TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 6. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2003/96/EK – Nodokļu uzlikšana energoproduktiem un elektroenerģijai – 21. panta 3. punkts – Nodokļa iekasējamības gadījums – Saražoto energoproduktu patēriņš tā uzņēmuma robežās, kurā ražo energoproduktus – Energoprodukti, kurus izmanto citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo – Šķīdinātāja izmantošana par degvielu akmeņogļu darvas destilācijas rūpnīcā
Lieta C‑49/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa, Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 27. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 1. februārī, tiesvedībā
Koppers Denmark ApS
pret
Skatteministeriet.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], S. Rodins [S. Rodin] un J. Regans [E. Regan] (referents),
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 10. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Koppers Denmark ApS vārdā – L. Kjær, advokat,
– Dānijas valdības vārdā – C. Thorning, pārstāvis, kam palīdz B. Søes Petersen, advokat,
– Eiropas Komisijas vārdā – C. Perrin un R. Lyal, pārstāvji, kuriem palīdz C. Bachmann, advokat,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 22. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV 2003, L 283, 51. lpp.), 21. panta 3. punktu.
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Koppers Denmark ApS (turpmāk tekstā – “Koppers”) un Skatteministeriet (Nodokļu ministrija, Dānija) attiecībā uz iesnieguma par nodokļa atmaksāšanu, ko Koppers tai iesniedzis attiecībā uz enerģijas nodokli, kurš iekasēts par Koppers veikto šķīdinātāja izmantošanu par degvielu no 2005. gada 1. oktobra līdz 2007. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2003/96 preambulas 2.–7., 11., 12., 22. un 24. apsvērumā ir noteikts:
“(2) Tas, ka nav Kopienas noteikumu, kas nosaka minimālo nodokļa likmi elektroenerģijai un energoproduktiem, kas nav minerāleļļas, var nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus pareizu darbību.
(3) Iekšējā tirgus pareizai darbībai un citu Kopienas politikas mērķu sasniegšanai Kopienas līmenī nepieciešams noteikt minimālo nodokļu līmeni vairumam energoproduktu, ieskaitot elektroenerģiju, dabas gāzi un akmeņogles.
(4) Būtiskas atšķirības valsts nodokļu līmeņos enerģētikas nozarē, ko piemēro dalībvalstis, var izrādīties kaitīgas iekšējā tirgus pareizai darbībai.
(5) Nosakot attiecīgus Kopienas minimālos nodokļu līmeņus, varētu samazināt esošās atšķirības valsts nodokļu līmeņos.
(6) Saskaņā ar [EKL] 6. pantu vides aizsardzības prasības ir jāņem vērā, definējot un īstenojot Kopienas politiku citās jomās.
(7) Būdama ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām puse, Kopiena ratificēja Kioto Protokolu. Nodokļu uzlikšana energoproduktiem un, vajadzības gadījumā, elektroenerģijai ir viens no pieejamiem līdzekļiem, lai sasniegtu Kioto Protokola mērķus.
[..]
(11) Katra dalībvalsts lemj par fiskāliem pasākumiem, ko veikt saistībā ar šo Kopienas noteikumu īstenošanu nodokļu uzlikšanai energoproduktiem un elektroenerģijai. Šajā sakarā dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepalielināt vispārējo nodokļu slogu, ja tās uzskata, ka šāda nodokļa neitralitātes principa īstenošana varētu veicināt to sistēmu pārstrukturēšanu un modernizēšanu, veicinot rīcību, kas sekmēs labāku vides aizsardzību un darbaspēka plašāku izmantošanu.
(12) Enerģijas cenas ir Kopienas enerģētikas, transporta un vides politikas pamatelementi.
[..]
(22) Kopienas noteikumiem noteikti būtu jāattiecas uz energoproduktiem, ja tos izmanto par kurināmo vai motordegvielu. Tādēļ nodokļu sistēmas būtībai un loģikai jābūt tādai, lai noteikumu jomā neiekļautu energoproduktu divējādu izmantošanu un izmantošanu citiem nolūkiem, nevis kā degvielu, kā arī mineraloģiskos procesus. Tādai pašai attieksmei jābūt pret līdzīgā veidā izmantojamo elektroenerģiju.
[..]
