VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2015. gada 15. jūlijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Siltuma stabilizatoru Eiropas tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēti divi EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumi – Kopīga meitasuzņēmuma izdarīts pārkāpums – Naudas sodi – Meitasuzņēmuma un mātesuzņēmumu solidārā atbildība – 10 gadu noilgums attiecībā uz vienu no mātesuzņēmumiem – Atkārtoti pieņemts lēmums – Naudas soda apmēra samazināšana attiecībā uz vienu no mātesuzņēmumiem – Pienākuma noteikšana meitasuzņēmumam un citam mātesuzņēmumam samaksāt samazinātu apmēru – Tiesības uz aizstāvību
Lieta T‑485/11
Akzo Nobel NV, Amsterdama (Nīderlande),
Akcros Chemicals Ltd, Vorikšīra [Warwickshire] (Apvienotā Karaliste),
ko pārstāv C. Swaak un R. Wesseling, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Ronkes Agerbeek un J. Bourke, vēlāk – F. Ronkes Agerbeek un P. Van Nuffel, pārstāvji, kuriem palīdz J. Holmes, barrister,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 30. jūnija lēmumu, ar kuru ir grozīts Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmums C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori), ciktāl tas ir adresēts Akzo Nobel un Akcros Chemicals, vai pakārtoti – samazināt uzlikto naudas sodu apmēru.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši I. Labucka (referente) un V. Kreišics [V. Kreuschitz],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 23. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
1 Šī lieta attiecas uz Komisijas 2011. gada 30. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru ir grozīts Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmums C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori) (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”), ciktāl tas ir adresēts Akzo Nobel NV un Akcros Chemicals Ltd.
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
35 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 12. septembrī, prasītājas cēla prasību par apstrīdēto lēmumu.
[..]
56 Šajā lietā prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
57 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
58 Prasības pamatojumam prasītājas norāda trīs pamatus.
59 Trešā prasības pamata kontekstā prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, jo Komisija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasītajām neesot nosūtījusi jaunu paziņojumu par iebildumiem, lai gan tai tas bija jādara.
[..]
66 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka tiesības tikt uzklausītam, kas ir būtiska tiesību uz aizstāvību sastāvdaļa, ir Eiropas Savienības tiesību vispārējs princips, kurš ir jāievēro visos pat administratīva rakstura procesos, it īpaši, ja to rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, tostarp naudas sodi, un ka šis princips tostarp prasa, lai ieinteresētais uzņēmums būtu varējis administratīvā procesa laikā pienācīgi darīt zināmu savu nostāju (šajā ziņā skat. spriedumus, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann-La Roche/Komisija, 85/76, Krājums, EU:C:1979:36, 9. punkts; 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, un 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, Krājums, EU:C:2004:6, 64.–66. punkts).
67 Šis princips ir atspoguļots Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā, jo tajā ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem jānosūta paziņojums par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procesa posmā, lai ļautu ieinteresētajām personām faktiski noskaidrot, kādu rīcību Komisija tām pārmet un kādi pierādījumi ir tās rīcībā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, Krājums, EU:C:2002:582, 315. un 316. punkts, un Aalborg Portland u.c./Komisija, minēts 66. punktā, EU:C:2004:6, 66. un 67. punkts).
68 Turklāt tiesību uz aizstāvību ievērošana īpaši prasa, lai uzņēmums, attiecībā uz kuru tiek veikta izmeklēšana, administratīvā procesa laikā būtu varējis pienācīgi darīt zināmu savu nostāju par attiecīgo faktu pastāvēšanu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par Līguma pārkāpuma pastāvēšanu (spriedumi Musique Diffusion française u.c./Komisija, minēts 66. punktā, EU:C:1983:158, 10. punkts; 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, Krājums, EU:C:2007:53, 44. punkts, un 2007. gada 10. maijs, SGL Carbon/Komisija, C‑328/05 P, Krājums, EU:C:2007:277, 71. punkts).
69 Izskatāmās lietas apstākļos un neatkarīgi no tā, vai Komisijai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasītājām bija jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem, ir jāsecina, ka iepriekš 20.–22. un 25. punktā minētajās Komisijas vēstulēs un elektroniskajās vēstulēs Komisija skaidri ir aicinājusi prasītājas izteikt savus viedokļus.
70 Tomēr, lai to darītu, prasītājām pēc Komisijas vēstulēm bija tikai četras darba dienas, proti, no trešdienas, 2011. gada 1. jūnija, līdz pirmdienai, 6. jūnijam, un pēc Komisijas elektroniskās vēstules – trīs darba dienas, proti, no trešdienas, 2011. gada 15. jūnija, līdz piektdienai, 17. jūnijam.
