Language of document : ECLI:EU:T:2020:510

Pagaidu versija

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2020. gada 28. oktobrī (*)

Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “TARGET VENTURES” – Absolūts spēkā neesamības pamats – Ļaunticība – Regulas (EK) Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

Lietā T‑273/19

Target Ventures Group Ltd, Roudtauna [Road Town] (Lielbritānijas Virdžīnu salas), ko pārstāv T. Dolde un P. Homann, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv P. Sipos un V. Ruzek, pārstāvji,

atbildētājs,

otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –

Target Partners GmbH, Minhene (Vācija), ko pārstāv A. Klett un C. Mikyska, advokāti,

par prasību, kas celta par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2019. gada 4. februāra lēmumu (lieta R 1684/2017‑2) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Target Ventures Group un Target Partners,

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta),

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. M. Collins, tiesneši V. Kreuschitz un G. Steinfatt (referente),

sekretāre: R. Ūkelīte [R. Ūkelytė], administratore,

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 24. aprīlī,

ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 19. jūlijā,

ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas iesniegta Vispārējās tiesas kancelejā 2019. gada 17. jūlijā,

ņemot vērā 2019. gada 3. decembra procesa organizatorisko pasākumu un prasītājas atbildi, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2019. gada 10. decembrī,

pēc tiesas sēdes 2020. gada 26. jūnijā

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Persona, kas iestājusies lietā, Target Partners GmbH, Minhene (Vācija), ir riska kapitāla fonds. Kopš 2002. gada tai pieder tostarp domēna nosaukums “targetventures.com” un kopš 2009. gada – domēna nosaukums “targetventures.de”. Tomēr ar šiem domēna nosaukumiem reģistrēto interneta vietņu saturs ir vienmēr attiecies tikai uz “TARGET PARTNERS”, kas ir apzīmējums, ar kuru persona, kas iestājusies lietā, piedāvā savus pakalpojumus. Proti, šajās vietnēs notiek tikai novirzīšana uz personas, kas iestājusies lietā, oficiālo vietni “www.targetpartners.de”, pat demonstrējot tās saturu.

2        Prasītāja, Target Ventures Group Ltd, kas ir reģistrēta Roudtaunā [Roadtown] (Lielbritānijas Virdžīnu salas), apgalvo arī, ka tā ir riska kapitāla fonds. Tā apgalvo, ka tā ar apzīmējumu “TARGET VENTURES” veic darbību Krievijas riska kapitāla tirgū kopš 2012. gada un Eiropas Savienības tirgū vismaz kopš 2013. gada 8. marta. Laikā no 2013. gada 23. decembra līdz 2014. gada 18. decembrim tā ar šo pašu apzīmējumu esot sniegusi finanšu un monetāros pakalpojumus pieciem Savienībā reģistrētiem uzņēmumiem. Veicot finanšu ieguldījumu, tā savu ieguldītāju vārdā esot ieguvusi kapitāldaļas šajos uzņēmumos. Vairākas specializētās interneta vietnes, kā arī minēto uzņēmumu interneta vietnes esot liecinājušas par šiem ieguldījumiem.

3        Divi prasītājas vai trešās personas, kas darbojās ar nosaukumu “TARGET VENTURES”, darbinieki, kā arī personas, kas iestājusies lietā, pārstāvis piedalījās konferencē, kas ir labi zināma ieguldījumu nozarē un kas notika 2014. gada 13. un 14. novembrī Londonā (Apvienotā Karaliste). 2014. gada 13. novembrī jauna uzņēmuma, kas meklē ieguldītājus, pārstāvis šīm trim personām kopīgi nosūtīja divas elektroniskā pasta vēstules, adresējot tās tiem, norādot viņu vārdus. Viņu elektroniskās pasta adreses, kuras beidzas attiecīgi ar @targetpartners.de un @targetventures.ru, bija acīmredzamas.

4        2015. gada 27. janvārī persona, kas iestājusies lietā, iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)). Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “TARGET VENTURES” (turpmāk tekstā – “apstrīdētā preču zīme”).

5        Pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 35. un 36. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam Nicas 1957. gada 15. jūnija Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

–        35. klase: “reklāma, uzņēmējdarbības vadība, uzņēmumu pārvaldīšana, konsultācijas uzņēmumiem, biroja darbi”;

–        36. klase: “finanšu darījumi, monetārie darījumi; izņemot maksājumu sistēmas un elektroniskās komunikācijas sistēmas saistībā ar maksājumiem vai maksājumu pilnvarojumu.”