(24) Būtu jāatļauj dalībvalstīm piemērot dažādus citus atbrīvojumus vai samazinātus nodokļu līmeņus, ja tas nekaitēs iekšējā tirgus pareizai darbībai un neradīs konkurences traucējumus.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.”
5 Minētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:
“1. Šajā direktīvā termins “energoprodukti” attiecas uz produktiem, kuri:
[..]
b) atbilst KN kodiem 2701, 2702 un 2704 līdz 2715;
[..].
4. Šī direktīva neattiecas uz:
[..]
b) šādiem energoproduktu un elektroenerģijas izmantošanas veidiem:
– energoproduktiem, kurus izmanto citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo,
[..].
Tomēr 20. pants attiecas uz šiem energoproduktiem.”
6 Atbilstoši šīs pašas direktīvas 21. panta 3. punktam:
“Energoproduktu patēriņu uzņēmuma robežās, kurā ražo energoproduktus, neuzskata par nodokļa uzliekamības gadījumu, kas rada pamatu nodokļa uzlikšanai, ja patērē uzņēmuma robežās ražotus energoproduktus. Dalībvalstis var arī atzīt šāda uzņēmuma robežās neražotas elektroenerģijas patēriņu un citu energoproduktu patēriņu, un energoproduktu un elektroenerģijas patēriņu tāda uzņēmuma robežās, kurā ražo degvielu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, par tādu, kas nerada nodokļa uzliekamības gadījumu. [..]”
Dānijas tiesības
7 Dānijā attiecīgajā laikposmā šķīdinātāja izmantošanu par degvielu aplika ar nodokli atbilstoši mineralolieafgiftslov (Likums par minerāleļļu aplikšanu ar nodokli) 1. panta 3. punktam, kuldioxidafgiftslov (Likums par oglekļa dioksīda aplikšanu ar nodokli) 1. panta 1. punkta 1. apakšpunktam un svovlafgiftslov (Likums par sēra aplikšanu ar nodokli) 1. panta 1. punktam.
8 Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkts Dānijas tiesību sistēmā ir transponēts ar Likuma par oglekļa dioksīda aplikšanu ar nodokli 7. panta 3. punktu un Likuma par sēra aplikšanu ar nodokli 8. panta 4. punktu.
9 Attiecīgajā laikposmā Likuma par oglekļa dioksīda aplikšanu ar nodokli 7. panta 3. punkts bija izteikts šādā redakcijā:
“2. panta 1. punktā minētie energoprodukti, ko tieši izmanto ekvivalenta energoprodukta ražošanā, ir atbrīvoti no oglekļa dioksīda nodokļa. Tomēr minēto nepiemēro energoproduktiem, ko izmanto par motordegvielu.”
10 Tajā pašā laikposmā Likuma par sēra aplikšanu ar nodokli 8. panta 4. punkts bija izteikts šādā redakcijā:
“1. pantā minētie energoprodukti, ko tieši izmanto ekvivalenta energoprodukta ražošanā, ir atbrīvoti no sēra nodokļa. Tomēr minēto nepiemēro energoproduktiem, ko izmanto par motordegvielu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
11 Attīrot un destilējot akmeņogļu darvu, Koppers savās rūpnīcās Nīborgā [Nyborg] (Dānija) ražo šādus produktus: oglekļa piķi, kvēpu izejmateriālu, kreozotu, naftalīnu, naftalīna destilācijas atlikumus (NSR) un šķīdinātāju. Galvenais Koppers ražotais produkts ir oglekļa piķis, kas veido aptuveni 45 % no galaproduktiem. Šķīdinātāja ražošana veido aptuveni no 3 līdz 4 % no Koppers kopējā ražošanas apjoma.
12 Koppers veic darbību divās savstarpēji savienotās rūpnīcās, kurām ir kopīga siltumapgādes sistēma; vienā no tām tiek destilēta akmeņogļu darva, otrā tiek ražots naftalīns. Akmeņogļu darvas destilācijas rūpnīcā radušies atlikumi tiek apstrādāti naftalīna rūpnīcā, un papildus naftalīna rūpnīcā saražotais šķīdinātājs tiek izmantots par degvielu akmeņogļu darvas destilācijas rūpnīcā. Šķīdinātājs arī tiek izmantots kā papildu degviela, lai sadedzinātu destilācijas procesā radušos gāzi gan akmeņogļu darvas destilācijas rūpnīcā, gan naftalīna rūpnīcā. Siltums, kas rodas degšanas procesā, no jauna tiek izmantots šajās rūpnīcās.
