Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2024. gada 26. janvārī iesniegusi High Court (Īrija) – NE, MY, HJ, XF, WB, UV, VK, JU, RJ un DZ/An Bord Pleanála, Mājokļu, pašvaldību un mantojuma lietu ministrs, Īrija un Ģenerālprokurors
(Lieta C-58/24, Drumakilla)
Tiesvedības valoda – angļu
Iesniedzējtiesa
High Court (Īrija)
Pamatlietas puses
Prasītāji: NE, MY, HJ, XF, WB, UV, VK, JU, RJ un DZ
Atbildētāji: An Bord Pleanála, Mājokļu, pašvaldību un mantojuma lietu ministrs, Īrija un Ģenerālprokurors
Persona, kas iestājusies lietā: Drumakilla Limited
Prejudiciālie jautājumi
Vai Direktīvas 2011/92 1 11. pants kopsakarā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā noteikto principu par plašām iespējām vērsties tiesā jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja projektu Direktīvas 2011/92 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kura veikšanai nepieciešama attīstības piekrišana (“primārā piekrišana”), nevar īstenot, ja attīstītājs pirms tam nav saņēmis vēl vienu atļauju (“sekundārā piekrišana”), un ja iestāde, kuras kompetencē ir primārās piekrišanas piešķiršana šādam projektam, saglabā iespēju projekta ietekmi uz vidi izvērtēt stingrāk, nekā tas tika darīts saistībā ar sekundāro piekrišanu, šāda sekundārā piekrišana (ja tā ir piešķirta pirms primārās piekrišanas) ir uzskatāma par daļu no procedūras, kurā tiek sniegta piekrišana projekta attīstībai, citiem mērķiem kā vien saistībā ar apsveramo vai izvērtējamo jautājumu loku saskaņā ar Direktīvu 2011/92 vai nu vispārīgi, vai tad, ja sekundārā piekrišana ir lēmums, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvas 92/43 16. panta 1. punktu un kas projekta attīstītājam atļauj atkāpties no piemērojamiem sugu aizsardzības pasākumiem, lai īstenotu projektu?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2011/92 11. pants kopsakarā Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā noteikto principu par plašām iespējām vērsties tiesā nozīmē to, ka valsts tiesību normas par dienu, no kuras sākas termiņš, lai apstrīdētu saskaņā ar Direktīvas 92/43 1 16. panta 1. punktu pieņemta lēmuma (“sekundārā piekrišana”) spēkā esamību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka šis termiņš sākas pirms attiecīgās attīstības piekrišanas (“primārā piekrišana”) piešķiršanas dienas vai nu vispārīgi, vai arī gadījumā, ja: i) attiecībā pret projektu veikta Direktīvas 92/43 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā katra gadījuma pārbaude un/vai ii) nolemšana saskaņā ar 4. panta 5. punktu primārās piekrišanas sakarā tika veikta pēc tam, kad piešķirta sekundārā piekrišana, vai vienlaikus ar lēmumu par primāro piekrišanu, un/vai iii) tiesvedībā, kurā apstrīd sekundārās piekrišanas spēkā esamību, nav ietverts pamats, ar ko apstrīd attiecīgo primāro piekrišanu, atsaucoties uz apgalvoto sekundārās piekrišanas spēkā neesamību, un/vai iv) prasītājs nav iesniedzis pieteikumu par termiņa pagarinājumu, lai apstrīdētu sekundāro piekrišanu, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir nepieciešams novēlotai lēmuma apstrīdēšanai, ja nepastāv pretējas ES tiesību normas?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un atbilde uz otro jautājumu kopumā ir noliedzoša, vai Direktīva 2011/92 kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. pantu un/vai Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā noteikto principu par plašām iespējām vērsties tiesā jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesībās noteiktajam termiņam, kas paredzēts tiesvedības uzsākšanai, lai aizstāvētu šajā direktīvā paredzētās tiesības, ir jābūt saprātīgi paredzamam, bet tam nav jābūt skaidri norādītam tiesību aktos saskaņā ar Direktīvas 2011/92 11. panta 2. punktu un/vai sabiedrībai pieejamajā praktiskajā informācijā par piekļuvi administratīvajām un pārbaudes tiesā procedūrām saskaņā ar Direktīvas 2011/92 11. panta 5. punktu, un/vai galīgi un droši noteiktam valsts judikatūrā, lai atbildi uz otro jautājumu neietekmētu tas, ka dalībvalsts tiesībās ir paredzēts paredzams vispārējs termiņš, kas attiecas uz publisko tiesību prasībām kopumā, tostarp attiecībā uz tiesvedības uzsākšanu par tāda saskaņā ar Direktīvas 92/43 16. panta 1. punktu pieņemta lēmuma apstrīdēšanu, kas ļauj attīstītājam atkāpties no piemērojamajiem sugu aizsardzības pasākumiem, lai īstenotu projektu, lai gan tas attiecīgajās valsts tiesībās ir ietverts netieši, nevis skaidri?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un vai nu atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas 92/43 16. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka kompetentā iestāde nevar secināt, ka nav “cita pieņemama risinājuma” attiecībā uz lēmumu, ar kuru attīstītājam atļauj atkāpties no piemērojamiem sugu aizsardzības pasākumiem, lai īstenotu projektu Direktīvas 2011/92 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja vien kompetentā iestāde faktiski neizskata tādas alternatīvas kā alternatīva īstenošanās vieta vai tehniskais projekts, vai atkāpes piešķiršanas atteikums?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un vai nu atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas 92/43 16. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka kompetentā iestāde nevar secināt, ka lēmums, ar kuru attīstītājam atļauj atkāpties no piemērojamiem sugu aizsardzības pasākumiem, lai īstenotu projektu Direktīvas 2011/92 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir “savvaļas floras un faunas aizsardzības un dabisko dzīvotņu saglabāšanas interesēs”, ja vien zināma aizsardzība netiek radīta ar pašu atkāpi, nevis ar ietekmes mazināšanas pasākumiem, kas veikti, lai samazinātu vai kompensētu kaitējumu, ko radījuši lēmumā par atkāpi atļautie pasākumi?
____________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.).
1 Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.).