6        Preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2015. gada 18. februāra Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 33/2015. Apstrīdētā preču zīme tika reģistrēta 2015. gada 28. maijā ar numuru 13685565.

7        2015. gada 7. jūlija elektroniskā pasta vēstulē, ko nosūtīja klients, kurš to sajauca ar prasītāju, kas 2016. gada 16. jūlijā Berlīnē (Vācija) organizēja reklāmas notikumu, persona, kas iestājusies lietā, nosūtīja pēdējai minētajai vēstuli par izbeigšanu un atturēšanos, kam sekoja lūgums izdot pagaidu rīkojumu, kas iesniegts Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija), no kura tā atteicās pēc kompetentā iztiesāšanas sastāva priekšsēdētāja paustajām iebildēm.

8        2015. gada 13. jūlijā prasītāja iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktam (tagad Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts) attiecībā uz visiem iepriekš 5. punktā minētajiem pakalpojumiem.

9        2017. gada 25. maijā Anulēšanas nodaļa pilnībā noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu.

10      2017. gada 28. jūlijā prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu (tagad Regulas 2017/1001 66.–71. pants), iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.

11      Ar 2019. gada 4. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas otrā padome noraidīja prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību, secinot, ka tā nebija pierādījusi personas, kas iestājusies lietā, ļaunticību apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī.

12      Lai izdarītu šo secinājumu, Apelācijas padome, pirmkārt, uzskatīja, ka, tā kā pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, kas balstīts uz Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto absolūto spēkā neesamības pamatu, var iesniegt jebkura fiziska vai juridiska persona, prasītājai nav jāpierāda juridiskā interese sākt procesu, līdz ar to ir maz nozīmes tam, ka tās iesniegtie dokumenti nav ļāvuši konstatēt, ka tā faktiski ir rīkojusies, izmantojot apzīmējumu “TARGET VENTURES”.

13      Otrkārt, Apelācijas padome apstiprināja Anulēšanas nodaļas secinājumus, saskaņā ar kuriem prasītāja neesot pierādījusi, ka persona, kas iestājusies lietā, zināja par pakalpojumiem, ko tā vai trešā persona, kas rīkojas, izmantojot apzīmējumu “TARGET VENTURES”, piedāvājusi Savienībā. Prasītāja arī neesot pierādījusi, ka persona, kas iestājusies lietā, zināja par tās darbībām. Apzīmējuma “TARGET VENTURES” izmantošana Eiropā, ko veica prasītāja vai trešā persona, neesot bijusi tik plaša, ka varēja saprātīgi pieņemt, ka brīdī, kad apstrīdētā preču zīme tika pieteikta reģistrācijai, šis apzīmējums sabiedrībai un attiecīgajiem konkurentiem bija labi zināms vai atpazīstams. Tā kā apzīmējums “TARGET VENTURES” tika izmantots Eiropā pirms 2015. gada 27. janvāra, prasītājai esot bijis jāpierāda tās darbības augstā intensitāte vai vismaz ievērojams plašsaziņas līdzekļu pārklājums. Apelāciju padome uzskatīja, ka šādu pierādījumu nav, līdz ar to nevarot prezumēt, ka persona, kas iestājusies lietā, zināja vai vismaz tai bija jāzina par prasītājas vai trešās sabiedrības veikto komercdarbību, izmantojot “TARGET VENTURES” apzīmējumu. Līdz ar to Apelācijas padome uzskatīja, ka viens no Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā izvirzītajiem nosacījumiem nav izpildīts, līdz ar to pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir jānoraida.

14      Treškārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka, pat pieņemot, ka prasītāja būtu iesniegusi pierādījumus tam, ka persona, kas iestājusies lietā, zināja vai tai bija jāzina, ka prasītāja vai trešā persona ir izmantojusi apzīmējumu “TARGET VENTURES” pirms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, tā nav pierādījusi, ka personai, kas iestājusies lietā, nekad nav bijis nodoma izmantot šo preču zīmi, bet tai ir bijis vienīgi nodoms liegt prasītājai ienākt Eiropas tirgū. Gluži pretēji, personas, kas iestājusies lietā, iesniegtie pierādījumi pierādot, ka tai bija leģitīmas komerciālas intereses reģistrēt apstrīdēto preču zīmi.