13 No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka visi produkti, ko Koppers ražo Nīborgas rūpnīcās, ir klasificēti ar Kombinētās nomenklatūras kodiem 2707 vai 2708, kuri ietverti I pielikumā Padomes Regulai (EEK) Nr. 2658/87 (1987. gada 23. jūlijs) par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV 1987, L 256, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “KN”), un var tikt izmantoti par kurināmo. Tomēr šķīdinātājs ir vienīgais Koppers rūpnīcās ražotais produkts, ko Koppers izmanto par kurināmo un kas tāpēc tiek aplikts ar enerģijas nodokļiem.
14 Sākotnēji Koppers norādīja, ka tās šķīdinātāja patēriņš ir apliekams ar nodokli, bet ar 2008. gada 13. novembra un 2008. gada 22. decembra vēstulēm tā lūdza atmaksāt nodokli par attiecīgo laikposmu, apgalvojot, ka šis patēriņš ir atbrīvots no nodokļa.
15 2010. gada 24. septembrī SKAT (Dānijas nodokļu administrācija) nolēma, ka uz šķīdinātāja patēriņu, izmantojot to par degvielu akmeņogļu darvas destilācijas rūpnīcā, neattiecas atbrīvojums no nodokļa tādēļ, ka šķīdinātājs netiek izmantots ekvivalentas enerģijas ražošanā, jo saražotie produkti nav apliekami ar nodokli.
16 Koppers pārsūdzēja šo lēmumu Landsskatteretten (Valsts nodokļu apelācijas komisija, Dānija), kas 2015. gada 8. jūnijā apstiprināja nodokļu administrācijas lēmumu, tostarp pamatojoties uz to, ka uz tāda šķīdinātāja patēriņu, ko Koppers izmanto par degvielu, neattiecas Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkts, jo šķīdinātājs netiek izmantots tādu energoproduktu ražošanā, kuri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
17 2015. gada 7. septembrī Koppers pārsūdzēja Landsskatteretten (Valsts nodokļu apelācijas komisija) lēmumu Retten i Svendborg (Svendborgas rajona tiesa, Dānija), kura, ņemot vērā lietā radušos principiālos jautājumus, nolēma nodot lietu izskatīšanai pirmajā instancē Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa).
18 Iesniedzējtiesas skatījumā, tiesvedības iznākums ir atkarīgs no minētās direktīvas 21. panta 3. punkta interpretācijas, par ko ir radušās pamatotas šaubas.
19 Šādos apstākļos Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2003/96 [..] 21. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka pašražotu energoproduktu patēriņš, lai ražotu citus energoproduktus, ir atbrīvojams no nodokļa situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā saražotie energoprodukti netiek izmantoti par motordegvielu vai kurināmo?
2) Vai Direktīvas 2003/96 [..] 21. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalstis var ierobežot atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas jomu tā, lai tas būtu piemērojams tikai tādu energoproduktu patēriņam, ko izmanto ekvivalentu energoproduktu ražošanā (proti, energoproduktu, kuri tāpat kā patērētie energoprodukti ir apliekami ar nodokli)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
20 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka energoproduktu patēriņš tā uzņēmuma robežās, kurā tie saražoti, nolūkā ražot citus energoproduktus ir izņēmums saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu, kas paredzēts šajā normā, ja tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, produktus, kuri saražoti, attiecīgajam uzņēmumam veicot pamatdarbību, ir paredzēts izmantot citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo.
21 Jānorāda, ka minētās direktīvas 21. panta 3. punkta pirmā teikuma formulējumā ir minēts energoproduktu patēriņš tāda uzņēmuma robežās, kurā energoprodukti tiek ražoti, bet tajā nav precizēts, kādam nolūkam tiek izmantoti galaprodukti, kas saražoti, šādam uzņēmumam veicot pamatdarbību.
