumtirdzniecības pakalpojumus galapatērētājiem tādā veidā, lai neradītu sev zaudējumus, ja tam būtu bijis iepriekš jāmaksā paša noteiktās vairumtirdzniecības cenas par starppakalpojumiem.
Šāda pieeja ir īpaši pamatota, jo, no vienas puses, tā ir arī saderīga ar vispārējo tiesiskās noteiktības principu, jo dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma izmaksu ņemšana vērā ļauj šim uzņēmumam, ņemot vērā tā īpašo atbildību saskaņā ar EKL 82. pantu, novērtēt savas rīcības tiesiskumu. Lai gan dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums zina savas, tas parasti nezina savu konkurentu izmaksas un cenas. No otras puses, ļaunprātīga izspiešana ietekmē arī dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma potenciālos konkurentus, kurus peļņas izredžu trūkums varētu atturēt no ieiešanas tirgū.
Tiesa, nav izslēgts, ka konkurentu izmaksām un cenai var būt nozīme, izvērtējot apstrīdēto cenu politiku. Tomēr dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma konkurentu tajā pašā tirgū noteiktās cenas un izmaksas ir jāpārbauda tikai tad, ja nav iespējams atsaukties uz dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma cenām un izmaksām.
(sal. ar 186., 187. un 190.–194. punktu)
9. Piemērojot tarifu šķēru pārbaudes kritērijus, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pārbaudījusi tarifu šķēru pastāvēšanu atsevišķi katram attiecīgā uzņēmuma produktam, kamēr citi operatori izmantoja optimālu produktu kombināciju, kas ļāva ietaupīt uz izmaksu rēķina, ja šie produkti nepieder pie tā paša produktu tirgus, kāds ir konkrētais tirgus. EKL 82. pantā ir it īpaši aizliegts konkrētā tirgū dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam īstenot tādu cenu praksi, kuras dēļ vienlīdz efektīvi faktiskie vai potenciālie konkurenti tiek izstumti no tirgus. Šāda stāvokļa pārbaudē ir jānovērtē konkurences iespējas tirgū, kurā ietilpst visi produkti, kas atkarībā no to raksturiezīmēm ir sevišķi piemēroti, lai apmierinātu pastāvīgas vajadzības, un nav viegli aizstājami ar citiem produktiem, jo konkrētā tirgus noteikšana ir, lai noteiktu, vai attiecīgajam uzņēmumam ir iespēja kavēt efektīvu konkurenci minētajā tirgū.
Turklāt nevar apgalvot, ka cits operators varētu kompensēt zaudējumus, kas radušies tarifu šķēru dēļ vairumtirdzniecības produkta līmenī, ar ienākumiem, kas gūti no tādu citu attiecīgā uzņēmuma produktu izmantošanas atsevišķās ienesīgākās ģeogrāfiskās zonās, uz kuriem neattiecas tarifu šķēres un kuri ietilpst citā tirgū. Neizkropļotas konkurences sistēmu var garantēt tikai tad, ja tiek nodrošināta dažādu tirgus dalībnieku iespēju vienlīdzība. Taču vienlīdzīgas iespējas nozīmē, ka telekomunikāciju nozarē dominējošam uzņēmumam un tā konkurentiem, kas ir vismaz tikpat efektīvi kā tas, ir jārada vienlīdzīgs stāvoklis mazumtirdzniecības tirgū. Tā tas nebūtu, ja cenu par vairumtirdzniecības produktu, ko citi operatori maksā attiecīgajam uzņēmumam, tie varētu ietvert savā mazumtirdzniecības produktu cenā, tikai tos piedāvājot ar zaudējumiem.
(sal. ar 200.–204. punktu)
10. Lai konstatētu EKL 82. panta pārkāpumu, pietiek pierādīt, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma ļaunprātīga rīcība tiecas ierobežot konkurenci jeb, citiem vārdiem runājot, ka rīcība var vai varētu radīt šādas sekas. Tādējādi attiecīgās cenu prakses pret konkurenci vērstai ietekmei uz tirgu ir jāpastāv, bet nav obligāti jābūt konkrētai, jo pietiek pierādīt, ka pastāv potenciālas konkurencei negatīvas sekas, kas var izspiest konkurentus, kuri ir vismaz tikpat efektīvi kā dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums. Šajā ziņā nevar apgalvot, ka, ievērojot laiku, kas pagājis no inkriminētās rīcības sākuma līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai, nebija piemēroti veikt iespējamo seku pārbaudi, jo Komisijai bija vajadzīgais laiks, lai pierādītu ar attiecīgo rīcību saistīto pret konkurenci vērsto seku pastāvēšanu.
(sal. ar 268. un 272. punktu)
11. Direktīvas 2002/21 par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem esamība nekādā veidā neietekmē kompetenci, kas Komisijai EKL 81. un 82. panta pārkāpumu konstatēšanai ir tieši saskaņā ar Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu un kopš 2004. gada 1. maija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu. Līgumā paredzētie konkurences noteikumi ar ex post kontroles veikšanu papildina Savienības likumdevēja pieņemto tiesisko regulējumu, kas paredzēts, lai ex ante regulētu telekomunikāciju tirgu.