15      Jautājumam, vai personas, kas iestājusies lietā, veiktā iepriekš 1. punktā minēto domēna nosaukumu izmantošana radīja agrākas tiesības uz apzīmējumu “TARGET VENTURES”, neesot nozīmes, jo pietiekot ar to, ka apstrīdētās preču zīmes reģistrācijai ir bijis leģitīms komerciāls pamatojums. Šajā ziņā Apelācijas padome norādīja, ka no personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka tā ir veikusi “[konkrētā] apzīmējuma noteiktu izmantošanu pirms apstrīdētās preču zīmes [reģistrācijas] pieteikuma iesniegšanas”.

16      Tādējādi Apelāciju padome uzskatīja, ka nevar tikt izslēgts, ka persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu vai nu tādēļ, ka tā vēlējās paplašināt apzīmējuma “TARGET VENTURES” izmantošanu, vai arī tādēļ, ka tā mēģināja “aizsargāt savus klientus no iespējamas sajaukšanas”, kā gadījumā ar 2015. gada 7. jūlija elektroniskā pasta vēstuli (skat. šī sprieduma 7. punktu). Lai gan šī elektroniskā pasta vēstule tika nosūtīta pēc apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, tā pierādot, ka vismaz viens klients ir izveidojis saikni starp apzīmējumu “TARGET VENTURES” un personu, kas iestājusies lietā. Šajā gadījumā komerciālā loģika pēc apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas esot bijusi personas, kas iestājusies lietā, leģitīma vēlme aizsargāt savu atšķirtspējīgo nosaukumu “TARGET”, kam pievienots tās riska kapitāla pakalpojumu “VENTURES” apraksts, papildus tās preču zīmei “TARGET PARTNERS”, lai izvairītos no jebkādas sajaukšanas tās klientu uztverē.

 Lietas dalībnieku prasījumi

17      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar procesu Anulēšanas nodaļā un EUIPO Apelācijas otrajā padomē.

18      EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību un atstāt spēkā apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

20      Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, ar kuriem tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 75. panta (tagad Regulas 2017/1001 94. pants) pārkāpums.

21      Pirmā pamata pamatojumam prasītāja, pirmkārt, būtībā norāda, ka Apelāciju padome ir pieļāvusi kļūdas vērtējumā par to, ka persona, kas iestājusies lietā, iepriekš zināja par to, ka prasītāja ir izmantojusi apzīmējumu “TARGET VENTURES” saistībā ar tās riska kapitāla pakalpojumiem. Prasītāja uzskata, ka personai, kas iestājusies lietā, vismaz esot bijis jāzina, ka prasītāja ir izmantojusi apzīmējumu “TARGET VENTURES” Savienības teritorijā un citur, pirmkārt, sakarā ar divu elektroniskā pasta vēstuļu saņemšanu ieguldījumu jomā specializētajā konferencē (skat. iepriekš 3. punktu) un, otrkārt, tā kā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā prasītāja jau bija intensīvi izmantojusi šo apzīmējumu attiecībā uz riska kapitāla pakalpojumiem ārpus Savienības un jau vairāk nekā gadu bija sākusi to izmantot arī Savienības teritorijā. Prasītāja, kas rīkojas, izmantojot apzīmējumu “TARGET VENTURES”, līdz ar to jau esot bijusi pazīstama kā riska kapitāla nozares būtisks dalībnieks.

22      Otrkārt, persona, kas iestājusies lietā, nekad neesot izmantojusi šo apzīmējumu, lai apzīmētu savu pakalpojumu komerciālo izcelsmi, un tai arī neesot bijis nodoms to darīt. Tās nodoms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī drīzāk esot bijis izmantot to citiem mērķiem, it īpaši, lai nostiprinātu vai aizsargātu preču zīmi “TARGET PARTNERS”, vai traucēt trešajām personām kopumā un/vai prasītājai izmantot apzīmējumu “TARGET VENTURES”, pamatojoties uz to, ka šie apzīmējumi varētu izraisīt sajaukšanu. Tas, ka personai, kas iestājusies lietā, ir domēna nosaukums “targetventures.com”, kas datēts ar 2002. gadu, nevar pamatot apgalvojumu par leģitīmām interesēm iesniegt apstrīdēto preču zīmi trīspadsmit gadus vēlāk, it īpaši ņemot vērā, ka šis domēna nosaukums nekad neesot ticis izmantots, bet tas, augstākais, esot pāradresēts uz interneta vietni “www.targetpartners.de”. Šādu pārvirzīšanu ir grūti kvalificēt kā “noteiktu izmantošanu”. Apelācijas padome arī neesot pareizi novērtējusi notikumu hronoloģiju. Līdz ar to Apelācijas padome, visaptveroši izvērtējot lietas apstākļus, esot kļūdaini secinājusi, ka persona, kas iestājusies lietā, apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas laikā nav rīkojusies ļaunticīgi.