22 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja Savienības tiesību normas gramatiska interpretācija neļauj precīzi novērtēt tās tvērumu, tad tā ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, vispārējo sistēmu un mērķi (skat. tostarp spriedumu, 2017. gada 7. septembris, Austria Asphalt, C‑248/16, EU:C:2017:643, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Pirmām kārtām attiecībā uz Direktīvas 2003/96 sistēmu šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, kas ir jāsaprot ar “energoproduktiem” šīs direktīvas izpratnē. Šajā ziņā, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, visi Koppers ražotie produkti saskaņā ar šo normu var tikt kvalificēti kā “energoprodukti”, un šī sabiedrība tādēļ varētu būt tiesīga uz izņēmumu saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu, kas paredzēts minētās direktīvas 21. panta 3. punktā.
24 Tomēr ir jānorāda – kā izriet no šīs pašas direktīvas preambulas 22. apsvēruma –, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka uz energoproduktiem, ja tos izmanto par kurināmo vai motordegvielu, noteikti būtu jāattiecas dalībvalstīm kopīgam tiesiskajam regulējumam un ka tādēļ nodokļu sistēmas būtībai un loģikai jābūt tādai, lai šī regulējuma jomā neiekļautu tostarp energoproduktu izmantošanu citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo. Tādējādi, pat ja šādi produkti ietilpst jēdziena “energoprodukti” definīcijā Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punkta izpratnē, tie ir tieši izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas ar minētā panta 4. punkta b) apakšpunkta pirmo ievilkumu, ja tie nav paredzēti izmantošanai par motordegvielu vai kurināmo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 5. jūlijs, Fendt Italiana, C‑145/06 un C‑146/06, EU:C:2007:411, 35. un 43. punkts).
25 Tādēļ, kā apgalvo Dānijas valdība un Eiropas Komisija, no Direktīvas 2003/96 2. panta 1. un 4. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka šīs direktīvas normas attiecas uz produktiem, kuri tajā ir gan definēti kā energoprodukti, gan arī ietilpst tās piemērošanas jomā.
26 Izņēmuma kārtā atbilstoši Direktīvas 2003/96 2. panta 4. punkta b) apakšpunkta pēdējam teikumam Savienības likumdevējs tomēr ir paredzējis, ka šīs direktīvas 20. pants attiecas uz energoproduktiem, kuri ir izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas atbilstoši citām tās 2. panta 4. punkta normām. Jākonstatē, ka attiecībā uz minētās direktīvas 21. panta 3. punktu līdzīgs izņēmums gan nav paredzēts.
27 No iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām izriet, ka, tā kā produkti, ko Koppers ražo, veicot pamatdarbību, tostarp to attiecīgo īpašību dēļ nav paredzēti izmantošanai par motordegvielu vai kurināmo, tie ir izslēgti no Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomas. Tātad uz šķīdinātāja patēriņu to ražošanai nevar attiekties šīs direktīvas 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētais izņēmums saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu.
28 Otrām kārtām šādu interpretāciju apstiprina arī minētajā direktīvā izvirzītie mērķi. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, paredzot saskaņotu nodokļu sistēmu energoproduktiem un elektroenerģijai, kā izriet no Direktīvas 2003/96 preambulas 2.–7., 11., 12. un 24. apsvēruma, ar to ir paredzēts sasniegt divējādu mērķi, proti, pirmkārt, veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību enerģētikas nozarē, tostarp novēršot konkurences izkropļojumus, un, otrkārt, sekmēt vides politikas mērķu sasniegšanu (šajā nozīmē skat. tostarp spriedumus, 2017. gada 7. septembris, Hüttenwerke Krupp Mannesmann, C‑465/15, EU:C:2017:640, 26. punkts, un 2018. gada 7. marts, Cristal Union, C‑31/17, EU:C:2018:168, 29. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
29 Dānijas valdība rakstveida apsvērumos apgalvo un ģenerāladvokāts secinājumu 52. punktā ir norādījis, ka šīs direktīvas 21. panta 3. punkta attiecināšana uz “energoproduktu” ražošanu tikai tās 2. panta 1. punkta izpratnē, lai gan tie ir paredzēti izmantošanai citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo, radītu nepilnību ar minēto direktīvu ieviestajā saskaņotajā nodokļu sistēmā, ļaujot tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, izvairīties no nodokļu maksāšanas par tādiem energoproduktiem, par kuriem principā ir jāmaksā nodokļi.