(sal. ar 293. punktu)
12. Runājot par attiecībām, kas izveidojas Komisijas vadītajos procesos par EKL 81. un 82. panta piemērošanu, no EKL 10. panta izrietošā lojālas sadarbības pienākuma, kas Komisijai ir saistošs attiecībās ar dalībvalstīm, īstenošanas kārtība ir it īpaši precizēta Regulas Nr. 1/2003 11.–16. pantā, kas ietilpst tās IV nodaļā ar virsrakstu “Sadarbība”. Taču šajās tiesību normās nav paredzēts Komisijas pienākums konsultēties ar valsts regulatīvajām iestādēm.
(sal. ar 312. punktu)
13. Runājot par to, vai pārkāpums ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības un vai tādēļ par to var sodīt ar naudas sodu saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pirmo daļu un kopš 2004. gada 1. maija – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, šis nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgais uzņēmums nevar nezināt savas rīcības pret konkurenci vērstu raksturu neatkarīgi no tā, vai tas apzinājās vai neapzinājās, ka tas pārkāpj Līguma konkurences tiesību normas. Uzņēmums apzinās savas rīcības pret konkurenci vērstu raksturu, ja tam ir zināmi būtiskie fakti, kas pamato gan dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū pastāvēšanas konstatēšanu, gan Komisijas veikto šī stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas izvērtēšanu.
Šajā ziņā kā rūpīgam tirgus dalībniekam dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam bija jāiepazīstas ar konkurences lietās tirgus definīciju regulējošajiem principiem un vajadzības gadījumā jāuzklausa speciālistu konsultācijas, lai lietas apstākļos saprātīgā apmērā novērtētu, kādas sekas var izrietēt no konkrētā akta. Tas it īpaši attiecas uz speciālistiem, kas ir pieraduši, veicot savu darbību, rīkoties ar lielu rūpību. Tādējādi var sagaidīt, ka tie būs īpaši uzmanīgi, novērtējot ar šādu darbību saistītos riskus Vēl apdomīgam tirgus dalībniekam nevar būt šaubu par to, ka lielas tirgus daļas piederēšanai, pat ja tā ne obligāti un ne vienmēr ir vienīgā norāde uz dominējošā stāvokļa esamību, tomēr ir liela nozīme, kas tam obligāti ir jāņem vērā savā iespējamajā rīcībā tirgū. Šajā ziņā vēsturiskais operators un vienīgās ievērojamās infrastruktūras reģionālā un valsts vairumtirdzniecības produkta piegādei īpašnieks nevar nezināt, ka tas konkrētajos tirgos atrodas dominējošā stāvoklī. Tāpēc šāda operatora tirgus daļu lielums konkrētajos tirgos nozīmē, ka tā pārliecība, ka tas neatrodas dominējošajā stāvoklī šajos tirgos, var būt radusies tikai vai nu tāpēc, ka tas nebija pietiekami izvērtējis to tirgu struktūru, kuros tas darbojās, vai arī tāpēc, ka tas atteicās šīs struktūras ņemt vērā.
(sal. ar 319., 320. un 323.–325. punktu)
14. EKL 82. pants attiecas tikai uz pret konkurenci vērstām darbībām, kuras uzņēmumi veic pēc savas iniciatīvas. Ja veikt pret konkurenci vērstu rīcību uzņēmumam ir uzlikts valsts tiesību aktos vai ja to izraisa tiesiskais regulējums, ar kuru tiek izslēgta jebkāda iespēja rīkoties atbilstoši konkurencei, EKL 82. pants nav piemērojams. Šādā situācijā konkurences ierobežojumam pamatā nav uzņēmuma pastāvīga rīcība, kā to netieši nosaka šis noteikums.
Savukārt EKL 82. pants var tikt piemērots, ja tiek konstatēts, ka valsts tiesību aktos ir paredzēta konkurences iespēja, kas var tikt novērsta, ierobežota vai izkropļota ar uzņēmumu pastāvīgo rīcību. Tādējādi, lai gan ir šādu tiesību aktu esamība, ja dominējošā stāvoklī esošam vertikāli integrētam uzņēmumam ir rīcības brīvība grozīt kaut vai tikai savas mazumtirdzniecības cenas, tikai šī iemesla dēļ vien to var vainot attiecīgajā maržu saspiešanā.
Šajā ziņā attiecībā uz dominējošā stāvoklī esoša telekomunikāciju uzņēmuma cenu praksi, pieņemot, ka cenu samazināšanai ir nepieciešama telekomunikāciju tirgus valsts regulatīvās iestādes iejaukšanās un šis uzņēmums par to nevar brīvi lemt, šim uzņēmumam ir pienākums sakarā ar īpašo atbildību, kas tam ir kā uzņēmumam, kurš ir dominējošā stāvoklī konkrētajā tirgū, iesniegt šai iestādei lūgumus mainīt tā tarifus, ja tie apdraud efektīvu un neizkropļotu konkurenci kopējā tirgū.