23      EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, būtībā uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka persona, kas iestājusies lietā, apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī zināja vai tai bija jāzina, ka prasītāja attiecībā uz konkrētajiem pakalpojumiem ir izmantojusi apzīmējumu “TARGET VENTURES” Savienības tirgū. Katrā ziņā tas, ka persona, kas iestājusies lietā, ir izmantojusi šo apzīmējumu gan pirms, gan pēc tā reģistrācijas kā Eiropas Savienības preču zīmi, liecinot par to, ka šī reģistrācija bija pamatota ar leģitīmām komerciālām interesēm.

24      Vispirms ir jāprecizē, ka, lai gan Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā ir piemērojusi Regulas 2017/1001 normas ratione temporis un ņemot vērā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, kas ir noteicošs, lai identificētu piemērojamās materiālās tiesības attiecībā uz pieteikumiem par spēkā neesamības atzīšanu (spriedumi, 2018. gada 29. novembris, Alcohol Countermeasure Systems (International)/EUIPO, C‑340/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:965, 2. punkts, un 2020. gada 23. aprīlis, GuglerFrance/Gugler un EUIPO, C‑736/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:308, 3. punkts un tajā minētā judikatūra), uz izskatāmo strīdu attiecas Regulas Nr. 207/2009 materiāltiesiskās normas un šajos apstākļos šīs atsauces uz Regulu 2017/1001, ciktāl tās attiecas uz materiāltiesiskajiem noteikumiem, ir jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 identiska tvēruma tiesību normām, tam neietekmējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktam Eiropas Savienības preču zīmi atzīst par spēkā neesošu, ja EUIPO iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu, ja pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunticīgi.

25      Lai gan atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā jēdziens “ļaunticība” nozīmē, ka ir jābūt negodīgai attieksmei vai nodomam, šis jēdziens turklāt ir jāsaprot saistībā ar preču zīmju tiesību kontekstu, kas ir komercdarbības konteksts. Šajā sakarā Regulas (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), Nr. 207/2009 un Nr. 2017/1001, kas ir pieņemtas secīgi, ir vērstas uz vienu un to pašu mērķi, proti, iekšējā tirgus izveidi un darbību. Regulējums attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi it īpaši ir vērsts uz to, lai veicinātu neizkropļotas konkurences sistēmu Savienībā, kurā katram uzņēmumam, lai piesaistītu klientus ar savu preču vai pakalpojumu kvalitāti, ir jāspēj kā preču zīmes reģistrēt tādus apzīmējumus, kas ļauj patērētājam bez sajaukšanas iespējas atšķirt šī uzņēmuma preces vai pakalpojumus no precēm vai pakalpojumiem, kuriem ir cita izcelsme (skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 45. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 29. janvāris, Sky u.c., C‑371/18, EU:C:2020:45, 74. punkts).

26      Līdz ar to Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais absolūtais spēkā neesamības pamats ir piemērojams tad, ja no atbilstīgām un saskanīgām norādēm izriet, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks ir iesniedzis šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikumu nevis ar mērķi godīgi piedalīties konkurences norisē, bet ar nodomu godīgai praksei neatbilstošā veidā radīt kaitējumu trešo personu interesēm vai ar nodomu, kas pat nav vērsts uz konkrētu trešo personu, iegūt ekskluzīvas tiesības citiem mērķiem, nevis tiem, kas izriet no preču zīmes funkcijām, tostarp no iepriekšējā punktā atgādinātās izcelsmes norādes pamatfunkcijas (spriedums, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 46. punkts, un spriedums, 2020. gada 29. janvāris, Sky u.c., C‑371/18, EU:C:2020:45, 75. punkts).

27      Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 19. punktā norādot, ka ļaunticība ir saistīta ar rīcību, kas atšķiras no atzītajiem ētikas principiem vai godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās un ietver negodīgu nodomu vai jebkādu citu kaitniecisku nodomu, Apelācijas padome ļaunticības jēdzienu ir interpretējusi pārāk šauri. Proti, no iepriekš 25. un 26. punktā minētās judikatūras izriet, ka ar nodomu iegūt ekskluzīvas tiesības, pat nenorādot konkrēti kādu trešo personu, citiem mērķiem, nevis tiem, kas ir saistīti ar preču zīmes funkcijām, tostarp izcelsmes norādes pamatfunkciju, var būt pietiekami, lai secinātu par preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunticību.