30 Proti, šādos apstākļos, pirmkārt, uz tādu energoproduktu patēriņu, kāds ir pamatlietā aplūkotais šķīdinātājs, par kuru būtu jāmaksā nodokļi atbilstoši Direktīvas 2003/96 1. pantam, tiktu attiecināts šīs direktīvas 21. panta 3. punktā paredzētais izņēmums saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu. Otrkārt, nodokļu neuzlikšana par šiem produktiem netiktu kompensēta, vēlāk uzliekot nodokļus par saražotajiem energoproduktiem, jo tie nav paredzēti izmantošanai par motordegvielu vai kurināmo.
31 Tādējādi, ja tiktu uzskatīts, ka minētās direktīvas 21. panta 3. punkts ir jāpiemēro tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, tad varētu tikt nodarīts kaitējums iekšējā tirgus pareizai darbībai enerģētikas nozarē, kas, kā atgādināts šī sprieduma 28. punktā, ir viens no mērķiem, kas izvirzīti, ieviešot šādu sistēmu.
32 Tādēļ atbilstoši ar Direktīvu 2003/96 noteiktajai saskaņotajai energoproduktu nodokļu sistēmai šo produktu izmantošana drīkst tikt uzskatīta par izņēmumu saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu saskaņā ar šīs direktīvas 21. panta 3. punkta pirmo teikumu tikai tad, ja šī izmantošana notiek, lai ražotu produktus, par kuriem pašiem ir jāmaksā šis nodoklis tādēļ, ka tie tiek izmantoti par motordegvielu vai kurināmo.
33 Koppers izvirzītais arguments, ka Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punktā ietverto jēdzienu “energoprodukti” būtu vēlams interpretēt, pamatojoties vienīgi uz šī jēdziena definīciju minētās direktīvas 2. panta 1. punktā, vides aizsardzības un resursu izmantošanas apsvērumu dēļ, jo tas mudinātu uzņēmumus izmantot energoproduktus, ko tie paši ir saražojuši, nevar radīt šaubas par minēto interpretāciju.
34 Kā ir atgādināts šī sprieduma 28. punktā, līdzās iekšējā tirgus pareizas darbības veicināšanai enerģētikas nozarē Direktīvas 2003/96 mērķis ir sekmēt vides politikas mērķu sasniegšanu. Tomēr nevar tikt apgalvots, ka ar prasību produktus, kas saražoti saskaņā ar šīs direktīvas 21. panta 3. punktu, izmantot par motordegvielu vai kurināmo šis mērķis nebūtu ievērots. Gluži pretēji, var secināt, ka ar šo normu Savienības likumdevējs ir līdzsvarojis abus minētajā direktīvā izvirzītos mērķus.
35 Jānorāda, ka Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta otrajā teikumā dalībvalstīm ir paredzēta tikai viena iespēja uzskatīt, ka elektroenerģijas un citu energoproduktu patēriņš, lai ražotu energoproduktus, ja patērētie produkti paši nav ražoti šī uzņēmuma robežās, nerada nodokļa iekasējamības gadījumu.
36 Savukārt atbilstoši šīs direktīvas 21. panta 3. punkta pirmajam teikumam izņēmums saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu rodas, ja patērētie energoprodukti paši ir ražoti šī uzņēmuma robežās. No tā izriet, ka ar šo dalībvalstīm noteikto pienākumu Savienības likumdevējs ir vēlējies sekmēt tādus ražošanas apstākļus, kas veicina energoefektivitāti.
37 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka energoproduktu patēriņš tā uzņēmuma robežās, kurā tie saražoti, nolūkā ražot citus energoproduktus nav izņēmums saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu, kas paredzēts šajā normā, ja tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, energoproduktus, kuri saražoti, attiecīgajam uzņēmumam veicot pamatdarbību, ir paredzēts izmantot citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo.
Par otro jautājumu
38 Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 21. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka energoproduktu patēriņš tā uzņēmuma robežās, kurā tie saražoti, nolūkā ražot citus energoproduktus nav izņēmums saistībā ar nodokļa iekasējamības gadījumu, kas paredzēts šajā normā, ja tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, energoproduktus, kuri saražoti, attiecīgajam uzņēmumam veicot pamatdarbību, ir paredzēts izmantot citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo.
[Paraksti]