71 Tik īsi termiņi nevar atbilst tiesību uz aizstāvību ievērošanai.
72 Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl prasītājas ir pietiekami pierādījušas, nevis ka, nepastāvot šim procesuālajam pārkāpumam, t.i., ja tām būtu bijis pietiekams termiņš sava viedokļa izteikšanai, apstrīdētā lēmuma saturs būtu bijis atšķirīgs, bet gan ka tās būtu varējušas labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja minētā pārkāpuma nebūtu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Fluorsid un Minmet/Komisija, T‑404/08, Krājums, EU:T:2013:321, 110. punkts un tajā minētā judikatūra), precizējot, ka šajā ziņā ir jāņem vērā tā administratīvā procesa, kurā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, laiks, t.i., pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, proti, 2011. gada 30. jūnijs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 27. septembris, Archer Daniels Midland/Komisija, T‑329/01, Krājums, EU:T:2006:268, 377. punkts).
73 Pirmkārt, šajā ziņā ir jāuzsver, ka administratīvā procesa, kurā ir pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā, varēja tikt izskatīts jautājums par to, kādi pienākumi bija Komisijai saistībā ar solidaritātes attiecībām starp solidārām kopparādniecēm sabiedrībām, ciktāl tās veidoja vienu un to pašu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē.
74 2011. gada 3. marta spriedumā, proti, mazāk nekā četrus mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Vispārējā tiesa nosprieda, ka vienīgi Komisija, īstenojot pilnvaras uzlikt naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, nosaka dažādu sabiedrību attiecīgo daļu summās, kuras tām ir jāmaksā solidāri, ciktāl tās ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, un ka šo uzdevumu nevar uzticēt valstu tiesām (spriedums, 2011. gada 3. marts, Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija, no T‑122/07 līdz T‑124/07, Krājums, EU:T:2011:70, 157. punkts).
75 Šis jautājums administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā varēja tikt izskatīts vēl jo vairāk tādēļ, ka vēlāk spriedumu lietā Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija, minēts 74. punktā (EU:T:2011:70), Tiesa atcēla, nospriežot, ka naudas soda sadale starp solidāriem kopparādniekiem ietilpst vienīgi valsts tiesu kompetencē (spriedums Siemens, minēts 42. punktā, EU:C:2014:256, 62. punkts).
76 Tādējādi prasītājas administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā un tātad pirms sprieduma Siemens, minēts 42. punktā (EU:C:2014:256), pasludināšanas būtu varējušas norādīt, ka tām ir tiesības saņemt naudas soda apmēra samazinājumu, kāds ir piemērots Elementis, ar kuru kopā tām tika noteikts solidārs sods par Akcros partnerības izdarīto pārkāpumu, jo pārkāpuma izdarīšanas brīdī tās kopā veidoja vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē.
77 Tātad prasītājas administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā būtu varējušas labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja to rīcībā būtu bijis pietiekams termiņš sava viedokļa paušanai.
78 Otrkārt, ir skaidrs, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir vēlējusies ņemt vērā secinājumus, kas izdarīti spriedumā lietā ArcelorMittal, minēts 21. punktā (EU:C:2011:190).
79 Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka attiecībā uz prasītājām noilguma apturēšana nebija spēkā erga omnes, bet vienīgi inter partes, t.i., izskatāmās lietas apstākļos minētā apturēšana uz Elementis neattiecās.
80 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Tiesa lietā, kurā pasludināts spriedums ArcelorMittal, minēts 21. punktā (EU:C:2011:190), ir lēmusi par noilguma apturēšanas inter partes iedarbību saistībā ar dažādiem uzņēmumiem, kas piedalījušies vienā un tajā pašā pārkāpumā, LESD 101. panta izpratnē (spriedums ArcelorMittal, minēts 21. punktā, EU:C:2011:190, 148. punkts).
81 Otrkārt, izsakāmajā lietā, kā tas tika nospriests šodien pasludinātā sprieduma lietā T‑47/10 405. punktā, Elementis un prasītājas otrajā pārkāpumu laikposmā veidoja vienu un to pašu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē.
82 Tādējādi neatkarīgi no tā, vai Komisija Tiesas lietā, kurā pasludināts spriedums ArcelorMittal, minēts 21. punktā (EU:C:2011:190), un kura attiecās uz dažādiem uzņēmumiem, kas piedalījušies vienā uz tajā pašā pārkāpumā, norādīto risinājumu pamatoti varēja paplašināti attiecināt uz tādu situāciju kā izskatāmajā lietā aplūkotā, kurā runa ir par dažādām sabiedrībām, kuras veidoja vienu un to pašu uzņēmumu otrajā pārkāpumu laikposmā, ir jāuzskata, ka it īpaši šajā jautājumā prasītājas administratīvā procesa, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā būtu varējušas labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja to rīcībā būtu bijis pietiekams termiņš sava viedokļa paušanai.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Komisijas 2011. gada 30. jūnija lēmumu, ar kuru ir grozīts Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmums C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori), atcelt;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. jūlijā.
[Paraksti]