28      Tādējādi, lai gan, lai kvalificētu ļaunticību, nav nepieciešams, lai apstrīdētās preču zīmes īpašnieks preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī būtu paredzējis konkrēti trešo personu, tomēr nav arī nepieciešams, lai tas būtu zinājis par to, ka attiecīgo apzīmējumu izmanto trešā persona. Ja apstrīdētās preču zīmes īpašniekam būtu šādas zināšanas, viņa pieteikums noteikti attiektos uz šo trešo personu.

29      Līdz ar to, apstrīdētā lēmuma 31. un 32. punktā būtībā secinot, ka pierādījumu par attiecīgā apzīmējuma agrāko izmantošanu faktiskās vai prezumētās zināšanas neesamība ir pietiekama, lai noraidītu attiecīgo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, Apelācijas padome ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

30      Otrkārt, kā Tiesa ir konstatējusi savas analīzes beigās 2019. gada 12. septembra sprieduma Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO (C‑104/18 P, EU:C:2019:724) 48.–55. punktā, no Tiesas sniegtās interpretācijas 2009. gada 11. jūnija spriedumā Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (C‑529/07, EU:C:2009:361) un it īpaši tā 53. punktā izriet tikai tas, ka tad, ja ir pierādīts, ka trešā persona ir izmantojusi identisku vai līdzīgu apzīmējumu attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm vai pakalpojumiem, kas ir varējis radīt sajaukšanu, izskatāmās lietas nozīmīgo apstākļu visaptverošas izvērtēšanas kontekstā ir jāpārbauda, vai apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs par to ir zinājis. Tomēr trešās personas veikta attiecīgā apzīmējuma agrāka izmantošana nav nosacījums, kas prasīts Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 51., 52., 69. un 70. punkts). Līdz ar to tas, ka attiecīgā apzīmējuma īpašnieks zināja par trešās personas veiktu šī attiecīgā apzīmējuma agrāku izmantošanu, vai jautājums par to, vai šim īpašniekam bija jāzina par šādu trešās personas veiktu apstrīdētās preču zīmes agrāku izmantošanu, ir tikai viens no vērā ņemamajiem faktoriem.

31      Tāpat Vispārējai tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka judikatūrā izklāstītie dažādie faktori ir vienīgi piemēri, kas ilustratīvi izraudzīti no visiem elementiem, kurus var ņemt vērā, lai izlemtu, vai reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, ir rīkojies iespējami ļaunticīgi (spriedums, 2019. gada 14. februāris, Mouldpro/EUIPO – Wenz Kunststoff (“MOULDPRO”), T‑796/17, nav publicēts, EU:T:2019:88, 83. punkts), kāda no minētajiem faktoriem neesamība, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, obligāti neliedz konstatēt pieteikuma iesniedzēja ļaunticību (skat. spriedumu, 2019. gada 23. maijs, Holzer y Cia/EUIPO – Annco (“ANN TAYLOR” un “AT ANN TAYLOR”), T‑3/18 un T‑4/18, EU:T:2019:357, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 20. punktā Apelācijas padome ir kļūdaini norādījusi, ka, lai novērtētu ļaunprātības pastāvēšanu, 2009. gada 11. jūnija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (C‑529/07, EU:C:2009:361) 53. punktā uzskaitītie kritēriji “[bija] jāņem vērā”, tādējādi pietiekami neņemot vērā visus lietas apstākļus.