(sal. ar 328.–330. un 335. punktu)
15. Dominējošā stāvoklī telekomunikāciju tirgū esoša uzņēmuma valsts tiesiskā regulējuma telekomunikāciju jomā ievērošana šo uzņēmumu neaizsargā pret Komisijas iejaukšanos saskaņā ar EKL 82. pantu.
Nepastāvot skaidri izteiktai atkāpei par to, konkurences tiesības ir piemērojamas reglamentētajām nozarēm. Tādējādi konkurences tiesību normu piemērojamība nav izslēgta, ja attiecīgās nozares tiesību normas pieļauj tādas konkurences iespēju, kas var tikt novērsta, ierobežota vai kropļota ar uzņēmumu pastāvīgo rīcību.
(sal. ar 339. un 340. punktu)
16. Komisijas lēmums neuzlikt naudas sodu zināmos lēmumos tāpēc, ka konstatētie pārkāpumi ir relatīvi jauna rakstura, nepiešķir imunitāti uzņēmumiem, kas vēlāk izdara tāda paša veida pārkāpumus. Izvērtējot katras atsevišķas lietas īpašos apstākļus, Komisija, īstenojot savu rīcības brīvību, lemj par vajadzību noteikt naudas sodu, lai sodītu par izdarīto pārkāpumu un lai saglabātu konkurences tiesību efektivitāti.
(sal. ar 357. punktu)
17. Saskaņā ar Pamatnostādņu [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu, 1.A punkta pirmo daļu Komisijai, izvērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāveic konkrētās ietekmes uz tirgu novērtējums tikai tad, ja izrādās, ka šī ietekme ir izmērāma.
(sal. ar 389. punktu)
18. Ģeogrāfiskā tirgus lielums saskaņā ar Pamatnostādnēm [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu, ir tikai viens no trim būtiskajiem kritērijiem pārkāpuma kopējā smaguma novērtēšanā. No šiem savstarpēji saistītajiem kritērijiem pārkāpuma raksturam ir visbūtiskākā nozīme. Savukārt ģeogrāfiskā tirgus lielums nav neatkarīgs kritērijs tādā ziņā, ka tikai tādi pārkāpumi, kas skar vairākas dalībvalstis, varētu tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi”. Ne EK līgums, ne Regula Nr. 17, ne Regula Nr. 1/2003, ne iepriekš minētās pamatnostādnes, ne judikatūra neļauj uzskatīt, ka tikai ģeogrāfiski ļoti plaši ierobežojumi var tikt šādi kvalificēti. Tādējādi Komisija var kvalificēt pārkāpumu par “sevišķi smagu”, kaut gan konkrētā ģeogrāfiskā tirgus lielums aptver tikai vienas dalībvalsts teritoriju.
(sal. ar 413. punktu)
19. Lai novērtētu pārkāpuma smagumu naudas soda apmēra noteikšanai, Komisijai ir jārūpējas par savas rīcības preventīvo raksturu, it īpaši tādu pārkāpumu veidu gadījumā, kuri ir īpaši kaitīgi Savienības mērķu sasniegšanai. Preventīvai iedarbībai ir jābūt vienlaikus specifiskai un vispārīgai. Sodot par individuālo pārkāpumu, naudas sods arī ietilpst vispārīgajā politikā, ka uzņēmumiem ir jāievēro konkurences tiesības. Tādējādi nevar apgalvot, ka pārkāpts soda individualitātes princips tāpēc vien, ka naudas sodam, ko Komisija uzlikusi uzņēmumam, ņemot vērā šī paša uzņēmuma situāciju, var būt vispārīga preventīva iedarbība attiecībā uz citiem uzņēmumiem, kuri vēlētos pārkāpt konkurences tiesības.
(sal. ar 433. punktu)
20. Konkurences lietās, tā kā naudas soda palielināšana ilguma dēļ tiek īstenota, piemērojot noteiktu procentuālo likmi naudas soda sākumsummai, kas ir noteikta atkarībā no visa pārkāpuma smaguma, līdz ar to jau atspoguļojot pārkāpuma dažādo intensitāti, palielinot šo summu pārkāpuma ilguma dēļ, nav jāņem vērā pārkāpuma intensitātes variācijas attiecīgajā laikposmā.
(sal. ar 450. punktu)
21. Kaut arī nav izslēgts, ka dažos gadījumos attiecīgās valsts tiesību normas vai valsts iestāžu rīcība var veidot atbildību mīkstinošus apstākļus, to, ka valsts iestādes piekrīt pārkāpumam vai to pieļauj, šajā ziņā nevar ņemt vērā, ja attiecīgo uzņēmumu rīcībā ir līdzekļi juridiski precīzas un pareizas informācijas iegūšanai.
(sal. ar 458. punktu)