33      Treškārt, preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja nodoms ir subjektīvs elements, kas tomēr ir objektīvi jānosaka kompetentajām administratīvajām un tiesu iestādēm. Līdz ar to ikviens apgalvojums par ļaunticību jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus atbilstošos lietas faktiskos apstākļus. Tikai šādi apgalvojums par ļaunticības esamību var tikt izvērtēts objektīvi (skat. spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO, C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      2019. gada 12. septembra sprieduma Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO (C‑104/18 P, EU:C:2019:724) 48.–55. punktā Tiesa arī precizēja, ka faktori, kurus tā bija izklāstījusi 2009. gada 11. jūnija spriedumā Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (C‑529/07, EU:C:2009:361), lai noteiktu ļaunticības esamību, bija cieši saistīti ar lietas apstākļiem un ka varēja pastāvēt citi gadījumi, kuros reģistrācijas pieteikums varēja tikt uzskatīts par iesniegtu ļaunticīgi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 23. maijs, ANN TAYLOR un AT ANN TAYLOR, T‑3/18 un T‑4/18, EU:T:2019:357, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Konkrētāk, attiecībā uz jautājumu, vai persona, kas iestājusies lietā, ir lūgusi reģistrēt apstrīdēto preču zīmi bez nodoma to izmantot mērķiem, kas izriet no preču zīmes funkcijām, tostarp izcelsmes norādes pamatfunkcijas (skat. iepriekš 25. un 26. punktu, no 2020. gada 29. janvāra sprieduma Sky u.c. (C‑371/18, EU:C:2020:45) 76. un 77. punkta izriet, ka, lai gan preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam nav nedz jānorāda, nedz arī precīzi jāzina brīdī, kad tiek iesniegts reģistrācijas pieteikums vai kad tas tiek izskatīts, kā tiks izmantota reģistrācijai pieteiktā preču zīme, un lai gan tam ir piecu gadu termiņš šīs preču zīmes faktiskai izmantošanai atbilstoši tās pamatfunkcijai, preču zīmes reģistrēšana bez tā, ka pieteikuma iesniedzējam būtu nodoms to izmantot saistībā ar precēm un pakalpojumiem, kurus aptver šī reģistrācija, var būt veikta ļaunticīgi, jo preču zīmes reģistrācijas pieteikumam nav pamatojumu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 noteiktajiem mērķiem. Šādu ļaunticību tomēr var konstatēt vienīgi tad, ja pastāv atbilstīgas un saskanīgas norādes, lai pierādītu, ka aplūkotās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam bija nodoms vai nu kaitēt trešo personu interesēm tādā veidā, ka tas neatbilst godīgai praksei, vai arī, pat nevēršoties pret kādu konkrētu trešo personu, iegūt ekskluzīvas tiesības citiem mērķiem nekā tie, kas izriet no preču zīmes pamatfunkcijām.

36      Izskatāmajā lietā no objektīvām atbilstošām un saskanīgām norādēm izriet, ka personas, kas iestājusies lietā, nodoms apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā nebija izmantot to atbilstoši preču zīmes funkcijām.

37      Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 37. punktā ir norādīts, ka nevar tikt izslēgts, ka persona, kas iestājusies lietā, vēlējās aizsargāt savus klientus no iespējamas sajaukšanas starp apzīmējumiem “TARGET PARTNERS” un “TARGET VENTURES” un ka komerciāla loģika apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanai bija personas, kas iestājusies lietā, leģitīma vēlme aizsargāt savu atšķirtspējīgo nosaukumu (“TARGET”) kopā ar tās riska kapitāla pakalpojumu aprakstu (“VENTURES”) papildus savai preču zīmei “TARGET PARTNERS”, un tādējādi saviem klientiem novērst jebkādu sajaukšanas iespēju.

38      Tomēr šīs lietas īpašajos apstākļos tas, ka persona, kas iestājusies lietā, reģistrē preču zīmi, lai novērstu sajaukšanas iespēju ar citu preču zīmi, kuras īpašniece tā jau ir, un/vai lai šajā sakarā aizsargātu šīm preču zīmēm kopīgo elementu, kā to būtībā apgalvo prasītāja, nav saistīts ar preču zīmes funkcijām, it īpaši izcelsmes norādes pamata funkciju, un drīzāk veicināja personas, kas iestājusies lietā, pirmās preču zīmes nostiprināšanu un aizsardzību, kas gan pirms, gan pēc apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, ir bijusi vienīgais apzīmējums, kuru izmantojot, pēdējā minētā piedāvāja savus pakalpojumus.

39      Otrkārt, no personas, kas iestājusies lietā, atbildēm uz tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem skaidri izriet, ka nodoms, kas bija apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas pamatā, bija citas preču zīmes, proti, “TARGET PARTNERS”, nostiprināšana, jo interneta vietnēs “www.targetventures.de” un “www.targetventures.com” ir tikai ievietota saite uz personas, kas iestājusies lietā, galveno interneta vietni.

40      Persona, kas iestājusies lietā, precizēja, ka apstrīdētā preču zīme – tāpat kā pirms tās reģistrācijas – ir tikusi izmantota attiecībā uz interneta vietnēm, lai ieinteresētos patērētājus nosūtītu uz tās galveno interneta vietni “www.targetpartners.de”, kurā tā piedāvā savus pakalpojumus. Tā arī precizēja, ka tas ir galvenais tās izmantošanas iemesls. Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka, domēnu nosaukumos “targetventures.com” un “targetventures.de” izmantojot atšķirtspējīgu elementu, proti, elementu “target”, ar riska kapitāla pakalpojumu aprakstošu elementu, proti, elementu “ventures”, un atsaucoties uz personas, kas iestājusies lietā, galveno vietni, kurā tā piedāvā savus pakalpojumus ar preču zīmi “TARGET PARTNERS”, tā vēlējās parādīt ieinteresētajai sabiedrībai, ka arī šos pakalpojumus piedāvā Target Partners. Tātad apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas iemesls esot bijis aizsargāt šo divu interneta vietņu nosaukumā izmantoto apzīmējumu “TARGET”. Persona, kas iestājusies lietā, arī paziņoja, ka ir vēlējusies paplašināt savu preču zīmju portfeli.

41      Ņemot vērā, pirmkārt, ka nav strīda par to, ka apzīmējuma “TARGET VENTURES” izmantošana bija tāda pati gan pirms, gan pēc tās reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, proti, ka runa bija par nosūtīšanu uz personas, kas iestājusies lietā, galveno interneta vietni “www.targetpartners.de”, un, no otras puses, ka no tā, ko pēdējā minētā paskaidroja tiesas sēdē, var secināt, ka šīs izmantošanas aizsardzība ir galvenais iemesls apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanai, nenorādot nekādu citu plānotu konkrētu izmantošanas veidu, ir jāuzskata, ka personas, kas iestājusies lietā, nodoms ir bijis turpināt izmantot šos preču zīmi tādā pašā veidā kā pirms šī pieteikuma iesniegšanas. Līdz ar to persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi minēto pieteikumu nevis ar mērķi lojāli piedalīties konkurences darbībā, bet gan ar nodomu iegūt ekskluzīvas tiesības, iespējams, neparedzot konkrētu trešo personu, citiem mērķiem, nevis tiem, kas ir saistīti ar preču zīmes funkcijām, tostarp izcelsmes norādes pamatfunkciju.

42      Treškārt, apstrīdētā lēmuma 37. punktā ietvertais vispārīgais apgalvojums, saskaņā ar kuru nav izslēgts, ka persona, kas iestājusies lietā, iesniedza reģistrācijai apstrīdēto preču zīmi, jo tā vēlējās paplašināt apzīmējuma “TARGET VENTURES” izmantošanu, ir pretrunā ne tikai tam, ka šis apzīmējums nav ticis izmantots nekādā citādā veidā, kā tikai tajā, kāds tika izmantots pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, bet arī pretrunā personas, kas iestājusies lietā, paziņojumiem tiesas sēdē saistībā ar šī apzīmējuma galveno izmantošanas iemeslu gan pirms, gan pēc šī pieteikuma iesniegšanas, un tās nodomam šajā brīdī, kā arī tam, ka persona, kas iestājusies lietā, ir rīkojusies tādējādi, ka klienti to identificē ekskluzīvi ar preču zīmi “TARGET PARTNERS”.

43      No personas, kas iestājusies lietā, atbildes uz 2015. gada 7. jūlija elektroniskā pasta vēstuli (skat. šī sprieduma 7. punktu) izriet, ka tā vēlējās skaidri norādīt attiecīgajam klientam, ka tā neorganizēja reklāmas notikumu, tomēr neminot, ka tā izmantoja arī nosaukumu “TARGET VENTURES”. Tāpat nav strīda par to, ka persona, kas iestājusies lietā, nekad nav piedāvājusi savus pakalpojumus, šajā nolūkā izmantojot apzīmējumu “TARGET VENTURES”. Gluži pretēji, ar preču zīmi “TARGET PARTNERS” vienmēr ir identificēta personas, kas iestājusies lietā, piedāvāto pakalpojumu izcelsme. Tādējādi persona, kas iestājusies lietā, pat pēc reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas šo nosaukumu ir izmantojusi, izslēdzot jebkādu citu nosaukumu tās pašas identificēšanai attiecībā uz saviem klientiem.

44      Šajos apstākļos un tā kā šajā ziņā nav nekādu norāžu, Apelācijas padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka nodoms paplašināt apzīmējuma “TARGET VENTURES” izmantošanu varēja pamatot pieteikuma par tā reģistrāciju iesniegšanu.

45      Līdz ar to pamatojumā, kas ir apstrīdētā lēmuma 38. punktā ietvertā secinājuma pamatā, ir pieļautas tiesību kļūdas un kļūdas faktos.

46      Ceturtkārt, kā ir nospriests iepriekš 27.–29. punktā, lai gan apstrīdētās preču zīmes īpašnieka nodoms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī ir iegūt ekskluzīvas tiesības citiem mērķiem, nevis tiem, kas ir saistīti ar preču zīmes funkcijām, pat ja tas neattiecas uz konkrētu trešo personu, tad pārbaude par to, vai šis īpašnieks iepriekš zināja par to, ka trešā persona ir izmantojusi attiecīgo apzīmējumu, nav sine qua non nosacījums, lai varētu secināt par minētā īpašnieka ļaunticību. Šādos apstākļos nav jāpārbauda arī notikumu hronoloģija, kas ietilpst tieši jautājuma analīzē par to, vai preču zīmes īpašnieks zināja vai tam vajadzēja zināt par to, ka šo preču zīmi izmanto trešā persona. Tomēr, tā kā Apelācijas padome šajā lietā uzskatīja par nepieciešamiem pierādījumus par personas, kas iestājusies lietā, informētību – apstiprinātu vai prezumētu – par apzīmējuma “TARGET VENTURES” izmantošanu, tai esot bijis jāņem vērā visi elementi, kas raksturo konkrēto lietu, tostarp, pirmkārt, tas, ka prasītāja izmanto šo apzīmējumu ārpus Savienības, un, otrkārt, notikumu hronoloģija.

47      Pirmkārt, no 2019. gada 12. septembra sprieduma Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO (C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 51., 52. un 55. punkts) izriet, ka pārbaude par to, vai apstrīdētās preču zīmes īpašnieks iepriekš zināja par to, ka trešā persona izmanto šo apzīmējumu, nav jāattiecina tikai uz Savienības tirgu. Konkrētāk, Tiesa šī sprieduma 52. punktā ir precizējusi, ka var būt gadījumi, kuri nav saistīti ar pieņēmumu, kā rezultātā ir pieņemts 2009. gada 11. jūnija spriedums Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (C‑529/07, EU:C:2009:361), un kuros preču zīmes reģistrācijas pieteikums var tikt uzskatīts par iesniegtu ļaunticīgi, neraugoties uz to, ka šī pieteikuma iesniegšanas brīdī trešā persona iekšējā tirgū nav izmantojusi identisku vai līdzīgu apzīmējumu attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm. Apstiprinot Anulēšanas nodaļas analīzi un veicot pārbaudi vienīgi saistībā ar to, vai persona, kas iestājusies lietā, zināja, ka prasītāja vai trešā persona ir izmantojusi apzīmējumu “TARGET VENTURES”, veicot komercdarbību Savienībā, Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 23., 26., 30. un 31. punktā šo faktoru ir piemērojusi nepilnīgi.

48      Otrkārt, ir jākonstatē, ka savā analīzē Apelācijas padome nekādi nav ņēmusi vērā notikumu hronoloģiju, kas raksturo šo lietu.

49      No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jāapmierina un ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neizvērtējot otro pamatu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

50      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Šajā lietā EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, spriedums nav labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir prasījusi piespriest tikai EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Vispārējā tiesā.

51      Turklāt prasītāja lūdza piespriest EUIPO atlīdzināt izdevumus, kas tai radušies administratīvajā procesā Anulēšanas nodaļā un EUIPO Apelācijas padomē. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem ir radušies, izskatot lietu Apelācijas padomē, uzskata par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem. Tomēr tas neattiecas uz izdevumiem, kas radušies procesā Anulēšanas nodaļā. Attiecīgi prasītājas lūgums piespriest EUIPO, kam spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt izdevumus, kas radušies administratīvajā procesā EUIPO, var tikt apmierināts tikai attiecībā uz nepieciešamajiem izdevumiem, kas prasītājai radušies procesā Apelācijas padomē

52      Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu persona, kas iestājusies lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas otrās padomes 2019. gada 4. februāra lēmumu lietā R 1684/20172.

2)      EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina Target Ventures Group Ltd tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas tai radušies Apelācijas padomē.

3)      Target Partners GmbH sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Collins

Kreuschitz

Steinfatt

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 28. oktobrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.